Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad  šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

 

Avots: Kas jauns

Advertisements
Komentēt

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: