Vēl pirms vecākā bērniņa gaidīšanas, manās rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”. Grāmatā bija arī gana izsmeļošs pirtīžu apraksts. Lai gan manās asinīs rit dažādu tautu asinis, kaut kas manā dvēselē saslēdzās un es jutu – tas ir man.

Kad mājās piedzima Raitis, pirmajā nedēļā mēs instinktīvi turējāmies savrup. Paziņām un svešiniekiem tobrīd nebija vietas mūsu dzīvē, arī draugi nesteidzās raudzībās. Šīs dienas nebija vieglas – tas bija tuvības, iepazīšanās un pierašanas laiks. Nebija pat izteiktas sajūtas par dienas ritmu – diena un nakts bija saplūdušas. Astotajā dienā atcerējos par pirtīžām. Bija jau pievakare, kad devos pastaigā pa sētu un saplūcu tās zālītes, kas mani tobrīd uzrunāja: pīlādža un ozola zariņus, kliņģerīti, sarkano un balto āboliņu u.c. Pirtīžas trijatā (abi vecāki un bērniņš) rīkojām vannas istabā. Ielikām zāļu novārījuma vanniņā naudiņu, oglīti un dzijas dzīpariņus. Ieguldījām Raiti vanniņā. Lējām viņam pa saujai virsū ūdenīti, teicām vēlējumus turpmākajai dzīvei. Pēc vanniņas mazais tika pie mammas piena. Gan vanniņa, gan piens mazo ieaijāja, un viņš gulošs tika nodots tēta rokās. Tad sekoja laiks man – apmazgājos ar vanniņas ūdeni, sakot paldies ķermenim, kas tik labi iznēsāja bērniņu. Tam sekoja nesteidzīga duša. Droši vien patīkamākā duša manā mūžā, jo tas bija pirmais pilnībā sev veltītais laiks kopš mazā dzimšanas. Bija sajūta, ka nomazgājas viss nogurums, nespēks, nedrošība un smagums. Paveroties spogulī, sapratu, ka neesmu nemaz tik ļoti mainījusies, esmu ne tikai mamma un “piena kombināts”, bet arī sieviete. Lai gan pirtīžas bija pilnībā improvizētas, tomēr sajūta bija ļoti laba. Bija sajūta, ka esmu atguvusies, mazais godam ievadīts dzīvē, un varam viņu vest ļaudīs.

Pēc otra dēla piedzimšanas man bija iespēja pirtīžas izdzīvot pilnīgāk. Mareks nāca pasaulē slimnīcā, un pirmajās dienās satika daudz svešus cilvēkus. Visi bijām diezgan uzvilkušies, gribējās mieru. Atgriezušies mājās, mēs turpinājām pēcdzemdību aprūpi pie vecmātes Aivas Zeidmanes un izvēlējāmies to pabeigt ar pirtīžām. Vecmāte Aiva šo dienu padarīja ļoti īpašu. Arī šoreiz salasīju zālīšu pušķīti. Vannas istabā sagatavojām īpašo vanniņu, kurā mazais saņēma daudzus laba vēlējumus no vecākiem un vecmātes. Divgadīgais vecākais brālis nepacietīgi gaidīja, kad varēs piedalīties, un tāda iespēja viņam tika dota. Pēc atsevišķās vanniņas, visi trīs (es ar abiem puikām) kāpām lielajā vannā, kur mazais ķērās pie pusdienām. Vecākais brālis ik pa laikam pievērsa mums uzmanību un pavēroja, kas notiek, bet pārējā laikā spēlējās vannā. Kamēr mazais zīda, Aiva maigi masēja viņa ādiņu ar manu pienu. Nebūtu tam ticējusi, bet pēc neilga laika uz Mareka ādas tiešām parādījās sari. Gan ne melni, kādus biju redzējusi bildēs, bet balti. Pēc kāda laika nomainījām puses. Mazajam zīžot no vienas puses, no otras tecēja piens, kas arī tika izmantots masāžai. Pienam nejaucām klāt ne miltus, ne maizi (ko biju dzirdējusi darām citas mammas). Mareks bija pilnībā mierīgs, atslābinājies.

Tādu pašu mierīgu un miegainu nodevām viņu tētim. Es kopā ar vecmāti devos uz pēcdzemdību masāžu. Sākumā bija grūti pārstāt domāt dažādas domas – par dzemdībām, par bērniem. Bet tad ļāvos laika ritumam. Aiva glāstošām kustībām masēja manu ķermeni, pastāstīja kā grūtniecības laikā pārvietojušies mani iekšējie orgāni, cik vēl laika vajadzēs, lai viss „atietu” atpakaļ ierastajās vietās. Izrunājām arī, ko man pašai darīt, lai palīdzētu ķermenim atgūt formu. Masāžas beigās prāta lietas noliku malā un vienkārši izbaudīju man veltīto laiku un uzmanību. Pēc masāžas kādu laiciņu pagulēju viena, un tad jau atgriezās tētis ar mazajiem. Pirtīžu noslēgumā visi kopā padzērām tēju. Tā bija ļoti patīkama un izdevusies diena. Paldies Aivai par šo neaizmirstamo pieredzi.

Abas reizes vanniņas ūdeni ar zālītēm pēc tam izlējām zem ozola sētā. Pēc manas pieredzes – pirtīžas gana labi izdodas arī parastā vannas istabā. Zinošas vecmātes vai dūlas klātbūtne, protams, dod papildus iespējas, jo mamma pati nespēs sevi izmasēt. Tomēr arī tad, ja nav iespējas pirtīžas veikt ar speciālista klātbūtni, es noteikti ieteiktu izpildīt vismaz dažus no tajās paredzētajām lietām: sarīkot vanniņu bērnam, izsakot laba vēlējumus, un pēc tam dot laiku mammai nesteidzīgi nomazgāties, varbūt veikt kādas skaistumkopšanas procedūras. Pirmā pēcdzemdību nedēļa parasti paiet nepārtrauktās rūpēs par bērnu. Tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds apzināti atvēlēts laiks mammai, kas palīdz atkal sajusties kā sievietei. Man patiesībā nav svarīgi vai šī pasākuma ieguvumi ir zinātniski pierādāmi vai iedomāti – es jutu, ka šī diena man, maniem bērniem un ģimenei deva daudz patīkamu emociju.

Vairāk informācijas par pirtīžām internetā – apraksts „Stārķa ligzdas” mājas lapā un Latvijas Radio 1 raidījums „Ģimenes studija” (ieraksts no saru dzīšanas „Harmonijā” un intervija ar Dinu Cepli un Aivu Zeidmani).