Dānija. Mājdzemdības.

denmark_homebirthArvien vairāk sievietes Dānijā izvēlas dzemdēt sev ērtajā un patīkamajā vidē – mājās. Pēc statistikas datiem, 2015. gadā jau 1128 sievietes izvēlējās mājdzemdības, kas sastāda ap 2% no kopējā dzemdību skaita. Šis rādītājs ir dubultojies, salīdzinot ar mājdzemdību skaitu pirms 5 gadiem.

Dažas ģimenes norāda, ka nevēlas, lai dzemdības asociētos ar slimību, kā pēc viņu domām var notikt slimnīcā. Dāņi uztver dzemdības kā dabisku procesu, nevis medicīnisku stāvokli, tādēļ parasti tajās ārsti nepiedalās, ja vien nav kāda īpaša vajadzība. Dzemdības notiek vecmātes vadībā, turklāt pieņemts arī, ka vīrs vai dzīvesbiedrs parasti ir klāt šajā brīdī.

Sievietes norāda, ka dabiskas dzemdības viņuprāt vieglāk ir iespējamas mājās. Tādēļ, ja sieviete vēlas un grūtniecibā neuzrāda kādus riskus māmiņai vai mazulim, ģimene var izvēlēties dzemdēt slimnīcā vai mājās.

Pieredze liecina, ka zema riska dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā, norāda mājdzemdību speciāliste Kārena Ingversena (Karen Ingversen). Turklāt Dānijas medicīnas žurnālā publicētais 2017. gada pētījums apstiprina, ka mājdzemdības Dānijā tiek raksturotas kā drošas, pateicoties zemiem pēcdzemdību mirstības un saslimstības rādītājiem.

Projektā Nordic Home Birth (Mājdzemdības ziemeļvalstīs) sniedz ieskatu Dānijas mājdzemību organizēšanā un citos aspektos:

  • Aptuveni 0,5% no visām dāņu vecmātēm strādā valsts finansētā, neatkarīgā mājdzemdību grupā, kas pieņem ap 30% no visām mājdzemdībām.
  • Šajā valstī nepastāv privāto dzemdību klīniku vai prakšu, jo visa veida dzemdības tiek finansētas no valsts līdzekļiem un ģimenes neizvēlas maksāt.
  • Piektā daļa no mājdzemdībām ir pirmreizējās dzemdības, pārējie 80% māmiņu mājās dzemdē otru, trešo vai nākamo bērnu.
  • 90% no aptaujātajām sievietēm ir ļoti apmieriātas ar savu mājdzemdību pieredzi.
  • Slimnīcu dzemdībās šis apmierinātības rādītājs ir 71%.
  • Arī slimnīcās dāņu ārsti un speciālisti interesējas par dažādiem atbalsta veidiem dzemdētājām. Piemēram, sievietēm piedāvā un iesaka izmantot akupunktūru kā līdzekli sāpju mazināšanai, iesprūdušas placentas gadījumā un citos nepieciešamības gadījumos.

Augstā apmierinātība, drošība, zemāks iejaukšanās risks, māju atmosfēra, un attieksme pret dabisku dzemdību procesu ir iemesls kādēļ arvien vairāk dāņi dod priekšroku mājdzemdībām. Valsts izveidotais veselības aprūpes modelis arī atbalsta un nekavē mājdzemdību attīstību, tādēļ ģimenes var brīvi izvēlēties sev vēlamo un patīkamāko dzimšanas vietu. Šie faktori ir labs pamats turpmākam mājdzemdību popularitātes kāpumam un tādēļ Dānijā gaidāms arvien lielāks skaits ģimeņu, kas izvēlējušās dzemdēt mājās.

Avoti:

  1. Christian W., 2016, Home births sky rocketing in Denmark, http://cphpost.dk/news/home-births-sky-rocketing-in-denmark.html
  2. Birth & Midwifery in Denmark , https://midwiferytoday.com/international/Denmark.asp
  3. Jensen S., Colmorn L. B., Schroll A., Krebs L., 2017, Quality assessment of home births in Denmark, Danish medical journal, http://www.danmedj.dk/portal/pls/portal/!PORTAL.wwpob_page.show?_docname=11667524.PDF
  4. Denmark – Pregnancy and Birth, 2017, http://paguro.net/destinations/moving-to-denmark/all-documents-denmark/denmark-pregnancyandbirth
Advertisements

Mājdzemdības Igaunijā

eesti

Līdz 20. gadsimta 30. – 40. gadiem, lielākā daļa dzemdību Igaunijā notika mājās, taču padomju laikā dzemdniecība šajā valstī tika reorganizēta – ikkatrai sievietei bija jāreģistrējas pirmsdzemdību klīnikā un jādzemdē slimnīcā. 50. gados uzcēla daudz jaunu slimnīcu ar dzemdību nodaļām tajās. Jau 70. un 80. gados katrā nozīmīgā pilsētā un rajona centrā bija slimnīca ar dzemdību nodaļu, un mājdzemdības tika pilnībā izskaustas. Sociālisma laikā dzemdību nodaļās kārtība bija ļoti strikta, disciplīna un attieksme bezpersoniska un nehumāna. Jo lielāka bija slimnīca, jo mazāk tika padomāts par vecmāti un sievieti, kas dzemdēja. Pēdējo desmitgažu laikā dzemdniecība un pirmsdzemdību aprūpe Igaunijā ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas un kopš 2014. gada 1. augusta mājdzemdības ir juridiski atļautas un likumīgas.

Tartu Universitātes Slimnīcas vecmāte un Tartu Veselības Aprūpes centra pasniedzēja Siiri Põllumaa norāda, ka pat šādā jūtīgā, trauslā un dziļi intīmā jomā bija nepieciešama likumdošana, lai nodrošinātu drošību un aizsardzību gan ģimenēm, gan arī vecmātēm, jo pretējā gadījumā mājdzemdības turpinās pastāvēt slepus kā līdz šim.

Jaunajos noteikumos ievietots saraksts ar riskiem un gadījumiem, kādos mājdzemdības nav drošas mātei un mazulim. Šis saraksts ir informatīvs ne tikai mediķiem, bet arī ģimenēm, kas vēlas mājdzemdību opciju izmantot. Lai gan mājdzemdības ir likumīgas, tomēr šī tēma izraisa nopietnas un asas diskusijas no mediķu un ginekologu puses, kas norāda, ka pašreiz nav tādu metožu, kas varētu noteikt visas iespējamās dzemdību pataloģijas jau iepriekš. Taču diskusijas ir neizbēgamas, jo šis ir jautājums, kas skar tik daudz cilvēku, gluži kā bērnu audzināšana, norāda Põllumaa.

Pašlaik Igaunijā mājdzemdības sastāda vien 0,4 – 0,5% no visām dzemdībām, kas ir mazāk kā simts mājdzemdību gadā. Taču vecmāte Siiri Põllumaa ir skeptiska par mājdzemdību skaita palielināšanās iespēju, norādot, ka pēc likuma tikai vecmāte, kas saņēmusi īpašu licenci, var pieņemt bērnu mājās un līdz šim valstī neviena licence vēl nav izdota. Turklāt arī finanses šādam pakalpojumam netiek piešķirtas no valsts vai Veselības Apdrošināšanas līdzekļiem.

Var secināt, ka valsts izveidojusi noteikumus, lai regulētu šo jomu, un novērstu nedrošu un slepenu mājdzemdību pastāvēšanu, turpmākais darbs ir vecmāšu, ginekologu un citu iesaistīto personu rokās, lai padarītu mājdzemdības par maksimāli drošu un pieejamu procesu kā arī uzlabotu sadarbību starp mājdzemdību vecmātēm un slimnīcu personālu ātrākai risku novēršanai un vajadzīgo manipulāciju nodrošināšanai.

Avoti:

  1. Voites M., Development of Midwifery in Estonia, West Tallin Central Hospital Womens Clinic.
  2. Rudi H., 2014, Home Birth Hereby Legal, http://news.postimees.ee/2896035/home-birth-hereby-legal
  3. Postimees.ee, 2013, Governmental green light to giving birth at home, http://news.postimees.ee/2638650/governmental-green-light-to-giving-birth-at-home

Gatavojamies mājdzemdībām

prepareforhomebirthLai izvairītos no liekiem sarežģījumiem un pārsteigumiem dzemdībās, ir vērts būt informētai un sagatavotai šim procesam. Māmiņu klubā publicēti lieliski padomi Kā sagatavoties mājdzemdībām psiholoģiski un fiziski un Kam jābūt mājdzemdību somā, tādēļ šajā rakstā tos papildināsim tikai ar dažiem praktiskiem padomiem.

Lūk dažas no lietām, ko vēlams izdarīt, lai sagatavotos mājdzemdībām:

  1. Izvēlies savu atbalsta komandu. Sāc ar mājdzemdību vecmāti, vienojies vai mājdzemdībās būs klāt vīrs, kāds cits ģimenes loceklis, vai vēlies piesaistīt dūlu, vai citas atbalsta personas;
  2. Uzraksti dzemdību plānu – savu vēlamo scenāriju, kā arī padomā par plānu B, ja viss notiks citādi kā iecerēts;
  3. Piedomā pie savas fiziskās sagatavotības un veselīga uztura grūtniecības laikā. Laba veselība un būs svarīgs pamats veiksmīgām dzemdībām;
  4. Sagatavo savu māju vai dzīvokli mājdzemdībām. Izvēlies istabu, kur dzemdēsi, vēlams lai tā būtu tuvu vannas istabai, atbrīvo to no liekām mantām, novieto tur visas dzemdībām nepieciešamās lietas;
  5. Iztīri māju un nomazgā visu, kas nepieciešams dzemdībām un jaundzimušajam;
  6. Piedomā par atmosfēru, kādu vēlēsies dzemdībās. Vai vēlies kādas ēteriskās eļļas, mūziku fonā, sveces utml.;
  7. Sagatavo dzemdību somu un mašīnu. Gadījumā, ja nepieciešams plāns B. Pārliecinies, lai kritiskā brīdī nepārsteigtu auto ar tukšu degvielas bāku vai bez mazuļa autosēdeklīša;
  8. Pagatavo dažas maltītes un sasaldē tās pēcdzemdību laikam, kad nebūs ne vēlēšanās ne laika gatavot;
  9. Padomā arī par enerģijas atjaunošanu dzemdību laikā, ja vēlēsies ko ēst, dzert (ūdens, medus, kāds saldināts dzēriens utml.);
  10. Ja Tev jau ir bērni, sagatavo arī tos dzemdībām. Vienalga vai tie pašās dzemdībās būs klāt vai nē, ir svarīgi izrunāt ar bērniem, kas gaidāms un uzklausīt tos, ja radušās kādi uztraukumi vai bažas. Centies pēc iespējas vairāk iesaistīt tos gatavošanās procesā, iepazīstini bērnu ar vecmāti, skaidro un rādi kādas preces esi iepirkusi nākamajam bebītim un kā tās pielietosi. Sarunā kādu, kas pieskatīs bērnu dzemdību laikā;
  11. Sagatavo vīru/partneri mājdzemdībām. Ja esat nolēmuši, ka mājdzemdībās klāt būs vīrs, viņam būtu noderīgi apmeklēt pirmsdzemdību kursus kopā ar tevi, zināt kur atrodas visas dzemdībām nepieciešamās lietas, kā arī redzēt kādus mājdzemdību video un bildes;

Avoti:

  1. Preparing for home birth, 2017, http://www.attachfromscratch.com/preparing-for-a-home-birth.html#preparinghomebirthhouse;
  2. Māmiņu klubs, 2017, Ceļvedis: Kā sagatavoties mājdzemdībām?, http://www.maminuklubs.lv/grutnieciba/celvedis-ka-sagatavoties-majdzemdibam-269199/;
  3. Māmiņu klubs, 2009, Kā gatavoties mājdzemdībām http://www.mammamuntetiem.lv/articles/798/ka-gatavoties-majdzemdibam/;
  4. Birth Boot camp, 2017, Preparing for home birth, http://birthbootcamp.com/preparing-home-birth/ .

 

 

 

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Sēžu zem ābeles dārzā ar mazo Edvīnu rokās, skatos uz baltajiem āboliņiem pilno pļavu, un mēģinu atsaukt atmiņā, ko mēs darījām pirms nedēļas. Tā kā noliktais dzemdību datums bija jau garām, zinu, biju nedaudz izbesījusies. Toms vēl tikko kā atzinās, ka bija nobažījies par manu slikto omu. Un āboliņi pļavā, škiet, vēl nemaz nebija…

Jāsaka, ka līdz pat noteiktajam dzemdību datumam, es dzīvoju diez gan lielā aizņemtībā, un ne mirkli nebiju sevi pieķērusi mierīgi sēžot un domājot par gaidāmajām dzemdībām. Un tas man pietrūka. Pietrūka tas miers, kuru pēdējos mēnešus baudīju gaidot Evertu. Toreiz gan likās arī garlaicīgi, visu augustu es domāju – varētu taču bērniņš piedzimt nedaudz ātrāk, lai interesantāk (Evertam bija jādzimst augusta pašās beigās). Šoreiz, gaidot mazo Edvīnu, es jutos pat nedaudz vainīga par to, ka attieksme pret viņu jau no sākta gala ir nedaudz citādāka, kā pret pirmdzimto. Grūtniecība paskrēja daudz straujāk, mazāk sagatavojoties, mazāk piedomājot par to. Taču noteikti ne mazāk priecājoties par to. Daudzas lietas šķita mazāk svarīgas kā pirmoreiz. Un dienas paskrēja daudz ātrāk, kā pirmoreiz…

21. jūnijs

It kā aptuveni noteiktais dzemdību datums jeb 40. nedēļas vidus. Radio 101 dzimšanas diena – laiks, kad iepazināmies mēs ar Tomu.  Un tikai šodien, tagad, pieķeru sevi pie domas, ka mierīgi gaidu. Beidzot, noteiktajā dzemdību datumā, ir tā sajūta, ka bērniņš var dzimt! Tā sajūta, kas ar Evertu bija visu pēdējo mēnesi. Pie sevis nopriecājos, jo šķita, ka šī sajūta tā arī nepienāks, un jutīšos vainīga arī par to. Tai pat laikā šī bija diena, kad mani sāka kaitināt apkārtējo gaidas. Tikko esmu sākusi domāt par dzemdību plānu, kad kāds jau iztraucē ar bažām par to, vai bēbis jau neesot “pārnēsāts”. Nemaz nerunājot par ziņkārību saistībā ar mazuļa vārdiņu. Drīz, pavisam drīz, taču to uzzinās! Bēbim šodien saku, ka gaidīsim viņu tad, kad viņš izdomās dzimt – visi datumi būs labi, mēs viņam uzticamies, un ar pārstaigāšanu neviens mani neiebiedēs.

22. jūnijs

Sāku pieņemt domu, ka līgosim mājās, tāpēc nolemju doties uz tirgu pēc svētku labumiem. Toms ar Evertu tikmēr dodas velo izbraucienā pa Mežaparku un, protams, kā tēvam un dēlam pienākas – iestiprinās Mangaļu “Šašlikos”. Man prieks, ka visi šodien esam labā omā. Šķiet, uz ielas gan visi pamatīgi brīnās, ka es – grūtniece ar lielu vēderu, staigāju apkārt pamatīgi apkrāvusies ar tirgus labumiem. Nu lai jau! Izrunājam aptuvenos rītdienas plānus – būsim tepat mājās, un ciemos atbrauks Everta krustmāte.

23. jūnijs

Dienu sākam ar zāles pļaušanu un garu pastaigu pa Mežaparka tālākajiem nostūriem. Ārā ir karsti, un ir forši. Runā, ka karstākie Jāņi kopš Latvijā tiek fiksēta gaisa temperatūra! Tiešām neticami sauss un saulains. Mēs gan īsti nelīgojam, jo līdz pat šodienai nevarējām zināt, vai vispār būsim mājās, bet te nu mēs esam! Manas emocijas gan ir pilnīgi neizprotamas. Te labi, te asaras birst kā pupas bez jebkāda iemesla. Skatos uz sevi spogulī un nepazīstu. Šķiet, pa pēdējām 3 dienām vēders ir palielinājies x 3, un arī seja tāda sveša. Nepatīk uz sevi skatīties, un gribas nolīst kaut kur alā. Līgo, līgo.

24. jūnijs

Šis nu gan nav datums, kurā gribētos dzemdēt. Kurš gan atcerēsies viņa dzimšanas dienu pēc padsmit gadiem Jāņu tusiņos? Mana oma turpina lēkāt augšup – lejup, bet sāku jau ar to samierināties. Šodien vismaz ir kur novirzīt domas – UK izstāšanās no ES. Siltā saule un karstums nevis traucē, bet iepriecina – atkal var pasauļoties!

25. jūnijs

Šī diena pirms nedēļas. Šķiet, ka vēders visu dienu tāds ciets, bet, ja godīgi, nav laika par to domāt. No rīta dodamies uz centru pēc kafijas. Everts tik ļoti vēlas ar tēti doties uz kebabnīcu, ka to arī darām. Sarunājam ar Everta krustmāti, kura visus Jāņus pavadīja pie mums, ka viņa dosies satikt ārzemju draugus, un vakarā atkal atbauks pie mums. Mēs tikmēr mājās paguļam diendusu, pēc kuras seko vakara gājiens uz ezeru. Ap 7 – 8 vakarā, kamēr esam pie ezera, šķiet, ka ik pa laikam ir kāda viltus kontrakcija. Vismaz es domāju, ka viltus, jo īsti nesāp, un nav laika sāpes piefiksēt  – gribas vēl paspēlēties ar Evertu, sakopt māju, un pagatavot vakariņas. Gatavojot vakariņas, šķiet, ka nu jau gan kaut kas tiešām varbūt arī notiek. Bet nekas nepanesams – gatavoju vien tālāk un domāju, ka pēc vakariņām vajadzētu tomēr piefiksēt arī kontrakciju biežumu. Saprotu, ka atkārtojas ik pēc 8 – 10 minūtēm. Nekur gan nesteidzos, un vīram arī nesaku. Jo ja nu pārstāj… jāgaida taču, kad tiešām sāks sāpēt. Drošības labad gan pārskatu dzemdību somu saturu un draudzenēm whatsapp aizrakstu, ka neesmu droša, bet varbūt kaut kas beidzot sācies – lai piedomā par mani.

Ap plkst. 23 lēnām sākam likt Evertu gulēt un piefiksēju, ka sāpes ir intensīvākas, bet joprojām ir tīri ciešami, tāpēc neticās, ka vajadzētu kaut kur steigties. Beidzot pasaku arī Tomam, un sazinos ar draudzeni – potenciālo šoferi. Vēl gan saku, ka uzzvanīšu vecmātei, lai saprastu, vai ir jābrauc.

26. jūnijs

Vēl pusnaktī (vasaras režīms:), cītīgi izelpojot sāpes, izlasu Evertam “mašīnu žurnālu” un pastāstu, ka ar viņu paliks Liene, bet mēs ar tēti brauksim pakaļ brālim. Viņš saprotoši atbild, ka paliks, un neraudāšot. Šis brīdis ir ļoti emocionāls…. Vēl pēdējo vakaru viņš ir mans mazākais dēliņš. Raudiens nāk.

Tikai ap pusvieniem uzzvanu vecmātei un saku, ka laikam aizkavējies Jāņu bērns ir izdomājis dzimt. Sāpes ik pa 5 – 7 minūtēm. Aija (Mikova) saka, lai tik braucam.

Bez piecām vienos esam mašīnā, un jau pusdivos esam klāt “Harmonijā”. Naktī brauciens no Mežaparka ir ātrs. Pa ceļam vien pāris intensīvas sāpes, un esam jau klāt. Esmu gatava, ka man pateiks, ka līdz Edvīna piedzimšanai priekšā vēl ilgs laiks, bet, izrādās, ir jau 6 cm atvērums. Es vēl smaidu! Vēl divas stundas, un atvērums jau pilns! Kontrakcijas pārcietu mierīgi, ļoti palīdzēja grūtnieču vingrošanā apgūtā elpošana. Tas viss likās daudz, daudz reizes ātrak un vieglāk, kā pirmajās dzemdībās. Bet nu jā.. Tās ilga 24 stundas… Biju gatava kam daudz trakākam.

Protams, ar pilnu atvērumu jau dzemdības nebeidzas. Tad, manuprāt, sākas grūtākais. Bet “Harmonijā” viss ir tik mierīgi, ka nešaubos, agrāk vai vēlāk, vieglāk vai grūtāk, bet es tikšu galā. Ar mani ir tikai Toms un vecmāte. Vieni paši visā mājā! Ārā ir ārkārtīgi karsti, bet doma par silto vannu tāpat iepriecina. Vēl pusstundu nogaidām, vai nepārplīsīs augļūdeņi, bet, tāpat kā pirmajās dzemdībās, tas notiek tikai pašās, pašās beigās.

Vannā es iekāpu plkst 4 no rīta. Ārā jau bija gaišs un joprojām ļoti, ļoti karsts. Edvīns piedzima 4:44. Pirmās divdesmit minūtes bija ciešamas, bet pārējās 24… tas bija tas dzemdību posms, kad šķita – nē, viss, es nevaru… tas ir TIK SĀPĪGI! Mēģinu cītīgi klausīt vecmātei, jo zinu, ka tā viss paies labāk, bet tās pēdējās minūtes saņemties ir tik, tik grūti… Bet kad jūti, ka galviņa jau nāk ārā, tad ko nu vairs.. Šīs 44 minūtes fonā skan Toma sagatavota pleiliste, paralēli – teju sadzīviskas sarunas ar vecmāti, un mazais ir klāt. Ar īsu nabassaitīti – kā Evertam. To pārgriež Toms. Pirmajā mirklī Edvīns šķiet piedzimis mazāks par Evertu, bet pirmā svēršanās pierāda pretējo – bez 100 gramiem 4 kg un 55 cm. Bet tāpat – tik maziņš – Edvīns Grēviņš… piedzimis vienā no vasaras karstākajiem rītiem..:)

PĒC

Pirmā diena mums paiet gultā. Vecmāte pienes pašas ceptas pankūkas, un vakarā pacienā ar zupu – tas viss liek justies kā mājās, kā atvaļinājumā. Atsāpes gan ir drausmīgas, bet nu jau aizmirsušās arī tās. Esam tik laimīgi, bet nevaram sagaidīt, kad lielais brālis iepazīsies ar mazo, tāpēc mājās dodamies jau nākamajā dienā. Par mazo brāļu iepazīšanos – tas jau būs cits stāsts…:)

Kopumā man šķiet, ka šajās dzemdībās man izdevās saglabāt veselo saprātu, un es nejutos apdullusi no visa šī maratona.. Droši vien tāpēc, ka šoreiz viss bija īsāk. Biju noskaņojusies uz dzemdībām kā uz darbu, kas ir jāizdara- atkāpšanās nav. Jo mierīgāk uztveršu visu procesu, jo labāk man pašai. Šķiet, ka izdevās…esmu diez gan droša, ka šis mums nebūs pēdējais mazulītis :).

Gribu teikt milzu paldies par atbalstu vecmātei Aijai Mikovai, Eleonorai par šofera lomu, Lienei par auklītes lomu un citiem, kas piedomāja par mums! Tomam un Evertam – pats par sevi :). 

VIENS + VIENS = ČETRI! 

Šis un citi bloga autores Lauras Grēviņas raksti pieejami blogā viensplusviens.lv

Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Kādēļ ārstes, medmāsas un citas medicīnas nozares speciālistes izvēlas dzemdēt mājās?

Viens no medicīnas nozares vislabāk glabātajiem noslēpumiem – aizvien lielāks skaits ārstu, medmāsu, ārstu palīgu un citu medicīnas nozares speciālistu izvēlas dzemdēt mājās.

Visbiežāk šīs medicīnas nozares pārstāves par to izvēlas noklusēt.

Viņas nevēlas aizskart savus kolēģus.

Viņas nevēlas zaudēt savas slimnīcas priekšrocības.

Viņas nevēlas zaudēt savas darbavietas.

Savienotajās Valstīs katru gadu piedzimst vairāk nekā četri miljoni bērnu, un dažas no simtiem, ja ne tūkstošiem Amerikas ārstu un medmāsu, kas dzemdē mājās, sāk publiski runāt par šo savu izvēli.

Kādēļ gan vecmāte izvēlētos mājdzemdības?

Tāpēc, ka mājdzemdības ir vismaz tikpat drošas vai visdrīzāk drošākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei no Jēlas universitātes, kas visus savus četrus bērnus ir dzemdējusi mājās.

Tāpēc, ka mājdzemdības ir saudzīgākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei, kas cīnījās ar saviem kolēģiem par to, lai atļautu sievietēm slimnīcā izvēlēties dabīgas dzemdības pēc ķeizargrieziena, kā arī dzemdēt bērnus nepareizā guļā / ar kājām pa priekšu. Tagad viņa pieņem mājdzemdības Dienvidkalifornijā, tai skaitā dzemdības ar dvīņiem un nepareizi gulošiem bērniem.

Tāpēc, ka viņas negrib starpenes iegriezumus. Šai medicīnas doktorei  bija pieci.

Tāpēc, ka viņas negrib iejaukšanos, epiziotomiju, vai citas bīstamas, dārgas un bieži nevajadzīgas iejaukšanās.

Tāpēc, ka viņas grib, lai viņu bērni ierodas pasaulē, kas ir mīlestības un laipnības, nevis spožu gaismu un satraukuma pilna.

Viena no medicīnas speciālistēm, kas izvēlējās abus savus mazuļus dzemdēt mājās, ir Džesika Mora, 34gadīga praktizējoša medmāsa un divu bērnu mamma no Petalumas, Kalifornijas.

Džesika veido filmu par medicīnas sabiedrībā notiekošo jauno tendenci par labu mājdzemdībām.

Šo dokumentālo filmu sauc Kādēļ ne mājās?”

Es vakar runāju ar Džesiku pa telefonu. Viņa labprāt piekrita dalīties ar savu (lielisko, iedvesmojošo, skaudību radošo) dzemdību stāstu šajā blogā.

Lai cik brīnišķīgas būtu viņas pieredzes, ja tu esi kā es, Džesikas mājdzemdību stāstu tev varētu būt grūti klausīties.

Es savu pirmo bērnu dzemdēju slimnīcā. Tās nebija labas dzemdības.

Es joprojām esmu pilna nožēlas un skumju par šo izvēli. Varbūt arī tu jūties līdzīgi.

Es vēlos, kaut būtu bijusi tik gudra un atjautīga, kā Džesika.

Taisnība, tas notika pirms interneta ēras. Taisnība, es zināju tikai dažus cilvēkus, kas bija stāvoklī vai ar maziem bērniem. Taisnība, mans vīrs un es abi bijām augstskolā bez ģimenes atbalsta un bez jebkādas iespējas apmaksāt mājdzemdības. Taisnība, man nebija ne jausmas, cik slikti pret mums izturēsies slimnīcā.

Bet man tomēr īsti nav attaisnojuma. Man vajadzēja būt pietiekoši gudrai, lai izdarītu pareizo izvēli. Es biju jauna, vesela un labā fiziskā formā. Grūtniecības laikā pieņēmos svarā tikai par deviņiem kilogramiem. Es plānoju palikt mājās, cik vien ilgi tas bija iespējams. Kas gan būtu varējis noiet greizi?

Man ļoti patika mana vecmāte. Viņa bija gudra un uzjautrinoša un tikai dažus gadus vecāka par mani. Viņai pašai bija 2 bērni, laba humora izjūta, un velnišķīgs smaidiņš. Viņa visu laiku izskatījās nogurusi, bet viemēr bija draudzīga un laipna manu (ļoti īso) vizīšu laikā. Es nezināju, ka neredzēšu viņu ne reizi savu dzemdību laikā. Neviens man nepateica, ka viņa pēctam pie manis nevienu reizi nepienāks, lai pajautātu, kā man gāja dzemdībās vai apjautātos par mana jaundzimušā veselību. Kāpēc gan lai viņa to darītu? Es biju tikai viena no simtiem viņas pacientu, “rūpes” par manu grūtniecību bija viņas darbs. Nekas vairāk.

Vienalga, cik labas attiecības jums ir ar savu ārsti, viņa visdrīzāk NEBŪS pieejama dzemdību laikā, ja vien kaut kas nenoies greizi. Lielākā daļa vecmāšu uzskata vai arī viņām uz to norāda slimnīcu vadība, ka viņu laiks ir pārāk vērtīgs, lai ienāktu un pateiktu jums laipnus vārdus, pamasētu jūsu muguru vai piedāvātu padzerties ūdeni. Tas galu galā nav viņu darbs.

Tāpēc vecmāte atnāk tikai tad, ja dzemdību process ir “apstājies”, lai veiktu kādas manipulācijas. Vai arī, ja viss notiek gludi, viņa parādās izstumšanas brīdī. Tikai tad, ja jūs esat lielāka skaita ārstu prakses aprūpē, jums var palaimēties, ka kāds no jūsu ārstes kolēģiem piedalās jūsu dzemdībās, vienīgais vīriešu dzimtes pārstāvis, tieši tas, kuram nav vairs matu un kurš jūs sabar par “savtīgumu”, vienīgais, kuru jūs nekad iepriekš neesat satikusi.

Ja jums paveicas un māsiņas ir laipnas, jūsu dzemdību pieredze slimnīcā var būt pozitīva. Bet ja jums tiek tādas māsiņas, kā man, tādas, kas rupji iebāž savus pirkstus jūsu makstī pēc 15 stundu dzemdībām un asi noskalda: “Nekā. Pat ne milimetrs”, (par jūsu dzemdes atvērumu), pēc tam ar riebumu novelkot cimdus, aizmetot tos prom un izsteidzoties no telpas, jūs piepilda nožēla, ka izvēlējāties dzemdības slimnīcā.

Es tiku verbāli un fiziski apvainota manu dzemdību laikā slimnīcā Atlantā, Džordžijā. Divas vecmātes un dzemdību pieņemšanas medmāsas, kas pret mani izturējās ar tādu nicinājumu, mani neatceras. Viņiem mana pieredze bija standarta procedūra. Viņiem neko nenozīmēja tas, ka medmāsas atteicās nepielietot epiduriālo anestēziju (to pašu anestēziju, kuru mani iebiedēja pieņemt, kuru es negribēju, un par kuru man pēctam bija jāmaksā milzīga naudas summa). Tas, ka rezultātā man sešas nedēļas bija asiņošana, hemoroīdi, nejūtīga kāja un salauzta sirds pēc mana bērniņa piedzimšanas, ir nebūtiski. Galugalā, viņi vienkārši darīja savu darbu.

Džesikas stāsts ir pavisam citāds. Viņa neizvēlējās mājdzemdības pēc negatīvas slimnīcas pieredzes, kā es to darīju. Viņai jau pirmās dzemdības bija tādas, kā viņa to bija vēlējusies. Maigas, drošas dzemdības pazīstamā vidē.

Protams, aizvien vairāk ārsti un medmāsas izvēlas mājdzemdības.

Viņiem ir tas, kā man nebija. Viņi grib to, ko Džesika izdarīja.

Šeit ir neliels ieskats viņas stāstā un nedaudz vairāk par viņas topošo filmu. Es ziedoju $100 viņas filmas uzsākšanas kampaņai. Ceru, ka jūs arī tā darīsiet:

 

“Ārpus scenārija”, Džesika Mora

 

Es vienmēr biju “labā meitene”. Vecākā meita ģimenē, es vienmēr visiem izdabāju. Ievēroju noteikumus un nekad neiekļuvu nepatikšanās. Darīju lepnus savus vecākus un skolotājus. Pilnīgs pretstats savam jaunākajam brālim.

 

Pirmo reizi izgāju ārpus šī scenārija, kad pēdējā brīdī atteicos no stipendijas studijām Vašingtonas universitātē Seintluisā – pirmkursnieku orientēšanās nedēļas nogales laikā. Es izvēlējos doties uz mazāku, privātu Kristiešu universitāti Arkanzasā.

 

Atkal izgāju no scenārija, apprecoties koledžas laikā. Mani vecāki atguvās, bet sākotnēji bija vairāk kā neapmierināti par nepareizā laika izvēli šim notikumam. Mans tēvs vairāk par visu baidījās, ka es palikšu stāvoklī un nepabeigšu augstskolu. Es daļēji izpirku savu vainu, pabeidzot augstskolu. Izrādījās, mans tēvs veltīgi uztraucās par manu palikšanu stāvoklī. Es pavadīju četrus gadus, mēģinot ieņemt bērniņu un pārcietu divas zaudētas grūtniecības. Visbeidzot mani divi bērni tika ieņemti pateicoties mākslīgajai apaugļošanai.

Es biju medmāsa, kas strādāja jaundzimušo un pediatriskajās intensīvās aprūpes nodaļās. Mana ģimene un draugi uztvēra par pašsaprotamu, ka es savus bērnus dzemdēšu slimnīcā, ka to dara gandrīz 99% sieviešu Amerikā.

Ar tik ļoti “gaidītu” un tehnoloģiski sarežģītu grūtniecību, kādēļ gan lai es riskētu?

Mana izvēle nebija viegla. Es kritiski izvērtēju datus un izsvēru riskus. Rūpīgi izpētīju opcijas. Un nolēmu, ka vislielākā iespēja drošām un nesarežģītām dabīgām dzemdībām būs manās mājās kopā ar cilvēkiem, ko pazinu  un kam uzticējos.

Mana ģimene un daži no maniem kolēģiem tam nevēlējās piekrist.

Bet tad, kad tas beidzot notika, mana dzemdību pieredze bija kaut kas vairāk nekā es pat tiku iedomājusies.

Tā bija manas dzīves visskaistākā un spēcīgākā pieredze.

Kopš tā laika esmu noskaitījusies kā mani draugi un ģimenes locekļi pieredzējuši pilnīgi pretējas dzemdības. Tādas, pēc kurām viņi jutušies bezspēcīgi, nobijušies, satraukti un sakauti.

Esmu arī satikusi vairākus kolēģus un slimnīcu dzemdību speciālistus, kas izvēlējās dzemdēt mājās.

Bieži vien viņi par savu izvēli noklusēja, slēpa no draugiem, ģimenes un kolēģiem. Bet es gribu izstāstīt viņu stāstu. Stāstu, kas potenciāli var paplašināt mājdzemdību izpratni vairāk nekā tas, kā to mēdz attēlot medijos.

Te nu es esmu, atkal izgājusi ārpus scenārija. Veidoju dokumentālu filmu. Esmu praktizējoša ārste un divu bērnu māte. Nekad neesmu apmeklējusi filmu veidošanas skolu. Tas var izklausīties nedaudz traki, bet tieši tas notiek.

Es uzsāku šo projektu, kad manai meitai bija trīs mēneši. Ņēmu līdzi savu piena pumpi uz intervijām un pārskatīju scenārija kopijas, barojot viņu ar krūti. Tas nebija viegli un vēl nav beidzies. Bet, kad vien kļūst grūti, es pārskatu kādas no intervijām vai dzemdībām, ko esam uzfilmējuši.

Šajos dzemdību stāstos ir tik daudz skaistuma un gudrībās, zināšanu un spēka.

Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ar tiem dalīties ar visu pasauli.

Atrašanās ārpus scenārija, kā izrādās, ir vislabākā vieta, kur būt.

Džesika Mora ir praktizējoša ģimenes medmāsa un filmas veidotāja Petalumā, Kalifornijā, kur viņa dzīvo ar savu vīru, diviem bērniem un divām aitām. Viņa šobrīd veido savu pirmo dokumentālo filmu “Kādēļ gan ne mājās?”. Filma ir par slimnīcās strādājošiem dzemdību speciālistiem, kas izvēlas dzemdēt mājās. Jūs variet noskatīties treileri un iegūt vairāk informācijas šeit: www.whynothome.com un atbalstīt šo projektu šeit bit.ly/whynothome.

Dženifera Margulis (http://www.jennifermargulis.net/about/), doktora grāda ieguvēja, atzinības guvusi žurnāliste, bijusī Fulbraita stipendijas saņēmēja un autore grāmatai Tavs mazulis, Tava Izvēle: uzņemties vadību par savu grūtniecību, dzemdību un audzināšanas lēmumiem laimīgākai, veselīgākai ģimenei (izdevniecība Scribner).

Par autori: Dženifera Margulis, doktora grāda ieguvēja, bijusī vecākā biedre Šustera Izmeklēšanas Žurnālistikas Institūtā Brandeis Universitātē, ir atzinības guvusi ceļojumu, kultūras un ģimenes tēmu rakstiece.

Viņa ir autore grāmatai: “Mazuļu bizness: Ko ārsti tev nestāsta, ko korporācijas mēģina tev iepārdot un kā tu vari savu grūtniecību, dzemdības un mazuli “paturēt” pirms viņu peļņas.”

Autore: Dženifera Margulisgalva

Atsauce 

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Brīnišķīgu dzemdību stāsts

Nu tātad mans stāsts! Dzemdības bija brīnišķīgas, tieši tādas, kādu biju iztēlojusies, pat vēl labākas! Paldies Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas! 🙂 Jo Viņa klātbūtne dzemdībās bija neatsverama un tiešām jūtama! 🙂

Tātad. Jau 7. decembrī (pirmdiena) man bija visu laiku tāda spiedoša sajūta uz lejasdaļu, tāda sajūta, ka mazulis ar savu galviņu spiež uz leju! Grūtāk bija tieši staigājot, tajā dienā aizstaigāju līdz veikalam „Mežroze” (Juglā), lai nopirktu vēl vienu gultas paladziņu. Vēl man sāka parādīties tādas baltas gļotas, vecmāte Dina teica, ka tas viss piederas pie lietas.

Es jau no 5. decembra katru vakaru aizsūtīju vecmātei Dinai atskaites SMS par to, kā man tajā dienā gāja, ko darīju un kā jutos. Viņa jau visu laiku man tik teica, ka uz nedēļas beigām, lai tik gaida 🙂 Mēs atkal ar vīru bijām koncentrējušies uz 8-11. decembra datumiem. Teicām, lai meitiņa izvēlas :), bet, protams, tas viss bija Dieva rokās un mēs vnk paļāvāmies.. kad būs tad būs labi!

8.decembrī (mans datums pēc MR) naktī gulēju tiešām labi. Pa dienu tā spiediena sajūta bija mazinājusies, gļotas bija un jocīgi bija tas, ka mazulis visu dienu nemaz nepakustējās, jo katru dienu jutu viņa kustības, bet tieši šodien neko nejutu. Un tā jau saka, ka ja mazais nekustās, tad gatavojas uz izeju (tad varu teikt, ka tiešām manā gadījumā mazulis tajā dienā nemaz nepakustējās!)

Tieši šajā dienā, kā nojauzdama 🙂 iegāju dušā, izmazgāju matus un sakopu sevi. Tad vakarā ap kādiem 18:00 ielīdu gultā uz stundiņu nosnausties (atkal kā nojauzdama). Piecēlos ap kādiem 19:00 un bija parādījusies atkal spiediena sajūta un pat likās, ka sāp, kādas „padsmit” reizes iesāpējās. Sāpju laikā automātiski gribējās aizturēt elpu, bet centos jau tagad iemācīties atslābināties. Gļotas bija palikušas vairāk. Ar vīriņu iegājām vakarā vannā, izdzēru glāzi sarkanvīna, kaut gan sāpes arī bija pa to laiku. Aizsūtīju Dinai SMS, viņa man teica, ka tās esot tikai priekšsāpes. Es nodomāju pie sevis, ja šīs ir priekšsāpes, kādas tad būs ĪSTĀS SĀPES?!?! 🙂 Dina teica, lai ejot fiksi gulēt un atpūšos.

Nu vīriņš vakarā ap kādiem 10-iem aiziet gulēt, es palieku pie neta un atceries.lv lapā. Vēlāk es arī mēģināju iet gulēt kā Dina teica, bet saprotu, ka tiešām sāp. Ceļos augšā un no 23:00 sākās regulāras sāpes ik pa 5min. Pārcietu tās tikai stāvot kājās un elpot, jo sāpes lika automātiski sarauties. Sūtu SMS Dinai un prasu, kad man viņa jāsāk trobelēt, kurā brīdī? Viņa atrakstīja, ka tad, kad sāpes būs 3min intervālu un stundu no vietas un ka nezinām vairāk ko citu darīt, tad, lai dodu ziņu viņai. Un tad viņa teica, ka no tā brīža, kad ieradīsies būs vēl 8 stundu darbs!!!! 🙂 Es nodomāju ārprāts, cik ilgi! Nu neko, vīriņš, protams, ar pieceļas un es priecīgi gultā situ plaukstas un priecājos un saku, laikam viss notiekas! 🙂 Biju tiešām priecīga un gaidīju šo brīdi un tiešām tik precīzi 8. decembra vakarā sākas. Sapratu, ka sanāks pa nakti dzemdēt, bet tā jau gribēju un savā dzemdību ideālajā plānā biju ierakstījusi, ka gribu lai snieg. Tajā rītā sniga viegls slapjš sniedziņš, bet pāri visam bija baigais miers iekšā un saviļņojums, ka viss ir sācies!

Nu tā mēs sākām pārciest sāpītes, vīrs sēdēja pie galda un pierakstīja un es centos tās pārelpot, kā sākās sāpīte tā teicu un māju ar galvu „JĀ”, tā vīriņš pierakstīja. Sākums nebija traks, varēja pārciest. Centos visu laiku vīram rokās ieķerties, kā sāpīte, tā bija vieglāk! Sāpes visu laiku mijās bija tad ar 5, tad ar 6 vai 3 min intervālu, bet sapratām, ka jāgaida tās 3min un stundu no vietas. Tā pagāja viena stunda, divas, ap kādiem pus 3-iem naktī nolēmu ieiet vannā, domāju, ka kaut kas savādāk būs. Bet pāri visam man sākās slikta dūša, tā kā vemt gribējās. Gulēt nevarēju, jo tā nāca virsū nelabums. Iegāju vannā, pagulēju…it kā nekas diži labāk nebija. Ap kādiem 3-iem no manis sāka izdalīties asinis, ik pa laikam tās parādījās. Es tik sēdēju lielajā istabā uz dīvāna, viena kāja zemē un otra uz krēsla, tā es visslābāk pārcietu kontrakcijas. Bija nakts, klusums visapkārt, maza gaismiņa dega un mēs ar vīru divatā dzemdējām 🙂 Superīgi bija. Es visu laiku sevi motivēju, ka šīs nav īstās sāpes, ka būs vēl trakāk! Tas tā lai vieglāk izturēt, un īstenībā neko trakāk arī nesagaidīju, jo tiešām likās, ka būs sāpīgāk! Tad vīrs izsūtīja mūsu tuvākajiem draugiem SMS, kur rakstīja, ka dzemdēju un lai aizlūdz par mums (iepriekš vīriņš jau bija uztaisījis lūgšanu listi :)). Tas deva papildus spēku, ka zinājām, ka mūsu draugi aizlūdz par mums šajā naktī)! 🙂 Tad man ap kādiem pus 4-iem paliek pavisam slikti, un es izvemjos! Tajā brīdī tiešām vieglāk palika. Teicu, lai zvana Dinai, es nebiju spējīga runāt. Pazvanījām Dinai, izstāstījām situāciju. Viņa teica, ka tas labi, ka vemju, tas nozīmē, ka dzemdes kakliņš mīkstinās! Bet mums tās kontrakcijas nebija vēl pa 3 min. Viņa teica, ka lai zvanot tad, kad tiešām mēs vairs nezinām, ko citu darīt, tad viņa 30min būs klāt! Tad ap pus 5-iem es izvēmos vēlreiz. Un tad jau kontrakcijas bija palikušas ik pa 3min un plkst. 5:00 no rīta, teicu, lai zvana Dinai, ka mēs tomēr gribam, lai viņa jau taisās pie mums.

Un ap plkst. 5:30 no rīta viņa bija klāt. Vīriņš nogāja lejā, lai palīdzētu uznest visus koferus, tie bija daudz un smagi, viss nepieciešamais dzemdībām un pirmajai palīdzības sniegšanai. Ienākot istabā es joprojām sēdēju uz dīvāna, biju priecīga, ka Dina ir klāt, nodomāju, ka vismaz savādāk, kaut kas būs. Jutos pavisam mierīga un laiks tiešām gāja ātri uz priekšu, nebija vispār tādas sajūtas, ka velkas, es pat plkst., neprasīju vīriņam. Tad Dina nosēdās pie rakstāmgalda, saka rakstīja lēnām visus dokumentus, ik pa laikam paskatoties uz mani, kā man iet. Jo viņa jau redzēja pēc manas izturēšanās, kā man iet, viņa man tik paprasīja, vai gribu, lai apskatāmies, cik ir atvērums, Es teicu, ka nē, ka nekur jau nav jāsteidzas! 🙂 Es tik prasīju pēc visa spriežot cik varētu būt, viņa teica, ka 6 cm esot! Tas mani baigi iepriecināja! 🙂 Tā nu Dina sēdēja pie galda rakstīja, es ik pa laikam pajautāju kaut ko un mēs ar vīriņu kopā pārlaidām kontrakcijas sāpes. Tad vienā brīdī likās, ka ir par grūtu jau, tāpēc nolēmu ieiet dušā! Dušā biju kādas 30min..bija tiešām labi, laidu karsto ūdeni sev uz lejasdaļu virsū, tas kaut kādā veidā mazināja tās sāpes. Tad nācu atpakaļ un tad Dina ieteica pagulēt uz bumbas, jo atvērums jau varētu būt lielāks (lai gan nepārbaudījām) un lai mazais nāk laukā, jo sēžot tā es neļauju viņam slīdēt uz leju. Tad gulēju, tā tiešām bija vieglāk, bet toties tādā pozā sāku just spiediena sajūtu, ka gribās spiest, tad nolēmu iet uz poda sēdēt. Tad kādu laiku sēdēju uz poda, Dina sēdēja man pretī un mēs vnk runājāmies. Starp kontrakcijām jutos labi un teicu Dinai, ka jūtos baigi labi un mierīgi! Viņa teica, ka super, no manis tāds miers staro! Lika atnest manam vīriņam fotoaparātu, lai nofotografētu mani, teica, ka es ļoti smuki izskatoties 🙂 Kaut gan bildēs tāda saņurcīta un izspūrušiem matiem! 🙂 Tad man atkal likās, ka vajag spiest. Dina teica lai visu darot, jo mans ķermenis priekšā pasaka. Bet spiežot nekas nenotika, un tad Dina tomēr ierosināja, lai pārbaudām tomēr dzemdes atvērumu! Aizgājām uz gultu un Dina pārbaudīja, tie paši 6 cm nekas nepavirzījās uz priekšu, kopš viņa atbrauca, bija pagājušas kādas 2-3 stundas :)! Bet es nemaz nesatraucos, jutos mierīga! Tad viņa ierosināja, ka vajagot mums visiem iet pagulēt man arī, tad viņa kaut ko runāja ar manu vīru, un es ik pa laikam jau iemigu, kad nebija sāpes. Ielīdām gultā, Dina ar paņēma savu segu un gulēja blakusistabā. Bet tā es varēju nogulēt labi ja kādas 30min..kāds tur miegs! Vienā brīdī man likās, ka vienas kontrakcijas ilgums bija, kādas 4 min. Bet reāli elpošana man palīdzēja! Tiešām visas kontrakcijas tomēr pārlaidu normāli, bija grūti un sāpīgi, bet ne tik, cik biju iedomājusies, jo esmu dzirdējusi, ka citas meitenes bļauj un rāpo pa zemi sāpēs :)! Man tā nebija, Dina vienā brīdī teica, ka esmu radīta, lai dzemdētu, ka esmu perfekta dzemdētāja! Bet tas viss, kas notika ar mani, tas viss pateicoties Dievam, jo Viņš tiešām uzklausīja mūsu lūgšanas 9 mēnešu garumā, tieši par šo dienu un Viss bija tik viegli! 🙂 Un tad es sev iestāstīju, ka īstās sāpes vēl būs, ka jāpaciešas!

Tad gāju atkal uz poda sēdēt un tad vienā brīdī sajutu spiešanas sajūtu un spiedu un tad tāds plunkšķ bija, izrādās izspiedu augļūdeņus :), tas bija apmēram pie 8cm atvēruma! Un ūdeņi bija smuki – caurspīdīgi, viegli rozā krāsā. Man bija baigais prieks, ka tas notika tik dabiski! Un tad pēc kāda laika tas bija ap plkst. 8:30 gājām uz gultas pusi, jutu, ka gribās spiest! Tā sākās spiešanas process. Tas notika mūsu guļamistabā un es vnk tupēju un vīriņš aiz muguras sēdēja un aiz padusēm turēja. Un kā man gribējās spiest, tā notupos tupus pozā – spiedu un pārtraukuma laikā cēlos augšā, lai atpūtinātu kājas. Dina teica, ka nu kādas 2 stundas tas viss notikšoties!!! 🙂 🙂 bet man tas prasīja apmēram stundu, tieši pati spiešana. Tas likās tomēr vissmagākais darbs, ne tik daudz sāpēja, kā prasīja daudz spēka! Galviņa nāca pamazām. Dina lika vienā brīdī pataustīt, bet es kaut kā „nevarēju”, tad viņa ņēma fočiku un fočēja 🙂 un tik rādīja man, kā galviņa virzās uz priekšu, tas bija forši, jo pati redzēju, ka viss iet uz priekšu! Vīriņš bija visu laiku blakus (viņam arī bija fiziski smagi, jo turēja reāli manu augumu aiz manām padusēm visu laiku)! Un tad vienā brīdī es spiedu no visa spēka, iznāca galviņa, tad otreiz un BEBENE klāt!

Plkst. 10:24!!! 🙂 Viss tas notika tik ātri, man likās, ka tas būs vēl ilgs process, jo Dina teica, ka vēl laiks esot, bet viss notikās ātrāk! Jutu tikai kā viņa iznāk ārā un visas sāpes pazuda automātiski! Mazā iebļāvās un uzreiz man uzlika uz punča. Pirmais, ko jutu, ka viņa mani apčurāja! 🙂 Viņa bija tik silta un maziņa un mīļa.. raudāju.. jutos tik saviļņota.. skatījos uz vīru un mēs abi bijām tik laimīgi.. beidzot mūsu meitiņa ir pie mums.. skatījos un pētīju.. kāda viņa bija.. tik skaista.. viņa bija smuki rozā! 🙂 tas bija tāds brīdis.. biju piekususi.. bet tajā pašā laikā tik daudz spēka!!! 🙂 turēju to mazo kunkulīti un domāju.. ārprāts cik laimīga esmu.. un biju tik ļoti pateicīga, ka viss noritēja dabiski un nevajadzēja iejaukšanos! 🙂 Tad Dina noklemmēja nabassaiti, tikai tad, kad bija pārtraukusi pulsēt, tad mans vīriņš pārgrieza! Dina arī visus šos mirkļus iemūžināja fotogrāfijās! 🙂 Kad nabassaite bija pārgriezta, tad man atlika vēl placentu piedzemdēt! Bet tas arī bija brīnumātri, man pat nenācās spiest.. Dina tik mazliet, viegli parāva aiz nabassaites un placenta pati izvēlās ārā.. smuka.. vesela un man nekas nesāpēja! Tagad tā stāv mūsu saldētavā! Vīriņš joko, ka sarīvēsim un izcepsim kūkā un iedosim draugiem apēst 🙂

Tad es ierāpos gultā, gulēju un vēroju kā, turpat blakus mazo notīrīja, nomērīja un nosvēra. Tētis saģērba, un mani tikmēr Dina „sakopa”.. sašuva (bija viens, mazs plīsums, bet vispār neko nejutu, nesāpēja) Tik smuki sašuva, ka tagad tur vispār nav ne miņas no plīsuma! Kad es biju sakopta, tad mazā baudīja savu pirmo maltīti 🙂 Abi bijām laimīgi! Dina pie mums uzkavējās līdz kādiem 13:30. Pēc tam visi sēdējām lielajā gultā un pārrunājām dzemdību gaitu! Dzemdības ilga 11 stundas no kontrakciju sākuma plkst. 23:00. Tas esot ātri, jo vidēji pirmās dzemdības ilgst sākot no 16 stundām.

Pēc tam beigās pielūdzām Dievu un pateicāmies, ka Viņš bija mums klāt un viss notika tik labi un ideāli!

Tātad kopumā.. dzemdības bija kolosāls piedzīvojums man kā sievietei, mātei un mums kā ģimenei kopā ar vīriņu! Jutos labi.. nesāpēja tik ļoti kā biju iedomājusies.. visas sāpes pārcietu.. nebija ne reizes doma, ka pietiek.. nevaru izturēt.. ka gribu, lai tas viss beidzās! Ne brīdi nedusmojos vai kā citādi nebiju īgna! Biju mierīga un laimīga! 🙂

Biju priecīga, ka tas izdevās mājās.. ka tajā pašā dienā bijām mājās.. ka vīriņš pēc tam aizgāja taisīt brokastis.. mēs tikmēr ar mazo meitiņu bijām kopā. Ka viss tas notika tur, kur mēs jūtamies labi. Viss bija tik ideāli! Nākošās dzemdības arī.. viennozīmīgi vēlos tikai mājās un kopā ar vīru un Dinu!!! 🙂

Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1