Gatavojamies mājdzemdībām

prepareforhomebirthLai izvairītos no liekiem sarežģījumiem un pārsteigumiem dzemdībās, ir vērts būt informētai un sagatavotai šim procesam. Māmiņu klubā publicēti lieliski padomi Kā sagatavoties mājdzemdībām psiholoģiski un fiziski un Kam jābūt mājdzemdību somā, tādēļ šajā rakstā tos papildināsim tikai ar dažiem praktiskiem padomiem.

Lūk dažas no lietām, ko vēlams izdarīt, lai sagatavotos mājdzemdībām:

  1. Izvēlies savu atbalsta komandu. Sāc ar mājdzemdību vecmāti, vienojies vai mājdzemdībās būs klāt vīrs, kāds cits ģimenes loceklis, vai vēlies piesaistīt dūlu, vai citas atbalsta personas;
  2. Uzraksti dzemdību plānu – savu vēlamo scenāriju, kā arī padomā par plānu B, ja viss notiks citādi kā iecerēts;
  3. Piedomā pie savas fiziskās sagatavotības un veselīga uztura grūtniecības laikā. Laba veselība un būs svarīgs pamats veiksmīgām dzemdībām;
  4. Sagatavo savu māju vai dzīvokli mājdzemdībām. Izvēlies istabu, kur dzemdēsi, vēlams lai tā būtu tuvu vannas istabai, atbrīvo to no liekām mantām, novieto tur visas dzemdībām nepieciešamās lietas;
  5. Iztīri māju un nomazgā visu, kas nepieciešams dzemdībām un jaundzimušajam;
  6. Piedomā par atmosfēru, kādu vēlēsies dzemdībās. Vai vēlies kādas ēteriskās eļļas, mūziku fonā, sveces utml.;
  7. Sagatavo dzemdību somu un mašīnu. Gadījumā, ja nepieciešams plāns B. Pārliecinies, lai kritiskā brīdī nepārsteigtu auto ar tukšu degvielas bāku vai bez mazuļa autosēdeklīša;
  8. Pagatavo dažas maltītes un sasaldē tās pēcdzemdību laikam, kad nebūs ne vēlēšanās ne laika gatavot;
  9. Padomā arī par enerģijas atjaunošanu dzemdību laikā, ja vēlēsies ko ēst, dzert (ūdens, medus, kāds saldināts dzēriens utml.);
  10. Ja Tev jau ir bērni, sagatavo arī tos dzemdībām. Vienalga vai tie pašās dzemdībās būs klāt vai nē, ir svarīgi izrunāt ar bērniem, kas gaidāms un uzklausīt tos, ja radušās kādi uztraukumi vai bažas. Centies pēc iespējas vairāk iesaistīt tos gatavošanās procesā, iepazīstini bērnu ar vecmāti, skaidro un rādi kādas preces esi iepirkusi nākamajam bebītim un kā tās pielietosi. Sarunā kādu, kas pieskatīs bērnu dzemdību laikā;
  11. Sagatavo vīru/partneri mājdzemdībām. Ja esat nolēmuši, ka mājdzemdībās klāt būs vīrs, viņam būtu noderīgi apmeklēt pirmsdzemdību kursus kopā ar tevi, zināt kur atrodas visas dzemdībām nepieciešamās lietas, kā arī redzēt kādus mājdzemdību video un bildes;

Avoti:

  1. Preparing for home birth, 2017, http://www.attachfromscratch.com/preparing-for-a-home-birth.html#preparinghomebirthhouse;
  2. Māmiņu klubs, 2017, Ceļvedis: Kā sagatavoties mājdzemdībām?, http://www.maminuklubs.lv/grutnieciba/celvedis-ka-sagatavoties-majdzemdibam-269199/;
  3. Māmiņu klubs, 2009, Kā gatavoties mājdzemdībām http://www.mammamuntetiem.lv/articles/798/ka-gatavoties-majdzemdibam/;
  4. Birth Boot camp, 2017, Preparing for home birth, http://birthbootcamp.com/preparing-home-birth/ .

 

 

 

Advertisements

Mājdzemdību mammas, iedvesmosim citus!

Gaidot bērniņu un gatavojoties dzemdībām, sievietes emociju gamma var būt ļoti plaša – pilnīgs miers un paļaušanās mijas ar satraukumu un bažām, kas saistītas ar mazuļa nākšanu pasaulē. Pozitīvi pieredzes stāsti var būt lielisks atbalsts ne tikai sievietēm, kas jau gaida mazuli, bet arī tām, kas vēl tikai domā. Tie var palīdzēt stiprināt ticību savam spēkam.

Mīļās mammas, kas esat piedzīvojušas dabiskas, netraucētas un nesteidzinātas dzemdības un būtu ar mieru dalītieuudenss savā pieredzē, lūdzam Jūs atsaukties un iesūtīt savu radību stāstu, lai varētu tapt sievietes spēku apliecinoša un iedvesmojoša grāmata.

Gaidīsim stāstus no mammām, kas dabiskas dzemdības piedzīvojušas gan mājās, gan dzemdību centros un stacionāros.

Stāstus lūdzam sūtīt uz epastu: majdzemdibas@gmail.com

 

Limbiskais nospiedums

Mūsu pirmie iespaidi šai pasaulē mūs ietekmē ārkārtīgi spēcīgi. Kā mēs vislabāk varētu mūsu bērna pirmo pieredzi padarīt pēc iespējas priecīgāku un mīlestības pilnāku?

Tikko dzimušais mazulis ir ārkārtīgi jutīga būtne – patiesībā, daudz jutīgāks, nekā viņš vai viņa jebkad vairs būs savas tālākās dzīves laikā. Par spīti šim jutīgumam, mēs apzināti neatceramies savu dzimšanas pieredzi. Tomēr pirmie iespaidi paliek ar mums visu dzīvi. 25 gadi pamatīgas izpētes prenatālās psiholoģijas lauciņā norāda uz tiešu korelāciju starp mūsu dzimšanas apstākļiem un neapzinātajiem uzvedības veidiem un emocijām mūsu tālākajā dzīvē. Mēs labi zinām, kā uzstādīt pamata krāsas TV, fotokamerās un citās iekārtās. Iedomājaties, ja pamata krāsas uzstādītu uz maksimāli zaļo toni. Jebkas, kas būs redzams ekrānā, būs ar zaļu nokrāsu. Līdzīgi, ja spilgtums tiek uzstādīts uz vismazāko – viss ekrānā izskatīsies neparasti tumšs. Līdzīgs mehānisms darbojas mūsu smadzenēs. Šis mehānisms, saukts par limbisko nospiedumu, ticis apzināti izmantots tūkstošiem gadu, lai apmācītu dzīvniekus, sākot ar suņiem un zirgiem un visbeidzot ar ziloņiem un cirka lāčiem. Piemēram, ziloņu mazuļus jau no pirmajām dienām regulāri pieķēdē pie neliela mieta. Zilonis ar visu savu spēku vairākas dienas cenšas mietu izraut, līdz beidzot pārstāj to darīt. Kad viņš ir izaudzis liels un pietiekoši spēcīgs, lai to patiešām izrautu, zilonis vairs to nemēģina.

Lai labāk saprastu limbisko nospiedumu, mums jāsaprot, mūsu smadzeņu pamatuzbūve. Mugurkaula augšgalā atrodas segments, saukts par smadzeņu stumbru (dažkārt saukts par reptīļu smadzenēm), kas ir atbildīgs tikai par ķermeņa fizioloģiskajām funkcijām. Pat tad, kad citas smadzeņu daļas nereaģē, kā piemēram komas gadījumā, smadzeņu stumbrs nodrošina, lai ķermeņa pamatfunkcijas turpinātu darboties. Komā esošas personas pllibiskaisaušas un sirds turpina strādāt. Sievietēm komā turpinās menstruācijas, grūtniecība turpina savu attīstību.

Kā veidojas limbiskais nospiedums

Smadzeņu ārējo daļu sauc par smadzeņu garozu, un tā ir atbildīga par mūsu mentālo darbību. Dažkārt to sauc par “pelēko masu”, tas ir tas, ko mēs parasti iedomājamies kā smadzenes – tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par mūsu domāšanas funkcijām – piemēram, loģiku, atmiņu, rēķināšanu.

Smadzeņu garozā atrodas galvas smadzenes, kas ir sadalītas piecās daivās. Visdziļāk paslēptā ir limbiskā daiva, kas ir atbildīga par mūsu emocijām, sajūtām un jūtām. Limbiskā smadzeņu sistēma nav tieši saistīta ar garozu. Grūtniecības, dzimšanas un agras bērnības periodā limbiskā sistēma ieraksta visas mūsu sajūtas un jūtas, bet nespēj tās pārtulkot atmiņā, jo smadzeņu garoza vēl nav attīstījusies. Tomēr, šo sajūtu atbalss dzīvo mūsu ķermeņos visu mūsu dzīvi, vai nu mēs to apzināmies vai nē.

Mēs šajā pasaulē ierodamies plaši atvērti mīlestībai. Kad mēs to saņemam kā mūsu pirmo svarīgāko pieredzi, mūsu nervu sistēma tiek ieprogrammēta ar neapstrīdamām tiesībām uz esību. Atrašanās mūsu mātes mīlošajās rokās un barošana no viņas krūts nodrošina mums dabisku svētlaimes un drošības izjūtu; tas norāda mums, ka šī pasaule ir mums īstā vieta.

Ja mūsu pirmie iespaidi šajos ķermeņos ir citādi (piemēram, sāpīgi, biedējoši vai vientuļi), tad tie ierakstīsies kā mums saprotama mīlestības pieredze. Tie mūsu nervu sistēmā nekavējoties tiks iekodēti kā mūsu komforta zona, un darbosies kā mīlestības un rūpju surogāts, lai vai cik nevēlama šāda pieredze patiesībā būtu bijusi.


Limbiskā nospieduma efekts

Būdami pieauguši, mēs neapzināti, automātiski no jauna radām apstākļus, kas mūsos tika ierakstīti dzimšanas un agras bērnības laikā. Pētījumi, ko veikuši tādi prenatālās psiholoģijas pionieri, kā doktors Tomass Vernijs, Deivids Čamberleins un Viljams Emersons (Thomas Verny, David Chamberlain, William Emerson) parāda, ka traumatiskas grūtniecības pieredzes un dzemdību sarežģījumi noved pie nomācoša skaita fizisko problēmu un uzvedības traucējumu vēlākos posmos.  Sajūtu pārslodze, nevajadzīgas mehāniskas iejaukšanās, ķīmiska stimulācija, plānoti ķeizargriezieni, apgraizīšana, atšķiršana no mātes tūliņ pēc piedzimšanas, nebarošana ar krūti un daudz kas vēl.

Papildus postošajam traumatiskajam efektam dzimšanas laikā, vēlāk notiekošais arī ir tālāku problēmu cēlonis. Šādi apstākļi nav nekas neparasts; tie pieder pie bezpersoniskās pēcdzemdību slimnīcu aprūpes rutīnas: netiek saņemts tūlītējs silts, maigs un aprūpējošs kontakts ar māti, nabas saites pārgriešana uzreiz pēc piedzimšanas, rupja apiešanās, adatas, spožas gaismas, biedējošas skaņas…. tas viss acumirklī ierakstās jaundzimušā nervu sistēmā kā jaunā komforta zona. Bērnam augot, viņš turpinās neapzināti atkārtot un piesaistīt tādas pašas ciešanu, sāpju un bezpalīdzības situācijas, vai arī pats tādas radīs citiem. Pat ja viņa racionālais prāts precīzi atpazīst to, kā rupjas apiešanās modeli, nospiedums jau būs izveidojies attiecīgajā smadzeņu daļā.

Saskaņā ar Dr. Viljama Emersona 1995.gada pētījumu, 95% no visām dzemdībām Amerikas Savienotajās Valstīs var tikt klasificētas kā traumatiskas. Pieci procenti tika novērtēti kā “vidēji” un 45% kā “smagi” traumatiski. ŠĪ problēma ietekmē mūs visus.

Piedzimstot mokošās dzemdību sāpēs vai anestēzijas nejutīgumā un toksicitātē, mēs limbiski tiekam ieprogrammēti ciešanām vai nejutīgumam. Traumatiska dzimšana atņem mums mūsu spēku un mazina mūsu spējas mīlēt, uzticēties, paust tuvību un izbaudīt mūsu patieso potenciālu. Ar dzemdību traumām tiek saistītas tādas problēmas kā atkarības, vājas problēmu risināšanas spējas, zema pašcieņa, nespēja būt līdzjūtīgiem un uzņemties atbildību.

Turpinot pieredzes modeli, sieviete dzemdē tādā pašā veidā, kā pati piedzima. Pateicoties limbistiskajam nospiedumam, šādu dzemdību veidu zina viņas ķermenis. Ja viņa piedzima ar sarežģījumiem, visdrīzāk viņas ķermenis tādus atkārtos. Ja vien viņa apzināti nemainīs limbistiskās atmiņas, viņa nodos tālāk savu dzemdību traumu savai meitai, tāpat kā viņa pati to saņēma no savas mātes.

Pirmās dzemdības dod mums milzīgu iespēju tapt dziedinātām. Mēs tik daudz varam izdarīt, lai sagatavotos patīkamām, cieņpilnām dzemdībām! To, kā mēs uztveram dzīvi, lielā mērā nosaka mūsu limbiskais nospiedums. Tas ietekmē mūsu patikas un nepatikas, mūsu nodarbošanās un vīra izvēli, to, ko mēs uztveram kā pievilcīgu vai atbaidošu. Mēs esam parādā saviem bērniem nodrošināt viņiem maigu ierašanos mūsu pasaulē, un iemācīties dzemdēt bez ciešanām.

Lai spētu “piedzemdēt” apgaismotu mākslas darbu, vai nu tas būtu cilvēkbērns, skaists dzejolis, veselīgs dārzs vai vienkārši bagātīga, piepildīta diena, ko bija vērts nodzīvot, mums vispirms ir jādziedē sava dzemdību trauma. Par spīti limbiskā nospieduma milzīgajam spēkam, dziedināšana ir iespējama. Ir daudz veidu, kā atgūt savu labklājības sajūtu. Mums jāapzinās, ka, lai vai cik skarbs bija mūsu dzīves sākums, kā pieauguši cilvēki mēs varam mainīt savus pamatuzstādījumus, pārprogrammēt savu limbistisko nospiedumu un pārvērst savas ciešanas un bezpalīdzību dzemdību laikā mīlestībā un priekā par to, ka esam dzīvi uz šīs planētas.

Es jūs aicinu iedomāties tās iespējas, kas pavērtos cilvēcei, ja sievietes pilnībā atgūtu zīdītāju sākotnējās spējas dzemdēt un audzināt mazuļus bez traumatiskām pieredzēm. Mēs varam uzlabot mūsu sugas kvalitāti vienas paaudzes laikā, vienkārši ļaujot mūsu bērniem ienākt šai pasaulē bez ciešanu un sāpju pieredzes, tā vietā ievedot viņus drošības, līdzjūtības un veselā saprāta pasaulē. Mēs nevaram augt kā suga, ja vien neradām jaunu paaudzi, kas netiktu traumēta jau dzemdē dēļ mātes augstā stresa hormonu līmeņa asinīs vai nevajadzīgām fiziskām un emocionālām traumām. Kā teica Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”

Kad piedzimšanas apziņa pārslēgsies no satraukuma un bailēm uz mīlestību un drošību, mēs patiešām varēsim sasniegt mūsu vislielāko potenciālu. Mēs atgūsim savu īsto spēku, izdzēsīsim no savas nervu sistēmas mūsu senču sāpes, un ieliksim savos bērnos pamatus, lai viņi varētu ienākt savās dzīvēs kā mierīgi, pilnvaroti Zemes aizbildņi.

Par autori:

Jeļena Toneti-Vladimirova ir dibinātāja starptautiskajai kustībai par apzinātu dzemdēšanu “Piedzimt Būtībā”, kas tika nodibināta 1982.gadā. Viņa producēja un vadīja 2006.gada dokumentālās filmas radīšanu “Tāda dzimšana, kā mēs to zinām”. Viņa apceļo pasauli, pasniedzot savus seminārus, vadot apmācības un uzstājoties konferencēs. Papildus informācijai, apmeklējiet BirthIntoBeing.com.

– Lasiet vairāk: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html#sthash.yrqLZCTv.dpuf

Avots: http://pathwaystofamilywellness.org/Pregnancy-Birth/the-limbic-imprint.html

Autors // Jeļena Toneti-Vladimirova

No angļu valodas tulkoja Zane Tamane

Netraucētas dzemdības – kādas tās ir un kādēļ vajadzētu pēc tādām tiekties?

Netraucētas dzemdības

Sievietēm gaidībās bieži tiek stāstīts par konkrētām lietām, ko sagaidīt dzemdībās.

Par to, ka mēs izdosim tādas skaņas, par kuru iespējamību pat nenojautām, ka uzvedīsimies kā apsēstas, ka bērniņa izstumšanas fāzē mums pēkšņi radīsies vēlme pakakāt.bebis

Mums bieži tiek ieteikts atstāt savu pašcieņu un kaunu aiz durvīm, tomēr šādi tiek novērsta uzmanība no apbrīnojamā un bijību iedvesošā procesa, kas norisinās mūsu ķermeņos.

Ja nu dzemdības varētu būt process, ko sieviete izbauda?

Vai spējat iedomāties sevi smaidot un smejoties kontrakciju laikā, sajūtot, kā jūsu ķermenis smagi strādā?

Vai arī jūs domājat, ka dzemdībām jābūt garam, sāpīgam, šausminošam maratonam, kas beidzas ar spēku izsīkumu un gurdenu prieku, turot rokās jaundzimušo mazuli?

Dzemdību process

Dzemdību procesu tehniski iedala trīs posmos: pirmajā, otrajā un trešajā. Pirmajā posmā dzemdes kakls izplešas un atveras. Otrais posms tiek attiecināts un bērniņa izstumšanu. Tad seko trešais posms, kas ir placentas un plēvapvalka izstumšana.

Visi trīs dzemdību posmi ir atkarīgi no hormona oksitocīna izdalīšanās attiecīgi katram posmam nepieciešamajos daudzumos un laikā. Oksitocīna izdalīšanās tiek veicināta vidē, kas rada privātuma, drošības un atbalsta sajūtu. Seksa, orgasma, dzemdību un krūtsbarošanas laikā oksitocīna izdalīšanos var traucēt sajūta, ka tiekam novērotas, vai ja ir pārāk spožas gaismas vai pārāk liels troksnis.

Ja savvaļā dzemdējošam zīdītājam pēkšņi draud briesmas pirmajā dzemdību stadijā, organismā izdalās adrenalīns un dzemdību process apstājas, lai māte varētu nokļūt drošībā.

Cilvēka organismam piemīt tieši tāda pati stresa reakcija, kā citiem zīdītājiem. Lielākā atšķirība ir tāda, ka vairākums no mums dzemdību procesā atrodas spožās gaismās, tiek konstanti novērotas un traucētas. Mūsu smadzenes nespēj atšķirt īstas briesmas (zobenzobu tīģeris) un iedomātas (trokšņains personāls), tādēļ tās sāk imitēt “bēgšanas vai cīņas” procesu. Tiek izdalīti stresa hormoni. Dzemdības palēninās un neprogresē. Kontrakcijas kļūst pārāk stipras un sāpīgas, lai būtu panesamas, vai, visbiežāk, vājas un neefektīvas.

Adrenalīna izdalīšanās un dzmedību procesa apstāšanās ir aizsardzības mehānismi, kas ir bijuši nepieciešami sugas evolūcijai. Tie vairs mūsdienās nav nepieciešami cilvēkiem, lai dzemdētu, tomēr šāda organisma reakcija vēl joprojām pastāv, un attiecīgajos veicinošajos apstākļos apgrūtina dzemdību normālo procesu. Tā vietā, lai dotos uz “drošu” vietu un atjaunotu dzemdību procesu, sievietes tiek pakļautas dažādām manipulācijām, lai veicinātu dzemdību “progresu”, kas bieži noved pie embrionālā stresa (fetal distress) un ķirurģiskas iejaukšanās.

Noskatieties īsu video (angļu valodā), kas gudri paskaidro dzemdību darbības vājuma fenomenu, šeit.

Kas ir netraucētas dzemdības?

Smadzenes izdala oksitocīnu pieaugošos daudzumos, lai stimulētu kontrakcijas dzemdību laikā. Tas palīdz atvērt dzemdes kaklu un radīt spēcīgas un iedarbīgas konktrakcijas, lai piedzemdētu bērniņu.

Kad pieaug oksitocīna līmenis, neokortekss jeb “domājošās smadzenes” atpūšas, un virsvadību ņem parasimpātiskā nervu sistēma. PNS ir atbildīga par tādu ķermeņa procesu kontroli, ko mēs ar prātu nespējam apzināti kontrolēt, piemēram, hormonu izdalīšanās un to regulācija. Dzemdības nav apzināta darbība, kā piemēram mašīnas motora iedarbināšana, pagriežot atslēgu.

Uzziniet, kas izraisa dzemdību sākšanos.

Ja sievieti dzemdību procesā netraucē un neokortekss “klusē”, viņa var pilnībā atslābināties un iegrimt šajā procesā. Oksitocīns tiek izdalīts pieaugošos daudzumos, palielinot kontrakciju biežumu un iedarbīgumu. Kad tuvojas piedzimšana, tiek izdalīts oksitocīna un adrenalīta vilnis, kas izraisa tā saucamo “augļa izgrūšanas rekleksu”. Tā ir ļoti spēcīgu, nekontrolējamu kontrakciju sērija, kas izstumj mazuli cauri atvērtajam dzemdes kaklam, cauri dzimšanas kanālam uz ārpasauli.

Oksitocīns ir ticis aprakstīts kā kautrīgs hormons, kas tiek asociēts ar dzemdībām, seksu un orgasmu, mīlestības un pieķeršanās uzvedību. Tā spējas ķermenī iedarboties tiek samazinātas vidēs, kas ir netrošas, eksponējošas, gaišas un trokšņainas. Tuvības un intimitātes mēģinājumi auditorijas priekšā spožā dienasgaismā varētu būt biedējoši – dzemdēšanai spoži izgaismotā telpā, kas pilna ar svešiniekiem, kas tavā teritorijā pārvietojas un ar tevi sarunājas, ir tāds pats efekts.

Kas ir optimāla vide?

Dzemdību laikā sievietei jābūt pasargātai no jebkādiem faktoriem, kas varētu stimulēt neokorteksu jeb domājošās smadzenes. Šī smadzeņu daļa sūta ziņas simpatētiskajai nervu sistēmai, aktivizējot “bēgšanas vai cīņas” reakciju (īstu vai iedomātu) briesmu klātbūtnē.

Drošības un aizsardzības sajūtu katra sieviete pati sev nodefinē. Tomēr ir daži atslēgas elementi, kas palielina mūsu instinktīvo vajadzību pēc drošības dzemdību laikā, kas attiecīgi iedarbina spontāno dzemdību refleksu:

  • Pilnīgs privātums: sajūta, ka jūs kāds redz vai dzird, var traucēt oksitocīna izdalīšanos. Sievietēm jāspēj brīvi kustēties un izdalīt jebkādas skaņas.
  • Netraucēta telpa: tiem, kas piedalās dzemdībās, ir jāapzinās, kā viņu klātbūtne ietekmē dzemdību procesu. Klusinātas balsis, nesarunāšanās ar dzemdējošo sievieti, nekādu nevajadzīgu pieskārienu vai iejaukšanās.
  • Siltums un tumsa: abi ir vitāli svarīgi faktori, lai netiktu veicināta adrenalīna izdalīšanās. Neokortekss tiek aktivizēts, kad izdalās adrenalīns un dzemdības palēninās vai apstājas.

Sievietēm ir svarīgi saprast šo sakarību: dzemdību videi un atbalstam ir milzīgs iespaids uz viņu dzemdību procesu.

Daudzas sievietes izvēlas dzemdēt slimnīcā domājot, ka tas ir droši, tomēr pati slimnīcas vide maina dzemdību procesa virzienu no normāla uz anormālu. Sievietes, kas izvēlas dzemdēt tam piemērotos dzemdību centros vai mājas apstākļos, pārsvarā pieredz dzemdības kā netraucētu procesu, pateicoties viņu izvēlētajai videi un atbalstošajiem cilvēkiem.

Mūsu modernā tehnokrātiskā dzemdību kultūra ir iedvesusi sievietēm pārliecību, ka dzemdības ir jākontrolē. Gandrīz katra sieviete dzemdē vidē, kas pieprasa kontroli pār dzemdībām, un viņām ir nereālistiskas gaidas par to, kas ir “normāli”. Medicīnas zinātne, pūlēs pasargāt sievietes un mazuļus no kaitējuma, iejaucas dzemdību dabīgajā procesā jau mirklī, kad sieviete ienāk pa slimnīcas durvīm.

Vairumam sieviešu ir sveša doma, ka dzemdības ir instinktīvs process un ka tajā reti nepieciešama jebkāda iejaukšanās. Labākajā gadījumā mēs sagaidām, ka dzemdības būs garas un sāpīgas – sliktākajā gadījumā, bīstamas un biedējošas. Slimnīcas dzemdībām nav jābūt traumējošām, bet noteikumi un procedūras šādā vidē norāda uz dziļu neuzticēšanos dzemdībām kā dabīgam procesam. Tādēļ mūsu modernā sabiedrība redz dzemdības kā neatliekamu medicīnisko gadījumu, nevis kā instinktīvu procesu, kuram sievietes ir tikušas atbilstoši izveidotas.

Kā slavenais franču dzemdību speciālists Mišels Odents mums atgādina savā grāmatā “Dzemdības un krūtsbarošana”:

“Kad jūs uztverat dzemdības kā neapzinātu procesu, kas ietver smadzeņu visvecākās zīdītāja struktūras, jūs noliekat malā pieņēmumu, ka sievietei ir jāiemācās dzemdēt. Zīdītāja interpretācijā ir netieši izteikts tas, ka sievietei dzemdību procesā nevar aktīvi palīdzēt. Mērķis ir izvairīties viņai bez vajadzības traucēt.”

Avots: http://www.bellybelly.com.au/birth/undisturbed-labour/

Autors Sam McCulloch, publciēts Birth. Pēdējās izmaiņas veiktas 17.decembrī, 2015.
Tulkojums: Zane Tamane

Par gaidīšanas laika un dzemdību neizdzēšamo pieredzi

Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.
Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka lielpregnant-775036_1920 (1)āka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

 

Vaiāk lasi šeit, ko par to visu saka Anna Krumpāne

Pēc dzemdībām

Pēc dzemdībām jaunajai māmiņai atbalsts ir vajadzīgs tikpat ļoti kā dzemdībās un pirms dzemdībām, jo papildus jāuzņemās rūpes ne tikai par sevi, bet arī par bērniņu. Mainās māmiņas hormonu līmenis, mainās ikdiena, kas arī dod papildus emocionālo un fizisko stresu ķermenim un prātam. Īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, māmiņa var justies apjukusi, sagurusi un nedroša par to, kā tikt galā ar visu jauno dzīvi kā mammai. Iesakam jau pirms dzemdībām domāt par to kāda būs dzīve ar bērniņu, kurš un kā varēs palīdzēt.

Mājdzemdību mammas iesaka šādus atbalsta pasākumus

baby

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Lēmumu par paredzēto dzemdību vietu būtu vēlams pieņemt pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 36.grūtniecības nedēļā. Tas saistīts ar to, ka sagatavošanās mājdzemdībām parasti aizņem vairāk laika nekā vienkārši ierašanās stacionārā, lai tur dzemdētu dzemdību brīdī.

Lai gan dažkārt lēmums par mājdzemdībām tiek pieņemts samērā vēlu un sadarbība ar vecmāti dzemdībās izveidojas visnotaļ veiksmīga, ieteicams savu mājdzemdību vecmāti izvēlēties savlaicīgi. Viens no iemesliem – tā kā mājdzemdību vecmātes pieņem ierobežotu dzemdību skaitu mēnesī, novilcinot izvēli, pastāv iespēja, ka izvēlētā vecmāte konkrētajā mēnesī būs aizņemta. Turklāt tieši ikmēneša tikšanās dod iespēju iepazīties, izrunāt gan ar veselību, gan dzemdību emocionālo pusi saistītos jautājumus, lai dzemdībās vecmāte varētu sniegt tieši konkrētajai sievietei nepieciešamo atbalstu, un sieviete un viņas atbalsta personas būtu dzemdībām pilnvērtīgi sagatavojušies. Šīs vizītes var būt gan kā maksas grūtniecības uzskaite, gan kā papildus aprūpe, gatavojoties mājdzemdībām. Ikmēneša tikšanās ir jauno vecāku ieguldījums, izveidojot cilvēcisku, ciešu kontaktu ar savu vecmāti, kurai uzticēt mazuļa sagaidīšanu.

  • Vecmātes mājvizīte pirms dzemdībām. Šim ieteikumam ir vairāki iemesli. Plānotās dzemdību vides iepazīšana ļauj vecmātei pārliecināties, ka sagatavots viss dzemdībām nepieciešamais, un pārrunāt, kā sieviete redz sevi dzemdējam konkrētajā vietā. Turklāt, ja vecmāte jau reizi bijusi pie klientes mājās, dzemdību laikā (kas visbiežāk notiek naktī) vecmāte lieki netērēs laiku, meklējot vajadzīgo dzīvokli/māju. Daudzas sievietes atzinušas, ka vecmātes pirmsdzemdību apmeklējums mājās devis skaidrāku priekšstatu par to, kā tieši šajā mājā varētu iekārtoties dzemdībām un palīdzējis gara acīm reālāk saskatīt priekšā stāvošos dzemdību notikumus.
  • Aizstājējvecmāte. Lai gan sievietes vislabprātāk dzemdētu ar savu izvēlēto vecmāti, jāņem vērā, ka vecmāte var būt aizņemta citās dzemdībās (tā kā katru dzemdību termiņš ir 5 nedēļas, šādu iespēju nav iespējams izslēgt), vecmāte var saslimt, vai nebūt pieejama kāda cita iemesla dēļ. Tādēļ dzemdētājai būtu jāzina, kas būtu aizvietotājvecmāte viņas dzemdībās.Dažkārt vecmātes jau strādā pa pāriem, viena otru šādās situācijās aizvietojot. Tāpēc droši var jautāt savai izvēlētajai vecmātei, ar kuru aizvietotājvecmāti viņa sadarbojas. Arī ar aizvietotājvecmāti vēlams iepazīties jau grūtniecības laikā, lai dzemdībās šādā situācijā nepārņem nevajadzīgs stress par sveša cilvēka klātbūtni. Parakstot dzemdību līgumu, sieviete apliecina, ka pati ir izvēlējusies gan savu vecmāti, gan aizvietotājvecmāti.Tādēļ, neskatoties uz to, kura ir vecmātes pāriniece, dzemdētāja drīkst izvēlēties jebkuru vecmāti kā savu aizvietotājvecmāti.
  • Dzemdību plāns. Iztēles dzemdību plāna rakstīšana palīdz sagatavoties emocionāli un garīgi dzemdību procesam, sajūtot sevi un bērniņu. Šis nav plāns, kuram 100% jāīstenojas- tas ir sarunas uzmetums pārrunām ar vecmāti, kas palīdz jums abām labāk saprast, kā jūs iztēlojaties savu dzemdību norisi, uz ko paļaujaties, ko vēlaties piedzīvot. Plānā vecmāte var saskatīt, kas tieši jums ir svarīgs un to pārrunāt. Gadījumā, ja atbrauc aizvietotājvecmāte vai dzemdībās jāpārvietojas uz stacionāru, jūs varat parādīt savu dzemdību plānu, kas palīdz jauniesaistītajiem cilvēkiem saprast jūsu vērtības un lietas, uz ko paļaujaties.. Sīkāk par dzemdību plāna nepieciešamību variet izlasīt šeit, šeit un šeit.
  • Savlaicīga vecmātes brīdināšana. Sievietes ir dažādas – viena zvanīs vecmātei pie pirmās aizdomīgās kontrakcijas, cita novilcinās zvanīšanu līdz pēdējam. Ir vēlams vecmāti informēt savlaicīgi, jo nav zināms, cik tālu no dzemdību vietas viņa atrodas un ko dara. Pat, ja tobrīd jums vecmātes klātbūtne nav nepieciešama, viņa varēs izmantot doto laiku lai pagulētu, pārbaudītu somu saturu, vai sagatavotu saviem bērniem brokastis nākošajam rītam. Ja uztraucaties, ka vecmāte ieradīsies pārāk ātri un vēl nevēlaties viņas klātbūtni – prātīgāk ir to izrunāt ar vecmāti jau pārrunājot iztēles dzemdību plānu un, ja viņai liekas, ka tomēr jābūt jau tuvumā, var sarunāt, ka vecmāte ieradīsies un uzturēsies kaut kur netālu (tuvākajā lielveikalā, pastaigā, ja laukā jauks laiks vai vienkārši citā istabā jūsu mājās), lai nebūtu steiga ierodoties pie jums pēdējā brīdī.
  • Pēcdzemdību aprūpe. Citu valstu pieredze rāda, ka pēc dzemdībām vēlamas vismaz 2-3 vecmātes mājvizītes. Mēdz atšķirties precīzas šo vizīšu norises dienas, bet mēs tās iesakām aptuveni nedēļas laikā pēc dzemdībām. Vizīte pirmajā dienā pēc dzemdībām palīdz izvērtēt mammas un bērna veselības stāvokli, palīdzēt ar zīdīšanu, ierādīt bērna kopšanu. Trešajā dienā vecmāte var paņemt valsts noteiktās FKU/TSH skrīninga analīzes mazulim un palīdzēt mammai ar piena sastrēgumu profilaksi, atkārtoti izvērtēt abu veselības stāvokli, dzemdes savilkšanos un iespējamo starpenes šuvju dzīšanu. Vizīte bērna 5-10 dzīves dienā ļauj pamanīt, ja ir kādas problēmas ar pieņemšanos svarā un laicīgi risināt zīdīšanas problēmas vai ieteikt mammai zīdīšanas konsultanta palīdzību, kā arī izvērtēt mammas atkopšanos pēc dzemdībām. Šajā laikā izpaužas arī ar dzemdes nesavilkšanos vai placentāro audu paliekām saistītās problēmas. Vizīšu laikā vecāki ar vecmāti izrunā dažādus sevi interesējošus jautājumus gan par dzemdībās notikušo, gan atkopšanos pēc dzemdībām un bērna aprūpi.

!!!!! Ņemiet vērā, ka katra mājdzemdību vecmāte savu darbu organizē patstāvīgi un strādā atšķirīgi, tāpēc savlaicīgi izrunājiet aprūpē svarīgos jautājumus, lai noskaidrotu, kāda tieši pēcdzemdību aprūpe tiks piedāvāta. Arī pēcdzemdību aprūpes apjomam būtu jābūt ietvertam dzemdību līgumā.

Sēdvanna pēc dzemdībām

Vecmāte Rudīte Brūvere: “Lai izstaipītie ārejo dzimumorgānu (kaunuma lūpas, maksts, starpene) audi un varbūt plīsumiņi/šuves veiksmīgāk sadzītu, iesaku sēdvannas ar ozola mizām un kliņģerītēm.”

Sastāvdaļas:

  • 2 ēdamkarotes ozola mizas
  • 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju, gatavotu ar 2 ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.)

Pagatavošana: 1 litrā ūdens vāra 2 ēd.kar.ozolu mizas apmēram 30 min. Vannā (vai ļoti lielā bļodā), kurā pietiekami daudz remdena ūdens, lai jūtīgās vietiņas būtu ūdenī, ielej šo novārījumu (biezumus var jau pirms vārīšanas iesiet marles sainītī un pēc tam arī pielikt klāt vannai), vēl pievieno 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju,gatavotu ar 2  ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.).

Vannā iešana: Šajā vannā nu sēdi pacietīgi un priecīgi, vismaz 15 –20 minūtes. To dari 2 x dienā, priekšpusdienā un pirms gulētiešanas (vai agrāk). Iekārtojies sēdēšanai cik ērti iespējams – šis ir laiks, ko Tu velti, lai satiktos ar ļoti jauku cilvēku – pati ar sevi. Pameditē – pateicies, paelpo dziļi un atviegloti, palasi kaut ko jauku. Vislabāk būtu, ja fonā skanētu pavisam mierīga klusa noskaņas mūzika. Tu piecelsies no vannas vieglāka un priecīgāka. Tu pati jutīsi, cik ilgi Tev vajag turpināt šīs vannas (es iesaku – divas nedēļas, bet drīkst ilgāk). Ja Tev ir starpenes šuves, tad sāc vannas tikai pēc 4 dienām. Tās ir vajadzīgas, lai šuves nostiprinātos un diegi nesašķīstu pārāk ātri.

 

Brīdinājums!

Gadījumos, kad ir šaubas par pareizu un labu sadzīšanas procesu, nepieciešama vecmātes vizīte mājās (vai konsultācija pie ginekologa – māmiņām, kas nav dzemdējušas mājās). Personīgu un individuālu pēcdzemdību aprūpi nekas nevar aizstāt. Latvijā tā tiek tikai mājdzemdību mammām, kurām ir sava vecmātes aprūpe arī pēc dzemdībām.

Iesaka vecmāte Rudīte Brūvere.