Sievietes pamatvajadzības dzemdībās

fiziolLai saprastu sievietes pamatvajadzības dzemdībās, ir noderīgi vilkt paralēles ar citiem zīdītājiem, jo fizioloģiskās funkcijas un fons ir līdzīgs. Taču šis salīdzinājums sniedz vien daļēju ieskatu sievietes smadzeņu darbībā un dzemdību procesos, jo cilvēks, protams, ir daudz komplicētāka būtne ar kultūru, valodu un citām attīstības iezīmēm, kas nav visiem zīdītājiem.

Zīdītājiem dzemdības sākas pateicoties straujam hormonu pieplūdumam. Viens no šiem hormoniem, proti, oksitocīns, spēlē izšķirošu lomu kopējā procesā. Tas ir nepieciešams dzemdes kontrakcijām, dzimstot mazulim un placentai, turklāt tas ir arī iesaistīts mātes mīlestības veidošanā kā galvenā sastāvdaļa ‘mīlestības hormonu kokteilim’ (kopā ar endorfīniem, prolaktīnu u.c.).

Zīdītājiem var arī izstrādāties hormons adrenalīns, kura iedarbība aptur oksitocīna plūsmu. Adrenalīns parasti izstrādājas ārkārtas situācijās, kad pastāv potenciālas briesmas. Fakts, ka adrenalīns un oksitocīns ir antagonisti jeb pretējas iedarbības hormoni, izskaidro visu zīdītāju pamatvajadzību dzemdībās justies droši. Dabā mātīte nevar dzemdēt, ja pastāv briesmas, piemēram, tuvumā atrodas plēsējs. Šādā gadījumā izstrādājas adrenalīns, kas nodrošina straujāku muskuļu apasiņošanu un sniedz enerģiju, lai cīnītos vai bēgtu, turklāt oksitocīna pieplūdums apstājas un dzemdību process tiek atlikts. Patiesībā pastāv dažādas situācijas, kurās izstrādājas adrenalīns, piemēram, kad zīdītājs jūt, ka tiek novērots. Tātad vientulība un privātums ir vēl viena pamatvajadzība dzemdības. Adrenalīns ir iesaistīts arī termoregulācijā – aukstā vidē viens no adrenalīna uzdevumiem ir sašaurināt asinsvadus. Tas izskaidro faktu, ka zīdītājiem dzemdējot nepieciešama pietiekami silta vide. Tā kā cilvēki ir zīdītāji, šie fizioloģiskie apsvērumi norāda, ka dzemdību laikā arī sievietes pamatvajadzības ir justies droši, būt vientulībā un nejusties novērotām, kā arī būt pietiekami siltā vidē.

Fizioloģisks skatījums var viegli identificēt sievietes pamatvajadzības dzemdībās, turklāt tas var viegli izskaidrot cilvēku atšķirību no citiem zīdītājiem saistībā ar dzemdībām. Šī atšķirība radusies attīstoties smadzeņu daļai, kas saucas ‘neokortekss’ (smadzeņu puslodes un lielais smadzeņu saiklis) jeb jaunā smadzeņu garoza. Pateicoties augsti attīstītam neokorteksam mēs varam runāt, skaitīt, būt loģiski un racionāli. Sākotnēji neokortekss bijis līdzeklis kā agrākām smadzeņu struktūrām atbalstīt un papildināt mūsu izdzīvošanas instinktu. Taču rezultātā šī smadzeņu daļa tiecas kontrolēt primitīvākas smadzeņu struktūras un iejaukties dzemdību procesā (un jebkurā seksuālajā pieredzē).

Daba paredzējusi risinājumu, lai pārvarētu šo cilvēces atšķirību dzemdībās. Neokortekss šajā laikā ir miera stāvoklī, lai ļautu primitīvākām smadzeņu struktūrām izstrādāt nepieciešamos hormonus. Tas ir iemesls kādēļ sievietes dzemdējot mēdz aizplūst un itkā atslēgties no pasaules, aizmirst ko ir lasījušas vai mācījušās. Viņas uzdrīkstas to, ko civilizēta sieviete ikdienas sabiedriskajā dzīvē nekad neuzdrīkstētos – kliegt, lamāties, būt nepieklājīgai. Viņas bieži vien atrodas negaidītajā, bieži vien primitīvajā pozā četrāpus. Sievietes vēlāk skaidro, ka jutušās “kā uz citas planētas”. Ja sieviete dzemdībās šādi jūtas, tas nozīmē, ka neokorteksa aktivitāte ir samazināta un šis process ir svarīgs dzemdību fizioloģijas faktors cilvēkiem.

No tā var secināt nākamo pamatvajadzību dzemdējošām sievietēm – būt pasargātām no jebkādas neokorteksa stimulācijas. No praktiskā skatu punkta ir svarīgi izskaidrot, kādi faktori var veicināt šo stimulāciju. Pirmkārt, tā ir valoda, jo īpaši racionāla valoda. Tas nozīmē, ka dzemdību atbalsta personai ir svarīgi nerunāt daudz un izvairīties no precīzu jautājumu uzdošanas. Iedomājieties dzemdējošu sievieti, kas jūtas “kā uz citas planētas”, kas uzdrošinās iekliegties, darīt lietas, ko citā gadījumā nekad nedarītu, kas ir aizmirsusi visas iemācītās manieres un zināšanas, kas ir zaudējusi laika izjūtu un pēkšņi viņai kādam ir jāizstāsta: “Kad sākušās pirmās kontrakcijas?”

Spilgta gaisma ir vēl viens faktors, kas stimulē neokorteksu. Elektroencefalogrāfija skaidri norāda, ka vizuāla stimulācija ietekmē smadzeņu darbību. Parasti mēs aizveram aizkarus un nodzēšam gaismu, kad vēlmies samazināt prāta aktivitāti un doties gulēt. Tas norāda, ka no fizioloģiskā aspekta, samazināts apgaismojums sekmē dzemdību procesu. Ir novērojams, ka brīdī, kad dzemdējoša sieviete ir “kā uz citas planētas”, viņa spontāni tiecas ieņemt pozas, kas aizsargātu viņu no vizuālas stimulācijas, piemēram, četrrāpus, lūgšanu pozā, u.c.

Neokorteksa stimulāciju veicina arī sajūta, ka sieviete tiek novērota. Fizioloģiskā atbildes reakcija novērotāja klātbūtnē ir zinātniski pētīta un secināts acīmredzamais, ka visi cilvēki jūtas citādāk, kad tiek novēroti. Tādēļ svarīgi ievērot sievietes privātumu un vēlmi pēc vientulības dzemdību laikā. Ironiski, ka visi zīdītāji tiecas dzemdēt vienatnē. Piemēram, savvaļas kazas dzemdē visneaizsniedzamākajas kalnu teritorijās, arī šimpanzes uz dzemdību laiku atdalās no grupas. Privātuma un intimitātes nozīme parāda, ka ir atšķirība starp vecmāti, kas stāv sievietes priekšā un vēro kā viņa dzemdē, un vecmāti, kas sēž stūrī un nemanāmi novēro dzemdības. Nevajadzīgu smadzeņu stimulāciju var radīt arī video kamera vai elektroniskais augļa monitors. Patiesībā, jebkura situācija, kas izraisa adrenalīna izdalīšanos, var tikt uzskatīta par faktoru, kas stimulē neokorteksu. Kad potenciāli draud briesmas, ir svarīgi palikt modram un uzmanīgam.

Fizioloģijas pētnieki pastāvīgi atsaucas uz zīdītāju pētījumiem, taču vajadzētu ņemt vērā atšķirības starp cilvēku un citiem zīdītājiem. Viena no galvenajām atšķirībām norāda, ka citiem zidītājiem iztraucēta dzemdību procesa rezultātā mātes uzvedība ir daudz vairāk ietekmēta nekā cilvēkiem. Piemēram, anestēzijas rezultātā, zīdītājiem mātes uzvedība ir stipri traucēta. Vairāki pētījumu ar aitām norāda, ka pielietojot anestēzijas līdzekļus dzemdībās, tās vēlāk nerūpējas par saviem jēriem. Turklāt pētījumi ar suņiem  un pērtiķiem norāda, ka pēc ķeizargrieziena operācijas, šiem dzīvniekiem nav intereses par saviem mazuļiem. Šajā jautājumā cilvēki ir īpaši. Miljoniem sieviešu visā pasaulē ir rūpējušās par savu mazuli pēc ķeizargrieziena operācijas vai epidurālās anestēzijas dzemdībās. Cilvēkiem izveidojušās sarežģītāki komunikācijas veidi, runa, kultūra utt, tādēļ nevajadzētu vilkt tiešas paralēles starp zīdītāju instinktīvajām darbībām un cilvēku kultūru, taču fizioloģiskā līmenī ir svarīgi saprast, cik svarīgu lomu mūsu pirmatnējā daba un instinkti ieņem dzemdību procesā.

Avoti:

  1. Marais EN. The soul of the white ant. Methuen. London 1937.
  2. Krehbiel D, Poindron P. Peridural anaesthesia disturbs maternal behaviour in primiparous and multiparous parturient ewes. Physiology and behavior 1987; 40: 463–72.
  3. Lundbland E.G., Hodgen G.D. Induction of maternal–infant bonding in rhesus and cynomolgus monkeys after caesarian delivery. Lab. Anim. Sci 1980; 30: 913.
  4. Odent M. The Scientification of Love. Free Association Books 1999 (2nd ed 2001).
  5. Odent M., Odent P., 2017, In-labour intrauterine life, http://www.wombecology.com/?pg=physiological

30.10.2017.

Advertisements
Komentēt

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: