Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

Preses apskats martā un aprīlī

Apzinoties, ka jau pienācis maijs, tomēr sniegsim ieskatu tajā, kas mums šķitis interesants presē.

Marta beigās iznāca žurnāla “Māja” specializdevums “Māja. Veselīgi”. Tajā divi raksti atvēlēti dzemdību tematikai un konkrēti – mājdzemdībām. Rakstu autore ir Ginta Auzniece. Definējot, kas ir mājdzemdības, izmantots teksts no Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības mājas lapas.

“Radības harmoniskā vidē”. Intervija ar Aiju Mikovu un stāsts par ģimenes radību māju “Harmonija”.

“Mājdzemdības. Nesteidzīgi un dabiski”. Intervija ar “Stārķa ligzdas” vecmāti Ivetu Bērziņu par gatavošanos mājdzemdībām, to norisi, priekšrocībām un iespējamajiem riskiem. Tēmas noslēgumā savā pieredzē dalās Līga Vasara.

 

Mājdzemdību noskaņās ieturēts arī aprīļa “Mans Mazais”.

“Ozolu trio”. Intervija ar kordiriģentiem Jāni un Martu Ozoliem, kuru meitiņa Lilija dzima mājās.

“Dzemdību līgums”. Par mājdzemdību līgumu noteikumiem īsi stāsta Dina Ceple.

“Dvīņu mājdzemdības”. Egita un Sandijs Volinski stāsta par izvēli dvīņus laist pasaulē mājās.

Kā ekspertes žurnālā arī Linda Rozenbaha (Superdūlas sleja) un Līga Giniborga (Zīdīšana no A līdz Z).

Žurnālā vēl daudz interesantu rakstu – “Baha ziedi palīdz saprast savu bērnu”, Aijas Kincas “Izbeidz salīdzināt – Tev ir normāls bērns!” un citi.

 

Bet žurnālā “Māja” raksts “3 x3 – Latvija miniatūrā”. Raksts par 3 x 3 saietu vēsturi, mērķiem un šogad plānotajiem pasākumiem. Kāpēc to pieminam? Tāpēc, ka šogad Kocēnu saietu organizē Cepļu ģimene.