Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Komentēt

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: