Brīnišķīgu dzemdību stāsts

Nu tātad mans stāsts! Dzemdības bija brīnišķīgas, tieši tādas, kādu biju iztēlojusies, pat vēl labākas! Paldies Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas! 🙂 Jo Viņa klātbūtne dzemdībās bija neatsverama un tiešām jūtama! 🙂

Tātad. Jau 7. decembrī (pirmdiena) man bija visu laiku tāda spiedoša sajūta uz lejasdaļu, tāda sajūta, ka mazulis ar savu galviņu spiež uz leju! Grūtāk bija tieši staigājot, tajā dienā aizstaigāju līdz veikalam „Mežroze” (Juglā), lai nopirktu vēl vienu gultas paladziņu. Vēl man sāka parādīties tādas baltas gļotas, vecmāte Dina teica, ka tas viss piederas pie lietas.

Es jau no 5. decembra katru vakaru aizsūtīju vecmātei Dinai atskaites SMS par to, kā man tajā dienā gāja, ko darīju un kā jutos. Viņa jau visu laiku man tik teica, ka uz nedēļas beigām, lai tik gaida 🙂 Mēs atkal ar vīru bijām koncentrējušies uz 8-11. decembra datumiem. Teicām, lai meitiņa izvēlas :), bet, protams, tas viss bija Dieva rokās un mēs vnk paļāvāmies.. kad būs tad būs labi!

8.decembrī (mans datums pēc MR) naktī gulēju tiešām labi. Pa dienu tā spiediena sajūta bija mazinājusies, gļotas bija un jocīgi bija tas, ka mazulis visu dienu nemaz nepakustējās, jo katru dienu jutu viņa kustības, bet tieši šodien neko nejutu. Un tā jau saka, ka ja mazais nekustās, tad gatavojas uz izeju (tad varu teikt, ka tiešām manā gadījumā mazulis tajā dienā nemaz nepakustējās!)

Tieši šajā dienā, kā nojauzdama 🙂 iegāju dušā, izmazgāju matus un sakopu sevi. Tad vakarā ap kādiem 18:00 ielīdu gultā uz stundiņu nosnausties (atkal kā nojauzdama). Piecēlos ap kādiem 19:00 un bija parādījusies atkal spiediena sajūta un pat likās, ka sāp, kādas „padsmit” reizes iesāpējās. Sāpju laikā automātiski gribējās aizturēt elpu, bet centos jau tagad iemācīties atslābināties. Gļotas bija palikušas vairāk. Ar vīriņu iegājām vakarā vannā, izdzēru glāzi sarkanvīna, kaut gan sāpes arī bija pa to laiku. Aizsūtīju Dinai SMS, viņa man teica, ka tās esot tikai priekšsāpes. Es nodomāju pie sevis, ja šīs ir priekšsāpes, kādas tad būs ĪSTĀS SĀPES?!?! 🙂 Dina teica, lai ejot fiksi gulēt un atpūšos.

Nu vīriņš vakarā ap kādiem 10-iem aiziet gulēt, es palieku pie neta un atceries.lv lapā. Vēlāk es arī mēģināju iet gulēt kā Dina teica, bet saprotu, ka tiešām sāp. Ceļos augšā un no 23:00 sākās regulāras sāpes ik pa 5min. Pārcietu tās tikai stāvot kājās un elpot, jo sāpes lika automātiski sarauties. Sūtu SMS Dinai un prasu, kad man viņa jāsāk trobelēt, kurā brīdī? Viņa atrakstīja, ka tad, kad sāpes būs 3min intervālu un stundu no vietas un ka nezinām vairāk ko citu darīt, tad, lai dodu ziņu viņai. Un tad viņa teica, ka no tā brīža, kad ieradīsies būs vēl 8 stundu darbs!!!! 🙂 Es nodomāju ārprāts, cik ilgi! Nu neko, vīriņš, protams, ar pieceļas un es priecīgi gultā situ plaukstas un priecājos un saku, laikam viss notiekas! 🙂 Biju tiešām priecīga un gaidīju šo brīdi un tiešām tik precīzi 8. decembra vakarā sākas. Sapratu, ka sanāks pa nakti dzemdēt, bet tā jau gribēju un savā dzemdību ideālajā plānā biju ierakstījusi, ka gribu lai snieg. Tajā rītā sniga viegls slapjš sniedziņš, bet pāri visam bija baigais miers iekšā un saviļņojums, ka viss ir sācies!

Nu tā mēs sākām pārciest sāpītes, vīrs sēdēja pie galda un pierakstīja un es centos tās pārelpot, kā sākās sāpīte tā teicu un māju ar galvu „JĀ”, tā vīriņš pierakstīja. Sākums nebija traks, varēja pārciest. Centos visu laiku vīram rokās ieķerties, kā sāpīte, tā bija vieglāk! Sāpes visu laiku mijās bija tad ar 5, tad ar 6 vai 3 min intervālu, bet sapratām, ka jāgaida tās 3min un stundu no vietas. Tā pagāja viena stunda, divas, ap kādiem pus 3-iem naktī nolēmu ieiet vannā, domāju, ka kaut kas savādāk būs. Bet pāri visam man sākās slikta dūša, tā kā vemt gribējās. Gulēt nevarēju, jo tā nāca virsū nelabums. Iegāju vannā, pagulēju…it kā nekas diži labāk nebija. Ap kādiem 3-iem no manis sāka izdalīties asinis, ik pa laikam tās parādījās. Es tik sēdēju lielajā istabā uz dīvāna, viena kāja zemē un otra uz krēsla, tā es visslābāk pārcietu kontrakcijas. Bija nakts, klusums visapkārt, maza gaismiņa dega un mēs ar vīru divatā dzemdējām 🙂 Superīgi bija. Es visu laiku sevi motivēju, ka šīs nav īstās sāpes, ka būs vēl trakāk! Tas tā lai vieglāk izturēt, un īstenībā neko trakāk arī nesagaidīju, jo tiešām likās, ka būs sāpīgāk! Tad vīrs izsūtīja mūsu tuvākajiem draugiem SMS, kur rakstīja, ka dzemdēju un lai aizlūdz par mums (iepriekš vīriņš jau bija uztaisījis lūgšanu listi :)). Tas deva papildus spēku, ka zinājām, ka mūsu draugi aizlūdz par mums šajā naktī)! 🙂 Tad man ap kādiem pus 4-iem paliek pavisam slikti, un es izvemjos! Tajā brīdī tiešām vieglāk palika. Teicu, lai zvana Dinai, es nebiju spējīga runāt. Pazvanījām Dinai, izstāstījām situāciju. Viņa teica, ka tas labi, ka vemju, tas nozīmē, ka dzemdes kakliņš mīkstinās! Bet mums tās kontrakcijas nebija vēl pa 3 min. Viņa teica, ka lai zvanot tad, kad tiešām mēs vairs nezinām, ko citu darīt, tad viņa 30min būs klāt! Tad ap pus 5-iem es izvēmos vēlreiz. Un tad jau kontrakcijas bija palikušas ik pa 3min un plkst. 5:00 no rīta, teicu, lai zvana Dinai, ka mēs tomēr gribam, lai viņa jau taisās pie mums.

Un ap plkst. 5:30 no rīta viņa bija klāt. Vīriņš nogāja lejā, lai palīdzētu uznest visus koferus, tie bija daudz un smagi, viss nepieciešamais dzemdībām un pirmajai palīdzības sniegšanai. Ienākot istabā es joprojām sēdēju uz dīvāna, biju priecīga, ka Dina ir klāt, nodomāju, ka vismaz savādāk, kaut kas būs. Jutos pavisam mierīga un laiks tiešām gāja ātri uz priekšu, nebija vispār tādas sajūtas, ka velkas, es pat plkst., neprasīju vīriņam. Tad Dina nosēdās pie rakstāmgalda, saka rakstīja lēnām visus dokumentus, ik pa laikam paskatoties uz mani, kā man iet. Jo viņa jau redzēja pēc manas izturēšanās, kā man iet, viņa man tik paprasīja, vai gribu, lai apskatāmies, cik ir atvērums, Es teicu, ka nē, ka nekur jau nav jāsteidzas! 🙂 Es tik prasīju pēc visa spriežot cik varētu būt, viņa teica, ka 6 cm esot! Tas mani baigi iepriecināja! 🙂 Tā nu Dina sēdēja pie galda rakstīja, es ik pa laikam pajautāju kaut ko un mēs ar vīriņu kopā pārlaidām kontrakcijas sāpes. Tad vienā brīdī likās, ka ir par grūtu jau, tāpēc nolēmu ieiet dušā! Dušā biju kādas 30min..bija tiešām labi, laidu karsto ūdeni sev uz lejasdaļu virsū, tas kaut kādā veidā mazināja tās sāpes. Tad nācu atpakaļ un tad Dina ieteica pagulēt uz bumbas, jo atvērums jau varētu būt lielāks (lai gan nepārbaudījām) un lai mazais nāk laukā, jo sēžot tā es neļauju viņam slīdēt uz leju. Tad gulēju, tā tiešām bija vieglāk, bet toties tādā pozā sāku just spiediena sajūtu, ka gribās spiest, tad nolēmu iet uz poda sēdēt. Tad kādu laiku sēdēju uz poda, Dina sēdēja man pretī un mēs vnk runājāmies. Starp kontrakcijām jutos labi un teicu Dinai, ka jūtos baigi labi un mierīgi! Viņa teica, ka super, no manis tāds miers staro! Lika atnest manam vīriņam fotoaparātu, lai nofotografētu mani, teica, ka es ļoti smuki izskatoties 🙂 Kaut gan bildēs tāda saņurcīta un izspūrušiem matiem! 🙂 Tad man atkal likās, ka vajag spiest. Dina teica lai visu darot, jo mans ķermenis priekšā pasaka. Bet spiežot nekas nenotika, un tad Dina tomēr ierosināja, lai pārbaudām tomēr dzemdes atvērumu! Aizgājām uz gultu un Dina pārbaudīja, tie paši 6 cm nekas nepavirzījās uz priekšu, kopš viņa atbrauca, bija pagājušas kādas 2-3 stundas :)! Bet es nemaz nesatraucos, jutos mierīga! Tad viņa ierosināja, ka vajagot mums visiem iet pagulēt man arī, tad viņa kaut ko runāja ar manu vīru, un es ik pa laikam jau iemigu, kad nebija sāpes. Ielīdām gultā, Dina ar paņēma savu segu un gulēja blakusistabā. Bet tā es varēju nogulēt labi ja kādas 30min..kāds tur miegs! Vienā brīdī man likās, ka vienas kontrakcijas ilgums bija, kādas 4 min. Bet reāli elpošana man palīdzēja! Tiešām visas kontrakcijas tomēr pārlaidu normāli, bija grūti un sāpīgi, bet ne tik, cik biju iedomājusies, jo esmu dzirdējusi, ka citas meitenes bļauj un rāpo pa zemi sāpēs :)! Man tā nebija, Dina vienā brīdī teica, ka esmu radīta, lai dzemdētu, ka esmu perfekta dzemdētāja! Bet tas viss, kas notika ar mani, tas viss pateicoties Dievam, jo Viņš tiešām uzklausīja mūsu lūgšanas 9 mēnešu garumā, tieši par šo dienu un Viss bija tik viegli! 🙂 Un tad es sev iestāstīju, ka īstās sāpes vēl būs, ka jāpaciešas!

Tad gāju atkal uz poda sēdēt un tad vienā brīdī sajutu spiešanas sajūtu un spiedu un tad tāds plunkšķ bija, izrādās izspiedu augļūdeņus :), tas bija apmēram pie 8cm atvēruma! Un ūdeņi bija smuki – caurspīdīgi, viegli rozā krāsā. Man bija baigais prieks, ka tas notika tik dabiski! Un tad pēc kāda laika tas bija ap plkst. 8:30 gājām uz gultas pusi, jutu, ka gribās spiest! Tā sākās spiešanas process. Tas notika mūsu guļamistabā un es vnk tupēju un vīriņš aiz muguras sēdēja un aiz padusēm turēja. Un kā man gribējās spiest, tā notupos tupus pozā – spiedu un pārtraukuma laikā cēlos augšā, lai atpūtinātu kājas. Dina teica, ka nu kādas 2 stundas tas viss notikšoties!!! 🙂 🙂 bet man tas prasīja apmēram stundu, tieši pati spiešana. Tas likās tomēr vissmagākais darbs, ne tik daudz sāpēja, kā prasīja daudz spēka! Galviņa nāca pamazām. Dina lika vienā brīdī pataustīt, bet es kaut kā „nevarēju”, tad viņa ņēma fočiku un fočēja 🙂 un tik rādīja man, kā galviņa virzās uz priekšu, tas bija forši, jo pati redzēju, ka viss iet uz priekšu! Vīriņš bija visu laiku blakus (viņam arī bija fiziski smagi, jo turēja reāli manu augumu aiz manām padusēm visu laiku)! Un tad vienā brīdī es spiedu no visa spēka, iznāca galviņa, tad otreiz un BEBENE klāt!

Plkst. 10:24!!! 🙂 Viss tas notika tik ātri, man likās, ka tas būs vēl ilgs process, jo Dina teica, ka vēl laiks esot, bet viss notikās ātrāk! Jutu tikai kā viņa iznāk ārā un visas sāpes pazuda automātiski! Mazā iebļāvās un uzreiz man uzlika uz punča. Pirmais, ko jutu, ka viņa mani apčurāja! 🙂 Viņa bija tik silta un maziņa un mīļa.. raudāju.. jutos tik saviļņota.. skatījos uz vīru un mēs abi bijām tik laimīgi.. beidzot mūsu meitiņa ir pie mums.. skatījos un pētīju.. kāda viņa bija.. tik skaista.. viņa bija smuki rozā! 🙂 tas bija tāds brīdis.. biju piekususi.. bet tajā pašā laikā tik daudz spēka!!! 🙂 turēju to mazo kunkulīti un domāju.. ārprāts cik laimīga esmu.. un biju tik ļoti pateicīga, ka viss noritēja dabiski un nevajadzēja iejaukšanos! 🙂 Tad Dina noklemmēja nabassaiti, tikai tad, kad bija pārtraukusi pulsēt, tad mans vīriņš pārgrieza! Dina arī visus šos mirkļus iemūžināja fotogrāfijās! 🙂 Kad nabassaite bija pārgriezta, tad man atlika vēl placentu piedzemdēt! Bet tas arī bija brīnumātri, man pat nenācās spiest.. Dina tik mazliet, viegli parāva aiz nabassaites un placenta pati izvēlās ārā.. smuka.. vesela un man nekas nesāpēja! Tagad tā stāv mūsu saldētavā! Vīriņš joko, ka sarīvēsim un izcepsim kūkā un iedosim draugiem apēst 🙂

Tad es ierāpos gultā, gulēju un vēroju kā, turpat blakus mazo notīrīja, nomērīja un nosvēra. Tētis saģērba, un mani tikmēr Dina „sakopa”.. sašuva (bija viens, mazs plīsums, bet vispār neko nejutu, nesāpēja) Tik smuki sašuva, ka tagad tur vispār nav ne miņas no plīsuma! Kad es biju sakopta, tad mazā baudīja savu pirmo maltīti 🙂 Abi bijām laimīgi! Dina pie mums uzkavējās līdz kādiem 13:30. Pēc tam visi sēdējām lielajā gultā un pārrunājām dzemdību gaitu! Dzemdības ilga 11 stundas no kontrakciju sākuma plkst. 23:00. Tas esot ātri, jo vidēji pirmās dzemdības ilgst sākot no 16 stundām.

Pēc tam beigās pielūdzām Dievu un pateicāmies, ka Viņš bija mums klāt un viss notika tik labi un ideāli!

Tātad kopumā.. dzemdības bija kolosāls piedzīvojums man kā sievietei, mātei un mums kā ģimenei kopā ar vīriņu! Jutos labi.. nesāpēja tik ļoti kā biju iedomājusies.. visas sāpes pārcietu.. nebija ne reizes doma, ka pietiek.. nevaru izturēt.. ka gribu, lai tas viss beidzās! Ne brīdi nedusmojos vai kā citādi nebiju īgna! Biju mierīga un laimīga! 🙂

Biju priecīga, ka tas izdevās mājās.. ka tajā pašā dienā bijām mājās.. ka vīriņš pēc tam aizgāja taisīt brokastis.. mēs tikmēr ar mazo meitiņu bijām kopā. Ka viss tas notika tur, kur mēs jūtamies labi. Viss bija tik ideāli! Nākošās dzemdības arī.. viennozīmīgi vēlos tikai mājās un kopā ar vīru un Dinu!!! 🙂

Advertisements

Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1

Gustava piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2009.gada 31.maijs

Plānotais laiks: 2009.gada 7. jūnijs

Vecmātes: Dina Ceple (grūtniecības laikā), Rudīte Brūvere (dzemdībās)

 

Ievads

Sestdien, 30. maijā bērnistabā meistars uzstāda zviedru sienu. Meitenes priecīgas. Es arī pamēģinu pakarāties, atbalstīties kaut kur – varbūt dzemdībās noderēs.

Vakarpusē nolemjam aizbraukt pie maniem vecākiem, aptuveni 50 km no mums. Tur gan notiek remonts vannas istabā, un mamma brīdina, ka nekāda liela mazgāšanās nesanāks. Bet mums jau nākošā dienā pa dienu jābrauc atpakaļ, jo vecākajai meitai estrādē koncerts pēcpusdienā, tāpēc šāds apstāklis īpaši nesatrauc. Es gan nosmejos, ka varbūt tomēr nebrauksim, ja nav vannas istabas, kur tad es dzemdēšu. Bet mamma atsaka, ka dīķī vietas diezgan.

Pēc 19.00 esam pie maniem vecākiem, apstaigājam saimniecību. Opis meitenes pavizina ar pļaujmašīnu – traktoriņu, meitenes izšūpojas. Gatis aiziet pamētāt spiningu pa dīķi, bet pabaro tikai odus.

Rakstu Dinai ikvakara īsziņu – esam laukos, bet viss mierīgi. Dina atbild, ka tas labi, jo viņa dzemdē. Es rakstu – forši, tad mierīgi varēsim manas dzemdības gaidīt.

Meitenes aizmieg vēlu pēc 23.00, Gatis skatās filmu par bokseri, es pēc ilgiem laikiem izlasu stāstu no grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” – par trešā bērna piedzimšanu. Pēc 12.00 beidzot laikam aizmiegu.

2.15 eju uz tualeti, kaut kas bišķi notek gar kāju, bet, noslaukot ar salveti, liekas, ka nekas īpašs. Pēc tualetes apmeklējuma gan jūtu, ka tek jau vairāk, uz nenoflīzētās grīdas parādās maza peļķīte. Man viss skaidrs – pirmo reizi man dzemdības sākušās ar augļūdens apvalka pārplīšanu. Man tas liekas smieklīgi – esmu atkal paņemta uz izbrīnu – nebija nekādas priekšnojautas, līdzi arī nekā nav. Ūdeņi ir pilnīgi dzidri un bez kādas smaržas, tas labi.

Aizeju uz istabu, Gatis pamostas un saprot, ka kaut kas notiek. Jau sāk celties un drudžaini krāmēties. Es viņam lieku gulēt, kamēr saņemsim atbildi no Dinas, ko darīt, jo dažreiz taču pēc ūdeņu noiešanas jāgaida vēl diezgan ilgi. Varbūt Dina teiks, ka varam gaidīt rītu un nesteigties? Dina tomēr atbild nekavējoties – brauciet mājās. Gatis noburkšķ – tas jau katram muļķim bija skaidrs. Man atkal jāsmejas. Fiksi sakrāmējam somu, nekā daudz jau līdzi nav. Meitenes paliek guļot. Šī tad arī ir tā atrisināšanās par vecāko bērnu jautājumu, par ko Dina stāstīja – ka vecākiem bērni dzemdībās netraucē. Mēs nebijām domājuši meitenes speciāli sūtīt uz laukiem, bet acīmredzot viņām tur bija jābūt.

Izejot ārā, pie pašām durvīm pogo lakstīgala, pēdējie ceriņi smaržo, debesīs viena pati, bet liela zvaigzne, jau aust rīts. Superīgi! Izbraucam 2.30. Ceļā gandrīz nobraucam stirnu. Uz debesu fona savās ligzdās redzami stāvošu stārķu silueti, tas viss liekas kaut kā īpaši. Arī katrā dziesmā, kas skan pa radio, ir vārdi, kas kaut kā sasaucas ar šo brīdi. Pat tādās, kas man īpašas emocijas iepriekš nav izraisījušas un normālā dvēseles stāvoklī liekas pat banālas, piemēram, „Tumsas” dziesma „Katram savu Atlantīdu” – vēl kāds ir tevī / vēl kāds ar tevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi / krītot cauri debesjumam / acis vaļā ātrāk lejā / tad mēs tevi sameklēsim / tad mēs tevi iemācīsim / kā būt par sevi / kā būt ar sevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi. Tas man gan nemaz neliekas jocīgi, jo man katram bērnam ir sava dzimšanas dziesma, kuras vārdi tobrīd uzrunājuši.

 

Vēršanās

Mašīnā, mazliet pirms 3.00 jūtu, ka sākušās arī regulāras kontrakcijas – pa 12, 10, pat 7 minūtēm. Ogrē iebraucam Nestē, es rakstu Dinai. Viņa atbild, ka vēl dzemdē, vai saucam Rudīti? Iebraucot pagalmā, ap 3.30, rakstu – laikam gan. Saku Gatim, ka man jau grūtniecības vidū pavīdēja kaut kāda nojausma, ka ar Dinu nedzemdēsim. Tolaik gan mēģināju šo domu atvairīt. Varbūt tāpēc arī man bija pretestība rakstīt savu dzemdību plānu, negribējās neko sasapņoties un saplānot.

Mājās šo to piekrāmējam, es lienu gultā, domāju – pagulēšu vēl vai arī pamēģināšu ar meditāciju. Taču nākošā kontrakcija ir tik spēcīga, ka uzreiz pēc tās izlidoju no gultas kā korķis. Nezinu, nebiju paspējusi uz meditāciju noskaņoties vai vienkārši neesmu tam radīta, bet turpinu dzemdības vertikālā stāvoklī, aktīvi rosoties. Meiteņu istabā paapļoju uz bumbas, tiešām mēģinu iekārties jaunajā zviedru sienā. Gatis kaut ko rosās apkārt, tuvumā man viņu nevajag. Pēc laiciņa ielienu gultā, uzlieku U2 koncertu. Slīpi sēdus un ar elpošanu kontrakcijas ir labi paciešamas. 4.30 piezvana Rudīte – ka ir ceļā no savām lauku mājām, bet Rīgā vēl somas jāpaņem. Man kontrakcijas aptuveni pa 7 minūtēm, abas norunājam, ka viņa paspēs atbraukt. Uz koncerta beigām gan sāpes kļūst pārāk stipras, lai gulētu. Kontrakcijas jau pa 5 minūtēm, saku Gatim, lai gatavojas pieņemt dzemdības. Vairākas reizes eju uz tualeti, tad viena pati ieeju bērnistabā, dažas kontrakcijas pārlaižu četrrāpus uz bumbas vai atspiežoties uz zviedru sienu. Ienāk Gatis un redz, ka daudz laika vairs nav. Pēc 6.00 viņš piezvana Rudītei, viņa jau pavisam tuvu.

Tupot četrrāpus pie bumbas meiteņu istabā, jūtu, ka tiešām beigas jau ir tuvu, kontrakcijas ir grūti paciešamas, tādas uz beigām atceros arī no Noras dzemdībām, bet palīdz grūtnieču vingrošanas laikā apgūtajā meditācijā aizķērusies doma – kontrakcija ir salīdzinoši īsa un beidzas tad, kad liekas, ka galīgi jau vairs nevaru. Pāris šādu kontrakciju, un arī Rudīte jau ir klāt – ap 6.30.

Rudīte paklausās tonīšus, tie ir ļoti ņipri un labi, nopriecājamies. Tad viņa prasa, vai gribu, lai paskatās atvērumu. Mani gan tas interesē, bet tā, ka baigi gribētos, lai kāds tur kaut ko skatās, arī nav. Gatis sāk laist vannā ūdeni. Es starp kontrakcijām aizeju līdz gultai, izrādās atvērums jau pilns, manī tas nekādu lielo izbrīnu neizraisa, jau likās, ka tā tas varētu būt. Galviņa jau ir pavisam tuvu pie izejas, bet man spiest vēl negribas. Rudīte saka, ka varbūt vannā nemaz nav jēgas līst un labi, ka neesmu tajā ielīdusi, viņu gaidot. Gatis aizver krānu. Es tāpat četrrāpus pie bumbas tupu gultā, bet iestājies tāds atpūtas brīdis – kontrakcijas ir samērā retas – pa 5 minūtēm – un daudzas ļoti vieglas. Starplaikos runājamies ar vecmāti par visu ko. Aizeju līdz tualetei, tur ieraugu vannu un tomēr liekas, ka gribu vannā. Aizeju līdz istabai, Gatis atkal aiziet laist ūdeni, bet es nākošajā kontrakcijā saprotu, ka nu sāk gribēties spiest un vannā tagad iekāpt un iekārtoties nespēšu, krāns tiek atkal aizgriezts.

 

Izspiešana

Tad nu šī pēdējā pusstunda arī ir tā, kuru var nosaukt par īstām dzemdībām un darbu. Ir patiešām grūti, varbūt vannā būtu vieglāk, nebūtu tāda spiediena un dedzināšanas sajūtas. Bet puika, izrādās, arī vairāk par puskilogramu lielāks par meitiņām. Pluss no sauszemes dzemdībām ir tāds, ka pēc tam nav jākāpj no vannas ārā, turpat gultā varam kūņoties.

Ap 7.00 saku, ka puika varētu piedzimt 7.07, jo man meitas dzimušas septiņas minūtes pēc un septiņas minūtes pirms pilnas stundas. Tikai pirmā pa dienu, otrā vēlu vakarā, šoreiz – no rīta. Rudīte saka, ka uz 7.07 diez vai, bet uz 7.17 gan varētu paspēt. Taču palaižam garām visus termiņus, bērniņš nāk saudzīgi, bet arī to nevarētu nosaukt par ļoti patīkamu procesu. Nu jau kontrakciju laikā spiežu riktīgi, turos pie Gata rokas, bet tas tā – mierinājumam, pašai liekas, ka neturos stipri, jo cenšos visu ķermeni atbrīvot, lai kā gribētos sarauties čokurā. Rudīte iedod glikozes tableti enerģijai, Gatis dod padzerties pēc katras kontrakcijas. Prasu Rudītei, vai viņa kaut ko redz, viņa saka, ka izskatoties blondi matiņi, man kaut kā neticās, bet nu matu krāsa šobrīd nav galvenā, svarīgi, ka kaut kas jau ir redzams. Tad saprotu, ka kājas no tupēšanas jau ir nogurušas, ar vīra un vecmātes palīdzību apguļos uz kreisajiem sāniem, kur atradās bērna muguriņa. Kontrakcijas laikā Gatis manu kāju pietur uz augšu. Šādi laikam man sanāk pavadīt tikai divas kontrakcijas, liekas, ka vienā kontrakcijā bērniņš jau ir gandrīz ārā, bet tomēr ieslīd atpakaļ. No piepūles starpkontrakciju laikā drebu, sajūta ir nepatīkama, galviņa ir tieši Tur. Nākošajā kontrakcijā izspiežu galviņu, tad vecmāte saka – mierīgi, mierīgi, nespied, lai iestiepjas. Tas nav viegli, elpoju ātri un īsi, bet pēc dažām sekundēm, 7.35 bērniņš pagriežas un pats viegli izslīd ārā.

Nespēju noticēt, ka beidzot tas ir noticis, man palīdz pagriezties uz muguras, bērniņu ar dvieli noslauka un noliek man uz krūtīm, sasedz, un tā mēs kādu pusstundu pavadām. Gustavs diezgan skaļi un ilgstoši informē mūs, ko domā par visu šo notikumu, pupu sākumā tikai pasmaržo. Blonds gan Gustavs īsti nav – tāds pats kā pārējie mani bērni, tumši pelēkiem matiņiem (vēlāk gan tie paliek gaišāki nekā māsām, tā kā taisnība vien Rudītei bija). Sejiņa izskatās savādāka nekā māsām pēc dzimšana, tās man abas izlikās pilnīgi vienādas. Dažas dienas pēc dzemdībām gan parādās kaut kāda līdzība ar māsām. Ievēroju, ka Gustavam ir gari nagi. Rudīte saka, ka tas, kā arī baltās ziedītes niecīgais daudzums uz ķermeņa norāda, ka bērniņš ir pilnībā iznēsāts un bijis gatavs nākt pasaulē. Actiņas pirmajā dienā gandrīz vai neiedodas izraudzīt, Gustavs paver tikai niecīgu spraudziņu, pa kuru redzams, ka tās ir tumši pelēkas, kā māsām piedzimstot.

 

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Gatis uztaisa kafiju un maizītes, visi paēdam. Tad Rudīte paņem asinis analīzēm no nabassaites, patausta vēderu – placenta ir atdalījusies, uzraušos ar visu bērnu tupus, ātri izspiežu placentu, tas ir nieks, salīdzinot ar bērna izspiešanu. Visi kopā to izpētām, viss ir iznācis. Diemžēl Rudīte pēc placentas nemākot pateikt, cik dzemdību sievietei vēl priekšā, Dina kādreiz stāstīja, ka to varot. Placenta tiek ielikta saldētavā, lai vēlāk to pārstrādātu homeopātijā.

Tad tiek nosieta un noklemmēta nabassaitīte, vīrs nabassaiti pārgriež, nu esam divi cilvēki. Tāpat dzīvojamies, pļāpājam par mājdzemdībām un dzemdībām vispār, Latvijā un pasaulē, Rudītes „Ģimenes Šūpuli”, vēl šo to. Rudīte sāk rakstīt dokumentus, tas aizņem daudz laika. Gustavs tiek novērtēts ar 9/10/10 punktiem pēc Apgares skalas. Jau drīz aizeju uz tualeti, plīsumu nav, asiņošana arī minimāla. Gustavs pirmo reizi nopietni pievēršas ēšanai, liekas, ka arī ar trešo bērnu šajā jautājumā man paveicies un nav jāmāca, kas darāms. Nevienu poti Gustavs vismaz kādu laiku vēl nesaņems.

Tikai pēc pāris stundām Gustavs tiek nosvērts (3.6kg), nomērīts (55cm) un saģērbts. Tad arī var sākties lielie draugu un radu apziņošanas darbi. Vēlāk Gatis aizbrauc uz konditoreju pēc salātiem un maizītēm, virtuvē ēdam otrās brokastis, Gustavs augšā guļ. Vecmāte mūs visus uzslavē, sabučo un 12.30 dodas mājās.

Gustavs kārtīgi iemieg, mēs ar Gati arī. Pēc 15.00 zvana ģimenes draugs, domāju, ka viņš jau zina par mūsu jaunumiem, bet izrādās, ka viņš ar moci garām braucis un nolēmis iebraukt. Nu ja, īsziņu sūtīju viņa sievai, kas gan arī vēl svētdienas rītā nebija apskatījusies telefonu. Ienācis istabā, viņš manāmi samulst, ieraugot, ka guļam gultā trijatā. Tad draugs aiziet pēc puķēm un tortes, dzeram šampanieti, pirmās svinības ir noorganizētas un dēliņam krustvecāki arī atrasti. Klāt arī mani vecāki ar meitenēm. Pirmā brāli satiek Nora, jo Lote pa taisno devusies uz mēģinājumu estrādē. Abas ir priecīgas, Nora dod bučas, Lote ir uzmanīgāka.

Vakarā vēl sazvanos ar Dinu, viņas balsī vilšanās, ka nav tikusi uz mūsu dzemdībām, bet ko darīt – tāda ir mājdzemdību realitāte. Rudīte ir atdevusi Dinai „parādu” par Noras dzemdībām (Noru gaidot, uzskaitē biju pie Rudītes, bet dzemdēju ar Dinu). Vakars paiet mierīgi, vārot vecmātes ieteiktās tējas. Pirmajā vakarā gan puika mazliet liek jau par sevi manīt. Taču Gatim ļoti labi izdodas mazo nomierināt. Mazliet paskandalējis, Gustavs aizmieg un guļ līdz rītam.

Tādi bija mūsu 2009. gada īpašie Vasarsvētki.

gustavs

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE