Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1

Advertisements

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE