Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.
Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka lielāka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

Vaiāk lasi šeit, ko par to visu saka Anna Krumpāne