12. aprīlī Rīgā Latviešu Biedrības namā notika konference “Es gribēju dzīvot: aborts – medicīniska manipulācija vai bērna nogalināšana?”. To rīkoja J. Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība, biedrības “Latvijas Ordeņu brālība” un “Asociācija Ģimene” un fonds “Moral Revolution”.

Par aborta medicīniskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem, populāriem priekšstatiem un to pamatotību runāja psiholoģe Diāna Staņko.

Savu publikāciju  “Katram sava demagoģija” papildināja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, daloties arī personīgā pieredzē par nepieciešamību izšķirties vai dot dzīvību slimam bērniņam.

Misijas “Pakāpieni” vadītājs Viljams Šulcs stāstīja par sieviešu likteņiem un to, kā viņas dažādās dzīves situācijās, sākot gaidīt bērniņu, nonākušas izmisumā, gatavojušās taisīt abortu, bet tad nokļuvušas līdz misijai, kur viņām sniegtā palīdzība devusi jaunu cerību vienlaikus ar izšķiršanos neiznīcināt jauno dzīvību.

Jautājumu, vai nedzimis bērns ir tiesību subjekts, analizēja juriste Natālija Lazukina, salīdzinot dažādu valstu likumdošanu abortu jomā.

Aktrise Olga Dreģe, sestais bērns astoņu bērnu ģimenē, nolasījusi abortā bojāgājušā bērna “Vēstuli no debesīm”, novēlēja mātēm vairāk runāt ar meitām par sarīkojumā apspriesto abortu jautājumu un “katram pašam atbildēt par savu rīcību”.

Noslēgumā, aicinātie  Saeimas frakciju pārstāvji dalījās iespaidos par dzirdēto.

Konferencē arī tika pieņemta rezolūcija par to, ka Latvijā jāveic likumu grozījumi, lai nepieļautu tālāku tautas iznīcināšanu un morālo normu degradāciju. Tā nosūtīta valsts augstākajām amatpersonām un Eiropas Parlamenta deputātiem.

Konferences ierakstu pa daļām vai pilnā versijā iespējams noskatīties internetā Rīgas apriņķa avīzes mājas lapā.

“Īpaši spilgti atmiņā palika beigās rādītais mūsu dižgaru saraksts: Anna Brigadere, Krišjānis Valdemārs, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Krišjānis Barons – viņi bijuši trešais, ceturtais, piektais, vai pat astotais bērns ģimenē. Ja viņu vecāki būtu plānojuši ģimenes ar vienu diviem bērniem, šo kultūras darbinieku mums nebūtu. Un tagad, plānojot miniģimenes, mūsu tauta zaudē nozīmīgu genofonda daļu. (J. Rožkalns)”