All posts in category Dabiskas dzemdības

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tas ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tās ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav par to, ka mājās ir labāk vai sliktāk kā slimnīcā. Mājdzemdības nav par vietu, veidu vai pozu, bet tās ir par cieņu pret dzemdējošo mammu un bērniņu, dodot viņiem laiku, iedrošinājumu un atbalstu.

Mājdzemdības ir par atbildību, ko sieviete uzņemas pati par savām radībām – viņa pati tām gatavojas, viņa tās izsapņo, pieraksta, plāno un gaida. Sieviete pati dzemdības izdzīvo, piedzīvo, pārelpo sāpes, viņa ir iekšā savās dzemdībās, uzņemoties pilnu atbildību par bērniņa piedzemdēšanu un savā sievišķībā dod dzīvību mazam cilvēkam, kurš tikko ienāk pasaulē. Mājdzemdības ir par cieņu, ko sieviete sniedz sev un savam jaundzimušajam bērnam.

Psihologi jau sen ir pierādījuši, ja vadītājs gaida no padotā vairāk un vairāk prasa, tad padotais ātrāk sasniedz izaugsmi un vairāk izdara. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, ja vecmāte tic un uzticās, ka sieviete varēs un piedzemdēs, tad lielākoties viņa to arī var. Pozitīva dzemdību pieredze, kad sieviete ir izdarījusi gandrīz neiespējamo pārvarot sevi, sniedz ārkārtīgi lielu pārliecību par sevi, ka ir pārdzīvots vai izdarīts kaut kas citreiz prātam neaptverami grūts.

Tas sievietei dod dziļāku jeb jaunu pašapziņas līmeni, ka to varēju izdarīt “Es pati” un tieši “Es pati” ar saudzīgu atbalstu nevis kāds mani stumdīja, komandēja, regulēja, deva tabletītes, turēja, baroja, vilka, grūda utt. Stacionārā bieži atbildība par dzemdēšanu tiek no sievietes novelta (jeb viņa pati to automātiski atdod autoritatīvajiem mediķiem, jo “tāda ir sistēma”), kas patiesībā nav pareizi, jo dzemdē sieviete, dzemdē dzemde un hormoni – pati sieviete dzemdē, viņa ir savu “dzemdību ķeizariene”. Mājdzemdībās visi apkārtējie ir klāt, lai atbalstītu sievieti, kas laiž pasaulē bērniņu. Stacionārā ir svarīgs galvenokārt galarezultāts – vesels bērns un vesela sieviete, attiecīgi mērķis attaisno līdzekļus. Slimnīcā procesam ir pakārtota loma, bet mājdzemdībās tieši process ir svarīgs, to piedzīvo visi soli pa solim esot “šeit un tagad”.

Mājdzemdībās, protams, vesels bērniņš un vesela mamma arī ir vissvarīgākie, bet tāpēc dažreiz mājdzemdībās piedalās vairākas vecmātes, ja ir paredzamas kādas komplikācijas. Centrālā un galvenā persona jebkurā gadījumā ir sieviete, viņa jūtās aprūpēta, viņa zin, ka kāds ir tepat un visu uzrauga, kontrolē, bet viņa var nodoties savām dzemdībām.

Slimnīcās nereti sievietes ir pamestas uz vairākām stundām vienas bez jebkāda atbalsta un var justies ļoti vientuļi, izmisušas un satrauktas, jo nezina, kas notiek vai cikos kāds atnāks, vai kā viņu pasaukt. Sevišķi, ja tās ir pirmās dzemdības. Mājās tādas sajūtas nekad nav, jo kāds ir klāt un iedrošina, ka viss iet uz priekšu, viss virzās pareizi. Iedrošinājums no ārpuses ir arī būtisks.

Katrs cilvēks var izvēlēties kā viņš iet dušā, cik ilgi, cik ilgi ēd un tamlīdzīgi. Mēs katrs esam dažādi, katrs savas ikdienas darbības daram savā laikā, savā ritmā. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, kuru ritms nav ieliekams kaut kādā laika, pozas vai vietas rāmī. Bērniņa ieņemšana ir dabīgs process, bērniņa iznēsāšana tāpat, arī dzimšana ir fizioloģisks, dabīgs process, kam parasti nav vajadzīga medicīniska iejaukšanas, ja ir vieds vecmātes atbalsts un maiga palīdzība.

Mājdzemdībās arī sieviete un jaundzimušais bērniņš piedzīvo to, ka viņiem tiek dots “viss pasaules laiks” (iespēju robežās), lai dzimtu, lai būtu. Pēc dzimšanas mazais tiek uzrunāts, pirms viņu vecmāte paņem. Ja ir iespējams, ir aptumšots apgaismojums, bērniņu ņem un aprūpē lēnām, cieņpilni. Tas ir pilnīgs pretstats slimnīcas straujajam ritmam. Protams, viss notiek šādi, ja nav nekādu komplikāciju.

Tāpēc mājdzemdības nav par to, ka slimnīcā ir labāk vai sliktāk, bet par to, ka slimnīcā sievietei nav vairs kontroles, nav vairs atbildības par savām dzemdībām. Bet kurš gan cits dzemdē, ja ne sieviete? Kurš gan cits ir atbildīgs par sevi un savu dzimstošo mazuli, ja ne māmiņa? Nevienam nav burvju stabulītes ar ko izvilināt bērniņu no dzemdes, šis darbs ir tikai dzemdējošās māmiņas ziņā!

Autors: Māra Veselova

Komentēt

by brinumi on 23/01/2016 • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, Dzemdības, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Mājdzemdības

Posted by brinumi on 23/01/2016

https://majdzemdibas.lv/2016/01/23/majdzemdibas-nav-pret-stacionariem-tas-ir-cienas-un-atbildibas-jautajums/

Kā izskatās mājdzemdības?

Tas ir mīts, ka mājdzemdības notiek tik vienkārši un parasti vai bezatbildīgi. Patiesībā mājdzemdībās vecmātei ir līdzi pilns medicīnisks arsenāls, ko pielietot vajadzības gadījumā kā to reglamentē Ministru kabineta 2006.gada 25.jūlija noteikumi Nr.611

Jaunā māmiņa Māra dalās ar savu dzmedību fotogrāfijām 2015.gada rudenī.

“Mans vīrs dzemdībās ir iemūžinājis patīkamākos skatus – klusu istabas ainavu un mūsu dēla pirmās bildes.”

Apskatoties tagad bildes no malas, secināju, ka gana sagatavota un medicīniska tā vide izskatās mājdzemdībās – viss salikts, lai vajadzības gadījumā būtu pa tvērienam.

Par laimi, neko no šī nevajadzēja pielietot.

Komentēt

by brinumi on 01/12/2015 • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, Dzemdības, dzemdību stāsts, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Mājdzemdības, Vecmāte, ūdensdzemdības

Posted by brinumi on 01/12/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/12/01/ka-izskatas-majdzemdibas/

Saruna ar Lindu Rozenbahu – dūlu un mājdzemdību mammu

Ikviena sieviete, izņemot retus gadījumus, sapņo kļūt par māti. Ieraugot divas laimīgās strīpiņas, dažas izjūt eiforiju no ilgi gaidītā brīža, iespējams, kādai tas ir liels pārsteigums. Neatkarīgi no situācijas, sākas izmisīga informācijas pētīšana internetā par to, kas ir labi vai slikti – šeit reizēm nav viegli atrast kopīgu saucēju. Un līdz ar termiņu pieaug arī uztraukums par pašu atbildīgāko – dzemdībam. Šeit draudzeņu, mammu un televizora iespaidā mums jau ir izveidojusies biedējošā aina. Vēl jo vairāk, ja grūtniecības un dzemdību pieredze jau ir piedzīvota, un ja tā ir bijusi rūgta. Tad kā lai rīkojas, kad no informācijas pārpilnības esam galīgi apjukuši vai baidāmies vēl reiz ciest neveiksmi, pat pie labiem medicīnieskiem rādītājiem? Kur lai meklē sirdsmieru, lai mazā brīnuma ienākšana lielajā pasaulē būtu kvalitatīva un patīkama?

Pēdējā laikā azivien lielāku popularitāti gūst dūlas – pie kurām grūtnieces vēršas ar šāda rakstura jautājumiem. Acīmredzot, ne velti. Taču sīkāk mums par to pastāstīs viena no pirmajām dūlām Latvijā, grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” autore, 3 bērnu māmiņa, šarmantā Linda Rozenbaha.

Vairāk lasi šeit.

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 28/10/2015 • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, dūlas, Linda Rozenbaha

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 28/10/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/10/28/saruna-ar-lindu-rozenbahu-dulu-un-majdzemdibu-mammu/

Par gaidīšanas laika un dzemdību neizdzēšamo pieredzi

Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.
Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka liel pregnant-775036_1920 (1) āka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

Vaiāk lasi šeit, ko par to visu saka Anna Krumpāne

1 komentārs

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 21/09/2015 • Paliekošā saite

Posted in citu blogu jaunumi, Dabiskas dzemdības, drošība, ieteikumi, preses apskats

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 21/09/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/09/21/par-gaidisanas-laika-un-dzemdibu-neizdzesamo-pieredzi/

Mājdzemdību video stāsts

Mājdzemdību mammas Anetes un viņas meitiņas Amēlijas mājdzedmību pieredze.

Video variet redzēt Māmiņu kluba mājas lapā

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 06/06/2015 • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, Dina Ceple, Māra Grieze, Vecmāte

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 06/06/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/06/06/majdzemdibu-video-stasts/

Zagrebā konference par cilvēktiesībām dzemdībās

Horvātijā, Zagrebā 16.-17.04. notiks konference par cilvēktiesībām dzemdībās

To organizē Organizācija par cilvēktiesībām dzemdībās – starptautiska nevalstiskā organizācija un RODA – Horvātijas vecāku tiesību organizācija.

Sīkāka informācija šeit http://humanrightsinchildbirth.com/eastern-europe-2015/

Programma:

Day 1

I. Introductions

II. Keynote Speech – Stefánia Kapronczay, Executive Director, Hungarian Civil Liberties Union

III. Human Rights in Childbirth

IV. Research and Advocacy Efforts to Secure Women’s Rights in Childbirth

V. Challenges

VI. Communication Strategies to Advocate for Women’s Rights in Childbirth

VII. Finding Funding – Sharing Success Stories

Day 2

VIII. Utilizing Local, Regional and International Mechanisms to Advocate for Accountability for Violations of Women’s Rights in Childbirth

1. Local accountability mechanisms

2. Council of Europe – European Court of Human Rights

3. European Union Advocacy

4. UN Convention on Elimination of all forms of Discrimination against Women (CEDAW)

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 02/03/2015 • Paliekošā saite

Posted in citu blogu jaunumi, Dabiskas dzemdības

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 02/03/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/03/02/zagreba-konference-par-cilvektiesibam-dzemdibas/

Pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot dabiskas dzemdības

Dzemdību pieredze jeb māmiņas Līgas Zelmenes-Laizānes stāsts – pēc divām ķeizargrieziena operācijām piedzīvot dabiskas dzemdības. Līgai ir 36 gadi un trīs bērni – Līvai ir deviņi gadi, Ralfam tūliņ paliks pieci, bet Tīnai pavisam nedaudz pāri gadam.

Ar vīru kopā ir gandrīz 20 gadu, no kuriem precējušies – divpadsmit. Kā saka Līga, par bērniem abi sākuši domāt diezgan vēlu – kad iegūta izglītība un nostiprināts pamats zem kājām. Līga dalās pieredzē, lai iedrošinātu citas mammas, ka tas ir iespējams – pat pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot visskaistāko un brīnumaināko mirkli dzīvē, laižot pasaulē mazuli dabiski.

Vairāk lasiet šeit.

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 07/01/2015 • Paliekošā saite

Posted in citu blogu jaunumi, Dabiskas dzemdības, Dzemdības

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 07/01/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/01/07/pec-diviem-keizariem-piedzivot-dabiskas-dzemdibas/

Brīnišķīgu dzemdību stāsts

Nu tātad mans stāsts! Dzemdības bija brīnišķīgas, tieši tādas, kādu biju iztēlojusies, pat vēl labākas! Paldies Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas! 🙂 Jo Viņa klātbūtne dzemdībās bija neatsverama un tiešām jūtama! 🙂

Tātad. Jau 7. decembrī (pirmdiena) man bija visu laiku tāda spiedoša sajūta uz lejasdaļu, tāda sajūta, ka mazulis ar savu galviņu spiež uz leju! Grūtāk bija tieši staigājot, tajā dienā aizstaigāju līdz veikalam „Mežroze” (Juglā), lai nopirktu vēl vienu gultas paladziņu. Vēl man sāka parādīties tādas baltas gļotas, vecmāte Dina teica, ka tas viss piederas pie lietas.

Es jau no 5. decembra katru vakaru aizsūtīju vecmātei Dinai atskaites SMS par to, kā man tajā dienā gāja, ko darīju un kā jutos. Viņa jau visu laiku man tik teica, ka uz nedēļas beigām, lai tik gaida 🙂 Mēs atkal ar vīru bijām koncentrējušies uz 8-11. decembra datumiem. Teicām, lai meitiņa izvēlas :), bet, protams, tas viss bija Dieva rokās un mēs vnk paļāvāmies.. kad būs tad būs labi!

8.decembrī (mans datums pēc MR) naktī gulēju tiešām labi. Pa dienu tā spiediena sajūta bija mazinājusies, gļotas bija un jocīgi bija tas, ka mazulis visu dienu nemaz nepakustējās, jo katru dienu jutu viņa kustības, bet tieši šodien neko nejutu. Un tā jau saka, ka ja mazais nekustās, tad gatavojas uz izeju (tad varu teikt, ka tiešām manā gadījumā mazulis tajā dienā nemaz nepakustējās!)

Tieši šajā dienā, kā nojauzdama 🙂 iegāju dušā, izmazgāju matus un sakopu sevi. Tad vakarā ap kādiem 18:00 ielīdu gultā uz stundiņu nosnausties (atkal kā nojauzdama). Piecēlos ap kādiem 19:00 un bija parādījusies atkal spiediena sajūta un pat likās, ka sāp, kādas „padsmit” reizes iesāpējās. Sāpju laikā automātiski gribējās aizturēt elpu, bet centos jau tagad iemācīties atslābināties. Gļotas bija palikušas vairāk. Ar vīriņu iegājām vakarā vannā, izdzēru glāzi sarkanvīna, kaut gan sāpes arī bija pa to laiku. Aizsūtīju Dinai SMS, viņa man teica, ka tās esot tikai priekšsāpes. Es nodomāju pie sevis, ja šīs ir priekšsāpes, kādas tad būs ĪSTĀS SĀPES?!?! 🙂 Dina teica, lai ejot fiksi gulēt un atpūšos.

Nu vīriņš vakarā ap kādiem 10-iem aiziet gulēt, es palieku pie neta un atceries.lv lapā. Vēlāk es arī mēģināju iet gulēt kā Dina teica, bet saprotu, ka tiešām sāp. Ceļos augšā un no 23:00 sākās regulāras sāpes ik pa 5min. Pārcietu tās tikai stāvot kājās un elpot, jo sāpes lika automātiski sarauties. Sūtu SMS Dinai un prasu, kad man viņa jāsāk trobelēt, kurā brīdī? Viņa atrakstīja, ka tad, kad sāpes būs 3min intervālu un stundu no vietas un ka nezinām vairāk ko citu darīt, tad, lai dodu ziņu viņai. Un tad viņa teica, ka no tā brīža, kad ieradīsies būs vēl 8 stundu darbs!!!! 🙂 Es nodomāju ārprāts, cik ilgi! Nu neko, vīriņš, protams, ar pieceļas un es priecīgi gultā situ plaukstas un priecājos un saku, laikam viss notiekas! 🙂 Biju tiešām priecīga un gaidīju šo brīdi un tiešām tik precīzi 8. decembra vakarā sākas. Sapratu, ka sanāks pa nakti dzemdēt, bet tā jau gribēju un savā dzemdību ideālajā plānā biju ierakstījusi, ka gribu lai snieg. Tajā rītā sniga viegls slapjš sniedziņš, bet pāri visam bija baigais miers iekšā un saviļņojums, ka viss ir sācies!

Nu tā mēs sākām pārciest sāpītes, vīrs sēdēja pie galda un pierakstīja un es centos tās pārelpot, kā sākās sāpīte tā teicu un māju ar galvu „JĀ”, tā vīriņš pierakstīja. Sākums nebija traks, varēja pārciest. Centos visu laiku vīram rokās ieķerties, kā sāpīte, tā bija vieglāk! Sāpes visu laiku mijās bija tad ar 5, tad ar 6 vai 3 min intervālu, bet sapratām, ka jāgaida tās 3min un stundu no vietas. Tā pagāja viena stunda, divas, ap kādiem pus 3-iem naktī nolēmu ieiet vannā, domāju, ka kaut kas savādāk būs. Bet pāri visam man sākās slikta dūša, tā kā vemt gribējās. Gulēt nevarēju, jo tā nāca virsū nelabums. Iegāju vannā, pagulēju…it kā nekas diži labāk nebija. Ap kādiem 3-iem no manis sāka izdalīties asinis, ik pa laikam tās parādījās. Es tik sēdēju lielajā istabā uz dīvāna, viena kāja zemē un otra uz krēsla, tā es visslābāk pārcietu kontrakcijas. Bija nakts, klusums visapkārt, maza gaismiņa dega un mēs ar vīru divatā dzemdējām 🙂 Superīgi bija. Es visu laiku sevi motivēju, ka šīs nav īstās sāpes, ka būs vēl trakāk! Tas tā lai vieglāk izturēt, un īstenībā neko trakāk arī nesagaidīju, jo tiešām likās, ka būs sāpīgāk! Tad vīrs izsūtīja mūsu tuvākajiem draugiem SMS, kur rakstīja, ka dzemdēju un lai aizlūdz par mums (iepriekš vīriņš jau bija uztaisījis lūgšanu listi :)). Tas deva papildus spēku, ka zinājām, ka mūsu draugi aizlūdz par mums šajā naktī)! 🙂 Tad man ap kādiem pus 4-iem paliek pavisam slikti, un es izvemjos! Tajā brīdī tiešām vieglāk palika. Teicu, lai zvana Dinai, es nebiju spējīga runāt. Pazvanījām Dinai, izstāstījām situāciju. Viņa teica, ka tas labi, ka vemju, tas nozīmē, ka dzemdes kakliņš mīkstinās! Bet mums tās kontrakcijas nebija vēl pa 3 min. Viņa teica, ka lai zvanot tad, kad tiešām mēs vairs nezinām, ko citu darīt, tad viņa 30min būs klāt! Tad ap pus 5-iem es izvēmos vēlreiz. Un tad jau kontrakcijas bija palikušas ik pa 3min un plkst. 5:00 no rīta, teicu, lai zvana Dinai, ka mēs tomēr gribam, lai viņa jau taisās pie mums.

Un ap plkst. 5:30 no rīta viņa bija klāt. Vīriņš nogāja lejā, lai palīdzētu uznest visus koferus, tie bija daudz un smagi, viss nepieciešamais dzemdībām un pirmajai palīdzības sniegšanai. Ienākot istabā es joprojām sēdēju uz dīvāna, biju priecīga, ka Dina ir klāt, nodomāju, ka vismaz savādāk, kaut kas būs. Jutos pavisam mierīga un laiks tiešām gāja ātri uz priekšu, nebija vispār tādas sajūtas, ka velkas, es pat plkst., neprasīju vīriņam. Tad Dina nosēdās pie rakstāmgalda, saka rakstīja lēnām visus dokumentus, ik pa laikam paskatoties uz mani, kā man iet. Jo viņa jau redzēja pēc manas izturēšanās, kā man iet, viņa man tik paprasīja, vai gribu, lai apskatāmies, cik ir atvērums, Es teicu, ka nē, ka nekur jau nav jāsteidzas! 🙂 Es tik prasīju pēc visa spriežot cik varētu būt, viņa teica, ka 6 cm esot! Tas mani baigi iepriecināja! 🙂 Tā nu Dina sēdēja pie galda rakstīja, es ik pa laikam pajautāju kaut ko un mēs ar vīriņu kopā pārlaidām kontrakcijas sāpes. Tad vienā brīdī likās, ka ir par grūtu jau, tāpēc nolēmu ieiet dušā! Dušā biju kādas 30min..bija tiešām labi, laidu karsto ūdeni sev uz lejasdaļu virsū, tas kaut kādā veidā mazināja tās sāpes. Tad nācu atpakaļ un tad Dina ieteica pagulēt uz bumbas, jo atvērums jau varētu būt lielāks (lai gan nepārbaudījām) un lai mazais nāk laukā, jo sēžot tā es neļauju viņam slīdēt uz leju. Tad gulēju, tā tiešām bija vieglāk, bet toties tādā pozā sāku just spiediena sajūtu, ka gribās spiest, tad nolēmu iet uz poda sēdēt. Tad kādu laiku sēdēju uz poda, Dina sēdēja man pretī un mēs vnk runājāmies. Starp kontrakcijām jutos labi un teicu Dinai, ka jūtos baigi labi un mierīgi! Viņa teica, ka super, no manis tāds miers staro! Lika atnest manam vīriņam fotoaparātu, lai nofotografētu mani, teica, ka es ļoti smuki izskatoties 🙂 Kaut gan bildēs tāda saņurcīta un izspūrušiem matiem! 🙂 Tad man atkal likās, ka vajag spiest. Dina teica lai visu darot, jo mans ķermenis priekšā pasaka. Bet spiežot nekas nenotika, un tad Dina tomēr ierosināja, lai pārbaudām tomēr dzemdes atvērumu! Aizgājām uz gultu un Dina pārbaudīja, tie paši 6 cm nekas nepavirzījās uz priekšu, kopš viņa atbrauca, bija pagājušas kādas 2-3 stundas :)! Bet es nemaz nesatraucos, jutos mierīga! Tad viņa ierosināja, ka vajagot mums visiem iet pagulēt man arī, tad viņa kaut ko runāja ar manu vīru, un es ik pa laikam jau iemigu, kad nebija sāpes. Ielīdām gultā, Dina ar paņēma savu segu un gulēja blakusistabā. Bet tā es varēju nogulēt labi ja kādas 30min..kāds tur miegs! Vienā brīdī man likās, ka vienas kontrakcijas ilgums bija, kādas 4 min. Bet reāli elpošana man palīdzēja! Tiešām visas kontrakcijas tomēr pārlaidu normāli, bija grūti un sāpīgi, bet ne tik, cik biju iedomājusies, jo esmu dzirdējusi, ka citas meitenes bļauj un rāpo pa zemi sāpēs :)! Man tā nebija, Dina vienā brīdī teica, ka esmu radīta, lai dzemdētu, ka esmu perfekta dzemdētāja! Bet tas viss, kas notika ar mani, tas viss pateicoties Dievam, jo Viņš tiešām uzklausīja mūsu lūgšanas 9 mēnešu garumā, tieši par šo dienu un Viss bija tik viegli! 🙂 Un tad es sev iestāstīju, ka īstās sāpes vēl būs, ka jāpaciešas!

Tad gāju atkal uz poda sēdēt un tad vienā brīdī sajutu spiešanas sajūtu un spiedu un tad tāds plunkšķ bija, izrādās izspiedu augļūdeņus :), tas bija apmēram pie 8cm atvēruma! Un ūdeņi bija smuki – caurspīdīgi, viegli rozā krāsā. Man bija baigais prieks, ka tas notika tik dabiski! Un tad pēc kāda laika tas bija ap plkst. 8:30 gājām uz gultas pusi, jutu, ka gribās spiest! Tā sākās spiešanas process. Tas notika mūsu guļamistabā un es vnk tupēju un vīriņš aiz muguras sēdēja un aiz padusēm turēja. Un kā man gribējās spiest, tā notupos tupus pozā – spiedu un pārtraukuma laikā cēlos augšā, lai atpūtinātu kājas. Dina teica, ka nu kādas 2 stundas tas viss notikšoties!!! 🙂 🙂 bet man tas prasīja apmēram stundu, tieši pati spiešana. Tas likās tomēr vissmagākais darbs, ne tik daudz sāpēja, kā prasīja daudz spēka! Galviņa nāca pamazām. Dina lika vienā brīdī pataustīt, bet es kaut kā „nevarēju”, tad viņa ņēma fočiku un fočēja 🙂 un tik rādīja man, kā galviņa virzās uz priekšu, tas bija forši, jo pati redzēju, ka viss iet uz priekšu! Vīriņš bija visu laiku blakus (viņam arī bija fiziski smagi, jo turēja reāli manu augumu aiz manām padusēm visu laiku)! Un tad vienā brīdī es spiedu no visa spēka, iznāca galviņa, tad otreiz un BEBENE klāt!

Plkst. 10:24!!! 🙂 Viss tas notika tik ātri, man likās, ka tas būs vēl ilgs process, jo Dina teica, ka vēl laiks esot, bet viss notikās ātrāk! Jutu tikai kā viņa iznāk ārā un visas sāpes pazuda automātiski! Mazā iebļāvās un uzreiz man uzlika uz punča. Pirmais, ko jutu, ka viņa mani apčurāja! 🙂 Viņa bija tik silta un maziņa un mīļa.. raudāju.. jutos tik saviļņota.. skatījos uz vīru un mēs abi bijām tik laimīgi.. beidzot mūsu meitiņa ir pie mums.. skatījos un pētīju.. kāda viņa bija.. tik skaista.. viņa bija smuki rozā! 🙂 tas bija tāds brīdis.. biju piekususi.. bet tajā pašā laikā tik daudz spēka!!! 🙂 turēju to mazo kunkulīti un domāju.. ārprāts cik laimīga esmu.. un biju tik ļoti pateicīga, ka viss noritēja dabiski un nevajadzēja iejaukšanos! 🙂 Tad Dina noklemmēja nabassaiti, tikai tad, kad bija pārtraukusi pulsēt, tad mans vīriņš pārgrieza! Dina arī visus šos mirkļus iemūžināja fotogrāfijās! 🙂 Kad nabassaite bija pārgriezta, tad man atlika vēl placentu piedzemdēt! Bet tas arī bija brīnumātri, man pat nenācās spiest.. Dina tik mazliet, viegli parāva aiz nabassaites un placenta pati izvēlās ārā.. smuka.. vesela un man nekas nesāpēja! Tagad tā stāv mūsu saldētavā! Vīriņš joko, ka sarīvēsim un izcepsim kūkā un iedosim draugiem apēst 🙂

Tad es ierāpos gultā, gulēju un vēroju kā, turpat blakus mazo notīrīja, nomērīja un nosvēra. Tētis saģērba, un mani tikmēr Dina „sakopa”.. sašuva (bija viens, mazs plīsums, bet vispār neko nejutu, nesāpēja) Tik smuki sašuva, ka tagad tur vispār nav ne miņas no plīsuma! Kad es biju sakopta, tad mazā baudīja savu pirmo maltīti 🙂 Abi bijām laimīgi! Dina pie mums uzkavējās līdz kādiem 13:30. Pēc tam visi sēdējām lielajā gultā un pārrunājām dzemdību gaitu! Dzemdības ilga 11 stundas no kontrakciju sākuma plkst. 23:00. Tas esot ātri, jo vidēji pirmās dzemdības ilgst sākot no 16 stundām.

Pēc tam beigās pielūdzām Dievu un pateicāmies, ka Viņš bija mums klāt un viss notika tik labi un ideāli!

Tātad kopumā.. dzemdības bija kolosāls piedzīvojums man kā sievietei, mātei un mums kā ģimenei kopā ar vīriņu! Jutos labi.. nesāpēja tik ļoti kā biju iedomājusies.. visas sāpes pārcietu.. nebija ne reizes doma, ka pietiek.. nevaru izturēt.. ka gribu, lai tas viss beidzās! Ne brīdi nedusmojos vai kā citādi nebiju īgna! Biju mierīga un laimīga! 🙂

Biju priecīga, ka tas izdevās mājās.. ka tajā pašā dienā bijām mājās.. ka vīriņš pēc tam aizgāja taisīt brokastis.. mēs tikmēr ar mazo meitiņu bijām kopā. Ka viss tas notika tur, kur mēs jūtamies labi. Viss bija tik ideāli! Nākošās dzemdības arī.. viennozīmīgi vēlos tikai mājās un kopā ar vīru un Dinu!!! 🙂

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 13/12/2014 • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, Dina Ceple, Dzemdības, dzemdību stāsts, homebirth

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 13/12/2014

https://majdzemdibas.lv/2014/12/13/briniskigu-dzemdibu-stasts/

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu – veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug?

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle?

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”, un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta – trīs telpas, ko var izvēlēties jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes varēs uzturēties patvēruma mājā?

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce: http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 23/08/2014 • Attēls • Paliekošā saite

Posted in Dabiskas dzemdības, dzemdniecība, Dzemdības, homebirth, Mājdzemdības, Rudīte Brūvere, Vecmāte

Tagots Mājdzemdības, Rudīte Brūvere

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 23/08/2014

https://majdzemdibas.lv/2014/08/23/581/

“Ģimenes šūpuļa” māja gatava uzņemt dzemdētājas

Biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājās “Jaunpalejas”, saskaņā ar 10. februāra Veselības inspekcijas atzinumu, var sākt pieņemt sievietes/ģimenes, kas vēlas sagaidīt savu mazulīti lauku mierā.
Vecmāte Rudīte par to raksta: “Es, Rudīte, no sirds pateicos visām kolēģēm, kuras palīdzēja ar apjomīgajiem rakstu darbiem un medicīnas aprīkojuma apzīmēšanu un sakārtošanu, lai šo mērķi – oficiālu atzinumu beidzot sasniegtu. Paldies arī Ģimenes veselības centram „Stārķa Ligzda”, kura līdzstrādniece joprojām esmu un palieku, sevišķi vecmātei un ārstei Dinai Ceplei un administrācijas vadītājai Vijai Saulītei par ievērojamo atbalstu ar šo iekārtošanas un papīru sakārtošanas pasākumu! Nākamais solis – dibināsim SIA „Ģimenes Šūpuļa Mājdzemdību Prakses centrs”. Bet jau tagad šeit var bērniņu sagaidīt visas sievietes/ģimenes, kuras Jaunpalejās sajūt sev piemērotu vietu, lai šeit dziļā lauku mierā un draudzīgas dabas vidū laistu pasaulē savu bērniņu. Ja tomēr rodas nepieciešamība, stacionārs Vidzemes slimnīcā (Valmierā) ar ļoti labi aprīkotu Dzemdību un arī Jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļu ir viegli sasniedzamā attālumā, jebkurā gada laikā. Turpināsim strādāt pie labas komunikācijas un savstarpējas izpratnes ar šī stacionāra darbiniekiem un arī apkārtnes mediķiem – mūsu aprūpes saņēmēju labā.”

Plašāka informācija par “Jaunpalejām” biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājas lapā.