Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig
Advertisements

Kādēļ ārstes, medmāsas un citas medicīnas nozares speciālistes izvēlas dzemdēt mājās?

Viens no medicīnas nozares vislabāk glabātajiem noslēpumiem – aizvien lielāks skaits ārstu, medmāsu, ārstu palīgu un citu medicīnas nozares speciālistu izvēlas dzemdēt mājās.

Visbiežāk šīs medicīnas nozares pārstāves par to izvēlas noklusēt.

Viņas nevēlas aizskart savus kolēģus.

Viņas nevēlas zaudēt savas slimnīcas priekšrocības.

Viņas nevēlas zaudēt savas darbavietas.

Savienotajās Valstīs katru gadu piedzimst vairāk nekā četri miljoni bērnu, un dažas no simtiem, ja ne tūkstošiem Amerikas ārstu un medmāsu, kas dzemdē mājās, sāk publiski runāt par šo savu izvēli.

Kādēļ gan vecmāte izvēlētos mājdzemdības?

Tāpēc, ka mājdzemdības ir vismaz tikpat drošas vai visdrīzāk drošākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei no Jēlas universitātes, kas visus savus četrus bērnus ir dzemdējusi mājās.

Tāpēc, ka mājdzemdības ir saudzīgākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei, kas cīnījās ar saviem kolēģiem par to, lai atļautu sievietēm slimnīcā izvēlēties dabīgas dzemdības pēc ķeizargrieziena, kā arī dzemdēt bērnus nepareizā guļā / ar kājām pa priekšu. Tagad viņa pieņem mājdzemdības Dienvidkalifornijā, tai skaitā dzemdības ar dvīņiem un nepareizi gulošiem bērniem.

Tāpēc, ka viņas negrib starpenes iegriezumus. Šai medicīnas doktorei  bija pieci.

Tāpēc, ka viņas negrib iejaukšanos, epiziotomiju, vai citas bīstamas, dārgas un bieži nevajadzīgas iejaukšanās.

Tāpēc, ka viņas grib, lai viņu bērni ierodas pasaulē, kas ir mīlestības un laipnības, nevis spožu gaismu un satraukuma pilna.

Viena no medicīnas speciālistēm, kas izvēlējās abus savus mazuļus dzemdēt mājās, ir Džesika Mora, 34gadīga praktizējoša medmāsa un divu bērnu mamma no Petalumas, Kalifornijas.

Džesika veido filmu par medicīnas sabiedrībā notiekošo jauno tendenci par labu mājdzemdībām.

Šo dokumentālo filmu sauc Kādēļ ne mājās?”

Es vakar runāju ar Džesiku pa telefonu. Viņa labprāt piekrita dalīties ar savu (lielisko, iedvesmojošo, skaudību radošo) dzemdību stāstu šajā blogā.

Lai cik brīnišķīgas būtu viņas pieredzes, ja tu esi kā es, Džesikas mājdzemdību stāstu tev varētu būt grūti klausīties.

Es savu pirmo bērnu dzemdēju slimnīcā. Tās nebija labas dzemdības.

Es joprojām esmu pilna nožēlas un skumju par šo izvēli. Varbūt arī tu jūties līdzīgi.

Es vēlos, kaut būtu bijusi tik gudra un atjautīga, kā Džesika.

Taisnība, tas notika pirms interneta ēras. Taisnība, es zināju tikai dažus cilvēkus, kas bija stāvoklī vai ar maziem bērniem. Taisnība, mans vīrs un es abi bijām augstskolā bez ģimenes atbalsta un bez jebkādas iespējas apmaksāt mājdzemdības. Taisnība, man nebija ne jausmas, cik slikti pret mums izturēsies slimnīcā.

Bet man tomēr īsti nav attaisnojuma. Man vajadzēja būt pietiekoši gudrai, lai izdarītu pareizo izvēli. Es biju jauna, vesela un labā fiziskā formā. Grūtniecības laikā pieņēmos svarā tikai par deviņiem kilogramiem. Es plānoju palikt mājās, cik vien ilgi tas bija iespējams. Kas gan būtu varējis noiet greizi?

Man ļoti patika mana vecmāte. Viņa bija gudra un uzjautrinoša un tikai dažus gadus vecāka par mani. Viņai pašai bija 2 bērni, laba humora izjūta, un velnišķīgs smaidiņš. Viņa visu laiku izskatījās nogurusi, bet viemēr bija draudzīga un laipna manu (ļoti īso) vizīšu laikā. Es nezināju, ka neredzēšu viņu ne reizi savu dzemdību laikā. Neviens man nepateica, ka viņa pēctam pie manis nevienu reizi nepienāks, lai pajautātu, kā man gāja dzemdībās vai apjautātos par mana jaundzimušā veselību. Kāpēc gan lai viņa to darītu? Es biju tikai viena no simtiem viņas pacientu, “rūpes” par manu grūtniecību bija viņas darbs. Nekas vairāk.

Vienalga, cik labas attiecības jums ir ar savu ārsti, viņa visdrīzāk NEBŪS pieejama dzemdību laikā, ja vien kaut kas nenoies greizi. Lielākā daļa vecmāšu uzskata vai arī viņām uz to norāda slimnīcu vadība, ka viņu laiks ir pārāk vērtīgs, lai ienāktu un pateiktu jums laipnus vārdus, pamasētu jūsu muguru vai piedāvātu padzerties ūdeni. Tas galu galā nav viņu darbs.

Tāpēc vecmāte atnāk tikai tad, ja dzemdību process ir “apstājies”, lai veiktu kādas manipulācijas. Vai arī, ja viss notiek gludi, viņa parādās izstumšanas brīdī. Tikai tad, ja jūs esat lielāka skaita ārstu prakses aprūpē, jums var palaimēties, ka kāds no jūsu ārstes kolēģiem piedalās jūsu dzemdībās, vienīgais vīriešu dzimtes pārstāvis, tieši tas, kuram nav vairs matu un kurš jūs sabar par “savtīgumu”, vienīgais, kuru jūs nekad iepriekš neesat satikusi.

Ja jums paveicas un māsiņas ir laipnas, jūsu dzemdību pieredze slimnīcā var būt pozitīva. Bet ja jums tiek tādas māsiņas, kā man, tādas, kas rupji iebāž savus pirkstus jūsu makstī pēc 15 stundu dzemdībām un asi noskalda: “Nekā. Pat ne milimetrs”, (par jūsu dzemdes atvērumu), pēc tam ar riebumu novelkot cimdus, aizmetot tos prom un izsteidzoties no telpas, jūs piepilda nožēla, ka izvēlējāties dzemdības slimnīcā.

Es tiku verbāli un fiziski apvainota manu dzemdību laikā slimnīcā Atlantā, Džordžijā. Divas vecmātes un dzemdību pieņemšanas medmāsas, kas pret mani izturējās ar tādu nicinājumu, mani neatceras. Viņiem mana pieredze bija standarta procedūra. Viņiem neko nenozīmēja tas, ka medmāsas atteicās nepielietot epiduriālo anestēziju (to pašu anestēziju, kuru mani iebiedēja pieņemt, kuru es negribēju, un par kuru man pēctam bija jāmaksā milzīga naudas summa). Tas, ka rezultātā man sešas nedēļas bija asiņošana, hemoroīdi, nejūtīga kāja un salauzta sirds pēc mana bērniņa piedzimšanas, ir nebūtiski. Galugalā, viņi vienkārši darīja savu darbu.

Džesikas stāsts ir pavisam citāds. Viņa neizvēlējās mājdzemdības pēc negatīvas slimnīcas pieredzes, kā es to darīju. Viņai jau pirmās dzemdības bija tādas, kā viņa to bija vēlējusies. Maigas, drošas dzemdības pazīstamā vidē.

Protams, aizvien vairāk ārsti un medmāsas izvēlas mājdzemdības.

Viņiem ir tas, kā man nebija. Viņi grib to, ko Džesika izdarīja.

Šeit ir neliels ieskats viņas stāstā un nedaudz vairāk par viņas topošo filmu. Es ziedoju $100 viņas filmas uzsākšanas kampaņai. Ceru, ka jūs arī tā darīsiet:

 

“Ārpus scenārija”, Džesika Mora

 

Es vienmēr biju “labā meitene”. Vecākā meita ģimenē, es vienmēr visiem izdabāju. Ievēroju noteikumus un nekad neiekļuvu nepatikšanās. Darīju lepnus savus vecākus un skolotājus. Pilnīgs pretstats savam jaunākajam brālim.

 

Pirmo reizi izgāju ārpus šī scenārija, kad pēdējā brīdī atteicos no stipendijas studijām Vašingtonas universitātē Seintluisā – pirmkursnieku orientēšanās nedēļas nogales laikā. Es izvēlējos doties uz mazāku, privātu Kristiešu universitāti Arkanzasā.

 

Atkal izgāju no scenārija, apprecoties koledžas laikā. Mani vecāki atguvās, bet sākotnēji bija vairāk kā neapmierināti par nepareizā laika izvēli šim notikumam. Mans tēvs vairāk par visu baidījās, ka es palikšu stāvoklī un nepabeigšu augstskolu. Es daļēji izpirku savu vainu, pabeidzot augstskolu. Izrādījās, mans tēvs veltīgi uztraucās par manu palikšanu stāvoklī. Es pavadīju četrus gadus, mēģinot ieņemt bērniņu un pārcietu divas zaudētas grūtniecības. Visbeidzot mani divi bērni tika ieņemti pateicoties mākslīgajai apaugļošanai.

Es biju medmāsa, kas strādāja jaundzimušo un pediatriskajās intensīvās aprūpes nodaļās. Mana ģimene un draugi uztvēra par pašsaprotamu, ka es savus bērnus dzemdēšu slimnīcā, ka to dara gandrīz 99% sieviešu Amerikā.

Ar tik ļoti “gaidītu” un tehnoloģiski sarežģītu grūtniecību, kādēļ gan lai es riskētu?

Mana izvēle nebija viegla. Es kritiski izvērtēju datus un izsvēru riskus. Rūpīgi izpētīju opcijas. Un nolēmu, ka vislielākā iespēja drošām un nesarežģītām dabīgām dzemdībām būs manās mājās kopā ar cilvēkiem, ko pazinu  un kam uzticējos.

Mana ģimene un daži no maniem kolēģiem tam nevēlējās piekrist.

Bet tad, kad tas beidzot notika, mana dzemdību pieredze bija kaut kas vairāk nekā es pat tiku iedomājusies.

Tā bija manas dzīves visskaistākā un spēcīgākā pieredze.

Kopš tā laika esmu noskaitījusies kā mani draugi un ģimenes locekļi pieredzējuši pilnīgi pretējas dzemdības. Tādas, pēc kurām viņi jutušies bezspēcīgi, nobijušies, satraukti un sakauti.

Esmu arī satikusi vairākus kolēģus un slimnīcu dzemdību speciālistus, kas izvēlējās dzemdēt mājās.

Bieži vien viņi par savu izvēli noklusēja, slēpa no draugiem, ģimenes un kolēģiem. Bet es gribu izstāstīt viņu stāstu. Stāstu, kas potenciāli var paplašināt mājdzemdību izpratni vairāk nekā tas, kā to mēdz attēlot medijos.

Te nu es esmu, atkal izgājusi ārpus scenārija. Veidoju dokumentālu filmu. Esmu praktizējoša ārste un divu bērnu māte. Nekad neesmu apmeklējusi filmu veidošanas skolu. Tas var izklausīties nedaudz traki, bet tieši tas notiek.

Es uzsāku šo projektu, kad manai meitai bija trīs mēneši. Ņēmu līdzi savu piena pumpi uz intervijām un pārskatīju scenārija kopijas, barojot viņu ar krūti. Tas nebija viegli un vēl nav beidzies. Bet, kad vien kļūst grūti, es pārskatu kādas no intervijām vai dzemdībām, ko esam uzfilmējuši.

Šajos dzemdību stāstos ir tik daudz skaistuma un gudrībās, zināšanu un spēka.

Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ar tiem dalīties ar visu pasauli.

Atrašanās ārpus scenārija, kā izrādās, ir vislabākā vieta, kur būt.

Džesika Mora ir praktizējoša ģimenes medmāsa un filmas veidotāja Petalumā, Kalifornijā, kur viņa dzīvo ar savu vīru, diviem bērniem un divām aitām. Viņa šobrīd veido savu pirmo dokumentālo filmu “Kādēļ gan ne mājās?”. Filma ir par slimnīcās strādājošiem dzemdību speciālistiem, kas izvēlas dzemdēt mājās. Jūs variet noskatīties treileri un iegūt vairāk informācijas šeit: www.whynothome.com un atbalstīt šo projektu šeit bit.ly/whynothome.

Dženifera Margulis (http://www.jennifermargulis.net/about/), doktora grāda ieguvēja, atzinības guvusi žurnāliste, bijusī Fulbraita stipendijas saņēmēja un autore grāmatai Tavs mazulis, Tava Izvēle: uzņemties vadību par savu grūtniecību, dzemdību un audzināšanas lēmumiem laimīgākai, veselīgākai ģimenei (izdevniecība Scribner).

Par autori: Dženifera Margulis, doktora grāda ieguvēja, bijusī vecākā biedre Šustera Izmeklēšanas Žurnālistikas Institūtā Brandeis Universitātē, ir atzinības guvusi ceļojumu, kultūras un ģimenes tēmu rakstiece.

Viņa ir autore grāmatai: “Mazuļu bizness: Ko ārsti tev nestāsta, ko korporācijas mēģina tev iepārdot un kā tu vari savu grūtniecību, dzemdības un mazuli “paturēt” pirms viņu peļņas.”

Autore: Dženifera Margulisgalva

Atsauce 

Veselības mēnesis Liepājā

Liepājas pilsētas Domes Vides un veselības daļa jau vairāk nekā 10 gadus maijā organizē pasākumus ar devīzi „Par veselīgu liepājnieku!”. Šajā laikā notiek arī Latvijas Mājdzemdību vecāku apvienības rīkoti pasākumi topošajiem un jaunajiem vecākiem:

(VISI PASĀKUMI IR BEZ MAKSAS)

5. maijs

10.30–11.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Auduma autiņbiksītes. Veidi, kopšana, trūkumi un priekšrocības”, lektori: mammas, kuras saviem bērniem lieto auduma autiņus A.Pečule, L.Vasara. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Vienreizējo autiņbiksīšu lietošana ir ērta, bet tai ir daudz trūkumu – cena, ietekme uz vidi un bērna veselību. Mūsdienās arvien populārāka kļūst auduma autiņu izmantošana. Runā, ka tas ir sarežģīti un prasa daudz laika. Vai tā ir? Mammas, kuras pašas izmanto auduma autiņus pastāstīs par dažādiem autiņu veidiem, to kopšanu, pozitīvo un negatīvo pieredzi. Vecākiem būs iespēja uz vietas apskatīt dažādus auduma autiņu veidus.

12.00–13.00 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Bērna vadīta ēšana. Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem”, lektore I.Sondore (Muki.lv).Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim.
13.30–14.30 nodarbība topošajiem vecākiem un vecākiem ar bērniem līdz 4 gadu vecumam „Extended Rear Facing jeb droša bērna pārvadāšana automašīnā”, lektore I.Sondore. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Latvijā pieņemts bērnu pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai pirmajā dzīves gadā. Skandināvijas valstīs šis laiks ir ilgāks – 4 gadi. Tas tiek pamatots ar ievērojami uzlabotu bērna drošību. Avārija vai strauja bremzēšana var izraisīt nopietnas bērna sprandas traumas vai pat nāvi, ja viņš ir ievietots sēdeklītī ar skatu braukšanas virzienā, tādēļ ASV jau ir mainījusi un arī Eiropas Savienība tuvākajā laikā mainīs rekomendācijas par to, cik ilgi bērns jāpārvadā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Lektore pastāstīs par pētījumu rezultātiem, ERF sēdeklīšu veidiem, atspēkos biežāk dzirdētos mītus par bērnu pārvadāšanu ar skatu pretēji braukšanas virzienam.

9. maijs

 

10.00-11.30 un 13.00-14.30 „Krīzes grūtniecības centra” jauniešu programmas organizēta nodarbība jauniešiem Liepājas 1. ģimnāzijā un Liepājas Internātskolā, lektors Ulvis Kravalis. Kontaktpersona A.Aizkalne. Tālrunis: 26105258.

11. maijs

18.00–19.30 topošajiem vecākiem un interesentiem tikšanās ar grāmatas „Радость ожидания и чудо рождения” autori, dūlu Lindu Rozenbahu, (pasākums norisināsies krievu valodā). Norises vieta: „Tējas istaba” Fr.Brīvzemnieka iela 28. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai pa e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas visbiežāk lasītāji saka – manas bailes no dzemdībām ir mazinājušās. Arī Lindai, gaidot savu pirmo bērniņu, nebija svešas bailes un bažas. Bet satikšanās ar vecmāti Dinu Cepli un tas, kā viņa par dzemdībām runāja, lika aizdomāties, ka neesam tik nevarīgi savu dzemdību norisē un ir daudz lietas, kas “strādā” mūsu labā. “Es to aizrautīgi tvēru, bet arī ar zināmu skepsi – izklausās labi, bet es pārbaudīšu uz savas ādas! Un – izrādījās, ka tiešām tas viss “strādā”!” saka Linda. Un viņa nevarēja klusēt – tāpēc aizsāka savu sirdsdarbu – grāmatas rakstīšanu.

Tikšanās ar grāmatas autori varēsiet jautāt sev aktuālos jautājumus par grūtniecību un dzemdībām. Uzzināt, vai tas, ko Linda aprakstījusi grāmatā apstiprinās arī dūlas darbā. Diskutēt par to, ko mēs pašas varam darīt savu dzemdību labā.

19.30–21.00 nodarbība „Auglības atpazīšanas metodes”, lektori Baiba Stikute, Kristīne un Gunārs Lociki. Norises vieta: „Tējas istaba”, Fr.Brīvzemnieka ielā 28. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai pa e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Auglība ir vērtīga dāvana, kas ļauj ģimenē ienākt bērniņam. Dabīgā ģimenes plānošana (DĢP) var gan palīdzēt atrast bērniņa ieņemšanai vislabvēlīgāko laiku, gan plānot bērnu skaitu ģimenē un laika intervālus starp katra bērna piedzimšanu saskaņā ar Dievu un savām iespējām, pēc iespējas labāk sagatavojot mīlestības telpu katra bērniņa ienākšanai pasaulē. Šim nolūkam ir Auglības Atpazīšanas Metode (AAM), ar kuras palīdzību var ne tikai noteikt auglīgos un neauglīgos periodus sievietes ciklā, bet arī konstatēt problēmas, ja tādas ir, kas varētu traucēt bērna ieņemšanu un pilnvērtīgu attīstību. Lekcijā tiks stāstīts:

–     Kas ir vīrišķība un sievišķība.

–     Kā dzīvot harmonijā ar savu ciklu.

–     Pamatfakti par auglību un bērna ieņemšanu.

–     AAM vēsture, AAM mūsdienu skolas.

–     AAM efektivitāte.

–     Biežāk uzdotie jautājumi.

–     Ko dzīvošana atbilstoši DĢP dod laulāto attiecībām.

–     Tehniskā palīdzība AAM izmantošanā – tiešsaistes cikla grafiki un cikla datori.

12. maijs

 

11.00–12.15 topošajiem vecākiem un interesentiem tikšanās ar grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” autori dūlu Lindu Rozenbahu. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka iela 28, 2.stāvs.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Tikšanās ar grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” autori, dūlu Lindu Rozenbahu.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas visbiežāk lasītāji saka – manas bailes no dzemdībām ir mazinājušās. Arī Lindai, gaidot savu pirmo bērniņu, nebija svešas bailes un bažas. Bet satikšanās ar vecmāti Dinu Cepli un tas, kā viņa par dzemdībām runāja, lika aizdomāties, ka neesam tik nevarīgi savu dzemdību norisē un ir daudz lietas, kas “strādā” mūsu labā. “Es to aizrautīgi tvēru, bet arī ar zināmu skepsi – izklausās labi, bet es pārbaudīšu uz savas ādas! Un – izrādījās, ka tiešām tas viss “strādā”!” saka Linda. Un viņa nevarēja klusēt – tāpēc aizsāka savu sirdsdarbu – grāmatas rakstīšanu.

Tikšanās ar grāmatas autori varēsiet jautāt sev aktuālos jautājumus par grūtniecību un dzemdībām. Uzzināt, vai tas, ko Linda aprakstījusi grāmatā apstiprinās arī dūlas darbā. Diskutēt par to, ko mēs pašas varam darīt savu dzemdību labā.

 

12.30–13.30 nodarbība „Dzemdības nelielā slimnīcā”, vada O.Niedola, Priekules slimnīcas vecmāte. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Agrāk Liepājas topošās mammas labprāt devās uz Priekules slimnīcu, lai laistu pasaulē savu bērniņu. Šobrīd valsts apmaksātas dzemdības Priekulē vairs nenotiek, tomēr ir pieejama maksas dzemdību palīdzība. Kāda ir maksa un kas tajā ietilpst, pastāstīs Priekules slimnīcas pārstāve.

13.45–15.45 nodarbība topošajiem vecākiem un interesentiem „Dūlas atbalsts grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā”. Lektores – sertificētas dūlas L.Rozenbaha un A.Zeidmane. Norises vieta:Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Jau vairākus gadus Latvijā ir iespējams saņemt dūlas palīdzību grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Ko dara dūla, kā viņas darbs atšķiras no mediķu darba, pastāstīs vairākas Latvijā pazīstamas dūlas.

16.00–17.30 nodarbība topošajiem vecākiem un interesentiem „Plānotas mājdzemdības Latvijā”, lektore – mājdzemdību vecmāte A.Zeidmane. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

2011. gadā 1% no dzemdībām Latvijā bija plānotas mājdzemdības. Kas ir plānotas mājdzemdības, kādi ir priekšnoteikumi to norisei, kā norisinās grūtnieces aprūpe, dzemdības un pēcdzemdību aprūpe, kādi ir biežākie mīti sabiedrībā, pastāstīs Ģimenes veselības centra „Stārķa ligzda” vecmāte Aiva Zeidmane.

19. maijs

 

10.00–11.15 nodarbība „Veselīgāka dzīve sev un bērniem – uzturs un sadzīve”, lektore A. Piķele. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Veselību var uzlabot dažādos veidos. Viens no tiem – pārskatīt savu pārtiku, ikdienā lietoto sadzīves ķīmiju, ķermeņa kopšanas līdzekļus. Kādi ir pirmie soļi veselīgākam un zaļākam dzīvesveidam, pastāstīs Antra Piķele.

11.30–14.30 nodarbība jaunajiem vecākiem „Bērna nēsāšana slingā”. Lektores – sertificētas bērnu nēsāšanas konsultantes A.Apsīte,  E.Žvagiņa-Jākobsone. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērnu nēsāšanas konsultantes parādīs kā pareizi nēsāt bērnu un pastāstīs par nēsāšanu no anatomiskā, fizioloģiskā un psiholoģiskā viedokļa, ergonomiskajām nēsāšanas palīgierīcēm (garo un īso lakatu, lakatu ar riņķiem, slingu-kabatu, mei-tai, ergonomisko ķengursomu u.c.), bērnu nēsāšanas palīgierīču atšķirībām, izvēli un pareizu lietošanu.

25. maijs

 

14.00–16.00 seminārs „Krīzes grūtniecības centru darbība”. Paredzēts interesentiem un speciālistiem, kuri ikdienā saskaras ar krīzes centra mērķauditoriju – cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība neplānotas grūtniecības, spontānā aborta vai bērna slimības gadījumos. Lektores: Rīgas Krīzes grūtniecības centra vadītāja J. Briede-Jureviča un Liepājas Krīzes grūtniecības centra vadītāja L.Sirmā. Norises vieta: Liepājas Lutera ev.lut. draudzes namā, Jelgavas ielā 58. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

26. maijs

10.00–11.15 nodarbība jaunajiem vecākiem “Bērna attīstība pirmajā gadā”. Lektore – fizioterapeite Līga Sprūde. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Bērna attīstība pirmajā gadā ir straujāka nekā jebkad vēlāk. Tas ir satraucošs laiks vecākiem, jo jāatrod atbildes uz tik daudziem jautājumiem – kas bērnam būtu jādara konkrētā vecumā, kā netraucēt bērna attīstībai. Par visiem šiem jautājumiem pastāstīs fizioterapeite Līga Sprūde.

11.30–14.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Zīdīšana: teorija un prakse”. Lektore – Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas valdes priekšsēdētāja S.Lase. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Lektore pastāstīs par zīdīšanas teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, sniegs klātienes konsultācijas atnākušajām māmiņām, kā arī pastāstīs interesentiem par iespēju Liepājā piedalīties brīvprātīgo zīdīšanas konsultantu mācībās, aprakstot zīdīšanas konsultanta darba ikdienu.

Par citiem  “Veselības mēneša 2012” pasākumiem lasiet programmā

Pasākumus atbalsta:

Liepājas pilsētas domes Vides un veselības daļa

kā arī:

Muki.lv (Iveta Sondore), Augliba.lv (Baiba Stikute), veikals “Alvīne” (Antra Piķele), Ģimenes veselības centrs “Stārķa ligzda” (Aiva Zeidmane), Priekules slimnīca (Olga Niedola), Latvijas Dūlu apvienība (Linda Rozenbaha), Slingu skola (Aija Apsīte un Evita Žvagiņa-Jākobsone), Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācija (Sandra Lase), Krīzes grūtniecības centrs (Laima Sirmā, Judīte Briede-Jureviča, Liene Šile, Aiga Aizkalne), fizioterapeite Līga Sprūde un Anda Pečule.

Informatīvais atbalsts:

Pirmais Latvijas Ģimenes portāls “Cālis.lv”, portāls “Mammām un tētiem”

Vai lielumam ir nozīme?

Pirms mēneša, 27. oktobra „Bez Tabu” sižetā par traģēdiju Madonas slimnīcā (nedzīvi piedzima bērniņš), Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga teica: „Es esmu par to, ka mums ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātiem, mums jābūt profesionāli varošiem, līdz ar to runāt par to, ka mēs varētu kakti…, krūmos jau nē, pirtiņā, vai ļoti mazā dzemdību palīdzības iestādītē dzemdēt, nav īsti atbildīgi Eiropas Savienības, teiksim, robežās.”

Tēma ļoti nopietna – vai dzemdētājas un jaundzimušie Latvijā saņem pietiekami kvalitatīvu aprūpi. Viegli pasmaidījusi par to, kā diez jutās nelielo slimnīcu darbinieki, kuru darba vietas tika salīdzinātas ar krūmiem, izlēmu papētīt, kāda ir situācija citās attīstītās valstīs un Eiropas Savienības robežās – vai kvantitāte ir vienlīdzīga kvalitātei.

Ieskatoties pētījumos, rezultāti ir dažādi. Vācijā[1] un Norvēģijā[2] izsecinājuši, ka mazās slimnīcās (mazāk par 500 dzemdību gadā) mirstība zema riska dzemdībās ir lielāka. Tajā pašā laikā Norvēģijā secināts arī, ka optimālais stacionāra lielums ir 2000-3000 dzemdības gadā, ja vairāk – mirstība atkal paaugstinās. Savukārt, Austrālijā[3] līdzīgā pētījumā rezultāti ir pretēji – neonatālā mirstība zema riska dzemdībās ir zemāka, ja tās notiek iestādēs ar mazāk nekā 2000 dzemdībām gadā (arī tad, ja tur notiek tikai 100 dzemdības gadā). Līdzīgi ir Jaunzēlandē [4].

Labs informācijas avots ir Eiropas Perinatālās veselības pārskats[5] (pārskats ar 2004. gada datiem, jo jaunāks nebija atrodams). Latvijā nelielās nodaļās notika 32,3% dzemdību, kas bija otrs lielākais īpatsvars ES. Salīdzinot augļa mirstību un neonatālo mirstību ar to, kāds procents no dzemdībām notiek mazajās dzemdību nodaļās (ar mazāk nekā 500 dzemdībām gadā) un piemērojot korelācijas aprēķinu ES valstu datiem, Excel deva atbildi, ka saistība starp to, cik % dzemdību notiek nelielos stacionāros un augļa mirstību ir 0,16, bet neonatālo – 0,13 (jo skaitlis tuvāks 1, jo saistība ir ciešāka, ja zem 0,4, saistības praktiski nav). Pat neņemot krasākos piemērus, varam salīdzināt Austriju un Skotiju. Austrijā 14,5% dzemdību notiek mazās nodaļās, mazāk nekā 20% – lielās, bet perinatālā mirstība (no 22 grūtniecības nedēļām līdz mēnesim pēc dzemdībām) ir 8,9 no 1000, savukārt Skotijā mazās nodaļās notiek piecas reizes mazāk dzemdību un vairāk nekā 55% notiek lielās, bet perinatālā mirstība 1,6 reizes lielāka nekā Austrijā. Tātad ES robežās nav tik vienkārši, ka dzemdēšana lielās slimnīcās ir risinājums augstai mirstībai.

Pozitīvi ir tas, ka daudzās valstīs mazo dzemdību nodaļu slēgšana tikusi veikta agrāk, tādēļ ir iespējams redzēt, kādas tai ir sekas. Kanādā sievietes, kuras dzīvo 1-2 stundu braucienā no dzemdību nodaļas, 6 reizes biežāk neplānoti dzemdēja ārpus stacionāra, savukārt tās, kas dzīvo 3-4 stundu attālumā, tika biežāk pakļautas dzemdību ierosināšanai, ja salīdzina ar sievietēm, kas dzīvo tuvu slimnīcām[6]. Eiropā ne visās valstīs izmaiņas ir izteiktas, jo Francijā, pat slēdzot mazās nodaļas, tikai 1,8% sieviešu līdz dzemdību nodaļai veicamais attālums ir lielāks nekā 30 km (iepriekš 1,4%) [7]. Skotijā tika secināts, ka pēc nelielo nodaļu slēgšanas dzemdību palīdzības sniegšana kļuvusi nevienlīdzīga. Ir vietas, kur ir iespēja izvēlēties starp vairākām tuvām nodaļām, un ir teritorijas, kur līdz tuvākajai dzemdību nodaļai jābrauc 160km, kas varētu pasliktināt dzemdību iznākumus [8]. Kanādā un Nīderlandē ticis secināts, ka palielinoties attālumam līdz dzemdību nodaļai, palielinās perinatālā mirstība un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pavadītais laiks [9] [10]. Tātad – dzemdību nodaļu slēgšanas gadījumā jāapsver arī negatīvā ietekme.

Ko par stacionāru optimālo lielumu domā Latvijā? Šobrīd valsts apmaksā dzemdības, kas notiek stacionāros, kuros iepriekšējā gadā notikušas vismaz 200 dzemdības. Dr. Kreicberga intervijā „Latvijas Avīzei” minēja, ka, viņasprāt, minimālajam dzemdību skaitam gadā būtu jābūt 1000 [11]. Lai gan tas ir tikai viena cilvēka viedoklis bez īpaša pamatojuma, varam mēģināt iztēloties šādu scenāriju. Latvijā tad paliktu 13 dzemdību iestādes – divas Rīgā, viena Jūrmalā, un pa divām katrā reģionā. Iedomājieties kāda cīņa izceltos par to, kurās izredzētajās pilsētās tiktu saglabātas dzemdību nodaļas? Krietni lielam skaitam sieviešu nāktos uz tuvāko stacionāru braukt vairāk nekā 100 km. Tas būtu saistīts ar transporta izmaksām valstij, jo, ja uz netālu dzemdību nodaļu sievietes nereti dodas ar taksometru vai savu transportu, tik tālā ceļā viņas visticamāk dotos ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu. Otrs aspekts – ko gan dotu tas, ka atlikušais stacionārs ir izcili aprīkots un tur gadā notiek liels skaits dzemdību, ja sievietei ir liela iespēja līdz šim stacionāram nepaspēt? Jau šobrīd ir izveidojusies situācija, ka sievieti no Talsiem vai Aizputes 40. grūtniecības nedēļā ar viltus trauksmi ierodoties tuvākajā dzemdību nodaļā, var sagaidīt ar vārdiem – „Nu, ko jūs brauksiet atpakaļ? Ir taču laiks, kaut kāda dzemdību darbība ir redzama, varam taču dzemdības ierosināt, citādi varbūt nākošreiz nepaspēsiet atbraukt….”

Sava loma dzemdību iznākumos noteikti ir arī dzemdētāju sociālajam riskam un kopējam veselības stāvoklim, kas mēdz atšķirties pilsētās un laukos. Rīgas Dzemdību nams šobrīd rūpējas par savu labo statistiku, bet būtu jāizsver kāda tā būtu tad, ja uz turieni ar ātro neatliekamo palīdzību vestu sievietes no tālākajiem lauku rajoniem. Citu valstu pieredze rāda, ka tik laba vairs nebūtu. Turklāt jājautā – vai mazajās nodaļās situācija ir tik slikta? Dati par perinatālo mirstību stacionāros tiek apkopoti Valsts Ekonomikas centrā, tomēr to izpaust neļauj likums. Iespējams,  ļoti mazajās nodaļās rezultāti ir bijuši slikti, jo 2009. gadā tika slēgta virkne mazo nodaļu un 2010. gadā perinatālā mirstība ir samazinājusies. Tomēr, lai to varētu apgalvot, nepieciešams padziļināts pētījums, kurā būtu jāsalīdzina laikā dzimušu veselu bērnu (jo smagi slimiem vai priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem pēc Latvijas dzemdību palīdzības struktūras nelielās nodaļās nebūtu jādzimst) dzemdību iznākumi katrā no Latvijas dzemdību nodaļām, turklāt vismaz 2 gadu griezumā, jo neliela dzemdību skaita gadījumā arī viena neveiksme var radīt maldīgi sliktu statistiku. Šogad martā Latvijā tika sākts gadu ilgs projekts “Izglābsim 100 bērnus!”, lai pētītu galvenos zīdaiņu mirstības iemeslus Latvijā. Iespējams pēc tā noslēguma uzzināsim, kāda ir situācija dzemdību palīdzības sniegšanā Latvijā.

Kāds būs risinājums, ja pētījums parādīs, ka situācija vissliktākā ir nodaļās ar dzemdību skaitu zem 500? Pirmā doma, kas iespējams ienāktu prātā daļai nozares vadošo speciālistu, ir šīs nodaļas slēgt. Bet, kā jau iepriekš minēts, tad jāizsver arī daudzas negatīvās puses – transporta izdevumi, paaugstināts neplānoto ārpusstacionāra dzemdību skaits, paaugstināts ierosināto dzemdību skaits, paaugstināts atkārtoto plānveida ķeizargriezienu skaits (kurš piekritīs uz vaginālām dzemdībām pēc ķeizargrieziena, ja stacionārs tālu?), samazināsies iespēja, ka grūtniecībā un dzemdībās būs iespējama nepārtraukta viena un tā paša mediķa aprūpe – jo uzskaitē sieviete, visbiežāk, būs tuvu dzīvesvietai. Turklāt slēgšana nav problēmas risinājums. Kā teicis slavenais stratēģiskās plānošanas speciālists Gerijs Hamels: „Nogriežot resnam cilvēkam vienu kāju, viņš tievāks nekļūs”. Sistēmiskas problēmas nav iespējams risināt, nenoskaidrojot cēloni.

Kāds ir cēlonis mediķu kļūdām? Atgriežoties pie dr. Kreicbergas citāta – tehnoloģiskais nodrošinājums un profesionālā varēšana. Jāpiekrīt, ka jebkurai slimnīcai, kurā tiek pieņemtas dzemdības ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātai un tajā ir jāstrādā zinošiem un izglītotiem dzemdību speciālistiem (vecmātēm un ginekologiem), neonatologiem un anesteziologiem. Iespējai veikt neatliekamu ķeizargrieziena operāciju jābūt visu diennakti. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi kādēļ sievietēm vispār doties uz slimnīcu – tad nav būtiskas starpības starp plānotām dzemdībām mājās un slimnīcā.

Otrs aspekts ir mediķu prasmes un zināšanas. Dr. Kreicberga pauda uzskatu, ka neliels dzemdību skaits un izglītoti speciālisti ir nesavienojamas lietas. Daļa patiesības šajā viedoklī varētu būt. Ja mediķis strādā nesen un gada laikā redz 50 dzemdības, ir iespēja, ka, retas komplikācijas gadījumā, viņam nebūs pieredzes, lai veiksmīgi to atrisinātu. Tomēr ar laiku pieredze uzkrājas, turklāt nelielam dzemdību skaitam ir arī savi ieguvumi. Tas dod iespēju katras dzemdības novērot pilnvērtīgāk un ļauj konkrētajai dzemdētājai un bērnam veltīt nedalītu uzmanību, laicīgāk pamanīt pirmos signālus, kas liecinātu par pataloģiju. Jāatzīmē, ka galvenais jautājums ir nevis cik dzemdības dienā pieņem katrs mediķis, bet gan cik zinošs un varošs šis mediķis ir. Un, ja atbilde ir – ne pietiekami, tad nākošais jautājums ir – kā nodrošināt, lai būtu.

Kad es tikko sāku darba gaitas kā ražošanas plānotāja, mans mentors deva uzdevumu panākt, lai nākošajā nedēļā būtu gatavs jauns pasūtījums. Ieskatoties plānā, es atbildēju, ka tas nav iespējams. Viņa atbilde bija – nesaki man, ir vai nav iespējams. Atbildi uz jautājumu – to ir iespējams izdarīt. Jo to, ko nevar izdarīt pašreizējā lietu kārtībā, ir iespējams izdarīt, ja tiek veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Šo pašu jautājumu es vēlos uzdot visiem tiem, kas domā un strādā, lai dzemdību palīdzība Latvijā būtu kvalitatīvāka.

  • Kā panākt, lai dzemdību nodaļas ir tehnoloģiski nodrošinātas? Vai ir nepieciešams papildu finansējums? Vai to var iegūt pārdalot līdzekļus? Vai ir nepieciešams vienreizējs ieguldījums vai ilgtermiņa atbalsts? Varbūt tomēr pietiekami tuvu darbojas divas nodaļas, lai apvienotu spēkus un no divām viduvējām izveidotu vienu labu? Varbūt ir iespējami vēl citi sadarbības veidi?
  • Kā panākt, lai mediķi ir zinoši un varoši? Vai esošā izglītības programma rada pietiekami izglītotus speciālistus? Kādas ir tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas iespējas? Vai ir pieejama jaunākā nozares zinātniskā literatūra un vai mediķi viņu lasa? Kādas mācības ir nepieciešamas? Vai šo iespēju radīšanā vajag aktīvāk darboties asociācijām? Vai nepieciešama aktīva sadarbība starp asociācijām? Vai ir iespējama pieredzes apmaiņa, rotēšana un prakse augstāka līmeņa vai piepildītākā stacionārā? Vai tiek veikta neveiksmīgo iznākumu (un gandrīz neveiksmīgo iznākumu) analīze un vai ar tās rezultātiem tiek iepazīstināti mediķi? (Turklāt ne tikai iesaistītie, bet visi, jo labāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savējām. Laba pieredze ar šo ir Apvienotajā Karalistē) Vai speciālisti, kas iegūst jaunāko informāciju, dalās ar to savā darba vietā, turklāt ar citu profesiju pārstāvjiem (t.i. ne tikai ginekologs ar ginekologu, bet arī ar vecmātēm, pediatriem)?

Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem būtu jāatbild, pirms tiek pieņemti lēmumi par jebkuras iestādes slēgšanu. Iespējams, ka Latvijā pēc iedzīvotāju skaita pietiktu ar vienu slimnīcu, bet pēc teritorijas un ceļu stāvokļa, par objektīvu atlases kritēriju kļūst arī ģeogrāfiskā izkliede – t.i. kāds ir attālums līdz tuvākajai dzemdību iestādei.


[1] Assessing the impact of delivery unit size on neonatal survival: estimation of potentially avoidable deaths in Hessen, Germany, 1990-2000. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12660897

[2] Relation between size of delivery unit and neonatal death in low risk deliveries: population based study. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1720939/pdf/v080p0F221.pdf

[3] Does size matter? A population-based study of birth in lower volume maternity hospitals for low risk women. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/16398776

[4] Is obstetrics safe in small hospitals?: Evidence from New Zealand’s Regionalised Perinatal System. http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0140673685927473

[5] European Perinatal Health Report (data from 2004). http://www.europeristat.com/bm.doc/european-perinatal-health-report.pdf

[6] Distance matters: a population based study examining access to maternity services for rural women. http://www.biomedcentral.com/content/pdf/1472-6963-11-147.pdf

[7] Impact of maternity unit closures on access to obstetrical care: The French experience between 1998 and 2003 http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0277953608003985

[9] Birth Outcomes Among Older Mothers in Rural Versus Urban Areas: A Residence-Based Approach http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B1C310570-7412-4F41-9659-F4F0A151562A%7D/Distancej.1748-0361.2010.00332.x.pdf

[10] Travel time from home to hospital and adverse perinatal outcomes in women at term in the Netherlands http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B4B87D261-62D8-4E0B-9385-46B5EA3671E3%7D/Ravelli%20BJOGj.1471-0528.2010.02816.x.pdf