Stefa piedzimšana

Stefs ir mūsu otrais bērniņš. Kad māsai bija 9 mēneši, uzzinājām, ka gaidām otru mazuli. Tad nu sanāca tā, ka abiem ir tikai pusotra gada vecuma starpība.

Grūtniecība noritēja labi, tikai vēders izauga daudz ātrāk. Jau 6. mēnesī likās, ka nu gan būs gana, pietiek augt! Dzemdībām nekā īpaši negatavojāmies, jo viss jau daudz maz bija zināms. Skaidrs bija viens – gribējām to pašu vecmāti Aiju Mikovu, kura bija pirmajās dzemdībās klāt un vēlējāmies izmantot to pašu iespēju kā pirmajās dzemdībās – dzemdēt ūdenī (baseinā) un mājās.

Viena rūpe mums tomēr bija – vajadzēja pašiem sagādāt savu baseinu, jo atcerējāmies, cik ilgi iet vecmātes lielā baseina uzstādīšana un piepildīšana ar ūdeni. Tā kā cerējām, ka otrās dzemdības varētu būt ātras, domājām, ka šādam procesam noteikti nebūs laika. Mani pūliņi oktobra vidū iegādāties parastu bērnu baseinu vismaz 60cm augstumā un ne vairāk kā 120cm diametrā, cieta neveiksmi, jo, kā man visi pārdevēji atbildēja, neesot sezona un noliktavas ir tukšas. Paldies vienai no mammām, kura aizdeva mums savu baseiniņu! Bez tā droši vien nebūtu izdevies realizēt sapni par atkārtotām dzemdībām ūdenī.

Bija oktobra vidus, noliktais dzemdību datums vēl bija tālu – 9. novembris (būtu jau jauki, jo māsai dzimšanas diena arī ir 9. datumā). Pirmās dzemdības gan bija 2 nedēļas pirms noliktā termiņa, taču vecmāte teica, ka šīs var būt arī 2 nedēļas vēlāk, lai lieki nesaceros. Klusībā gan cerēju, ka varētu būt ātrāk par nolikto laiku 9.novembri, jo pēdējais mēnesis lielā vēdera dēļ likās tik ļoti „smags”.

Bija 30. oktobris, gājām ar draudzeni pasēdēt mazā restorāniņā netālu no savām mājām. Viņai bija dzimšanas diena un mums to vajadzēja nosvinēt. Pasūtījām gana daudz ēdienu un lielisku saldo (kārtīgu porciju). Turpceļā jutu, ka nedaudz velk vēderu, bet tam īpaši nepievērsu vērību, jo pēdējā mēnesī šādas sajūtas mani piemeklēja diezgan bieži un tieši pastaigu laikā. Mājās atnākot, gatavojos uz gulēšanu. Bija jau gandrīz 22:00 un tas bija tipiski, ka nogurums pēdējos mēnešus gulētiešanas laiku bija pabīdījis uz 21:00 – 22:00. Vīrs jau gulēja kopš 19:00, kad bija ielicis gulēt meitu. Tanī vakarā nevarēju iemigt, mani mocīja nedaudz slikta dūša. Likās, ka restorānā būs par daudz visādu labumu apēsts. Gāju uz wc un secināju, ka caureja… Nodomāju, ka tas droši vien dēļ tās lielās saldā porcijas. Gāju gulēt, bet ar nelielu satraukumu, jo caureja pirmajā grūtniecībā bija priekšvēstnesis dzemdībām, jo pēc tam sākās regulāras kontrakcijas jau ar 15min intervālu. Centos nomierināties un iemigt…bet atkal jāskrien. Tā dīvaini savilka vēderu un piefiksēju, ka pagājušas kādas 10-15min no iepriekšējā wc apmeklējuma. Tā kādas 4x cēlos un gāju, līdz beidzot sapratu, ka iespējams jau tagad sākas dzemdības! Līdz noliktajam datumam vēl bija gandrīz 2 nedēļas (11 dienas). Pie sevis tik nodomāju, ka varbūt mazais gluži tāpat kā māsa izdomājis, ka nedaudz jāpasteidzas ar pasaules ieraudzīšanu savām acīm (māsa piedzima 14 dienas pirms noliktā datuma).

Pulkstens rādīja 23:00. Pamodināju vīru un teicu, ka laikam sākušās dzemdības, bet ka īsti droša neesmu, jo tomēr tā savilkšanas sajūta uznāca neregulāri, ar 10-15-20min intervāliem. Viņš uzreiz teica – zvanām vecmātei. Es par to nebiju tik pārliecināta, jo varbūt tas būs veltīgi, varbūt tomēr tā ir tikai viltus trauksme. Negribējās tik vēlu vakarā vecmāti lieki ramdīt. Pagaidījām vēl 3 tādas dīvainās vēdera savilkšanās, iegāju arī dušā un pēc tam biju pārliecināta – jāzvana. 23:30 sazvanījām vecmāti. Izstāstīju viņai par caureju, dušā būšanu un kontrakciju intervāliem, uz ko viņa atbildēja, ka ieteicams būtu pagulēt un atpūsties, cik vien iespējams, jo viss vēl tikai sākas un tad lai zvanu brīdī, kad liekas, ka kontrakcijas uznāk biežāk, ik pa 5min.

Centos iemigt, atpūsties, bet guļus nekādi nevarēju, uznāca sāpes arvien biežāk un jau pēc neilga brīža ar vecmāti likās, ka tiešām ir tās 5 min, kaut arī tik tikko vēl kontrakcijas bija neregulāri. Vīrs paņēma pulksteni, lai uzņemtu laiku un secināja – jā, kontrakciju starplaiki ir precīzi 5min. 24:00 zvanījām atkal vecmātei. Viņa pārjautāja, kā man šķiet pēc sajūtām, vai braukt uzreiz vai vēl nē, uz ko atteicu – jā, tā būs drošāk. Tanī naktī bija liela migla, taču vecmāte atbrauca ātri (no Siguldas uz Rīgu 30min). Vecmāte īsi pirms 1:00 bija klāt. Man tanī brīdī kontrakcijas jau bija kļuvušas spēcīgākas un ar daudz īsākiem intervāliem – ik pa 3min. Vīrs jau bija paspējis meitu pārnest tālākā istabā ceļojumu gultiņā, lai viņai klusāka gulēšana un lai nav tik labi dzirdams viss, kas notiek viesistabā. Baseins jau bija uzstādīts un gaidīja piepildīšanu. Tieši kādu laiku pirms dzemdībām abi ar vīru pārrunājot dzemdību lietas bijām nosprieduši, ka vislabāk būtu, ja puika dzimtu naktī, jo tad nevajadzētu uztraukties par to, kur sūtīt meitu. To es biju sapratusi, ka man meitas klātbūtne dzemību procesā tikai traucēs. Protams, bijām jau sarunājuši vismaz divus variantus, bet labi, ka notika šādi.

Vecmāte visu sagatavoja, iekārtoja, izjautāja man visu kas un kā un tad es lūdzu, lai apskata, cik tālu esam. 1:30 vecmāte pārbaudīja atvērumu un konstatēja, ka jau 9cm! Es nespēju noticēt, ka jau tik drīz viss būs galā un ka šis lielais gaidīšanas laiks beigsies tik ātri! Vīrs jau bija sapildījis baseinu, vecmāte novērtēja siltumu un deva zaļo gaismu, lai kāptu iekšā, ja vēlos. Es vēl īsu brīdi paliku sauszemē. Gribējās vēl nedaudz pabūt šajā dzemdību fāzē, jo sapratu, ka baseinā sāksies lielais darbs. Pārelpoju kontrakcijas stāvus, balstoties uz pārtinamās virsmas, kas uzmontēta virs veļas mašīnas. Tas bija labs augstums, to jau pirms dzemdībām izpētīju, kura būs īstā vieta, lai ērti stāvēt un atbalstīties. Praktiski visas kontrakcijas tur arī pārlaidu, šūpojoties no viena sāna uz otru, stāvot kājās un ar saliektām rokām balstoties uz šīs virsmas. Rokās virpināju adataino bumbiņu, tas bija ideāli! Tāpat arī darīju pirmajās dzemdībās un man tas ļoti palīdzēja.

Pēc vecmātes uzaicinājuma īsi pirms 2:00 kāpu ūdenī. Pirms tam jau jutu tādu kā spiešanas sajūtu, gribējās kontrakcijas laikā spiest pretī sāpei. Ūdeņi vēl nebija plīsuši. Baseina ūdens ļoti labi relaksēja, bija viegli mainīt pozu un iekārtoties ērtāk. Baseinā bija daudz vietas, kaut arī tas nebija speciālais dzemdību baseins.

Ūdenī viss tālāk notika ļoti strauji, spiediena sajūta palika arvien lielāka, nespēju nespiest, tas notika dabīgi pats no sevis, ka kontrakcijas laikā spiedu. Vecmāte pārbaudīja atvērumu – viss labi, tikai maliņa vēl esot priekšā, tā bija arī pirmajās dzemdībās. Vecmāte ierosināja palīdzēt tai maliņai panākt nost (pirms tam man visu paskaidroja, kas un kā tur tiks darīts un kāpēc). Neko nejutu, bet nu jau viņa teica, ka viss ok, tagad ceļš brīvs! Vecmāte ik pa brīdim atgādināja, kā spiest. Viņa bija blakus, atspiedusies uz baseina malas un vēroja, kā viss rit savu gaitu. Iedrošināja nebaidīties un ļauties, smaidīja un gaidīja bērniņa piedzimšanu. Atceros, ka īstā spiešana nebija ilgi, kādas 3 kontrakcijas un galviņa jau bija tuvu. Vecmāte mani uzslavēja. Vīrs no mugurpuses turēja mani aiz padusēm, tas bija labs balsts, jo baseinam rokturu nebija. Vecmāte teica, ka vēl ūdens pūslītis priekšā, tāpēc galviņa neslīd tik raiti uz priekšu. Gaidījām ūdens noiešanu… un vienā mirklī kontrakcijas laikā ar lielu blīkšķi „puk” pārplīsa ūdens pūslītis! Vecmāte pilnīgi palēcās no skaļā blīkšķa! „Oho, nu gan šāviens!”, iesaucās vecmāte un prognozēja, ka nu gan būs ātri. Vēl bija kādas 2 kontrakcijas un piedzima galviņa. Bija arī tā fāze, kad vecmāte teica nespiest, bet es nespēju neko tur saturēt, galviņa pati iznāca laukā. Un ar nākamo kontrakciju, kas sekoja uzreiz, piedzima viss bērniņš. Pulkstens bija 2:36, 31. oktobris. Vecmāte uzlika dēliņu man uz krūtīm. Nedaudz iepazināmies ar mazuli un tad jau arī kāpu ārā no baseina un iekārtojos blakus gultā. Kontrakcijas placentas piedzimšanai nebija, vecmāte lika paspiest. Sajutu nelielu savilkšanos un uzspiedu – piedzima placenta. Vecmāte novērtēja – visa vesela. Mazulis jau bija sācis savu „dziesmu” un pamodināja tālākajā istabā gulošo māsu, kuru vīrs gāja mierināt, jo viņa raudāja un nevarēja nomierināties. Vecmāte sauca vīru pārgriezt nabas saiti, bet nebija variantu, meita raudāja, vīrs palika pie viņas. Teicu, lai vecmāte droši griež pati, vīrs nepārdzīvos, es arī nē. Uzlika man nelielu šuvi, kas bija ieplīsusi pa veco rētas vietu (līdz pusei). Šūšanas process, protams, nepatīkams bija. Dēliņš bija paliels – 4.1kg un 56cm. Mūs ar vīru pārsteidza dēliņa skaļā balss, kas mūs joprojām tur uz zināmiem decibeliem 🙂 Mazais aizmiga tikai ap 6:00 rītā, līdz tam dikti brēca, ja nebija pie krūts. Liekas, ka straujās dzemdības ietekmēja viņa pašsajūtu, jo viss notika tik ātri un viņam nebija laika adaptēties procesam. Dzemdību vēsturē ierakstītais dzemdību ilgums – 4h46min.