Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig
Advertisements

Netraucētas dzemdības – kādas tās ir un kādēļ vajadzētu pēc tādām tiekties?

Netraucētas dzemdības

Sievietēm gaidībās bieži tiek stāstīts par konkrētām lietām, ko sagaidīt dzemdībās.

Par to, ka mēs izdosim tādas skaņas, par kuru iespējamību pat nenojautām, ka uzvedīsimies kā apsēstas, ka bērniņa izstumšanas fāzē mums pēkšņi radīsies vēlme pakakāt.bebis

Mums bieži tiek ieteikts atstāt savu pašcieņu un kaunu aiz durvīm, tomēr šādi tiek novērsta uzmanība no apbrīnojamā un bijību iedvesošā procesa, kas norisinās mūsu ķermeņos.

Ja nu dzemdības varētu būt process, ko sieviete izbauda?

Vai spējat iedomāties sevi smaidot un smejoties kontrakciju laikā, sajūtot, kā jūsu ķermenis smagi strādā?

Vai arī jūs domājat, ka dzemdībām jābūt garam, sāpīgam, šausminošam maratonam, kas beidzas ar spēku izsīkumu un gurdenu prieku, turot rokās jaundzimušo mazuli?

Dzemdību process

Dzemdību procesu tehniski iedala trīs posmos: pirmajā, otrajā un trešajā. Pirmajā posmā dzemdes kakls izplešas un atveras. Otrais posms tiek attiecināts un bērniņa izstumšanu. Tad seko trešais posms, kas ir placentas un plēvapvalka izstumšana.

Visi trīs dzemdību posmi ir atkarīgi no hormona oksitocīna izdalīšanās attiecīgi katram posmam nepieciešamajos daudzumos un laikā. Oksitocīna izdalīšanās tiek veicināta vidē, kas rada privātuma, drošības un atbalsta sajūtu. Seksa, orgasma, dzemdību un krūtsbarošanas laikā oksitocīna izdalīšanos var traucēt sajūta, ka tiekam novērotas, vai ja ir pārāk spožas gaismas vai pārāk liels troksnis.

Ja savvaļā dzemdējošam zīdītājam pēkšņi draud briesmas pirmajā dzemdību stadijā, organismā izdalās adrenalīns un dzemdību process apstājas, lai māte varētu nokļūt drošībā.

Cilvēka organismam piemīt tieši tāda pati stresa reakcija, kā citiem zīdītājiem. Lielākā atšķirība ir tāda, ka vairākums no mums dzemdību procesā atrodas spožās gaismās, tiek konstanti novērotas un traucētas. Mūsu smadzenes nespēj atšķirt īstas briesmas (zobenzobu tīģeris) un iedomātas (trokšņains personāls), tādēļ tās sāk imitēt “bēgšanas vai cīņas” procesu. Tiek izdalīti stresa hormoni. Dzemdības palēninās un neprogresē. Kontrakcijas kļūst pārāk stipras un sāpīgas, lai būtu panesamas, vai, visbiežāk, vājas un neefektīvas.

Adrenalīna izdalīšanās un dzmedību procesa apstāšanās ir aizsardzības mehānismi, kas ir bijuši nepieciešami sugas evolūcijai. Tie vairs mūsdienās nav nepieciešami cilvēkiem, lai dzemdētu, tomēr šāda organisma reakcija vēl joprojām pastāv, un attiecīgajos veicinošajos apstākļos apgrūtina dzemdību normālo procesu. Tā vietā, lai dotos uz “drošu” vietu un atjaunotu dzemdību procesu, sievietes tiek pakļautas dažādām manipulācijām, lai veicinātu dzemdību “progresu”, kas bieži noved pie embrionālā stresa (fetal distress) un ķirurģiskas iejaukšanās.

Noskatieties īsu video (angļu valodā), kas gudri paskaidro dzemdību darbības vājuma fenomenu, šeit.

Kas ir netraucētas dzemdības?

Smadzenes izdala oksitocīnu pieaugošos daudzumos, lai stimulētu kontrakcijas dzemdību laikā. Tas palīdz atvērt dzemdes kaklu un radīt spēcīgas un iedarbīgas konktrakcijas, lai piedzemdētu bērniņu.

Kad pieaug oksitocīna līmenis, neokortekss jeb “domājošās smadzenes” atpūšas, un virsvadību ņem parasimpātiskā nervu sistēma. PNS ir atbildīga par tādu ķermeņa procesu kontroli, ko mēs ar prātu nespējam apzināti kontrolēt, piemēram, hormonu izdalīšanās un to regulācija. Dzemdības nav apzināta darbība, kā piemēram mašīnas motora iedarbināšana, pagriežot atslēgu.

Uzziniet, kas izraisa dzemdību sākšanos.

Ja sievieti dzemdību procesā netraucē un neokortekss “klusē”, viņa var pilnībā atslābināties un iegrimt šajā procesā. Oksitocīns tiek izdalīts pieaugošos daudzumos, palielinot kontrakciju biežumu un iedarbīgumu. Kad tuvojas piedzimšana, tiek izdalīts oksitocīna un adrenalīta vilnis, kas izraisa tā saucamo “augļa izgrūšanas rekleksu”. Tā ir ļoti spēcīgu, nekontrolējamu kontrakciju sērija, kas izstumj mazuli cauri atvērtajam dzemdes kaklam, cauri dzimšanas kanālam uz ārpasauli.

Oksitocīns ir ticis aprakstīts kā kautrīgs hormons, kas tiek asociēts ar dzemdībām, seksu un orgasmu, mīlestības un pieķeršanās uzvedību. Tā spējas ķermenī iedarboties tiek samazinātas vidēs, kas ir netrošas, eksponējošas, gaišas un trokšņainas. Tuvības un intimitātes mēģinājumi auditorijas priekšā spožā dienasgaismā varētu būt biedējoši – dzemdēšanai spoži izgaismotā telpā, kas pilna ar svešiniekiem, kas tavā teritorijā pārvietojas un ar tevi sarunājas, ir tāds pats efekts.

Kas ir optimāla vide?

Dzemdību laikā sievietei jābūt pasargātai no jebkādiem faktoriem, kas varētu stimulēt neokorteksu jeb domājošās smadzenes. Šī smadzeņu daļa sūta ziņas simpatētiskajai nervu sistēmai, aktivizējot “bēgšanas vai cīņas” reakciju (īstu vai iedomātu) briesmu klātbūtnē.

Drošības un aizsardzības sajūtu katra sieviete pati sev nodefinē. Tomēr ir daži atslēgas elementi, kas palielina mūsu instinktīvo vajadzību pēc drošības dzemdību laikā, kas attiecīgi iedarbina spontāno dzemdību refleksu:

  • Pilnīgs privātums: sajūta, ka jūs kāds redz vai dzird, var traucēt oksitocīna izdalīšanos. Sievietēm jāspēj brīvi kustēties un izdalīt jebkādas skaņas.
  • Netraucēta telpa: tiem, kas piedalās dzemdībās, ir jāapzinās, kā viņu klātbūtne ietekmē dzemdību procesu. Klusinātas balsis, nesarunāšanās ar dzemdējošo sievieti, nekādu nevajadzīgu pieskārienu vai iejaukšanās.
  • Siltums un tumsa: abi ir vitāli svarīgi faktori, lai netiktu veicināta adrenalīna izdalīšanās. Neokortekss tiek aktivizēts, kad izdalās adrenalīns un dzemdības palēninās vai apstājas.

Sievietēm ir svarīgi saprast šo sakarību: dzemdību videi un atbalstam ir milzīgs iespaids uz viņu dzemdību procesu.

Daudzas sievietes izvēlas dzemdēt slimnīcā domājot, ka tas ir droši, tomēr pati slimnīcas vide maina dzemdību procesa virzienu no normāla uz anormālu. Sievietes, kas izvēlas dzemdēt tam piemērotos dzemdību centros vai mājas apstākļos, pārsvarā pieredz dzemdības kā netraucētu procesu, pateicoties viņu izvēlētajai videi un atbalstošajiem cilvēkiem.

Mūsu modernā tehnokrātiskā dzemdību kultūra ir iedvesusi sievietēm pārliecību, ka dzemdības ir jākontrolē. Gandrīz katra sieviete dzemdē vidē, kas pieprasa kontroli pār dzemdībām, un viņām ir nereālistiskas gaidas par to, kas ir “normāli”. Medicīnas zinātne, pūlēs pasargāt sievietes un mazuļus no kaitējuma, iejaucas dzemdību dabīgajā procesā jau mirklī, kad sieviete ienāk pa slimnīcas durvīm.

Vairumam sieviešu ir sveša doma, ka dzemdības ir instinktīvs process un ka tajā reti nepieciešama jebkāda iejaukšanās. Labākajā gadījumā mēs sagaidām, ka dzemdības būs garas un sāpīgas – sliktākajā gadījumā, bīstamas un biedējošas. Slimnīcas dzemdībām nav jābūt traumējošām, bet noteikumi un procedūras šādā vidē norāda uz dziļu neuzticēšanos dzemdībām kā dabīgam procesam. Tādēļ mūsu modernā sabiedrība redz dzemdības kā neatliekamu medicīnisko gadījumu, nevis kā instinktīvu procesu, kuram sievietes ir tikušas atbilstoši izveidotas.

Kā slavenais franču dzemdību speciālists Mišels Odents mums atgādina savā grāmatā “Dzemdības un krūtsbarošana”:

“Kad jūs uztverat dzemdības kā neapzinātu procesu, kas ietver smadzeņu visvecākās zīdītāja struktūras, jūs noliekat malā pieņēmumu, ka sievietei ir jāiemācās dzemdēt. Zīdītāja interpretācijā ir netieši izteikts tas, ka sievietei dzemdību procesā nevar aktīvi palīdzēt. Mērķis ir izvairīties viņai bez vajadzības traucēt.”

Avots: http://www.bellybelly.com.au/birth/undisturbed-labour/

Autors Sam McCulloch, publciēts Birth. Pēdējās izmaiņas veiktas 17.decembrī, 2015.
Tulkojums: Zane Tamane

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju –  viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi.  1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām  un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu,  jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki,  kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies.  Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi  izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt.  Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu,  raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai,  tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu –  tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk  un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk)  – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai  15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Stefa piedzimšana

Stefa piedzimšana

Stefs ir mūsu otrais bērniņš. Kad māsai bija 9 mēneši, uzzinājām, ka gaidām otru mazuli. Tad nu sanāca tā, ka abiem ir tikai pusotra gada vecuma starpība.

Grūtniecība noritēja labi, tikai vēders izauga daudz ātrāk. Jau 6. mēnesī likās, ka nu gan būs gana, pietiek augt! Dzemdībām nekā īpaši negatavojāmies, jo viss jau daudz maz bija zināms. Skaidrs bija viens – gribējām to pašu vecmāti Aiju Mikovu, kura bija pirmajās dzemdībās klāt un vēlējāmies izmantot to pašu iespēju kā pirmajās dzemdībās – dzemdēt ūdenī (baseinā) un mājās.

Viena rūpe mums tomēr bija – vajadzēja pašiem sagādāt savu baseinu, jo atcerējāmies, cik ilgi iet vecmātes lielā baseina uzstādīšana un piepildīšana ar ūdeni. Tā kā cerējām, ka otrās dzemdības varētu būt ātras, domājām, ka šādam procesam noteikti nebūs laika. Mani pūliņi oktobra vidū iegādāties parastu bērnu baseinu vismaz 60cm augstumā un ne vairāk kā 120cm diametrā, cieta neveiksmi, jo, kā man visi pārdevēji atbildēja, neesot sezona un noliktavas ir tukšas. Paldies vienai no mammām, kura aizdeva mums savu baseiniņu! Bez tā droši vien nebūtu izdevies realizēt sapni par atkārtotām dzemdībām ūdenī.

Bija oktobra vidus, noliktais dzemdību datums vēl bija tālu – 9. novembris (būtu jau jauki, jo māsai dzimšanas diena arī ir 9. datumā). Pirmās dzemdības gan bija 2 nedēļas pirms noliktā termiņa, taču vecmāte teica, ka šīs var būt arī 2 nedēļas vēlāk, lai lieki nesaceros. Klusībā gan cerēju, ka varētu būt ātrāk par nolikto laiku 9.novembri, jo pēdējais mēnesis lielā vēdera dēļ likās tik ļoti „smags”.

Bija 30. oktobris, gājām ar draudzeni pasēdēt mazā restorāniņā netālu no savām mājām. Viņai bija dzimšanas diena un mums to vajadzēja nosvinēt. Pasūtījām gana daudz ēdienu un lielisku saldo (kārtīgu porciju). Turpceļā jutu, ka nedaudz velk vēderu, bet tam īpaši nepievērsu vērību, jo pēdējā mēnesī šādas sajūtas mani piemeklēja diezgan bieži un tieši pastaigu laikā. Mājās atnākot, gatavojos uz gulēšanu. Bija jau gandrīz 22:00 un tas bija tipiski, ka nogurums pēdējos mēnešus gulētiešanas laiku bija pabīdījis uz 21:00 – 22:00. Vīrs jau gulēja kopš 19:00, kad bija ielicis gulēt meitu. Tanī vakarā nevarēju iemigt, mani mocīja nedaudz slikta dūša. Likās, ka restorānā būs par daudz visādu labumu apēsts. Gāju uz wc un secināju, ka caureja… Nodomāju, ka tas droši vien dēļ tās lielās saldā porcijas. Gāju gulēt, bet ar nelielu satraukumu, jo caureja pirmajā grūtniecībā bija priekšvēstnesis dzemdībām, jo pēc tam sākās regulāras kontrakcijas jau ar 15min intervālu. Centos nomierināties un iemigt…bet atkal jāskrien. Tā dīvaini savilka vēderu un piefiksēju, ka pagājušas kādas 10-15min no iepriekšējā wc apmeklējuma. Tā kādas 4x cēlos un gāju, līdz beidzot sapratu, ka iespējams jau tagad sākas dzemdības! Līdz noliktajam datumam vēl bija gandrīz 2 nedēļas (11 dienas). Pie sevis tik nodomāju, ka varbūt mazais gluži tāpat kā māsa izdomājis, ka nedaudz jāpasteidzas ar pasaules ieraudzīšanu savām acīm (māsa piedzima 14 dienas pirms noliktā datuma).

Pulkstens rādīja 23:00. Pamodināju vīru un teicu, ka laikam sākušās dzemdības, bet ka īsti droša neesmu, jo tomēr tā savilkšanas sajūta uznāca neregulāri, ar 10-15-20min intervāliem. Viņš uzreiz teica – zvanām vecmātei. Es par to nebiju tik pārliecināta, jo varbūt tas būs veltīgi, varbūt tomēr tā ir tikai viltus trauksme. Negribējās tik vēlu vakarā vecmāti lieki ramdīt. Pagaidījām vēl 3 tādas dīvainās vēdera savilkšanās, iegāju arī dušā un pēc tam biju pārliecināta – jāzvana. 23:30 sazvanījām vecmāti. Izstāstīju viņai par caureju, dušā būšanu un kontrakciju intervāliem, uz ko viņa atbildēja, ka ieteicams būtu pagulēt un atpūsties, cik vien iespējams, jo viss vēl tikai sākas un tad lai zvanu brīdī, kad liekas, ka kontrakcijas uznāk biežāk, ik pa 5min.baby-408257_1920

Centos iemigt, atpūsties, bet guļus nekādi nevarēju, uznāca sāpes arvien biežāk un jau pēc neilga brīža ar vecmāti likās, ka tiešām ir tās 5 min, kaut arī tik tikko vēl kontrakcijas bija neregulāri. Vīrs paņēma pulksteni, lai uzņemtu laiku un secināja – jā, kontrakciju starplaiki ir precīzi 5min. 24:00 zvanījām atkal vecmātei. Viņa pārjautāja, kā man šķiet pēc sajūtām, vai braukt uzreiz vai vēl nē, uz ko atteicu – jā, tā būs drošāk. Tanī naktī bija liela migla, taču vecmāte atbrauca ātri (no Siguldas uz Rīgu 30min). Vecmāte īsi pirms 1:00 bija klāt. Man tanī brīdī kontrakcijas jau bija kļuvušas spēcīgākas un ar daudz īsākiem intervāliem – ik pa 3min. Vīrs jau bija paspējis meitu pārnest tālākā istabā ceļojumu gultiņā, lai viņai klusāka gulēšana un lai nav tik labi dzirdams viss, kas notiek viesistabā. Baseins jau bija uzstādīts un gaidīja piepildīšanu. Tieši kādu laiku pirms dzemdībām abi ar vīru pārrunājot dzemdību lietas bijām nosprieduši, ka vislabāk būtu, ja puika dzimtu naktī, jo tad nevajadzētu uztraukties par to, kur sūtīt meitu. To es biju sapratusi, ka man meitas klātbūtne dzemību procesā tikai traucēs. Protams, bijām jau sarunājuši vismaz divus variantus, bet labi, ka notika šādi.

Vecmāte visu sagatavoja, iekārtoja, izjautāja man visu kas un kā un tad es lūdzu, lai apskata, cik tālu esam. 1:30 vecmāte pārbaudīja atvērumu un konstatēja, ka jau 9cm! Es nespēju noticēt, ka jau tik drīz viss būs galā un ka šis lielais gaidīšanas laiks beigsies tik ātri! Vīrs jau bija sapildījis baseinu, vecmāte novērtēja siltumu un deva zaļo gaismu, lai kāptu iekšā, ja vēlos. Es vēl īsu brīdi paliku sauszemē. Gribējās vēl nedaudz pabūt šajā dzemdību fāzē, jo sapratu, ka baseinā sāksies lielais darbs. Pārelpoju kontrakcijas stāvus, balstoties uz pārtinamās virsmas, kas uzmontēta virs veļas mašīnas. Tas bija labs augstums, to jau pirms dzemdībām izpētīju, kura būs īstā vieta, lai ērti stāvēt un atbalstīties. Praktiski visas kontrakcijas tur arī pārlaidu, šūpojoties no viena sāna uz otru, stāvot kājās un ar saliektām rokām balstoties uz šīs virsmas. Rokās virpināju adataino bumbiņu, tas bija ideāli! Tāpat arī darīju pirmajās dzemdībās un man tas ļoti palīdzēja.

Pēc vecmātes uzaicinājuma īsi pirms 2:00 kāpu ūdenī. Pirms tam jau jutu tādu kā spiešanas sajūtu, gribējās kontrakcijas laikā spiest pretī sāpei. Ūdeņi vēl nebija plīsuši. Baseina ūdens ļoti labi relaksēja, bija viegli mainīt pozu un iekārtoties ērtāk. Baseinā bija daudz vietas, kaut arī tas nebija speciālais dzemdību baseins.

Ūdenī viss tālāk notika ļoti strauji, spiediena sajūta palika arvien lielāka, nespēju nespiest, tas notika dabīgi pats no sevis, ka kontrakcijas laikā spiedu. Vecmāte pārbaudīja atvērumu – viss labi, tikai maliņa vēl esot priekšā, tā bija arī pirmajās dzemdībās. Vecmāte ierosināja palīdzēt tai maliņai panākt nost (pirms tam man visu paskaidroja, kas un kā tur tiks darīts un kāpēc). Neko nejutu, bet nu jau viņa teica, ka viss ok, tagad ceļš brīvs! Vecmāte ik pa brīdim atgādināja, kā spiest. Viņa bija blakus, atspiedusies uz baseina malas un vēroja, kā viss rit savu gaitu. Iedrošināja nebaidīties un ļauties, smaidīja un gaidīja bērniņa piedzimšanu. Atceros, ka īstā spiešana nebija ilgi, kādas 3 kontrakcijas un galviņa jau bija tuvu. Vecmāte mani uzslavēja. Vīrs no mugurpuses turēja mani aiz padusēm, tas bija labs balsts, jo baseinam rokturu nebija. Vecmāte teica, ka vēl ūdens pūslītis priekšā, tāpēc galviņa neslīd tik raiti uz priekšu. Gaidījām ūdens noiešanu… un vienā mirklī kontrakcijas laikā ar lielu blīkšķi „puk” pārplīsa ūdens pūslītis! Vecmāte pilnīgi palēcās no skaļā blīkšķa! „Oho, nu gan šāviens!”, iesaucās vecmāte un prognozēja, ka nu gan būs ātri. Vēl bija kādas 2 kontrakcijas un piedzima galviņa. Bija arī tā fāze, kad vecmāte teica nespiest, bet es nespēju neko tur saturēt, galviņa pati iznāca laukā. Un ar nākamo kontrakciju, kas sekoja uzreiz, piedzima viss bērniņš. Pulkstens bija 2:36, 31. oktobris. Vecmāte uzlika dēliņu man uz krūtīm. Nedaudz iepazināmies ar mazuli un tad jau arī kāpu ārā no baseina un iekārtojos blakus gultā. Kontrakcijas placentas piedzimšanai nebija, vecmāte lika paspiest. Sajutu nelielu savilkšanos un uzspiedu – piedzima placenta. Vecmāte novērtēja – visa vesela. Mazulis jau bija sācis savu „dziesmu” un pamodināja tālākajā istabā gulošo māsu, kuru vīrs gāja mierināt, jo viņa raudāja un nevarēja nomierināties. Vecmāte sauca vīru pārgriezt nabas saiti, bet nebija variantu, meita raudāja, vīrs palika pie viņas. Teicu, lai vecmāte droši griež pati, vīrs nepārdzīvos, es arī nē. Uzlika man nelielu šuvi, kas bija ieplīsusi pa veco rētas vietu (līdz pusei). Šūšanas process, protams, nepatīkams bija. Dēliņš bija paliels – 4.1kg un 56cm. Mūs ar vīru pārsteidza dēliņa skaļā balss, kas mūs joprojām tur uz zināmiem decibeliem 🙂 Mazais aizmiga tikai ap 6:00 rītā, līdz tam dikti brēca, ja nebija pie krūts. Liekas, ka straujās dzemdības ietekmēja viņa pašsajūtu, jo viss notika tik ātri un viņam nebija laika adaptēties procesam. Dzemdību vēsturē ierakstītais dzemdību ilgums – 4h46min.

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Lēmumu par paredzēto dzemdību vietu būtu vēlams pieņemt pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 36.grūtniecības nedēļā. Tas saistīts ar to, ka sagatavošanās mājdzemdībām parasti aizņem vairāk laika nekā vienkārši ierašanās stacionārā, lai tur dzemdētu dzemdību brīdī.

Lai gan dažkārt lēmums par mājdzemdībām tiek pieņemts samērā vēlu un sadarbība ar vecmāti dzemdībās izveidojas visnotaļ veiksmīga, ieteicams savu mājdzemdību vecmāti izvēlēties savlaicīgi. Viens no iemesliem – tā kā mājdzemdību vecmātes pieņem ierobežotu dzemdību skaitu mēnesī, novilcinot izvēli, pastāv iespēja, ka izvēlētā vecmāte konkrētajā mēnesī būs aizņemta. Turklāt tieši ikmēneša tikšanās dod iespēju iepazīties, izrunāt gan ar veselību, gan dzemdību emocionālo pusi saistītos jautājumus, lai dzemdībās vecmāte varētu sniegt tieši konkrētajai sievietei nepieciešamo atbalstu, un sieviete un viņas atbalsta personas būtu dzemdībām pilnvērtīgi sagatavojušies. Šīs vizītes var būt gan kā maksas grūtniecības uzskaite, gan kā papildus aprūpe, gatavojoties mājdzemdībām. Ikmēneša tikšanās ir jauno vecāku ieguldījums, izveidojot cilvēcisku, ciešu kontaktu ar savu vecmāti, kurai uzticēt mazuļa sagaidīšanu.

  • Vecmātes mājvizīte pirms dzemdībām. Šim ieteikumam ir vairāki iemesli. Plānotās dzemdību vides iepazīšana ļauj vecmātei pārliecināties, ka sagatavots viss dzemdībām nepieciešamais, un pārrunāt, kā sieviete redz sevi dzemdējam konkrētajā vietā. Turklāt, ja vecmāte jau reizi bijusi pie klientes mājās, dzemdību laikā (kas visbiežāk notiek naktī) vecmāte lieki netērēs laiku, meklējot vajadzīgo dzīvokli/māju. Daudzas sievietes atzinušas, ka vecmātes pirmsdzemdību apmeklējums mājās devis skaidrāku priekšstatu par to, kā tieši šajā mājā varētu iekārtoties dzemdībām un palīdzējis gara acīm reālāk saskatīt priekšā stāvošos dzemdību notikumus.
  • Aizstājējvecmāte. Lai gan sievietes vislabprātāk dzemdētu ar savu izvēlēto vecmāti, jāņem vērā, ka vecmāte var būt aizņemta citās dzemdībās (tā kā katru dzemdību termiņš ir 5 nedēļas, šādu iespēju nav iespējams izslēgt), vecmāte var saslimt, vai nebūt pieejama kāda cita iemesla dēļ. Tādēļ dzemdētājai būtu jāzina, kas būtu aizvietotājvecmāte viņas dzemdībās.Dažkārt vecmātes jau strādā pa pāriem, viena otru šādās situācijās aizvietojot. Tāpēc droši var jautāt savai izvēlētajai vecmātei, ar kuru aizvietotājvecmāti viņa sadarbojas. Arī ar aizvietotājvecmāti vēlams iepazīties jau grūtniecības laikā, lai dzemdībās šādā situācijā nepārņem nevajadzīgs stress par sveša cilvēka klātbūtni. Parakstot dzemdību līgumu, sieviete apliecina, ka pati ir izvēlējusies gan savu vecmāti, gan aizvietotājvecmāti.Tādēļ, neskatoties uz to, kura ir vecmātes pāriniece, dzemdētāja drīkst izvēlēties jebkuru vecmāti kā savu aizvietotājvecmāti.
  • Dzemdību plāns. Iztēles dzemdību plāna rakstīšana palīdz sagatavoties emocionāli un garīgi dzemdību procesam, sajūtot sevi un bērniņu. Šis nav plāns, kuram 100% jāīstenojas- tas ir sarunas uzmetums pārrunām ar vecmāti, kas palīdz jums abām labāk saprast, kā jūs iztēlojaties savu dzemdību norisi, uz ko paļaujaties, ko vēlaties piedzīvot. Plānā vecmāte var saskatīt, kas tieši jums ir svarīgs un to pārrunāt. Gadījumā, ja atbrauc aizvietotājvecmāte vai dzemdībās jāpārvietojas uz stacionāru, jūs varat parādīt savu dzemdību plānu, kas palīdz jauniesaistītajiem cilvēkiem saprast jūsu vērtības un lietas, uz ko paļaujaties.. Sīkāk par dzemdību plāna nepieciešamību variet izlasīt šeit, šeit un šeit.
  • Savlaicīga vecmātes brīdināšana. Sievietes ir dažādas – viena zvanīs vecmātei pie pirmās aizdomīgās kontrakcijas, cita novilcinās zvanīšanu līdz pēdējam. Ir vēlams vecmāti informēt savlaicīgi, jo nav zināms, cik tālu no dzemdību vietas viņa atrodas un ko dara. Pat, ja tobrīd jums vecmātes klātbūtne nav nepieciešama, viņa varēs izmantot doto laiku lai pagulētu, pārbaudītu somu saturu, vai sagatavotu saviem bērniem brokastis nākošajam rītam. Ja uztraucaties, ka vecmāte ieradīsies pārāk ātri un vēl nevēlaties viņas klātbūtni – prātīgāk ir to izrunāt ar vecmāti jau pārrunājot iztēles dzemdību plānu un, ja viņai liekas, ka tomēr jābūt jau tuvumā, var sarunāt, ka vecmāte ieradīsies un uzturēsies kaut kur netālu (tuvākajā lielveikalā, pastaigā, ja laukā jauks laiks vai vienkārši citā istabā jūsu mājās), lai nebūtu steiga ierodoties pie jums pēdējā brīdī.
  • Pēcdzemdību aprūpe. Citu valstu pieredze rāda, ka pēc dzemdībām vēlamas vismaz 2-3 vecmātes mājvizītes. Mēdz atšķirties precīzas šo vizīšu norises dienas, bet mēs tās iesakām aptuveni nedēļas laikā pēc dzemdībām. Vizīte pirmajā dienā pēc dzemdībām palīdz izvērtēt mammas un bērna veselības stāvokli, palīdzēt ar zīdīšanu, ierādīt bērna kopšanu. Trešajā dienā vecmāte var paņemt valsts noteiktās FKU/TSH skrīninga analīzes mazulim un palīdzēt mammai ar piena sastrēgumu profilaksi, atkārtoti izvērtēt abu veselības stāvokli, dzemdes savilkšanos un iespējamo starpenes šuvju dzīšanu. Vizīte bērna 5-10 dzīves dienā ļauj pamanīt, ja ir kādas problēmas ar pieņemšanos svarā un laicīgi risināt zīdīšanas problēmas vai ieteikt mammai zīdīšanas konsultanta palīdzību, kā arī izvērtēt mammas atkopšanos pēc dzemdībām. Šajā laikā izpaužas arī ar dzemdes nesavilkšanos vai placentāro audu paliekām saistītās problēmas. Vizīšu laikā vecāki ar vecmāti izrunā dažādus sevi interesējošus jautājumus gan par dzemdībās notikušo, gan atkopšanos pēc dzemdībām un bērna aprūpi.

!!!!! Ņemiet vērā, ka katra mājdzemdību vecmāte savu darbu organizē patstāvīgi un strādā atšķirīgi, tāpēc savlaicīgi izrunājiet aprūpē svarīgos jautājumus, lai noskaidrotu, kāda tieši pēcdzemdību aprūpe tiks piedāvāta. Arī pēcdzemdību aprūpes apjomam būtu jābūt ietvertam dzemdību līgumā.

Šodien un rīt Rīgā notiek slavenās vecmātes Elizabetes Deivisas seminārs

Divas dienas – 19. un 20. jūnijā Rīgā notiek pasaulslavenās vecmātes Elizabetes Deivisas seminārs (angļu valodā ar tulkojumu latviešu valodā).  Semināra tēmas – izdegšana un bailes vecmātes darbā, seksualitāte dzīves ritumā, sajūsminošas, priekpilnas dzemdības ar baudu (orgasmic birth) (fizioloģija un sagatavošanās), vecmātes aprūpe pēc holistiskā skatījuma principiem, grūtniecības pārnēsāšana, dzemdību sarežģījumi (piem., ieilgušas dzemdības; galvas/iegurņa nesaderība; neparasta iestāšanās; priekšlaicīga augļa apvalku plīšana; placentas aizture, asiņošana; u.c.) – holistiskais skatījums un risinājumi

Vecmāte Elizabete Deivisa pārstāv holistisko aprūpes modeli, kas nozīmē, ka sievietes veselība tiek skatīta kopainā ar viņas dzīvē notiekošo – veselības un fizisko stāvokli, emocionālo pasauli, notikumiem, kas ietekmē gaidīšanas laiku, dzemdības un pēcdzemdību periodu. Holistiskā modelī sievieti iedrošina, izglīto un palīdz rast atbildes, dažādus risinājumus.

Seminārs notiks: trešdien, 19.jūnijā un ceturtdien, 20. jūnijā, no plkst. 8.30/9.00 līdz plkst.17.00

Vieta: Rīgas Domes sēžu zāle, Rātslaukumā 1, 1.stāvā

Maksa: Konferences dienā skaidrā naudā – Ls 75,00 vai Ls 45 – par 1 dienu

Mediķiem par semināra apmeklēšanu iespējams saņemt 16 kredītpunktus.

Semināru rīko: Latvijas Vecmāšu asociācija sadarbībā ar biedrību „Ģimenes Šūpulis”, Ģimenes Veselības centru „Stārķa Ligzda” un Latvijas Dūlu apvienību. Kontaktpersona Rudīte Brūvere: rudite.bruvere@gmail.com tālr.: 29119593

Vairāk par Elizabeti Deivisu šeit.

Iespaidi par Austrumeiropas vecmāšu atklātajā konferencē piedzīvoto

Ievads

Kopš atgriešanās no Austrumeiropas vecmāšu atklātās konferences maija otrajā pusē jau pagājis mēnesis, bet ik pa laikam prātā ienāk kāds notikums vai citāts no šīm karstajām un interesantajām dienām skaistajā Prāgā.

Konferences mērķis bija dalīšanās pieredzē par vecmātes darba tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Būtiska papildus tēma bija dzemdību (vēl precīzāk – plānotu ārpusstacionāra dzemdību) tiesiskā regulējuma analīze. Tāpēc arī tiku uzaicināta uz šo konferenci – kā juriste un arī kā Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle jeb „dabisku dzemdību aktīviste” (šāds apzīmējums sākumā ar ironiju, bet pēc tam jau diezgan nopietni tika lietots konferences laikā). Latviju pārstāvēja arī divas vecmātes – Rudīte Brūvere un Astrīda Millere, kā arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Līga Vasara.

Konferences līmenis un organizācijas vēriens bija visai augsts. Konferences idejas autore un galvenā organizatore bija vecmāte Zuzana Štromerova (Zuzana Štromerová), kā arī Petra Ali Dolakova (Petra Ali Doláková), kuras strādā dzemdību mājā „Čáp” jeb „Stārķis” (izrādās, ne tikai Latvijā bērnus atnes stārķi 🙂 ). Kā lektores uzstājās Eiropas un, atļaušos teikt, visas pasaules vadošās vecmātes, atraktīvas un spilgtas personības, tostarp Starptautiskās vecmāšu asociācijas un Eiropas vecmāšu konfederācijas vadītājas un pārstāves, kas gadiem popularizējušas dabiskas dzemdības un vecmātes lomu tajās dažādās pasaules valstīs. Ar Atvērtās sabiedrības fonda programmas „Austrumi – Austrumiem” atbalstu konference varēja sapulcināt vairāk par 40 dalībniecēm no vairāk nekā 10 Austrumeiropas valstīm. Vairākums dalībnieču bija vecmātes, taču bija aicināti arī cilvēki, kas pārzina juridisko regulējumu, un pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām (dūlu un vecāku apvienībām), kas sniedza ieskatu par patērētāju viedokli.

Tas, ka konferences sākuma sesija notika skaistajā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta ēkā, bet turpinājās Veselības ministrijas telpās, lika domāt, ka Čehijā vecmātes tiek atbalstītas un novērtētas, ja jau šādai starptautiskai vecmāšu konferencei ir valsts atbalsts, vismaz kaut vai nodrošinot pasākumam telpas. Diemžēl vēlāk uzzinājām, ka šis valsts institūciju atbalsts vecmāšu lomas stiprināšanā un mājdzemdību iespējas nodrošināšanā ir vienīgi deklaratīvs un uz ārpusi vērsts, taču patiesībā pašā Čehijā neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir visai ierobežotas. Vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa piedalās mājdzemdībās. Tas, iespējams, arī bija viens no organizatoru mērķiem – vērst savu atbildīgo institūciju uzmanību uz situāciju citās Austrumeiropas valstīs un rast risinājumu Čehijā, kur formāli it kā nav aizliegts izvēlēties dzemdību vietu, bet faktiski citas izvēlēs iespējas par slimnīcu nepastāv.

Visu konferenci caurstrāvoja moto, ka pasaulei un Austrumeiropai vecmātes vajadzīgas vairāk kā jebkad. Tika uzsvērta vecmātes loma veiksmīgas grūtniecības un dabisku dzemdību norises nodrošināšanā, ar nožēlu atzīstot, ka daudzās valstīs tas ir aizmirsts. Centīšos sniegt pavisam īsu kopsavilkumu, pirmkārt, par dzirdētajiem referātiem, otrkārt, par trīs darba grupu diskusiju rezultātiem un, treškārt, par situāciju Austrumeiropas valstīs attiecībā uz dzemdību un vecmātes statusa tiesisko regulējumu.

Referāti

Profesore Valērija Fleminga (Walerie Fleming), kas daudzus gadus strādājusi Pasaules Veselības organizācijā (PVO), popularizējot ideju par dabisku dzemdību nozīmi, iepazīstināja ar svarīgākajām PVO pētījumiem un dokumentiem (svarīgākie no tiem –rekomendācijas „Care in Normal Birth” WHO/FRH/MSM/96.24; Munich Declaration 2000; Tallinn Charter 2008; Global Strategic Directions for Nursing and Midwifery 2011-2015; Health 2020). Viņa iedvesmoja vecmātes vairāk iestāties par savu autonomiju un domāt par sava darba kvalitāti, atbildot uz jautājumu, kā es daru savu ikdienas darbu un ko es varētu darīt labāk. Kā pierādītu faktu viņa minēja to, ka izglītotas un labi sagatavotas vecmātes glābj dzīvības – gan bērnu, gan sieviešu.

Starptautiskās Vecmāšu konfederācijas (International Confederation of Midwives – ICM) valdes locekle Mērija Higinsa (Mary Higgins), kas pārstāv Centrāleiropu, stāstīja par ICM standartiem vecmāšu izglītībai un darba tiesiskajam regulējumam, kā arī vecmāšu kompetenci. Visi dokumenti interesentiem pieejami ICM mājaslapā www.internationalmidwives.org (sadaļā „What we do”), un šos standartus var izmantot gan pašas vecmātes, gan vecmāšu organizācijas, kā arī valdības. Tika uzsvērta vecmāšu izglītības un sagatavotības nozīme un norādīts uz iespējamām problēmām. Vecmātes darba mērķis ir nodrošināt uz sievieti centrētu un pierādījumiem balstītu aprūpi, ņemot vērā katras sievietes individuālās vajadzības. Vecmātes izglītība un statuss ir noteicošie kritēriji, lai šo mērķi sasniegtu.

Diskusijā iesaistījās arī ICM pārstāve un pieredzējusi vecmāte Nestere Moijo (Nester Moyo). Viņa uzsvēra, ka vecmātes izglītībā un sagatavošanā noteicošajam jābūt tam, lai viņa varētu strādāt jebkur. Viņa aicināja pieredzes bagātās vecmātes ievadīt darbā (mentorēt) jaunās vecmātes, jo, ja to nedarīs pašas vecmātes, tad to darīs kāds cits. Tāpat N. Moijo norādīja, ka vecmātes būtu svarīgi sagatavot universitātes līmenī, tāpēc nepieciešamas spēcīgas vecmāšu profesionālās organizācijas, kas par to varētu iestāties.

Eiropas Vecmāšu asociācijas (European Midwives Association– EMA) prezidente Mervi Jokinena (Mervi Jokinnen) iepazīstināja ar vecmātes darba regulējumu Eiropas Savienībā (direktīvas 2005/36/EC 40.-42. pants). Viņa aicināja slimnīcās izmantot uz pētījumiem balstītas pieejas un ņemt vērā to, ka vecmāšu vadītās dzemdības valstij izmaksā daudz mazāk. Vēl viens viņas uzstādījums bija tas, ka mums nav jācīnās par vai pret kaut ko. Dalīšanās savā pieredzē un uzskatos, lai arī citi tos uzreiz nepieņem, ar laiku neizbēgami nes izmaiņas arī pavisam konservatīvā vidē. Cilvēka psiholoģijas pārzināšana un pareizo uzsvaru salikšana bieži vien ir efektīvāka par asām diskusijām un mēģinājumiem kādu pārliecināt par savu taisnību. Piemēram, M. Jokinena ieteica vecmātēm paslavēt ārstus par lieliski atrisinātiem sarežģītiem gadījumiem un aicināt viņus pievērsties tādiem arī turpmāk, „vienkāršās” fizioloģiskās dzemdības atstājot vecmāšu ziņā. Vai arī – pārformulēt uzstādījumu, ka valstij jāatļauj mājdzemdības, uzsverot, ka katram ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkur, kur tā viņam nepieciešama – slimnīcā, mājās vai uz ielas. M. Jokinena vērsa uzmanību arī uz Vecmāšu Karaliskās koledžas iniciatīvu „Kampaņa par normālām dzemdībām” (Campaign for Normal Birth), kuras mājaslapā www.rcmnormalbirth.org.uk var atrast padomus rakstiski un video formātā, kas var palīdzēt un sniegt jaunas idejas vecmātes ikdienas darbā (sadaļā „Practice”).

Mērija Zvarta (Mary Zwart), vecmāte ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, iedvesmojošā un emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Viņa uzskata, ka aizliegums dzemdību laikā ēst vai dzert, nošķiršana no bērna pēc dzemdībām, intimitātes nerespektēšana un nevajadzīga medikalizācija ir spīdzināšana, bet rupju vīriešu ārstu piedalīšanās dzemdībās un nevajadzīgu manipulāciju veikšana uzskatāma par seksuāla rakstura aizskārumu. Viņa atgādināja, ka vecmātes un sievietes attiecībām dzemdību laikā jābūt horizontālā līmenī un jārespektē katrai sievietei viņas dzemdībām nepieciešamais laiks.

Darba grupas

Atsevišķs laiks tika atvēlēts trim darba grupu diskusijām, kuru rezultāti tiks apkopoti vienotā dokumentā (position statement).

Pirmā darba grupa diskutēja par vecmāšu organizāciju novērtēšanas un stiprināšanas iespējām, citastarp izmantojot ICM izstrādāto līdzekli MACAT. Šajā darba grupā Latviju pārstāvēja Līga Vasara. Šo darba grupu vadīja N. Moijo. Viens no galvenajiem punktiem viņas prezentācijā bija samērīguma jautājums – piemēram, lai aizturētu zagli, mēs tomēr saucam policiju, nevis armiju. Jā, armijai ir vairāk ieroču, bet, vai mums tiešām vajag tādu spēku un arī izdevumus? Attiecīgi, vai vienmēr vajag ārstu, ja vecmāte ir apmācīta tikt galā ar lielāko daļu situāciju dzemdībās?

Otrs būtiskais jautājums bija vecmāšu organizāciju spēks, jo bez savas profesionālās organizācijas vecmātes konkrētajā valstī ir politiski vājas. Vecmāšu asociācijām ir jāseko līdzi valsts politikai, jāredz sevi valsts stratēģiskajos plānos un jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus. Nav reāli gaidīt, ka ierēdņi izdomās veidus kā vecmātes var efektīvi strādāt – tieši vecmātēm ir jābūt tām, kas iet un sniedz priekšlikumus par savu noderīgumu. Tika daudz diskutēts par cīņām. Gan iekšējām vecmāšu organizācijās – stacionāra vecmātes pret ārpusstacionāra, valsts pret privāti praktizējošām, utt. ICM atbalsta tikai vienu vecmāšu asociāciju katrā valstī un aicina apvienoties, jo dažādība ir spēks, nevis vājums. Papildus visām lietām, kas vecmātes atšķir vienu no otras, ir arī galvenais, kas viņas vieno – visas ir vecmātes. Otrs cīņas veids ir pret kādu ārēju „nelabvēli” – ārstiem, valdību. Arī šī cīņa ir lieka, jo vecmāšu mērķis nav strādāt lepnā vienatnē. Vecmāte kā patstāvīga profesija – tas nozīmē, vecmāte ir tiesīga pati pieņemt lēmumus un par viņiem atbildēt, tai skaitā lemjot, kad nepieciešams piesaistīt citus speciālistus. Tātad, būtiska ir sadarbība.

Noslēgumā tika sniegts ieskats MACAT – vecmāšu asociāciju darbības izvērtējuma instrumentā, kas ir brīvi pieejams ICM mājas lapā. Organizācija tiek izvērtēta no septiņiem aspektiem – vadības, finansējuma piesaistes u.c., pēc tam ļaujot lemt par to, kā šo organizāciju stiprināt tajās jomās, kas novērtētas vājāk.

Saņēmām arī uzaicinājumu piedalīties ICM kongresā 2014. gadā Prāgā. Tā kā kongress notiek tikai reizi trīs gados un mainās arī tā norises reģioni (nākošais būs 2017. gadā Kanādā), tad uz šo kongresu tiek īpaši gaidītas vecmātes no visām Eiropas valstīm. Vairāk informācijas par šo darba grupu var uzzināt, rakstot e-pastu L. Vasarai lvasara@inbox.lv.

Otrā darba grupā kā juriste piedalījās Līga Liepa-Kivilande. Tajā tika runāts par vecmātes darba un dzemdību tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā darba grupas vadītāja bija Čehijas nevalstiskās organizācijas „Cilvēktiesību līga” pārstāve Zuzana Kandigliota (Zuzana Candigliota), tad detalizēti uzzinājām par situāciju Čehijā un centieniem to uzlabot, tiesājoties par sievietes tiesībām brīvi izvēlēties dzemdību vietu. Viņu izvēlētais ceļš nedaudz atšķiras no Latvijas, jo galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka valstij būtu jānodrošina sievietei dzemdību palīdzība (proti, medicīniskā palīdzība – vecmāte vai ārsts no slimnīcas) jebkurā vietā pēc viņas izvēles (Anglijas modelis). Pagaidām gan šajā cīņā ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji ir zaudētāji. Jāpiebilst arī, ka Čehijā nav iespējams dzemdēt vecmāšu vadītā dzemdību mājā.

Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks (un vismaz ar mūsu valsts reālajām iespējām samērīgāks) liekas Latvijā ieviestais variants, kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas, taču tas nenozīmē, ka valsts uz mūsu dzemdībām atsūta kādu slimnīcas ārstu vai vecmāti, kura, iespējams, nemaz nevēlas vai nav gatava pieņemt dzemdības mājās. Mēs mīļuprāt ejam pie sev zināmajām mājdzemdību vecmātēm vai arī dodamies uz nu jau pieejamajām dzemdību mājām. Cits jautājums ir par to, ka mēs uzskatām, ka valstij vienā līmenī būtu jāfinansē dzemdības neatkarīgi no to norises vietas (princips „nauda seko dzemdētājai”, par ko iestājas arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība), tāpat arī mēs vēlētos lai privātie apdrošinātāji nediskriminētu ģimenes, kas izvēlas ārpusstacionāra dzemdības. Attiecīgi – valsts samaksātu par sievietei sniegto pakalpojumu pēc valstī noteikta vienota cenrāža. Starpību, kas veidotos par iespēju pašiem izvēlēties savu mājdzemdību vecmāti, klienti turpinātu maksāt paši. Šis princips nebūt nav nedzirdēts Latvijas medicīnā, jo pēc tāda paša principa jaunajā „Mātes un bērns veselības uzlabošanas plānā” ir iekļauta iespēja sievietēm stāties uzskaitē pie privāta ginekologa un šim ginekologam par to saņemt līdzmaksājumu no valsts („nauda seko grūtniecei”).

Taču kopumā šķita, ka dažās Austrumeiropas valstīs ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji grib uzreiz panākt maksimumu, mazliet aizmirstot par samērīgumu un to, ka valstij ir pienākums nodrošināt minimumu, kas iesākumā būtu reāla iespēja ģimenei izvēlēties dzemdību vietu, neradot ar to dažādu sankciju draudus sev vai vecmātei.

Tāpat daudz tika runāts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā „Ternovszky v. Hungary” (pieteikums Nr. 67545/09), bija interesanti dzirdēt Ungārijas pārstāvju stāstīto par turpmākajiem soļiem situācijas uzlabošanā. Valstīs, kurās nav iespēju izvēlēties dzemdību vietu, šis ir reāls līdzeklis, uz ko norādīt savu valstu institūcijām, jo šīs tiesas nolēmumi ir saistoši visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, taču, kā redzams, pat tik autoritatīvs dokuments kā ECT spriedums uzreiz situāciju nemaina. ECT šajā spriedumā norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenēm iespēju izvēlēties dzemdību vietu, precīzāk – izvēlēties iespēju dzemdēt mājās, un šādas izvēles neesamība aizskar personas tiesības uz privāto dzīvi.

Nobeigumā arī vienojāmies, ka valstīs, kurās ir problēmas ar dzemdību vietas izvēli, jāizmanto dažādi veidi, kā panākt situācijas uzlabošanos, piemēram, pieteikumi ombudiem, tiesām, starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām no ģimenēm un vecmātēm, kā arī jebkurš veids, kā valsts normatīvajā regulējumā stiprināt vecmāšu autonomiju un grūtniecības un dzemdību aprūpes standartus, kam noteikti varēs izmantot EMA izstrādātos Maternity Standards, ko plānots apstiprināt Eiropas Parlamentā nākošgad. Ja ir vēlēšanās uzzināt sīkāk par šajā darba grupā runāto, rakstiet liga.liepa.kivilande@gmail.com!

Trešajā darba grupā tika runāts par cilvēktiesībām un vecāku izvēlēm grūtniecības un dzemdību laikā, un Latviju tajā pārstāvēja Rudīte Brūvere un Astrīda Millere.

Rudīte Brūvere pastāstīja, ka šajā darba grupā tika izkristalizēti dzemdību palīdzības un vecmātes aprūpes galvenie principi un mērķi jeb vērtības, tāpat arī tika konstatēti galvenie šķēršļi, kas stājas ceļā, lai tos īstenotu. Īsumā: sieviete un ģimene kopumā ir īpaša jūtīguma, pat atkarīguma situācijā bērna gaidīšanas un dzimšanas, kā arī pēcdzemdību laikā. Vērtības, cilvēktiesības vērā ņemošas aprūpes pamatā ir cieņa (arī pret vēl nepiedzimušo un jaundzimušo cilvēku), individuāla pieeja, viens-pret-viens aprūpe, nepārtrauktā aprūpe, sievietes un ģimenes iesaistīšana lēmumu pieņemšanā (izglītošana, lai tiktu pieņemts labi informēts lēmums), holistiskais skatījums. Šķēršļi visvairāk saistīti ar cilvēcisko faktoru, mazāk – ar ekonomiskajiem vai dzīves vides apstākļiem. Kā šķēršļus var minēt dažādas izcelsmes un veidu bailes, problemātisku komunikāciju un cieņas vadītas sadarbības trūkumu, pirmkārt, starp aprūpes sniedzējiem (vecmātēm, ārstiem) savā starpā un, otrkārt, starp aprūpes sniedzējiem un tās saņēmējiem (vecmāte/ārsts – sieviete/ģimene). Tāpat arī problēmas rada sagatavotības trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību, zems pašvērtējums – vāji izpausta tieksme „izrauties no bara” un attīstīties tālāk gan profesionālajā, gan personīgās izaugsmes līmenī; agresija un vainīgo meklēšana problēmu/nevēlamu iznākumu gadījumos (nespēja risināt konfliktus pragmatiski un objektīvi, bez aizspriedumiem un uzskatiem, kas aizvieto patiesu izpēti, pieredzi un rezultātā – zināšanas).

Tomēr ir cerība – gan klienti (vecāki), gan aprūpes sniedzēji (vecmātes, daži ārsti) ir gatavi meklēt un iet jaunus ceļus, izraujoties no padomju laika varmācības režīma radītajiem ierobežojumiem un nevarēšanas – gatavi sadarboties savā starpā, lai kopīgi sasniegtu kvalitatīvus un sabiedrību atveseļojošus rezultātus.

Situācija Austrumeiropas valstīs

Ne visās Austrumeiropas valstīs vecmāšu profesija ir atzīta par patstāvīgu profesiju un ne visās valstīs vecmātēm ir tiesības patstāvīgi pieņemt dzemdības. Ir arī valstis, kur šādas tiesības ir tikai ginekologiem, savukārt vecmātes darbojas kā asistentes. Tas pats attiecas uz sieviešu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi.

No dalībvalstu – Čehijas, Slovākijas, Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Moldovas, Ungārijas, arī Lietuvas, kuras pārstāves tā arī konferencē neieradās, prezentācijām kļuva skaidrs, ka mājdzemdības notiek visās šajās valstīs. Tomēr vairākumā valstu tas notiek tā saucamajā likuma „pelēkajā zonā”. Kaut arī tiesiskais regulējums tieši neaizliedz dzemdēt mājās un formāli pieļauj izvēles iespēju, tad faktiski tiek radīti administratīvie šķēršļi, kas šādu iespēju izvēlēties liedz. Piemēram, Čehijā, lai varētu praktizēt mājdzemdības, vecmātes licencē jābūt tieši tā arī ierakstītam, taču prasības, lai šādu licenci iegūtu, nav reāli izpildāmas. Attiecīgi, kamēr viss ir labi, acis tiek pievērtas. Tiklīdz sievietei vai bērnam nepieciešama pārvešana uz slimnīcu, sākas problēmas. Tās var izpausties kā vecmātes arests, tiesāšana un aizliegums praktizēt (plaši pazīstams Ungārijas vecmātes un agrākās ginekoloģes Agneses Gerebas stāsts). Arī vecāki var tikt izsaukti uz policiju, bet gadījumā, ja ievietošana slimnīcā bijusi nepieciešama tikai mātei, bet bērns palicis mājās ar tēvu, policija var ierasties pēc bērna un ar varu to aizvest uz slimnīcu. Horvātijā pēc mājdzemdībām ir problēmas ar bērna reģistrēšanu, sociālie dienesti pat draudot atņemt šos bērnus, jo neesot īsti zināms, ka tie „pieder” šiem vecākiem. Kā atzina vecmātes – tā ir strādāšana ar vienu kāju cietumā. Vairākumā valstu nav izveidota profesionāla mediķu komisija, kas izvērtētu negatīvos gadījumus un lemtu par vecmātes atbildību. Ideāli šādai komisijai būtu jāsastāv no vecmātēm un citiem speciālistiem, kas pārzina plānotu ārpusstacionāra dzemdību metodes. Ja arī valstīs komisija ir, tā sastāv no ārstiem, kas ir pret ārpusstacionāra dzemdībām un viņu lēmumi ir nelabvēlīgi vecmātēm, savukārt starptautisko ekspertu viedoklis netiek ņemts vērā.

Kā parādīja stāsti no dažādajām valstīm – ārpusstacionāra dzemdības notiek pat tad, ja par tām draud cietumsodi. Tādēļ likumdošanas sakārtošana, radot iespēju šādām dzemdībām notikt, ir valsts interesēs. Valstis, kuras nevēlas pieņemt likumus par vecmāšu tiesībām praktizēt un pieņemt ārpusstacionāra dzemdības, to pamato ar vēlmi pasargāt pacientus (to dzirdējām arī Čehijas Republikas Veselības ministrijas pārstāves uzrunā). Tomēr pacienti daudz labāk būtu pasargāti, ja valstī būtu konkrēts un izpildāms regulējums gan attiecībā uz nepieciešamo vecmāšu izglītību, gan tehnisko aprīkojumu dzemdībās.

Varam būt no sirds lepni par to, ka Latvijā mājdzemdības notiek jau gadiem un notiek legāli. Tik labvēlīga situācija, kā pie mums un vairākumā Rietumeiropas valstu, ir tikai vēl pāris Austrumeiropas valstīs – Igaunijā un Polijā.

Noslēgums

Ja ārpusstacionāra dzemdību jomā esam platu soli priekšā gandrīz visām pārējām Austrumeiropas valstīm, tad iespējams, ka vecmāšu izglītības, statusa un fizioloģiskās dzemdībās viņām atvēlētās lomas ziņā esam līdzīgākā situācijā ar pārējām valstīm. Vecmāšu autonomijas un profesijas prestiža nostiprināšana, noteiktu izglītības un profesionālo standartu ieviešana un vecmāšu profesionālās organizācijas stiprināšana noteikti ir lietas,  kurās mums vēl ir vieta izaugsmei.

Kopumā esam ļoti gandarītas par iespēju pāris dienas pavadīt kopā ar visām konferences dalībniecēm un pateicīgas par uzaicinājumu. Konferences laikā mēs uzzinājām tik daudz dažādas noderīgas informācijas un ieguvām tik daudz kontaktu, kam citā veidā būtu jāpatērē daudz vairāk resursi. Īpašs paldies par kompāniju mūsu jaukajām ceļabiedrenēm!

Līga Liepa-Kivilande, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle, topošā dūla, juriste

Līga Vasara, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, topošā dūla