Attīstīto valstu viedoklis par plānotām asistētām ārpusstacionārām dzemdībām

Attīstītās valstis ir noteicošais virzītājspēks uz pierādījumiem balstītas medicīnas attīstību un ieviešanu praksē. Tādēļ šīs nodaļas uzdevums ir atspoguļot četru attīstīto valstu viedokli par plānotām asistētām ārpusstacionāra dzemdībām.
NICE (National Institute for Health and Care Excellence) Apvienotajā Karalistē zema riska dzemdētājām iesaka plānot dzemdības mājās vai vecmāšu vadītos ārpusstacionāros neatkarīgos dzemdību centros, jo tā ir dzemdētājām īpaši piemērota vieta. Plānotās ārpusstacionārās dzemdībās iejaukšanos skaits dzemdību darbībā (insturmentālas vaginālas dzemdības, ķeizargrieziena operācija, epiziotomijas pielietošana) ir mazāks un dzemdību iznākumi neatšķiras, salīdzinot ar dzemdībām stacionārā. Plānotas dzemdības ārpus stacionāra asociējas ar augstākām spontānām vaginālām dzemdībām (NICE Guideline).
Profesore Sjūzena Beilija (Susan Bewley) atzīmē, ka dzemdību vietai un veidam, kā sievietes dzemdē savus bērnus, ir milzīga ietekme uz viņām kā personībām. Kaut gan sievietēm ar komplicētu grūtniecību joprojām būs nepieciešamība pēc ārsta, tomēr nav iemesla, kāpēc sievietes ar zema riska grūtniecību nevarētu dzemdēt vidē, kurā viņas jūtas  iskomfortablāk. Sievietes var izvēlēties dzemdēt mājās vai neatkarīgos vecmāšu vadītos dzemdību centros, tādēļ ka šīs vietas, lielākoties, ir drošākas un viņām pazīstamākas. Tās ir sieviešu tiesības, un viņas šajā izvēlē ir jāatbalsta. Bet, ja sievietes izvēlas dzemdēt stacionārā, tādēļ ka tā viņas jūtas drošāk, tad arī tās ir viņu tiesības, kurās viņas ir jāatbalsta. Dzemdības ir ļoti personiska pieredze, kurā nav vienas pareizās atbildes, kas derētu visām sievietēm.
Piedāvājot dažādas iespējas dzemdību vides izvēlē, ne tikai dzemdētājām tiek nodrošināta lielāka iespēja izvēlēties dzemdību vietu un būt vairāk apmierinātām ar savu dzemdību pieredzi, bet arī vecmātēm paveras lielākas iespējas izvēlēties sev piemērotāko darba vietu un veidu, kādā viņas vēlas strādāt (NICE).
ACOG (The American Congress of Obstetricians and Gynecologists) 2016. gada vadlīnijās par dzemdību vietas izvēli atzīmē, ka sievietei, plānojot mājdzemdības, jābūt medicīniski informētai par riskiem un ieguvumiem, kas saistīti ar viņas izvēli. Jaunā vadlīniju redakcija ir papildināta ar absolūtām kontrindikācijām plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, kas ietver gadījumus, kad auglis atrodas galvas defleksijā un šķērsguļā, daudzaugļu grūtniecība, iepriekšējās dzemdības beigušās ar ķeizargrieziena operāciju. ACOG uzsver, ka droša un laicīga mātes transportēšana uz stacionāru ir galvenais faktors, kas ietekmē plānotu ārpusstacionāru dzemdību drošību.
SOGC (The Society of Obstetricians and Gynaecologists of Canada) 2016. gada publikācijā atzīmēts, ka perinatālā mirstība plānotās ārpusstacionārās dzemdībās nav lielāka par mirstību dzemdībās stacionārā un plānotas dzemdības ārpus stacionāra ir tikpat drošas kā dzemdības stacionārā. SOGC apstiprina uz pierādījumiem balstītu medicīnas praksi ar iespēju sievietēm izvēlēties sev piemērotu dzemdību vietu, tomēr iesaka sievietes informēt par riskiem un ieguvumiem, kā arī par ierobežojumiem, dzemdējot ārpus stacionāra.
KNOV (The Royal Dutch Organisation of Midwives) 2015. gada ikgadējā publikācijā raksta, ka Nīderlandē sievietes ar zema riska grūtniecību var izvēlēties valsts apmaksātas dzemdības gan ārpus stacionāra, gan stacionārā. Šī brīvā iespēja izvēlēties sev piemērotāko dzemdību vietu ir gandrīz unikāla Rietumu pasaulē. Apdrošināšanas kompānijas Nīderlandē sievietēm dzemdībās ārpus stacionāra nodrošina dzemdību komplektu, kurā tiek ietverti ūdens necaurlaidīgi pārsegi gultai, higiēnas piederumi sievietei un jaundzimušajam, pārsiešanas materiāli. Vecmāšu piederumos, kas ir atsevišķi izveidots komplekts, ietilpst viss nepieciešamais dzemdību aprūpes nodrošināšanai un reanimācijas pasākumiem.
RCOG (Royal College of Obstetricians and Gynaecologists) Lielbritānijā atbalsta
mājdzemdību izvēli sievietēm ar zema riska grūtniecību, kuras dzemdē atkārtoti. 2007. gada
standartos dzemdību organizēšanā un aprūpē ir noteikta plānotu ārpusstacionāru dzemdību
uzraudzības struktūra, uzraudzības un drošības vadlīnijas, kvalitātes un pakalpojuma
nodrošināšanas kārtība problēmsituāciju gadījumos.
Latvijā plānotu ārpusstacionāru dzemdību regulēšana notiek ar likumdošanas aktu palīdzību. Ministru Kabineta noteikumos Nr. 611 par dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtību ir definētas medicīniskās indkācijas, kurām iestājoties, dzemdētāju vai jaundzimušo nepieciešams transportēt uz stacionāru. Ir noteiktas stingras prasības vecmāšu izglītībai un tehniskajam aprīkojumam.
Kā redzams, attīstīto valstu viedoklis atbalsta sieviešu brīvību dzemdību vietas izvēlē.
Tomēr iesaka sniegt sievietēm uz pierādījumiem balstītu medicīnas aprūpi un informēt par
riskiem un ieguvumiem, dzemdējot ārpus stacionāra.

Autore: Agnese Dejus

Viss pētījums pieejams šeit.

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Video – dzemdības dažādās pasaules malās

Dzemdības Āfrikā, Eiropā un Āzijā… Tik dažādi bērniņi var ieraudzīt pasauli. Šis video paplašīnās jūsu skatu uz dzemdību iespējām.

 

Mājdzemdību mammas, iedvesmosim citus!

Gaidot bērniņu un gatavojoties dzemdībām, sievietes emociju gamma var būt ļoti plaša – pilnīgs miers un paļaušanās mijas ar satraukumu un bažām, kas saistītas ar mazuļa nākšanu pasaulē. Pozitīvi pieredzes stāsti var būt lielisks atbalsts ne tikai sievietēm, kas jau gaida mazuli, bet arī tām, kas vēl tikai domā. Tie var palīdzēt stiprināt ticību savam spēkam.

Mīļās mammas, kas esat piedzīvojušas dabiskas, netraucētas un nesteidzinātas dzemdības un būtu ar mieru dalītieuudenss savā pieredzē, lūdzam Jūs atsaukties un iesūtīt savu radību stāstu, lai varētu tapt sievietes spēku apliecinoša un iedvesmojoša grāmata.

Gaidīsim stāstus no mammām, kas dabiskas dzemdības piedzīvojušas gan mājās, gan dzemdību centros un stacionāros.

Stāstus lūdzam sūtīt uz epastu: majdzemdibas@gmail.com

 

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu salidojums 2016

Aicinām uz Latvijas mājdzemdību ģimeņu dārza svētkiem, lai satiktu vecmātes, paziņas un draugus, kā arī pavadītu skaistu pēcpusdienu ģimenes lokā.

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas namspukee
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā:
14:30 – 15.00 ierašanās un reģistrācija
15:00 – 15:30 atklāšanas uzruna, vecmāšu sveicieni
15.30 – 15.45 kopīgs foto
15:45 – 18:30 ģimeņu kopā sadziedāšanās
Paralēli vecmāšu satikšana un parunāšanās.
Radošās darbnīcas bērniem, brīva laika pavadīšana.
Programmas ietvaros plānotas arī aktivitātes bērniem, ko organizē salidojuma dalībnieki.

Tā kā svētkus organizējam paši sev, novērtēsim ikdienu iniciatīvu programmas bagātināšanai, kā arī palīdzīgas rokas tās īstenošanai. Pasākuma norises vietā aicinām ikvienu parūpēties arī par savu groziņu un dzērieniem kopīgam galdam.

Tautas nama ēkā vietu skaits ļoti ierobežots, varēsim uzņemt līdz 80 ģimenēm ar bērniem.

Reģistrācijas kārtība: 10 eur priekšapmaksa, ko jāveic reizē ar pieteikuma anketas aizpildīšanu (šeit).
10 eur var maksāt, ierodoties pasākuma vietā, vai pārskaitot uz Biedrības “Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība” kontu.

Reģistrācija atvērta līdz sasniegts maksimālais dalībnieku skaits vai līdz 21.06.2016.
Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

Jautājumu gadījumā rakstiet z e-pastu: majdzemdibas@gmail.com vai zvaniet 26163153, Māra

Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane

Aptauja – sveiciens savai vecmātei Starptautiskajā vecmāšu dienā

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība vēlās mājdzemdību ģimeņu vārdā apsveikt mājdzemdību vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā.

Vēlamies apkopotā (varbūt anomīmā, ja tā vēlaties) veidā kopīgi teikt viņām labus vārdus.
Lūdzam aizpildīt anketu un līdz ar to arī tur ierakstīt savu sveicienu! 🙂

Ja saite zem vārda “anketa” nestrādā – šeit pilna saite https://docs.google.com/forms/d/1ScPi-kCT3K_jIOFQkxTwxiMJw5hDsiN3ogzBuCyt4g8/viewform

Ja vēlaties iekļaut fotogrāfiju, tas ir lieliski, atsūtiet to uz majdzemdibas@gmail.com līdz 15.04.2016.

Ja mājdzemdībās varēja kas būt labāk nekā bija, arī to variet pieminēt. Nodosim anonīmi vecmātei.

Netraucētas dzemdības – kādas tās ir un kādēļ vajadzētu pēc tādām tiekties?

Netraucētas dzemdības

Sievietēm gaidībās bieži tiek stāstīts par konkrētām lietām, ko sagaidīt dzemdībās.

Par to, ka mēs izdosim tādas skaņas, par kuru iespējamību pat nenojautām, ka uzvedīsimies kā apsēstas, ka bērniņa izstumšanas fāzē mums pēkšņi radīsies vēlme pakakāt.bebis

Mums bieži tiek ieteikts atstāt savu pašcieņu un kaunu aiz durvīm, tomēr šādi tiek novērsta uzmanība no apbrīnojamā un bijību iedvesošā procesa, kas norisinās mūsu ķermeņos.

Ja nu dzemdības varētu būt process, ko sieviete izbauda?

Vai spējat iedomāties sevi smaidot un smejoties kontrakciju laikā, sajūtot, kā jūsu ķermenis smagi strādā?

Vai arī jūs domājat, ka dzemdībām jābūt garam, sāpīgam, šausminošam maratonam, kas beidzas ar spēku izsīkumu un gurdenu prieku, turot rokās jaundzimušo mazuli?

Dzemdību process

Dzemdību procesu tehniski iedala trīs posmos: pirmajā, otrajā un trešajā. Pirmajā posmā dzemdes kakls izplešas un atveras. Otrais posms tiek attiecināts un bērniņa izstumšanu. Tad seko trešais posms, kas ir placentas un plēvapvalka izstumšana.

Visi trīs dzemdību posmi ir atkarīgi no hormona oksitocīna izdalīšanās attiecīgi katram posmam nepieciešamajos daudzumos un laikā. Oksitocīna izdalīšanās tiek veicināta vidē, kas rada privātuma, drošības un atbalsta sajūtu. Seksa, orgasma, dzemdību un krūtsbarošanas laikā oksitocīna izdalīšanos var traucēt sajūta, ka tiekam novērotas, vai ja ir pārāk spožas gaismas vai pārāk liels troksnis.

Ja savvaļā dzemdējošam zīdītājam pēkšņi draud briesmas pirmajā dzemdību stadijā, organismā izdalās adrenalīns un dzemdību process apstājas, lai māte varētu nokļūt drošībā.

Cilvēka organismam piemīt tieši tāda pati stresa reakcija, kā citiem zīdītājiem. Lielākā atšķirība ir tāda, ka vairākums no mums dzemdību procesā atrodas spožās gaismās, tiek konstanti novērotas un traucētas. Mūsu smadzenes nespēj atšķirt īstas briesmas (zobenzobu tīģeris) un iedomātas (trokšņains personāls), tādēļ tās sāk imitēt “bēgšanas vai cīņas” procesu. Tiek izdalīti stresa hormoni. Dzemdības palēninās un neprogresē. Kontrakcijas kļūst pārāk stipras un sāpīgas, lai būtu panesamas, vai, visbiežāk, vājas un neefektīvas.

Adrenalīna izdalīšanās un dzmedību procesa apstāšanās ir aizsardzības mehānismi, kas ir bijuši nepieciešami sugas evolūcijai. Tie vairs mūsdienās nav nepieciešami cilvēkiem, lai dzemdētu, tomēr šāda organisma reakcija vēl joprojām pastāv, un attiecīgajos veicinošajos apstākļos apgrūtina dzemdību normālo procesu. Tā vietā, lai dotos uz “drošu” vietu un atjaunotu dzemdību procesu, sievietes tiek pakļautas dažādām manipulācijām, lai veicinātu dzemdību “progresu”, kas bieži noved pie embrionālā stresa (fetal distress) un ķirurģiskas iejaukšanās.

Noskatieties īsu video (angļu valodā), kas gudri paskaidro dzemdību darbības vājuma fenomenu, šeit.

Kas ir netraucētas dzemdības?

Smadzenes izdala oksitocīnu pieaugošos daudzumos, lai stimulētu kontrakcijas dzemdību laikā. Tas palīdz atvērt dzemdes kaklu un radīt spēcīgas un iedarbīgas konktrakcijas, lai piedzemdētu bērniņu.

Kad pieaug oksitocīna līmenis, neokortekss jeb “domājošās smadzenes” atpūšas, un virsvadību ņem parasimpātiskā nervu sistēma. PNS ir atbildīga par tādu ķermeņa procesu kontroli, ko mēs ar prātu nespējam apzināti kontrolēt, piemēram, hormonu izdalīšanās un to regulācija. Dzemdības nav apzināta darbība, kā piemēram mašīnas motora iedarbināšana, pagriežot atslēgu.

Uzziniet, kas izraisa dzemdību sākšanos.

Ja sievieti dzemdību procesā netraucē un neokortekss “klusē”, viņa var pilnībā atslābināties un iegrimt šajā procesā. Oksitocīns tiek izdalīts pieaugošos daudzumos, palielinot kontrakciju biežumu un iedarbīgumu. Kad tuvojas piedzimšana, tiek izdalīts oksitocīna un adrenalīta vilnis, kas izraisa tā saucamo “augļa izgrūšanas rekleksu”. Tā ir ļoti spēcīgu, nekontrolējamu kontrakciju sērija, kas izstumj mazuli cauri atvērtajam dzemdes kaklam, cauri dzimšanas kanālam uz ārpasauli.

Oksitocīns ir ticis aprakstīts kā kautrīgs hormons, kas tiek asociēts ar dzemdībām, seksu un orgasmu, mīlestības un pieķeršanās uzvedību. Tā spējas ķermenī iedarboties tiek samazinātas vidēs, kas ir netrošas, eksponējošas, gaišas un trokšņainas. Tuvības un intimitātes mēģinājumi auditorijas priekšā spožā dienasgaismā varētu būt biedējoši – dzemdēšanai spoži izgaismotā telpā, kas pilna ar svešiniekiem, kas tavā teritorijā pārvietojas un ar tevi sarunājas, ir tāds pats efekts.

Kas ir optimāla vide?

Dzemdību laikā sievietei jābūt pasargātai no jebkādiem faktoriem, kas varētu stimulēt neokorteksu jeb domājošās smadzenes. Šī smadzeņu daļa sūta ziņas simpatētiskajai nervu sistēmai, aktivizējot “bēgšanas vai cīņas” reakciju (īstu vai iedomātu) briesmu klātbūtnē.

Drošības un aizsardzības sajūtu katra sieviete pati sev nodefinē. Tomēr ir daži atslēgas elementi, kas palielina mūsu instinktīvo vajadzību pēc drošības dzemdību laikā, kas attiecīgi iedarbina spontāno dzemdību refleksu:

  • Pilnīgs privātums: sajūta, ka jūs kāds redz vai dzird, var traucēt oksitocīna izdalīšanos. Sievietēm jāspēj brīvi kustēties un izdalīt jebkādas skaņas.
  • Netraucēta telpa: tiem, kas piedalās dzemdībās, ir jāapzinās, kā viņu klātbūtne ietekmē dzemdību procesu. Klusinātas balsis, nesarunāšanās ar dzemdējošo sievieti, nekādu nevajadzīgu pieskārienu vai iejaukšanās.
  • Siltums un tumsa: abi ir vitāli svarīgi faktori, lai netiktu veicināta adrenalīna izdalīšanās. Neokortekss tiek aktivizēts, kad izdalās adrenalīns un dzemdības palēninās vai apstājas.

Sievietēm ir svarīgi saprast šo sakarību: dzemdību videi un atbalstam ir milzīgs iespaids uz viņu dzemdību procesu.

Daudzas sievietes izvēlas dzemdēt slimnīcā domājot, ka tas ir droši, tomēr pati slimnīcas vide maina dzemdību procesa virzienu no normāla uz anormālu. Sievietes, kas izvēlas dzemdēt tam piemērotos dzemdību centros vai mājas apstākļos, pārsvarā pieredz dzemdības kā netraucētu procesu, pateicoties viņu izvēlētajai videi un atbalstošajiem cilvēkiem.

Mūsu modernā tehnokrātiskā dzemdību kultūra ir iedvesusi sievietēm pārliecību, ka dzemdības ir jākontrolē. Gandrīz katra sieviete dzemdē vidē, kas pieprasa kontroli pār dzemdībām, un viņām ir nereālistiskas gaidas par to, kas ir “normāli”. Medicīnas zinātne, pūlēs pasargāt sievietes un mazuļus no kaitējuma, iejaucas dzemdību dabīgajā procesā jau mirklī, kad sieviete ienāk pa slimnīcas durvīm.

Vairumam sieviešu ir sveša doma, ka dzemdības ir instinktīvs process un ka tajā reti nepieciešama jebkāda iejaukšanās. Labākajā gadījumā mēs sagaidām, ka dzemdības būs garas un sāpīgas – sliktākajā gadījumā, bīstamas un biedējošas. Slimnīcas dzemdībām nav jābūt traumējošām, bet noteikumi un procedūras šādā vidē norāda uz dziļu neuzticēšanos dzemdībām kā dabīgam procesam. Tādēļ mūsu modernā sabiedrība redz dzemdības kā neatliekamu medicīnisko gadījumu, nevis kā instinktīvu procesu, kuram sievietes ir tikušas atbilstoši izveidotas.

Kā slavenais franču dzemdību speciālists Mišels Odents mums atgādina savā grāmatā “Dzemdības un krūtsbarošana”:

“Kad jūs uztverat dzemdības kā neapzinātu procesu, kas ietver smadzeņu visvecākās zīdītāja struktūras, jūs noliekat malā pieņēmumu, ka sievietei ir jāiemācās dzemdēt. Zīdītāja interpretācijā ir netieši izteikts tas, ka sievietei dzemdību procesā nevar aktīvi palīdzēt. Mērķis ir izvairīties viņai bez vajadzības traucēt.”

Avots: http://www.bellybelly.com.au/birth/undisturbed-labour/

Autors Sam McCulloch, publciēts Birth. Pēdējās izmaiņas veiktas 17.decembrī, 2015.
Tulkojums: Zane Tamane

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju –  viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi.  1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām  un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu,  jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki,  kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies.  Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi  izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt.  Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu,  raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai,  tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu –  tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk  un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk)  – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai  15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Kādēļ ārstes, medmāsas un citas medicīnas nozares speciālistes izvēlas dzemdēt mājās?

Viens no medicīnas nozares vislabāk glabātajiem noslēpumiem – aizvien lielāks skaits ārstu, medmāsu, ārstu palīgu un citu medicīnas nozares speciālistu izvēlas dzemdēt mājās.

Visbiežāk šīs medicīnas nozares pārstāves par to izvēlas noklusēt.

Viņas nevēlas aizskart savus kolēģus.

Viņas nevēlas zaudēt savas slimnīcas priekšrocības.

Viņas nevēlas zaudēt savas darbavietas.

Savienotajās Valstīs katru gadu piedzimst vairāk nekā četri miljoni bērnu, un dažas no simtiem, ja ne tūkstošiem Amerikas ārstu un medmāsu, kas dzemdē mājās, sāk publiski runāt par šo savu izvēli.

Kādēļ gan vecmāte izvēlētos mājdzemdības?

Tāpēc, ka mājdzemdības ir vismaz tikpat drošas vai visdrīzāk drošākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei no Jēlas universitātes, kas visus savus četrus bērnus ir dzemdējusi mājās.

Tāpēc, ka mājdzemdības ir saudzīgākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei, kas cīnījās ar saviem kolēģiem par to, lai atļautu sievietēm slimnīcā izvēlēties dabīgas dzemdības pēc ķeizargrieziena, kā arī dzemdēt bērnus nepareizā guļā / ar kājām pa priekšu. Tagad viņa pieņem mājdzemdības Dienvidkalifornijā, tai skaitā dzemdības ar dvīņiem un nepareizi gulošiem bērniem.

Tāpēc, ka viņas negrib starpenes iegriezumus. Šai medicīnas doktorei  bija pieci.

Tāpēc, ka viņas negrib iejaukšanos, epiziotomiju, vai citas bīstamas, dārgas un bieži nevajadzīgas iejaukšanās.

Tāpēc, ka viņas grib, lai viņu bērni ierodas pasaulē, kas ir mīlestības un laipnības, nevis spožu gaismu un satraukuma pilna.

Viena no medicīnas speciālistēm, kas izvēlējās abus savus mazuļus dzemdēt mājās, ir Džesika Mora, 34gadīga praktizējoša medmāsa un divu bērnu mamma no Petalumas, Kalifornijas.

Džesika veido filmu par medicīnas sabiedrībā notiekošo jauno tendenci par labu mājdzemdībām.

Šo dokumentālo filmu sauc Kādēļ ne mājās?”

Es vakar runāju ar Džesiku pa telefonu. Viņa labprāt piekrita dalīties ar savu (lielisko, iedvesmojošo, skaudību radošo) dzemdību stāstu šajā blogā.

Lai cik brīnišķīgas būtu viņas pieredzes, ja tu esi kā es, Džesikas mājdzemdību stāstu tev varētu būt grūti klausīties.

Es savu pirmo bērnu dzemdēju slimnīcā. Tās nebija labas dzemdības.

Es joprojām esmu pilna nožēlas un skumju par šo izvēli. Varbūt arī tu jūties līdzīgi.

Es vēlos, kaut būtu bijusi tik gudra un atjautīga, kā Džesika.

Taisnība, tas notika pirms interneta ēras. Taisnība, es zināju tikai dažus cilvēkus, kas bija stāvoklī vai ar maziem bērniem. Taisnība, mans vīrs un es abi bijām augstskolā bez ģimenes atbalsta un bez jebkādas iespējas apmaksāt mājdzemdības. Taisnība, man nebija ne jausmas, cik slikti pret mums izturēsies slimnīcā.

Bet man tomēr īsti nav attaisnojuma. Man vajadzēja būt pietiekoši gudrai, lai izdarītu pareizo izvēli. Es biju jauna, vesela un labā fiziskā formā. Grūtniecības laikā pieņēmos svarā tikai par deviņiem kilogramiem. Es plānoju palikt mājās, cik vien ilgi tas bija iespējams. Kas gan būtu varējis noiet greizi?

Man ļoti patika mana vecmāte. Viņa bija gudra un uzjautrinoša un tikai dažus gadus vecāka par mani. Viņai pašai bija 2 bērni, laba humora izjūta, un velnišķīgs smaidiņš. Viņa visu laiku izskatījās nogurusi, bet viemēr bija draudzīga un laipna manu (ļoti īso) vizīšu laikā. Es nezināju, ka neredzēšu viņu ne reizi savu dzemdību laikā. Neviens man nepateica, ka viņa pēctam pie manis nevienu reizi nepienāks, lai pajautātu, kā man gāja dzemdībās vai apjautātos par mana jaundzimušā veselību. Kāpēc gan lai viņa to darītu? Es biju tikai viena no simtiem viņas pacientu, “rūpes” par manu grūtniecību bija viņas darbs. Nekas vairāk.

Vienalga, cik labas attiecības jums ir ar savu ārsti, viņa visdrīzāk NEBŪS pieejama dzemdību laikā, ja vien kaut kas nenoies greizi. Lielākā daļa vecmāšu uzskata vai arī viņām uz to norāda slimnīcu vadība, ka viņu laiks ir pārāk vērtīgs, lai ienāktu un pateiktu jums laipnus vārdus, pamasētu jūsu muguru vai piedāvātu padzerties ūdeni. Tas galu galā nav viņu darbs.

Tāpēc vecmāte atnāk tikai tad, ja dzemdību process ir “apstājies”, lai veiktu kādas manipulācijas. Vai arī, ja viss notiek gludi, viņa parādās izstumšanas brīdī. Tikai tad, ja jūs esat lielāka skaita ārstu prakses aprūpē, jums var palaimēties, ka kāds no jūsu ārstes kolēģiem piedalās jūsu dzemdībās, vienīgais vīriešu dzimtes pārstāvis, tieši tas, kuram nav vairs matu un kurš jūs sabar par “savtīgumu”, vienīgais, kuru jūs nekad iepriekš neesat satikusi.

Ja jums paveicas un māsiņas ir laipnas, jūsu dzemdību pieredze slimnīcā var būt pozitīva. Bet ja jums tiek tādas māsiņas, kā man, tādas, kas rupji iebāž savus pirkstus jūsu makstī pēc 15 stundu dzemdībām un asi noskalda: “Nekā. Pat ne milimetrs”, (par jūsu dzemdes atvērumu), pēc tam ar riebumu novelkot cimdus, aizmetot tos prom un izsteidzoties no telpas, jūs piepilda nožēla, ka izvēlējāties dzemdības slimnīcā.

Es tiku verbāli un fiziski apvainota manu dzemdību laikā slimnīcā Atlantā, Džordžijā. Divas vecmātes un dzemdību pieņemšanas medmāsas, kas pret mani izturējās ar tādu nicinājumu, mani neatceras. Viņiem mana pieredze bija standarta procedūra. Viņiem neko nenozīmēja tas, ka medmāsas atteicās nepielietot epiduriālo anestēziju (to pašu anestēziju, kuru mani iebiedēja pieņemt, kuru es negribēju, un par kuru man pēctam bija jāmaksā milzīga naudas summa). Tas, ka rezultātā man sešas nedēļas bija asiņošana, hemoroīdi, nejūtīga kāja un salauzta sirds pēc mana bērniņa piedzimšanas, ir nebūtiski. Galugalā, viņi vienkārši darīja savu darbu.

Džesikas stāsts ir pavisam citāds. Viņa neizvēlējās mājdzemdības pēc negatīvas slimnīcas pieredzes, kā es to darīju. Viņai jau pirmās dzemdības bija tādas, kā viņa to bija vēlējusies. Maigas, drošas dzemdības pazīstamā vidē.

Protams, aizvien vairāk ārsti un medmāsas izvēlas mājdzemdības.

Viņiem ir tas, kā man nebija. Viņi grib to, ko Džesika izdarīja.

Šeit ir neliels ieskats viņas stāstā un nedaudz vairāk par viņas topošo filmu. Es ziedoju $100 viņas filmas uzsākšanas kampaņai. Ceru, ka jūs arī tā darīsiet:

 

“Ārpus scenārija”, Džesika Mora

 

Es vienmēr biju “labā meitene”. Vecākā meita ģimenē, es vienmēr visiem izdabāju. Ievēroju noteikumus un nekad neiekļuvu nepatikšanās. Darīju lepnus savus vecākus un skolotājus. Pilnīgs pretstats savam jaunākajam brālim.

 

Pirmo reizi izgāju ārpus šī scenārija, kad pēdējā brīdī atteicos no stipendijas studijām Vašingtonas universitātē Seintluisā – pirmkursnieku orientēšanās nedēļas nogales laikā. Es izvēlējos doties uz mazāku, privātu Kristiešu universitāti Arkanzasā.

 

Atkal izgāju no scenārija, apprecoties koledžas laikā. Mani vecāki atguvās, bet sākotnēji bija vairāk kā neapmierināti par nepareizā laika izvēli šim notikumam. Mans tēvs vairāk par visu baidījās, ka es palikšu stāvoklī un nepabeigšu augstskolu. Es daļēji izpirku savu vainu, pabeidzot augstskolu. Izrādījās, mans tēvs veltīgi uztraucās par manu palikšanu stāvoklī. Es pavadīju četrus gadus, mēģinot ieņemt bērniņu un pārcietu divas zaudētas grūtniecības. Visbeidzot mani divi bērni tika ieņemti pateicoties mākslīgajai apaugļošanai.

Es biju medmāsa, kas strādāja jaundzimušo un pediatriskajās intensīvās aprūpes nodaļās. Mana ģimene un draugi uztvēra par pašsaprotamu, ka es savus bērnus dzemdēšu slimnīcā, ka to dara gandrīz 99% sieviešu Amerikā.

Ar tik ļoti “gaidītu” un tehnoloģiski sarežģītu grūtniecību, kādēļ gan lai es riskētu?

Mana izvēle nebija viegla. Es kritiski izvērtēju datus un izsvēru riskus. Rūpīgi izpētīju opcijas. Un nolēmu, ka vislielākā iespēja drošām un nesarežģītām dabīgām dzemdībām būs manās mājās kopā ar cilvēkiem, ko pazinu  un kam uzticējos.

Mana ģimene un daži no maniem kolēģiem tam nevēlējās piekrist.

Bet tad, kad tas beidzot notika, mana dzemdību pieredze bija kaut kas vairāk nekā es pat tiku iedomājusies.

Tā bija manas dzīves visskaistākā un spēcīgākā pieredze.

Kopš tā laika esmu noskaitījusies kā mani draugi un ģimenes locekļi pieredzējuši pilnīgi pretējas dzemdības. Tādas, pēc kurām viņi jutušies bezspēcīgi, nobijušies, satraukti un sakauti.

Esmu arī satikusi vairākus kolēģus un slimnīcu dzemdību speciālistus, kas izvēlējās dzemdēt mājās.

Bieži vien viņi par savu izvēli noklusēja, slēpa no draugiem, ģimenes un kolēģiem. Bet es gribu izstāstīt viņu stāstu. Stāstu, kas potenciāli var paplašināt mājdzemdību izpratni vairāk nekā tas, kā to mēdz attēlot medijos.

Te nu es esmu, atkal izgājusi ārpus scenārija. Veidoju dokumentālu filmu. Esmu praktizējoša ārste un divu bērnu māte. Nekad neesmu apmeklējusi filmu veidošanas skolu. Tas var izklausīties nedaudz traki, bet tieši tas notiek.

Es uzsāku šo projektu, kad manai meitai bija trīs mēneši. Ņēmu līdzi savu piena pumpi uz intervijām un pārskatīju scenārija kopijas, barojot viņu ar krūti. Tas nebija viegli un vēl nav beidzies. Bet, kad vien kļūst grūti, es pārskatu kādas no intervijām vai dzemdībām, ko esam uzfilmējuši.

Šajos dzemdību stāstos ir tik daudz skaistuma un gudrībās, zināšanu un spēka.

Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ar tiem dalīties ar visu pasauli.

Atrašanās ārpus scenārija, kā izrādās, ir vislabākā vieta, kur būt.

Džesika Mora ir praktizējoša ģimenes medmāsa un filmas veidotāja Petalumā, Kalifornijā, kur viņa dzīvo ar savu vīru, diviem bērniem un divām aitām. Viņa šobrīd veido savu pirmo dokumentālo filmu “Kādēļ gan ne mājās?”. Filma ir par slimnīcās strādājošiem dzemdību speciālistiem, kas izvēlas dzemdēt mājās. Jūs variet noskatīties treileri un iegūt vairāk informācijas šeit: www.whynothome.com un atbalstīt šo projektu šeit bit.ly/whynothome.

Dženifera Margulis (http://www.jennifermargulis.net/about/), doktora grāda ieguvēja, atzinības guvusi žurnāliste, bijusī Fulbraita stipendijas saņēmēja un autore grāmatai Tavs mazulis, Tava Izvēle: uzņemties vadību par savu grūtniecību, dzemdību un audzināšanas lēmumiem laimīgākai, veselīgākai ģimenei (izdevniecība Scribner).

Par autori: Dženifera Margulis, doktora grāda ieguvēja, bijusī vecākā biedre Šustera Izmeklēšanas Žurnālistikas Institūtā Brandeis Universitātē, ir atzinības guvusi ceļojumu, kultūras un ģimenes tēmu rakstiece.

Viņa ir autore grāmatai: “Mazuļu bizness: Ko ārsti tev nestāsta, ko korporācijas mēģina tev iepārdot un kā tu vari savu grūtniecību, dzemdības un mazuli “paturēt” pirms viņu peļņas.”

Autore: Dženifera Margulisgalva

Atsauce