Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane

Advertisements

Pēc dzemdībām

Pēc dzemdībām jaunajai māmiņai atbalsts ir vajadzīgs tikpat ļoti kā dzemdībās un pirms dzemdībām, jo papildus jāuzņemās rūpes ne tikai par sevi, bet arī par bērniņu. Mainās māmiņas hormonu līmenis, mainās ikdiena, kas arī dod papildus emocionālo un fizisko stresu ķermenim un prātam. Īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, māmiņa var justies apjukusi, sagurusi un nedroša par to, kā tikt galā ar visu jauno dzīvi kā mammai. Iesakam jau pirms dzemdībām domāt par to kāda būs dzīve ar bērniņu, kurš un kā varēs palīdzēt.

Mājdzemdību mammas iesaka šādus atbalsta pasākumus

baby

Sēdvanna pēc dzemdībām

Vecmāte Rudīte Brūvere: “Lai izstaipītie ārejo dzimumorgānu (kaunuma lūpas, maksts, starpene) audi un varbūt plīsumiņi/šuves veiksmīgāk sadzītu, iesaku sēdvannas ar ozola mizām un kliņģerītēm.”

Sastāvdaļas:

  • 2 ēdamkarotes ozola mizas
  • 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju, gatavotu ar 2 ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.)

Pagatavošana: 1 litrā ūdens vāra 2 ēd.kar.ozolu mizas apmēram 30 min. Vannā (vai ļoti lielā bļodā), kurā pietiekami daudz remdena ūdens, lai jūtīgās vietiņas būtu ūdenī, ielej šo novārījumu (biezumus var jau pirms vārīšanas iesiet marles sainītī un pēc tam arī pielikt klāt vannai), vēl pievieno 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju,gatavotu ar 2  ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.).

Vannā iešana: Šajā vannā nu sēdi pacietīgi un priecīgi, vismaz 15 –20 minūtes. To dari 2 x dienā, priekšpusdienā un pirms gulētiešanas (vai agrāk). Iekārtojies sēdēšanai cik ērti iespējams – šis ir laiks, ko Tu velti, lai satiktos ar ļoti jauku cilvēku – pati ar sevi. Pameditē – pateicies, paelpo dziļi un atviegloti, palasi kaut ko jauku. Vislabāk būtu, ja fonā skanētu pavisam mierīga klusa noskaņas mūzika. Tu piecelsies no vannas vieglāka un priecīgāka. Tu pati jutīsi, cik ilgi Tev vajag turpināt šīs vannas (es iesaku – divas nedēļas, bet drīkst ilgāk). Ja Tev ir starpenes šuves, tad sāc vannas tikai pēc 4 dienām. Tās ir vajadzīgas, lai šuves nostiprinātos un diegi nesašķīstu pārāk ātri.

 

Brīdinājums!

Gadījumos, kad ir šaubas par pareizu un labu sadzīšanas procesu, nepieciešama vecmātes vizīte mājās (vai konsultācija pie ginekologa – māmiņām, kas nav dzemdējušas mājās). Personīgu un individuālu pēcdzemdību aprūpi nekas nevar aizstāt. Latvijā tā tiek tikai mājdzemdību mammām, kurām ir sava vecmātes aprūpe arī pēc dzemdībām.

Iesaka vecmāte Rudīte Brūvere.