Mana pirtīžu pieredze

Vēl pirms vecākā bērniņa gaidīšanas, manās rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”. Grāmatā bija arī gana izsmeļošs pirtīžu apraksts. Lai gan manās asinīs rit dažādu tautu asinis, kaut kas manā dvēselē saslēdzās un es jutu – tas ir man.

Kad mājās piedzima Raitis, pirmajā nedēļā mēs instinktīvi turējāmies savrup. Paziņām un svešiniekiem tobrīd nebija vietas mūsu dzīvē, arī draugi nesteidzās raudzībās. Šīs dienas nebija vieglas – tas bija tuvības, iepazīšanās un pierašanas laiks. Nebija pat izteiktas sajūtas par dienas ritmu – diena un nakts bija saplūdušas. Astotajā dienā atcerējos par pirtīžām. Bija jau pievakare, kad devos pastaigā pa sētu un saplūcu tās zālītes, kas mani tobrīd uzrunāja: pīlādža un ozola zariņus, kliņģerīti, sarkano un balto āboliņu u.c. Pirtīžas trijatā (abi vecāki un bērniņš) rīkojām vannas istabā. Ielikām zāļu novārījuma vanniņā naudiņu, oglīti un dzijas dzīpariņus. Ieguldījām Raiti vanniņā. Lējām viņam pa saujai virsū ūdenīti, teicām vēlējumus turpmākajai dzīvei. Pēc vanniņas mazais tika pie mammas piena. Gan vanniņa, gan piens mazo ieaijāja, un viņš gulošs tika nodots tēta rokās. Tad sekoja laiks man – apmazgājos ar vanniņas ūdeni, sakot paldies ķermenim, kas tik labi iznēsāja bērniņu. Tam sekoja nesteidzīga duša. Droši vien patīkamākā duša manā mūžā, jo tas bija pirmais pilnībā sev veltītais laiks kopš mazā dzimšanas. Bija sajūta, ka nomazgājas viss nogurums, nespēks, nedrošība un smagums. Paveroties spogulī, sapratu, ka neesmu nemaz tik ļoti mainījusies, esmu ne tikai mamma un “piena kombināts”, bet arī sieviete. Lai gan pirtīžas bija pilnībā improvizētas, tomēr sajūta bija ļoti laba. Bija sajūta, ka esmu atguvusies, mazais godam ievadīts dzīvē, un varam viņu vest ļaudīs.

Pēc otra dēla piedzimšanas man bija iespēja pirtīžas izdzīvot pilnīgāk. Mareks nāca pasaulē slimnīcā, un pirmajās dienās satika daudz svešus cilvēkus. Visi bijām diezgan uzvilkušies, gribējās mieru. Atgriezušies mājās, mēs turpinājām pēcdzemdību aprūpi pie vecmātes Aivas Zeidmanes un izvēlējāmies to pabeigt ar pirtīžām. Vecmāte Aiva šo dienu padarīja ļoti īpašu. Arī šoreiz salasīju zālīšu pušķīti. Vannas istabā sagatavojām īpašo vanniņu, kurā mazais saņēma daudzus laba vēlējumus no vecākiem un vecmātes. Divgadīgais vecākais brālis nepacietīgi gaidīja, kad varēs piedalīties, un tāda iespēja viņam tika dota. Pēc atsevišķās vanniņas, visi trīs (es ar abiem puikām) kāpām lielajā vannā, kur mazais ķērās pie pusdienām. Vecākais brālis ik pa laikam pievērsa mums uzmanību un pavēroja, kas notiek, bet pārējā laikā spēlējās vannā. Kamēr mazais zīda, Aiva maigi masēja viņa ādiņu ar manu pienu. Nebūtu tam ticējusi, bet pēc neilga laika uz Mareka ādas tiešām parādījās sari. Gan ne melni, kādus biju redzējusi bildēs, bet balti. Pēc kāda laika nomainījām puses. Mazajam zīžot no vienas puses, no otras tecēja piens, kas arī tika izmantots masāžai. Pienam nejaucām klāt ne miltus, ne maizi (ko biju dzirdējusi darām citas mammas). Mareks bija pilnībā mierīgs, atslābinājies.

Tādu pašu mierīgu un miegainu nodevām viņu tētim. Es kopā ar vecmāti devos uz pēcdzemdību masāžu. Sākumā bija grūti pārstāt domāt dažādas domas – par dzemdībām, par bērniem. Bet tad ļāvos laika ritumam. Aiva glāstošām kustībām masēja manu ķermeni, pastāstīja kā grūtniecības laikā pārvietojušies mani iekšējie orgāni, cik vēl laika vajadzēs, lai viss „atietu” atpakaļ ierastajās vietās. Izrunājām arī, ko man pašai darīt, lai palīdzētu ķermenim atgūt formu. Masāžas beigās prāta lietas noliku malā un vienkārši izbaudīju man veltīto laiku un uzmanību. Pēc masāžas kādu laiciņu pagulēju viena, un tad jau atgriezās tētis ar mazajiem. Pirtīžu noslēgumā visi kopā padzērām tēju. Tā bija ļoti patīkama un izdevusies diena. Paldies Aivai par šo neaizmirstamo pieredzi.

Abas reizes vanniņas ūdeni ar zālītēm pēc tam izlējām zem ozola sētā. Pēc manas pieredzes – pirtīžas gana labi izdodas arī parastā vannas istabā. Zinošas vecmātes vai dūlas klātbūtne, protams, dod papildus iespējas, jo mamma pati nespēs sevi izmasēt. Tomēr arī tad, ja nav iespējas pirtīžas veikt ar speciālista klātbūtni, es noteikti ieteiktu izpildīt vismaz dažus no tajās paredzētajām lietām: sarīkot vanniņu bērnam, izsakot laba vēlējumus, un pēc tam dot laiku mammai nesteidzīgi nomazgāties, varbūt veikt kādas skaistumkopšanas procedūras. Pirmā pēcdzemdību nedēļa parasti paiet nepārtrauktās rūpēs par bērnu. Tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds apzināti atvēlēts laiks mammai, kas palīdz atkal sajusties kā sievietei. Man patiesībā nav svarīgi vai šī pasākuma ieguvumi ir zinātniski pierādāmi vai iedomāti – es jutu, ka šī diena man, maniem bērniem un ģimenei deva daudz patīkamu emociju.

Vairāk informācijas par pirtīžām internetā – apraksts „Stārķa ligzdas” mājas lapā un Latvijas Radio 1 raidījums „Ģimenes studija” (ieraksts no saru dzīšanas „Harmonijā” un intervija ar Dinu Cepli un Aivu Zeidmani).

Advertisements

Interesantais internetā

Vēlējāmies padalīties ar šādu pagājušās nedēļas laikā interneta plašumos atrasto informāciju:

Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā. Dinas Ceples raksts par to kāpēc reizēm dzemdībās viss notiek ne tā kā plānots. Par to, ka neizbēgami gribas kādu vainot un jābūt lielai drosmei, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.  Par to, ka pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, veiksmīgu dzemdību atslēga ir tieši sievietes rokās. Raksts, kurš var likties skarbs, bet kuru ir ļoti vēlams izlasīt. Īpaši tiem, kuriem dzemdību pieredze vēl tikai priekšā.

Pirtīžas. “Stārķa ligzdas” mājas lapā parādījies brīnišķīgs Dinas Ceples un Aivas Zeidmanes pirtīžu apraksts. Liek sailgoties pēc siltuma – gan pirts siltuma, gan vecmātes roku un sirds siltuma. Apraksts par pirtīžām parastā vannas istabā arī top un drīzumā būs mūsu mājas lapā.

Blood simple. Kā nelielas izmaiņas bērnu ķeršanas praksē varētu izskaust zīdaiņu anēmiju. Raksts (angļu valodā) žurnālā “The Economist” par Zviedijā veiktu pētījumu, kurā pierādīts, ka ļaujot nabas saitei pulsēt vismaz 3 minūtes, ir iespējams ievērojami samazināt zīdaiņu anēmijas gadījumu skaitu. Ne par velti mājdzemdību vecmātes bez vajadzības nabas saiti neaiztiek. Viņas zina, ka ne jau aiz gara laika daba paredzējusi tai nodot bērnam asinis vēl pēc piedzimšanas. Prieks, ka zviedru ginekologs to ir pierādījis zinātniski.

Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study.

Apvienotajā Karalistē veikts apjomīgs pētījums par dzemdību perinatālajiem (bērna) un mātes iznākumiem, vērtējot veselas sievietes ar zema riska grūtniecību pēc plānotās dzemdību vietas. Mediji, izlasot vienu un to pašu pētījumu, nonākuši pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, atkarībā no savas iekšējās pārliecības. Labākie piemēri šādi Pētījums Anglijā: Zema riska dzemdībām nav nepieciešama slimnīca un Pētījumā atklāts, ka mājdzemdības nav drošas. Atkārtošu vēlreiz – pētījums un atskaite par to ir viena un tā pati, tikai žurnālisti dažādi. Objektīvākais raksts, ko redzēju ir šāds Study finds home birth is safe.

Īsumā – skatoties visas mammas un visas dzemdību vietas, bērnus ir vienlīdz droši dzemdēt gan mājās, gan slimnīcā, gan vecmāšu valdītos dzemdību centros (gan tādos, kas vienā ēku kompleksā ar slimnīcu, gan tādos, kas atsevišķi). Mammām, kas ir jau iepriekš dzemdējušas, rezultāti bērniem ir nedaudz labāki mājās un dzemdību centros nekā slimnīcā (tas netiek uzsvērts, jo statistiski atšķirība nav tik liela). Mammām, kas dzemdē pirmo reizi, mājās ir sliktāki rezultāti, nekā slimnīcās un dzemdību centros. Tāpēc daļa virsrakstu min trīskāršo riska palielināšanos. Vēl jāatzīmē, ka tika mērīta ne tikai mirstība bērnam, bet plaša spektra traumatisms, t.sk. krampji, encefalopātija, kaulu lūzumi, sepse utt. Mājdzemdībās pirmdzemdētājām šo gadījumu skaits bija 9,3 no 1000. Slimnīcās 5.3. Ja skatās tikai bērnu mirstību (no dzemdību sākšanās brīža pēc 37 grūtn. ned. līdz 1 nedēļai), tad mājās 1,3 no 1000 (jeb 6 bērniņi no 4568 dzemdībām), slimnīcā 0,5 no 1000 (jeb 5 no 10626).

Interesanti likās tas, ka vislabākie rezultāti gan pirmdzemdētājām, gan vairāku bērnu mammām bija nevis slimnīcās, bet vecmāšu vadītos dzemdību centros, kas atrodas pie slimnīcas – t.i. vai nu tajā pašā ēkā vai ēku kompleksā. Tur pirmdzemdētājām bērnu mirstība bija 0,3 no 1000 (3 gadījumi no 8349), bet jau dzemdējušām sievietēm – 0,1 no 1000 (1 gadījums no 8322).

Tāpat kā citur veiktajos salīdzinošajos mājdzemdību pētījumos, mājās un vecmāšu vadītos centros “normālas” dzemdības piedzīvoja vairāk sieviešu (mājās 88%, slimnīcā – 58%). Slimnīcās bija ievērojami vairāk ķeizari (11,1% pret 2,8% mājās), epidurālās anestēzijas, stimulēšanas, epiziotomijas, 3 un4 pakāpes plīsumi.

Pētījumā tika minēts arī tas, cik  % sieviešu no mājdzemdībām tiek pārvestas uz slimnīcu – pirmdzemdētājas 45% gadījumu, atkārtoti dzemdējošās ~ 11%.

Dangers of “Crying It Out”. Damaging children and their relationships for the longterm. Psiholoģijas profesores raksts angļu valodā par to, kāpēc bērnus jāmierina, kad tie raud un kāds kaitējums tiek nodarīts viņu fiziskajai, psiholoģiskajai un emocionālajai attīstībai, ja pieturamies iepriekšējās paaudzes bērnu audzināšanas metodei – “lai paraud, ar laiku pārstās raudāt”. Tēma par drošo piesaisti, ko latviski nodarbībā par bērnu emocionālo audzināšanu brīnišķīgi izstāsta Diāna Zande.

Zīdīšana Mongolijā. (angļu val.) Kanādiešu mammas pieredze kādu laiku dzīvojot Mongolijā, kur valda uzskats, ka vislabākie cīkstoņi tiek zīdīti vismaz 6 gadus. Kur mammas piens tiek uzskatīts par labāko ēdienu, ko mamma var dot bērnam, un netiek uzstādīti konkrēti termiņi, kad bērnam jāsāk “atmest”  mammas piens. Vislabākais teikums no raksta: “Es sapratu, ka ir miljoniem veidu kā rīkoties [audzinot bērnu] un es varu izvēlēties jebkuru no tiem”.

P.S. Ja atrodat kādu rakstu, kuru izlasot liekas – to vajadzētu izlasīt arī citiem – pielieciet komentāros, vai atsūtiet mums saiti e-pastā: majdzemdibas@gmail.com