Daba ir iekārtojusi tā, ka tikai sievietes ķermenis ir tik unikāls, lai spētu iznēsāt un laist pasaulē bērniņu. Tie ir dabiski procesi, tāpēc katrā sievietē ir tāds spēks un prasmes dzemdēt. Gan mūsdienās, gan agrāk sievietes dzemdējušas vienādi, tikai šobrīd ir mainījušās metodes, kuras var tikt pielietotas dzemdību procesā, lai palīdzētu sievietei un bērniņam. Dzemdības varētu iedalīt divos veidos: mediķu vadītās un aktīvās dzemdībās.

Lai arī katrai sievietei domas un vēlmes ļoti atšķiras, un katra dzemdē savā veidā, tomēr lielākā daļa sieviešu vēlas piedzīvot vieglas, skaistas dzemdības.

Kas var palīdzēt dabiski dzemdēt?

Protams, nav iespējams paredzēt visu un būt gatavai visam. Dzemdības vēl joprojām ir viens no tiem cilvēka dzīves lielajiem notikumiem, kur, par spīti centieniem to kontrolēt, viss tik un tā nav un nebūs cilvēka rokās. Tomēr ir labi, ja jaunā mamma var izvērtēt, kas viņai ir svarīgi, ko viņa vēlētos piedzīvot dzemdībās, ko nevēlas un kā tām varētu gatavoties. Tas dod lielāku iespēju, ja arī kaut kas notiks ārpus gaidītā, tas neradīs tik lielu ietekmi un sievietes psihi un viņas attiecībām ar bērniņu.

Dzīvē daudzas norises notiek pozitīvi, ja tām laikus gatavojas. Tāpat arī dzemdības var noritēt sekmīgāk, ja tām gatavojas. Dzemdības ir viens no būtiskākajiem mūsu ķermeņa un emociju dzīves notikumiem, tāpēc grūtniecība ir laiks, kas dots, lai sagatavotos dzemdībām. Tas ir laiks, kad iepazīt savu ķermeni, sevi un apzināties, ka tu esi tā, kas laidīs pasaulē savu bērniņu. Ir nozīmīgi apzināties, ka mamma dzemdībās nepiedalās viena, dabiskās dzemdībās aktīvi piedalās arī bērniņš.

Jo vairāk apziņā tu sēsi domu: es savu bērniņu dzemdēšu pati, ar pašpaļāvību ļaušos notiekošajam, atslābināšu muskulatūru, lai manam bērniņam būtu vieglāks un harmoniskāks ceļš, jo labāk viss izdosies. Atbrīvošanās, elpa, piemērota vide un tuvi cilvēki var palīdzēt to īstenot. Jo atvērtāka tu būsi šim jaunajam dzīves periodam, jo bērniņam būs daudz vieglāk darīt savu darbu dzemdībās.

Dzemdības

Dzemdības līdzinās kāpšanai kalnā. Ir kāpšanas posmi, kas ir viegli, kas ir grūti, bet daži posmi ir ļoti stāvi.

Fizioloģiski vislabvēlīgākie apstākļi, lai mammas un bērniņa satikšanās kļūtu par tuvām mīlestības attiecībām, ir tad, ja piedzīvotas dabiskas dzemdības bez nepamatotu medikamentu vai nepamatotu medicīnisku manipulāciju ietekmes. Arī dzemdībās, kurās nav jārisina sarežģījumi un nav īpašu riska faktoru, nereti daudz kas tiek pārraudzīts un kontrolēts no malas, sievietei pašai neļaujot lemt ne par pozu, kādā viņa vēlas dzemdēt, ne par to, kā apieties ar viņas tikko dzimušo bērniņu. Ar iejaukšanos, manipulācijām dzemdībās nevar radīt labākus rezultātus par tiem, kas sasniedzami dabiskās dzemdībās.

Tieši hormons oksitocīns jeb sauktais mīlestības hormons, ja tas dabiski izdalījies dzemdību laikā, nevis sieviete to ir saņēmusi mākslīgi, lielā mērā būs izšķirošs, vai pirmā mirkļa burvība beigsies ar iemīlēšanos. Liela nozīme ir tam, kā dzemdēt un tikpat nozīmīgi ir, kur un ar ko kopā dzemdēt, jo tas viss kopā palīdz oksitocīnam dabiski izdalīties, savukārt bailes to var kavēt. Ja sievietei tiek stimulētas dzemdības, tas var izraisīt pārāk sāpīgas kontrakcijas, kas, piemēram, var atņemt nepieciešamo spēku bērniņa izstumšanai. Mierīga, atbalstoša, mīlestības pilna vide var nodrošināt to, ka dzemdības var piedzīvot kā īpašu, garīgi, fiziski un emocionāli saviļņojošu un spēcīgu brīdi savā dzīvē. Dzemdībās, kurās sieviete nepiedzīvo nepamatotu medicīnisku iejaukšanos, viņai ir atļauts sekot savām sajūtām un vajadzībām, var iegūt no šīs pieredzes ļoti lielu enerģijas pieplūdumu visam savam turpmākajam mūžam.

Tāpat kā mammai sāp dzemdējot, arī mazulis dzimstot piedzīvo sāpes. Bailes, izmisums un neziņa, kas notiks tālāk, ir tas, ko piedzīvo mazulis, nonākot ar galviņu šaurajos dzemdību ceļos un šīs sajūtas var saglabāties cilvēka ķermeņa atmiņu nospiedumos. Tik svarīgi ir nepalikt vienam šajā biedējošajā situācijā, bet sadarboties ar cilvēku, kas fiziski un emocionāli ir vistuvāk – ar mammu.

Piemēram, viens no veidiem, kā bērniņš var justies pamests – ja tiek lietota atsāpināšana. Bērniņš, kurš tikko vēl juta savas mammas un savu ķermeni, pēkšņi šo saikni zaudē, vienlaikus zaudējot arī orientāciju, atrodoties ārkārtīgi satraucoša notikuma epicentrā. Reizēm mammu iespējams pazaudēt arī tad, ja viņa nonākusi pārāk lielā emocionālā pārslodzē, tāpēc vairs īsti nejūt neko citu kā tikai visaptverošas sāpes.

Pēcdzemdību periods

Ar dzemdībām beidzas ārkārtējas tuvības laiks un sākas dzīve ar reālo bērniņu. Lai cik brīnišķīgi būtu viņu satikt ārpus dzemdes, ieskatīties viņam acīs un viņu zīdīt, tāda tuvība, kāda bija līdz dzemdībām, nekad vairs nebūs iespējama. Dzemdības nozīmē ne tikai satikšanos, bet arī pirmo šķiršanos mammai no bērniņa un tas var radīt skumjas emocijas.

Īpaši jūtīgs un nozīmīgs brīdis jauno attiecību izveidē ir pirmās stundas pēc dzemdībām. Cilvēkbērni, līdzīgi kā daudzi citi zīdītāju mazuļi, piedzimst ar nepieciešamību pēc iespējas ātrāk atjaunot tuvību ar savu mammu. Jaunajai mammai pēc dzemdībām ir vairākas nozīmīgas vajadzības: vispirms viņa grib būt droša, ka viņas tikko dzimušais bērniņš ir dzīvs. Tāpēc viņai ir svarīgi sajust bērna silto un dzīvo ķermenīti uz sava ķermeņa. Ādas kontakts ar mammu palīdz pielāgoties situācijai ārpus dzemdes un atpūsties pēc dzimšanas.

Ja mammu un bērniņu neviens netraucē, intuitīvi viņiem parasti izdodas veiksmīgi veidot attiecības. Tieši šis ādas kontakts mammai emocionāli ir īstais dzemdību noslēgums. Veiksmīgu attiecību veidošana var samazināt iespējamību, ka būs grūtības ar placentas atdalīšanos vai spēcīga asiņošana.

Ja mamma un bērniņš tiek atšķirti, pirms viņa pirmās maltītes no krūts, tas ievērojami var paaugstināt risku zīdīšanas grūtībām. Tomēr tie nav vienīgie sarežģījumi, kas var piemeklēt šajā gadījumā. Ja ķermeniski šķiršanās no mazuļa notikusi pirmās stundas laikā, sieviete var nejusties mazulim tik tuva. Viņai arī vēlākajos mēnešos var pietrūkt izjūtas, ka tas tiešām ir viņas bērniņš. Citām mammām tik pašsaprotamā izjūta, ka viņas mazulis ir visskaistākais pasaulē, šim mammām var šķist pavisam citāda.

Ja tomēr ir piedzīvota nepatīkama pieredze dzemdībās, tā var atstāt sekas uz  sievietes pašvērtējumu un attiecībām ar savu ķermeni. Pēc nepamatoti kontrolētām, ar dažādām manipulācijām pilnām dzemdībām, viņa var vairs neizjust savu ķermeni, viņa var tam neuzticēties, var negribēt pieskarties un negribēt uz to skatīties. Ir sievietes, kurām var parādīties bailes un nevēlēšanās dzemdēt atkārtoti. Pieredze var ietekmēt arī mammas attiecības ar bērniņu. Sieviete nespēj būt viņam līdzās tik klātesoša, kā tas būtu nepieciešams, kas var traucēt  saprast bērniņa patiesās emocijas un vajadzības. Turklāt  tas var turpināties daudzu gadu garumā.

Lai arī ko piedzīvojusi sieviete dzemdībās, tas noteikti ir bijis kaut kas intensīvs un viņu ir mainījis. Piedzīvotais dzemdībās iekšēji turpina nodarbināt sievietes nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Dzemdības ir pieredze, kas sievietes dzīvē nes lielas pārmaiņas.

Ja grūtniecība ir noritējusi bez sarežģījumiem un nepastāv nekādi šķēršļi, tad vecāki, kuri vēlas patiešām dabiskas dzemdības, bieži vien izlemj par labu plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Tie vecāki zina, ka mājas ir viņu drošā vide, kur saņemt  viņiem vispiemērotāko aprūpi un nedalītu uzmanību no vecmātes.

Izmantotā literatūra:

Linda Rozenbaha ”Gaidības un radības ar prieku”

Ingrīda Trobiša “Prieks būt sievietei”

Vita Kalniņa “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”