Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig
Advertisements

Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Emīla nākšana pasaulē

Bija silta vasaras diena. Ap pulksten 12 sajutu pirmās kontrakcijas. Ooo, jā, lielā diena klāt.

Grūtniecības laiku biju cītīgi lasījusi vecmātes iedoto grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. Labs “padomdevējs” bija vienmēr pa rokai. Pozitīvi sevi noskaņoju skaistam rezultātam 🙂

Tā lūk, pirmās kontrakcijas, patīkams satraukums..uhh…Pēc, apmēram, 2-3h zvanīju Rudītei, izstāstīju situāciju. Viņa piebilda:”Jā, jauki, lielais notikums tuvojas.” Es biju tik satraukta, ka esmu aizmirsusi mūsu sarunu, bet norunājām vakarpusē ap 18 tikties Jaunpalejās, Patvēruma mājās, jo tur bija organizēta mana bērniņa nākšana pasaulē. Ar katru reizi kontrakcijas kļuva spēcīgākas, un, jo spēcīgākas, jo lielāks uztraukums man bija.

Mājās neviens vairs nesēdēja mierā. Visi ar kaut ko nodarbojās, kaut kur gāja, kaut nevienam nebija nekas svarīgs darāms. Nāca 18. Posāmies ceļā. Māsa bija mans atbalsts un šoferis. 🙂 Ceļā viss bija labi, tikai man bija grūti sēdēt uz vietas, vēlējos ātrāk izkāpt. Nonācām galā, drīz pēc mums atbrauca Rudīte. Sasveicinājāmies, jauki pasmaidījām, jo, te nu, mēs bijām, pilni ar entuziasmu un enerģiju piedzīvot šo skaisto notikumu. Iekārtojāmies, salikām mantas. Māsa ar Rudīti jauki tērzēja, kamēr es staigāju uz riņķi, jo tas man palīdzēja vieglāk pārvarēt kontrakcijas. Bija mierīga un klusa atmosfēra. Saulīte jau lēnām rietēja.

Šādi, laikam ritot, nolēmām, ka dzemdēšu vannā. Rudīte sāka pildīt vannu ar ūdeni. Kad, nu, biju vannā, ieradās bērna tēvs un vēlāk arī Amālija. Mani atbalstīja Rudīte un vēl 3 roku pāri. 🙂 Forši! Tajā dienā mana laika izjūta pazuda, vienkārši pazuda. Vienā mirklī es sapratu, ka ir jau vakars, tuvojas saulriets. Mazais ziķeris nākam, nākdams nāca pie mums..spēcīgas kontrakcijas, grūdieni, elpošana…tas ir palicis atmiņā visspilgtāk. Es nevarēju vairs sagaidīt, kad Emīls būs garo ceļu pieveicis., gribēju viņu redzēt un biju ļoti piekususi. Viss bija raiti, mierīgi, bez stresa. Tad sekoja nākamā kontrakcija un Rudīte pēkšņi piecelās kājās un man saka: “Un, tagad, Lauma, dūšīgi spied!” Un es spiedu. Pulksten 1:32, pasaulē bija ieradies Emīls 🙂 Mēs visi bijām priecīgi!

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Netraucētas dzemdības – kādas tās ir un kādēļ vajadzētu pēc tādām tiekties?

Netraucētas dzemdības

Sievietēm gaidībās bieži tiek stāstīts par konkrētām lietām, ko sagaidīt dzemdībās.

Par to, ka mēs izdosim tādas skaņas, par kuru iespējamību pat nenojautām, ka uzvedīsimies kā apsēstas, ka bērniņa izstumšanas fāzē mums pēkšņi radīsies vēlme pakakāt.bebis

Mums bieži tiek ieteikts atstāt savu pašcieņu un kaunu aiz durvīm, tomēr šādi tiek novērsta uzmanība no apbrīnojamā un bijību iedvesošā procesa, kas norisinās mūsu ķermeņos.

Ja nu dzemdības varētu būt process, ko sieviete izbauda?

Vai spējat iedomāties sevi smaidot un smejoties kontrakciju laikā, sajūtot, kā jūsu ķermenis smagi strādā?

Vai arī jūs domājat, ka dzemdībām jābūt garam, sāpīgam, šausminošam maratonam, kas beidzas ar spēku izsīkumu un gurdenu prieku, turot rokās jaundzimušo mazuli?

Dzemdību process

Dzemdību procesu tehniski iedala trīs posmos: pirmajā, otrajā un trešajā. Pirmajā posmā dzemdes kakls izplešas un atveras. Otrais posms tiek attiecināts un bērniņa izstumšanu. Tad seko trešais posms, kas ir placentas un plēvapvalka izstumšana.

Visi trīs dzemdību posmi ir atkarīgi no hormona oksitocīna izdalīšanās attiecīgi katram posmam nepieciešamajos daudzumos un laikā. Oksitocīna izdalīšanās tiek veicināta vidē, kas rada privātuma, drošības un atbalsta sajūtu. Seksa, orgasma, dzemdību un krūtsbarošanas laikā oksitocīna izdalīšanos var traucēt sajūta, ka tiekam novērotas, vai ja ir pārāk spožas gaismas vai pārāk liels troksnis.

Ja savvaļā dzemdējošam zīdītājam pēkšņi draud briesmas pirmajā dzemdību stadijā, organismā izdalās adrenalīns un dzemdību process apstājas, lai māte varētu nokļūt drošībā.

Cilvēka organismam piemīt tieši tāda pati stresa reakcija, kā citiem zīdītājiem. Lielākā atšķirība ir tāda, ka vairākums no mums dzemdību procesā atrodas spožās gaismās, tiek konstanti novērotas un traucētas. Mūsu smadzenes nespēj atšķirt īstas briesmas (zobenzobu tīģeris) un iedomātas (trokšņains personāls), tādēļ tās sāk imitēt “bēgšanas vai cīņas” procesu. Tiek izdalīti stresa hormoni. Dzemdības palēninās un neprogresē. Kontrakcijas kļūst pārāk stipras un sāpīgas, lai būtu panesamas, vai, visbiežāk, vājas un neefektīvas.

Adrenalīna izdalīšanās un dzmedību procesa apstāšanās ir aizsardzības mehānismi, kas ir bijuši nepieciešami sugas evolūcijai. Tie vairs mūsdienās nav nepieciešami cilvēkiem, lai dzemdētu, tomēr šāda organisma reakcija vēl joprojām pastāv, un attiecīgajos veicinošajos apstākļos apgrūtina dzemdību normālo procesu. Tā vietā, lai dotos uz “drošu” vietu un atjaunotu dzemdību procesu, sievietes tiek pakļautas dažādām manipulācijām, lai veicinātu dzemdību “progresu”, kas bieži noved pie embrionālā stresa (fetal distress) un ķirurģiskas iejaukšanās.

Noskatieties īsu video (angļu valodā), kas gudri paskaidro dzemdību darbības vājuma fenomenu, šeit.

Kas ir netraucētas dzemdības?

Smadzenes izdala oksitocīnu pieaugošos daudzumos, lai stimulētu kontrakcijas dzemdību laikā. Tas palīdz atvērt dzemdes kaklu un radīt spēcīgas un iedarbīgas konktrakcijas, lai piedzemdētu bērniņu.

Kad pieaug oksitocīna līmenis, neokortekss jeb “domājošās smadzenes” atpūšas, un virsvadību ņem parasimpātiskā nervu sistēma. PNS ir atbildīga par tādu ķermeņa procesu kontroli, ko mēs ar prātu nespējam apzināti kontrolēt, piemēram, hormonu izdalīšanās un to regulācija. Dzemdības nav apzināta darbība, kā piemēram mašīnas motora iedarbināšana, pagriežot atslēgu.

Uzziniet, kas izraisa dzemdību sākšanos.

Ja sievieti dzemdību procesā netraucē un neokortekss “klusē”, viņa var pilnībā atslābināties un iegrimt šajā procesā. Oksitocīns tiek izdalīts pieaugošos daudzumos, palielinot kontrakciju biežumu un iedarbīgumu. Kad tuvojas piedzimšana, tiek izdalīts oksitocīna un adrenalīta vilnis, kas izraisa tā saucamo “augļa izgrūšanas rekleksu”. Tā ir ļoti spēcīgu, nekontrolējamu kontrakciju sērija, kas izstumj mazuli cauri atvērtajam dzemdes kaklam, cauri dzimšanas kanālam uz ārpasauli.

Oksitocīns ir ticis aprakstīts kā kautrīgs hormons, kas tiek asociēts ar dzemdībām, seksu un orgasmu, mīlestības un pieķeršanās uzvedību. Tā spējas ķermenī iedarboties tiek samazinātas vidēs, kas ir netrošas, eksponējošas, gaišas un trokšņainas. Tuvības un intimitātes mēģinājumi auditorijas priekšā spožā dienasgaismā varētu būt biedējoši – dzemdēšanai spoži izgaismotā telpā, kas pilna ar svešiniekiem, kas tavā teritorijā pārvietojas un ar tevi sarunājas, ir tāds pats efekts.

Kas ir optimāla vide?

Dzemdību laikā sievietei jābūt pasargātai no jebkādiem faktoriem, kas varētu stimulēt neokorteksu jeb domājošās smadzenes. Šī smadzeņu daļa sūta ziņas simpatētiskajai nervu sistēmai, aktivizējot “bēgšanas vai cīņas” reakciju (īstu vai iedomātu) briesmu klātbūtnē.

Drošības un aizsardzības sajūtu katra sieviete pati sev nodefinē. Tomēr ir daži atslēgas elementi, kas palielina mūsu instinktīvo vajadzību pēc drošības dzemdību laikā, kas attiecīgi iedarbina spontāno dzemdību refleksu:

  • Pilnīgs privātums: sajūta, ka jūs kāds redz vai dzird, var traucēt oksitocīna izdalīšanos. Sievietēm jāspēj brīvi kustēties un izdalīt jebkādas skaņas.
  • Netraucēta telpa: tiem, kas piedalās dzemdībās, ir jāapzinās, kā viņu klātbūtne ietekmē dzemdību procesu. Klusinātas balsis, nesarunāšanās ar dzemdējošo sievieti, nekādu nevajadzīgu pieskārienu vai iejaukšanās.
  • Siltums un tumsa: abi ir vitāli svarīgi faktori, lai netiktu veicināta adrenalīna izdalīšanās. Neokortekss tiek aktivizēts, kad izdalās adrenalīns un dzemdības palēninās vai apstājas.

Sievietēm ir svarīgi saprast šo sakarību: dzemdību videi un atbalstam ir milzīgs iespaids uz viņu dzemdību procesu.

Daudzas sievietes izvēlas dzemdēt slimnīcā domājot, ka tas ir droši, tomēr pati slimnīcas vide maina dzemdību procesa virzienu no normāla uz anormālu. Sievietes, kas izvēlas dzemdēt tam piemērotos dzemdību centros vai mājas apstākļos, pārsvarā pieredz dzemdības kā netraucētu procesu, pateicoties viņu izvēlētajai videi un atbalstošajiem cilvēkiem.

Mūsu modernā tehnokrātiskā dzemdību kultūra ir iedvesusi sievietēm pārliecību, ka dzemdības ir jākontrolē. Gandrīz katra sieviete dzemdē vidē, kas pieprasa kontroli pār dzemdībām, un viņām ir nereālistiskas gaidas par to, kas ir “normāli”. Medicīnas zinātne, pūlēs pasargāt sievietes un mazuļus no kaitējuma, iejaucas dzemdību dabīgajā procesā jau mirklī, kad sieviete ienāk pa slimnīcas durvīm.

Vairumam sieviešu ir sveša doma, ka dzemdības ir instinktīvs process un ka tajā reti nepieciešama jebkāda iejaukšanās. Labākajā gadījumā mēs sagaidām, ka dzemdības būs garas un sāpīgas – sliktākajā gadījumā, bīstamas un biedējošas. Slimnīcas dzemdībām nav jābūt traumējošām, bet noteikumi un procedūras šādā vidē norāda uz dziļu neuzticēšanos dzemdībām kā dabīgam procesam. Tādēļ mūsu modernā sabiedrība redz dzemdības kā neatliekamu medicīnisko gadījumu, nevis kā instinktīvu procesu, kuram sievietes ir tikušas atbilstoši izveidotas.

Kā slavenais franču dzemdību speciālists Mišels Odents mums atgādina savā grāmatā “Dzemdības un krūtsbarošana”:

“Kad jūs uztverat dzemdības kā neapzinātu procesu, kas ietver smadzeņu visvecākās zīdītāja struktūras, jūs noliekat malā pieņēmumu, ka sievietei ir jāiemācās dzemdēt. Zīdītāja interpretācijā ir netieši izteikts tas, ka sievietei dzemdību procesā nevar aktīvi palīdzēt. Mērķis ir izvairīties viņai bez vajadzības traucēt.”

Avots: http://www.bellybelly.com.au/birth/undisturbed-labour/

Autors Sam McCulloch, publciēts Birth. Pēdējās izmaiņas veiktas 17.decembrī, 2015.
Tulkojums: Zane Tamane

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju –  viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi.  1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām  un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu,  jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki,  kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies.  Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi  izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt.  Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu,  raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai,  tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu –  tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk  un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk)  – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai  15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Kā izskatās mājdzemdības?

Tas ir mīts, ka mājdzemdības notiek tik vienkārši  un parasti vai bezatbildīgi. Patiesībā mājdzemdībās vecmātei ir līdzi pilns medicīnisks arsenāls, ko pielietot vajadzības gadījumā kā to reglamentē Ministru kabineta 2006.gada 25.jūlija noteikumi Nr.611

 

Jaunā māmiņa Māra dalās ar savu dzmedību fotogrāfijām 2015.gada rudenī.

“Mans vīrs dzemdībās ir iemūžinājis patīkamākos skatus – klusu istabas ainavu un mūsu dēla pirmās bildes.”

12291754_1020153631370759_5950144252407174836_o

Apskatoties tagad bildes no malas, secināju, ka gana sagatavota un medicīniska tā vide izskatās mājdzemdībās – viss salikts, lai vajadzības gadījumā būtu pa tvērienam.

12307336_1020153671370755_6139527129847171962_o

Par laimi, neko no šī nevajadzēja pielietot.

12308644_1020153614704094_3810946773632786511_n

Mājdzemdību video stāsts

Mājdzemdību mammas Anetes un viņas meitiņas Amēlijas mājdzedmību pieredze.amelija

Video variet redzēt Māmiņu kluba mājas lapā

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.