Vēsture

Par dzemdību norisi agrākos laikos varam spriest pēc latviešu tautasdziesmām un dažiem citiem vēsturiskiem avotiem.Tautas dziesmas atspoguļo dažādos uztraukumus radībām (dzemdībām) sākoties:

Piertiņâ ieiedama,
Metu zelta gabaliņu:
Ņem’, Māriņa, zelta nauda,
Neņem bērna augumiņu.

Pirtiņâ ieiedama,
Cieti vēru pirtes durvis;
Zina Dievis, mīļa Māŗa,
Vaj iziešu, neiziešu.

Dzemdību laikā palīdzība tika saņemta no Laimas un Māras:

Gaiša, gaiša uguns deg
Tumšajâ kaktiņâ:
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam.

Kur Māriņa basa tek
Par ābeļu līdumiņu?
Pie jaunàm sieviņàm
Grūtajâs dieniņàs.

Pretrunīgi viedokļi sastopami par vīra palīdzību dzemdību laikā:

Kas godigs tēva dēls,
Godin’ savu līgaviņu:
Paceļ krēslu, noaun kājas
Grūtajâs dieniņâs.

Nāc, tautieti, tu man līdz
Mīļas Māŗas pirtiņâ:
Tev Laimiņa līdzi nāca
Cepurites ēniņâ.

Es negribu tautu dēlu
Līdza Māŗas pirtiņâ:
Kad žēloja tautu dēls,
Tad Māriņa nežēloja.

Ja netiek ņemts līdzi pats vīrs, tiek ieteikts ņemt viņa kreklu vai bikses:

Dzemdētājai jāapvelk vīra krekls, tad esot vieglāka dzemdēšana.

Velc, vīriņ, svārkus savus,
Liec manâ pagalvî:
Tevis dēļ man jaguļ
Grūtajâs dieniņâs.

Dzemdības notika pieredzējušas vecākas sievietes uzraudzībā, bieži – pirtī, jo tā atradās nostāk no pārējām sētas celtnēm.

Es nezinu, kas par vainu
Jaunà vīra līgavai:
Pusvakara pirti kūra,
Ciema sievu aicinaja.

Lai dzemdības būtu vieglas, jāiet vaļā palaistiem matiem, pogām jābūt atpogātām, mājās tiek atslēgtas visas durvis, atdarītas atvilknes, atvērti vāki. Šo priekšnosacījumu vieglām dzemdībām min kā tautas dziesmas, tā ticējumi.

Steidzies Dēkla, steidzies, Laima,
Pirtī mana līgaviņa,
Pirtī mana līgaviņa
Sēd matiņus izlaiduse,
Sēd matiņus izlaiduse,
Sviedru kreklis mugurā.

Iznākums varēja būt gan priecīgs, gan bēdīgs:

Gauži raud tautu dēls
Manā kāju galiņā.
Dievs jems manu dvēselīti,
Jem’ tu citu līgaviņu.

Staigà māte dziedadama
No namiņa uz ustabu.
Kà tai bija nedziedàt,
Divi prieki atraduse:
Pirtê jaunu arajiņu,
Stallê labu kumeliņu.

Latviešu tradicionālās vecmātes bija apkārtnē cienītas un godātas sievietes, kuras līdzīgi kā tautasdziesmas savas praktiskās un garīgās zināšanas tālāk nodeva mutiski un savas prasmes bija apguvušas praktiski. Profesionālas vecmātes, kuras apmācīja ārsti, Latvijā parādījās jau 16. gs, pārņemot šo tradīciju no Rietumeiropas, tomēr tās bija tikai un vienīgi vācu izcelsmes un  viņam bija stingri aizliegts savās prasmēs dalīties ar tradicionālajām vecmātēm. Tādejādi tracionālās latviešu vecmātes turpināja pieņemt bērnus, balstoties latviešu zemnieku dzīvesziņā, kas viņas vairāk sagatavoja pieredzē balstītākai pieejai dzemdībām nekā viņu profesionālajām amata māsām. Pirmā grāmata par dzemdībām latviešu valodā, ko bija tulkojis kāds vācu mācītājs, iznāca 1783. gadā. Tikai 19. gs sākumā pirmo reizi  par profesionālu vecmāti kļuva latviešu izcelsmes sieviete.

Arī attīstoties stacionāriem, dzemdētājas vēl ilgi palika vecmāšu aprūpē mājās. Tas atbilda ierastajai kultūrvidei Latvijā. Tikai 20.gadsimtā var runāt par paradigmas maiņu un stacionāru kā ierastu dzemdību norises vietu. Vēl 1931. gadā Latvijā populārzinātniskajā medicīnas literatūrā (Grinups,1931) tiek sīki aprakstīta dzemdību norise mājās, nepieciešamās lietas, vecmātes un dzemdību kopējas pienākumi, aprūpējot dzemdētāju mājās. Turpat arī norādīts, ka, „ja mājas apstākļi ir nelabvēlīgi, tad daudz labāk ir stāties sakaros ar labi iekārtotu slimnīcu un iepriekš tur pierakstīties.” (Veselības leksikons. 1931, 801. lpp.) Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tendence dzemdībām sākt pārvirzīties uz stacionāru nebija izteikta. Dzemdību masveida pārvirzīšana uz stacionāru bija vērojama tikai pēc Otrā pasaules kara. Zināmas likumsakarības, kas dažos Latvijas stacionāros joprojām tiek ievērotas dzemdību palīdzības sniegšanā, tika ieviestas padomju gados, kad tika noteikts stingrs sanitāri – epidemioloģisks režīms dzemdību nodaļās. Sievietēm bija liegta ģimenes locekļu klātbūtne dzemdībās. Kā vienīgā dzemdību poza tika praktizēta litotomijas poza uz dzemdību galda. Jaundzimušos pēc dzemdībām atšķīra no mātes un līdz trešajai dienai pēc dzemdībām baroja mākslīgi ar atslauktu pienu vai piena maisījumu. Mātes un bērna kontakts bija iespējams tikai ēdināšanas reizēs, kuras nebija pakārtotas bērna vajadzībām, bet to noteica stingrs dienas režīms. Tas iederējās padomju režīma ideoloģijā, kas definēja sabiedrību kā pamatvērtību, sabiedrības un kolektīvās intereses kā primāras, bet indivīdu tikai kā pakārtotu sabiedrības daļu. Bērna un mātes, kā arī ģimenes savstarpējās attiecības tika stingri pakļautas kopējiem sabiedrības veselības aprūpes mērķiem un stratēģijai. Kā situāciju aprakstīja Dr. Med. J. Āboliņš emigrācijas laikā Zviedrijā: „Ne tik sen atpakaļ dzemdību palīdzību sniedza vecākas sievietes, kuras sauca par vecmātēm. Pamazām dzemdību aktā iejaucās ārsts, un līdz ar to radās operatīvā dzemdniecība to kombinējot ar narkozi. Bet tas viss bija vajadzīgs patoloģiskām dzemdībām. Bet notika arī tas, ka tehniskā veiksme gribēja (un grib) aizvietot dabīgo. Un dabīgās dzemdības tika padarītas jeb pārvērstas par patoloģiskām” (Ginekologs prof. Ernests Putniņš un četri Medicīnas zinātņu Doktori (bijušie E.Putniņa skolnieki), 1996, 156. lpp.).

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā vērojama pretēja tendence – dzemdību pakalpojumi tiek pielāgoti mātes un bērna vajadzībām. Popularitāti guvušas tā saucamās „ģimenes dzemdības”, kas ļauj dzemdībās piedalīties bērna tēvam vai citai dzemdētājas atbalsta personai. Dažos stacionāros ir ieviests mātei un bērnam draudzīgs aprūpes veids, kas veicina jaundzimušā pastāvīgu kontaktu ar māti un sekmē krūts ēdināšanu.

Informācija tapusi izmantojot informāciju un citātus no Aivitas Putniņas (Maternity Services and Agency in Post-Soviet Latvia) , Dinas Ceples (Plānotu ārpusstacionāra dzemdību drošības analīze Latvijā un pasaulē) un Aivas Zeidmanes (Dzemdību norises un iznākumu salīdzinājums plānotās ārpusstacionāra dzemdībās un dzemdībās stacionārā) darbiem, kā arī Dainu skapja.

Advertisements
%d bloggers like this: