Manu pirmo dzemdību stāsts – mammas un tēta stāsts

Māra piedzima savās mājās, plānotās mājdzemdībās, ceturtdienā, 10.08.2017., plkst. 15.26 ārstes, vecmātes Dinas Ceples uzraudzībā.

Tā diena tuvojās. Lai gan grūtniecības laiks mani pārlieku nenogurdināja, gulēju labi, mugura nesāpēja, kājas nepampa utt., tuvojoties noliktajam datumam, kas bija 10. augusts, mani arvien vairāk pārņēma nepacietība, kā gaidot kādu aizraujošu notikumu, piemēram, klases ekskursiju. Ar vīru, runājām ar punčbēbi un mēģinājām vienoties, ka pārlieku kavēties ar dzimšanu nevajadzētu, jo mēs viņu ļoti gaidām.

Jau jūnijā, pētot mēness kalendāru, biju iztēlojusies, ka mazā varētu dzimt pilnmēnesī (jo statistika liecina, ka tad dzimstība mēdz pat dubultoties). Pilnmēnesi solīja 07.08., kad arī tika novērots daļējs mēness aptumsums. Tā man šķita kā zīme, būs jādzemdē pirmdienā, dažas dienas pirms noliktā datuma. Papildus tam, tas šķita labs datums, jo mūsu vecmāte bija teikusi, ka 10.augustā dzemdēt nedrīkstot, jo viņas bērnam tad ir jubileja.

Pirmdiena.

Tiek nolemts draugu kompānijā iet uz kino. Pēc filmas, braucot mājās, jutu nesāpīgu sistēmātisku sasprindzināšanos puncī, ko norakstīju uz treniņkontrakcijām, ar kurām biju jau pazīstama vairāk kā mēnesi, bet protams, galvā maza balstiņa atgādināja, ka šodien ir tas ilgi gaidītais pilnmēness..

Naktī sasprindzināšanās turpinājās un nu jau to pavadīja nenormālas galvassāpes un mazas, velkošas sāpītes vēderā, uz mata tādas kā pirms mēnešreizēm. Ejot uz tualeti, konstatēju, ka sākusies asiņaini gļotaina smērēšanās, arī kā pirms mēnešreizēm. Nospriedu, ka tas būs tas gļotu korķis, kas sācis izdalīties. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, man nebija ne jausmas, cik stipri būtu jāsāp un ko vispār gaidīt. Lai gan biju ļoti labi gatavojusies, visa man pieejamā informācija bija teorētiska un grāmatās, un nodarbībās dzirdētais apstiprināja, ka tieši šādā veidā var sākties dzemdības. Tad nu gulēju tālāk un nospriedu, ka no rīta jāskatās, kādi intervāli ir kontrakcijām un tad jau jādod ziņa Dinai.

Otrdiena.

No rīta pastāsīju vīram, ka sajūtas pa nakti bijušas dīvainas. Nospriedām, ka jāpavēro kas būs pa dienu, jo varbūt mūsu mazā meitiņa ir gatava nākt. Vīrs aizbrauca uz darbu un es paliku mājās gulēt. Kad pamodos, nepacietīgi gaidīju vēdera vilkšnos un sasprindzināšanos, bet tā bija kļuvusi krietni retāka un nesāpīgāka, un dienas gaitā pazuda gandrīz pavisam. Rakstīju Dinai īsziņu ar iepriekšējās nakts izklāstu un saņēmu atbildi, ka tad jau mazā 3 dienu laikā varētu dzimt. Atbilde mani nomierināja, bet neapmierināja –  likās, ka tad, ja jau sākas, tad sākas, nav ko vilkt te garumā veselas 3 dienas. Pietam, pēc 3 dienām pastāvēja iespēja, ka jādzemdē būs aizvietotājvecmātes pavadībā, ko lai gan pieļāvu kā rezerves variantu, bet tomēr labāk gribējās savu Dinu.

Vēlāk gāju uz veikalu pēc produktiem vakariņām un gaidīju, kad kaut kas notiks, bet nekā.

 

Trešdiena.

Naktī atkal vilkšana atsākās un turpinājās gļotu korķa izdalīšanās. Sāpes bija ilgākas un konkrētākas, tāpēc no rīta nolēmām, ka vīrs paliks mājās, bet ap 10.30 viņš tomēr aizbrauca uz darbu.

Visu laiku paturēju prātā to kā kontrakciju laikā jāatslābinās un jāelpo –  ja tad būtu zinājusi, kas sekos pēc tam, pat prātā neienāktu tik daudz “iespringt” uz atslābināšanos un tērēt tam savu enerģiju, kad šajā brīdī prātīgākā rīcība būtu maksimāli nepievērst uzmanību tam, kas notiek un iet krākt gultā, kamēr vien bēbītis jau pats “nekāpj” laukā. Taisnība jau ir un ticiet, ja jums tā saka – īstās dzemdību kontrakcijas nevar tā vienkārši nokavēt un palaist garām!

Tā nu pienāca vakars – ik pa laikam tika pamērītas kontrakcijas, lai zinātu, kad saukt Dinu. Viņa bija teikusi, ka jāzvana tad, kad intervāli ir 3 –  5 min. Pa dienu konstatējām, ka starplaiki ir vidēji 7 min, bet svārstīgi un tik pat svārstīgi tie bija arī vakarā, tikai nu jau sāpēja nedaudz vairāk.

Pārsvarā centos ievērot norādījumus un gulēt, bet bija jau pienākusi nakts un likās iederīgi aizdegt sveces un tādā “romantiskā” gaisotnē apļot gurnus un vazāties pa istabu. Ik pa laikam pāršķirstīju savu dzemdību materiālu mapi un pati sev diagnosticēju, ka nu jau noteikti būs iesākusies dzemdību aktīvā fāze, kurā viss process ātrāk iet uz priekšu vertikālās pozīcijās.

Stundas skrēja nemanot, kontrakcijas brīžiem atkārtojās ik pa 5 – 4 minūtēm, bet tad atkal norima uz intervālu pat līdz 7 – 8. Apļoju gurnus pie gludināmā dēļa –  likās, ka ar šīm kustībām sanāk ātrāk izprovocēt nākamo kontrakciju, bet nekā – tās nāca un gāja savā ritmā un nelikās ne zinis par maniem pūliņiem pāatrināt procesu.

Negribējās pasaukt Dinu par ātru, jo galu galā bija nakts vidus un arī vecmātei vajag izgulēties, taču, kad jau bija pāri trijiem naktī, nepacietība un neziņa par to, cik tālu esam tikuši, ņēma virsroku. Teicu vīram, lai zvana Dinai. (Tagad, atskatoties uz tās nakts sajūtām, mierīgi varēju zvanīt pati, jo tad vēl necik nesāpēja un visā visumā biju funkcionējošs cilvēks.)

Ap četriem atnāca vecmāte un “nolika mūs sēdus” –  dzemdes kakla atvērums 2, varbūt knapi 3 cm. Teica, ka pārāk te esmu sākusi visu procesu kontrolēt – jāizslēdz smadzenes un jāiet gulēt. Tā bija diez gan liela vilšanās, jo līdz tam, šķita, ka būšu jau “aizdzemdējusies” vismaz līdz 6cm. Izrādījās mana pašdiagnoze bija nepareiza – joprojām biju dzemdību latentajā fāzē… Jāsaka, ka ja vien būtu kāda mēraukla, pēc kuras varētu raksturot sāpes, veroties vaļā  pēdējiem centimetriem, es tajā brīdī būtu zinājusi, ko gaidīt, bet tā kā pirmajās dzmedībās nav ne mazākās jausmas par to kā būs pašā sāpju kulminācijas brīdī, tad atlika vienkārši gaidīt.

Dina aizgāja, sakot, lai informējam, kad kontrakcijas būs 1 min ilgas un 1 min pauze.

Ar vīru iedzērām pa glāzei un devāmies pie miera.
(Jāpiemin, ka es nejutu tik bieži minētās sāpes krustos – manējās bija konkrēti vēdera lejas daļā, velkošas, pielīdzināmas tām, kas mēdz būt mēnešreizēs, bet nesalīdzināmi stiprākas.)

Ceturtdiena.

Šīs dienas hronoloģiju sakārtja vīrs, jo man lietu kārtība, līdz pat mazās Māras dzimšanai, ir sajukusi.

Pamodos 08.00 ar lielu izbrīnu, ka tik ilgi sanāca nogulēt. Miegs, protams, bija caurs – modos un iemigu atbilstoši kontrakciju ritmam, bet tomēr nedaudz pagulēts bija.

Sāku rītu ar vannu, tikmēr vīrs vēl nedaudz varēja pasnaust. Pēc tam pārvietojos uz dīvānu otrā istabā, kur gulēju un vienkārši eksistēju starp sāpēm. Ar vienkāršu elpošanu vairs nebija līdzēts, nākot spēcīgākai kontrakcijai nācās izdvest skaņas. Atcerējos vecmātes teikto par zemiem toņiem un rūkšanu – palīdzot labāk atslābināties nekā augstu, spalgu toņu vaidi. Tad nu sāku dūkt un rūkt.

Pēc kāda laika vīrs piedāvāja man kaut ko uzēst, atnesa saujiņu ar rīsiem, kurus mēģinot ieēst, sāku rīstīties. Tā arī neko nepaēdu. Prasīju medu, bet tas man likās ellīgi salds, nedaudz palaizīju karoti un devu to atpakaļ.

Organisms jau ieprieksējā dienā bija sācis attbrīvoties no visa liekā un izbrīvēt vietu bēbīša nākšanai pasaulē, tāpēc tualetes apmeklējumi bija diez gan bieži. Uz poda nācās aizkavēties ilgāk nekā gribētos, jo, uznākot kontrakcijai, piecelties nevarēju. Kādu brīdi biju vannas istabā ar vīru. Stāvēju pie veļas mašīnas un vēlāk nometos četrāpus. Vīrs bija blakus, sēdēja uz bumbas un ļāva pie sevis pieturēties, kad nāca sāpes. Teicu, ka gribu mēģināt vēl pagulēt gultā uz sāniem ar spilvenu starp kājām, kas bija viena no rekomendētajām “atvēršanās” pozīcijām, bet kā noprotu, gultā diez cik ilgi gulēt neizdevās. Vīrs: Šis notika ap 12.00-12.30, palīdzēju aiziet līdz gultai un pats apgūlos blakus. Nepilnas pusstundas laikā jau bija pieprasījums pēc vannas. Palīdzēju iekāpt jau pilnā vannā, to gan biju salējis pārāk karstu un nācās viņai kādu brīdi stāvēt karstā ūdenī kamēr salēju auksto.

Mana rūkšana pieņēmās spēkā un teicu, ka vairs nevaru izturēt, jāiet atkal vannā. Vīrs vannnu pielēja nedaudz par karstu, kad tajā iemērcu vienu kāju un sapratu, ka tādā iegulties nevaru, likās, ka pasaule sabrūk, jo kārotais glābiņš ūdenī būs jāpagaida, bet situācija ļoti ātri un veiksmīgi tika atrisināta un es iekāpu vannā. Šķita, ka ūdens nedaudz novērš uzmanību no sāpēm, kuras pieņēmās spēkā.

Rūkšana pārgāja dusmīgos kliedzienos un rēcienos. Gulēju un gaidīju, kad būs pienācis brīdis saukt Dinu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstens un kādi ir kontrakciju intervāli, bet zināju, ka pastāv iespēja, ka Dina šodien netiek, tāpēc iekšēji visu laiku cerēju, ka tomēr paspēsim visu izdarīt ar viņu, pirms mēs tiekam nodoti aizvietotājvecmātes rokās.

Manīju, ka vīrs, sēžot pie vannas, ir atsācis uzņemt kontrakciju ilgumu un tas man deva nelielu cerības stariņu, ka būsim tikuši līdz zvanīšanai Dinai – tas mani nedaudz uzmundrināja un deva spēku izturēt atlikušo laiku.

Prasīju vīram, lai atnes ledu, jo ūdens malciņi, ko viņš deva man padzerties, nespēja mani atspirdzināt. Atceros kā turēju ledus gabaliņu rokās un braukāju ar to pa seju un lūpām, ik pa laikam nokožot kādu drumstalu. Tobrīd šķita, ka tajā ledū ir mīt kaut kāds dzīvības eliksīrs, kas mani atmodina un ļauj pārdzīvot katru jauno kontrakciju.

Kad likās, ka vairāk jau sāpēt nevar, tā tomēr notika un sāku no sāpēm rīstīties. Likās, ka pavemšu tur pat vannā, bet tomēr līdz tam nenonāca. Jutu kā kontrakcijas beigās vēders saraujas čokurā un sākas neaprakstāmi spēcīga spiešanas sajūta. Tā kā tajā brīdī atrados vannā guļus, locījos tur kā tāds tārpiņš un bļāvu.
Vīrs: Kontrakcijas sāku mērīt 13.00, ar katru reizi izskatījās un izklausījās ar vien sāpīgāk, bet vienīgis ko varēju darīt, bija saglabāt mieru un teikt, ka viņai viss ļoti labi sanāk. Lai arī pašam nebija ne jausmas, kas notiek, atcerējos galveno lietu no kursiem – saglabāt un izstarot mieru – pie tā arī pieturējos. Kontrakciju taimera aplikācijā ir redzams, ka kontrakcijas jau 13.00 bija diezgan biežas, bet man kā precīzam cilvēkam, šķita, ka zvanīt Dinai var tikai tad, kad ir minūti gara kontrakcija, kam seko minūti gara pauze.Tagad, skatoties grafikā, redzams, ka tas bija jau 13.00-13.30, bet tā kā bijām Dinu pasaukuši jau naktī un viņa teica, ka nevarēs tajā dienā nemaz atnākt, tad negribēju viņu lieki traucēt. Piezvanīju Dinai ap 14.30, varbūt nedaudz agrāk, kad pēc kārtējās kontrakcijas mana roka bija ļoti saspiesta un ausis piebļautas tik stipri kā pirms tam vēl nebija bijis, kā arī sieva nobažījusies jautāja: “Kur ir Dina?”. Teicu viņai, ka viņa jau lēnām taisās, lai arī vēl nebiju pat piezvanījis. Pēc zvana sākās lielais trakums, kad es vairs nezināju ko darīt. Biju ļoti uztraucies, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts vai neesmu pārāk ilgi gaidījis ar zvanīšanu, ko tikai pastiprināja fakts, ka vienas traki stipras kontrakcijas beigās nogāja ūdeņi. Pēc tam palika pavisam nedaudz vieglāk (tā likās), un es viņu mierināju, ka viss ir kārtībā, ka laikam nogāja ūdeņi. Uz jautājumu, kādā krāsā, atbildēju, ka viss kārtībā – caurspīdīgi. Šajā brīdī bija ļoti minimāla pauze kontrakcijās, tā vismaz man likās. Steidzu zvanīt vecmātei, lai saprastu cik tālu viņa ir un informētu par to, ka, pēc manas saprašanas, bija nogājuši ūdeņi. Apmēram 5 minūtes pēc otrā zvana viņa bija klāt un es atviegloti uzelpoju, taču zināju, ka nekas vēl nav beidzies.

Tajā brīdī vēl nesapratu, ka ir sācies izstumšanas periods, bet to, ka kaut kas ir krasi pamainījies, pamanīju gan. Par laimi tajā brīdī vannas istabā ienāca Dina un teica, lai ceļos augšā – tupus. Es biju neaprakstāmi priecīga viņu ieraugot, bet likās, ka lai nu ko, bet piecelties es nevaru – tā arī teicu, bet Dina man oponēja: “Nē, vari gan!”, viņa man atbildēja. Tad nu es cēlos un izrādījās, ka tiešām – varēju gan.

Notupos vannā ar muguru pret sienu, ceļus izvērsusi plati un iekrampējos vannas malā. Dina pa to laiku bija jau gatava, atradās man pretī uz krēsla un deva norādījumus. Bija jāsāk spiest.Katrā kontrakcijā spiedu 3 reizes, cik vien stipri varēju. Atcerējos, ka dzemdību plānā biju uzstādījusi sev šādu mērķi un tas man daļēji palīdzēja nenolaist rokas un saņemties. Dina teica, lai netērēju spēku skaņām, bet aizturu elpu un spiežu, bet kad beigsies kontrakcija, lai dūšīgi paelpoju.

Kontrakciju starplaikos varēju uzelpot –  atkritu ar muguru pret vannas malu, elpoju un mēģināju saņemties nākamajam raundam. Atceros kā Dina man teica, ka man esot ļoti laimīgas acis – tajā brīdī gan šķita, ka, lai nu ko, bet laimi manās acīs diezin vai var saskatīt, bet laikam tā bija atvieglojuma sajūta – par to, ka esam beidzot tikuši līdz izstumšanai un par to, ka Dina ir te. Pataustīju, kas man tur lejā notiek, jutu kaut ko cietu un pūkainu un neticīgi jautāju vai tā ir galva –  Dina apstiprināja un bija atkal laiks spiest no visa spēka.

Kad galviņa bija jau pavisam tuvu ārpasaulei, tā paslīdēja atpakaļ –  pati īsti to nejutu, bet Dina mani par to informēja, sakot, ka tas nekas traks nav, tā tie bēbīši dara. Galu galā viņiem jau arī nav viegli tikt ārā pa tik mazu un šauru izeju. Pieliku roku vēlreiz, lai pārbaudītu, kas tur notiek, nu jau jutu, ka galviņa ir gandrīz ārā un diez gan pagari matiņi plivinās vannas ūdenī. Tas mani mobilizēja spiest vēl cītīgāk nekā pirms tam – ar nākamo kontrakciju galviņa bija ārā. Kontrakcijas pašas par sevi vairāk nebija sāpīgas, bet tur lejā gan likās, ka viss saplīsīs, bet tās sajūtas bija nieks, salīdzinājumā ar pirms tam piedzīvotajām atvēršanās sāpēm.

Dina teica, ka nabassaite bēbītim esot ap kaklu – tas bija jau redzams iepriekšējās ultrasonogrāfijās, tāpēc nebiju pārsteigta un zināju, ka bērniņi lieliski dzimst arī ar “krellēm ap kaklu”, pie tam, jutos, ka esmu drošākajās rokās pasaulē, jo uzticējos Dinai par visiem 100%.

Spiedu tālāk. Dina veikli atbrīvoja bēbīša kakliņu un nu jau ārā bija arī pleciņi un tad pats bēbītis arī. Tur pat vannā saņēmu savu mazo meitiņu un piespiedu pie krūtīm. Viņa bija nedaudz zilgana, noklāta ar sierveida ziedi un ieraudājās.

Dina man ziņoja, ka izstumšanas periods esot bijis 26 min – rekordcienīgs ātrums, priekš pirmajām dzmedībām – tas glaudīja manu ego un es jutos ļoti lepna par sevi. Neticīgi skatījos uz mazo kunkulīti un tad, pacēlu acis, lai sameklētu vīru – viņš tur pat stāvēja, ar asarām acīs, un es biju neaprakstāmi priecīga ieraugot viņu līdzās.

Vīrs: Šajā brīdī mani pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums. Pirms tam, kopā ar Dinu, atbilstoši viņas norādēm, biju saklājis gultu un salicis tajā vienreizējos paladziņus. Vienkārši stāvēju smaidīju un nevarēju apvaldīt asaras. Kamēr sieva ar mazo vēl bija vannā nobučoju viņu, apsveicu un pateicu paldies! Pēc tam uz brīdi aizgāju uz koridori, tad uz otru istabu, laikam jau īsti līdz galam nesaprotot, kas tikko ir noticis. Jautāju, ko man vēl palīdzēt, ko vēl izdarīt, bet es tiku nolikts mierā un man teica, ka tagad drīkstu uzelpot.

Tikmēr Dina jau bija izrāvusi no vannas aizbāzni un aicināja mani celties kājās ar visu bēbīti uz rokām un iet uz gultu. Tā nu mēs aizgājām līdz gultai – kājas likās mīkstas kā vate, ķermenis salīcis, nezinu pat kā bija spēka iekāpt gultā, bet atceros, ka tajā brīdī fiziski nejutu vairāk pilnīgi neko – biju priecīga kā pēc labi padarīta darba un atvieglota, ka bļaušana un trakās sāpes ir beigušās. Kādā mistiskā, man nezināmā brīdī uz gultas bija saklāti higiēniskie paladziņi, mani apsedza un bēbītim arī bija uzradies dvielītis, kurā es turēju mazo kunkulīti. Nabassaite bija beigusi pulsēt un es to pārgriezu pati. Tad, ar minimālu paspiešanu, nesāpīgi piedzima placenta. Kopā ar Dinu to aplūkojām. Tā bija vesela un, sauciet mani par dīvainu, likās skaista.

Pētīju savu mazo bēbīti, pārbaudīju vai tiešām tā ir meitiņa – un bija. Mazā Māriņa bija jau nedaudz atguvusies un ieguvusi rozīgāku ādas toni.

Dina aplūkoja mani un konstatēja, ka viss ir lieliski –  ir tikai viens mazs plīsumiņš, ko viņa jau pēc brīža bija sašuvusi. Šūšana nesāpēja, bet kad dūra atsāpinošo šprici, gan jutos nedaudz tramīga, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas bija jau aiz muguras.

Mazā meitiņa tika pielikta pie krūts un diez gan ātri saprata, kas darāms. Tā kā pirmpiens izstrādājas jau grūtniecības laikā, nākamās 2 – 3 dienas, līdz sāk veidoties īstais piens, mums deva vaļu gastronomiskajām izvirtībām un mēs ar vīru jau miedzām viens otram ar aci, ka jāpasūta pica.

Kamēr Dina vēl mani apčubināja, mūsmājās bija ieradusies vēl viena Māra –  mūsu “rezerves” vecmāte Māra Grieze, kas jau bija sākusi rakstīt dzemdību papīrus, lai Dina varētu nekavēties un skriet atpakaļ uz mājām, ielaist viesus. Dina mūs vēlreiz apsveica, sabučoja un devās projām, bet ar mums vēl palika Māra Grieze, kas pastāstīja dažādu noderīgu informāciju, kuru es vairāk neatceros, bet, lieku cerības uz vīra labo atmiņu. Viņas pavadībā vīram tika uzdots apģerbt mazo Māriņu un tad jau arī lielā Māra devās prom un mūs atstāja trijatā.

Vīrs aizbrauca pēc picas un viņam atgriežoties, mēs trijatā baudījām vakaru pēc labi padarīta darba.

***

Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga es esmu Dinai par palīdzību, laižot pasaulē mazo Māriņu. Viss, ko viņa teica un darīja mobilizēja manu ķermeni un prātu, un palīdzēja atrast spēku tikt galā ar šo gan fiziski, gan emocionāli grūto uzdevumu. Ceru, ka Dieviņš būs lēmis arī mūsu nākamos bēbīšus ielaist šajā pasaulē, caur viņas gādīgajām un prasmīgajām rokām.

***

Dzemdības ir ļoti intīms laiks, kad blakus vajag kādu, kam uzticas, kādu ko mīl un kurš mīl, dod roku, lai būtu, kur pieturēties, pacietīgi gaidot, esot līdzās un iedrošinot. Tad blakus vajag kādu, kura klātbūtne nomierina, kurš pazīst līdz kaulam un sargā, kurš saglabā mieru, pat ja pats nejūtas mierīgs. Paldies vīram par ticību man, jo ar pašas ticību sev, tajā brīdī nepietiek! Pateicoties viņam, es biju rāma un mierīga, jutos drošībā un necentos aizbēgt no sāpēm un padoties, kad likās, ka vairāk nav spēka. Viņa klātbūtne man ļāva atdoties visai, līdz pēdējam, lai ielaistu šajā pasaulē mūsu mazo meitiņu.

Vīrs: Milzīgs paldies sievai par meitiņas laišanu pasaulē! Ļoti grūti aprakstāma pieredze, bet esmu tiešām priecīgs, ka to piedzīvoju.

Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad  šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

 

Avots: Kas jauns

Mājdzemdību video stāsts

Mājdzemdību mammas Anetes un viņas meitiņas Amēlijas mājdzedmību pieredze.amelija

Video variet redzēt Māmiņu kluba mājas lapā

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Amēlijas dzemdību stāsts

Šajās dzemdībās 5. martā plkst 22.52 pasaulē nāca mazā Amēlija, 3650g svarīga un 56cm gara. Dzemdības ilga nepilnas 6 stundas, izstumšanas periods vien 12 minūtes. Manas pirmās dzemdības – mana labākā pieredze, piedaloties Mārai Griezei un Dinai Ceplei.

Trešdienas vakars. Sūtot ik vakara īsziņu Mārai, vairāk piedomāju pie tā, ka pa dienu neesmu jutusi mazo kustamies – vismaz ne tik aktīvi, ka visus iepriekšējos vakarus.  Godīgi sev pavaicājot, vai jutu vispār kādas kustības, atbilde bija „nē”. Rakstot, sapratu, ka nākamajā rītā noteikti jāiet pārbaudīties – jāaizbrauc uz DZN paklausīties tonīšus, lai saprastu, kā mazā jūtas. Atbildes īsziņā Māra rakstīja, lai aizbraucu jau šovakar. Parādījās milzīgs uztraukums, taču nevarēju tam ļaut vaļu – aizgāju uz gultu un mazliet parunājos ar mazo. Bet nekādas reakcijas no viņas puses. Saņēmos un pateicu tētim, ka vajadzētu mani aizvest uz DZN – drošības pēc – pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ar tādu domu arī braucu – dzirdēt, ka viss ir kārtībā, nevis pārbaudīt, ka kaut kas ir slikti. Manāms stresiņš abos manos vecākos, bet es turos, lai pati nepadotos tam. DZN uzņemšanā pastāstu par situāciju un to, ka esmu šeit, lai mazinātu uztraukumu – „nē, sāpju vēl nav”. Uzņemšanā iezvanās telefons, uz kuru vecmāte atbild un sāk atbildēt uz zvanītāja jautājumiem.  Dzirdu, ka klausulē arī skan satraukta balss –  es stāvu un gaidu. Bet blakus sēž otra vecmāte un skatās televizoru. Un tajā brīdī es sapratu – es te ļoti negribu būt. Pēc kāda brītiņa pa telefonu runājošā vecmāte palūdz savai kolēģei mani aizvest un uzlikt klausīties tonīšus – tāda kā reklāmas pauze. Tas ir izdarīts un palieku viena. Redzu, ka toņi ļoti monotoni – bez kāpumiem un kritumiem… Sēžu tur 20 minūtes, signāls brīžiem pārtrūkst, bet beidzot ienāk pie manis un arī mazliet pakomentē, ka neesot pārāk labi. Palūdzu, vai varu pamainīt pozu, apgulties uz sānu – to arī izdaru, nemaz negaidot atbildi. Vecmāte iet pasaukt dakteri, es vēl 15 minūtēs palieku viena. Bez izmaiņām.  No dakteres atskan jautājums, kādi man esot plāni. Šajā situācijā gan vairāk gribējās uzklausīt viņu viedokli par to, ko vajadzētu darīt, kāda ir situācija un kas notiek. Saku, ka plānoju dzemdēt mājās un nezinu, ko tagad darīt.  „Zvaniet vecmātei un prasiet, ko darīsiet, lai mēs zinām, ko tālāk”. Umm… Piezvanu Mārai un iedodu telefonu dakterei, lai viņa nokomentē situāciju, jo es pati biju diezgan apjukusi un, kaut gan man ir vecmātes izglītība, tajā brīdī analizēt savu situāciju no medicīniskās puses galīgi nesanāca. Daktere saka, ka vajadzētu stāties grūtnieču nodaļā, pārrakstīt toņus – „un jums ir sāpes ik pēc 4 minūtēm”, bet tā kā nesaņēmu nekādus paskaidrojumus par to, ko tas dod, kāda šobrīd ir situācija, riski braucot mājās, ieguvumi paliekot.. nekā! Es nepalikšu te. Parakstījos par to, ka atsakos stāties stacionārā, dodos prom. Sazvanu Māru un iestājas pilnīgs miers. Iekšēji jūtu, ka viss būs labi, arī Māras uzticība man un mana uzticība viņai ļauj mierīgi iemigt un sagaidīt rītu.  No rīta dodos uz Stārķa Ligzdu pierakstīt toņus vēlreiz. Nav nekādu lielo uzlabojumu, sarunājam, ka šodien svinēsim dzimšanas dienu  – kaut gan vēl pati neko nejutu. Jā, vēders regulāri savelkas, bet bez sāpēm.  Sarunāju pēcpusdienā aizbraukt vēlreiz paklausīties un paskatīties kā mums iet. Pa dienu sāk dalīties gļotu korķis, mazliet smagāka sajūta vēderā, apskatīties, kā mums iet, ierodas arī Dina Ceple : „nu šodien tad dzemdēsim…  mājās”. Tāds prieks! Un miers. Un pārliecība par sevi un to, ka būšu pašu foršāko un jaukāko cilvēku aprūpē. Dodos mājās pagulēt, bet gulēšana nesanāk, jau pēc brīža sakas sāpes. Esmu viena un kaut gan dzemdību plānā bija zvanīt draudzenei-jaunajai vecmātei, lai pievienojas… tajā brīdī negribējās nevienu, bet ļauties procesam. Izmantoju telefona aplikāciju kontrakciju skaitīšanai… Pēkšņi manu, ka pagājusi jau vairāk kā stunda un sāpes ir regulāras (ik pa 3minūtēm, 1 minūti garas) – zvanu Mārai un viņa jau pēc neilga brīža ir klāt. Pārlaižu sāpes četrrāpus dzīvojamās istabas dīvānā, bet Māra sakārto guļamistabu dzemdībām.  Atskan uzmundrinoši vārdi, ka viss iet uz priekšu, ka man labi izdodas… Atslēdzos no šīs pasaules un koncentrējos tikai uz sevi. Pēc brīža noiet ūdeņi, esot zaļgani, bet es jutos drošāka un pārliecinātāka kā jebkad, ka viss notiek tā, kā tam jābūt un nekur citur ar nevienu citu man nevajadzētu būt – bet šeit ar savu vecmāti. Kādā brīdī ierodas Dina, es pēc brīža esmu jau uz grīdas tupus… Uznāk milzīgi drebuļi – tie gan pamatīgi traucē, pašai karsti, bet viss trīc. Dzemdības jau diezgan aktīvas un saprotu, ka līdz guļamistabai nemaz netiksim.  Viens no tādiem spilgtiem momentiem dzemdību laikā: esmu pusguļus uz grīdas, kontrakcijas uz brīdi šķiet pārgājušas, ķermeni pārņēmuši drebuļi un manas vecmātes aiziet vārīt kafiju, sakot, lai tagad es pati padzīvojos ar sevi. Mēģinu atslābināties un atpūsties, koncentrēties uz elpošanu, bet pēc brīža uznāk tāds mežonīgs iekšējs spēks (ne īsti fizisks, bet tāda kā iekšēja cīņa, agresija, kad ķermenis ar prātu cīnās – „saņemies, izdari to līdz galam, beidz vaidēt un sāc strādāt!”). Blakus jau atkal ir abas vecmātes, viena no mugurpuses balsta, otra no priekšas – „mēs esam jau tuvu, vel tikai drusciņ”. Atskan vārdi, ka vēl maksimums pus stunda… Bet pagāja pāris minūtes un mans mazais zaķīts jau bija man rokās. Tik ļoti mīļi.  Un viss ir kārtībā – gan viņa, gan es jūtamies labi. Pati pārgriežu nabassaiti  – tas ir spēcīgi. Grīda pludo daudzajos ūdeņos, pieķeru sevi pie domas „ups, nu gan bardaciņš”, bet tad es esmu jau iekārtojusies gultā, kamēr mīļoju savu mazo, istaba jau sakārtota, viss tīrs, mana mazā dūdiņa jau pie krūts.. Es esmu tik laimīga! Un neizmērojama mīlestība un pateicība arī vecmātēm – Mārai un Dinai.  Fantastiska komanda. Sazvanu savu ģimeni, kas ierodoties, arī pārsteigti, kāds miers mājās un „nemaz neizskatās, ka bijušas dzemdības, bet gan meiteņu pasēdēšana”. Un tā arī jābūt. Manā gadījumā pats svarīgākais, kas lika izvēlēties dzemdības mājās, bija, nevis iespēja izmantot visu telpu, iet vannā, sadegt sveces, uzlikt mūziku, bet gan iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas savā starpā viens otram uzticas – no sākuma līdz galam, kas strādā kā vienota komanda, saprotas savā starpā  – tas rada tādu milzīgu drošības sajūtu, ko nevar noķert tad, ja kāds par kāda rīcības pareizību šaubās.

Obligāti jāpiemin arī pēcdzemdību vizītes, kuru laikā sajūti, ka visu dari labi, ka viss izdodas un viss izdosies. Iedvesmojoši vārdi, mīļums un rūpes – gan par mazo, gan mani – un tas ir nenovērtējami. Milzīgs paldies! Vēlreiz un vēlreiz.

Anete Baškevica

9menesi.wordpress.lv

Brīnišķīgu dzemdību stāsts

Nu tātad mans stāsts! Dzemdības bija brīnišķīgas, tieši tādas, kādu biju iztēlojusies, pat vēl labākas! Paldies Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas! 🙂 Jo Viņa klātbūtne dzemdībās bija neatsverama un tiešām jūtama! 🙂

Tātad. Jau 7. decembrī (pirmdiena) man bija visu laiku tāda spiedoša sajūta uz lejasdaļu, tāda sajūta, ka mazulis ar savu galviņu spiež uz leju! Grūtāk bija tieši staigājot, tajā dienā aizstaigāju līdz veikalam „Mežroze” (Juglā), lai nopirktu vēl vienu gultas paladziņu. Vēl man sāka parādīties tādas baltas gļotas, vecmāte Dina teica, ka tas viss piederas pie lietas.

Es jau no 5. decembra katru vakaru aizsūtīju vecmātei Dinai atskaites SMS par to, kā man tajā dienā gāja, ko darīju un kā jutos. Viņa jau visu laiku man tik teica, ka uz nedēļas beigām, lai tik gaida 🙂 Mēs atkal ar vīru bijām koncentrējušies uz 8-11. decembra datumiem. Teicām, lai meitiņa izvēlas :), bet, protams, tas viss bija Dieva rokās un mēs vnk paļāvāmies.. kad būs tad būs labi!

8.decembrī (mans datums pēc MR) naktī gulēju tiešām labi. Pa dienu tā spiediena sajūta bija mazinājusies, gļotas bija un jocīgi bija tas, ka mazulis visu dienu nemaz nepakustējās, jo katru dienu jutu viņa kustības, bet tieši šodien neko nejutu. Un tā jau saka, ka ja mazais nekustās, tad gatavojas uz izeju (tad varu teikt, ka tiešām manā gadījumā mazulis tajā dienā nemaz nepakustējās!)

Tieši šajā dienā, kā nojauzdama 🙂 iegāju dušā, izmazgāju matus un sakopu sevi. Tad vakarā ap kādiem 18:00 ielīdu gultā uz stundiņu nosnausties (atkal kā nojauzdama). Piecēlos ap kādiem 19:00 un bija parādījusies atkal spiediena sajūta un pat likās, ka sāp, kādas „padsmit” reizes iesāpējās. Sāpju laikā automātiski gribējās aizturēt elpu, bet centos jau tagad iemācīties atslābināties. Gļotas bija palikušas vairāk. Ar vīriņu iegājām vakarā vannā, izdzēru glāzi sarkanvīna, kaut gan sāpes arī bija pa to laiku. Aizsūtīju Dinai SMS, viņa man teica, ka tās esot tikai priekšsāpes. Es nodomāju pie sevis, ja šīs ir priekšsāpes, kādas tad būs ĪSTĀS SĀPES?!?! 🙂 Dina teica, lai ejot fiksi gulēt un atpūšos.

Nu vīriņš vakarā ap kādiem 10-iem aiziet gulēt, es palieku pie neta un atceries.lv lapā. Vēlāk es arī mēģināju iet gulēt kā Dina teica, bet saprotu, ka tiešām sāp. Ceļos augšā un no 23:00 sākās regulāras sāpes ik pa 5min. Pārcietu tās tikai stāvot kājās un elpot, jo sāpes lika automātiski sarauties. Sūtu SMS Dinai un prasu, kad man viņa jāsāk trobelēt, kurā brīdī? Viņa atrakstīja, ka tad, kad sāpes būs 3min intervālu un stundu no vietas un ka nezinām vairāk ko citu darīt, tad, lai dodu ziņu viņai. Un tad viņa teica, ka no tā brīža, kad ieradīsies būs vēl 8 stundu darbs!!!! 🙂 Es nodomāju ārprāts, cik ilgi! Nu neko, vīriņš, protams, ar pieceļas un es priecīgi gultā situ plaukstas un priecājos un saku, laikam viss notiekas! 🙂 Biju tiešām priecīga un gaidīju šo brīdi un tiešām tik precīzi 8. decembra vakarā sākas. Sapratu, ka sanāks pa nakti dzemdēt, bet tā jau gribēju un savā dzemdību ideālajā plānā biju ierakstījusi, ka gribu lai snieg. Tajā rītā sniga viegls slapjš sniedziņš, bet pāri visam bija baigais miers iekšā un saviļņojums, ka viss ir sācies!

Nu tā mēs sākām pārciest sāpītes, vīrs sēdēja pie galda un pierakstīja un es centos tās pārelpot, kā sākās sāpīte tā teicu un māju ar galvu „JĀ”, tā vīriņš pierakstīja. Sākums nebija traks, varēja pārciest. Centos visu laiku vīram rokās ieķerties, kā sāpīte, tā bija vieglāk! Sāpes visu laiku mijās bija tad ar 5, tad ar 6 vai 3 min intervālu, bet sapratām, ka jāgaida tās 3min un stundu no vietas. Tā pagāja viena stunda, divas, ap kādiem pus 3-iem naktī nolēmu ieiet vannā, domāju, ka kaut kas savādāk būs. Bet pāri visam man sākās slikta dūša, tā kā vemt gribējās. Gulēt nevarēju, jo tā nāca virsū nelabums. Iegāju vannā, pagulēju…it kā nekas diži labāk nebija. Ap kādiem 3-iem no manis sāka izdalīties asinis, ik pa laikam tās parādījās. Es tik sēdēju lielajā istabā uz dīvāna, viena kāja zemē un otra uz krēsla, tā es visslābāk pārcietu kontrakcijas. Bija nakts, klusums visapkārt, maza gaismiņa dega un mēs ar vīru divatā dzemdējām 🙂 Superīgi bija. Es visu laiku sevi motivēju, ka šīs nav īstās sāpes, ka būs vēl trakāk! Tas tā lai vieglāk izturēt, un īstenībā neko trakāk arī nesagaidīju, jo tiešām likās, ka būs sāpīgāk! Tad vīrs izsūtīja mūsu tuvākajiem draugiem SMS, kur rakstīja, ka dzemdēju un lai aizlūdz par mums (iepriekš vīriņš jau bija uztaisījis lūgšanu listi :)). Tas deva papildus spēku, ka zinājām, ka mūsu draugi aizlūdz par mums šajā naktī)! 🙂 Tad man ap kādiem pus 4-iem paliek pavisam slikti, un es izvemjos! Tajā brīdī tiešām vieglāk palika. Teicu, lai zvana Dinai, es nebiju spējīga runāt. Pazvanījām Dinai, izstāstījām situāciju. Viņa teica, ka tas labi, ka vemju, tas nozīmē, ka dzemdes kakliņš mīkstinās! Bet mums tās kontrakcijas nebija vēl pa 3 min. Viņa teica, ka lai zvanot tad, kad tiešām mēs vairs nezinām, ko citu darīt, tad viņa 30min būs klāt! Tad ap pus 5-iem es izvēmos vēlreiz. Un tad jau kontrakcijas bija palikušas ik pa 3min un plkst. 5:00 no rīta, teicu, lai zvana Dinai, ka mēs tomēr gribam, lai viņa jau taisās pie mums.

Un ap plkst. 5:30 no rīta viņa bija klāt. Vīriņš nogāja lejā, lai palīdzētu uznest visus koferus, tie bija daudz un smagi, viss nepieciešamais dzemdībām un pirmajai palīdzības sniegšanai. Ienākot istabā es joprojām sēdēju uz dīvāna, biju priecīga, ka Dina ir klāt, nodomāju, ka vismaz savādāk, kaut kas būs. Jutos pavisam mierīga un laiks tiešām gāja ātri uz priekšu, nebija vispār tādas sajūtas, ka velkas, es pat plkst., neprasīju vīriņam. Tad Dina nosēdās pie rakstāmgalda, saka rakstīja lēnām visus dokumentus, ik pa laikam paskatoties uz mani, kā man iet. Jo viņa jau redzēja pēc manas izturēšanās, kā man iet, viņa man tik paprasīja, vai gribu, lai apskatāmies, cik ir atvērums, Es teicu, ka nē, ka nekur jau nav jāsteidzas! 🙂 Es tik prasīju pēc visa spriežot cik varētu būt, viņa teica, ka 6 cm esot! Tas mani baigi iepriecināja! 🙂 Tā nu Dina sēdēja pie galda rakstīja, es ik pa laikam pajautāju kaut ko un mēs ar vīriņu kopā pārlaidām kontrakcijas sāpes. Tad vienā brīdī likās, ka ir par grūtu jau, tāpēc nolēmu ieiet dušā! Dušā biju kādas 30min..bija tiešām labi, laidu karsto ūdeni sev uz lejasdaļu virsū, tas kaut kādā veidā mazināja tās sāpes. Tad nācu atpakaļ un tad Dina ieteica pagulēt uz bumbas, jo atvērums jau varētu būt lielāks (lai gan nepārbaudījām) un lai mazais nāk laukā, jo sēžot tā es neļauju viņam slīdēt uz leju. Tad gulēju, tā tiešām bija vieglāk, bet toties tādā pozā sāku just spiediena sajūtu, ka gribās spiest, tad nolēmu iet uz poda sēdēt. Tad kādu laiku sēdēju uz poda, Dina sēdēja man pretī un mēs vnk runājāmies. Starp kontrakcijām jutos labi un teicu Dinai, ka jūtos baigi labi un mierīgi! Viņa teica, ka super, no manis tāds miers staro! Lika atnest manam vīriņam fotoaparātu, lai nofotografētu mani, teica, ka es ļoti smuki izskatoties 🙂 Kaut gan bildēs tāda saņurcīta un izspūrušiem matiem! 🙂 Tad man atkal likās, ka vajag spiest. Dina teica lai visu darot, jo mans ķermenis priekšā pasaka. Bet spiežot nekas nenotika, un tad Dina tomēr ierosināja, lai pārbaudām tomēr dzemdes atvērumu! Aizgājām uz gultu un Dina pārbaudīja, tie paši 6 cm nekas nepavirzījās uz priekšu, kopš viņa atbrauca, bija pagājušas kādas 2-3 stundas :)! Bet es nemaz nesatraucos, jutos mierīga! Tad viņa ierosināja, ka vajagot mums visiem iet pagulēt man arī, tad viņa kaut ko runāja ar manu vīru, un es ik pa laikam jau iemigu, kad nebija sāpes. Ielīdām gultā, Dina ar paņēma savu segu un gulēja blakusistabā. Bet tā es varēju nogulēt labi ja kādas 30min..kāds tur miegs! Vienā brīdī man likās, ka vienas kontrakcijas ilgums bija, kādas 4 min. Bet reāli elpošana man palīdzēja! Tiešām visas kontrakcijas tomēr pārlaidu normāli, bija grūti un sāpīgi, bet ne tik, cik biju iedomājusies, jo esmu dzirdējusi, ka citas meitenes bļauj un rāpo pa zemi sāpēs :)! Man tā nebija, Dina vienā brīdī teica, ka esmu radīta, lai dzemdētu, ka esmu perfekta dzemdētāja! Bet tas viss, kas notika ar mani, tas viss pateicoties Dievam, jo Viņš tiešām uzklausīja mūsu lūgšanas 9 mēnešu garumā, tieši par šo dienu un Viss bija tik viegli! 🙂 Un tad es sev iestāstīju, ka īstās sāpes vēl būs, ka jāpaciešas!

Tad gāju atkal uz poda sēdēt un tad vienā brīdī sajutu spiešanas sajūtu un spiedu un tad tāds plunkšķ bija, izrādās izspiedu augļūdeņus :), tas bija apmēram pie 8cm atvēruma! Un ūdeņi bija smuki – caurspīdīgi, viegli rozā krāsā. Man bija baigais prieks, ka tas notika tik dabiski! Un tad pēc kāda laika tas bija ap plkst. 8:30 gājām uz gultas pusi, jutu, ka gribās spiest! Tā sākās spiešanas process. Tas notika mūsu guļamistabā un es vnk tupēju un vīriņš aiz muguras sēdēja un aiz padusēm turēja. Un kā man gribējās spiest, tā notupos tupus pozā – spiedu un pārtraukuma laikā cēlos augšā, lai atpūtinātu kājas. Dina teica, ka nu kādas 2 stundas tas viss notikšoties!!! 🙂 🙂 bet man tas prasīja apmēram stundu, tieši pati spiešana. Tas likās tomēr vissmagākais darbs, ne tik daudz sāpēja, kā prasīja daudz spēka! Galviņa nāca pamazām. Dina lika vienā brīdī pataustīt, bet es kaut kā „nevarēju”, tad viņa ņēma fočiku un fočēja 🙂 un tik rādīja man, kā galviņa virzās uz priekšu, tas bija forši, jo pati redzēju, ka viss iet uz priekšu! Vīriņš bija visu laiku blakus (viņam arī bija fiziski smagi, jo turēja reāli manu augumu aiz manām padusēm visu laiku)! Un tad vienā brīdī es spiedu no visa spēka, iznāca galviņa, tad otreiz un BEBENE klāt!

Plkst. 10:24!!! 🙂 Viss tas notika tik ātri, man likās, ka tas būs vēl ilgs process, jo Dina teica, ka vēl laiks esot, bet viss notikās ātrāk! Jutu tikai kā viņa iznāk ārā un visas sāpes pazuda automātiski! Mazā iebļāvās un uzreiz man uzlika uz punča. Pirmais, ko jutu, ka viņa mani apčurāja! 🙂 Viņa bija tik silta un maziņa un mīļa.. raudāju.. jutos tik saviļņota.. skatījos uz vīru un mēs abi bijām tik laimīgi.. beidzot mūsu meitiņa ir pie mums.. skatījos un pētīju.. kāda viņa bija.. tik skaista.. viņa bija smuki rozā! 🙂 tas bija tāds brīdis.. biju piekususi.. bet tajā pašā laikā tik daudz spēka!!! 🙂 turēju to mazo kunkulīti un domāju.. ārprāts cik laimīga esmu.. un biju tik ļoti pateicīga, ka viss noritēja dabiski un nevajadzēja iejaukšanos! 🙂 Tad Dina noklemmēja nabassaiti, tikai tad, kad bija pārtraukusi pulsēt, tad mans vīriņš pārgrieza! Dina arī visus šos mirkļus iemūžināja fotogrāfijās! 🙂 Kad nabassaite bija pārgriezta, tad man atlika vēl placentu piedzemdēt! Bet tas arī bija brīnumātri, man pat nenācās spiest.. Dina tik mazliet, viegli parāva aiz nabassaites un placenta pati izvēlās ārā.. smuka.. vesela un man nekas nesāpēja! Tagad tā stāv mūsu saldētavā! Vīriņš joko, ka sarīvēsim un izcepsim kūkā un iedosim draugiem apēst 🙂

Tad es ierāpos gultā, gulēju un vēroju kā, turpat blakus mazo notīrīja, nomērīja un nosvēra. Tētis saģērba, un mani tikmēr Dina „sakopa”.. sašuva (bija viens, mazs plīsums, bet vispār neko nejutu, nesāpēja) Tik smuki sašuva, ka tagad tur vispār nav ne miņas no plīsuma! Kad es biju sakopta, tad mazā baudīja savu pirmo maltīti 🙂 Abi bijām laimīgi! Dina pie mums uzkavējās līdz kādiem 13:30. Pēc tam visi sēdējām lielajā gultā un pārrunājām dzemdību gaitu! Dzemdības ilga 11 stundas no kontrakciju sākuma plkst. 23:00. Tas esot ātri, jo vidēji pirmās dzemdības ilgst sākot no 16 stundām.

Pēc tam beigās pielūdzām Dievu un pateicāmies, ka Viņš bija mums klāt un viss notika tik labi un ideāli!

Tātad kopumā.. dzemdības bija kolosāls piedzīvojums man kā sievietei, mātei un mums kā ģimenei kopā ar vīriņu! Jutos labi.. nesāpēja tik ļoti kā biju iedomājusies.. visas sāpes pārcietu.. nebija ne reizes doma, ka pietiek.. nevaru izturēt.. ka gribu, lai tas viss beidzās! Ne brīdi nedusmojos vai kā citādi nebiju īgna! Biju mierīga un laimīga! 🙂

Biju priecīga, ka tas izdevās mājās.. ka tajā pašā dienā bijām mājās.. ka vīriņš pēc tam aizgāja taisīt brokastis.. mēs tikmēr ar mazo meitiņu bijām kopā. Ka viss tas notika tur, kur mēs jūtamies labi. Viss bija tik ideāli! Nākošās dzemdības arī.. viennozīmīgi vēlos tikai mājās un kopā ar vīru un Dinu!!! 🙂