Manu pirmo dzemdību stāsts – mammas un tēta stāsts

Māra piedzima savās mājās, plānotās mājdzemdībās, ceturtdienā, 10.08.2017., plkst. 15.26 ārstes, vecmātes Dinas Ceples uzraudzībā.

Tā diena tuvojās. Lai gan grūtniecības laiks mani pārlieku nenogurdināja, gulēju labi, mugura nesāpēja, kājas nepampa utt., tuvojoties noliktajam datumam, kas bija 10. augusts, mani arvien vairāk pārņēma nepacietība, kā gaidot kādu aizraujošu notikumu, piemēram, klases ekskursiju. Ar vīru, runājām ar punčbēbi un mēģinājām vienoties, ka pārlieku kavēties ar dzimšanu nevajadzētu, jo mēs viņu ļoti gaidām.

Jau jūnijā, pētot mēness kalendāru, biju iztēlojusies, ka mazā varētu dzimt pilnmēnesī (jo statistika liecina, ka tad dzimstība mēdz pat dubultoties). Pilnmēnesi solīja 07.08., kad arī tika novērots daļējs mēness aptumsums. Tā man šķita kā zīme, būs jādzemdē pirmdienā, dažas dienas pirms noliktā datuma. Papildus tam, tas šķita labs datums, jo mūsu vecmāte bija teikusi, ka 10.augustā dzemdēt nedrīkstot, jo viņas bērnam tad ir jubileja.

Pirmdiena.

Tiek nolemts draugu kompānijā iet uz kino. Pēc filmas, braucot mājās, jutu nesāpīgu sistēmātisku sasprindzināšanos puncī, ko norakstīju uz treniņkontrakcijām, ar kurām biju jau pazīstama vairāk kā mēnesi, bet protams, galvā maza balstiņa atgādināja, ka šodien ir tas ilgi gaidītais pilnmēness..

Naktī sasprindzināšanās turpinājās un nu jau to pavadīja nenormālas galvassāpes un mazas, velkošas sāpītes vēderā, uz mata tādas kā pirms mēnešreizēm. Ejot uz tualeti, konstatēju, ka sākusies asiņaini gļotaina smērēšanās, arī kā pirms mēnešreizēm. Nospriedu, ka tas būs tas gļotu korķis, kas sācis izdalīties. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, man nebija ne jausmas, cik stipri būtu jāsāp un ko vispār gaidīt. Lai gan biju ļoti labi gatavojusies, visa man pieejamā informācija bija teorētiska un grāmatās, un nodarbībās dzirdētais apstiprināja, ka tieši šādā veidā var sākties dzemdības. Tad nu gulēju tālāk un nospriedu, ka no rīta jāskatās, kādi intervāli ir kontrakcijām un tad jau jādod ziņa Dinai.

Otrdiena.

No rīta pastāsīju vīram, ka sajūtas pa nakti bijušas dīvainas. Nospriedām, ka jāpavēro kas būs pa dienu, jo varbūt mūsu mazā meitiņa ir gatava nākt. Vīrs aizbrauca uz darbu un es paliku mājās gulēt. Kad pamodos, nepacietīgi gaidīju vēdera vilkšnos un sasprindzināšanos, bet tā bija kļuvusi krietni retāka un nesāpīgāka, un dienas gaitā pazuda gandrīz pavisam. Rakstīju Dinai īsziņu ar iepriekšējās nakts izklāstu un saņēmu atbildi, ka tad jau mazā 3 dienu laikā varētu dzimt. Atbilde mani nomierināja, bet neapmierināja –  likās, ka tad, ja jau sākas, tad sākas, nav ko vilkt te garumā veselas 3 dienas. Pietam, pēc 3 dienām pastāvēja iespēja, ka jādzemdē būs aizvietotājvecmātes pavadībā, ko lai gan pieļāvu kā rezerves variantu, bet tomēr labāk gribējās savu Dinu.

Vēlāk gāju uz veikalu pēc produktiem vakariņām un gaidīju, kad kaut kas notiks, bet nekā.

 

Trešdiena.

Naktī atkal vilkšana atsākās un turpinājās gļotu korķa izdalīšanās. Sāpes bija ilgākas un konkrētākas, tāpēc no rīta nolēmām, ka vīrs paliks mājās, bet ap 10.30 viņš tomēr aizbrauca uz darbu.

Visu laiku paturēju prātā to kā kontrakciju laikā jāatslābinās un jāelpo –  ja tad būtu zinājusi, kas sekos pēc tam, pat prātā neienāktu tik daudz “iespringt” uz atslābināšanos un tērēt tam savu enerģiju, kad šajā brīdī prātīgākā rīcība būtu maksimāli nepievērst uzmanību tam, kas notiek un iet krākt gultā, kamēr vien bēbītis jau pats “nekāpj” laukā. Taisnība jau ir un ticiet, ja jums tā saka – īstās dzemdību kontrakcijas nevar tā vienkārši nokavēt un palaist garām!

Tā nu pienāca vakars – ik pa laikam tika pamērītas kontrakcijas, lai zinātu, kad saukt Dinu. Viņa bija teikusi, ka jāzvana tad, kad intervāli ir 3 –  5 min. Pa dienu konstatējām, ka starplaiki ir vidēji 7 min, bet svārstīgi un tik pat svārstīgi tie bija arī vakarā, tikai nu jau sāpēja nedaudz vairāk.

Pārsvarā centos ievērot norādījumus un gulēt, bet bija jau pienākusi nakts un likās iederīgi aizdegt sveces un tādā “romantiskā” gaisotnē apļot gurnus un vazāties pa istabu. Ik pa laikam pāršķirstīju savu dzemdību materiālu mapi un pati sev diagnosticēju, ka nu jau noteikti būs iesākusies dzemdību aktīvā fāze, kurā viss process ātrāk iet uz priekšu vertikālās pozīcijās.

Stundas skrēja nemanot, kontrakcijas brīžiem atkārtojās ik pa 5 – 4 minūtēm, bet tad atkal norima uz intervālu pat līdz 7 – 8. Apļoju gurnus pie gludināmā dēļa –  likās, ka ar šīm kustībām sanāk ātrāk izprovocēt nākamo kontrakciju, bet nekā – tās nāca un gāja savā ritmā un nelikās ne zinis par maniem pūliņiem pāatrināt procesu.

Negribējās pasaukt Dinu par ātru, jo galu galā bija nakts vidus un arī vecmātei vajag izgulēties, taču, kad jau bija pāri trijiem naktī, nepacietība un neziņa par to, cik tālu esam tikuši, ņēma virsroku. Teicu vīram, lai zvana Dinai. (Tagad, atskatoties uz tās nakts sajūtām, mierīgi varēju zvanīt pati, jo tad vēl necik nesāpēja un visā visumā biju funkcionējošs cilvēks.)

Ap četriem atnāca vecmāte un “nolika mūs sēdus” –  dzemdes kakla atvērums 2, varbūt knapi 3 cm. Teica, ka pārāk te esmu sākusi visu procesu kontrolēt – jāizslēdz smadzenes un jāiet gulēt. Tā bija diez gan liela vilšanās, jo līdz tam, šķita, ka būšu jau “aizdzemdējusies” vismaz līdz 6cm. Izrādījās mana pašdiagnoze bija nepareiza – joprojām biju dzemdību latentajā fāzē… Jāsaka, ka ja vien būtu kāda mēraukla, pēc kuras varētu raksturot sāpes, veroties vaļā  pēdējiem centimetriem, es tajā brīdī būtu zinājusi, ko gaidīt, bet tā kā pirmajās dzmedībās nav ne mazākās jausmas par to kā būs pašā sāpju kulminācijas brīdī, tad atlika vienkārši gaidīt.

Dina aizgāja, sakot, lai informējam, kad kontrakcijas būs 1 min ilgas un 1 min pauze.

Ar vīru iedzērām pa glāzei un devāmies pie miera.
(Jāpiemin, ka es nejutu tik bieži minētās sāpes krustos – manējās bija konkrēti vēdera lejas daļā, velkošas, pielīdzināmas tām, kas mēdz būt mēnešreizēs, bet nesalīdzināmi stiprākas.)

Ceturtdiena.

Šīs dienas hronoloģiju sakārtja vīrs, jo man lietu kārtība, līdz pat mazās Māras dzimšanai, ir sajukusi.

Pamodos 08.00 ar lielu izbrīnu, ka tik ilgi sanāca nogulēt. Miegs, protams, bija caurs – modos un iemigu atbilstoši kontrakciju ritmam, bet tomēr nedaudz pagulēts bija.

Sāku rītu ar vannu, tikmēr vīrs vēl nedaudz varēja pasnaust. Pēc tam pārvietojos uz dīvānu otrā istabā, kur gulēju un vienkārši eksistēju starp sāpēm. Ar vienkāršu elpošanu vairs nebija līdzēts, nākot spēcīgākai kontrakcijai nācās izdvest skaņas. Atcerējos vecmātes teikto par zemiem toņiem un rūkšanu – palīdzot labāk atslābināties nekā augstu, spalgu toņu vaidi. Tad nu sāku dūkt un rūkt.

Pēc kāda laika vīrs piedāvāja man kaut ko uzēst, atnesa saujiņu ar rīsiem, kurus mēģinot ieēst, sāku rīstīties. Tā arī neko nepaēdu. Prasīju medu, bet tas man likās ellīgi salds, nedaudz palaizīju karoti un devu to atpakaļ.

Organisms jau ieprieksējā dienā bija sācis attbrīvoties no visa liekā un izbrīvēt vietu bēbīša nākšanai pasaulē, tāpēc tualetes apmeklējumi bija diez gan bieži. Uz poda nācās aizkavēties ilgāk nekā gribētos, jo, uznākot kontrakcijai, piecelties nevarēju. Kādu brīdi biju vannas istabā ar vīru. Stāvēju pie veļas mašīnas un vēlāk nometos četrāpus. Vīrs bija blakus, sēdēja uz bumbas un ļāva pie sevis pieturēties, kad nāca sāpes. Teicu, ka gribu mēģināt vēl pagulēt gultā uz sāniem ar spilvenu starp kājām, kas bija viena no rekomendētajām “atvēršanās” pozīcijām, bet kā noprotu, gultā diez cik ilgi gulēt neizdevās. Vīrs: Šis notika ap 12.00-12.30, palīdzēju aiziet līdz gultai un pats apgūlos blakus. Nepilnas pusstundas laikā jau bija pieprasījums pēc vannas. Palīdzēju iekāpt jau pilnā vannā, to gan biju salējis pārāk karstu un nācās viņai kādu brīdi stāvēt karstā ūdenī kamēr salēju auksto.

Mana rūkšana pieņēmās spēkā un teicu, ka vairs nevaru izturēt, jāiet atkal vannā. Vīrs vannnu pielēja nedaudz par karstu, kad tajā iemērcu vienu kāju un sapratu, ka tādā iegulties nevaru, likās, ka pasaule sabrūk, jo kārotais glābiņš ūdenī būs jāpagaida, bet situācija ļoti ātri un veiksmīgi tika atrisināta un es iekāpu vannā. Šķita, ka ūdens nedaudz novērš uzmanību no sāpēm, kuras pieņēmās spēkā.

Rūkšana pārgāja dusmīgos kliedzienos un rēcienos. Gulēju un gaidīju, kad būs pienācis brīdis saukt Dinu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstens un kādi ir kontrakciju intervāli, bet zināju, ka pastāv iespēja, ka Dina šodien netiek, tāpēc iekšēji visu laiku cerēju, ka tomēr paspēsim visu izdarīt ar viņu, pirms mēs tiekam nodoti aizvietotājvecmātes rokās.

Manīju, ka vīrs, sēžot pie vannas, ir atsācis uzņemt kontrakciju ilgumu un tas man deva nelielu cerības stariņu, ka būsim tikuši līdz zvanīšanai Dinai – tas mani nedaudz uzmundrināja un deva spēku izturēt atlikušo laiku.

Prasīju vīram, lai atnes ledu, jo ūdens malciņi, ko viņš deva man padzerties, nespēja mani atspirdzināt. Atceros kā turēju ledus gabaliņu rokās un braukāju ar to pa seju un lūpām, ik pa laikam nokožot kādu drumstalu. Tobrīd šķita, ka tajā ledū ir mīt kaut kāds dzīvības eliksīrs, kas mani atmodina un ļauj pārdzīvot katru jauno kontrakciju.

Kad likās, ka vairāk jau sāpēt nevar, tā tomēr notika un sāku no sāpēm rīstīties. Likās, ka pavemšu tur pat vannā, bet tomēr līdz tam nenonāca. Jutu kā kontrakcijas beigās vēders saraujas čokurā un sākas neaprakstāmi spēcīga spiešanas sajūta. Tā kā tajā brīdī atrados vannā guļus, locījos tur kā tāds tārpiņš un bļāvu.
Vīrs: Kontrakcijas sāku mērīt 13.00, ar katru reizi izskatījās un izklausījās ar vien sāpīgāk, bet vienīgis ko varēju darīt, bija saglabāt mieru un teikt, ka viņai viss ļoti labi sanāk. Lai arī pašam nebija ne jausmas, kas notiek, atcerējos galveno lietu no kursiem – saglabāt un izstarot mieru – pie tā arī pieturējos. Kontrakciju taimera aplikācijā ir redzams, ka kontrakcijas jau 13.00 bija diezgan biežas, bet man kā precīzam cilvēkam, šķita, ka zvanīt Dinai var tikai tad, kad ir minūti gara kontrakcija, kam seko minūti gara pauze.Tagad, skatoties grafikā, redzams, ka tas bija jau 13.00-13.30, bet tā kā bijām Dinu pasaukuši jau naktī un viņa teica, ka nevarēs tajā dienā nemaz atnākt, tad negribēju viņu lieki traucēt. Piezvanīju Dinai ap 14.30, varbūt nedaudz agrāk, kad pēc kārtējās kontrakcijas mana roka bija ļoti saspiesta un ausis piebļautas tik stipri kā pirms tam vēl nebija bijis, kā arī sieva nobažījusies jautāja: “Kur ir Dina?”. Teicu viņai, ka viņa jau lēnām taisās, lai arī vēl nebiju pat piezvanījis. Pēc zvana sākās lielais trakums, kad es vairs nezināju ko darīt. Biju ļoti uztraucies, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts vai neesmu pārāk ilgi gaidījis ar zvanīšanu, ko tikai pastiprināja fakts, ka vienas traki stipras kontrakcijas beigās nogāja ūdeņi. Pēc tam palika pavisam nedaudz vieglāk (tā likās), un es viņu mierināju, ka viss ir kārtībā, ka laikam nogāja ūdeņi. Uz jautājumu, kādā krāsā, atbildēju, ka viss kārtībā – caurspīdīgi. Šajā brīdī bija ļoti minimāla pauze kontrakcijās, tā vismaz man likās. Steidzu zvanīt vecmātei, lai saprastu cik tālu viņa ir un informētu par to, ka, pēc manas saprašanas, bija nogājuši ūdeņi. Apmēram 5 minūtes pēc otrā zvana viņa bija klāt un es atviegloti uzelpoju, taču zināju, ka nekas vēl nav beidzies.

Tajā brīdī vēl nesapratu, ka ir sācies izstumšanas periods, bet to, ka kaut kas ir krasi pamainījies, pamanīju gan. Par laimi tajā brīdī vannas istabā ienāca Dina un teica, lai ceļos augšā – tupus. Es biju neaprakstāmi priecīga viņu ieraugot, bet likās, ka lai nu ko, bet piecelties es nevaru – tā arī teicu, bet Dina man oponēja: “Nē, vari gan!”, viņa man atbildēja. Tad nu es cēlos un izrādījās, ka tiešām – varēju gan.

Notupos vannā ar muguru pret sienu, ceļus izvērsusi plati un iekrampējos vannas malā. Dina pa to laiku bija jau gatava, atradās man pretī uz krēsla un deva norādījumus. Bija jāsāk spiest.Katrā kontrakcijā spiedu 3 reizes, cik vien stipri varēju. Atcerējos, ka dzemdību plānā biju uzstādījusi sev šādu mērķi un tas man daļēji palīdzēja nenolaist rokas un saņemties. Dina teica, lai netērēju spēku skaņām, bet aizturu elpu un spiežu, bet kad beigsies kontrakcija, lai dūšīgi paelpoju.

Kontrakciju starplaikos varēju uzelpot –  atkritu ar muguru pret vannas malu, elpoju un mēģināju saņemties nākamajam raundam. Atceros kā Dina man teica, ka man esot ļoti laimīgas acis – tajā brīdī gan šķita, ka, lai nu ko, bet laimi manās acīs diezin vai var saskatīt, bet laikam tā bija atvieglojuma sajūta – par to, ka esam beidzot tikuši līdz izstumšanai un par to, ka Dina ir te. Pataustīju, kas man tur lejā notiek, jutu kaut ko cietu un pūkainu un neticīgi jautāju vai tā ir galva –  Dina apstiprināja un bija atkal laiks spiest no visa spēka.

Kad galviņa bija jau pavisam tuvu ārpasaulei, tā paslīdēja atpakaļ –  pati īsti to nejutu, bet Dina mani par to informēja, sakot, ka tas nekas traks nav, tā tie bēbīši dara. Galu galā viņiem jau arī nav viegli tikt ārā pa tik mazu un šauru izeju. Pieliku roku vēlreiz, lai pārbaudītu, kas tur notiek, nu jau jutu, ka galviņa ir gandrīz ārā un diez gan pagari matiņi plivinās vannas ūdenī. Tas mani mobilizēja spiest vēl cītīgāk nekā pirms tam – ar nākamo kontrakciju galviņa bija ārā. Kontrakcijas pašas par sevi vairāk nebija sāpīgas, bet tur lejā gan likās, ka viss saplīsīs, bet tās sajūtas bija nieks, salīdzinājumā ar pirms tam piedzīvotajām atvēršanās sāpēm.

Dina teica, ka nabassaite bēbītim esot ap kaklu – tas bija jau redzams iepriekšējās ultrasonogrāfijās, tāpēc nebiju pārsteigta un zināju, ka bērniņi lieliski dzimst arī ar “krellēm ap kaklu”, pie tam, jutos, ka esmu drošākajās rokās pasaulē, jo uzticējos Dinai par visiem 100%.

Spiedu tālāk. Dina veikli atbrīvoja bēbīša kakliņu un nu jau ārā bija arī pleciņi un tad pats bēbītis arī. Tur pat vannā saņēmu savu mazo meitiņu un piespiedu pie krūtīm. Viņa bija nedaudz zilgana, noklāta ar sierveida ziedi un ieraudājās.

Dina man ziņoja, ka izstumšanas periods esot bijis 26 min – rekordcienīgs ātrums, priekš pirmajām dzmedībām – tas glaudīja manu ego un es jutos ļoti lepna par sevi. Neticīgi skatījos uz mazo kunkulīti un tad, pacēlu acis, lai sameklētu vīru – viņš tur pat stāvēja, ar asarām acīs, un es biju neaprakstāmi priecīga ieraugot viņu līdzās.

Vīrs: Šajā brīdī mani pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums. Pirms tam, kopā ar Dinu, atbilstoši viņas norādēm, biju saklājis gultu un salicis tajā vienreizējos paladziņus. Vienkārši stāvēju smaidīju un nevarēju apvaldīt asaras. Kamēr sieva ar mazo vēl bija vannā nobučoju viņu, apsveicu un pateicu paldies! Pēc tam uz brīdi aizgāju uz koridori, tad uz otru istabu, laikam jau īsti līdz galam nesaprotot, kas tikko ir noticis. Jautāju, ko man vēl palīdzēt, ko vēl izdarīt, bet es tiku nolikts mierā un man teica, ka tagad drīkstu uzelpot.

Tikmēr Dina jau bija izrāvusi no vannas aizbāzni un aicināja mani celties kājās ar visu bēbīti uz rokām un iet uz gultu. Tā nu mēs aizgājām līdz gultai – kājas likās mīkstas kā vate, ķermenis salīcis, nezinu pat kā bija spēka iekāpt gultā, bet atceros, ka tajā brīdī fiziski nejutu vairāk pilnīgi neko – biju priecīga kā pēc labi padarīta darba un atvieglota, ka bļaušana un trakās sāpes ir beigušās. Kādā mistiskā, man nezināmā brīdī uz gultas bija saklāti higiēniskie paladziņi, mani apsedza un bēbītim arī bija uzradies dvielītis, kurā es turēju mazo kunkulīti. Nabassaite bija beigusi pulsēt un es to pārgriezu pati. Tad, ar minimālu paspiešanu, nesāpīgi piedzima placenta. Kopā ar Dinu to aplūkojām. Tā bija vesela un, sauciet mani par dīvainu, likās skaista.

Pētīju savu mazo bēbīti, pārbaudīju vai tiešām tā ir meitiņa – un bija. Mazā Māriņa bija jau nedaudz atguvusies un ieguvusi rozīgāku ādas toni.

Dina aplūkoja mani un konstatēja, ka viss ir lieliski –  ir tikai viens mazs plīsumiņš, ko viņa jau pēc brīža bija sašuvusi. Šūšana nesāpēja, bet kad dūra atsāpinošo šprici, gan jutos nedaudz tramīga, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas bija jau aiz muguras.

Mazā meitiņa tika pielikta pie krūts un diez gan ātri saprata, kas darāms. Tā kā pirmpiens izstrādājas jau grūtniecības laikā, nākamās 2 – 3 dienas, līdz sāk veidoties īstais piens, mums deva vaļu gastronomiskajām izvirtībām un mēs ar vīru jau miedzām viens otram ar aci, ka jāpasūta pica.

Kamēr Dina vēl mani apčubināja, mūsmājās bija ieradusies vēl viena Māra –  mūsu “rezerves” vecmāte Māra Grieze, kas jau bija sākusi rakstīt dzemdību papīrus, lai Dina varētu nekavēties un skriet atpakaļ uz mājām, ielaist viesus. Dina mūs vēlreiz apsveica, sabučoja un devās projām, bet ar mums vēl palika Māra Grieze, kas pastāstīja dažādu noderīgu informāciju, kuru es vairāk neatceros, bet, lieku cerības uz vīra labo atmiņu. Viņas pavadībā vīram tika uzdots apģerbt mazo Māriņu un tad jau arī lielā Māra devās prom un mūs atstāja trijatā.

Vīrs aizbrauca pēc picas un viņam atgriežoties, mēs trijatā baudījām vakaru pēc labi padarīta darba.

***

Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga es esmu Dinai par palīdzību, laižot pasaulē mazo Māriņu. Viss, ko viņa teica un darīja mobilizēja manu ķermeni un prātu, un palīdzēja atrast spēku tikt galā ar šo gan fiziski, gan emocionāli grūto uzdevumu. Ceru, ka Dieviņš būs lēmis arī mūsu nākamos bēbīšus ielaist šajā pasaulē, caur viņas gādīgajām un prasmīgajām rokām.

***

Dzemdības ir ļoti intīms laiks, kad blakus vajag kādu, kam uzticas, kādu ko mīl un kurš mīl, dod roku, lai būtu, kur pieturēties, pacietīgi gaidot, esot līdzās un iedrošinot. Tad blakus vajag kādu, kura klātbūtne nomierina, kurš pazīst līdz kaulam un sargā, kurš saglabā mieru, pat ja pats nejūtas mierīgs. Paldies vīram par ticību man, jo ar pašas ticību sev, tajā brīdī nepietiek! Pateicoties viņam, es biju rāma un mierīga, jutos drošībā un necentos aizbēgt no sāpēm un padoties, kad likās, ka vairāk nav spēka. Viņa klātbūtne man ļāva atdoties visai, līdz pēdējam, lai ielaistu šajā pasaulē mūsu mazo meitiņu.

Vīrs: Milzīgs paldies sievai par meitiņas laišanu pasaulē! Ļoti grūti aprakstāma pieredze, bet esmu tiešām priecīgs, ka to piedzīvoju.

Advertisements

Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Mājdzemdību mammas, iedvesmosim citus!

Gaidot bērniņu un gatavojoties dzemdībām, sievietes emociju gamma var būt ļoti plaša – pilnīgs miers un paļaušanās mijas ar satraukumu un bažām, kas saistītas ar mazuļa nākšanu pasaulē. Pozitīvi pieredzes stāsti var būt lielisks atbalsts ne tikai sievietēm, kas jau gaida mazuli, bet arī tām, kas vēl tikai domā. Tie var palīdzēt stiprināt ticību savam spēkam.

Mīļās mammas, kas esat piedzīvojušas dabiskas, netraucētas un nesteidzinātas dzemdības un būtu ar mieru dalītieuudenss savā pieredzē, lūdzam Jūs atsaukties un iesūtīt savu radību stāstu, lai varētu tapt sievietes spēku apliecinoša un iedvesmojoša grāmata.

Gaidīsim stāstus no mammām, kas dabiskas dzemdības piedzīvojušas gan mājās, gan dzemdību centros un stacionāros.

Stāstus lūdzam sūtīt uz epastu: majdzemdibas@gmail.com

 

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu salidojums 2016

Aicinām uz Latvijas mājdzemdību ģimeņu dārza svētkiem, lai satiktu vecmātes, paziņas un draugus, kā arī pavadītu skaistu pēcpusdienu ģimenes lokā.

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas namspukee
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā:
14:30 – 15.00 ierašanās un reģistrācija
15:00 – 15:30 atklāšanas uzruna, vecmāšu sveicieni
15.30 – 15.45 kopīgs foto
15:45 – 18:30 ģimeņu kopā sadziedāšanās
Paralēli vecmāšu satikšana un parunāšanās.
Radošās darbnīcas bērniem, brīva laika pavadīšana.
Programmas ietvaros plānotas arī aktivitātes bērniem, ko organizē salidojuma dalībnieki.

Tā kā svētkus organizējam paši sev, novērtēsim ikdienu iniciatīvu programmas bagātināšanai, kā arī palīdzīgas rokas tās īstenošanai. Pasākuma norises vietā aicinām ikvienu parūpēties arī par savu groziņu un dzērieniem kopīgam galdam.

Tautas nama ēkā vietu skaits ļoti ierobežots, varēsim uzņemt līdz 80 ģimenēm ar bērniem.

Reģistrācijas kārtība: 10 eur priekšapmaksa, ko jāveic reizē ar pieteikuma anketas aizpildīšanu (šeit).
10 eur var maksāt, ierodoties pasākuma vietā, vai pārskaitot uz Biedrības “Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība” kontu.

Reģistrācija atvērta līdz sasniegts maksimālais dalībnieku skaits vai līdz 21.06.2016.
Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

Jautājumu gadījumā rakstiet z e-pastu: majdzemdibas@gmail.com vai zvaniet 26163153, Māra

Aptauja – sveiciens savai vecmātei Starptautiskajā vecmāšu dienā

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība vēlās mājdzemdību ģimeņu vārdā apsveikt mājdzemdību vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā.

Vēlamies apkopotā (varbūt anomīmā, ja tā vēlaties) veidā kopīgi teikt viņām labus vārdus.
Lūdzam aizpildīt anketu un līdz ar to arī tur ierakstīt savu sveicienu! 🙂

Ja saite zem vārda “anketa” nestrādā – šeit pilna saite https://docs.google.com/forms/d/1ScPi-kCT3K_jIOFQkxTwxiMJw5hDsiN3ogzBuCyt4g8/viewform

Ja vēlaties iekļaut fotogrāfiju, tas ir lieliski, atsūtiet to uz majdzemdibas@gmail.com līdz 15.04.2016.

Ja mājdzemdībās varēja kas būt labāk nekā bija, arī to variet pieminēt. Nodosim anonīmi vecmātei.

Pēc dzemdībām

Pēc dzemdībām jaunajai māmiņai atbalsts ir vajadzīgs tikpat ļoti kā dzemdībās un pirms dzemdībām, jo papildus jāuzņemās rūpes ne tikai par sevi, bet arī par bērniņu. Mainās māmiņas hormonu līmenis, mainās ikdiena, kas arī dod papildus emocionālo un fizisko stresu ķermenim un prātam. Īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, māmiņa var justies apjukusi, sagurusi un nedroša par to, kā tikt galā ar visu jauno dzīvi kā mammai. Iesakam jau pirms dzemdībām domāt par to kāda būs dzīve ar bērniņu, kurš un kā varēs palīdzēt.

Mājdzemdību mammas iesaka šādus atbalsta pasākumus

baby

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

“Ievas Mājā” par vecmāti Aivu Zeidmani

Žurnāla “Ievas Māja” (Nr. 07, 2014.04.04) rakstā “Laime klētiņā” vecmāte Aiva Zeidmane ar vīru Armandu stāsta par savu dzīvi lauku mierā un klusumā. Aiva stāsta arī par to, kā izlēma kļūt par mājdzemdību vecmāti un kā mājās dzima viņas divi jaunākie bērni.

“Gaidot Austri jau zināju, ka man būs mājdzemdības, un satikos ar Stārķa ligzdas vecmāti Dinu. Austris dzima te – tepat Gārzdes klētī, vannā un šīs dzemdības man bija daudz garākas nekā pirmās. Caur tām sajutos saņēmusi miesas un gara dziedināšanu. Jau tad sapratu, ka pati gribu būt mājdzemdību vecmāte. Austra piedzimšana mājās pārstrukturizēja manu būtību – es kļuvu cita Aiva. Esmu ievērojusi, ka sievietēm, kas piedzīvo mājdzemdības , dzīve pēc tam mainās. Viņām klājas labāk – laikam pats Dieviņš kaut ko saliek pa plauktiņiem.”

Ievas Māja

Ievas Māja