Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane

Advertisements

Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad  šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

 

Avots: Kas jauns

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

“Ģimenes šūpuļa” māja gatava uzņemt dzemdētājas

Biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājās “Jaunpalejas”, saskaņā ar 10. februāra Veselības inspekcijas atzinumu, var sākt pieņemt sievietes/ģimenes, kas vēlas sagaidīt savu mazulīti lauku mierā.
Vecmāte Rudīte par to raksta: “Es, Rudīte, no sirds pateicos visām kolēģēm, kuras palīdzēja ar apjomīgajiem rakstu darbiem un medicīnas aprīkojuma apzīmēšanu un sakārtošanu, lai šo mērķi – oficiālu atzinumu beidzot sasniegtu. Paldies arī Ģimenes veselības centram „Stārķa Ligzda”, kura līdzstrādniece joprojām esmu un palieku, sevišķi vecmātei un ārstei Dinai Ceplei un administrācijas vadītājai Vijai Saulītei par ievērojamo atbalstu ar šo iekārtošanas un papīru sakārtošanas pasākumu! Nākamais solis – dibināsim SIA „Ģimenes Šūpuļa Mājdzemdību Prakses centrs”. Bet jau tagad šeit var bērniņu sagaidīt visas sievietes/ģimenes, kuras Jaunpalejās sajūt sev piemērotu vietu, lai šeit dziļā lauku mierā un draudzīgas dabas vidū laistu pasaulē savu bērniņu. Ja tomēr rodas nepieciešamība, stacionārs Vidzemes slimnīcā (Valmierā) ar ļoti labi aprīkotu Dzemdību un arī Jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļu ir viegli sasniedzamā attālumā, jebkurā gada laikā. Turpināsim strādāt pie labas komunikācijas un savstarpējas izpratnes ar šī stacionāra darbiniekiem un arī apkārtnes mediķiem – mūsu aprūpes saņēmēju labā.”

Plašāka informācija par “Jaunpalejām” biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājas lapā.

radibam_DSC_1237-449x300

Aktualizējas diskusija par mājdzemdību apmaksu

Portāls “Latvijas Vēstnesis” aktualizējis jautājumu par mājdzemdību apmaksu vai līdzfinansēšanu no valsts līdzekļiem, atbilstoši likumos noteiktajai normai, ka dzemdību palīdzība Latvijā ir bezmaksas. Viedokli sniedza Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Veselības ministrija un tiesību eksperte Solvita Olsena.

Pilns raksts šeit.

 

Iespaidi par Austrumeiropas vecmāšu atklātajā konferencē piedzīvoto

Ievads

Kopš atgriešanās no Austrumeiropas vecmāšu atklātās konferences maija otrajā pusē jau pagājis mēnesis, bet ik pa laikam prātā ienāk kāds notikums vai citāts no šīm karstajām un interesantajām dienām skaistajā Prāgā.

Konferences mērķis bija dalīšanās pieredzē par vecmātes darba tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Būtiska papildus tēma bija dzemdību (vēl precīzāk – plānotu ārpusstacionāra dzemdību) tiesiskā regulējuma analīze. Tāpēc arī tiku uzaicināta uz šo konferenci – kā juriste un arī kā Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle jeb „dabisku dzemdību aktīviste” (šāds apzīmējums sākumā ar ironiju, bet pēc tam jau diezgan nopietni tika lietots konferences laikā). Latviju pārstāvēja arī divas vecmātes – Rudīte Brūvere un Astrīda Millere, kā arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Līga Vasara.

Konferences līmenis un organizācijas vēriens bija visai augsts. Konferences idejas autore un galvenā organizatore bija vecmāte Zuzana Štromerova (Zuzana Štromerová), kā arī Petra Ali Dolakova (Petra Ali Doláková), kuras strādā dzemdību mājā „Čáp” jeb „Stārķis” (izrādās, ne tikai Latvijā bērnus atnes stārķi 🙂 ). Kā lektores uzstājās Eiropas un, atļaušos teikt, visas pasaules vadošās vecmātes, atraktīvas un spilgtas personības, tostarp Starptautiskās vecmāšu asociācijas un Eiropas vecmāšu konfederācijas vadītājas un pārstāves, kas gadiem popularizējušas dabiskas dzemdības un vecmātes lomu tajās dažādās pasaules valstīs. Ar Atvērtās sabiedrības fonda programmas „Austrumi – Austrumiem” atbalstu konference varēja sapulcināt vairāk par 40 dalībniecēm no vairāk nekā 10 Austrumeiropas valstīm. Vairākums dalībnieču bija vecmātes, taču bija aicināti arī cilvēki, kas pārzina juridisko regulējumu, un pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām (dūlu un vecāku apvienībām), kas sniedza ieskatu par patērētāju viedokli.

Tas, ka konferences sākuma sesija notika skaistajā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta ēkā, bet turpinājās Veselības ministrijas telpās, lika domāt, ka Čehijā vecmātes tiek atbalstītas un novērtētas, ja jau šādai starptautiskai vecmāšu konferencei ir valsts atbalsts, vismaz kaut vai nodrošinot pasākumam telpas. Diemžēl vēlāk uzzinājām, ka šis valsts institūciju atbalsts vecmāšu lomas stiprināšanā un mājdzemdību iespējas nodrošināšanā ir vienīgi deklaratīvs un uz ārpusi vērsts, taču patiesībā pašā Čehijā neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir visai ierobežotas. Vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa piedalās mājdzemdībās. Tas, iespējams, arī bija viens no organizatoru mērķiem – vērst savu atbildīgo institūciju uzmanību uz situāciju citās Austrumeiropas valstīs un rast risinājumu Čehijā, kur formāli it kā nav aizliegts izvēlēties dzemdību vietu, bet faktiski citas izvēlēs iespējas par slimnīcu nepastāv.

Visu konferenci caurstrāvoja moto, ka pasaulei un Austrumeiropai vecmātes vajadzīgas vairāk kā jebkad. Tika uzsvērta vecmātes loma veiksmīgas grūtniecības un dabisku dzemdību norises nodrošināšanā, ar nožēlu atzīstot, ka daudzās valstīs tas ir aizmirsts. Centīšos sniegt pavisam īsu kopsavilkumu, pirmkārt, par dzirdētajiem referātiem, otrkārt, par trīs darba grupu diskusiju rezultātiem un, treškārt, par situāciju Austrumeiropas valstīs attiecībā uz dzemdību un vecmātes statusa tiesisko regulējumu.

Referāti

Profesore Valērija Fleminga (Walerie Fleming), kas daudzus gadus strādājusi Pasaules Veselības organizācijā (PVO), popularizējot ideju par dabisku dzemdību nozīmi, iepazīstināja ar svarīgākajām PVO pētījumiem un dokumentiem (svarīgākie no tiem –rekomendācijas „Care in Normal Birth” WHO/FRH/MSM/96.24; Munich Declaration 2000; Tallinn Charter 2008; Global Strategic Directions for Nursing and Midwifery 2011-2015; Health 2020). Viņa iedvesmoja vecmātes vairāk iestāties par savu autonomiju un domāt par sava darba kvalitāti, atbildot uz jautājumu, kā es daru savu ikdienas darbu un ko es varētu darīt labāk. Kā pierādītu faktu viņa minēja to, ka izglītotas un labi sagatavotas vecmātes glābj dzīvības – gan bērnu, gan sieviešu.

Starptautiskās Vecmāšu konfederācijas (International Confederation of Midwives – ICM) valdes locekle Mērija Higinsa (Mary Higgins), kas pārstāv Centrāleiropu, stāstīja par ICM standartiem vecmāšu izglītībai un darba tiesiskajam regulējumam, kā arī vecmāšu kompetenci. Visi dokumenti interesentiem pieejami ICM mājaslapā www.internationalmidwives.org (sadaļā „What we do”), un šos standartus var izmantot gan pašas vecmātes, gan vecmāšu organizācijas, kā arī valdības. Tika uzsvērta vecmāšu izglītības un sagatavotības nozīme un norādīts uz iespējamām problēmām. Vecmātes darba mērķis ir nodrošināt uz sievieti centrētu un pierādījumiem balstītu aprūpi, ņemot vērā katras sievietes individuālās vajadzības. Vecmātes izglītība un statuss ir noteicošie kritēriji, lai šo mērķi sasniegtu.

Diskusijā iesaistījās arī ICM pārstāve un pieredzējusi vecmāte Nestere Moijo (Nester Moyo). Viņa uzsvēra, ka vecmātes izglītībā un sagatavošanā noteicošajam jābūt tam, lai viņa varētu strādāt jebkur. Viņa aicināja pieredzes bagātās vecmātes ievadīt darbā (mentorēt) jaunās vecmātes, jo, ja to nedarīs pašas vecmātes, tad to darīs kāds cits. Tāpat N. Moijo norādīja, ka vecmātes būtu svarīgi sagatavot universitātes līmenī, tāpēc nepieciešamas spēcīgas vecmāšu profesionālās organizācijas, kas par to varētu iestāties.

Eiropas Vecmāšu asociācijas (European Midwives Association– EMA) prezidente Mervi Jokinena (Mervi Jokinnen) iepazīstināja ar vecmātes darba regulējumu Eiropas Savienībā (direktīvas 2005/36/EC 40.-42. pants). Viņa aicināja slimnīcās izmantot uz pētījumiem balstītas pieejas un ņemt vērā to, ka vecmāšu vadītās dzemdības valstij izmaksā daudz mazāk. Vēl viens viņas uzstādījums bija tas, ka mums nav jācīnās par vai pret kaut ko. Dalīšanās savā pieredzē un uzskatos, lai arī citi tos uzreiz nepieņem, ar laiku neizbēgami nes izmaiņas arī pavisam konservatīvā vidē. Cilvēka psiholoģijas pārzināšana un pareizo uzsvaru salikšana bieži vien ir efektīvāka par asām diskusijām un mēģinājumiem kādu pārliecināt par savu taisnību. Piemēram, M. Jokinena ieteica vecmātēm paslavēt ārstus par lieliski atrisinātiem sarežģītiem gadījumiem un aicināt viņus pievērsties tādiem arī turpmāk, „vienkāršās” fizioloģiskās dzemdības atstājot vecmāšu ziņā. Vai arī – pārformulēt uzstādījumu, ka valstij jāatļauj mājdzemdības, uzsverot, ka katram ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkur, kur tā viņam nepieciešama – slimnīcā, mājās vai uz ielas. M. Jokinena vērsa uzmanību arī uz Vecmāšu Karaliskās koledžas iniciatīvu „Kampaņa par normālām dzemdībām” (Campaign for Normal Birth), kuras mājaslapā www.rcmnormalbirth.org.uk var atrast padomus rakstiski un video formātā, kas var palīdzēt un sniegt jaunas idejas vecmātes ikdienas darbā (sadaļā „Practice”).

Mērija Zvarta (Mary Zwart), vecmāte ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, iedvesmojošā un emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Viņa uzskata, ka aizliegums dzemdību laikā ēst vai dzert, nošķiršana no bērna pēc dzemdībām, intimitātes nerespektēšana un nevajadzīga medikalizācija ir spīdzināšana, bet rupju vīriešu ārstu piedalīšanās dzemdībās un nevajadzīgu manipulāciju veikšana uzskatāma par seksuāla rakstura aizskārumu. Viņa atgādināja, ka vecmātes un sievietes attiecībām dzemdību laikā jābūt horizontālā līmenī un jārespektē katrai sievietei viņas dzemdībām nepieciešamais laiks.

Darba grupas

Atsevišķs laiks tika atvēlēts trim darba grupu diskusijām, kuru rezultāti tiks apkopoti vienotā dokumentā (position statement).

Pirmā darba grupa diskutēja par vecmāšu organizāciju novērtēšanas un stiprināšanas iespējām, citastarp izmantojot ICM izstrādāto līdzekli MACAT. Šajā darba grupā Latviju pārstāvēja Līga Vasara. Šo darba grupu vadīja N. Moijo. Viens no galvenajiem punktiem viņas prezentācijā bija samērīguma jautājums – piemēram, lai aizturētu zagli, mēs tomēr saucam policiju, nevis armiju. Jā, armijai ir vairāk ieroču, bet, vai mums tiešām vajag tādu spēku un arī izdevumus? Attiecīgi, vai vienmēr vajag ārstu, ja vecmāte ir apmācīta tikt galā ar lielāko daļu situāciju dzemdībās?

Otrs būtiskais jautājums bija vecmāšu organizāciju spēks, jo bez savas profesionālās organizācijas vecmātes konkrētajā valstī ir politiski vājas. Vecmāšu asociācijām ir jāseko līdzi valsts politikai, jāredz sevi valsts stratēģiskajos plānos un jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus. Nav reāli gaidīt, ka ierēdņi izdomās veidus kā vecmātes var efektīvi strādāt – tieši vecmātēm ir jābūt tām, kas iet un sniedz priekšlikumus par savu noderīgumu. Tika daudz diskutēts par cīņām. Gan iekšējām vecmāšu organizācijās – stacionāra vecmātes pret ārpusstacionāra, valsts pret privāti praktizējošām, utt. ICM atbalsta tikai vienu vecmāšu asociāciju katrā valstī un aicina apvienoties, jo dažādība ir spēks, nevis vājums. Papildus visām lietām, kas vecmātes atšķir vienu no otras, ir arī galvenais, kas viņas vieno – visas ir vecmātes. Otrs cīņas veids ir pret kādu ārēju „nelabvēli” – ārstiem, valdību. Arī šī cīņa ir lieka, jo vecmāšu mērķis nav strādāt lepnā vienatnē. Vecmāte kā patstāvīga profesija – tas nozīmē, vecmāte ir tiesīga pati pieņemt lēmumus un par viņiem atbildēt, tai skaitā lemjot, kad nepieciešams piesaistīt citus speciālistus. Tātad, būtiska ir sadarbība.

Noslēgumā tika sniegts ieskats MACAT – vecmāšu asociāciju darbības izvērtējuma instrumentā, kas ir brīvi pieejams ICM mājas lapā. Organizācija tiek izvērtēta no septiņiem aspektiem – vadības, finansējuma piesaistes u.c., pēc tam ļaujot lemt par to, kā šo organizāciju stiprināt tajās jomās, kas novērtētas vājāk.

Saņēmām arī uzaicinājumu piedalīties ICM kongresā 2014. gadā Prāgā. Tā kā kongress notiek tikai reizi trīs gados un mainās arī tā norises reģioni (nākošais būs 2017. gadā Kanādā), tad uz šo kongresu tiek īpaši gaidītas vecmātes no visām Eiropas valstīm. Vairāk informācijas par šo darba grupu var uzzināt, rakstot e-pastu L. Vasarai lvasara@inbox.lv.

Otrā darba grupā kā juriste piedalījās Līga Liepa-Kivilande. Tajā tika runāts par vecmātes darba un dzemdību tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā darba grupas vadītāja bija Čehijas nevalstiskās organizācijas „Cilvēktiesību līga” pārstāve Zuzana Kandigliota (Zuzana Candigliota), tad detalizēti uzzinājām par situāciju Čehijā un centieniem to uzlabot, tiesājoties par sievietes tiesībām brīvi izvēlēties dzemdību vietu. Viņu izvēlētais ceļš nedaudz atšķiras no Latvijas, jo galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka valstij būtu jānodrošina sievietei dzemdību palīdzība (proti, medicīniskā palīdzība – vecmāte vai ārsts no slimnīcas) jebkurā vietā pēc viņas izvēles (Anglijas modelis). Pagaidām gan šajā cīņā ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji ir zaudētāji. Jāpiebilst arī, ka Čehijā nav iespējams dzemdēt vecmāšu vadītā dzemdību mājā.

Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks (un vismaz ar mūsu valsts reālajām iespējām samērīgāks) liekas Latvijā ieviestais variants, kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas, taču tas nenozīmē, ka valsts uz mūsu dzemdībām atsūta kādu slimnīcas ārstu vai vecmāti, kura, iespējams, nemaz nevēlas vai nav gatava pieņemt dzemdības mājās. Mēs mīļuprāt ejam pie sev zināmajām mājdzemdību vecmātēm vai arī dodamies uz nu jau pieejamajām dzemdību mājām. Cits jautājums ir par to, ka mēs uzskatām, ka valstij vienā līmenī būtu jāfinansē dzemdības neatkarīgi no to norises vietas (princips „nauda seko dzemdētājai”, par ko iestājas arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība), tāpat arī mēs vēlētos lai privātie apdrošinātāji nediskriminētu ģimenes, kas izvēlas ārpusstacionāra dzemdības. Attiecīgi – valsts samaksātu par sievietei sniegto pakalpojumu pēc valstī noteikta vienota cenrāža. Starpību, kas veidotos par iespēju pašiem izvēlēties savu mājdzemdību vecmāti, klienti turpinātu maksāt paši. Šis princips nebūt nav nedzirdēts Latvijas medicīnā, jo pēc tāda paša principa jaunajā „Mātes un bērns veselības uzlabošanas plānā” ir iekļauta iespēja sievietēm stāties uzskaitē pie privāta ginekologa un šim ginekologam par to saņemt līdzmaksājumu no valsts („nauda seko grūtniecei”).

Taču kopumā šķita, ka dažās Austrumeiropas valstīs ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji grib uzreiz panākt maksimumu, mazliet aizmirstot par samērīgumu un to, ka valstij ir pienākums nodrošināt minimumu, kas iesākumā būtu reāla iespēja ģimenei izvēlēties dzemdību vietu, neradot ar to dažādu sankciju draudus sev vai vecmātei.

Tāpat daudz tika runāts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā „Ternovszky v. Hungary” (pieteikums Nr. 67545/09), bija interesanti dzirdēt Ungārijas pārstāvju stāstīto par turpmākajiem soļiem situācijas uzlabošanā. Valstīs, kurās nav iespēju izvēlēties dzemdību vietu, šis ir reāls līdzeklis, uz ko norādīt savu valstu institūcijām, jo šīs tiesas nolēmumi ir saistoši visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, taču, kā redzams, pat tik autoritatīvs dokuments kā ECT spriedums uzreiz situāciju nemaina. ECT šajā spriedumā norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenēm iespēju izvēlēties dzemdību vietu, precīzāk – izvēlēties iespēju dzemdēt mājās, un šādas izvēles neesamība aizskar personas tiesības uz privāto dzīvi.

Nobeigumā arī vienojāmies, ka valstīs, kurās ir problēmas ar dzemdību vietas izvēli, jāizmanto dažādi veidi, kā panākt situācijas uzlabošanos, piemēram, pieteikumi ombudiem, tiesām, starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām no ģimenēm un vecmātēm, kā arī jebkurš veids, kā valsts normatīvajā regulējumā stiprināt vecmāšu autonomiju un grūtniecības un dzemdību aprūpes standartus, kam noteikti varēs izmantot EMA izstrādātos Maternity Standards, ko plānots apstiprināt Eiropas Parlamentā nākošgad. Ja ir vēlēšanās uzzināt sīkāk par šajā darba grupā runāto, rakstiet liga.liepa.kivilande@gmail.com!

Trešajā darba grupā tika runāts par cilvēktiesībām un vecāku izvēlēm grūtniecības un dzemdību laikā, un Latviju tajā pārstāvēja Rudīte Brūvere un Astrīda Millere.

Rudīte Brūvere pastāstīja, ka šajā darba grupā tika izkristalizēti dzemdību palīdzības un vecmātes aprūpes galvenie principi un mērķi jeb vērtības, tāpat arī tika konstatēti galvenie šķēršļi, kas stājas ceļā, lai tos īstenotu. Īsumā: sieviete un ģimene kopumā ir īpaša jūtīguma, pat atkarīguma situācijā bērna gaidīšanas un dzimšanas, kā arī pēcdzemdību laikā. Vērtības, cilvēktiesības vērā ņemošas aprūpes pamatā ir cieņa (arī pret vēl nepiedzimušo un jaundzimušo cilvēku), individuāla pieeja, viens-pret-viens aprūpe, nepārtrauktā aprūpe, sievietes un ģimenes iesaistīšana lēmumu pieņemšanā (izglītošana, lai tiktu pieņemts labi informēts lēmums), holistiskais skatījums. Šķēršļi visvairāk saistīti ar cilvēcisko faktoru, mazāk – ar ekonomiskajiem vai dzīves vides apstākļiem. Kā šķēršļus var minēt dažādas izcelsmes un veidu bailes, problemātisku komunikāciju un cieņas vadītas sadarbības trūkumu, pirmkārt, starp aprūpes sniedzējiem (vecmātēm, ārstiem) savā starpā un, otrkārt, starp aprūpes sniedzējiem un tās saņēmējiem (vecmāte/ārsts – sieviete/ģimene). Tāpat arī problēmas rada sagatavotības trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību, zems pašvērtējums – vāji izpausta tieksme „izrauties no bara” un attīstīties tālāk gan profesionālajā, gan personīgās izaugsmes līmenī; agresija un vainīgo meklēšana problēmu/nevēlamu iznākumu gadījumos (nespēja risināt konfliktus pragmatiski un objektīvi, bez aizspriedumiem un uzskatiem, kas aizvieto patiesu izpēti, pieredzi un rezultātā – zināšanas).

Tomēr ir cerība – gan klienti (vecāki), gan aprūpes sniedzēji (vecmātes, daži ārsti) ir gatavi meklēt un iet jaunus ceļus, izraujoties no padomju laika varmācības režīma radītajiem ierobežojumiem un nevarēšanas – gatavi sadarboties savā starpā, lai kopīgi sasniegtu kvalitatīvus un sabiedrību atveseļojošus rezultātus.

Situācija Austrumeiropas valstīs

Ne visās Austrumeiropas valstīs vecmāšu profesija ir atzīta par patstāvīgu profesiju un ne visās valstīs vecmātēm ir tiesības patstāvīgi pieņemt dzemdības. Ir arī valstis, kur šādas tiesības ir tikai ginekologiem, savukārt vecmātes darbojas kā asistentes. Tas pats attiecas uz sieviešu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi.

No dalībvalstu – Čehijas, Slovākijas, Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Moldovas, Ungārijas, arī Lietuvas, kuras pārstāves tā arī konferencē neieradās, prezentācijām kļuva skaidrs, ka mājdzemdības notiek visās šajās valstīs. Tomēr vairākumā valstu tas notiek tā saucamajā likuma „pelēkajā zonā”. Kaut arī tiesiskais regulējums tieši neaizliedz dzemdēt mājās un formāli pieļauj izvēles iespēju, tad faktiski tiek radīti administratīvie šķēršļi, kas šādu iespēju izvēlēties liedz. Piemēram, Čehijā, lai varētu praktizēt mājdzemdības, vecmātes licencē jābūt tieši tā arī ierakstītam, taču prasības, lai šādu licenci iegūtu, nav reāli izpildāmas. Attiecīgi, kamēr viss ir labi, acis tiek pievērtas. Tiklīdz sievietei vai bērnam nepieciešama pārvešana uz slimnīcu, sākas problēmas. Tās var izpausties kā vecmātes arests, tiesāšana un aizliegums praktizēt (plaši pazīstams Ungārijas vecmātes un agrākās ginekoloģes Agneses Gerebas stāsts). Arī vecāki var tikt izsaukti uz policiju, bet gadījumā, ja ievietošana slimnīcā bijusi nepieciešama tikai mātei, bet bērns palicis mājās ar tēvu, policija var ierasties pēc bērna un ar varu to aizvest uz slimnīcu. Horvātijā pēc mājdzemdībām ir problēmas ar bērna reģistrēšanu, sociālie dienesti pat draudot atņemt šos bērnus, jo neesot īsti zināms, ka tie „pieder” šiem vecākiem. Kā atzina vecmātes – tā ir strādāšana ar vienu kāju cietumā. Vairākumā valstu nav izveidota profesionāla mediķu komisija, kas izvērtētu negatīvos gadījumus un lemtu par vecmātes atbildību. Ideāli šādai komisijai būtu jāsastāv no vecmātēm un citiem speciālistiem, kas pārzina plānotu ārpusstacionāra dzemdību metodes. Ja arī valstīs komisija ir, tā sastāv no ārstiem, kas ir pret ārpusstacionāra dzemdībām un viņu lēmumi ir nelabvēlīgi vecmātēm, savukārt starptautisko ekspertu viedoklis netiek ņemts vērā.

Kā parādīja stāsti no dažādajām valstīm – ārpusstacionāra dzemdības notiek pat tad, ja par tām draud cietumsodi. Tādēļ likumdošanas sakārtošana, radot iespēju šādām dzemdībām notikt, ir valsts interesēs. Valstis, kuras nevēlas pieņemt likumus par vecmāšu tiesībām praktizēt un pieņemt ārpusstacionāra dzemdības, to pamato ar vēlmi pasargāt pacientus (to dzirdējām arī Čehijas Republikas Veselības ministrijas pārstāves uzrunā). Tomēr pacienti daudz labāk būtu pasargāti, ja valstī būtu konkrēts un izpildāms regulējums gan attiecībā uz nepieciešamo vecmāšu izglītību, gan tehnisko aprīkojumu dzemdībās.

Varam būt no sirds lepni par to, ka Latvijā mājdzemdības notiek jau gadiem un notiek legāli. Tik labvēlīga situācija, kā pie mums un vairākumā Rietumeiropas valstu, ir tikai vēl pāris Austrumeiropas valstīs – Igaunijā un Polijā.

Noslēgums

Ja ārpusstacionāra dzemdību jomā esam platu soli priekšā gandrīz visām pārējām Austrumeiropas valstīm, tad iespējams, ka vecmāšu izglītības, statusa un fizioloģiskās dzemdībās viņām atvēlētās lomas ziņā esam līdzīgākā situācijā ar pārējām valstīm. Vecmāšu autonomijas un profesijas prestiža nostiprināšana, noteiktu izglītības un profesionālo standartu ieviešana un vecmāšu profesionālās organizācijas stiprināšana noteikti ir lietas,  kurās mums vēl ir vieta izaugsmei.

Kopumā esam ļoti gandarītas par iespēju pāris dienas pavadīt kopā ar visām konferences dalībniecēm un pateicīgas par uzaicinājumu. Konferences laikā mēs uzzinājām tik daudz dažādas noderīgas informācijas un ieguvām tik daudz kontaktu, kam citā veidā būtu jāpatērē daudz vairāk resursi. Īpašs paldies par kompāniju mūsu jaukajām ceļabiedrenēm!

Līga Liepa-Kivilande, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle, topošā dūla, juriste

Līga Vasara, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, topošā dūla

Dzemdē kā dieviete jeb stāsts par dzemdību pozām

Izrakumos tagadējās Itālijas teritorijā gandrīz akls arheoloģijas students Viljams Nats atradis māla poda lausku, uz kuras attēlota dzemdējoša sieviete. Lauska tika atrasta netālu no kādas etrusku svētnīcas un tiek uzskatīts, ka attēls tapis pirms 2600 gadiem, kas to padara par vecāko līdzīga rakstura attēlu Eiropā. Eksperti spriež, ka iespējams attēlā redzama kāda etrusku auglības dieviete. Attēlā viņa redzama ar ķermeņa augšdaļu profilā, bet ķermeņa lejasdaļa redzama pretskatā, ar dzimstošu bērna galvu un pleciem. Attēlu apskatīt un vairāk informācijas varat izlasīt “Ilustrētās Vēstures” 2012. gada janvāra numurā vai šeit.

“Ilustrētajā Vēsturē” minēts, ka sievietes paceltā roka, iespējams, simbolizē sāpes. Iespējams, tam varētu atrast arī vienkāršāku skaidrojumu – sieviete ir pacēlusi rokas, lai kaut kam pieķertos un tādējādi labāk atbrīvotu ķermeņa lejasdaļu. Attēlā redzamā dzemdību poza – ietupiens, ir viena no visbiežāk izmantotajām daudzās tautās. Līdzīgus attēlus var redzēt arī Ainas Mejas Gaskinas grāmatās, kur tās pārpublicētas no Engelmaņa “Labor among primitive peoples” (1883. gads). Engelmanis attēloja ietupienā dzemdējošas sievietes, kuras bija ieķērušās koku zaros, tauvās, atspiedušās pret zemē iedzītu mietu vai iekārušās kaklā vīram. Arī latvietes radību laikā rīkojās līdzīgi:

Liepa auga pirts priekšā,
Zari līka pirtiņā;
Tur sievām pieķerties
Grūtajā stundiņā.
1181 [Dūres pagastā (Vlk)].

Grazni auga ābelīte
Pirtes taka maliņā;
Tur pieķērās līgaviņa
Grūtajāsi dieniņās.
363 [Dzirciema pag. (Tk) un citur Kurzemē].

Tātad, kopš konkrētās lauskas atrašanas, mēs puslīdz droši varam apgalvot, ka ietupienā sievietes  dzemdē jau 2600 gadus. Tas ir gana ērti mammai un mazulim ir vieglāk piedzimt. Kāpēc? Jo palīdz gravitācija un apstāklis, ka šādā pozā mammas iegurņa diametrs ievērojami palielinās. Jautājums – tad kāpēc šodien ienākot slimnīcas dzemdību zālē mēs redzam nevis stieni vai tauvu, kur pieķerties, bet gan ieslīpu kušeti ar kāju balstiem? (Lai gan ne visur – ir arī izņēmumi. Ir pat zinātniski raksti par to, kā mainīt slimnīcas paradumus). Ja ticam nostāstam, tad šādi dzemdējam, jo pozu guļus ar kājām gaisā ierosināja karalis Luijs XIV (ja karaļa teikto var saukt par ierosinājumu… piem. “Es ierosinu, ka Jums derētu nocirst galvu. Ko teiksiet?”). Iemesls? Lai karalis redzētu kā dzimst viņa bērni, un viņam nevajadzētu pieliekties. Izrādījās, ka mediķiem šī tradīcija patīk. Jo ir ērti (mediķiem, ne jau dzemdētājai).  Tomēr arī mūsdienu mediķi atzīst, ka poza guļus uz muguras nav rekomendējama nevienā dzemdību posmā (skat. “Dzemdniecība” 2009. izdošanas gads). Kāpēc tad nenotiek pārmaiņas (vai, precīzāk sakot, atgriešanās pie tā, ko mūsu senči zināja labāk)? Iespējams tāpēc, ka mūsdienu dzemdību zālē neredzēju neko, kas mediķim padarītu ērtas dzemdības tupus pozā. Jo stundām tupēt uz ceļiem sievietēm starp kājām uz cietas grīdas… nu, nav ērti. Tīri cilvēcīgi saprotams, ka vecmātes un ārsti nesteidzas ierosināt: “Vai nevēlaties dzemdēt ietupienā?”, jo viņu darba vieta nav aprīkota šādai dzemdību pozai. Tā vietā seko ierosinājums: “Kāpjam uz galda?” Aptaujājot šogad dzemdējušas sievietes, 37 no 39 sievietēm atbildēja, ka dzemdējušas uz dzemdību galda vai gultā uz muguras (pārējās 2 dzemdēja ūdenī). No šīm trīsdesmit septiņām tikai četrām bija piedāvāta un/vai izmēģināta cita poza. Nākas secināt, ka vienīgā cerība ir pieprasījums – t.i. ja pietiekami daudz klientu (dzemdētāju) vēlēsies dzemdības šādā pozā, pakalpojumu sniedzēji būs spiesti šādu iespēju piedāvāt. Nepieciešamais ieguldījums jau nav tik liels – galvenais būtu matracītis, ko nolikt zem ceļiem ārstei vai vecmātei. Tauvas vai stieņi nav nepieciešami, ja ir kāds cilvēks, kas var atbalstīt dzemdētāju.

Bet atgriežoties pie etrusku lauskas un sievietes/dievietes ar pacelto roku – ej nu zini, kāpēc viņa to ir pacēlusi. Sievietes ir neizdibināmas. Tomēr gribu novēlēt katrai grūtniecei – dzemdē kā sena etrusku dieviete 🙂

P.S. Pieļauju, ka ir sievietes, kam labāk patīk dzemdēt četrrāpus, guļus uz sāna vai pat guļus uz muguras. Mans aicinājums ir izmēģināt.

Vai lielumam ir nozīme?

Pirms mēneša, 27. oktobra „Bez Tabu” sižetā par traģēdiju Madonas slimnīcā (nedzīvi piedzima bērniņš), Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga teica: „Es esmu par to, ka mums ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātiem, mums jābūt profesionāli varošiem, līdz ar to runāt par to, ka mēs varētu kakti…, krūmos jau nē, pirtiņā, vai ļoti mazā dzemdību palīdzības iestādītē dzemdēt, nav īsti atbildīgi Eiropas Savienības, teiksim, robežās.”

Tēma ļoti nopietna – vai dzemdētājas un jaundzimušie Latvijā saņem pietiekami kvalitatīvu aprūpi. Viegli pasmaidījusi par to, kā diez jutās nelielo slimnīcu darbinieki, kuru darba vietas tika salīdzinātas ar krūmiem, izlēmu papētīt, kāda ir situācija citās attīstītās valstīs un Eiropas Savienības robežās – vai kvantitāte ir vienlīdzīga kvalitātei.

Ieskatoties pētījumos, rezultāti ir dažādi. Vācijā[1] un Norvēģijā[2] izsecinājuši, ka mazās slimnīcās (mazāk par 500 dzemdību gadā) mirstība zema riska dzemdībās ir lielāka. Tajā pašā laikā Norvēģijā secināts arī, ka optimālais stacionāra lielums ir 2000-3000 dzemdības gadā, ja vairāk – mirstība atkal paaugstinās. Savukārt, Austrālijā[3] līdzīgā pētījumā rezultāti ir pretēji – neonatālā mirstība zema riska dzemdībās ir zemāka, ja tās notiek iestādēs ar mazāk nekā 2000 dzemdībām gadā (arī tad, ja tur notiek tikai 100 dzemdības gadā). Līdzīgi ir Jaunzēlandē [4].

Labs informācijas avots ir Eiropas Perinatālās veselības pārskats[5] (pārskats ar 2004. gada datiem, jo jaunāks nebija atrodams). Latvijā nelielās nodaļās notika 32,3% dzemdību, kas bija otrs lielākais īpatsvars ES. Salīdzinot augļa mirstību un neonatālo mirstību ar to, kāds procents no dzemdībām notiek mazajās dzemdību nodaļās (ar mazāk nekā 500 dzemdībām gadā) un piemērojot korelācijas aprēķinu ES valstu datiem, Excel deva atbildi, ka saistība starp to, cik % dzemdību notiek nelielos stacionāros un augļa mirstību ir 0,16, bet neonatālo – 0,13 (jo skaitlis tuvāks 1, jo saistība ir ciešāka, ja zem 0,4, saistības praktiski nav). Pat neņemot krasākos piemērus, varam salīdzināt Austriju un Skotiju. Austrijā 14,5% dzemdību notiek mazās nodaļās, mazāk nekā 20% – lielās, bet perinatālā mirstība (no 22 grūtniecības nedēļām līdz mēnesim pēc dzemdībām) ir 8,9 no 1000, savukārt Skotijā mazās nodaļās notiek piecas reizes mazāk dzemdību un vairāk nekā 55% notiek lielās, bet perinatālā mirstība 1,6 reizes lielāka nekā Austrijā. Tātad ES robežās nav tik vienkārši, ka dzemdēšana lielās slimnīcās ir risinājums augstai mirstībai.

Pozitīvi ir tas, ka daudzās valstīs mazo dzemdību nodaļu slēgšana tikusi veikta agrāk, tādēļ ir iespējams redzēt, kādas tai ir sekas. Kanādā sievietes, kuras dzīvo 1-2 stundu braucienā no dzemdību nodaļas, 6 reizes biežāk neplānoti dzemdēja ārpus stacionāra, savukārt tās, kas dzīvo 3-4 stundu attālumā, tika biežāk pakļautas dzemdību ierosināšanai, ja salīdzina ar sievietēm, kas dzīvo tuvu slimnīcām[6]. Eiropā ne visās valstīs izmaiņas ir izteiktas, jo Francijā, pat slēdzot mazās nodaļas, tikai 1,8% sieviešu līdz dzemdību nodaļai veicamais attālums ir lielāks nekā 30 km (iepriekš 1,4%) [7]. Skotijā tika secināts, ka pēc nelielo nodaļu slēgšanas dzemdību palīdzības sniegšana kļuvusi nevienlīdzīga. Ir vietas, kur ir iespēja izvēlēties starp vairākām tuvām nodaļām, un ir teritorijas, kur līdz tuvākajai dzemdību nodaļai jābrauc 160km, kas varētu pasliktināt dzemdību iznākumus [8]. Kanādā un Nīderlandē ticis secināts, ka palielinoties attālumam līdz dzemdību nodaļai, palielinās perinatālā mirstība un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pavadītais laiks [9] [10]. Tātad – dzemdību nodaļu slēgšanas gadījumā jāapsver arī negatīvā ietekme.

Ko par stacionāru optimālo lielumu domā Latvijā? Šobrīd valsts apmaksā dzemdības, kas notiek stacionāros, kuros iepriekšējā gadā notikušas vismaz 200 dzemdības. Dr. Kreicberga intervijā „Latvijas Avīzei” minēja, ka, viņasprāt, minimālajam dzemdību skaitam gadā būtu jābūt 1000 [11]. Lai gan tas ir tikai viena cilvēka viedoklis bez īpaša pamatojuma, varam mēģināt iztēloties šādu scenāriju. Latvijā tad paliktu 13 dzemdību iestādes – divas Rīgā, viena Jūrmalā, un pa divām katrā reģionā. Iedomājieties kāda cīņa izceltos par to, kurās izredzētajās pilsētās tiktu saglabātas dzemdību nodaļas? Krietni lielam skaitam sieviešu nāktos uz tuvāko stacionāru braukt vairāk nekā 100 km. Tas būtu saistīts ar transporta izmaksām valstij, jo, ja uz netālu dzemdību nodaļu sievietes nereti dodas ar taksometru vai savu transportu, tik tālā ceļā viņas visticamāk dotos ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu. Otrs aspekts – ko gan dotu tas, ka atlikušais stacionārs ir izcili aprīkots un tur gadā notiek liels skaits dzemdību, ja sievietei ir liela iespēja līdz šim stacionāram nepaspēt? Jau šobrīd ir izveidojusies situācija, ka sievieti no Talsiem vai Aizputes 40. grūtniecības nedēļā ar viltus trauksmi ierodoties tuvākajā dzemdību nodaļā, var sagaidīt ar vārdiem – „Nu, ko jūs brauksiet atpakaļ? Ir taču laiks, kaut kāda dzemdību darbība ir redzama, varam taču dzemdības ierosināt, citādi varbūt nākošreiz nepaspēsiet atbraukt….”

Sava loma dzemdību iznākumos noteikti ir arī dzemdētāju sociālajam riskam un kopējam veselības stāvoklim, kas mēdz atšķirties pilsētās un laukos. Rīgas Dzemdību nams šobrīd rūpējas par savu labo statistiku, bet būtu jāizsver kāda tā būtu tad, ja uz turieni ar ātro neatliekamo palīdzību vestu sievietes no tālākajiem lauku rajoniem. Citu valstu pieredze rāda, ka tik laba vairs nebūtu. Turklāt jājautā – vai mazajās nodaļās situācija ir tik slikta? Dati par perinatālo mirstību stacionāros tiek apkopoti Valsts Ekonomikas centrā, tomēr to izpaust neļauj likums. Iespējams,  ļoti mazajās nodaļās rezultāti ir bijuši slikti, jo 2009. gadā tika slēgta virkne mazo nodaļu un 2010. gadā perinatālā mirstība ir samazinājusies. Tomēr, lai to varētu apgalvot, nepieciešams padziļināts pētījums, kurā būtu jāsalīdzina laikā dzimušu veselu bērnu (jo smagi slimiem vai priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem pēc Latvijas dzemdību palīdzības struktūras nelielās nodaļās nebūtu jādzimst) dzemdību iznākumi katrā no Latvijas dzemdību nodaļām, turklāt vismaz 2 gadu griezumā, jo neliela dzemdību skaita gadījumā arī viena neveiksme var radīt maldīgi sliktu statistiku. Šogad martā Latvijā tika sākts gadu ilgs projekts “Izglābsim 100 bērnus!”, lai pētītu galvenos zīdaiņu mirstības iemeslus Latvijā. Iespējams pēc tā noslēguma uzzināsim, kāda ir situācija dzemdību palīdzības sniegšanā Latvijā.

Kāds būs risinājums, ja pētījums parādīs, ka situācija vissliktākā ir nodaļās ar dzemdību skaitu zem 500? Pirmā doma, kas iespējams ienāktu prātā daļai nozares vadošo speciālistu, ir šīs nodaļas slēgt. Bet, kā jau iepriekš minēts, tad jāizsver arī daudzas negatīvās puses – transporta izdevumi, paaugstināts neplānoto ārpusstacionāra dzemdību skaits, paaugstināts ierosināto dzemdību skaits, paaugstināts atkārtoto plānveida ķeizargriezienu skaits (kurš piekritīs uz vaginālām dzemdībām pēc ķeizargrieziena, ja stacionārs tālu?), samazināsies iespēja, ka grūtniecībā un dzemdībās būs iespējama nepārtraukta viena un tā paša mediķa aprūpe – jo uzskaitē sieviete, visbiežāk, būs tuvu dzīvesvietai. Turklāt slēgšana nav problēmas risinājums. Kā teicis slavenais stratēģiskās plānošanas speciālists Gerijs Hamels: „Nogriežot resnam cilvēkam vienu kāju, viņš tievāks nekļūs”. Sistēmiskas problēmas nav iespējams risināt, nenoskaidrojot cēloni.

Kāds ir cēlonis mediķu kļūdām? Atgriežoties pie dr. Kreicbergas citāta – tehnoloģiskais nodrošinājums un profesionālā varēšana. Jāpiekrīt, ka jebkurai slimnīcai, kurā tiek pieņemtas dzemdības ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātai un tajā ir jāstrādā zinošiem un izglītotiem dzemdību speciālistiem (vecmātēm un ginekologiem), neonatologiem un anesteziologiem. Iespējai veikt neatliekamu ķeizargrieziena operāciju jābūt visu diennakti. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi kādēļ sievietēm vispār doties uz slimnīcu – tad nav būtiskas starpības starp plānotām dzemdībām mājās un slimnīcā.

Otrs aspekts ir mediķu prasmes un zināšanas. Dr. Kreicberga pauda uzskatu, ka neliels dzemdību skaits un izglītoti speciālisti ir nesavienojamas lietas. Daļa patiesības šajā viedoklī varētu būt. Ja mediķis strādā nesen un gada laikā redz 50 dzemdības, ir iespēja, ka, retas komplikācijas gadījumā, viņam nebūs pieredzes, lai veiksmīgi to atrisinātu. Tomēr ar laiku pieredze uzkrājas, turklāt nelielam dzemdību skaitam ir arī savi ieguvumi. Tas dod iespēju katras dzemdības novērot pilnvērtīgāk un ļauj konkrētajai dzemdētājai un bērnam veltīt nedalītu uzmanību, laicīgāk pamanīt pirmos signālus, kas liecinātu par pataloģiju. Jāatzīmē, ka galvenais jautājums ir nevis cik dzemdības dienā pieņem katrs mediķis, bet gan cik zinošs un varošs šis mediķis ir. Un, ja atbilde ir – ne pietiekami, tad nākošais jautājums ir – kā nodrošināt, lai būtu.

Kad es tikko sāku darba gaitas kā ražošanas plānotāja, mans mentors deva uzdevumu panākt, lai nākošajā nedēļā būtu gatavs jauns pasūtījums. Ieskatoties plānā, es atbildēju, ka tas nav iespējams. Viņa atbilde bija – nesaki man, ir vai nav iespējams. Atbildi uz jautājumu – to ir iespējams izdarīt. Jo to, ko nevar izdarīt pašreizējā lietu kārtībā, ir iespējams izdarīt, ja tiek veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Šo pašu jautājumu es vēlos uzdot visiem tiem, kas domā un strādā, lai dzemdību palīdzība Latvijā būtu kvalitatīvāka.

  • Kā panākt, lai dzemdību nodaļas ir tehnoloģiski nodrošinātas? Vai ir nepieciešams papildu finansējums? Vai to var iegūt pārdalot līdzekļus? Vai ir nepieciešams vienreizējs ieguldījums vai ilgtermiņa atbalsts? Varbūt tomēr pietiekami tuvu darbojas divas nodaļas, lai apvienotu spēkus un no divām viduvējām izveidotu vienu labu? Varbūt ir iespējami vēl citi sadarbības veidi?
  • Kā panākt, lai mediķi ir zinoši un varoši? Vai esošā izglītības programma rada pietiekami izglītotus speciālistus? Kādas ir tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas iespējas? Vai ir pieejama jaunākā nozares zinātniskā literatūra un vai mediķi viņu lasa? Kādas mācības ir nepieciešamas? Vai šo iespēju radīšanā vajag aktīvāk darboties asociācijām? Vai nepieciešama aktīva sadarbība starp asociācijām? Vai ir iespējama pieredzes apmaiņa, rotēšana un prakse augstāka līmeņa vai piepildītākā stacionārā? Vai tiek veikta neveiksmīgo iznākumu (un gandrīz neveiksmīgo iznākumu) analīze un vai ar tās rezultātiem tiek iepazīstināti mediķi? (Turklāt ne tikai iesaistītie, bet visi, jo labāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savējām. Laba pieredze ar šo ir Apvienotajā Karalistē) Vai speciālisti, kas iegūst jaunāko informāciju, dalās ar to savā darba vietā, turklāt ar citu profesiju pārstāvjiem (t.i. ne tikai ginekologs ar ginekologu, bet arī ar vecmātēm, pediatriem)?

Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem būtu jāatbild, pirms tiek pieņemti lēmumi par jebkuras iestādes slēgšanu. Iespējams, ka Latvijā pēc iedzīvotāju skaita pietiktu ar vienu slimnīcu, bet pēc teritorijas un ceļu stāvokļa, par objektīvu atlases kritēriju kļūst arī ģeogrāfiskā izkliede – t.i. kāds ir attālums līdz tuvākajai dzemdību iestādei.


[1] Assessing the impact of delivery unit size on neonatal survival: estimation of potentially avoidable deaths in Hessen, Germany, 1990-2000. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12660897

[2] Relation between size of delivery unit and neonatal death in low risk deliveries: population based study. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1720939/pdf/v080p0F221.pdf

[3] Does size matter? A population-based study of birth in lower volume maternity hospitals for low risk women. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/16398776

[4] Is obstetrics safe in small hospitals?: Evidence from New Zealand’s Regionalised Perinatal System. http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0140673685927473

[5] European Perinatal Health Report (data from 2004). http://www.europeristat.com/bm.doc/european-perinatal-health-report.pdf

[6] Distance matters: a population based study examining access to maternity services for rural women. http://www.biomedcentral.com/content/pdf/1472-6963-11-147.pdf

[7] Impact of maternity unit closures on access to obstetrical care: The French experience between 1998 and 2003 http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0277953608003985

[9] Birth Outcomes Among Older Mothers in Rural Versus Urban Areas: A Residence-Based Approach http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B1C310570-7412-4F41-9659-F4F0A151562A%7D/Distancej.1748-0361.2010.00332.x.pdf

[10] Travel time from home to hospital and adverse perinatal outcomes in women at term in the Netherlands http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B4B87D261-62D8-4E0B-9385-46B5EA3671E3%7D/Ravelli%20BJOGj.1471-0528.2010.02816.x.pdf