Mājdzemdības Igaunijā

eesti

Līdz 20. gadsimta 30. – 40. gadiem, lielākā daļa dzemdību Igaunijā notika mājās, taču padomju laikā dzemdniecība šajā valstī tika reorganizēta – ikkatrai sievietei bija jāreģistrējas pirmsdzemdību klīnikā un jādzemdē slimnīcā. 50. gados uzcēla daudz jaunu slimnīcu ar dzemdību nodaļām tajās. Jau 70. un 80. gados katrā nozīmīgā pilsētā un rajona centrā bija slimnīca ar dzemdību nodaļu, un mājdzemdības tika pilnībā izskaustas. Sociālisma laikā dzemdību nodaļās kārtība bija ļoti strikta, disciplīna un attieksme bezpersoniska un nehumāna. Jo lielāka bija slimnīca, jo mazāk tika padomāts par vecmāti un sievieti, kas dzemdēja. Pēdējo desmitgažu laikā dzemdniecība un pirmsdzemdību aprūpe Igaunijā ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas un kopš 2014. gada 1. augusta mājdzemdības ir juridiski atļautas un likumīgas.

Tartu Universitātes Slimnīcas vecmāte un Tartu Veselības Aprūpes centra pasniedzēja Siiri Põllumaa norāda, ka pat šādā jūtīgā, trauslā un dziļi intīmā jomā bija nepieciešama likumdošana, lai nodrošinātu drošību un aizsardzību gan ģimenēm, gan arī vecmātēm, jo pretējā gadījumā mājdzemdības turpinās pastāvēt slepus kā līdz šim.

Jaunajos noteikumos ievietots saraksts ar riskiem un gadījumiem, kādos mājdzemdības nav drošas mātei un mazulim. Šis saraksts ir informatīvs ne tikai mediķiem, bet arī ģimenēm, kas vēlas mājdzemdību opciju izmantot. Lai gan mājdzemdības ir likumīgas, tomēr šī tēma izraisa nopietnas un asas diskusijas no mediķu un ginekologu puses, kas norāda, ka pašreiz nav tādu metožu, kas varētu noteikt visas iespējamās dzemdību pataloģijas jau iepriekš. Taču diskusijas ir neizbēgamas, jo šis ir jautājums, kas skar tik daudz cilvēku, gluži kā bērnu audzināšana, norāda Põllumaa.

Pašlaik Igaunijā mājdzemdības sastāda vien 0,4 – 0,5% no visām dzemdībām, kas ir mazāk kā simts mājdzemdību gadā. Taču vecmāte Siiri Põllumaa ir skeptiska par mājdzemdību skaita palielināšanās iespēju, norādot, ka pēc likuma tikai vecmāte, kas saņēmusi īpašu licenci, var pieņemt bērnu mājās un līdz šim valstī neviena licence vēl nav izdota. Turklāt arī finanses šādam pakalpojumam netiek piešķirtas no valsts vai Veselības Apdrošināšanas līdzekļiem.

Var secināt, ka valsts izveidojusi noteikumus, lai regulētu šo jomu, un novērstu nedrošu un slepenu mājdzemdību pastāvēšanu, turpmākais darbs ir vecmāšu, ginekologu un citu iesaistīto personu rokās, lai padarītu mājdzemdības par maksimāli drošu un pieejamu procesu kā arī uzlabotu sadarbību starp mājdzemdību vecmātēm un slimnīcu personālu ātrākai risku novēršanai un vajadzīgo manipulāciju nodrošināšanai.

Avoti:

  1. Voites M., Development of Midwifery in Estonia, West Tallin Central Hospital Womens Clinic.
  2. Rudi H., 2014, Home Birth Hereby Legal, http://news.postimees.ee/2896035/home-birth-hereby-legal
  3. Postimees.ee, 2013, Governmental green light to giving birth at home, http://news.postimees.ee/2638650/governmental-green-light-to-giving-birth-at-home
Advertisements

Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig

Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju –  viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi.  1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām  un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu,  jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki,  kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies.  Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi  izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt.  Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu,  raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai,  tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu –  tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk  un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk)  – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai  15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad  šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

 

Avots: Kas jauns

Par gaidīšanas laika un dzemdību neizdzēšamo pieredzi

Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.
Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka lielpregnant-775036_1920 (1)āka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

 

Vaiāk lasi šeit, ko par to visu saka Anna Krumpāne

Auto sēdeklīti izvēloties

Priekšvārds

Līga:

Kad jaunākajam puikam palika pusgads, sāku lūkoties cauri autokrēsliņu pasaulei, lai izvēlētos labāko, ko lietot, kad viņam paliks gadiņš. Pirkums gana dārgs un ilgi lietojams, lai tam pievērstos nopietni. Tad izlasīju informāciju, kas man bija pilnīgs jaunums – bērni mēdz braukt pretēji braukšanas virzienam ilgāk nekā gadu. Ne tikai mēdz to darīt, bet tā arī ir daudz drošāk. Radās jautājums – kāpēc man to neviens nepateica ātrāk, kad izvēlējos krēsliņu vecākajam puikam? Tādēļ tagad vēlējos dalīties ar jums šajā informācijā un palūdzu Ivetai no “Muki.lv” pastāstīt par šādu braukšanas veidu.

Stāsts par sēdēšanu pretēji braukšanas virzienam

Iveta:

Jau vairākus gadus esam apraduši ar domu, ka mazuli pārvadāt automašīnā droši ir tikai un vienīgi vecumam atbilstošā autokrēsliņā un nemaz vairs neatceramies tos laikus, kad mazulis brauca mammas klēpī vai vienkārši rotaļājās uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa. Tagad tas šķistu dīvaini, vai ne? Nedroši un bezatbildīgi. Tādēļ, ka iepazīstot jaunas un drošākas alternatīvas, mēs esam spējīgāki izvērtēt ierastos risinājumus un pieņemt informētākus lēmumus. Tādēļ šajā rakstā esmu apkopojusi informāciju par vēl vienu drošāku iespēju pārvadāt automašīnā savu bērnu, kas Skandināvijas valstu iedzīvotājiem šķiet pašsaprotama, bet pagaidām vēl ir neierasta Latvijā.

Extended Rear Facing – kas tas ir?

Extended Rear Facing (ERF) ir drošs bērna pārvadāšanas veids, par ko Latvijā pamazām sāk runāt vecāki, kuru pats galvenais autokrēsliņa izvēles kritērijs ir drošība. Extended Rear Facing ir ilgāka bērna pārvadāšana automašīnā ar skatu pretēji braukšanas virzienam – ar vārdu “ilgāka” saprotot ilgāk, nekā tas būtu ierasts, kas Latvijā pārsvarā nozīmē 13 kg jeb aptuveni gada vecumu. Dažādās valstīs atmuguriska braukšana paredzēta atšķirīgi ilgi – citur tas ir līdz bērniņa gada vecumam, citur 18 mēnešiem, bet ir valsts, kā Latvija, kur vispār nav nekādu vecuma ierobežojumu, kad mazuli likt ar skatu braukšanas virzienā. Satiksmes noteikumi nosaka, ka bērnam jāatrodas krēsliņā saskaņā ar svara un vecuma ierobežojumiem, kurus ieteicis ražotājs. Visbiežāk ražotāji ļauj savos krēsliņos mazuli pārvadāt ar skatu braukšanas virzienā no 9 kg svara, kuru lielāka auguma bērni var sasniegt pat tik mazi kā 6 mēnešos. Tomēr, cik tas ir droši?

Frontālas sadursmes gadījumā (kas ir aptuveni 80% no avārijām),  bērni, kas sēž ar skatu braukšanas virzienā, aptuveni 40% gadījumos gūst nopietnas traumas vai pat iet bojā. Šīs avārijas ir ne vien visbiežākās, bet arī visbīstamākās, jo tās parasti ir lielākā ātrumā un triecieni ir nozīmīgāki. Iemesls bērnu nopietnajām traumām ir gan fizika, gan bērna ķermeņa uzbūves īpatnības: visbīstamākā ir 1. krēslu grupa, t.i. no 9 kg svara. Tas tamdēļ, ka krēslā bērns ir iesprādzēts ar siksnām un kārtīgi nostiprināts, bet galva un kakls var brīvi kustēties – attiecīgi bremzējot vai frontālas sadursmes brīdī bērna ķermenis ir fiksēts krēslā, bet smagā galva lido uz priekšu ar milzīgu spēku, ko netur vājais kakliņš un tiek gūtas traumas, kā rezultātā bērns var kļūt par invalīdu vai iet bojā. Pieaugušā galvas masa ir apmēram 9% no ķermeņa svara, kamēr mazuļiem 8-9 mēnešu vecumā vairāk kā 25%. Un mugurkauliņš vēl ir mīksts un nepārkaļķojies – līdz 3 gadu vecumam tas faktiski ir skrimšļu mīkstumā un pavisam apkaļķojas tikai līdz pubertātes vecumam. Tāpēc traumas, pat nelielas sadursmes gadījumā, ir daudz nopietnākas kā pieaugušajiem. Traģiskākais ir tas, ka bērns var ciest pat tad, ja nekāda sadursme nav notikusi – šoferis paspēj nobremzēt, bet bērnam straujas bremzēšanas rezultātā var satraumēties spranda un būt nopietni smadzeņu bojājumi.

Pilnīgi otrādi tas ir krēslā, kurā mazulis novietots ar skatu atpakaļ – bremzējot un frontālas sadursmes gadījumā bērns ar inerci tiek iespiests dziļāk krēslā un ir labāk pasargāts. Statistika ir iespaidīga – 92% atmuguriski braucoši bērni negūst nopietnus savainojumus un netiek apdraudēta viņu dzīvība (braukšanas virzienā tādi bija ~ 60%). Atšķirība ir milzīga!

Piemēram, Zviedrijā, kas ir numur viens valsts pasaulē satiksmes drošības ziņā, bērniem autosēdeklītī rekomendēts atrasties atmuguriski līdz 4 gadu (!) vecumam. Un šī norma nav nekāds jaunums, bet darbojas jau 40 gadus. Līdzīgas normas ir arī citās Skandināvijas valstīs. Arī ASV burtiski tikko mainījuši savu nostāju, un bērniem atmuguriski būs jābrauc vismaz līdz 2 gadu vecumam. Tāpat kā pie mums iedzīvojušās satiksmes noteikumu prasības par autokrēsliņu nepieciešamību, tā Zviedrijā ir retums tie bērni, kas brauc ar skatu braukšanas virzienā pirms 3-4 gadu sasniegšanas. Pat četru gadu vecumā pretēji brauc 75%. Tieši tādēļ Zviedrija ir sasniegusi neticamus rezultātus bērnu drošībā autonegadījumos līdz 6 gadu vecumam. Un iebildumam, ka tas ir labāku ceļu vai braukšanas kultūras dēļ arī ir pretarguments – salīdzinot datus Vācijā (kur nav populāras ERF idejas) un Zviedrijā, redzams, ka vecuma grupā, kura atbilst 0-13 kg grupas krēsliņiem, kuros bērni abās valstīs brauc ar skatu pretēji braukšanas virzienam, dati ir ļoti līdzīgi. Taču būtiskas izmaiņas traģisko autoavāriju statistikā sākas vecuma grupā, kur bērni tiek sākti sēdināt ar skatu braukšanas virzienā. Tātad ceļiem un kultūrai te laikam nav izšķirošas nozīmes.

Vēl viens liels arguments, kas izskan diskusijās par drošības tēmu auto ir krēsliņu sertifikācija. Jā, lai krēsliņu pārdotu Latvijā vai vispār Eiropas Savienībā, tam ir jābūt sertificētam. Taču testi, kuros šī sertifikācija notiek, ir vienkāršoti un ņem vērā tikai ārēju bērna sadursmi ar automašīnu, bet neiedziļinās iekšējo orgānu satricinājumā vai spēkos, kādi iedarbojas uz mugurkaulu. Turklāt, lai saņemtu sertifikātu, jāiztur pārbaude testā ar ātrumu 30 km/h. Zviedrijā ir cita testēšanas metode autokrēsliņiem, kur šie lielumi tiek mērīti, ātrums tuvāk realitātei un ir pierādīts, ka slodze uz sprandu ir 5x lielāka, atrodoties ar seju braukšanas virzienā: ar skatu braukšanas virzienā apmēram 300-320 kg, kamēr ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai 50-60 kg. Jau pie 130 kg ir risks nopietni traumēt mugurkaulu. Arī iekšējie orgāni saņem būtiski mazāku satricinājumu un ir pasargātāki. Lūk, kādēļ braukšana ar skatu atpakaļ ir 5 reizes drošāka!

Vai ERF krēsliņi nopērkami arī Latvijā?

Latvijā veikalos 99% gadījumu redzami divu veidu krēsliņi, kas stiprināmi ar skatu atpakaļ – 0-13 kg (0. grupa) un 0-18 kg (0.-1. grupa). 0-13 kg stiprināmi tikai ar skatu atpakaļ un pie tiem mēs esam pieraduši – sēdinām tādos pavisam mazos bēbīšus un vadājam pavisam droši. 0-18 kg (un arī 0-25 kg) gandrīz visi ir stiprināmi ar skatu atpakaļ līdz tiem pašiem 13 kg (!) un pārsniedzot šo svara atzīmi jau stiprināmi ar skatu uz priekšu. Šajos sēdekļos bērnam būs iespēja braukt ar skatu atpakļ mazliet ilgāk nekā 0-13 kg sēdeklītī, līdz aptuveni 1.5 gadu vecumam, jo 0-18 kg čaula tomēr ir garāka un plašāka, un arī tas ir labi; tomēr šie nav īsti ERF sēdekļi. Par ERF autokrēsliem var uzskatīt tos, kas ļauj braukt ar skatu atpakaļ līdz 18 kg vai 25 kg svaram, kas atbilst attiecīgi 4-5 un 7-8 gadu vecumam. No pirmajiem tie vēl atšķiras arī ar bērna kājām paredzēto vietu un sēdēšanas slīpumu.
ERF krēslu izvēle nav liela – gan Latvijā, gan visā pasaulē. Vēl nesen Latvijā izvēle bija pavisam niecīga. Dažos autokrēsliņu veikalos varēja iegādāties “BeSafe Izi Combi” un “Recaro Polaric”. Priecē, ka, sarosoties ieinteresētiem vecākiem, informācijas kļūst vairāk un arī piedāvājums paplašinās. Veikaliņā “Muki.lv” ir izveidojies pat tāds kā ERF kompetences centriņš, kurā vecāki var saņemt padomu, apskatīt un izmēģināt arī vairākus Skandināvijas tirgum ražotos ERF krēsliņu veidus, ko ražo “Britax” un somu firma “Klippan”.  Katram no šiem krēsliņiem ir savi plusi un mīnusi, svarīgs ir gan tas, cik bieži vēlaties to ņemt laukā no mašīnas, gan tas cik tā liela, utt. Tagad jums atliek vien izlasīt, apdomāt un izlemt, kā vadāsiet savu bērniņu – kā ierasts vai drošāk.

Pēcvārds

Līga:

Domājot par šiem krēsliņiem, galvā atradās dažādi īsti un izdomāti pretargumenti:

1) Dārgi. Jā, ir dārgāk nekā daļa uz priekšu vērsto sēdeklīšu. Tomēr izdalot uz lietošanas gadiem, ieguldījums nav tik liels. Un vēl – ja jau mēs vēlamies braukt automašīnā, tad tā vai citādi bez līdzekļiem neesam un varam sakrāt. Ja bērns vēl gaidāms, var izvēlēties “Klippan” ražoto “KISS Duologic” (pazīstams arī kā “Acta Graco Duologic” – sēdeklītis derēs no dzimšanas brīža līdz 4 gadiem, tātad atkritīs atsevišķa 0. grupas sēdeklīša pirkšana.

2) Grūti ielikt. To nācās lasīt ADAC testu aprakstos un citur internetā. Nezinu cik veikli ir bijuši tie licēji, jo nekā sarežģīta nebija. Īpaši jau ar Isofix stiprinājumu, tomēr arī ar jostām nav īpaši sarežģīti.

3) Vajag lielu mašīnu. Par to uztraucāmies un braucām uz “Muki.lv” piemērīt. Secinājums – 180cm garam šoferim aiz muguras var ielikt ERF krēslu pat “VW Golf” mašīnā.

4) Bērnam nav ērti. Paskatoties uz priecīgajiem bērniem zviedru mājas lapās un priecīgajiem bērniem, kas jau Latvijā sākuši braukt – domāju tas nav taisnība. Kājas sanāk atspiest pret sēdekli, vai var sakrustot turciski. Ja tā padomā – kājām karāties gaisā bez atbalsta arī nav diez ko ērti (kā tas bija puikam braucot uz priekšu vērstā sēdeklītī).

5) Sēdeklis nosmērējas. Jā, ja neuzliek pārklāju. Var pirkt par 8-20 Ls gatavus, var uzmeistarot pats no auduma gabala un auklas ar ko piestiprināt krēslam.

6) Grūti bērnu iecelt. Tas varētu būt taisnība, jo jāceļ augstāk nekā iepriekš. Tomēr, ja bērns aktīvi nepretojas, bet palīdz – tas nav grūti.

Tā nu izsvēruši visus plusus un mīnusus, kļuvām par ERF sēdekļa īpašniekiem. Patiesībā pat par divu, jo arī vecākais puika turpmāk brauks ar skatu atpakaļ, kamēr nesasniegs 4 gadus vai 18 kg. Nav jau tā, ka tieši šāda izvēle jāizdara visiem. Tomēr labāk ir zināt par šādu iespēju, izpētīt un izlemt, nekā lemt nezinot, ka šāda iespēja vispār pastāv.

Ja esat kā es un jums gribas palasīt vēl:

Pētījums par zviedru pieredzi.

Pētījums, ko veicis ANEC – Eiropas patērētāja balss standartizācijā.

Daudz labas informācijas – http://www.carseat.se (arī bilžu galerija)

Brauciet droši 🙂

Interesantais internetā

Vēlējāmies padalīties ar šādu pagājušās nedēļas laikā interneta plašumos atrasto informāciju:

Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā. Dinas Ceples raksts par to kāpēc reizēm dzemdībās viss notiek ne tā kā plānots. Par to, ka neizbēgami gribas kādu vainot un jābūt lielai drosmei, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.  Par to, ka pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, veiksmīgu dzemdību atslēga ir tieši sievietes rokās. Raksts, kurš var likties skarbs, bet kuru ir ļoti vēlams izlasīt. Īpaši tiem, kuriem dzemdību pieredze vēl tikai priekšā.

Pirtīžas. “Stārķa ligzdas” mājas lapā parādījies brīnišķīgs Dinas Ceples un Aivas Zeidmanes pirtīžu apraksts. Liek sailgoties pēc siltuma – gan pirts siltuma, gan vecmātes roku un sirds siltuma. Apraksts par pirtīžām parastā vannas istabā arī top un drīzumā būs mūsu mājas lapā.

Blood simple. Kā nelielas izmaiņas bērnu ķeršanas praksē varētu izskaust zīdaiņu anēmiju. Raksts (angļu valodā) žurnālā “The Economist” par Zviedijā veiktu pētījumu, kurā pierādīts, ka ļaujot nabas saitei pulsēt vismaz 3 minūtes, ir iespējams ievērojami samazināt zīdaiņu anēmijas gadījumu skaitu. Ne par velti mājdzemdību vecmātes bez vajadzības nabas saiti neaiztiek. Viņas zina, ka ne jau aiz gara laika daba paredzējusi tai nodot bērnam asinis vēl pēc piedzimšanas. Prieks, ka zviedru ginekologs to ir pierādījis zinātniski.

Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study.

Apvienotajā Karalistē veikts apjomīgs pētījums par dzemdību perinatālajiem (bērna) un mātes iznākumiem, vērtējot veselas sievietes ar zema riska grūtniecību pēc plānotās dzemdību vietas. Mediji, izlasot vienu un to pašu pētījumu, nonākuši pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, atkarībā no savas iekšējās pārliecības. Labākie piemēri šādi Pētījums Anglijā: Zema riska dzemdībām nav nepieciešama slimnīca un Pētījumā atklāts, ka mājdzemdības nav drošas. Atkārtošu vēlreiz – pētījums un atskaite par to ir viena un tā pati, tikai žurnālisti dažādi. Objektīvākais raksts, ko redzēju ir šāds Study finds home birth is safe.

Īsumā – skatoties visas mammas un visas dzemdību vietas, bērnus ir vienlīdz droši dzemdēt gan mājās, gan slimnīcā, gan vecmāšu valdītos dzemdību centros (gan tādos, kas vienā ēku kompleksā ar slimnīcu, gan tādos, kas atsevišķi). Mammām, kas ir jau iepriekš dzemdējušas, rezultāti bērniem ir nedaudz labāki mājās un dzemdību centros nekā slimnīcā (tas netiek uzsvērts, jo statistiski atšķirība nav tik liela). Mammām, kas dzemdē pirmo reizi, mājās ir sliktāki rezultāti, nekā slimnīcās un dzemdību centros. Tāpēc daļa virsrakstu min trīskāršo riska palielināšanos. Vēl jāatzīmē, ka tika mērīta ne tikai mirstība bērnam, bet plaša spektra traumatisms, t.sk. krampji, encefalopātija, kaulu lūzumi, sepse utt. Mājdzemdībās pirmdzemdētājām šo gadījumu skaits bija 9,3 no 1000. Slimnīcās 5.3. Ja skatās tikai bērnu mirstību (no dzemdību sākšanās brīža pēc 37 grūtn. ned. līdz 1 nedēļai), tad mājās 1,3 no 1000 (jeb 6 bērniņi no 4568 dzemdībām), slimnīcā 0,5 no 1000 (jeb 5 no 10626).

Interesanti likās tas, ka vislabākie rezultāti gan pirmdzemdētājām, gan vairāku bērnu mammām bija nevis slimnīcās, bet vecmāšu vadītos dzemdību centros, kas atrodas pie slimnīcas – t.i. vai nu tajā pašā ēkā vai ēku kompleksā. Tur pirmdzemdētājām bērnu mirstība bija 0,3 no 1000 (3 gadījumi no 8349), bet jau dzemdējušām sievietēm – 0,1 no 1000 (1 gadījums no 8322).

Tāpat kā citur veiktajos salīdzinošajos mājdzemdību pētījumos, mājās un vecmāšu vadītos centros “normālas” dzemdības piedzīvoja vairāk sieviešu (mājās 88%, slimnīcā – 58%). Slimnīcās bija ievērojami vairāk ķeizari (11,1% pret 2,8% mājās), epidurālās anestēzijas, stimulēšanas, epiziotomijas, 3 un4 pakāpes plīsumi.

Pētījumā tika minēts arī tas, cik  % sieviešu no mājdzemdībām tiek pārvestas uz slimnīcu – pirmdzemdētājas 45% gadījumu, atkārtoti dzemdējošās ~ 11%.

Dangers of “Crying It Out”. Damaging children and their relationships for the longterm. Psiholoģijas profesores raksts angļu valodā par to, kāpēc bērnus jāmierina, kad tie raud un kāds kaitējums tiek nodarīts viņu fiziskajai, psiholoģiskajai un emocionālajai attīstībai, ja pieturamies iepriekšējās paaudzes bērnu audzināšanas metodei – “lai paraud, ar laiku pārstās raudāt”. Tēma par drošo piesaisti, ko latviski nodarbībā par bērnu emocionālo audzināšanu brīnišķīgi izstāsta Diāna Zande.

Zīdīšana Mongolijā. (angļu val.) Kanādiešu mammas pieredze kādu laiku dzīvojot Mongolijā, kur valda uzskats, ka vislabākie cīkstoņi tiek zīdīti vismaz 6 gadus. Kur mammas piens tiek uzskatīts par labāko ēdienu, ko mamma var dot bērnam, un netiek uzstādīti konkrēti termiņi, kad bērnam jāsāk “atmest”  mammas piens. Vislabākais teikums no raksta: “Es sapratu, ka ir miljoniem veidu kā rīkoties [audzinot bērnu] un es varu izvēlēties jebkuru no tiem”.

P.S. Ja atrodat kādu rakstu, kuru izlasot liekas – to vajadzētu izlasīt arī citiem – pielieciet komentāros, vai atsūtiet mums saiti e-pastā: majdzemdibas@gmail.com