Novēlam visiem mūsu lasītājiem daudz laimes, veselības un mīlestības jaunajā gadā! Turpināsim jūs priecēt ar rakstiem un informācijas apkopojumiem.

Kā sarunājušas, divas dzīvesgudras sievietes ir gandrīz vienlaicīgi uzrakstījušas par sievietes vajadzībām dzemdību laikā. Linda Vītuma rakstā  “Par koku ar zariem. Par koku ar saknēm” atgādina: “Vīrieti, ja Tu konkrētajā brīdī, telpā, gaisotnē un kompānijā nespētu nodot spermas analīzes vai mīlēties ar savu sievieti, negaidi, ka sieviete te spēs laist pasaulē Tavu bērnu”. Arī Dina Ceple vēršas pie tēviem un citiem dzemdību atbalstītājiem rakstā “Sievietes emocionālās vajadzības dzemdībās”, papildinot Lindas iesākto tēmu: “Drošā vieta dzemdēšanai mums katrai ir sava. Citai drošību dod iepējama sterlitāte un pieejamais aprīkojums. Citai – sava māja – ierasta un pazīstama. Taču tam dzīvniekam, kas mīt mūsos, drošību dod paslēpšanās no svešām acīm intīmos brīžos. Lai kur arī notiktu dzemdības, iespējami netraucēta vide atvēršanās laikā ir galvenais priekšnoteikums, lai sieviete vispār varētu atraisīt sevī dzemdēšanas spēju. Un dzemdību speciālista klātbūtnei jābūt vērīgai, bet netraucējošai.”

Vēl gribējās padalīties ar ierakstu “Muki” blogā “Par to, ko grūti pateikt”. Piedošanu lūgt nudien nav viegli. Vēl grūtāk ir to lūgt no sirds, nevis tad, kad pienākas. Kā mēs to mācām saviem bērniem? Ivetas padoms: “nespiediet bērnu lūgt piedošanu un solīt to, ko viņš nespēj pildīt. Jo viņš būs spiests šo solījumu pārkāpt un jūs viņam tikai iemācīsiet lauzt doto vārdu. ”

Gadījumā, ja arī jūsu mājās daļa labi domāto un nebūt ne lēto dāvanu jau pussalauztas iegūlušas mantu kastes stūrī, iespējams jums patiks šī tēva atziņas (angļu valodā) rakstā “Piecas visu laiku labākās mantas”. Tas gan nepalīdz brīdī, kad pie veikala plaukta izmisis bērns brēc pēc baisi dārga plastmasas gabala).

Vēlreiz laimīgu jauno gadu vēlot,

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība