Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Sēžu zem ābeles dārzā ar mazo Edvīnu rokās, skatos uz baltajiem āboliņiem pilno pļavu, un mēģinu atsaukt atmiņā, ko mēs darījām pirms nedēļas. Tā kā noliktais dzemdību datums bija jau garām, zinu, biju nedaudz izbesījusies. Toms vēl tikko kā atzinās, ka bija nobažījies par manu slikto omu. Un āboliņi pļavā, škiet, vēl nemaz nebija…

Jāsaka, ka līdz pat noteiktajam dzemdību datumam, es dzīvoju diez gan lielā aizņemtībā, un ne mirkli nebiju sevi pieķērusi mierīgi sēžot un domājot par gaidāmajām dzemdībām. Un tas man pietrūka. Pietrūka tas miers, kuru pēdējos mēnešus baudīju gaidot Evertu. Toreiz gan likās arī garlaicīgi, visu augustu es domāju – varētu taču bērniņš piedzimt nedaudz ātrāk, lai interesantāk (Evertam bija jādzimst augusta pašās beigās). Šoreiz, gaidot mazo Edvīnu, es jutos pat nedaudz vainīga par to, ka attieksme pret viņu jau no sākta gala ir nedaudz citādāka, kā pret pirmdzimto. Grūtniecība paskrēja daudz straujāk, mazāk sagatavojoties, mazāk piedomājot par to. Taču noteikti ne mazāk priecājoties par to. Daudzas lietas šķita mazāk svarīgas kā pirmoreiz. Un dienas paskrēja daudz ātrāk, kā pirmoreiz…

21. jūnijs

It kā aptuveni noteiktais dzemdību datums jeb 40. nedēļas vidus. Radio 101 dzimšanas diena – laiks, kad iepazināmies mēs ar Tomu.  Un tikai šodien, tagad, pieķeru sevi pie domas, ka mierīgi gaidu. Beidzot, noteiktajā dzemdību datumā, ir tā sajūta, ka bērniņš var dzimt! Tā sajūta, kas ar Evertu bija visu pēdējo mēnesi. Pie sevis nopriecājos, jo šķita, ka šī sajūta tā arī nepienāks, un jutīšos vainīga arī par to. Tai pat laikā šī bija diena, kad mani sāka kaitināt apkārtējo gaidas. Tikko esmu sākusi domāt par dzemdību plānu, kad kāds jau iztraucē ar bažām par to, vai bēbis jau neesot “pārnēsāts”. Nemaz nerunājot par ziņkārību saistībā ar mazuļa vārdiņu. Drīz, pavisam drīz, taču to uzzinās! Bēbim šodien saku, ka gaidīsim viņu tad, kad viņš izdomās dzimt – visi datumi būs labi, mēs viņam uzticamies, un ar pārstaigāšanu neviens mani neiebiedēs.

22. jūnijs

Sāku pieņemt domu, ka līgosim mājās, tāpēc nolemju doties uz tirgu pēc svētku labumiem. Toms ar Evertu tikmēr dodas velo izbraucienā pa Mežaparku un, protams, kā tēvam un dēlam pienākas – iestiprinās Mangaļu “Šašlikos”. Man prieks, ka visi šodien esam labā omā. Šķiet, uz ielas gan visi pamatīgi brīnās, ka es – grūtniece ar lielu vēderu, staigāju apkārt pamatīgi apkrāvusies ar tirgus labumiem. Nu lai jau! Izrunājam aptuvenos rītdienas plānus – būsim tepat mājās, un ciemos atbrauks Everta krustmāte.

23. jūnijs

Dienu sākam ar zāles pļaušanu un garu pastaigu pa Mežaparka tālākajiem nostūriem. Ārā ir karsti, un ir forši. Runā, ka karstākie Jāņi kopš Latvijā tiek fiksēta gaisa temperatūra! Tiešām neticami sauss un saulains. Mēs gan īsti nelīgojam, jo līdz pat šodienai nevarējām zināt, vai vispār būsim mājās, bet te nu mēs esam! Manas emocijas gan ir pilnīgi neizprotamas. Te labi, te asaras birst kā pupas bez jebkāda iemesla. Skatos uz sevi spogulī un nepazīstu. Šķiet, pa pēdējām 3 dienām vēders ir palielinājies x 3, un arī seja tāda sveša. Nepatīk uz sevi skatīties, un gribas nolīst kaut kur alā. Līgo, līgo.

24. jūnijs

Šis nu gan nav datums, kurā gribētos dzemdēt. Kurš gan atcerēsies viņa dzimšanas dienu pēc padsmit gadiem Jāņu tusiņos? Mana oma turpina lēkāt augšup – lejup, bet sāku jau ar to samierināties. Šodien vismaz ir kur novirzīt domas – UK izstāšanās no ES. Siltā saule un karstums nevis traucē, bet iepriecina – atkal var pasauļoties!

25. jūnijs

Šī diena pirms nedēļas. Šķiet, ka vēders visu dienu tāds ciets, bet, ja godīgi, nav laika par to domāt. No rīta dodamies uz centru pēc kafijas. Everts tik ļoti vēlas ar tēti doties uz kebabnīcu, ka to arī darām. Sarunājam ar Everta krustmāti, kura visus Jāņus pavadīja pie mums, ka viņa dosies satikt ārzemju draugus, un vakarā atkal atbauks pie mums. Mēs tikmēr mājās paguļam diendusu, pēc kuras seko vakara gājiens uz ezeru. Ap 7 – 8 vakarā, kamēr esam pie ezera, šķiet, ka ik pa laikam ir kāda viltus kontrakcija. Vismaz es domāju, ka viltus, jo īsti nesāp, un nav laika sāpes piefiksēt  – gribas vēl paspēlēties ar Evertu, sakopt māju, un pagatavot vakariņas. Gatavojot vakariņas, šķiet, ka nu jau gan kaut kas tiešām varbūt arī notiek. Bet nekas nepanesams – gatavoju vien tālāk un domāju, ka pēc vakariņām vajadzētu tomēr piefiksēt arī kontrakciju biežumu. Saprotu, ka atkārtojas ik pēc 8 – 10 minūtēm. Nekur gan nesteidzos, un vīram arī nesaku. Jo ja nu pārstāj… jāgaida taču, kad tiešām sāks sāpēt. Drošības labad gan pārskatu dzemdību somu saturu un draudzenēm whatsapp aizrakstu, ka neesmu droša, bet varbūt kaut kas beidzot sācies – lai piedomā par mani.

Ap plkst. 23 lēnām sākam likt Evertu gulēt un piefiksēju, ka sāpes ir intensīvākas, bet joprojām ir tīri ciešami, tāpēc neticās, ka vajadzētu kaut kur steigties. Beidzot pasaku arī Tomam, un sazinos ar draudzeni – potenciālo šoferi. Vēl gan saku, ka uzzvanīšu vecmātei, lai saprastu, vai ir jābrauc.

26. jūnijs

Vēl pusnaktī (vasaras režīms:), cītīgi izelpojot sāpes, izlasu Evertam “mašīnu žurnālu” un pastāstu, ka ar viņu paliks Liene, bet mēs ar tēti brauksim pakaļ brālim. Viņš saprotoši atbild, ka paliks, un neraudāšot. Šis brīdis ir ļoti emocionāls…. Vēl pēdējo vakaru viņš ir mans mazākais dēliņš. Raudiens nāk.

Tikai ap pusvieniem uzzvanu vecmātei un saku, ka laikam aizkavējies Jāņu bērns ir izdomājis dzimt. Sāpes ik pa 5 – 7 minūtēm. Aija (Mikova) saka, lai tik braucam.

Bez piecām vienos esam mašīnā, un jau pusdivos esam klāt “Harmonijā”. Naktī brauciens no Mežaparka ir ātrs. Pa ceļam vien pāris intensīvas sāpes, un esam jau klāt. Esmu gatava, ka man pateiks, ka līdz Edvīna piedzimšanai priekšā vēl ilgs laiks, bet, izrādās, ir jau 6 cm atvērums. Es vēl smaidu! Vēl divas stundas, un atvērums jau pilns! Kontrakcijas pārcietu mierīgi, ļoti palīdzēja grūtnieču vingrošanā apgūtā elpošana. Tas viss likās daudz, daudz reizes ātrak un vieglāk, kā pirmajās dzemdībās. Bet nu jā.. Tās ilga 24 stundas… Biju gatava kam daudz trakākam.

Protams, ar pilnu atvērumu jau dzemdības nebeidzas. Tad, manuprāt, sākas grūtākais. Bet “Harmonijā” viss ir tik mierīgi, ka nešaubos, agrāk vai vēlāk, vieglāk vai grūtāk, bet es tikšu galā. Ar mani ir tikai Toms un vecmāte. Vieni paši visā mājā! Ārā ir ārkārtīgi karsti, bet doma par silto vannu tāpat iepriecina. Vēl pusstundu nogaidām, vai nepārplīsīs augļūdeņi, bet, tāpat kā pirmajās dzemdībās, tas notiek tikai pašās, pašās beigās.

Vannā es iekāpu plkst 4 no rīta. Ārā jau bija gaišs un joprojām ļoti, ļoti karsts. Edvīns piedzima 4:44. Pirmās divdesmit minūtes bija ciešamas, bet pārējās 24… tas bija tas dzemdību posms, kad šķita – nē, viss, es nevaru… tas ir TIK SĀPĪGI! Mēģinu cītīgi klausīt vecmātei, jo zinu, ka tā viss paies labāk, bet tās pēdējās minūtes saņemties ir tik, tik grūti… Bet kad jūti, ka galviņa jau nāk ārā, tad ko nu vairs.. Šīs 44 minūtes fonā skan Toma sagatavota pleiliste, paralēli – teju sadzīviskas sarunas ar vecmāti, un mazais ir klāt. Ar īsu nabassaitīti – kā Evertam. To pārgriež Toms. Pirmajā mirklī Edvīns šķiet piedzimis mazāks par Evertu, bet pirmā svēršanās pierāda pretējo – bez 100 gramiem 4 kg un 55 cm. Bet tāpat – tik maziņš – Edvīns Grēviņš… piedzimis vienā no vasaras karstākajiem rītiem..:)

PĒC

Pirmā diena mums paiet gultā. Vecmāte pienes pašas ceptas pankūkas, un vakarā pacienā ar zupu – tas viss liek justies kā mājās, kā atvaļinājumā. Atsāpes gan ir drausmīgas, bet nu jau aizmirsušās arī tās. Esam tik laimīgi, bet nevaram sagaidīt, kad lielais brālis iepazīsies ar mazo, tāpēc mājās dodamies jau nākamajā dienā. Par mazo brāļu iepazīšanos – tas jau būs cits stāsts…:)

Kopumā man šķiet, ka šajās dzemdībās man izdevās saglabāt veselo saprātu, un es nejutos apdullusi no visa šī maratona.. Droši vien tāpēc, ka šoreiz viss bija īsāk. Biju noskaņojusies uz dzemdībām kā uz darbu, kas ir jāizdara- atkāpšanās nav. Jo mierīgāk uztveršu visu procesu, jo labāk man pašai. Šķiet, ka izdevās…esmu diez gan droša, ka šis mums nebūs pēdējais mazulītis :).

Gribu teikt milzu paldies par atbalstu vecmātei Aijai Mikovai, Eleonorai par šofera lomu, Lienei par auklītes lomu un citiem, kas piedomāja par mums! Tomam un Evertam – pats par sevi :). 

VIENS + VIENS = ČETRI! 

Šis un citi bloga autores Lauras Grēviņas raksti pieejami blogā viensplusviens.lv

Preses apskats

2013. gada augustā žurnālā “Šūpulītis” (Nr. 84) intervija ar ārsti un mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli par dabiskām dzemdībām, sievietes gatavību šim notikumam.

Savukārt žurnālā “Privātā Dzīve” (24. septembra numurā) lasāms par Lienes Brikouskas bērniņa dzimšanu vannā radību mājā “Harmonija”, piedaloties dūlai Katrīnai Puriņai.

Preses apskats martā un aprīlī

Apzinoties, ka jau pienācis maijs, tomēr sniegsim ieskatu tajā, kas mums šķitis interesants presē.

Marta beigās iznāca žurnāla “Māja” specializdevums “Māja. Veselīgi”. Tajā divi raksti atvēlēti dzemdību tematikai un konkrēti – mājdzemdībām. Rakstu autore ir Ginta Auzniece. Definējot, kas ir mājdzemdības, izmantots teksts no Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības mājas lapas.

“Radības harmoniskā vidē”. Intervija ar Aiju Mikovu un stāsts par ģimenes radību māju “Harmonija”.

“Mājdzemdības. Nesteidzīgi un dabiski”. Intervija ar “Stārķa ligzdas” vecmāti Ivetu Bērziņu par gatavošanos mājdzemdībām, to norisi, priekšrocībām un iespējamajiem riskiem. Tēmas noslēgumā savā pieredzē dalās Līga Vasara.

 

Mājdzemdību noskaņās ieturēts arī aprīļa “Mans Mazais”.

“Ozolu trio”. Intervija ar kordiriģentiem Jāni un Martu Ozoliem, kuru meitiņa Lilija dzima mājās.

“Dzemdību līgums”. Par mājdzemdību līgumu noteikumiem īsi stāsta Dina Ceple.

“Dvīņu mājdzemdības”. Egita un Sandijs Volinski stāsta par izvēli dvīņus laist pasaulē mājās.

Kā ekspertes žurnālā arī Linda Rozenbaha (Superdūlas sleja) un Līga Giniborga (Zīdīšana no A līdz Z).

Žurnālā vēl daudz interesantu rakstu – “Baha ziedi palīdz saprast savu bērnu”, Aijas Kincas “Izbeidz salīdzināt – Tev ir normāls bērns!” un citi.

 

Bet žurnālā “Māja” raksts “3 x3 – Latvija miniatūrā”. Raksts par 3 x 3 saietu vēsturi, mērķiem un šogad plānotajiem pasākumiem. Kāpēc to pieminam? Tāpēc, ka šogad Kocēnu saietu organizē Cepļu ģimene.

Mana pirtīžu pieredze

Vēl pirms vecākā bērniņa gaidīšanas, manās rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”. Grāmatā bija arī gana izsmeļošs pirtīžu apraksts. Lai gan manās asinīs rit dažādu tautu asinis, kaut kas manā dvēselē saslēdzās un es jutu – tas ir man.

Kad mājās piedzima Raitis, pirmajā nedēļā mēs instinktīvi turējāmies savrup. Paziņām un svešiniekiem tobrīd nebija vietas mūsu dzīvē, arī draugi nesteidzās raudzībās. Šīs dienas nebija vieglas – tas bija tuvības, iepazīšanās un pierašanas laiks. Nebija pat izteiktas sajūtas par dienas ritmu – diena un nakts bija saplūdušas. Astotajā dienā atcerējos par pirtīžām. Bija jau pievakare, kad devos pastaigā pa sētu un saplūcu tās zālītes, kas mani tobrīd uzrunāja: pīlādža un ozola zariņus, kliņģerīti, sarkano un balto āboliņu u.c. Pirtīžas trijatā (abi vecāki un bērniņš) rīkojām vannas istabā. Ielikām zāļu novārījuma vanniņā naudiņu, oglīti un dzijas dzīpariņus. Ieguldījām Raiti vanniņā. Lējām viņam pa saujai virsū ūdenīti, teicām vēlējumus turpmākajai dzīvei. Pēc vanniņas mazais tika pie mammas piena. Gan vanniņa, gan piens mazo ieaijāja, un viņš gulošs tika nodots tēta rokās. Tad sekoja laiks man – apmazgājos ar vanniņas ūdeni, sakot paldies ķermenim, kas tik labi iznēsāja bērniņu. Tam sekoja nesteidzīga duša. Droši vien patīkamākā duša manā mūžā, jo tas bija pirmais pilnībā sev veltītais laiks kopš mazā dzimšanas. Bija sajūta, ka nomazgājas viss nogurums, nespēks, nedrošība un smagums. Paveroties spogulī, sapratu, ka neesmu nemaz tik ļoti mainījusies, esmu ne tikai mamma un “piena kombināts”, bet arī sieviete. Lai gan pirtīžas bija pilnībā improvizētas, tomēr sajūta bija ļoti laba. Bija sajūta, ka esmu atguvusies, mazais godam ievadīts dzīvē, un varam viņu vest ļaudīs.

Pēc otra dēla piedzimšanas man bija iespēja pirtīžas izdzīvot pilnīgāk. Mareks nāca pasaulē slimnīcā, un pirmajās dienās satika daudz svešus cilvēkus. Visi bijām diezgan uzvilkušies, gribējās mieru. Atgriezušies mājās, mēs turpinājām pēcdzemdību aprūpi pie vecmātes Aivas Zeidmanes un izvēlējāmies to pabeigt ar pirtīžām. Vecmāte Aiva šo dienu padarīja ļoti īpašu. Arī šoreiz salasīju zālīšu pušķīti. Vannas istabā sagatavojām īpašo vanniņu, kurā mazais saņēma daudzus laba vēlējumus no vecākiem un vecmātes. Divgadīgais vecākais brālis nepacietīgi gaidīja, kad varēs piedalīties, un tāda iespēja viņam tika dota. Pēc atsevišķās vanniņas, visi trīs (es ar abiem puikām) kāpām lielajā vannā, kur mazais ķērās pie pusdienām. Vecākais brālis ik pa laikam pievērsa mums uzmanību un pavēroja, kas notiek, bet pārējā laikā spēlējās vannā. Kamēr mazais zīda, Aiva maigi masēja viņa ādiņu ar manu pienu. Nebūtu tam ticējusi, bet pēc neilga laika uz Mareka ādas tiešām parādījās sari. Gan ne melni, kādus biju redzējusi bildēs, bet balti. Pēc kāda laika nomainījām puses. Mazajam zīžot no vienas puses, no otras tecēja piens, kas arī tika izmantots masāžai. Pienam nejaucām klāt ne miltus, ne maizi (ko biju dzirdējusi darām citas mammas). Mareks bija pilnībā mierīgs, atslābinājies.

Tādu pašu mierīgu un miegainu nodevām viņu tētim. Es kopā ar vecmāti devos uz pēcdzemdību masāžu. Sākumā bija grūti pārstāt domāt dažādas domas – par dzemdībām, par bērniem. Bet tad ļāvos laika ritumam. Aiva glāstošām kustībām masēja manu ķermeni, pastāstīja kā grūtniecības laikā pārvietojušies mani iekšējie orgāni, cik vēl laika vajadzēs, lai viss „atietu” atpakaļ ierastajās vietās. Izrunājām arī, ko man pašai darīt, lai palīdzētu ķermenim atgūt formu. Masāžas beigās prāta lietas noliku malā un vienkārši izbaudīju man veltīto laiku un uzmanību. Pēc masāžas kādu laiciņu pagulēju viena, un tad jau atgriezās tētis ar mazajiem. Pirtīžu noslēgumā visi kopā padzērām tēju. Tā bija ļoti patīkama un izdevusies diena. Paldies Aivai par šo neaizmirstamo pieredzi.

Abas reizes vanniņas ūdeni ar zālītēm pēc tam izlējām zem ozola sētā. Pēc manas pieredzes – pirtīžas gana labi izdodas arī parastā vannas istabā. Zinošas vecmātes vai dūlas klātbūtne, protams, dod papildus iespējas, jo mamma pati nespēs sevi izmasēt. Tomēr arī tad, ja nav iespējas pirtīžas veikt ar speciālista klātbūtni, es noteikti ieteiktu izpildīt vismaz dažus no tajās paredzētajām lietām: sarīkot vanniņu bērnam, izsakot laba vēlējumus, un pēc tam dot laiku mammai nesteidzīgi nomazgāties, varbūt veikt kādas skaistumkopšanas procedūras. Pirmā pēcdzemdību nedēļa parasti paiet nepārtrauktās rūpēs par bērnu. Tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds apzināti atvēlēts laiks mammai, kas palīdz atkal sajusties kā sievietei. Man patiesībā nav svarīgi vai šī pasākuma ieguvumi ir zinātniski pierādāmi vai iedomāti – es jutu, ka šī diena man, maniem bērniem un ģimenei deva daudz patīkamu emociju.

Vairāk informācijas par pirtīžām internetā – apraksts „Stārķa ligzdas” mājas lapā un Latvijas Radio 1 raidījums „Ģimenes studija” (ieraksts no saru dzīšanas „Harmonijā” un intervija ar Dinu Cepli un Aivu Zeidmani).

Preses apskats

Pēdējā mēneša laikā ne vienā vien žurnālā esam ieraudzījuši mājdzemdību mammas un dūlas. Par šiem rakstiem un arī citām interesantām tēmām – mūsu preses pārskatā:

“Labdien, maziņais!” 14. decembra žurnālā “Ir” intervija ar antropoloģi, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekli Karīnu Vasiļevsku – Dāsu. Karīna salīdzina bērnu audzināšanas tradīcijas Latvijā un ASV,  nedaudz provocē mūs savādāk paskatīties uz dzimumu atšķirībām. Daļa no sarunas veltīta mājdzemdībām un dzemdībām kopumā:

“Sievietei pēc dzemdībām vajadzētu justies piepildītai, veselai plašākajā nozīmē.

Mātei dzemdībās ir jākoncentrējas tikai uz dzemdēšanu, viņai nav jācīnās ne ar vienu. Neviens nevar piedzemdēt  bērnu cita vietā.
Kas mani pārsteidz visvairāk – vēl nedzemdējušu sieviešu bailes, cik tas būs šausmīgi. Tā tam nav jābūt. “

“Jo vairāk bērnu, jo vairāk svētības un laimes” Janvāra “Mans Mazais” numurā intervija ar sešu bērnu mammu un LMĢA dibinātāju Unu Gavari. Šoreiz saruna nav par dzemdībām, tā ir par ģimenes ikdienu audzinot sešas atvases, par mājskološanu, vienkārši par sievietes izvēli paļauties uz Dievu, mīlēt un būt mammai:

“Protams, arī man reizēm ir grūti un pat nācies no tuviem cilvēkiem dažu labu pārmetumu saņemt. Bet tā taču ir mana izvēle, mana atbildība. Tas ir mans bērns. Dievs mums to ir devis, un mēs viņu mīlēsim. Un punkts.

Suņi rej, bet karavāna iet tālāk… Dari ko darīdams, vienmēr atradīsies kāds, kam būs, ko par tavu citādo izvēli pateikt.”

“Superdūla” No janvāra numura žurnālā “Mans Mazais” ir dūlas rubrika, kurā dūla un LMĢA biedre Katrīna Puriņa atbild uz lasītāju jautājumiem. Janvāra numurā atbilde uz jautājumiem – kā dūla var palīdzēt un kā izvēlēties savu dūlu.

“Dzemdības ūdenī” Janvāra žurnālā “Mans Mazais”. Raksts tapis sadarbībā ar vecmāti Aiju Mikovu. Pieredzē dalās mājdzemdību mamma Valda. Bildē iespējams aplūkot piepūšamo dzemdību baseiniņu, kurš pieejams radību mājā “Harmonija”. Ir informācija, ka šādus baseiniņus var iznomāt gan “Stārķa ligzdā”, gan “Harmonijā”.

“Piedzimšanas eņģelis” 4. janvāra žurnālā “Stella” raksts par dūlām. Pieredzē dalās dūla un LMĢA dibinātāja Linda Rozenbaha:

“Pienāca lūzuma punkts, kas ir praktiski katrās dzemdībās, kad uz brīdi zūd drosme vai vēlēšanās dzemdēt. Ir svarīgi šajā brīdī sievieti stiprināt, neievainot, lai viņa atkal noticētu, ka var piedzemdēt savu bērnu.  Mana dzemdētāja iedomājās par epidurālo anestēziju. Vecmāte un ārste mēģināja atrunāt. Jautāja arī man, un es vēlreiz uzteicu to, kas sievietei jau izdodas. Rāmi jautāju: “Kas tev tagad varētu palīdzēt?” Un viņa mainījās, atmeta domu par glābējierīci – epidurālo anestēziju, pārslēdzot savu domāšanu citā režīmā – ko es vēlos? Kā es pati varu sev palīdzēt? “Es gribu aiziet pie loga” viņa intuitīvi sajuta, kas nepieciešams un sāka šūpot gurnus. (..) Viņa arvien vairāk iegāja sevī, aizvēra acis. Sapratu, ka nedrīkstu traucēt, lai neizsistu no dzemdību ritma.  Neizdevu ne skaņas, tikai apbrīnoju, cik viņa skaisti ļāvās dzemdībām.”

“Kāpēc ir vērts darīt vairāk” Janvāra “Cosmopolitan” numurā intervijas ar trīs daudzpusīgām sievetēm. Viena no viņām – Katrīna Puriņa, kura stāsta par savu dzīvi, kurā viņa ir gan mamma, gan medicīnas studente, dūla, blogere un lektore:

“Dzīve ir aizraujoša, un ap mums ir tik daudz saistošu lietu un interesantu cilvēku, no kuriem iedvesmoties.”

“Vēl 9 dūlas un 1 grāmata” Žurnāla “Ievas Veselība” 6. janvāra numurā ziņa par pirmo dūlu izlaidumu un Lindas Rozenbahas grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” iznākšanu krievu valodā.

Vēl interesanti:

“Mamma palīdz mammai” Janvāra žurnālā “Veselība” raksts par jaunu kustību Latvijā – PEP mammām jeb mammām, kas sniedz pirmo emocionālo palīdzību. Bērna dzīves pirmie gadi ir laiks, kad vecākiem mēdz rasties daudzi praktiski jautājumi, ir nepieciešams atbalsts un iedrošinājums.  Kā stāsta PEP mammu idejas autore psiholoģe Vita Kalniņa:

“Manuprāt, pēcdzemdību aprūpe Latvijā ir ļoti vāja, un tas reizēm rada jaunajām māmiņām ne tikai praktiskas, bet arī psiholoģiskas problēmas. Ja mamma un mazulis ir veseli, tai nav jābūt medicīniskajai aprūpei, bet gan citas pieredzējušas mammas iedrošinājumam paļauties uz sevi.”

Ja arī Tu vēlies kļūt par PEP mammu, šobrīd ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā “Līna” tiek komplektētas jaunas mācību grupas. Papildus info šeit.