Manu pirmo dzemdību stāsts – mammas un tēta stāsts

Māra piedzima savās mājās, plānotās mājdzemdībās, ceturtdienā, 10.08.2017., plkst. 15.26 ārstes, vecmātes Dinas Ceples uzraudzībā.

Tā diena tuvojās. Lai gan grūtniecības laiks mani pārlieku nenogurdināja, gulēju labi, mugura nesāpēja, kājas nepampa utt., tuvojoties noliktajam datumam, kas bija 10. augusts, mani arvien vairāk pārņēma nepacietība, kā gaidot kādu aizraujošu notikumu, piemēram, klases ekskursiju. Ar vīru, runājām ar punčbēbi un mēģinājām vienoties, ka pārlieku kavēties ar dzimšanu nevajadzētu, jo mēs viņu ļoti gaidām.

Jau jūnijā, pētot mēness kalendāru, biju iztēlojusies, ka mazā varētu dzimt pilnmēnesī (jo statistika liecina, ka tad dzimstība mēdz pat dubultoties). Pilnmēnesi solīja 07.08., kad arī tika novērots daļējs mēness aptumsums. Tā man šķita kā zīme, būs jādzemdē pirmdienā, dažas dienas pirms noliktā datuma. Papildus tam, tas šķita labs datums, jo mūsu vecmāte bija teikusi, ka 10.augustā dzemdēt nedrīkstot, jo viņas bērnam tad ir jubileja.

Pirmdiena.

Tiek nolemts draugu kompānijā iet uz kino. Pēc filmas, braucot mājās, jutu nesāpīgu sistēmātisku sasprindzināšanos puncī, ko norakstīju uz treniņkontrakcijām, ar kurām biju jau pazīstama vairāk kā mēnesi, bet protams, galvā maza balstiņa atgādināja, ka šodien ir tas ilgi gaidītais pilnmēness..

Naktī sasprindzināšanās turpinājās un nu jau to pavadīja nenormālas galvassāpes un mazas, velkošas sāpītes vēderā, uz mata tādas kā pirms mēnešreizēm. Ejot uz tualeti, konstatēju, ka sākusies asiņaini gļotaina smērēšanās, arī kā pirms mēnešreizēm. Nospriedu, ka tas būs tas gļotu korķis, kas sācis izdalīties. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, man nebija ne jausmas, cik stipri būtu jāsāp un ko vispār gaidīt. Lai gan biju ļoti labi gatavojusies, visa man pieejamā informācija bija teorētiska un grāmatās, un nodarbībās dzirdētais apstiprināja, ka tieši šādā veidā var sākties dzemdības. Tad nu gulēju tālāk un nospriedu, ka no rīta jāskatās, kādi intervāli ir kontrakcijām un tad jau jādod ziņa Dinai.

Otrdiena.

No rīta pastāsīju vīram, ka sajūtas pa nakti bijušas dīvainas. Nospriedām, ka jāpavēro kas būs pa dienu, jo varbūt mūsu mazā meitiņa ir gatava nākt. Vīrs aizbrauca uz darbu un es paliku mājās gulēt. Kad pamodos, nepacietīgi gaidīju vēdera vilkšnos un sasprindzināšanos, bet tā bija kļuvusi krietni retāka un nesāpīgāka, un dienas gaitā pazuda gandrīz pavisam. Rakstīju Dinai īsziņu ar iepriekšējās nakts izklāstu un saņēmu atbildi, ka tad jau mazā 3 dienu laikā varētu dzimt. Atbilde mani nomierināja, bet neapmierināja –  likās, ka tad, ja jau sākas, tad sākas, nav ko vilkt te garumā veselas 3 dienas. Pietam, pēc 3 dienām pastāvēja iespēja, ka jādzemdē būs aizvietotājvecmātes pavadībā, ko lai gan pieļāvu kā rezerves variantu, bet tomēr labāk gribējās savu Dinu.

Vēlāk gāju uz veikalu pēc produktiem vakariņām un gaidīju, kad kaut kas notiks, bet nekā.

 

Trešdiena.

Naktī atkal vilkšana atsākās un turpinājās gļotu korķa izdalīšanās. Sāpes bija ilgākas un konkrētākas, tāpēc no rīta nolēmām, ka vīrs paliks mājās, bet ap 10.30 viņš tomēr aizbrauca uz darbu.

Visu laiku paturēju prātā to kā kontrakciju laikā jāatslābinās un jāelpo –  ja tad būtu zinājusi, kas sekos pēc tam, pat prātā neienāktu tik daudz “iespringt” uz atslābināšanos un tērēt tam savu enerģiju, kad šajā brīdī prātīgākā rīcība būtu maksimāli nepievērst uzmanību tam, kas notiek un iet krākt gultā, kamēr vien bēbītis jau pats “nekāpj” laukā. Taisnība jau ir un ticiet, ja jums tā saka – īstās dzemdību kontrakcijas nevar tā vienkārši nokavēt un palaist garām!

Tā nu pienāca vakars – ik pa laikam tika pamērītas kontrakcijas, lai zinātu, kad saukt Dinu. Viņa bija teikusi, ka jāzvana tad, kad intervāli ir 3 –  5 min. Pa dienu konstatējām, ka starplaiki ir vidēji 7 min, bet svārstīgi un tik pat svārstīgi tie bija arī vakarā, tikai nu jau sāpēja nedaudz vairāk.

Pārsvarā centos ievērot norādījumus un gulēt, bet bija jau pienākusi nakts un likās iederīgi aizdegt sveces un tādā “romantiskā” gaisotnē apļot gurnus un vazāties pa istabu. Ik pa laikam pāršķirstīju savu dzemdību materiālu mapi un pati sev diagnosticēju, ka nu jau noteikti būs iesākusies dzemdību aktīvā fāze, kurā viss process ātrāk iet uz priekšu vertikālās pozīcijās.

Stundas skrēja nemanot, kontrakcijas brīžiem atkārtojās ik pa 5 – 4 minūtēm, bet tad atkal norima uz intervālu pat līdz 7 – 8. Apļoju gurnus pie gludināmā dēļa –  likās, ka ar šīm kustībām sanāk ātrāk izprovocēt nākamo kontrakciju, bet nekā – tās nāca un gāja savā ritmā un nelikās ne zinis par maniem pūliņiem pāatrināt procesu.

Negribējās pasaukt Dinu par ātru, jo galu galā bija nakts vidus un arī vecmātei vajag izgulēties, taču, kad jau bija pāri trijiem naktī, nepacietība un neziņa par to, cik tālu esam tikuši, ņēma virsroku. Teicu vīram, lai zvana Dinai. (Tagad, atskatoties uz tās nakts sajūtām, mierīgi varēju zvanīt pati, jo tad vēl necik nesāpēja un visā visumā biju funkcionējošs cilvēks.)

Ap četriem atnāca vecmāte un “nolika mūs sēdus” –  dzemdes kakla atvērums 2, varbūt knapi 3 cm. Teica, ka pārāk te esmu sākusi visu procesu kontrolēt – jāizslēdz smadzenes un jāiet gulēt. Tā bija diez gan liela vilšanās, jo līdz tam, šķita, ka būšu jau “aizdzemdējusies” vismaz līdz 6cm. Izrādījās mana pašdiagnoze bija nepareiza – joprojām biju dzemdību latentajā fāzē… Jāsaka, ka ja vien būtu kāda mēraukla, pēc kuras varētu raksturot sāpes, veroties vaļā  pēdējiem centimetriem, es tajā brīdī būtu zinājusi, ko gaidīt, bet tā kā pirmajās dzmedībās nav ne mazākās jausmas par to kā būs pašā sāpju kulminācijas brīdī, tad atlika vienkārši gaidīt.

Dina aizgāja, sakot, lai informējam, kad kontrakcijas būs 1 min ilgas un 1 min pauze.

Ar vīru iedzērām pa glāzei un devāmies pie miera.
(Jāpiemin, ka es nejutu tik bieži minētās sāpes krustos – manējās bija konkrēti vēdera lejas daļā, velkošas, pielīdzināmas tām, kas mēdz būt mēnešreizēs, bet nesalīdzināmi stiprākas.)

Ceturtdiena.

Šīs dienas hronoloģiju sakārtja vīrs, jo man lietu kārtība, līdz pat mazās Māras dzimšanai, ir sajukusi.

Pamodos 08.00 ar lielu izbrīnu, ka tik ilgi sanāca nogulēt. Miegs, protams, bija caurs – modos un iemigu atbilstoši kontrakciju ritmam, bet tomēr nedaudz pagulēts bija.

Sāku rītu ar vannu, tikmēr vīrs vēl nedaudz varēja pasnaust. Pēc tam pārvietojos uz dīvānu otrā istabā, kur gulēju un vienkārši eksistēju starp sāpēm. Ar vienkāršu elpošanu vairs nebija līdzēts, nākot spēcīgākai kontrakcijai nācās izdvest skaņas. Atcerējos vecmātes teikto par zemiem toņiem un rūkšanu – palīdzot labāk atslābināties nekā augstu, spalgu toņu vaidi. Tad nu sāku dūkt un rūkt.

Pēc kāda laika vīrs piedāvāja man kaut ko uzēst, atnesa saujiņu ar rīsiem, kurus mēģinot ieēst, sāku rīstīties. Tā arī neko nepaēdu. Prasīju medu, bet tas man likās ellīgi salds, nedaudz palaizīju karoti un devu to atpakaļ.

Organisms jau ieprieksējā dienā bija sācis attbrīvoties no visa liekā un izbrīvēt vietu bēbīša nākšanai pasaulē, tāpēc tualetes apmeklējumi bija diez gan bieži. Uz poda nācās aizkavēties ilgāk nekā gribētos, jo, uznākot kontrakcijai, piecelties nevarēju. Kādu brīdi biju vannas istabā ar vīru. Stāvēju pie veļas mašīnas un vēlāk nometos četrāpus. Vīrs bija blakus, sēdēja uz bumbas un ļāva pie sevis pieturēties, kad nāca sāpes. Teicu, ka gribu mēģināt vēl pagulēt gultā uz sāniem ar spilvenu starp kājām, kas bija viena no rekomendētajām “atvēršanās” pozīcijām, bet kā noprotu, gultā diez cik ilgi gulēt neizdevās. Vīrs: Šis notika ap 12.00-12.30, palīdzēju aiziet līdz gultai un pats apgūlos blakus. Nepilnas pusstundas laikā jau bija pieprasījums pēc vannas. Palīdzēju iekāpt jau pilnā vannā, to gan biju salējis pārāk karstu un nācās viņai kādu brīdi stāvēt karstā ūdenī kamēr salēju auksto.

Mana rūkšana pieņēmās spēkā un teicu, ka vairs nevaru izturēt, jāiet atkal vannā. Vīrs vannnu pielēja nedaudz par karstu, kad tajā iemērcu vienu kāju un sapratu, ka tādā iegulties nevaru, likās, ka pasaule sabrūk, jo kārotais glābiņš ūdenī būs jāpagaida, bet situācija ļoti ātri un veiksmīgi tika atrisināta un es iekāpu vannā. Šķita, ka ūdens nedaudz novērš uzmanību no sāpēm, kuras pieņēmās spēkā.

Rūkšana pārgāja dusmīgos kliedzienos un rēcienos. Gulēju un gaidīju, kad būs pienācis brīdis saukt Dinu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstens un kādi ir kontrakciju intervāli, bet zināju, ka pastāv iespēja, ka Dina šodien netiek, tāpēc iekšēji visu laiku cerēju, ka tomēr paspēsim visu izdarīt ar viņu, pirms mēs tiekam nodoti aizvietotājvecmātes rokās.

Manīju, ka vīrs, sēžot pie vannas, ir atsācis uzņemt kontrakciju ilgumu un tas man deva nelielu cerības stariņu, ka būsim tikuši līdz zvanīšanai Dinai – tas mani nedaudz uzmundrināja un deva spēku izturēt atlikušo laiku.

Prasīju vīram, lai atnes ledu, jo ūdens malciņi, ko viņš deva man padzerties, nespēja mani atspirdzināt. Atceros kā turēju ledus gabaliņu rokās un braukāju ar to pa seju un lūpām, ik pa laikam nokožot kādu drumstalu. Tobrīd šķita, ka tajā ledū ir mīt kaut kāds dzīvības eliksīrs, kas mani atmodina un ļauj pārdzīvot katru jauno kontrakciju.

Kad likās, ka vairāk jau sāpēt nevar, tā tomēr notika un sāku no sāpēm rīstīties. Likās, ka pavemšu tur pat vannā, bet tomēr līdz tam nenonāca. Jutu kā kontrakcijas beigās vēders saraujas čokurā un sākas neaprakstāmi spēcīga spiešanas sajūta. Tā kā tajā brīdī atrados vannā guļus, locījos tur kā tāds tārpiņš un bļāvu.
Vīrs: Kontrakcijas sāku mērīt 13.00, ar katru reizi izskatījās un izklausījās ar vien sāpīgāk, bet vienīgis ko varēju darīt, bija saglabāt mieru un teikt, ka viņai viss ļoti labi sanāk. Lai arī pašam nebija ne jausmas, kas notiek, atcerējos galveno lietu no kursiem – saglabāt un izstarot mieru – pie tā arī pieturējos. Kontrakciju taimera aplikācijā ir redzams, ka kontrakcijas jau 13.00 bija diezgan biežas, bet man kā precīzam cilvēkam, šķita, ka zvanīt Dinai var tikai tad, kad ir minūti gara kontrakcija, kam seko minūti gara pauze.Tagad, skatoties grafikā, redzams, ka tas bija jau 13.00-13.30, bet tā kā bijām Dinu pasaukuši jau naktī un viņa teica, ka nevarēs tajā dienā nemaz atnākt, tad negribēju viņu lieki traucēt. Piezvanīju Dinai ap 14.30, varbūt nedaudz agrāk, kad pēc kārtējās kontrakcijas mana roka bija ļoti saspiesta un ausis piebļautas tik stipri kā pirms tam vēl nebija bijis, kā arī sieva nobažījusies jautāja: “Kur ir Dina?”. Teicu viņai, ka viņa jau lēnām taisās, lai arī vēl nebiju pat piezvanījis. Pēc zvana sākās lielais trakums, kad es vairs nezināju ko darīt. Biju ļoti uztraucies, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts vai neesmu pārāk ilgi gaidījis ar zvanīšanu, ko tikai pastiprināja fakts, ka vienas traki stipras kontrakcijas beigās nogāja ūdeņi. Pēc tam palika pavisam nedaudz vieglāk (tā likās), un es viņu mierināju, ka viss ir kārtībā, ka laikam nogāja ūdeņi. Uz jautājumu, kādā krāsā, atbildēju, ka viss kārtībā – caurspīdīgi. Šajā brīdī bija ļoti minimāla pauze kontrakcijās, tā vismaz man likās. Steidzu zvanīt vecmātei, lai saprastu cik tālu viņa ir un informētu par to, ka, pēc manas saprašanas, bija nogājuši ūdeņi. Apmēram 5 minūtes pēc otrā zvana viņa bija klāt un es atviegloti uzelpoju, taču zināju, ka nekas vēl nav beidzies.

Tajā brīdī vēl nesapratu, ka ir sācies izstumšanas periods, bet to, ka kaut kas ir krasi pamainījies, pamanīju gan. Par laimi tajā brīdī vannas istabā ienāca Dina un teica, lai ceļos augšā – tupus. Es biju neaprakstāmi priecīga viņu ieraugot, bet likās, ka lai nu ko, bet piecelties es nevaru – tā arī teicu, bet Dina man oponēja: “Nē, vari gan!”, viņa man atbildēja. Tad nu es cēlos un izrādījās, ka tiešām – varēju gan.

Notupos vannā ar muguru pret sienu, ceļus izvērsusi plati un iekrampējos vannas malā. Dina pa to laiku bija jau gatava, atradās man pretī uz krēsla un deva norādījumus. Bija jāsāk spiest.Katrā kontrakcijā spiedu 3 reizes, cik vien stipri varēju. Atcerējos, ka dzemdību plānā biju uzstādījusi sev šādu mērķi un tas man daļēji palīdzēja nenolaist rokas un saņemties. Dina teica, lai netērēju spēku skaņām, bet aizturu elpu un spiežu, bet kad beigsies kontrakcija, lai dūšīgi paelpoju.

Kontrakciju starplaikos varēju uzelpot –  atkritu ar muguru pret vannas malu, elpoju un mēģināju saņemties nākamajam raundam. Atceros kā Dina man teica, ka man esot ļoti laimīgas acis – tajā brīdī gan šķita, ka, lai nu ko, bet laimi manās acīs diezin vai var saskatīt, bet laikam tā bija atvieglojuma sajūta – par to, ka esam beidzot tikuši līdz izstumšanai un par to, ka Dina ir te. Pataustīju, kas man tur lejā notiek, jutu kaut ko cietu un pūkainu un neticīgi jautāju vai tā ir galva –  Dina apstiprināja un bija atkal laiks spiest no visa spēka.

Kad galviņa bija jau pavisam tuvu ārpasaulei, tā paslīdēja atpakaļ –  pati īsti to nejutu, bet Dina mani par to informēja, sakot, ka tas nekas traks nav, tā tie bēbīši dara. Galu galā viņiem jau arī nav viegli tikt ārā pa tik mazu un šauru izeju. Pieliku roku vēlreiz, lai pārbaudītu, kas tur notiek, nu jau jutu, ka galviņa ir gandrīz ārā un diez gan pagari matiņi plivinās vannas ūdenī. Tas mani mobilizēja spiest vēl cītīgāk nekā pirms tam – ar nākamo kontrakciju galviņa bija ārā. Kontrakcijas pašas par sevi vairāk nebija sāpīgas, bet tur lejā gan likās, ka viss saplīsīs, bet tās sajūtas bija nieks, salīdzinājumā ar pirms tam piedzīvotajām atvēršanās sāpēm.

Dina teica, ka nabassaite bēbītim esot ap kaklu – tas bija jau redzams iepriekšējās ultrasonogrāfijās, tāpēc nebiju pārsteigta un zināju, ka bērniņi lieliski dzimst arī ar “krellēm ap kaklu”, pie tam, jutos, ka esmu drošākajās rokās pasaulē, jo uzticējos Dinai par visiem 100%.

Spiedu tālāk. Dina veikli atbrīvoja bēbīša kakliņu un nu jau ārā bija arī pleciņi un tad pats bēbītis arī. Tur pat vannā saņēmu savu mazo meitiņu un piespiedu pie krūtīm. Viņa bija nedaudz zilgana, noklāta ar sierveida ziedi un ieraudājās.

Dina man ziņoja, ka izstumšanas periods esot bijis 26 min – rekordcienīgs ātrums, priekš pirmajām dzmedībām – tas glaudīja manu ego un es jutos ļoti lepna par sevi. Neticīgi skatījos uz mazo kunkulīti un tad, pacēlu acis, lai sameklētu vīru – viņš tur pat stāvēja, ar asarām acīs, un es biju neaprakstāmi priecīga ieraugot viņu līdzās.

Vīrs: Šajā brīdī mani pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums. Pirms tam, kopā ar Dinu, atbilstoši viņas norādēm, biju saklājis gultu un salicis tajā vienreizējos paladziņus. Vienkārši stāvēju smaidīju un nevarēju apvaldīt asaras. Kamēr sieva ar mazo vēl bija vannā nobučoju viņu, apsveicu un pateicu paldies! Pēc tam uz brīdi aizgāju uz koridori, tad uz otru istabu, laikam jau īsti līdz galam nesaprotot, kas tikko ir noticis. Jautāju, ko man vēl palīdzēt, ko vēl izdarīt, bet es tiku nolikts mierā un man teica, ka tagad drīkstu uzelpot.

Tikmēr Dina jau bija izrāvusi no vannas aizbāzni un aicināja mani celties kājās ar visu bēbīti uz rokām un iet uz gultu. Tā nu mēs aizgājām līdz gultai – kājas likās mīkstas kā vate, ķermenis salīcis, nezinu pat kā bija spēka iekāpt gultā, bet atceros, ka tajā brīdī fiziski nejutu vairāk pilnīgi neko – biju priecīga kā pēc labi padarīta darba un atvieglota, ka bļaušana un trakās sāpes ir beigušās. Kādā mistiskā, man nezināmā brīdī uz gultas bija saklāti higiēniskie paladziņi, mani apsedza un bēbītim arī bija uzradies dvielītis, kurā es turēju mazo kunkulīti. Nabassaite bija beigusi pulsēt un es to pārgriezu pati. Tad, ar minimālu paspiešanu, nesāpīgi piedzima placenta. Kopā ar Dinu to aplūkojām. Tā bija vesela un, sauciet mani par dīvainu, likās skaista.

Pētīju savu mazo bēbīti, pārbaudīju vai tiešām tā ir meitiņa – un bija. Mazā Māriņa bija jau nedaudz atguvusies un ieguvusi rozīgāku ādas toni.

Dina aplūkoja mani un konstatēja, ka viss ir lieliski –  ir tikai viens mazs plīsumiņš, ko viņa jau pēc brīža bija sašuvusi. Šūšana nesāpēja, bet kad dūra atsāpinošo šprici, gan jutos nedaudz tramīga, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas bija jau aiz muguras.

Mazā meitiņa tika pielikta pie krūts un diez gan ātri saprata, kas darāms. Tā kā pirmpiens izstrādājas jau grūtniecības laikā, nākamās 2 – 3 dienas, līdz sāk veidoties īstais piens, mums deva vaļu gastronomiskajām izvirtībām un mēs ar vīru jau miedzām viens otram ar aci, ka jāpasūta pica.

Kamēr Dina vēl mani apčubināja, mūsmājās bija ieradusies vēl viena Māra –  mūsu “rezerves” vecmāte Māra Grieze, kas jau bija sākusi rakstīt dzemdību papīrus, lai Dina varētu nekavēties un skriet atpakaļ uz mājām, ielaist viesus. Dina mūs vēlreiz apsveica, sabučoja un devās projām, bet ar mums vēl palika Māra Grieze, kas pastāstīja dažādu noderīgu informāciju, kuru es vairāk neatceros, bet, lieku cerības uz vīra labo atmiņu. Viņas pavadībā vīram tika uzdots apģerbt mazo Māriņu un tad jau arī lielā Māra devās prom un mūs atstāja trijatā.

Vīrs aizbrauca pēc picas un viņam atgriežoties, mēs trijatā baudījām vakaru pēc labi padarīta darba.

***

Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga es esmu Dinai par palīdzību, laižot pasaulē mazo Māriņu. Viss, ko viņa teica un darīja mobilizēja manu ķermeni un prātu, un palīdzēja atrast spēku tikt galā ar šo gan fiziski, gan emocionāli grūto uzdevumu. Ceru, ka Dieviņš būs lēmis arī mūsu nākamos bēbīšus ielaist šajā pasaulē, caur viņas gādīgajām un prasmīgajām rokām.

***

Dzemdības ir ļoti intīms laiks, kad blakus vajag kādu, kam uzticas, kādu ko mīl un kurš mīl, dod roku, lai būtu, kur pieturēties, pacietīgi gaidot, esot līdzās un iedrošinot. Tad blakus vajag kādu, kura klātbūtne nomierina, kurš pazīst līdz kaulam un sargā, kurš saglabā mieru, pat ja pats nejūtas mierīgs. Paldies vīram par ticību man, jo ar pašas ticību sev, tajā brīdī nepietiek! Pateicoties viņam, es biju rāma un mierīga, jutos drošībā un necentos aizbēgt no sāpēm un padoties, kad likās, ka vairāk nav spēka. Viņa klātbūtne man ļāva atdoties visai, līdz pēdējam, lai ielaistu šajā pasaulē mūsu mazo meitiņu.

Vīrs: Milzīgs paldies sievai par meitiņas laišanu pasaulē! Ļoti grūti aprakstāma pieredze, bet esmu tiešām priecīgs, ka to piedzīvoju.

Advertisements

Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Mājdzemdību mammām

Aicinam iedvesmot citas mammas ar savu dabīgo dzemdību pieredzi – dalieties ar savu dzemdību pieredzi.
Stāstu var sūtīt uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com

15350736375_f113e3387f_b

Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Satikšanās MĀJDZEMDĪBU ģimenēm

29. oktobrī pirmo reizi Latvijā Ozolnieku tautas namā mājdzemdību ģimenes aicinam satikties kopā un satikt savas vecmātes!

Kopā priecāsimies satikt līdzīgi domājošos, svinēt dzīvi un atcerēsimies mūsu bērniņu piedzimšanu kopā ar savām vecmātēm un citām ģimenēm. Varēsim dalīties iespaidos kā tas bija. Dziedāsim šūpuļdziesmas pašiem mazākajiem, leksim rotaļās ar lielākajiem, dziedāsim kopā un sumināsim vecmātes par viņu lielo ieguldījumu mūsu bērnu piedzimšanā.

REĢISTRĀCIJA: ŠEIT  vai http://ej.uz/majsalidojums

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.liedags
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas nams
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā (apmēram):

14:30-15:00 ierašānās un reģistrācija

15:00 – 15:30 oficiālās uzrunas

15:30 – 16:30 īpašais laiks ar savām vecmātēm

16:30 – 18:30 radošās darbnīcas bērniem, dejas, rotaļas, dziesmas

Reģistrācijas maksu variet pārskaitīt uz apvienības kontu.

Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

 

Emīla nākšana pasaulē

Bija silta vasaras diena. Ap pulksten 12 sajutu pirmās kontrakcijas. Ooo, jā, lielā diena klāt.

Grūtniecības laiku biju cītīgi lasījusi vecmātes iedoto grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. Labs “padomdevējs” bija vienmēr pa rokai. Pozitīvi sevi noskaņoju skaistam rezultātam 🙂

Tā lūk, pirmās kontrakcijas, patīkams satraukums..uhh…Pēc, apmēram, 2-3h zvanīju Rudītei, izstāstīju situāciju. Viņa piebilda:”Jā, jauki, lielais notikums tuvojas.” Es biju tik satraukta, ka esmu aizmirsusi mūsu sarunu, bet norunājām vakarpusē ap 18 tikties Jaunpalejās, Patvēruma mājās, jo tur bija organizēta mana bērniņa nākšana pasaulē. Ar katru reizi kontrakcijas kļuva spēcīgākas, un, jo spēcīgākas, jo lielāks uztraukums man bija.

Mājās neviens vairs nesēdēja mierā. Visi ar kaut ko nodarbojās, kaut kur gāja, kaut nevienam nebija nekas svarīgs darāms. Nāca 18. Posāmies ceļā. Māsa bija mans atbalsts un šoferis. 🙂 Ceļā viss bija labi, tikai man bija grūti sēdēt uz vietas, vēlējos ātrāk izkāpt. Nonācām galā, drīz pēc mums atbrauca Rudīte. Sasveicinājāmies, jauki pasmaidījām, jo, te nu, mēs bijām, pilni ar entuziasmu un enerģiju piedzīvot šo skaisto notikumu. Iekārtojāmies, salikām mantas. Māsa ar Rudīti jauki tērzēja, kamēr es staigāju uz riņķi, jo tas man palīdzēja vieglāk pārvarēt kontrakcijas. Bija mierīga un klusa atmosfēra. Saulīte jau lēnām rietēja.

Šādi, laikam ritot, nolēmām, ka dzemdēšu vannā. Rudīte sāka pildīt vannu ar ūdeni. Kad, nu, biju vannā, ieradās bērna tēvs un vēlāk arī Amālija. Mani atbalstīja Rudīte un vēl 3 roku pāri. 🙂 Forši! Tajā dienā mana laika izjūta pazuda, vienkārši pazuda. Vienā mirklī es sapratu, ka ir jau vakars, tuvojas saulriets. Mazais ziķeris nākam, nākdams nāca pie mums..spēcīgas kontrakcijas, grūdieni, elpošana…tas ir palicis atmiņā visspilgtāk. Es nevarēju vairs sagaidīt, kad Emīls būs garo ceļu pieveicis., gribēju viņu redzēt un biju ļoti piekususi. Viss bija raiti, mierīgi, bez stresa. Tad sekoja nākamā kontrakcija un Rudīte pēkšņi piecelās kājās un man saka: “Un, tagad, Lauma, dūšīgi spied!” Un es spiedu. Pulksten 1:32, pasaulē bija ieradies Emīls 🙂 Mēs visi bijām priecīgi!

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

Ja dzemdības pielīdzina seksam

Būtībā dzemdības jau ir gandrīz kā mīlēšanās…

Sievietei nepieciešams atslābināties, lai atvērtos, vajadzīgs miers, tumsa, būšana ar sevi, oksitocīns – laimes hormons, kurš arī ir orgasma hormons, dzmedībās ir visaugstākajā koncentrācijā.

Kāda izskatītos mīlēšanās, ja mēs pielīdzinām to mūsdienu dzemdībām…

Un mēs vēl brīnamies, ka tik daudzas dzemdības mūsdienās noris ar iejaukšanos un tāpēc nekas neizdodās…

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tas ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tās ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav par to, ka mājās ir labāk vai sliktāk kā slimnīcā. Mājdzemdības nav par vietu, veidu vai pozu, bet tās ir par cieņu pret dzemdējošo mammu un bērniņu, dodot viņiem laiku, iedrošinājumu un atbalstu.

Mājdzemdības ir par atbildību, ko sieviete uzņemas pati par savām radībām – viņa pati tām gatavojas, viņa tās izsapņo, pieraksta, plāno un gaida. Sieviete  pati dzemdības izdzīvo, piedzīvo, pārelpo sāpes, viņa ir iekšā savās dzemdībās, uzņemoties pilnu atbildību par bērniņa piedzemdēšanu un savā sievišķībā dod dzīvību mazam cilvēkam, kurš tikko ienāk pasaulē. Mājdzemdības ir par cieņu, ko sieviete sniedz sev un savam jaundzimušajam bērnam.

Psihologi jau sen ir pierādījuši, ja vadītājs gaida no padotā vairāk un vairāk prasa, tad padotais ātrāk sasniedz izaugsmi un vairāk izdara. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, ja vecmāte tic un uzticās, ka sieviete varēs un piedzemdēs, tad lielākoties viņa to arī var. Pozitīva dzemdību pieredze, kad sieviete ir izdarījusi gandrīz neiespējamo pārvarot sevi, sniedz ārkārtīgi lielu pārliecību par sevi, ka ir pārdzīvots vai izdarīts kaut kas citreiz prātam neaptverami grūts.

Tas sievietei dod dziļāku jeb jaunu pašapziņas līmeni, ka to varēju izdarīt “Es pati” un tieši “Es pati” ar saudzīgu atbalstu nevis kāds mani stumdīja, komandēja, regulēja, deva tabletītes, turēja, baroja, vilka, grūda utt. Stacionārā bieži atbildība par dzemdēšanu tiek no sievietes novelta (jeb viņa pati to automātiski atdod autoritatīvajiem mediķiem, jo “tāda ir sistēma”), kas patiesībā nav pareizi, jo dzemdē sieviete, dzemdē dzemde un hormoni – pati sieviete dzemdē, viņa ir savu “dzemdību ķeizariene”. Mājdzemdībās visi apkārtējie ir klāt, lai atbalstītu sievieti, kas laiž pasaulē bērniņu. Stacionārā ir svarīgs galvenokārt galarezultāts – vesels bērns un vesela sieviete, attiecīgi mērķis attaisno līdzekļus. Slimnīcā procesam ir pakārtota loma, bet mājdzemdībās tieši process ir svarīgs, to piedzīvo visi soli pa solim esot “šeit un tagad”.

Mājdzemdībās, protams, vesels bērniņš un vesela mamma  arī ir vissvarīgākie, bet tāpēc dažreiz mājdzemdībās piedalās vairākas vecmātes, ja ir paredzamas kādas komplikācijas. Centrālā un galvenā persona jebkurā gadījumā ir sieviete, viņa jūtās aprūpēta, viņa zin, ka kāds ir tepat un visu uzrauga, kontrolē, bet viņa var nodoties savām dzemdībām.

Slimnīcās nereti sievietes ir pamestas uz vairākām stundām vienas bez jebkāda atbalsta un var justies ļoti vientuļi, izmisušas un satrauktas, jo nezina, kas notiek vai cikos kāds atnāks, vai kā viņu pasaukt. Sevišķi, ja tās ir pirmās dzemdības. Mājās tādas sajūtas nekad nav, jo kāds ir klāt un iedrošina, ka viss iet uz priekšu, viss virzās pareizi. Iedrošinājums no ārpuses ir arī būtisks.

Katrs cilvēks var izvēlēties kā viņš iet dušā, cik ilgi, cik ilgi ēd un tamlīdzīgi. Mēs katrs esam dažādi, katrs savas ikdienas darbības daram savā laikā, savā ritmā. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, kuru ritms nav ieliekams kaut kādā laika, pozas vai vietas rāmī. Bērniņa ieņemšana ir dabīgs process, bērniņa iznēsāšana tāpat, arī dzimšana ir fizioloģisks, dabīgs process, kam parasti nav vajadzīga medicīniska iejaukšanas, ja ir vieds vecmātes atbalsts un maiga palīdzība.

Mājdzemdībās arī sieviete un jaundzimušais bērniņš piedzīvo to, ka viņiem tiek dots “viss pasaules laiks” (iespēju robežās), lai dzimtu, lai būtu. Pēc dzimšanas mazais tiek uzrunāts, pirms viņu vecmāte paņem. Ja ir iespējams, ir aptumšots apgaismojums, bērniņu ņem un aprūpē lēnām, cieņpilni. Tas ir pilnīgs pretstats slimnīcas straujajam ritmam. Protams, viss notiek šādi, ja nav nekādu komplikāciju.

Tāpēc mājdzemdības nav par to, ka slimnīcā ir labāk vai sliktāk, bet par to, ka slimnīcā sievietei nav vairs kontroles, nav vairs atbildības par savām dzemdībām. Bet kurš gan cits dzemdē, ja ne sieviete? Kurš gan cits ir atbildīgs par sevi un savu dzimstošo mazuli, ja ne māmiņa? Nevienam nav burvju stabulītes ar ko izvilināt bērniņu no dzemdes, šis darbs ir tikai dzemdējošās māmiņas ziņā!

 

Autors: Māra Veselova

Kā izskatās mājdzemdības?

Tas ir mīts, ka mājdzemdības notiek tik vienkārši  un parasti vai bezatbildīgi. Patiesībā mājdzemdībās vecmātei ir līdzi pilns medicīnisks arsenāls, ko pielietot vajadzības gadījumā kā to reglamentē Ministru kabineta 2006.gada 25.jūlija noteikumi Nr.611

 

Jaunā māmiņa Māra dalās ar savu dzmedību fotogrāfijām 2015.gada rudenī.

“Mans vīrs dzemdībās ir iemūžinājis patīkamākos skatus – klusu istabas ainavu un mūsu dēla pirmās bildes.”

12291754_1020153631370759_5950144252407174836_o

Apskatoties tagad bildes no malas, secināju, ka gana sagatavota un medicīniska tā vide izskatās mājdzemdībās – viss salikts, lai vajadzības gadījumā būtu pa tvērienam.

12307336_1020153671370755_6139527129847171962_o

Par laimi, neko no šī nevajadzēja pielietot.

12308644_1020153614704094_3810946773632786511_n