Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Advertisements

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Kalles dzimšanas diena

Kalles dzimšanas diena

Kalle piedzima 16.04.2013 01:38,     4100g 53cm

Viss sākās ar daudz maz regulārām sāpītēm neilgi pēc pusnakts 15tajā aprīlī. Gulēju cik varēju, tad kad vairs nevarēju, cēlos augšā un sāku dzīvot līdzi savām kontrakcijām. Intervālus vairs neatceros, bet nav arī būtiski, jo mazliet parūcu mazliet pašūpojos uz bumbas, iegāju dušā un tad uz rīta pusi atlaida un bija sajūta, ka varam vēl pagulēt. Vienu gan atceros – dzīvojot šīs sāpītes sabijos, jo ja tie būtu tikai priekšvēstneši, tad kādām jābūt tām īstajā sāpēm?! To arī uzrakstīju vecmātei, bet šķiet nesapratāmies, jo viņa saprata, ka šaubos par mājdzemdībām. Nākamajā dienā sazinājāmies un braucām uz Rīgu toņus klausīties. Pēc miedziņa tās sāpītes atjaunojās, bet ne vairs tik stipras. Stārķa Ligzdā ieradāmies 11tos, sagaidījām Astrīdu, paklausījām tonīšus, tajos atkal parādījās priecīgs bērniņš, dzemdes aktivitāte ir, be ne vairāk kā trenniņu līmenī un manas sāpes pat neparādās tajā nodevīgajā līknē. Skatam atvērumu un opsā! ~4.5cm un Astrīda saka, ka uz pusnakti puiks būs klāt. TIEŠĀM???? Viss ir pa īstam, tās nebija manas iedomu sāpes un tikai trenniņi?! Pēc apskates stīvēju kājās zeķes un jūtu, kā atlaiž nervu, kā pāriet saspringums un beidzot ir kaut kāda skaidrība. Beidzot lietas notiek pa īstam. Pēc apskates sēdēt vairs īsti nepatīk, tad nu stāvu atbalstījusies pie galda, kamēr izrunājam visas lietas. Tad nu miera vējos atvadamies un braucam pēc kanēļmaizītēm ar domu, ka vēl varētu peciemoties Iecavā pie Beātas. Doma par ciemošanos gan ātri vien tiek atlikta malā, jo pēc atvērnuma apskates kontrakcijas kļūst spēcīgākas un gribās mājās, gribās mieru, gribās klusumu. Vai jau pieminēju, ka ārā ir brīnišķīgs, saulains laiks? Viena no pirmajām siltajām pavasara dienām un sniega sega arī mūsu pagalmā jau krietni padilusi.

Nu jau mūsu puisēnam ir 3.5 mēneši. Ilgi nevarēju saņemties šo rakstu turpināt un tagad jau daudzi sīkumi piemirsušies. Un tomēr…holding_a_newborn_201849

Braucot mājās skaitījām kontrakcijas un starplaikus, ja pareizi atceros bija stabils 3 minūšu intervāls starpā. Pa ceļam Ķekavā iebraucām pēc Kalliņa dzimšanas dienas kūkas, kanēļmaizītēm un svaigām gotiņkončām. Veikalu staigājot sāpes mānīju spiežot sev krustos. Atceros, ka kūkas pērkot nācās gaidīt un tās minūtiņas ļoti vilkās, un pirksti gura no spiešanas 😀 Tālāk jau nepilnu stundu ilgs brauciens mājup. Kontrakcijas ir, regulāras gana ņipras un jūtamas. Mājās Kalvim nezkāpēc jākāpj uz jumt regulēt interneta antena, es tikmēr baudu pirmo silto un saulaino dienu, priecājos par to, cik tālu atkāpies sniegs un pāršūpoju savas kontrakcijas. Paguvu gan uz mašīnas kapota pastutēties, gan pie buldoga kakla siksnas pieturēties. Suns gan bija samulsis, jo kustības tapa ļoti ierobežotas.

(turpinu 5.oktobrī) Sis tas jau aizmirsies, bet nu tomēr..

Pienāca brīdis, kad izdomāju ieiet vannā. Kontrakcijas jau bija diezgan mazu intervālu un likās jau diezgan spēcīgas, bet ūdenī tās palika retākas un sāpigā daļa kļuva tāda kā izstieptāka, tāda, kā trulāka. Laikam jau dzemdības ūdenī nebija paredzētas man, jo nejutos īsti lāgā. Ja sāp, lai sāp tā kā pirms tam – mazākas pauzes un koncentrētāka tā sāpe, nevis viss tāds izstiepts. Pēc vannas kontrakciju intervāli kādu laiku turējās lielāki, bet Astrīdu sazvanījām un vienojāmies, ka viņa brauc pie mums. Tagad jau atceros, galvenokārt to emoconālo pusi un tehniskās lietas palikušas kaut kur aizmirstībā. Par laikiem grūti spriest, bet skaidrs viens, sāpes kļūst ņiprākas un darba arvien vairāk.Kad atbrauca Astrīda, istabā parādījās dzemdību soliņš un kādu brīdi tas kļuva par manu mīļāko vietu, vēlāk, gan Astrīda minēja, ka tas soliņš parasti paliek mašīnā un izmantots tiek ļoti reti, bet šoreiz kaut kā paņēmies līdzi un noderēja ar. Vienu mazu mirkli mājās parādījās mana mincīte, ienāca pa logu un gribēja draudzēties, bet kārtējā sāpe un tās skaļā atstrādāšana Emmai nebija pa prātam un viņa ausis purinādama aizgāja prom. Ērtas likās pozas ar saliekšanos uz priekšu, gan ar elkoņiem uz bumbas, gan uz galda, gan pie krēsla utt. Kādā mirklī Astrīda pierunāja mani atgulties gultā un atpūsties tad piefiksēju, ka kkas mazliet iztek no maksts un izrādījās, ka nedaudz asinis, ja pareizi sapratu viena dzemdes kakla maliņa bijusi nospiesta pret kaulu, un tā arī pie vainas, līdz ar to norādes uz priekšu neliekties, lai netraumētu tālāk. Manas ērtās pozas visas kā viena tika atceltas un tad nu nācās strādāt pamatīgi. Pauzēs šūpojos gurnos, staigāju dzīvojos un pie sāpes karājos Kalvim rokās, pati esot tupus. Ik pa brīdim satraucos, vai viņam nav pa grūtu, vai viss labi, bet viņš turējās kā vīrs un ja arī bija grūti, neko neteica. Aizmirsu piebilst, ka katra sāpe tika pamatīgi izkliegta, tik vien centos ievērot, ka jākliedz verot vaļā kaklu, tad nu uz to arī koncentrējos, bet klusāk nekādi nesanāca. Kad sāpes jau bija ļoti, ļoti, pēdējais ko tā spilgti atceros ir, mans izmisīgais sauciens pēc Astrīdas, jo sāpēja nu tā ka SĀP!!!!! Tad kaut kādā veidā nokļuvu līdz gultai, un atceros to, ka tā īsti vairs nesāp, ir tikai tāda, kā nemaņa, tāds kā miedziņš un tad nāk sajūtu vilnis, kas izrauj no miega un liek strādāt. Kad kontrakcija pāri Astrīda ik pa brīdim piedāvā pamainīt pozu, bet man tik ļoti neko negribējās mainīt, jo pēc kontrakcijas tā nepatīkamā sajūta vēl turpināja vilkties. Ik pa brīdim piefiksēju, ka esmu uz viena vai otra sāna, ka viena vai otra kāja ir uz Astrīdas pleca un otru tur Kalvis. Šķiet, ka bija arī mitrs dvielītis man uz galvas vai krūtīm. Pēc kāda laika attapu, ka esmu tupus pie gultas un Kalvis mani tur aiz padusēm, fonā Astrīdas norādes, kā pareizi noturēt pozu, lai atslābinātos, vienu sāpi pārlaižu, jūtu, kā mazulis nobīdās zemāk, bet pēc kontrakcijas sajūta, kā ieslīd atpakaļ. Tad atkal attopos gultā un cenšos saņemties, un nākot tai nejaukajai sajūtai spiežu, tad atakl iemiegu un atkal spiežu. Tad pēkšņi Kalvis ir man aiz muguras un Astrīda komandē parādi. Zinu, ka kaut ko man jautāja, es kaut ko atbildēju, visbiežāk ar „nē” vai „negribu”. Arī tad, kad Astrīda jautāja, vai vēlos pataustīt gaviņu tecu „nē”, jo gribēju tik vien, lai tas viss ātrāk beidzas, lai liek man mieru, lai varu atpūsties. Uz to, gan saņēmu norādi, ka bērniņam taču jāzina, ka viņu te gaida, uz to, gan man nebija ko pateikt un aptaustot biju pārsteigta, ka „turr taču viss tāds mīksts”  tā redz esot, jo āda sastumta. Vēl pāris atpūtas un pāris darba reizes un jūtu, ka no manis izveļas tāds silts kunkulis un viss, ir miers un vairs nevelk un nespiež, var atsābt.

Tad to mazo kunkuli tādu siltu ar pirmo cepuri galvā uzliek man uz krūtīm un viņš stāsta visu, kas sakrājies uz mazās sirsniņas. Piedzima mūsu pisēns kā īsts švītiņš ar slipsi ap kaklu (nabassaiti aptinis). Kad fiksējām laiku pulkstens bija 01:39, bet vēlāk papīros parādījās 01:38 uz ko gan Astīda teica, ka tas tāpat nekur nefigurēs, un īsto laiku jau mēs atcerēsimies, tikai vēlāk tas skaitlis parādījās arī dzimšanas apliecībā. Un ja jau tā, tad tā tas noteikti arī bija, jo kamēr līdz tam pulkstenim pagriezās, gan jau tā minūte pārleca. Puisītis piedzima 4100g un 53cm liels. Pēc oficiālajiem dokumentiem dzemdības ilga 15 stundas, tas no brīža, kad stārķa ligzdā tika konstatēts piecu cm atvērums. Tad sekoja nabas saites pārgriešana un vēlāk Kalvis stāstīja, ka viņš kkur esot dzirdējis, ka tā nabas saite tik viegli nemaz negriežās, tad nu ņēmis ar tādu švunku griezt un bijis ļoti pārsteigts, ka viss tā viegli noticis 😀 Tad vēl sekoja visādas tehniskas lietas, apkopes, apskates, atskaites, pa vidam mazulis tika pielikts pie krūts, arī saģērbts un sākās mūsu dzīve jaunā līmenī.

Vārds, gan kādu laiku rokās nedevās, un ja nebūtu vajadzība steidzami kārtot dokumentus, gan jau vēl kādu brīdi mūsu mazais puisēns dzīvotu bez vārda. Daudz bijām domājuši, apsptieduši un vairāki varianti bija astsāti,  no kā izvēlēties, bet neviens no tiem īsti nederēja un tas īstais izrādījās viens no tiem vārdiem, kas tā nejauši bija aizķēries, bet atstāts maliņā.

Tagad mūsu mazais Kalle ir teju pusgadu vecs, smaida žilbinošus bezzobu smaidus un viņam pilnīgi noteikti ir savs viedoklis, kuru viņš nebaidās paust skaļi un pārliecinoši.

Un savas dzemdības es atceros ar gaišu domu un dziļu  mieru, jo šķiet, ka tā nu reiz bija reize, kad atļāvos palaist vaļā visu un izkliedzu to, kas bija sakrājies dzīves laikā. Pēc tam iekšā bija tik dziļš un nesatricināms miers. Bija grūti, bija ilgi, bija sāpīgi, bet savādāk īsti nespēju iedomāties. Nez vai es kur citur spētu tā atraisīties un ļaut vaļu savai sāpei to no sirds izkliedzot. Un tā sajūta, ka pēc tam nekur nav jābrauc, ka tur pat ir mana gulta, mans spilvens bija patiesi spēcinoša. Dzemdību laikā un pēc tam es tik ļoti novērtēju savu vīru. Vēlreiz, tikai mazliet citā gaismā ieraudzīju to, cik ļoti viņš ir mana stiprā klints un tik ļoti novērtēju to, ka varu uz viņu paļauties.

 

Iespaidi par Austrumeiropas vecmāšu atklātajā konferencē piedzīvoto

Ievads

Kopš atgriešanās no Austrumeiropas vecmāšu atklātās konferences maija otrajā pusē jau pagājis mēnesis, bet ik pa laikam prātā ienāk kāds notikums vai citāts no šīm karstajām un interesantajām dienām skaistajā Prāgā.

Konferences mērķis bija dalīšanās pieredzē par vecmātes darba tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Būtiska papildus tēma bija dzemdību (vēl precīzāk – plānotu ārpusstacionāra dzemdību) tiesiskā regulējuma analīze. Tāpēc arī tiku uzaicināta uz šo konferenci – kā juriste un arī kā Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle jeb „dabisku dzemdību aktīviste” (šāds apzīmējums sākumā ar ironiju, bet pēc tam jau diezgan nopietni tika lietots konferences laikā). Latviju pārstāvēja arī divas vecmātes – Rudīte Brūvere un Astrīda Millere, kā arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Līga Vasara.

Konferences līmenis un organizācijas vēriens bija visai augsts. Konferences idejas autore un galvenā organizatore bija vecmāte Zuzana Štromerova (Zuzana Štromerová), kā arī Petra Ali Dolakova (Petra Ali Doláková), kuras strādā dzemdību mājā „Čáp” jeb „Stārķis” (izrādās, ne tikai Latvijā bērnus atnes stārķi 🙂 ). Kā lektores uzstājās Eiropas un, atļaušos teikt, visas pasaules vadošās vecmātes, atraktīvas un spilgtas personības, tostarp Starptautiskās vecmāšu asociācijas un Eiropas vecmāšu konfederācijas vadītājas un pārstāves, kas gadiem popularizējušas dabiskas dzemdības un vecmātes lomu tajās dažādās pasaules valstīs. Ar Atvērtās sabiedrības fonda programmas „Austrumi – Austrumiem” atbalstu konference varēja sapulcināt vairāk par 40 dalībniecēm no vairāk nekā 10 Austrumeiropas valstīm. Vairākums dalībnieču bija vecmātes, taču bija aicināti arī cilvēki, kas pārzina juridisko regulējumu, un pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām (dūlu un vecāku apvienībām), kas sniedza ieskatu par patērētāju viedokli.

Tas, ka konferences sākuma sesija notika skaistajā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta ēkā, bet turpinājās Veselības ministrijas telpās, lika domāt, ka Čehijā vecmātes tiek atbalstītas un novērtētas, ja jau šādai starptautiskai vecmāšu konferencei ir valsts atbalsts, vismaz kaut vai nodrošinot pasākumam telpas. Diemžēl vēlāk uzzinājām, ka šis valsts institūciju atbalsts vecmāšu lomas stiprināšanā un mājdzemdību iespējas nodrošināšanā ir vienīgi deklaratīvs un uz ārpusi vērsts, taču patiesībā pašā Čehijā neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir visai ierobežotas. Vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa piedalās mājdzemdībās. Tas, iespējams, arī bija viens no organizatoru mērķiem – vērst savu atbildīgo institūciju uzmanību uz situāciju citās Austrumeiropas valstīs un rast risinājumu Čehijā, kur formāli it kā nav aizliegts izvēlēties dzemdību vietu, bet faktiski citas izvēlēs iespējas par slimnīcu nepastāv.

Visu konferenci caurstrāvoja moto, ka pasaulei un Austrumeiropai vecmātes vajadzīgas vairāk kā jebkad. Tika uzsvērta vecmātes loma veiksmīgas grūtniecības un dabisku dzemdību norises nodrošināšanā, ar nožēlu atzīstot, ka daudzās valstīs tas ir aizmirsts. Centīšos sniegt pavisam īsu kopsavilkumu, pirmkārt, par dzirdētajiem referātiem, otrkārt, par trīs darba grupu diskusiju rezultātiem un, treškārt, par situāciju Austrumeiropas valstīs attiecībā uz dzemdību un vecmātes statusa tiesisko regulējumu.

Referāti

Profesore Valērija Fleminga (Walerie Fleming), kas daudzus gadus strādājusi Pasaules Veselības organizācijā (PVO), popularizējot ideju par dabisku dzemdību nozīmi, iepazīstināja ar svarīgākajām PVO pētījumiem un dokumentiem (svarīgākie no tiem –rekomendācijas „Care in Normal Birth” WHO/FRH/MSM/96.24; Munich Declaration 2000; Tallinn Charter 2008; Global Strategic Directions for Nursing and Midwifery 2011-2015; Health 2020). Viņa iedvesmoja vecmātes vairāk iestāties par savu autonomiju un domāt par sava darba kvalitāti, atbildot uz jautājumu, kā es daru savu ikdienas darbu un ko es varētu darīt labāk. Kā pierādītu faktu viņa minēja to, ka izglītotas un labi sagatavotas vecmātes glābj dzīvības – gan bērnu, gan sieviešu.

Starptautiskās Vecmāšu konfederācijas (International Confederation of Midwives – ICM) valdes locekle Mērija Higinsa (Mary Higgins), kas pārstāv Centrāleiropu, stāstīja par ICM standartiem vecmāšu izglītībai un darba tiesiskajam regulējumam, kā arī vecmāšu kompetenci. Visi dokumenti interesentiem pieejami ICM mājaslapā www.internationalmidwives.org (sadaļā „What we do”), un šos standartus var izmantot gan pašas vecmātes, gan vecmāšu organizācijas, kā arī valdības. Tika uzsvērta vecmāšu izglītības un sagatavotības nozīme un norādīts uz iespējamām problēmām. Vecmātes darba mērķis ir nodrošināt uz sievieti centrētu un pierādījumiem balstītu aprūpi, ņemot vērā katras sievietes individuālās vajadzības. Vecmātes izglītība un statuss ir noteicošie kritēriji, lai šo mērķi sasniegtu.

Diskusijā iesaistījās arī ICM pārstāve un pieredzējusi vecmāte Nestere Moijo (Nester Moyo). Viņa uzsvēra, ka vecmātes izglītībā un sagatavošanā noteicošajam jābūt tam, lai viņa varētu strādāt jebkur. Viņa aicināja pieredzes bagātās vecmātes ievadīt darbā (mentorēt) jaunās vecmātes, jo, ja to nedarīs pašas vecmātes, tad to darīs kāds cits. Tāpat N. Moijo norādīja, ka vecmātes būtu svarīgi sagatavot universitātes līmenī, tāpēc nepieciešamas spēcīgas vecmāšu profesionālās organizācijas, kas par to varētu iestāties.

Eiropas Vecmāšu asociācijas (European Midwives Association– EMA) prezidente Mervi Jokinena (Mervi Jokinnen) iepazīstināja ar vecmātes darba regulējumu Eiropas Savienībā (direktīvas 2005/36/EC 40.-42. pants). Viņa aicināja slimnīcās izmantot uz pētījumiem balstītas pieejas un ņemt vērā to, ka vecmāšu vadītās dzemdības valstij izmaksā daudz mazāk. Vēl viens viņas uzstādījums bija tas, ka mums nav jācīnās par vai pret kaut ko. Dalīšanās savā pieredzē un uzskatos, lai arī citi tos uzreiz nepieņem, ar laiku neizbēgami nes izmaiņas arī pavisam konservatīvā vidē. Cilvēka psiholoģijas pārzināšana un pareizo uzsvaru salikšana bieži vien ir efektīvāka par asām diskusijām un mēģinājumiem kādu pārliecināt par savu taisnību. Piemēram, M. Jokinena ieteica vecmātēm paslavēt ārstus par lieliski atrisinātiem sarežģītiem gadījumiem un aicināt viņus pievērsties tādiem arī turpmāk, „vienkāršās” fizioloģiskās dzemdības atstājot vecmāšu ziņā. Vai arī – pārformulēt uzstādījumu, ka valstij jāatļauj mājdzemdības, uzsverot, ka katram ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkur, kur tā viņam nepieciešama – slimnīcā, mājās vai uz ielas. M. Jokinena vērsa uzmanību arī uz Vecmāšu Karaliskās koledžas iniciatīvu „Kampaņa par normālām dzemdībām” (Campaign for Normal Birth), kuras mājaslapā www.rcmnormalbirth.org.uk var atrast padomus rakstiski un video formātā, kas var palīdzēt un sniegt jaunas idejas vecmātes ikdienas darbā (sadaļā „Practice”).

Mērija Zvarta (Mary Zwart), vecmāte ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, iedvesmojošā un emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Viņa uzskata, ka aizliegums dzemdību laikā ēst vai dzert, nošķiršana no bērna pēc dzemdībām, intimitātes nerespektēšana un nevajadzīga medikalizācija ir spīdzināšana, bet rupju vīriešu ārstu piedalīšanās dzemdībās un nevajadzīgu manipulāciju veikšana uzskatāma par seksuāla rakstura aizskārumu. Viņa atgādināja, ka vecmātes un sievietes attiecībām dzemdību laikā jābūt horizontālā līmenī un jārespektē katrai sievietei viņas dzemdībām nepieciešamais laiks.

Darba grupas

Atsevišķs laiks tika atvēlēts trim darba grupu diskusijām, kuru rezultāti tiks apkopoti vienotā dokumentā (position statement).

Pirmā darba grupa diskutēja par vecmāšu organizāciju novērtēšanas un stiprināšanas iespējām, citastarp izmantojot ICM izstrādāto līdzekli MACAT. Šajā darba grupā Latviju pārstāvēja Līga Vasara. Šo darba grupu vadīja N. Moijo. Viens no galvenajiem punktiem viņas prezentācijā bija samērīguma jautājums – piemēram, lai aizturētu zagli, mēs tomēr saucam policiju, nevis armiju. Jā, armijai ir vairāk ieroču, bet, vai mums tiešām vajag tādu spēku un arī izdevumus? Attiecīgi, vai vienmēr vajag ārstu, ja vecmāte ir apmācīta tikt galā ar lielāko daļu situāciju dzemdībās?

Otrs būtiskais jautājums bija vecmāšu organizāciju spēks, jo bez savas profesionālās organizācijas vecmātes konkrētajā valstī ir politiski vājas. Vecmāšu asociācijām ir jāseko līdzi valsts politikai, jāredz sevi valsts stratēģiskajos plānos un jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus. Nav reāli gaidīt, ka ierēdņi izdomās veidus kā vecmātes var efektīvi strādāt – tieši vecmātēm ir jābūt tām, kas iet un sniedz priekšlikumus par savu noderīgumu. Tika daudz diskutēts par cīņām. Gan iekšējām vecmāšu organizācijās – stacionāra vecmātes pret ārpusstacionāra, valsts pret privāti praktizējošām, utt. ICM atbalsta tikai vienu vecmāšu asociāciju katrā valstī un aicina apvienoties, jo dažādība ir spēks, nevis vājums. Papildus visām lietām, kas vecmātes atšķir vienu no otras, ir arī galvenais, kas viņas vieno – visas ir vecmātes. Otrs cīņas veids ir pret kādu ārēju „nelabvēli” – ārstiem, valdību. Arī šī cīņa ir lieka, jo vecmāšu mērķis nav strādāt lepnā vienatnē. Vecmāte kā patstāvīga profesija – tas nozīmē, vecmāte ir tiesīga pati pieņemt lēmumus un par viņiem atbildēt, tai skaitā lemjot, kad nepieciešams piesaistīt citus speciālistus. Tātad, būtiska ir sadarbība.

Noslēgumā tika sniegts ieskats MACAT – vecmāšu asociāciju darbības izvērtējuma instrumentā, kas ir brīvi pieejams ICM mājas lapā. Organizācija tiek izvērtēta no septiņiem aspektiem – vadības, finansējuma piesaistes u.c., pēc tam ļaujot lemt par to, kā šo organizāciju stiprināt tajās jomās, kas novērtētas vājāk.

Saņēmām arī uzaicinājumu piedalīties ICM kongresā 2014. gadā Prāgā. Tā kā kongress notiek tikai reizi trīs gados un mainās arī tā norises reģioni (nākošais būs 2017. gadā Kanādā), tad uz šo kongresu tiek īpaši gaidītas vecmātes no visām Eiropas valstīm. Vairāk informācijas par šo darba grupu var uzzināt, rakstot e-pastu L. Vasarai lvasara@inbox.lv.

Otrā darba grupā kā juriste piedalījās Līga Liepa-Kivilande. Tajā tika runāts par vecmātes darba un dzemdību tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā darba grupas vadītāja bija Čehijas nevalstiskās organizācijas „Cilvēktiesību līga” pārstāve Zuzana Kandigliota (Zuzana Candigliota), tad detalizēti uzzinājām par situāciju Čehijā un centieniem to uzlabot, tiesājoties par sievietes tiesībām brīvi izvēlēties dzemdību vietu. Viņu izvēlētais ceļš nedaudz atšķiras no Latvijas, jo galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka valstij būtu jānodrošina sievietei dzemdību palīdzība (proti, medicīniskā palīdzība – vecmāte vai ārsts no slimnīcas) jebkurā vietā pēc viņas izvēles (Anglijas modelis). Pagaidām gan šajā cīņā ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji ir zaudētāji. Jāpiebilst arī, ka Čehijā nav iespējams dzemdēt vecmāšu vadītā dzemdību mājā.

Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks (un vismaz ar mūsu valsts reālajām iespējām samērīgāks) liekas Latvijā ieviestais variants, kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas, taču tas nenozīmē, ka valsts uz mūsu dzemdībām atsūta kādu slimnīcas ārstu vai vecmāti, kura, iespējams, nemaz nevēlas vai nav gatava pieņemt dzemdības mājās. Mēs mīļuprāt ejam pie sev zināmajām mājdzemdību vecmātēm vai arī dodamies uz nu jau pieejamajām dzemdību mājām. Cits jautājums ir par to, ka mēs uzskatām, ka valstij vienā līmenī būtu jāfinansē dzemdības neatkarīgi no to norises vietas (princips „nauda seko dzemdētājai”, par ko iestājas arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība), tāpat arī mēs vēlētos lai privātie apdrošinātāji nediskriminētu ģimenes, kas izvēlas ārpusstacionāra dzemdības. Attiecīgi – valsts samaksātu par sievietei sniegto pakalpojumu pēc valstī noteikta vienota cenrāža. Starpību, kas veidotos par iespēju pašiem izvēlēties savu mājdzemdību vecmāti, klienti turpinātu maksāt paši. Šis princips nebūt nav nedzirdēts Latvijas medicīnā, jo pēc tāda paša principa jaunajā „Mātes un bērns veselības uzlabošanas plānā” ir iekļauta iespēja sievietēm stāties uzskaitē pie privāta ginekologa un šim ginekologam par to saņemt līdzmaksājumu no valsts („nauda seko grūtniecei”).

Taču kopumā šķita, ka dažās Austrumeiropas valstīs ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji grib uzreiz panākt maksimumu, mazliet aizmirstot par samērīgumu un to, ka valstij ir pienākums nodrošināt minimumu, kas iesākumā būtu reāla iespēja ģimenei izvēlēties dzemdību vietu, neradot ar to dažādu sankciju draudus sev vai vecmātei.

Tāpat daudz tika runāts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā „Ternovszky v. Hungary” (pieteikums Nr. 67545/09), bija interesanti dzirdēt Ungārijas pārstāvju stāstīto par turpmākajiem soļiem situācijas uzlabošanā. Valstīs, kurās nav iespēju izvēlēties dzemdību vietu, šis ir reāls līdzeklis, uz ko norādīt savu valstu institūcijām, jo šīs tiesas nolēmumi ir saistoši visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, taču, kā redzams, pat tik autoritatīvs dokuments kā ECT spriedums uzreiz situāciju nemaina. ECT šajā spriedumā norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenēm iespēju izvēlēties dzemdību vietu, precīzāk – izvēlēties iespēju dzemdēt mājās, un šādas izvēles neesamība aizskar personas tiesības uz privāto dzīvi.

Nobeigumā arī vienojāmies, ka valstīs, kurās ir problēmas ar dzemdību vietas izvēli, jāizmanto dažādi veidi, kā panākt situācijas uzlabošanos, piemēram, pieteikumi ombudiem, tiesām, starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām no ģimenēm un vecmātēm, kā arī jebkurš veids, kā valsts normatīvajā regulējumā stiprināt vecmāšu autonomiju un grūtniecības un dzemdību aprūpes standartus, kam noteikti varēs izmantot EMA izstrādātos Maternity Standards, ko plānots apstiprināt Eiropas Parlamentā nākošgad. Ja ir vēlēšanās uzzināt sīkāk par šajā darba grupā runāto, rakstiet liga.liepa.kivilande@gmail.com!

Trešajā darba grupā tika runāts par cilvēktiesībām un vecāku izvēlēm grūtniecības un dzemdību laikā, un Latviju tajā pārstāvēja Rudīte Brūvere un Astrīda Millere.

Rudīte Brūvere pastāstīja, ka šajā darba grupā tika izkristalizēti dzemdību palīdzības un vecmātes aprūpes galvenie principi un mērķi jeb vērtības, tāpat arī tika konstatēti galvenie šķēršļi, kas stājas ceļā, lai tos īstenotu. Īsumā: sieviete un ģimene kopumā ir īpaša jūtīguma, pat atkarīguma situācijā bērna gaidīšanas un dzimšanas, kā arī pēcdzemdību laikā. Vērtības, cilvēktiesības vērā ņemošas aprūpes pamatā ir cieņa (arī pret vēl nepiedzimušo un jaundzimušo cilvēku), individuāla pieeja, viens-pret-viens aprūpe, nepārtrauktā aprūpe, sievietes un ģimenes iesaistīšana lēmumu pieņemšanā (izglītošana, lai tiktu pieņemts labi informēts lēmums), holistiskais skatījums. Šķēršļi visvairāk saistīti ar cilvēcisko faktoru, mazāk – ar ekonomiskajiem vai dzīves vides apstākļiem. Kā šķēršļus var minēt dažādas izcelsmes un veidu bailes, problemātisku komunikāciju un cieņas vadītas sadarbības trūkumu, pirmkārt, starp aprūpes sniedzējiem (vecmātēm, ārstiem) savā starpā un, otrkārt, starp aprūpes sniedzējiem un tās saņēmējiem (vecmāte/ārsts – sieviete/ģimene). Tāpat arī problēmas rada sagatavotības trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību, zems pašvērtējums – vāji izpausta tieksme „izrauties no bara” un attīstīties tālāk gan profesionālajā, gan personīgās izaugsmes līmenī; agresija un vainīgo meklēšana problēmu/nevēlamu iznākumu gadījumos (nespēja risināt konfliktus pragmatiski un objektīvi, bez aizspriedumiem un uzskatiem, kas aizvieto patiesu izpēti, pieredzi un rezultātā – zināšanas).

Tomēr ir cerība – gan klienti (vecāki), gan aprūpes sniedzēji (vecmātes, daži ārsti) ir gatavi meklēt un iet jaunus ceļus, izraujoties no padomju laika varmācības režīma radītajiem ierobežojumiem un nevarēšanas – gatavi sadarboties savā starpā, lai kopīgi sasniegtu kvalitatīvus un sabiedrību atveseļojošus rezultātus.

Situācija Austrumeiropas valstīs

Ne visās Austrumeiropas valstīs vecmāšu profesija ir atzīta par patstāvīgu profesiju un ne visās valstīs vecmātēm ir tiesības patstāvīgi pieņemt dzemdības. Ir arī valstis, kur šādas tiesības ir tikai ginekologiem, savukārt vecmātes darbojas kā asistentes. Tas pats attiecas uz sieviešu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi.

No dalībvalstu – Čehijas, Slovākijas, Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Moldovas, Ungārijas, arī Lietuvas, kuras pārstāves tā arī konferencē neieradās, prezentācijām kļuva skaidrs, ka mājdzemdības notiek visās šajās valstīs. Tomēr vairākumā valstu tas notiek tā saucamajā likuma „pelēkajā zonā”. Kaut arī tiesiskais regulējums tieši neaizliedz dzemdēt mājās un formāli pieļauj izvēles iespēju, tad faktiski tiek radīti administratīvie šķēršļi, kas šādu iespēju izvēlēties liedz. Piemēram, Čehijā, lai varētu praktizēt mājdzemdības, vecmātes licencē jābūt tieši tā arī ierakstītam, taču prasības, lai šādu licenci iegūtu, nav reāli izpildāmas. Attiecīgi, kamēr viss ir labi, acis tiek pievērtas. Tiklīdz sievietei vai bērnam nepieciešama pārvešana uz slimnīcu, sākas problēmas. Tās var izpausties kā vecmātes arests, tiesāšana un aizliegums praktizēt (plaši pazīstams Ungārijas vecmātes un agrākās ginekoloģes Agneses Gerebas stāsts). Arī vecāki var tikt izsaukti uz policiju, bet gadījumā, ja ievietošana slimnīcā bijusi nepieciešama tikai mātei, bet bērns palicis mājās ar tēvu, policija var ierasties pēc bērna un ar varu to aizvest uz slimnīcu. Horvātijā pēc mājdzemdībām ir problēmas ar bērna reģistrēšanu, sociālie dienesti pat draudot atņemt šos bērnus, jo neesot īsti zināms, ka tie „pieder” šiem vecākiem. Kā atzina vecmātes – tā ir strādāšana ar vienu kāju cietumā. Vairākumā valstu nav izveidota profesionāla mediķu komisija, kas izvērtētu negatīvos gadījumus un lemtu par vecmātes atbildību. Ideāli šādai komisijai būtu jāsastāv no vecmātēm un citiem speciālistiem, kas pārzina plānotu ārpusstacionāra dzemdību metodes. Ja arī valstīs komisija ir, tā sastāv no ārstiem, kas ir pret ārpusstacionāra dzemdībām un viņu lēmumi ir nelabvēlīgi vecmātēm, savukārt starptautisko ekspertu viedoklis netiek ņemts vērā.

Kā parādīja stāsti no dažādajām valstīm – ārpusstacionāra dzemdības notiek pat tad, ja par tām draud cietumsodi. Tādēļ likumdošanas sakārtošana, radot iespēju šādām dzemdībām notikt, ir valsts interesēs. Valstis, kuras nevēlas pieņemt likumus par vecmāšu tiesībām praktizēt un pieņemt ārpusstacionāra dzemdības, to pamato ar vēlmi pasargāt pacientus (to dzirdējām arī Čehijas Republikas Veselības ministrijas pārstāves uzrunā). Tomēr pacienti daudz labāk būtu pasargāti, ja valstī būtu konkrēts un izpildāms regulējums gan attiecībā uz nepieciešamo vecmāšu izglītību, gan tehnisko aprīkojumu dzemdībās.

Varam būt no sirds lepni par to, ka Latvijā mājdzemdības notiek jau gadiem un notiek legāli. Tik labvēlīga situācija, kā pie mums un vairākumā Rietumeiropas valstu, ir tikai vēl pāris Austrumeiropas valstīs – Igaunijā un Polijā.

Noslēgums

Ja ārpusstacionāra dzemdību jomā esam platu soli priekšā gandrīz visām pārējām Austrumeiropas valstīm, tad iespējams, ka vecmāšu izglītības, statusa un fizioloģiskās dzemdībās viņām atvēlētās lomas ziņā esam līdzīgākā situācijā ar pārējām valstīm. Vecmāšu autonomijas un profesijas prestiža nostiprināšana, noteiktu izglītības un profesionālo standartu ieviešana un vecmāšu profesionālās organizācijas stiprināšana noteikti ir lietas,  kurās mums vēl ir vieta izaugsmei.

Kopumā esam ļoti gandarītas par iespēju pāris dienas pavadīt kopā ar visām konferences dalībniecēm un pateicīgas par uzaicinājumu. Konferences laikā mēs uzzinājām tik daudz dažādas noderīgas informācijas un ieguvām tik daudz kontaktu, kam citā veidā būtu jāpatērē daudz vairāk resursi. Īpašs paldies par kompāniju mūsu jaukajām ceļabiedrenēm!

Līga Liepa-Kivilande, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle, topošā dūla, juriste

Līga Vasara, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, topošā dūla