Māra piedzima savās mājās, plānotās mājdzemdībās, ceturtdienā, 10.08.2017., plkst. 15.26 ārstes, vecmātes Dinas Ceples uzraudzībā.
Tā diena tuvojās. Lai gan grūtniecības laiks mani pārlieku nenogurdināja, gulēju labi, mugura nesāpēja, kājas nepampa utt., tuvojoties noliktajam datumam, kas bija 10. augusts, mani arvien vairāk pārņēma nepacietība, kā gaidot kādu aizraujošu notikumu, piemēram, klases ekskursiju. Ar vīru, runājām ar punčbēbi un mēģinājām vienoties, ka pārlieku kavēties ar dzimšanu nevajadzētu, jo mēs viņu ļoti gaidām.
Jau jūnijā, pētot mēness kalendāru, biju iztēlojusies, ka mazā varētu dzimt pilnmēnesī (jo statistika liecina, ka tad dzimstība mēdz pat dubultoties). Pilnmēnesi solīja 07.08., kad arī tika novērots daļējs mēness aptumsums. Tā man šķita kā zīme, būs jādzemdē pirmdienā, dažas dienas pirms noliktā datuma. Papildus tam, tas šķita labs datums, jo mūsu vecmāte bija teikusi, ka 10.augustā dzemdēt nedrīkstot, jo viņas bērnam tad ir jubileja.
Pirmdiena.
Tiek nolemts draugu kompānijā iet uz kino. Pēc filmas, braucot mājās, jutu nesāpīgu sistēmātisku sasprindzināšanos puncī, ko norakstīju uz treniņkontrakcijām, ar kurām biju jau pazīstama vairāk kā mēnesi, bet protams, galvā maza balstiņa atgādināja, ka šodien ir tas ilgi gaidītais pilnmēness..
Naktī sasprindzināšanās turpinājās un nu jau to pavadīja nenormālas galvassāpes un mazas, velkošas sāpītes vēderā, uz mata tādas kā pirms mēnešreizēm. Ejot uz tualeti, konstatēju, ka sākusies asiņaini gļotaina smērēšanās, arī kā pirms mēnešreizēm. Nospriedu, ka tas būs tas gļotu korķis, kas sācis izdalīties. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, man nebija ne jausmas, cik stipri būtu jāsāp un ko vispār gaidīt. Lai gan biju ļoti labi gatavojusies, visa man pieejamā informācija bija teorētiska un grāmatās, un nodarbībās dzirdētais apstiprināja, ka tieši šādā veidā var sākties dzemdības. Tad nu gulēju tālāk un nospriedu, ka no rīta jāskatās, kādi intervāli ir kontrakcijām un tad jau jādod ziņa Dinai.
Otrdiena.
No rīta pastāsīju vīram, ka sajūtas pa nakti bijušas dīvainas. Nospriedām, ka jāpavēro kas būs pa dienu, jo varbūt mūsu mazā meitiņa ir gatava nākt. Vīrs aizbrauca uz darbu un es paliku mājās gulēt. Kad pamodos, nepacietīgi gaidīju vēdera vilkšnos un sasprindzināšanos, bet tā bija kļuvusi krietni retāka un nesāpīgāka, un dienas gaitā pazuda gandrīz pavisam. Rakstīju Dinai īsziņu ar iepriekšējās nakts izklāstu un saņēmu atbildi, ka tad jau mazā 3 dienu laikā varētu dzimt. Atbilde mani nomierināja, bet neapmierināja – likās, ka tad, ja jau sākas, tad sākas, nav ko vilkt te garumā veselas 3 dienas. Pietam, pēc 3 dienām pastāvēja iespēja, ka jādzemdē būs aizvietotājvecmātes pavadībā, ko lai gan pieļāvu kā rezerves variantu, bet tomēr labāk gribējās savu Dinu.
Vēlāk gāju uz veikalu pēc produktiem vakariņām un gaidīju, kad kaut kas notiks, bet nekā.
Trešdiena.
Naktī atkal vilkšana atsākās un turpinājās gļotu korķa izdalīšanās. Sāpes bija ilgākas un konkrētākas, tāpēc no rīta nolēmām, ka vīrs paliks mājās, bet ap 10.30 viņš tomēr aizbrauca uz darbu.
Visu laiku paturēju prātā to kā kontrakciju laikā jāatslābinās un jāelpo – ja tad būtu zinājusi, kas sekos pēc tam, pat prātā neienāktu tik daudz “iespringt” uz atslābināšanos un tērēt tam savu enerģiju, kad šajā brīdī prātīgākā rīcība būtu maksimāli nepievērst uzmanību tam, kas notiek un iet krākt gultā, kamēr vien bēbītis jau pats “nekāpj” laukā. Taisnība jau ir un ticiet, ja jums tā saka – īstās dzemdību kontrakcijas nevar tā vienkārši nokavēt un palaist garām!
Tā nu pienāca vakars – ik pa laikam tika pamērītas kontrakcijas, lai zinātu, kad saukt Dinu. Viņa bija teikusi, ka jāzvana tad, kad intervāli ir 3 – 5 min. Pa dienu konstatējām, ka starplaiki ir vidēji 7 min, bet svārstīgi un tik pat svārstīgi tie bija arī vakarā, tikai nu jau sāpēja nedaudz vairāk.
Pārsvarā centos ievērot norādījumus un gulēt, bet bija jau pienākusi nakts un likās iederīgi aizdegt sveces un tādā “romantiskā” gaisotnē apļot gurnus un vazāties pa istabu. Ik pa laikam pāršķirstīju savu dzemdību materiālu mapi un pati sev diagnosticēju, ka nu jau noteikti būs iesākusies dzemdību aktīvā fāze, kurā viss process ātrāk iet uz priekšu vertikālās pozīcijās.
Stundas skrēja nemanot, kontrakcijas brīžiem atkārtojās ik pa 5 – 4 minūtēm, bet tad atkal norima uz intervālu pat līdz 7 – 8. Apļoju gurnus pie gludināmā dēļa – likās, ka ar šīm kustībām sanāk ātrāk izprovocēt nākamo kontrakciju, bet nekā – tās nāca un gāja savā ritmā un nelikās ne zinis par maniem pūliņiem pāatrināt procesu.
Negribējās pasaukt Dinu par ātru, jo galu galā bija nakts vidus un arī vecmātei vajag izgulēties, taču, kad jau bija pāri trijiem naktī, nepacietība un neziņa par to, cik tālu esam tikuši, ņēma virsroku. Teicu vīram, lai zvana Dinai. (Tagad, atskatoties uz tās nakts sajūtām, mierīgi varēju zvanīt pati, jo tad vēl necik nesāpēja un visā visumā biju funkcionējošs cilvēks.)
Ap četriem atnāca vecmāte un “nolika mūs sēdus” – dzemdes kakla atvērums 2, varbūt knapi 3 cm. Teica, ka pārāk te esmu sākusi visu procesu kontrolēt – jāizslēdz smadzenes un jāiet gulēt. Tā bija diez gan liela vilšanās, jo līdz tam, šķita, ka būšu jau “aizdzemdējusies” vismaz līdz 6cm. Izrādījās mana pašdiagnoze bija nepareiza – joprojām biju dzemdību latentajā fāzē… Jāsaka, ka ja vien būtu kāda mēraukla, pēc kuras varētu raksturot sāpes, veroties vaļā pēdējiem centimetriem, es tajā brīdī būtu zinājusi, ko gaidīt, bet tā kā pirmajās dzmedībās nav ne mazākās jausmas par to kā būs pašā sāpju kulminācijas brīdī, tad atlika vienkārši gaidīt.
Dina aizgāja, sakot, lai informējam, kad kontrakcijas būs 1 min ilgas un 1 min pauze.
Ar vīru iedzērām pa glāzei un devāmies pie miera.
(Jāpiemin, ka es nejutu tik bieži minētās sāpes krustos – manējās bija konkrēti vēdera lejas daļā, velkošas, pielīdzināmas tām, kas mēdz būt mēnešreizēs, bet nesalīdzināmi stiprākas.)
Ceturtdiena.
Šīs dienas hronoloģiju sakārtja vīrs, jo man lietu kārtība, līdz pat mazās Māras dzimšanai, ir sajukusi.
Pamodos 08.00 ar lielu izbrīnu, ka tik ilgi sanāca nogulēt. Miegs, protams, bija caurs – modos un iemigu atbilstoši kontrakciju ritmam, bet tomēr nedaudz pagulēts bija.
Sāku rītu ar vannu, tikmēr vīrs vēl nedaudz varēja pasnaust. Pēc tam pārvietojos uz dīvānu otrā istabā, kur gulēju un vienkārši eksistēju starp sāpēm. Ar vienkāršu elpošanu vairs nebija līdzēts, nākot spēcīgākai kontrakcijai nācās izdvest skaņas. Atcerējos vecmātes teikto par zemiem toņiem un rūkšanu – palīdzot labāk atslābināties nekā augstu, spalgu toņu vaidi. Tad nu sāku dūkt un rūkt.
Pēc kāda laika vīrs piedāvāja man kaut ko uzēst, atnesa saujiņu ar rīsiem, kurus mēģinot ieēst, sāku rīstīties. Tā arī neko nepaēdu. Prasīju medu, bet tas man likās ellīgi salds, nedaudz palaizīju karoti un devu to atpakaļ.
Organisms jau ieprieksējā dienā bija sācis attbrīvoties no visa liekā un izbrīvēt vietu bēbīša nākšanai pasaulē, tāpēc tualetes apmeklējumi bija diez gan bieži. Uz poda nācās aizkavēties ilgāk nekā gribētos, jo, uznākot kontrakcijai, piecelties nevarēju. Kādu brīdi biju vannas istabā ar vīru. Stāvēju pie veļas mašīnas un vēlāk nometos četrāpus. Vīrs bija blakus, sēdēja uz bumbas un ļāva pie sevis pieturēties, kad nāca sāpes. Teicu, ka gribu mēģināt vēl pagulēt gultā uz sāniem ar spilvenu starp kājām, kas bija viena no rekomendētajām “atvēršanās” pozīcijām, bet kā noprotu, gultā diez cik ilgi gulēt neizdevās. Vīrs: Šis notika ap 12.00-12.30, palīdzēju aiziet līdz gultai un pats apgūlos blakus. Nepilnas pusstundas laikā jau bija pieprasījums pēc vannas. Palīdzēju iekāpt jau pilnā vannā, to gan biju salējis pārāk karstu un nācās viņai kādu brīdi stāvēt karstā ūdenī kamēr salēju auksto.
Mana rūkšana pieņēmās spēkā un teicu, ka vairs nevaru izturēt, jāiet atkal vannā. Vīrs vannnu pielēja nedaudz par karstu, kad tajā iemērcu vienu kāju un sapratu, ka tādā iegulties nevaru, likās, ka pasaule sabrūk, jo kārotais glābiņš ūdenī būs jāpagaida, bet situācija ļoti ātri un veiksmīgi tika atrisināta un es iekāpu vannā. Šķita, ka ūdens nedaudz novērš uzmanību no sāpēm, kuras pieņēmās spēkā.
Rūkšana pārgāja dusmīgos kliedzienos un rēcienos. Gulēju un gaidīju, kad būs pienācis brīdis saukt Dinu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstens un kādi ir kontrakciju intervāli, bet zināju, ka pastāv iespēja, ka Dina šodien netiek, tāpēc iekšēji visu laiku cerēju, ka tomēr paspēsim visu izdarīt ar viņu, pirms mēs tiekam nodoti aizvietotājvecmātes rokās.
Manīju, ka vīrs, sēžot pie vannas, ir atsācis uzņemt kontrakciju ilgumu un tas man deva nelielu cerības stariņu, ka būsim tikuši līdz zvanīšanai Dinai – tas mani nedaudz uzmundrināja un deva spēku izturēt atlikušo laiku.
Prasīju vīram, lai atnes ledu, jo ūdens malciņi, ko viņš deva man padzerties, nespēja mani atspirdzināt. Atceros kā turēju ledus gabaliņu rokās un braukāju ar to pa seju un lūpām, ik pa laikam nokožot kādu drumstalu. Tobrīd šķita, ka tajā ledū ir mīt kaut kāds dzīvības eliksīrs, kas mani atmodina un ļauj pārdzīvot katru jauno kontrakciju.
Kad likās, ka vairāk jau sāpēt nevar, tā tomēr notika un sāku no sāpēm rīstīties. Likās, ka pavemšu tur pat vannā, bet tomēr līdz tam nenonāca. Jutu kā kontrakcijas beigās vēders saraujas čokurā un sākas neaprakstāmi spēcīga spiešanas sajūta. Tā kā tajā brīdī atrados vannā guļus, locījos tur kā tāds tārpiņš un bļāvu.
Vīrs: Kontrakcijas sāku mērīt 13.00, ar katru reizi izskatījās un izklausījās ar vien sāpīgāk, bet vienīgis ko varēju darīt, bija saglabāt mieru un teikt, ka viņai viss ļoti labi sanāk. Lai arī pašam nebija ne jausmas, kas notiek, atcerējos galveno lietu no kursiem – saglabāt un izstarot mieru – pie tā arī pieturējos. Kontrakciju taimera aplikācijā ir redzams, ka kontrakcijas jau 13.00 bija diezgan biežas, bet man kā precīzam cilvēkam, šķita, ka zvanīt Dinai var tikai tad, kad ir minūti gara kontrakcija, kam seko minūti gara pauze.Tagad, skatoties grafikā, redzams, ka tas bija jau 13.00-13.30, bet tā kā bijām Dinu pasaukuši jau naktī un viņa teica, ka nevarēs tajā dienā nemaz atnākt, tad negribēju viņu lieki traucēt. Piezvanīju Dinai ap 14.30, varbūt nedaudz agrāk, kad pēc kārtējās kontrakcijas mana roka bija ļoti saspiesta un ausis piebļautas tik stipri kā pirms tam vēl nebija bijis, kā arī sieva nobažījusies jautāja: “Kur ir Dina?”. Teicu viņai, ka viņa jau lēnām taisās, lai arī vēl nebiju pat piezvanījis. Pēc zvana sākās lielais trakums, kad es vairs nezināju ko darīt. Biju ļoti uztraucies, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts vai neesmu pārāk ilgi gaidījis ar zvanīšanu, ko tikai pastiprināja fakts, ka vienas traki stipras kontrakcijas beigās nogāja ūdeņi. Pēc tam palika pavisam nedaudz vieglāk (tā likās), un es viņu mierināju, ka viss ir kārtībā, ka laikam nogāja ūdeņi. Uz jautājumu, kādā krāsā, atbildēju, ka viss kārtībā – caurspīdīgi. Šajā brīdī bija ļoti minimāla pauze kontrakcijās, tā vismaz man likās. Steidzu zvanīt vecmātei, lai saprastu cik tālu viņa ir un informētu par to, ka, pēc manas saprašanas, bija nogājuši ūdeņi. Apmēram 5 minūtes pēc otrā zvana viņa bija klāt un es atviegloti uzelpoju, taču zināju, ka nekas vēl nav beidzies.
Tajā brīdī vēl nesapratu, ka ir sācies izstumšanas periods, bet to, ka kaut kas ir krasi pamainījies, pamanīju gan. Par laimi tajā brīdī vannas istabā ienāca Dina un teica, lai ceļos augšā – tupus. Es biju neaprakstāmi priecīga viņu ieraugot, bet likās, ka lai nu ko, bet piecelties es nevaru – tā arī teicu, bet Dina man oponēja: “Nē, vari gan!”, viņa man atbildēja. Tad nu es cēlos un izrādījās, ka tiešām – varēju gan.
Notupos vannā ar muguru pret sienu, ceļus izvērsusi plati un iekrampējos vannas malā. Dina pa to laiku bija jau gatava, atradās man pretī uz krēsla un deva norādījumus. Bija jāsāk spiest.Katrā kontrakcijā spiedu 3 reizes, cik vien stipri varēju. Atcerējos, ka dzemdību plānā biju uzstādījusi sev šādu mērķi un tas man daļēji palīdzēja nenolaist rokas un saņemties. Dina teica, lai netērēju spēku skaņām, bet aizturu elpu un spiežu, bet kad beigsies kontrakcija, lai dūšīgi paelpoju.
Kontrakciju starplaikos varēju uzelpot – atkritu ar muguru pret vannas malu, elpoju un mēģināju saņemties nākamajam raundam. Atceros kā Dina man teica, ka man esot ļoti laimīgas acis – tajā brīdī gan šķita, ka, lai nu ko, bet laimi manās acīs diezin vai var saskatīt, bet laikam tā bija atvieglojuma sajūta – par to, ka esam beidzot tikuši līdz izstumšanai un par to, ka Dina ir te. Pataustīju, kas man tur lejā notiek, jutu kaut ko cietu un pūkainu un neticīgi jautāju vai tā ir galva – Dina apstiprināja un bija atkal laiks spiest no visa spēka.
Kad galviņa bija jau pavisam tuvu ārpasaulei, tā paslīdēja atpakaļ – pati īsti to nejutu, bet Dina mani par to informēja, sakot, ka tas nekas traks nav, tā tie bēbīši dara. Galu galā viņiem jau arī nav viegli tikt ārā pa tik mazu un šauru izeju. Pieliku roku vēlreiz, lai pārbaudītu, kas tur notiek, nu jau jutu, ka galviņa ir gandrīz ārā un diez gan pagari matiņi plivinās vannas ūdenī. Tas mani mobilizēja spiest vēl cītīgāk nekā pirms tam – ar nākamo kontrakciju galviņa bija ārā. Kontrakcijas pašas par sevi vairāk nebija sāpīgas, bet tur lejā gan likās, ka viss saplīsīs, bet tās sajūtas bija nieks, salīdzinājumā ar pirms tam piedzīvotajām atvēršanās sāpēm.
Dina teica, ka nabassaite bēbītim esot ap kaklu – tas bija jau redzams iepriekšējās ultrasonogrāfijās, tāpēc nebiju pārsteigta un zināju, ka bērniņi lieliski dzimst arī ar “krellēm ap kaklu”, pie tam, jutos, ka esmu drošākajās rokās pasaulē, jo uzticējos Dinai par visiem 100%.
Spiedu tālāk. Dina veikli atbrīvoja bēbīša kakliņu un nu jau ārā bija arī pleciņi un tad pats bēbītis arī. Tur pat vannā saņēmu savu mazo meitiņu un piespiedu pie krūtīm. Viņa bija nedaudz zilgana, noklāta ar sierveida ziedi un ieraudājās.
Dina man ziņoja, ka izstumšanas periods esot bijis 26 min – rekordcienīgs ātrums, priekš pirmajām dzmedībām – tas glaudīja manu ego un es jutos ļoti lepna par sevi. Neticīgi skatījos uz mazo kunkulīti un tad, pacēlu acis, lai sameklētu vīru – viņš tur pat stāvēja, ar asarām acīs, un es biju neaprakstāmi priecīga ieraugot viņu līdzās.
Vīrs: Šajā brīdī mani pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums. Pirms tam, kopā ar Dinu, atbilstoši viņas norādēm, biju saklājis gultu un salicis tajā vienreizējos paladziņus. Vienkārši stāvēju smaidīju un nevarēju apvaldīt asaras. Kamēr sieva ar mazo vēl bija vannā nobučoju viņu, apsveicu un pateicu paldies! Pēc tam uz brīdi aizgāju uz koridori, tad uz otru istabu, laikam jau īsti līdz galam nesaprotot, kas tikko ir noticis. Jautāju, ko man vēl palīdzēt, ko vēl izdarīt, bet es tiku nolikts mierā un man teica, ka tagad drīkstu uzelpot.
Tikmēr Dina jau bija izrāvusi no vannas aizbāzni un aicināja mani celties kājās ar visu bēbīti uz rokām un iet uz gultu. Tā nu mēs aizgājām līdz gultai – kājas likās mīkstas kā vate, ķermenis salīcis, nezinu pat kā bija spēka iekāpt gultā, bet atceros, ka tajā brīdī fiziski nejutu vairāk pilnīgi neko – biju priecīga kā pēc labi padarīta darba un atvieglota, ka bļaušana un trakās sāpes ir beigušās. Kādā mistiskā, man nezināmā brīdī uz gultas bija saklāti higiēniskie paladziņi, mani apsedza un bēbītim arī bija uzradies dvielītis, kurā es turēju mazo kunkulīti. Nabassaite bija beigusi pulsēt un es to pārgriezu pati. Tad, ar minimālu paspiešanu, nesāpīgi piedzima placenta. Kopā ar Dinu to aplūkojām. Tā bija vesela un, sauciet mani par dīvainu, likās skaista.
Pētīju savu mazo bēbīti, pārbaudīju vai tiešām tā ir meitiņa – un bija. Mazā Māriņa bija jau nedaudz atguvusies un ieguvusi rozīgāku ādas toni.
Dina aplūkoja mani un konstatēja, ka viss ir lieliski – ir tikai viens mazs plīsumiņš, ko viņa jau pēc brīža bija sašuvusi. Šūšana nesāpēja, bet kad dūra atsāpinošo šprici, gan jutos nedaudz tramīga, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas bija jau aiz muguras.
Mazā meitiņa tika pielikta pie krūts un diez gan ātri saprata, kas darāms. Tā kā pirmpiens izstrādājas jau grūtniecības laikā, nākamās 2 – 3 dienas, līdz sāk veidoties īstais piens, mums deva vaļu gastronomiskajām izvirtībām un mēs ar vīru jau miedzām viens otram ar aci, ka jāpasūta pica.
Kamēr Dina vēl mani apčubināja, mūsmājās bija ieradusies vēl viena Māra – mūsu “rezerves” vecmāte Māra Grieze, kas jau bija sākusi rakstīt dzemdību papīrus, lai Dina varētu nekavēties un skriet atpakaļ uz mājām, ielaist viesus. Dina mūs vēlreiz apsveica, sabučoja un devās projām, bet ar mums vēl palika Māra Grieze, kas pastāstīja dažādu noderīgu informāciju, kuru es vairāk neatceros, bet, lieku cerības uz vīra labo atmiņu. Viņas pavadībā vīram tika uzdots apģerbt mazo Māriņu un tad jau arī lielā Māra devās prom un mūs atstāja trijatā.
Vīrs aizbrauca pēc picas un viņam atgriežoties, mēs trijatā baudījām vakaru pēc labi padarīta darba.
***
Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga es esmu Dinai par palīdzību, laižot pasaulē mazo Māriņu. Viss, ko viņa teica un darīja mobilizēja manu ķermeni un prātu, un palīdzēja atrast spēku tikt galā ar šo gan fiziski, gan emocionāli grūto uzdevumu. Ceru, ka Dieviņš būs lēmis arī mūsu nākamos bēbīšus ielaist šajā pasaulē, caur viņas gādīgajām un prasmīgajām rokām.
***
Dzemdības ir ļoti intīms laiks, kad blakus vajag kādu, kam uzticas, kādu ko mīl un kurš mīl, dod roku, lai būtu, kur pieturēties, pacietīgi gaidot, esot līdzās un iedrošinot. Tad blakus vajag kādu, kura klātbūtne nomierina, kurš pazīst līdz kaulam un sargā, kurš saglabā mieru, pat ja pats nejūtas mierīgs. Paldies vīram par ticību man, jo ar pašas ticību sev, tajā brīdī nepietiek! Pateicoties viņam, es biju rāma un mierīga, jutos drošībā un necentos aizbēgt no sāpēm un padoties, kad likās, ka vairāk nav spēka. Viņa klātbūtne man ļāva atdoties visai, līdz pēdējam, lai ielaistu šajā pasaulē mūsu mazo meitiņu.
Vīrs: Milzīgs paldies sievai par meitiņas laišanu pasaulē! Ļoti grūti aprakstāma pieredze, bet esmu tiešām priecīgs, ka to piedzīvoju.
Lai saprastu sievietes pamatvajadzības dzemdībās, ir noderīgi vilkt paralēles ar citiem zīdītājiem, jo fizioloģiskās funkcijas un fons ir līdzīgs. Taču šis salīdzinājums sniedz vien daļēju ieskatu sievietes smadzeņu darbībā un dzemdību procesos, jo cilvēks, protams, ir daudz komplicētāka būtne ar kultūru, valodu un citām attīstības iezīmēm, kas nav visiem zīdītājiem.
Karaliskā Vecmāšu Koledža un Karaliskā dzemdību speciālistu un ginekologu koledža atbalsta mājdzemdības zema riska grūtniecēm. Turklāt Lielbritānijā veiktajos pētījumos pierādīts, ka šādas dzemdības Apvienotajā Karalistē ir ne tikai drošas, bet arī sievietēm un viņu ģimenēm sniedz ievērojamus ieguvumus.
Arvien vairāk sievietes Dānijā izvēlas dzemdēt sev ērtajā un patīkamajā vidē – mājās. Pēc statistikas datiem, 2015. gadā jau 1128 sievietes izvēlējās mājdzemdības, kas sastāda ap 2% no kopējā dzemdību skaita. Šis rādītājs ir dubultojies, salīdzinot ar mājdzemdību skaitu pirms 5 gadiem.
Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība 