Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

Advertisements
Komentēt

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: