Mana pirtīžu pieredze

Vēl pirms vecākā bērniņa gaidīšanas, manās rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”. Grāmatā bija arī gana izsmeļošs pirtīžu apraksts. Lai gan manās asinīs rit dažādu tautu asinis, kaut kas manā dvēselē saslēdzās un es jutu – tas ir man.

Kad mājās piedzima Raitis, pirmajā nedēļā mēs instinktīvi turējāmies savrup. Paziņām un svešiniekiem tobrīd nebija vietas mūsu dzīvē, arī draugi nesteidzās raudzībās. Šīs dienas nebija vieglas – tas bija tuvības, iepazīšanās un pierašanas laiks. Nebija pat izteiktas sajūtas par dienas ritmu – diena un nakts bija saplūdušas. Astotajā dienā atcerējos par pirtīžām. Bija jau pievakare, kad devos pastaigā pa sētu un saplūcu tās zālītes, kas mani tobrīd uzrunāja: pīlādža un ozola zariņus, kliņģerīti, sarkano un balto āboliņu u.c. Pirtīžas trijatā (abi vecāki un bērniņš) rīkojām vannas istabā. Ielikām zāļu novārījuma vanniņā naudiņu, oglīti un dzijas dzīpariņus. Ieguldījām Raiti vanniņā. Lējām viņam pa saujai virsū ūdenīti, teicām vēlējumus turpmākajai dzīvei. Pēc vanniņas mazais tika pie mammas piena. Gan vanniņa, gan piens mazo ieaijāja, un viņš gulošs tika nodots tēta rokās. Tad sekoja laiks man – apmazgājos ar vanniņas ūdeni, sakot paldies ķermenim, kas tik labi iznēsāja bērniņu. Tam sekoja nesteidzīga duša. Droši vien patīkamākā duša manā mūžā, jo tas bija pirmais pilnībā sev veltītais laiks kopš mazā dzimšanas. Bija sajūta, ka nomazgājas viss nogurums, nespēks, nedrošība un smagums. Paveroties spogulī, sapratu, ka neesmu nemaz tik ļoti mainījusies, esmu ne tikai mamma un “piena kombināts”, bet arī sieviete. Lai gan pirtīžas bija pilnībā improvizētas, tomēr sajūta bija ļoti laba. Bija sajūta, ka esmu atguvusies, mazais godam ievadīts dzīvē, un varam viņu vest ļaudīs.

Pēc otra dēla piedzimšanas man bija iespēja pirtīžas izdzīvot pilnīgāk. Mareks nāca pasaulē slimnīcā, un pirmajās dienās satika daudz svešus cilvēkus. Visi bijām diezgan uzvilkušies, gribējās mieru. Atgriezušies mājās, mēs turpinājām pēcdzemdību aprūpi pie vecmātes Aivas Zeidmanes un izvēlējāmies to pabeigt ar pirtīžām. Vecmāte Aiva šo dienu padarīja ļoti īpašu. Arī šoreiz salasīju zālīšu pušķīti. Vannas istabā sagatavojām īpašo vanniņu, kurā mazais saņēma daudzus laba vēlējumus no vecākiem un vecmātes. Divgadīgais vecākais brālis nepacietīgi gaidīja, kad varēs piedalīties, un tāda iespēja viņam tika dota. Pēc atsevišķās vanniņas, visi trīs (es ar abiem puikām) kāpām lielajā vannā, kur mazais ķērās pie pusdienām. Vecākais brālis ik pa laikam pievērsa mums uzmanību un pavēroja, kas notiek, bet pārējā laikā spēlējās vannā. Kamēr mazais zīda, Aiva maigi masēja viņa ādiņu ar manu pienu. Nebūtu tam ticējusi, bet pēc neilga laika uz Mareka ādas tiešām parādījās sari. Gan ne melni, kādus biju redzējusi bildēs, bet balti. Pēc kāda laika nomainījām puses. Mazajam zīžot no vienas puses, no otras tecēja piens, kas arī tika izmantots masāžai. Pienam nejaucām klāt ne miltus, ne maizi (ko biju dzirdējusi darām citas mammas). Mareks bija pilnībā mierīgs, atslābinājies.

Tādu pašu mierīgu un miegainu nodevām viņu tētim. Es kopā ar vecmāti devos uz pēcdzemdību masāžu. Sākumā bija grūti pārstāt domāt dažādas domas – par dzemdībām, par bērniem. Bet tad ļāvos laika ritumam. Aiva glāstošām kustībām masēja manu ķermeni, pastāstīja kā grūtniecības laikā pārvietojušies mani iekšējie orgāni, cik vēl laika vajadzēs, lai viss „atietu” atpakaļ ierastajās vietās. Izrunājām arī, ko man pašai darīt, lai palīdzētu ķermenim atgūt formu. Masāžas beigās prāta lietas noliku malā un vienkārši izbaudīju man veltīto laiku un uzmanību. Pēc masāžas kādu laiciņu pagulēju viena, un tad jau atgriezās tētis ar mazajiem. Pirtīžu noslēgumā visi kopā padzērām tēju. Tā bija ļoti patīkama un izdevusies diena. Paldies Aivai par šo neaizmirstamo pieredzi.

Abas reizes vanniņas ūdeni ar zālītēm pēc tam izlējām zem ozola sētā. Pēc manas pieredzes – pirtīžas gana labi izdodas arī parastā vannas istabā. Zinošas vecmātes vai dūlas klātbūtne, protams, dod papildus iespējas, jo mamma pati nespēs sevi izmasēt. Tomēr arī tad, ja nav iespējas pirtīžas veikt ar speciālista klātbūtni, es noteikti ieteiktu izpildīt vismaz dažus no tajās paredzētajām lietām: sarīkot vanniņu bērnam, izsakot laba vēlējumus, un pēc tam dot laiku mammai nesteidzīgi nomazgāties, varbūt veikt kādas skaistumkopšanas procedūras. Pirmā pēcdzemdību nedēļa parasti paiet nepārtrauktās rūpēs par bērnu. Tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds apzināti atvēlēts laiks mammai, kas palīdz atkal sajusties kā sievietei. Man patiesībā nav svarīgi vai šī pasākuma ieguvumi ir zinātniski pierādāmi vai iedomāti – es jutu, ka šī diena man, maniem bērniem un ģimenei deva daudz patīkamu emociju.

Vairāk informācijas par pirtīžām internetā – apraksts „Stārķa ligzdas” mājas lapā un Latvijas Radio 1 raidījums „Ģimenes studija” (ieraksts no saru dzīšanas „Harmonijā” un intervija ar Dinu Cepli un Aivu Zeidmani).

Advertisements

Dzemdē kā dieviete jeb stāsts par dzemdību pozām

Izrakumos tagadējās Itālijas teritorijā gandrīz akls arheoloģijas students Viljams Nats atradis māla poda lausku, uz kuras attēlota dzemdējoša sieviete. Lauska tika atrasta netālu no kādas etrusku svētnīcas un tiek uzskatīts, ka attēls tapis pirms 2600 gadiem, kas to padara par vecāko līdzīga rakstura attēlu Eiropā. Eksperti spriež, ka iespējams attēlā redzama kāda etrusku auglības dieviete. Attēlā viņa redzama ar ķermeņa augšdaļu profilā, bet ķermeņa lejasdaļa redzama pretskatā, ar dzimstošu bērna galvu un pleciem. Attēlu apskatīt un vairāk informācijas varat izlasīt “Ilustrētās Vēstures” 2012. gada janvāra numurā vai šeit.

“Ilustrētajā Vēsturē” minēts, ka sievietes paceltā roka, iespējams, simbolizē sāpes. Iespējams, tam varētu atrast arī vienkāršāku skaidrojumu – sieviete ir pacēlusi rokas, lai kaut kam pieķertos un tādējādi labāk atbrīvotu ķermeņa lejasdaļu. Attēlā redzamā dzemdību poza – ietupiens, ir viena no visbiežāk izmantotajām daudzās tautās. Līdzīgus attēlus var redzēt arī Ainas Mejas Gaskinas grāmatās, kur tās pārpublicētas no Engelmaņa “Labor among primitive peoples” (1883. gads). Engelmanis attēloja ietupienā dzemdējošas sievietes, kuras bija ieķērušās koku zaros, tauvās, atspiedušās pret zemē iedzītu mietu vai iekārušās kaklā vīram. Arī latvietes radību laikā rīkojās līdzīgi:

Liepa auga pirts priekšā,
Zari līka pirtiņā;
Tur sievām pieķerties
Grūtajā stundiņā.
1181 [Dūres pagastā (Vlk)].

Grazni auga ābelīte
Pirtes taka maliņā;
Tur pieķērās līgaviņa
Grūtajāsi dieniņās.
363 [Dzirciema pag. (Tk) un citur Kurzemē].

Tātad, kopš konkrētās lauskas atrašanas, mēs puslīdz droši varam apgalvot, ka ietupienā sievietes  dzemdē jau 2600 gadus. Tas ir gana ērti mammai un mazulim ir vieglāk piedzimt. Kāpēc? Jo palīdz gravitācija un apstāklis, ka šādā pozā mammas iegurņa diametrs ievērojami palielinās. Jautājums – tad kāpēc šodien ienākot slimnīcas dzemdību zālē mēs redzam nevis stieni vai tauvu, kur pieķerties, bet gan ieslīpu kušeti ar kāju balstiem? (Lai gan ne visur – ir arī izņēmumi. Ir pat zinātniski raksti par to, kā mainīt slimnīcas paradumus). Ja ticam nostāstam, tad šādi dzemdējam, jo pozu guļus ar kājām gaisā ierosināja karalis Luijs XIV (ja karaļa teikto var saukt par ierosinājumu… piem. “Es ierosinu, ka Jums derētu nocirst galvu. Ko teiksiet?”). Iemesls? Lai karalis redzētu kā dzimst viņa bērni, un viņam nevajadzētu pieliekties. Izrādījās, ka mediķiem šī tradīcija patīk. Jo ir ērti (mediķiem, ne jau dzemdētājai).  Tomēr arī mūsdienu mediķi atzīst, ka poza guļus uz muguras nav rekomendējama nevienā dzemdību posmā (skat. “Dzemdniecība” 2009. izdošanas gads). Kāpēc tad nenotiek pārmaiņas (vai, precīzāk sakot, atgriešanās pie tā, ko mūsu senči zināja labāk)? Iespējams tāpēc, ka mūsdienu dzemdību zālē neredzēju neko, kas mediķim padarītu ērtas dzemdības tupus pozā. Jo stundām tupēt uz ceļiem sievietēm starp kājām uz cietas grīdas… nu, nav ērti. Tīri cilvēcīgi saprotams, ka vecmātes un ārsti nesteidzas ierosināt: “Vai nevēlaties dzemdēt ietupienā?”, jo viņu darba vieta nav aprīkota šādai dzemdību pozai. Tā vietā seko ierosinājums: “Kāpjam uz galda?” Aptaujājot šogad dzemdējušas sievietes, 37 no 39 sievietēm atbildēja, ka dzemdējušas uz dzemdību galda vai gultā uz muguras (pārējās 2 dzemdēja ūdenī). No šīm trīsdesmit septiņām tikai četrām bija piedāvāta un/vai izmēģināta cita poza. Nākas secināt, ka vienīgā cerība ir pieprasījums – t.i. ja pietiekami daudz klientu (dzemdētāju) vēlēsies dzemdības šādā pozā, pakalpojumu sniedzēji būs spiesti šādu iespēju piedāvāt. Nepieciešamais ieguldījums jau nav tik liels – galvenais būtu matracītis, ko nolikt zem ceļiem ārstei vai vecmātei. Tauvas vai stieņi nav nepieciešami, ja ir kāds cilvēks, kas var atbalstīt dzemdētāju.

Bet atgriežoties pie etrusku lauskas un sievietes/dievietes ar pacelto roku – ej nu zini, kāpēc viņa to ir pacēlusi. Sievietes ir neizdibināmas. Tomēr gribu novēlēt katrai grūtniecei – dzemdē kā sena etrusku dieviete 🙂

P.S. Pieļauju, ka ir sievietes, kam labāk patīk dzemdēt četrrāpus, guļus uz sāna vai pat guļus uz muguras. Mans aicinājums ir izmēģināt.

Laimesslotas miesai un dvēselei

Vēlos pastāstīt par savu pēdējo, vienu no šāgada neaizmirstamākajiem saviļņojošākajiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, kura rezultātā manas sajūtas un prāts atcerējās citu saviļņojošu pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Gan jau sapratīsiet, par ko ir runa, pirms būšu pateikusi priekšā.

Savā 33 gadus garajā dzīvē nebija sanācis īpaši iemīlēt vai aizrauties ar pirtī iešanu, bet dzīve „piespieda” – vīrs uzcēla pašiem savu pirtiņu. Tā nu kopš vasaras beigām gājām pirtī aptuveni reizi nedēļā vai divās, vadoties vienīgi pēc savām izjūtām.

Taču Latvijas svētku brīvdienās pirmo reizi piedzīvoju īstu pirts rituālu ar īstu pirtnieci. Viņa apguvusi savas pirts gudrības vispirms jau pati savā pirtī un pēc tam īstā pirts skolā. Pirts un viss ar to saistītais ir viņas sirdslieta un patiess aicinājums, kurā viņa ieguldījusi daudz laika un darba, turklāt uz to visu viņai ir arī dabas dots talants. Un pat vārds viņai ir tik piemērots, lai būtu par pirtnieci, ka piemērotāku grūti iedomāties, – Anita Laime.

Esmu juriste, tāpēc sāku ar atrunu :). Tā kā pati esmu sieviete un mana pirtniece bija sieviete, tad šeit rakstīšu „sieviešu dzimtē”, proti, par pirtnieci un viņas klienti – sievieti. Taču tas nenozīmē, ka pirts rituālus tikpat veiksmīgi nevarētu sniegt vai izbaudīt arī vīrieši.

Nu tad par manām galvenajām sajūtām un pārdomām par šo notikumu. Pirts rituālā mijiedarbojas divas – sieviete un pirtniece. Protams, svarīga arī pirtiņa, kurā tas notiek, bet šoreiz vairāk par cilvēcisko faktoru.

Tā kā sieviete un viņas sajūtas pirtī ir vissvarīgākās un viņa ir „kundze uz lāvas”, Anitas vārdiem runājot, tad sākšu ar sievieti. Pirtī sieviete var atļauties būt pilnīgi laiska un lutināta, domāt vienīgi par sevi un izbaudīt procesu, kas pats par sevi ir arī rezultāts. Protams, ir ļoti svarīgas un sarežģītas manipulācijas, kas pirts rituāla laikā sievietei jāveic pašai, bet pat tajās pirtniece būs sievietes drošais balsts :). Piemēram, pēc smaržas ir jāizvēlas viens no diviem īpaši sievietei sagatavotajiem skrubjiem, ik pa laikam jāpagriežas no vēdera uz muguras vai otrādi, jādomā labas un spēcīgas domas.

Pirtī svarīga ļaušanās – ļaušanās visam, kas notiek šeit un tagad. Pirtnieces gādībai, mazliet maģiskām kustībām un spēka vārdiem, dažādiem – maigiem un spēcīgiem – pieskārieniem ar rokām, slotiņām vai tikai ar gaisa plūsmu, pirts rāmumam un siltumam, slotiņu švīkstēšanai gaisā.

Pirtniece arī rūpējas, lai tev nebūtu par aukstu vai karstu. Maldīgs ir priekšstats, ka pirtī ir jācieš karstums. Mūsu, latviešu pirtij ir jābūt īsti slapjai un mēreni karstai. Protams, katram ir sava komforta temperatūra, man tie ir 50-60 grādi, tad jūtos ideāli. Pirts arī regulāri tiek vēdināta, tāpēc svaiga gaisa netrūkst.

Nemanot esmu sākusi runāt arī par otru pirts rituālā vienlīdz svarīgo cilvēku – pirtnieci. Pirtniece, dodot daļiņu (pareizāk sakot, daļu) sevis, saņem pretim kaut ko no sievietes un notiekošā, notiek enerģijas apmaiņa. Pirts rituāls ir intīms. Pustumsa, tikai pirtij piederošas skaņas un smaržas, atbilstošas sarunas vai klusums. Sarunas pirtī ir īpašas, par pasaulīgām un pārpasaulīgām lietām. Arī klusums pirtī ir jēgpilns, tad notiek ieklausīšanās sevī. To pirtniece lieliski zina un jūt, kad ir jārunā, kad – jāpaklusē, bet kad jāpasaka kaut kas sievieti uz klusēšanu un sevis dziedināšanu rosinošs.

Attīrīšanās pirtī notiek ne tikai miesas līmenī. Tajā brīdī tik ļoti saslēdzas ķermenis ar prātu un garu, ka tas liek skatīties uz pasauli citām acīm un visu uztvert skaidrāk vēl kādu laiku pēc tam. Pirts rituāls, ja vien atrasta īstā pirtniece, var būt ļoti dziedinošs.

Kad pēc pēršanās apgūlos, pasaule ap mani sagriezās. Tā bija iracionāla laimes un lidojuma sajūta, pilnīga eiforija. Biju lasījusi un dzirdējusi par šādu iespēju, bet, ka tas varētu notikt ar mani, nebiju gaidījusi. Ļoti priecājos, ka to izbaudīju tieši savā pirtiņā.

Laiks pazūd. Pagājušas vairākas stundas, bet liekas, ka tikai nesen uz pirti atnācām. Laika sajūta pirtī ir deformēta – to pierāda neizpratne vīra un bērnu acīs, kad beidzot pārrados mājās. Kad Anitai teicu, ka no pirtī gūtajām sajūtām var kļūt atkarīgs, viņa atbildēja, ka cilvēks ir uz atkarību tendēta būtne, tāpēc labāk iegūt pēc iespējas pozitīvāku atkarību.

Paldies Tev, Anita, par jaunajām sajūtām, un paldies arī manai pirtiņai un vīram, ka mums tāda ir – pašiem sava. Laikam varu teikt, ka esmu savu pirtnieci atradusi un uz adatas uzsēdināta :). Anitas mājaslapas adrese ir http://laimesslotas.blogspot.com, tāpēc arī šim rakstiņam tāds nosaukums.

***

Nu, vai kādam radās nojausma, par kādu līdzīgu saviļņojošu pārdzīvojumu un piedzīvojumu es runāju? Protams, ka par dzemdībām, ja reiz rakstu šeit 🙂 Mana dzemdību pieredze vismaz līdz šim ir lielāka par pirts pieredzi – esmu trīs bērnu mamma, divi jaunākie nākuši pasaulē mājās. Tomēr ceru, ka tuvākajā nākotnē šo pieredžu apmērs izlīdzināsies.

Pirmajā mirklī radības un pirtī iešana liekas pilnīgi atšķirīgas lietas. Atšķirībā no tikko aprakstītā pirts rituāla, dzemdībās sievietei jāveic milzīgs darbs un jāpieņem sāpes un notiekošais, tas ir kaut kas brīnumains, Dieva un dabas diktēts. Ir jāatslābinās, tai pat laikā jākoncentrējas uz to, lai sasniegtu rezultātu – bērniņa piedzimšanu.

Tomēr radību un pirtī iešanas rituāliem esmu atradusi arī pārsteidzoši daudz līdzību. Ļaušanās. Intimitāte. Sievietes un viņas sajūtu noteicošā loma. Gādīgā aprūpe, kas sievietei svarīga un nepieciešama. Attīrīšanās, piedzimšana no jauna. Laika sajūtas deformācijas. Man šķiet, ka arī vecmātes un pirtnieces amatos ir kaut kas vienojošs, tas ir kaut kas par svētumu un viedumu. Varbūt arī likumsakarīgi, ka radības agrāk notika pirtiņā.

Nezinu, vai kāds ir veicis pētījumu, par to, kādi hormoni izdalās pēc iešanās pirtī, ja vispār izdalās, bet, manuprāt, tie varētu būt līdzīgi tiem laimes hormoniem, kas izdalās dzemdību laikā. Es taču neesmu vienīgā, kas to jutusi, vai ne? Bet varbūt vienkārši pirmā reize ir un paliek pirmā? Tāpat kā ar mājdzemdībām?

Novēlot katram atrast savu pirtiņu un pirtnieku, bet sievietēm –  arī vecmāti un dūlu,

Līga Liepa – Kivilande

Vai lielumam ir nozīme?

Pirms mēneša, 27. oktobra „Bez Tabu” sižetā par traģēdiju Madonas slimnīcā (nedzīvi piedzima bērniņš), Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga teica: „Es esmu par to, ka mums ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātiem, mums jābūt profesionāli varošiem, līdz ar to runāt par to, ka mēs varētu kakti…, krūmos jau nē, pirtiņā, vai ļoti mazā dzemdību palīdzības iestādītē dzemdēt, nav īsti atbildīgi Eiropas Savienības, teiksim, robežās.”

Tēma ļoti nopietna – vai dzemdētājas un jaundzimušie Latvijā saņem pietiekami kvalitatīvu aprūpi. Viegli pasmaidījusi par to, kā diez jutās nelielo slimnīcu darbinieki, kuru darba vietas tika salīdzinātas ar krūmiem, izlēmu papētīt, kāda ir situācija citās attīstītās valstīs un Eiropas Savienības robežās – vai kvantitāte ir vienlīdzīga kvalitātei.

Ieskatoties pētījumos, rezultāti ir dažādi. Vācijā[1] un Norvēģijā[2] izsecinājuši, ka mazās slimnīcās (mazāk par 500 dzemdību gadā) mirstība zema riska dzemdībās ir lielāka. Tajā pašā laikā Norvēģijā secināts arī, ka optimālais stacionāra lielums ir 2000-3000 dzemdības gadā, ja vairāk – mirstība atkal paaugstinās. Savukārt, Austrālijā[3] līdzīgā pētījumā rezultāti ir pretēji – neonatālā mirstība zema riska dzemdībās ir zemāka, ja tās notiek iestādēs ar mazāk nekā 2000 dzemdībām gadā (arī tad, ja tur notiek tikai 100 dzemdības gadā). Līdzīgi ir Jaunzēlandē [4].

Labs informācijas avots ir Eiropas Perinatālās veselības pārskats[5] (pārskats ar 2004. gada datiem, jo jaunāks nebija atrodams). Latvijā nelielās nodaļās notika 32,3% dzemdību, kas bija otrs lielākais īpatsvars ES. Salīdzinot augļa mirstību un neonatālo mirstību ar to, kāds procents no dzemdībām notiek mazajās dzemdību nodaļās (ar mazāk nekā 500 dzemdībām gadā) un piemērojot korelācijas aprēķinu ES valstu datiem, Excel deva atbildi, ka saistība starp to, cik % dzemdību notiek nelielos stacionāros un augļa mirstību ir 0,16, bet neonatālo – 0,13 (jo skaitlis tuvāks 1, jo saistība ir ciešāka, ja zem 0,4, saistības praktiski nav). Pat neņemot krasākos piemērus, varam salīdzināt Austriju un Skotiju. Austrijā 14,5% dzemdību notiek mazās nodaļās, mazāk nekā 20% – lielās, bet perinatālā mirstība (no 22 grūtniecības nedēļām līdz mēnesim pēc dzemdībām) ir 8,9 no 1000, savukārt Skotijā mazās nodaļās notiek piecas reizes mazāk dzemdību un vairāk nekā 55% notiek lielās, bet perinatālā mirstība 1,6 reizes lielāka nekā Austrijā. Tātad ES robežās nav tik vienkārši, ka dzemdēšana lielās slimnīcās ir risinājums augstai mirstībai.

Pozitīvi ir tas, ka daudzās valstīs mazo dzemdību nodaļu slēgšana tikusi veikta agrāk, tādēļ ir iespējams redzēt, kādas tai ir sekas. Kanādā sievietes, kuras dzīvo 1-2 stundu braucienā no dzemdību nodaļas, 6 reizes biežāk neplānoti dzemdēja ārpus stacionāra, savukārt tās, kas dzīvo 3-4 stundu attālumā, tika biežāk pakļautas dzemdību ierosināšanai, ja salīdzina ar sievietēm, kas dzīvo tuvu slimnīcām[6]. Eiropā ne visās valstīs izmaiņas ir izteiktas, jo Francijā, pat slēdzot mazās nodaļas, tikai 1,8% sieviešu līdz dzemdību nodaļai veicamais attālums ir lielāks nekā 30 km (iepriekš 1,4%) [7]. Skotijā tika secināts, ka pēc nelielo nodaļu slēgšanas dzemdību palīdzības sniegšana kļuvusi nevienlīdzīga. Ir vietas, kur ir iespēja izvēlēties starp vairākām tuvām nodaļām, un ir teritorijas, kur līdz tuvākajai dzemdību nodaļai jābrauc 160km, kas varētu pasliktināt dzemdību iznākumus [8]. Kanādā un Nīderlandē ticis secināts, ka palielinoties attālumam līdz dzemdību nodaļai, palielinās perinatālā mirstība un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pavadītais laiks [9] [10]. Tātad – dzemdību nodaļu slēgšanas gadījumā jāapsver arī negatīvā ietekme.

Ko par stacionāru optimālo lielumu domā Latvijā? Šobrīd valsts apmaksā dzemdības, kas notiek stacionāros, kuros iepriekšējā gadā notikušas vismaz 200 dzemdības. Dr. Kreicberga intervijā „Latvijas Avīzei” minēja, ka, viņasprāt, minimālajam dzemdību skaitam gadā būtu jābūt 1000 [11]. Lai gan tas ir tikai viena cilvēka viedoklis bez īpaša pamatojuma, varam mēģināt iztēloties šādu scenāriju. Latvijā tad paliktu 13 dzemdību iestādes – divas Rīgā, viena Jūrmalā, un pa divām katrā reģionā. Iedomājieties kāda cīņa izceltos par to, kurās izredzētajās pilsētās tiktu saglabātas dzemdību nodaļas? Krietni lielam skaitam sieviešu nāktos uz tuvāko stacionāru braukt vairāk nekā 100 km. Tas būtu saistīts ar transporta izmaksām valstij, jo, ja uz netālu dzemdību nodaļu sievietes nereti dodas ar taksometru vai savu transportu, tik tālā ceļā viņas visticamāk dotos ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu. Otrs aspekts – ko gan dotu tas, ka atlikušais stacionārs ir izcili aprīkots un tur gadā notiek liels skaits dzemdību, ja sievietei ir liela iespēja līdz šim stacionāram nepaspēt? Jau šobrīd ir izveidojusies situācija, ka sievieti no Talsiem vai Aizputes 40. grūtniecības nedēļā ar viltus trauksmi ierodoties tuvākajā dzemdību nodaļā, var sagaidīt ar vārdiem – „Nu, ko jūs brauksiet atpakaļ? Ir taču laiks, kaut kāda dzemdību darbība ir redzama, varam taču dzemdības ierosināt, citādi varbūt nākošreiz nepaspēsiet atbraukt….”

Sava loma dzemdību iznākumos noteikti ir arī dzemdētāju sociālajam riskam un kopējam veselības stāvoklim, kas mēdz atšķirties pilsētās un laukos. Rīgas Dzemdību nams šobrīd rūpējas par savu labo statistiku, bet būtu jāizsver kāda tā būtu tad, ja uz turieni ar ātro neatliekamo palīdzību vestu sievietes no tālākajiem lauku rajoniem. Citu valstu pieredze rāda, ka tik laba vairs nebūtu. Turklāt jājautā – vai mazajās nodaļās situācija ir tik slikta? Dati par perinatālo mirstību stacionāros tiek apkopoti Valsts Ekonomikas centrā, tomēr to izpaust neļauj likums. Iespējams,  ļoti mazajās nodaļās rezultāti ir bijuši slikti, jo 2009. gadā tika slēgta virkne mazo nodaļu un 2010. gadā perinatālā mirstība ir samazinājusies. Tomēr, lai to varētu apgalvot, nepieciešams padziļināts pētījums, kurā būtu jāsalīdzina laikā dzimušu veselu bērnu (jo smagi slimiem vai priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem pēc Latvijas dzemdību palīdzības struktūras nelielās nodaļās nebūtu jādzimst) dzemdību iznākumi katrā no Latvijas dzemdību nodaļām, turklāt vismaz 2 gadu griezumā, jo neliela dzemdību skaita gadījumā arī viena neveiksme var radīt maldīgi sliktu statistiku. Šogad martā Latvijā tika sākts gadu ilgs projekts “Izglābsim 100 bērnus!”, lai pētītu galvenos zīdaiņu mirstības iemeslus Latvijā. Iespējams pēc tā noslēguma uzzināsim, kāda ir situācija dzemdību palīdzības sniegšanā Latvijā.

Kāds būs risinājums, ja pētījums parādīs, ka situācija vissliktākā ir nodaļās ar dzemdību skaitu zem 500? Pirmā doma, kas iespējams ienāktu prātā daļai nozares vadošo speciālistu, ir šīs nodaļas slēgt. Bet, kā jau iepriekš minēts, tad jāizsver arī daudzas negatīvās puses – transporta izdevumi, paaugstināts neplānoto ārpusstacionāra dzemdību skaits, paaugstināts ierosināto dzemdību skaits, paaugstināts atkārtoto plānveida ķeizargriezienu skaits (kurš piekritīs uz vaginālām dzemdībām pēc ķeizargrieziena, ja stacionārs tālu?), samazināsies iespēja, ka grūtniecībā un dzemdībās būs iespējama nepārtraukta viena un tā paša mediķa aprūpe – jo uzskaitē sieviete, visbiežāk, būs tuvu dzīvesvietai. Turklāt slēgšana nav problēmas risinājums. Kā teicis slavenais stratēģiskās plānošanas speciālists Gerijs Hamels: „Nogriežot resnam cilvēkam vienu kāju, viņš tievāks nekļūs”. Sistēmiskas problēmas nav iespējams risināt, nenoskaidrojot cēloni.

Kāds ir cēlonis mediķu kļūdām? Atgriežoties pie dr. Kreicbergas citāta – tehnoloģiskais nodrošinājums un profesionālā varēšana. Jāpiekrīt, ka jebkurai slimnīcai, kurā tiek pieņemtas dzemdības ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātai un tajā ir jāstrādā zinošiem un izglītotiem dzemdību speciālistiem (vecmātēm un ginekologiem), neonatologiem un anesteziologiem. Iespējai veikt neatliekamu ķeizargrieziena operāciju jābūt visu diennakti. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi kādēļ sievietēm vispār doties uz slimnīcu – tad nav būtiskas starpības starp plānotām dzemdībām mājās un slimnīcā.

Otrs aspekts ir mediķu prasmes un zināšanas. Dr. Kreicberga pauda uzskatu, ka neliels dzemdību skaits un izglītoti speciālisti ir nesavienojamas lietas. Daļa patiesības šajā viedoklī varētu būt. Ja mediķis strādā nesen un gada laikā redz 50 dzemdības, ir iespēja, ka, retas komplikācijas gadījumā, viņam nebūs pieredzes, lai veiksmīgi to atrisinātu. Tomēr ar laiku pieredze uzkrājas, turklāt nelielam dzemdību skaitam ir arī savi ieguvumi. Tas dod iespēju katras dzemdības novērot pilnvērtīgāk un ļauj konkrētajai dzemdētājai un bērnam veltīt nedalītu uzmanību, laicīgāk pamanīt pirmos signālus, kas liecinātu par pataloģiju. Jāatzīmē, ka galvenais jautājums ir nevis cik dzemdības dienā pieņem katrs mediķis, bet gan cik zinošs un varošs šis mediķis ir. Un, ja atbilde ir – ne pietiekami, tad nākošais jautājums ir – kā nodrošināt, lai būtu.

Kad es tikko sāku darba gaitas kā ražošanas plānotāja, mans mentors deva uzdevumu panākt, lai nākošajā nedēļā būtu gatavs jauns pasūtījums. Ieskatoties plānā, es atbildēju, ka tas nav iespējams. Viņa atbilde bija – nesaki man, ir vai nav iespējams. Atbildi uz jautājumu – to ir iespējams izdarīt. Jo to, ko nevar izdarīt pašreizējā lietu kārtībā, ir iespējams izdarīt, ja tiek veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Šo pašu jautājumu es vēlos uzdot visiem tiem, kas domā un strādā, lai dzemdību palīdzība Latvijā būtu kvalitatīvāka.

  • Kā panākt, lai dzemdību nodaļas ir tehnoloģiski nodrošinātas? Vai ir nepieciešams papildu finansējums? Vai to var iegūt pārdalot līdzekļus? Vai ir nepieciešams vienreizējs ieguldījums vai ilgtermiņa atbalsts? Varbūt tomēr pietiekami tuvu darbojas divas nodaļas, lai apvienotu spēkus un no divām viduvējām izveidotu vienu labu? Varbūt ir iespējami vēl citi sadarbības veidi?
  • Kā panākt, lai mediķi ir zinoši un varoši? Vai esošā izglītības programma rada pietiekami izglītotus speciālistus? Kādas ir tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas iespējas? Vai ir pieejama jaunākā nozares zinātniskā literatūra un vai mediķi viņu lasa? Kādas mācības ir nepieciešamas? Vai šo iespēju radīšanā vajag aktīvāk darboties asociācijām? Vai nepieciešama aktīva sadarbība starp asociācijām? Vai ir iespējama pieredzes apmaiņa, rotēšana un prakse augstāka līmeņa vai piepildītākā stacionārā? Vai tiek veikta neveiksmīgo iznākumu (un gandrīz neveiksmīgo iznākumu) analīze un vai ar tās rezultātiem tiek iepazīstināti mediķi? (Turklāt ne tikai iesaistītie, bet visi, jo labāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savējām. Laba pieredze ar šo ir Apvienotajā Karalistē) Vai speciālisti, kas iegūst jaunāko informāciju, dalās ar to savā darba vietā, turklāt ar citu profesiju pārstāvjiem (t.i. ne tikai ginekologs ar ginekologu, bet arī ar vecmātēm, pediatriem)?

Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem būtu jāatbild, pirms tiek pieņemti lēmumi par jebkuras iestādes slēgšanu. Iespējams, ka Latvijā pēc iedzīvotāju skaita pietiktu ar vienu slimnīcu, bet pēc teritorijas un ceļu stāvokļa, par objektīvu atlases kritēriju kļūst arī ģeogrāfiskā izkliede – t.i. kāds ir attālums līdz tuvākajai dzemdību iestādei.


[1] Assessing the impact of delivery unit size on neonatal survival: estimation of potentially avoidable deaths in Hessen, Germany, 1990-2000. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12660897

[2] Relation between size of delivery unit and neonatal death in low risk deliveries: population based study. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1720939/pdf/v080p0F221.pdf

[3] Does size matter? A population-based study of birth in lower volume maternity hospitals for low risk women. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/16398776

[4] Is obstetrics safe in small hospitals?: Evidence from New Zealand’s Regionalised Perinatal System. http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0140673685927473

[5] European Perinatal Health Report (data from 2004). http://www.europeristat.com/bm.doc/european-perinatal-health-report.pdf

[6] Distance matters: a population based study examining access to maternity services for rural women. http://www.biomedcentral.com/content/pdf/1472-6963-11-147.pdf

[7] Impact of maternity unit closures on access to obstetrical care: The French experience between 1998 and 2003 http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0277953608003985

[9] Birth Outcomes Among Older Mothers in Rural Versus Urban Areas: A Residence-Based Approach http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B1C310570-7412-4F41-9659-F4F0A151562A%7D/Distancej.1748-0361.2010.00332.x.pdf

[10] Travel time from home to hospital and adverse perinatal outcomes in women at term in the Netherlands http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B4B87D261-62D8-4E0B-9385-46B5EA3671E3%7D/Ravelli%20BJOGj.1471-0528.2010.02816.x.pdf