MĀJDZEMDĪBU STATISTIKA

Kopējais jaundzimušo skaits Latvijā kopš 2015.gada samazinās, līdz ar ko nedaudz samazinās arī plānotu ārpusstacionāra dzemdību skaits, bet kopumā tas saglabā 1,2% no kopējo jaundzimušo skaita Latvijā.

Citu gadu mājdzemdību statistika pieejama šeit.

SPKC dati

Mājdzemdības Igaunijā

eesti

Līdz 20. gadsimta 30. – 40. gadiem, lielākā daļa dzemdību Igaunijā notika mājās, taču padomju laikā dzemdniecība šajā valstī tika reorganizēta – ikkatrai sievietei bija jāreģistrējas pirmsdzemdību klīnikā un jādzemdē slimnīcā. 50. gados uzcēla daudz jaunu slimnīcu ar dzemdību nodaļām tajās. Jau 70. un 80. gados katrā nozīmīgā pilsētā un rajona centrā bija slimnīca ar dzemdību nodaļu, un mājdzemdības tika pilnībā izskaustas. Sociālisma laikā dzemdību nodaļās kārtība bija ļoti strikta, disciplīna un attieksme bezpersoniska un nehumāna. Jo lielāka bija slimnīca, jo mazāk tika padomāts par vecmāti un sievieti, kas dzemdēja. Pēdējo desmitgažu laikā dzemdniecība un pirmsdzemdību aprūpe Igaunijā ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas un kopš 2014. gada 1. augusta mājdzemdības ir juridiski atļautas un likumīgas.

Tartu Universitātes Slimnīcas vecmāte un Tartu Veselības Aprūpes centra pasniedzēja Siiri Põllumaa norāda, ka pat šādā jūtīgā, trauslā un dziļi intīmā jomā bija nepieciešama likumdošana, lai nodrošinātu drošību un aizsardzību gan ģimenēm, gan arī vecmātēm, jo pretējā gadījumā mājdzemdības turpinās pastāvēt slepus kā līdz šim.

Jaunajos noteikumos ievietots saraksts ar riskiem un gadījumiem, kādos mājdzemdības nav drošas mātei un mazulim. Šis saraksts ir informatīvs ne tikai mediķiem, bet arī ģimenēm, kas vēlas mājdzemdību opciju izmantot. Lai gan mājdzemdības ir likumīgas, tomēr šī tēma izraisa nopietnas un asas diskusijas no mediķu un ginekologu puses, kas norāda, ka pašreiz nav tādu metožu, kas varētu noteikt visas iespējamās dzemdību pataloģijas jau iepriekš. Taču diskusijas ir neizbēgamas, jo šis ir jautājums, kas skar tik daudz cilvēku, gluži kā bērnu audzināšana, norāda Põllumaa.

Pašlaik Igaunijā mājdzemdības sastāda vien 0,4 – 0,5% no visām dzemdībām, kas ir mazāk kā simts mājdzemdību gadā. Taču vecmāte Siiri Põllumaa ir skeptiska par mājdzemdību skaita palielināšanās iespēju, norādot, ka pēc likuma tikai vecmāte, kas saņēmusi īpašu licenci, var pieņemt bērnu mājās un līdz šim valstī neviena licence vēl nav izdota. Turklāt arī finanses šādam pakalpojumam netiek piešķirtas no valsts vai Veselības Apdrošināšanas līdzekļiem.

Var secināt, ka valsts izveidojusi noteikumus, lai regulētu šo jomu, un novērstu nedrošu un slepenu mājdzemdību pastāvēšanu, turpmākais darbs ir vecmāšu, ginekologu un citu iesaistīto personu rokās, lai padarītu mājdzemdības par maksimāli drošu un pieejamu procesu kā arī uzlabotu sadarbību starp mājdzemdību vecmātēm un slimnīcu personālu ātrākai risku novēršanai un vajadzīgo manipulāciju nodrošināšanai.

Avoti:

  1. Voites M., Development of Midwifery in Estonia, West Tallin Central Hospital Womens Clinic.
  2. Rudi H., 2014, Home Birth Hereby Legal, http://news.postimees.ee/2896035/home-birth-hereby-legal
  3. Postimees.ee, 2013, Governmental green light to giving birth at home, http://news.postimees.ee/2638650/governmental-green-light-to-giving-birth-at-home

Gatavojamies mājdzemdībām

prepareforhomebirthLai izvairītos no liekiem sarežģījumiem un pārsteigumiem dzemdībās, ir vērts būt informētai un sagatavotai šim procesam. Māmiņu klubā publicēti lieliski padomi Kā sagatavoties mājdzemdībām psiholoģiski un fiziski un Kam jābūt mājdzemdību somā, tādēļ šajā rakstā tos papildināsim tikai ar dažiem praktiskiem padomiem.

Lūk dažas no lietām, ko vēlams izdarīt, lai sagatavotos mājdzemdībām:

  1. Izvēlies savu atbalsta komandu. Sāc ar mājdzemdību vecmāti, vienojies vai mājdzemdībās būs klāt vīrs, kāds cits ģimenes loceklis, vai vēlies piesaistīt dūlu, vai citas atbalsta personas;
  2. Uzraksti dzemdību plānu – savu vēlamo scenāriju, kā arī padomā par plānu B, ja viss notiks citādi kā iecerēts;
  3. Piedomā pie savas fiziskās sagatavotības un veselīga uztura grūtniecības laikā. Laba veselība un būs svarīgs pamats veiksmīgām dzemdībām;
  4. Sagatavo savu māju vai dzīvokli mājdzemdībām. Izvēlies istabu, kur dzemdēsi, vēlams lai tā būtu tuvu vannas istabai, atbrīvo to no liekām mantām, novieto tur visas dzemdībām nepieciešamās lietas;
  5. Iztīri māju un nomazgā visu, kas nepieciešams dzemdībām un jaundzimušajam;
  6. Piedomā par atmosfēru, kādu vēlēsies dzemdībās. Vai vēlies kādas ēteriskās eļļas, mūziku fonā, sveces utml.;
  7. Sagatavo dzemdību somu un mašīnu. Gadījumā, ja nepieciešams plāns B. Pārliecinies, lai kritiskā brīdī nepārsteigtu auto ar tukšu degvielas bāku vai bez mazuļa autosēdeklīša;
  8. Pagatavo dažas maltītes un sasaldē tās pēcdzemdību laikam, kad nebūs ne vēlēšanās ne laika gatavot;
  9. Padomā arī par enerģijas atjaunošanu dzemdību laikā, ja vēlēsies ko ēst, dzert (ūdens, medus, kāds saldināts dzēriens utml.);
  10. Ja Tev jau ir bērni, sagatavo arī tos dzemdībām. Vienalga vai tie pašās dzemdībās būs klāt vai nē, ir svarīgi izrunāt ar bērniem, kas gaidāms un uzklausīt tos, ja radušās kādi uztraukumi vai bažas. Centies pēc iespējas vairāk iesaistīt tos gatavošanās procesā, iepazīstini bērnu ar vecmāti, skaidro un rādi kādas preces esi iepirkusi nākamajam bebītim un kā tās pielietosi. Sarunā kādu, kas pieskatīs bērnu dzemdību laikā;
  11. Sagatavo vīru/partneri mājdzemdībām. Ja esat nolēmuši, ka mājdzemdībās klāt būs vīrs, viņam būtu noderīgi apmeklēt pirmsdzemdību kursus kopā ar tevi, zināt kur atrodas visas dzemdībām nepieciešamās lietas, kā arī redzēt kādus mājdzemdību video un bildes;

Avoti:

  1. Preparing for home birth, 2017, http://www.attachfromscratch.com/preparing-for-a-home-birth.html#preparinghomebirthhouse;
  2. Māmiņu klubs, 2017, Ceļvedis: Kā sagatavoties mājdzemdībām?, http://www.maminuklubs.lv/grutnieciba/celvedis-ka-sagatavoties-majdzemdibam-269199/;
  3. Māmiņu klubs, 2009, Kā gatavoties mājdzemdībām http://www.mammamuntetiem.lv/articles/798/ka-gatavoties-majdzemdibam/;
  4. Birth Boot camp, 2017, Preparing for home birth, http://birthbootcamp.com/preparing-home-birth/ .

 

 

 

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Sēžu zem ābeles dārzā ar mazo Edvīnu rokās, skatos uz baltajiem āboliņiem pilno pļavu, un mēģinu atsaukt atmiņā, ko mēs darījām pirms nedēļas. Tā kā noliktais dzemdību datums bija jau garām, zinu, biju nedaudz izbesījusies. Toms vēl tikko kā atzinās, ka bija nobažījies par manu slikto omu. Un āboliņi pļavā, škiet, vēl nemaz nebija…

Jāsaka, ka līdz pat noteiktajam dzemdību datumam, es dzīvoju diez gan lielā aizņemtībā, un ne mirkli nebiju sevi pieķērusi mierīgi sēžot un domājot par gaidāmajām dzemdībām. Un tas man pietrūka. Pietrūka tas miers, kuru pēdējos mēnešus baudīju gaidot Evertu. Toreiz gan likās arī garlaicīgi, visu augustu es domāju – varētu taču bērniņš piedzimt nedaudz ātrāk, lai interesantāk (Evertam bija jādzimst augusta pašās beigās). Šoreiz, gaidot mazo Edvīnu, es jutos pat nedaudz vainīga par to, ka attieksme pret viņu jau no sākta gala ir nedaudz citādāka, kā pret pirmdzimto. Grūtniecība paskrēja daudz straujāk, mazāk sagatavojoties, mazāk piedomājot par to. Taču noteikti ne mazāk priecājoties par to. Daudzas lietas šķita mazāk svarīgas kā pirmoreiz. Un dienas paskrēja daudz ātrāk, kā pirmoreiz…

21. jūnijs

It kā aptuveni noteiktais dzemdību datums jeb 40. nedēļas vidus. Radio 101 dzimšanas diena – laiks, kad iepazināmies mēs ar Tomu.  Un tikai šodien, tagad, pieķeru sevi pie domas, ka mierīgi gaidu. Beidzot, noteiktajā dzemdību datumā, ir tā sajūta, ka bērniņš var dzimt! Tā sajūta, kas ar Evertu bija visu pēdējo mēnesi. Pie sevis nopriecājos, jo šķita, ka šī sajūta tā arī nepienāks, un jutīšos vainīga arī par to. Tai pat laikā šī bija diena, kad mani sāka kaitināt apkārtējo gaidas. Tikko esmu sākusi domāt par dzemdību plānu, kad kāds jau iztraucē ar bažām par to, vai bēbis jau neesot “pārnēsāts”. Nemaz nerunājot par ziņkārību saistībā ar mazuļa vārdiņu. Drīz, pavisam drīz, taču to uzzinās! Bēbim šodien saku, ka gaidīsim viņu tad, kad viņš izdomās dzimt – visi datumi būs labi, mēs viņam uzticamies, un ar pārstaigāšanu neviens mani neiebiedēs.

22. jūnijs

Sāku pieņemt domu, ka līgosim mājās, tāpēc nolemju doties uz tirgu pēc svētku labumiem. Toms ar Evertu tikmēr dodas velo izbraucienā pa Mežaparku un, protams, kā tēvam un dēlam pienākas – iestiprinās Mangaļu “Šašlikos”. Man prieks, ka visi šodien esam labā omā. Šķiet, uz ielas gan visi pamatīgi brīnās, ka es – grūtniece ar lielu vēderu, staigāju apkārt pamatīgi apkrāvusies ar tirgus labumiem. Nu lai jau! Izrunājam aptuvenos rītdienas plānus – būsim tepat mājās, un ciemos atbrauks Everta krustmāte.

23. jūnijs

Dienu sākam ar zāles pļaušanu un garu pastaigu pa Mežaparka tālākajiem nostūriem. Ārā ir karsti, un ir forši. Runā, ka karstākie Jāņi kopš Latvijā tiek fiksēta gaisa temperatūra! Tiešām neticami sauss un saulains. Mēs gan īsti nelīgojam, jo līdz pat šodienai nevarējām zināt, vai vispār būsim mājās, bet te nu mēs esam! Manas emocijas gan ir pilnīgi neizprotamas. Te labi, te asaras birst kā pupas bez jebkāda iemesla. Skatos uz sevi spogulī un nepazīstu. Šķiet, pa pēdējām 3 dienām vēders ir palielinājies x 3, un arī seja tāda sveša. Nepatīk uz sevi skatīties, un gribas nolīst kaut kur alā. Līgo, līgo.

24. jūnijs

Šis nu gan nav datums, kurā gribētos dzemdēt. Kurš gan atcerēsies viņa dzimšanas dienu pēc padsmit gadiem Jāņu tusiņos? Mana oma turpina lēkāt augšup – lejup, bet sāku jau ar to samierināties. Šodien vismaz ir kur novirzīt domas – UK izstāšanās no ES. Siltā saule un karstums nevis traucē, bet iepriecina – atkal var pasauļoties!

25. jūnijs

Šī diena pirms nedēļas. Šķiet, ka vēders visu dienu tāds ciets, bet, ja godīgi, nav laika par to domāt. No rīta dodamies uz centru pēc kafijas. Everts tik ļoti vēlas ar tēti doties uz kebabnīcu, ka to arī darām. Sarunājam ar Everta krustmāti, kura visus Jāņus pavadīja pie mums, ka viņa dosies satikt ārzemju draugus, un vakarā atkal atbauks pie mums. Mēs tikmēr mājās paguļam diendusu, pēc kuras seko vakara gājiens uz ezeru. Ap 7 – 8 vakarā, kamēr esam pie ezera, šķiet, ka ik pa laikam ir kāda viltus kontrakcija. Vismaz es domāju, ka viltus, jo īsti nesāp, un nav laika sāpes piefiksēt  – gribas vēl paspēlēties ar Evertu, sakopt māju, un pagatavot vakariņas. Gatavojot vakariņas, šķiet, ka nu jau gan kaut kas tiešām varbūt arī notiek. Bet nekas nepanesams – gatavoju vien tālāk un domāju, ka pēc vakariņām vajadzētu tomēr piefiksēt arī kontrakciju biežumu. Saprotu, ka atkārtojas ik pēc 8 – 10 minūtēm. Nekur gan nesteidzos, un vīram arī nesaku. Jo ja nu pārstāj… jāgaida taču, kad tiešām sāks sāpēt. Drošības labad gan pārskatu dzemdību somu saturu un draudzenēm whatsapp aizrakstu, ka neesmu droša, bet varbūt kaut kas beidzot sācies – lai piedomā par mani.

Ap plkst. 23 lēnām sākam likt Evertu gulēt un piefiksēju, ka sāpes ir intensīvākas, bet joprojām ir tīri ciešami, tāpēc neticās, ka vajadzētu kaut kur steigties. Beidzot pasaku arī Tomam, un sazinos ar draudzeni – potenciālo šoferi. Vēl gan saku, ka uzzvanīšu vecmātei, lai saprastu, vai ir jābrauc.

26. jūnijs

Vēl pusnaktī (vasaras režīms:), cītīgi izelpojot sāpes, izlasu Evertam “mašīnu žurnālu” un pastāstu, ka ar viņu paliks Liene, bet mēs ar tēti brauksim pakaļ brālim. Viņš saprotoši atbild, ka paliks, un neraudāšot. Šis brīdis ir ļoti emocionāls…. Vēl pēdējo vakaru viņš ir mans mazākais dēliņš. Raudiens nāk.

Tikai ap pusvieniem uzzvanu vecmātei un saku, ka laikam aizkavējies Jāņu bērns ir izdomājis dzimt. Sāpes ik pa 5 – 7 minūtēm. Aija (Mikova) saka, lai tik braucam.

Bez piecām vienos esam mašīnā, un jau pusdivos esam klāt “Harmonijā”. Naktī brauciens no Mežaparka ir ātrs. Pa ceļam vien pāris intensīvas sāpes, un esam jau klāt. Esmu gatava, ka man pateiks, ka līdz Edvīna piedzimšanai priekšā vēl ilgs laiks, bet, izrādās, ir jau 6 cm atvērums. Es vēl smaidu! Vēl divas stundas, un atvērums jau pilns! Kontrakcijas pārcietu mierīgi, ļoti palīdzēja grūtnieču vingrošanā apgūtā elpošana. Tas viss likās daudz, daudz reizes ātrak un vieglāk, kā pirmajās dzemdībās. Bet nu jā.. Tās ilga 24 stundas… Biju gatava kam daudz trakākam.

Protams, ar pilnu atvērumu jau dzemdības nebeidzas. Tad, manuprāt, sākas grūtākais. Bet “Harmonijā” viss ir tik mierīgi, ka nešaubos, agrāk vai vēlāk, vieglāk vai grūtāk, bet es tikšu galā. Ar mani ir tikai Toms un vecmāte. Vieni paši visā mājā! Ārā ir ārkārtīgi karsti, bet doma par silto vannu tāpat iepriecina. Vēl pusstundu nogaidām, vai nepārplīsīs augļūdeņi, bet, tāpat kā pirmajās dzemdībās, tas notiek tikai pašās, pašās beigās.

Vannā es iekāpu plkst 4 no rīta. Ārā jau bija gaišs un joprojām ļoti, ļoti karsts. Edvīns piedzima 4:44. Pirmās divdesmit minūtes bija ciešamas, bet pārējās 24… tas bija tas dzemdību posms, kad šķita – nē, viss, es nevaru… tas ir TIK SĀPĪGI! Mēģinu cītīgi klausīt vecmātei, jo zinu, ka tā viss paies labāk, bet tās pēdējās minūtes saņemties ir tik, tik grūti… Bet kad jūti, ka galviņa jau nāk ārā, tad ko nu vairs.. Šīs 44 minūtes fonā skan Toma sagatavota pleiliste, paralēli – teju sadzīviskas sarunas ar vecmāti, un mazais ir klāt. Ar īsu nabassaitīti – kā Evertam. To pārgriež Toms. Pirmajā mirklī Edvīns šķiet piedzimis mazāks par Evertu, bet pirmā svēršanās pierāda pretējo – bez 100 gramiem 4 kg un 55 cm. Bet tāpat – tik maziņš – Edvīns Grēviņš… piedzimis vienā no vasaras karstākajiem rītiem..:)

PĒC

Pirmā diena mums paiet gultā. Vecmāte pienes pašas ceptas pankūkas, un vakarā pacienā ar zupu – tas viss liek justies kā mājās, kā atvaļinājumā. Atsāpes gan ir drausmīgas, bet nu jau aizmirsušās arī tās. Esam tik laimīgi, bet nevaram sagaidīt, kad lielais brālis iepazīsies ar mazo, tāpēc mājās dodamies jau nākamajā dienā. Par mazo brāļu iepazīšanos – tas jau būs cits stāsts…:)

Kopumā man šķiet, ka šajās dzemdībās man izdevās saglabāt veselo saprātu, un es nejutos apdullusi no visa šī maratona.. Droši vien tāpēc, ka šoreiz viss bija īsāk. Biju noskaņojusies uz dzemdībām kā uz darbu, kas ir jāizdara- atkāpšanās nav. Jo mierīgāk uztveršu visu procesu, jo labāk man pašai. Šķiet, ka izdevās…esmu diez gan droša, ka šis mums nebūs pēdējais mazulītis :).

Gribu teikt milzu paldies par atbalstu vecmātei Aijai Mikovai, Eleonorai par šofera lomu, Lienei par auklītes lomu un citiem, kas piedomāja par mums! Tomam un Evertam – pats par sevi :). 

VIENS + VIENS = ČETRI! 

Šis un citi bloga autores Lauras Grēviņas raksti pieejami blogā viensplusviens.lv

Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig

Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Emīla nākšana pasaulē

Bija silta vasaras diena. Ap pulksten 12 sajutu pirmās kontrakcijas. Ooo, jā, lielā diena klāt.

Grūtniecības laiku biju cītīgi lasījusi vecmātes iedoto grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. Labs “padomdevējs” bija vienmēr pa rokai. Pozitīvi sevi noskaņoju skaistam rezultātam 🙂

Tā lūk, pirmās kontrakcijas, patīkams satraukums..uhh…Pēc, apmēram, 2-3h zvanīju Rudītei, izstāstīju situāciju. Viņa piebilda:”Jā, jauki, lielais notikums tuvojas.” Es biju tik satraukta, ka esmu aizmirsusi mūsu sarunu, bet norunājām vakarpusē ap 18 tikties Jaunpalejās, Patvēruma mājās, jo tur bija organizēta mana bērniņa nākšana pasaulē. Ar katru reizi kontrakcijas kļuva spēcīgākas, un, jo spēcīgākas, jo lielāks uztraukums man bija.

Mājās neviens vairs nesēdēja mierā. Visi ar kaut ko nodarbojās, kaut kur gāja, kaut nevienam nebija nekas svarīgs darāms. Nāca 18. Posāmies ceļā. Māsa bija mans atbalsts un šoferis. 🙂 Ceļā viss bija labi, tikai man bija grūti sēdēt uz vietas, vēlējos ātrāk izkāpt. Nonācām galā, drīz pēc mums atbrauca Rudīte. Sasveicinājāmies, jauki pasmaidījām, jo, te nu, mēs bijām, pilni ar entuziasmu un enerģiju piedzīvot šo skaisto notikumu. Iekārtojāmies, salikām mantas. Māsa ar Rudīti jauki tērzēja, kamēr es staigāju uz riņķi, jo tas man palīdzēja vieglāk pārvarēt kontrakcijas. Bija mierīga un klusa atmosfēra. Saulīte jau lēnām rietēja.

Šādi, laikam ritot, nolēmām, ka dzemdēšu vannā. Rudīte sāka pildīt vannu ar ūdeni. Kad, nu, biju vannā, ieradās bērna tēvs un vēlāk arī Amālija. Mani atbalstīja Rudīte un vēl 3 roku pāri. 🙂 Forši! Tajā dienā mana laika izjūta pazuda, vienkārši pazuda. Vienā mirklī es sapratu, ka ir jau vakars, tuvojas saulriets. Mazais ziķeris nākam, nākdams nāca pie mums..spēcīgas kontrakcijas, grūdieni, elpošana…tas ir palicis atmiņā visspilgtāk. Es nevarēju vairs sagaidīt, kad Emīls būs garo ceļu pieveicis., gribēju viņu redzēt un biju ļoti piekususi. Viss bija raiti, mierīgi, bez stresa. Tad sekoja nākamā kontrakcija un Rudīte pēkšņi piecelās kājās un man saka: “Un, tagad, Lauma, dūšīgi spied!” Un es spiedu. Pulksten 1:32, pasaulē bija ieradies Emīls 🙂 Mēs visi bijām priecīgi!

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

Mājdzemdību mammas, iedvesmosim citus!

Gaidot bērniņu un gatavojoties dzemdībām, sievietes emociju gamma var būt ļoti plaša – pilnīgs miers un paļaušanās mijas ar satraukumu un bažām, kas saistītas ar mazuļa nākšanu pasaulē. Pozitīvi pieredzes stāsti var būt lielisks atbalsts ne tikai sievietēm, kas jau gaida mazuli, bet arī tām, kas vēl tikai domā. Tie var palīdzēt stiprināt ticību savam spēkam.

Mīļās mammas, kas esat piedzīvojušas dabiskas, netraucētas un nesteidzinātas dzemdības un būtu ar mieru dalītieuudenss savā pieredzē, lūdzam Jūs atsaukties un iesūtīt savu radību stāstu, lai varētu tapt sievietes spēku apliecinoša un iedvesmojoša grāmata.

Gaidīsim stāstus no mammām, kas dabiskas dzemdības piedzīvojušas gan mājās, gan dzemdību centros un stacionāros.

Stāstus lūdzam sūtīt uz epastu: majdzemdibas@gmail.com

 

Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane