Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Advertisements

Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Mājdzemdību mammas, iedvesmosim citus!

Gaidot bērniņu un gatavojoties dzemdībām, sievietes emociju gamma var būt ļoti plaša – pilnīgs miers un paļaušanās mijas ar satraukumu un bažām, kas saistītas ar mazuļa nākšanu pasaulē. Pozitīvi pieredzes stāsti var būt lielisks atbalsts ne tikai sievietēm, kas jau gaida mazuli, bet arī tām, kas vēl tikai domā. Tie var palīdzēt stiprināt ticību savam spēkam.

Mīļās mammas, kas esat piedzīvojušas dabiskas, netraucētas un nesteidzinātas dzemdības un būtu ar mieru dalītieuudenss savā pieredzē, lūdzam Jūs atsaukties un iesūtīt savu radību stāstu, lai varētu tapt sievietes spēku apliecinoša un iedvesmojoša grāmata.

Gaidīsim stāstus no mammām, kas dabiskas dzemdības piedzīvojušas gan mājās, gan dzemdību centros un stacionāros.

Stāstus lūdzam sūtīt uz epastu: majdzemdibas@gmail.com

 

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu salidojums 2016

Aicinām uz Latvijas mājdzemdību ģimeņu dārza svētkiem, lai satiktu vecmātes, paziņas un draugus, kā arī pavadītu skaistu pēcpusdienu ģimenes lokā.

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas namspukee
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā:
14:30 – 15.00 ierašanās un reģistrācija
15:00 – 15:30 atklāšanas uzruna, vecmāšu sveicieni
15.30 – 15.45 kopīgs foto
15:45 – 18:30 ģimeņu kopā sadziedāšanās
Paralēli vecmāšu satikšana un parunāšanās.
Radošās darbnīcas bērniem, brīva laika pavadīšana.
Programmas ietvaros plānotas arī aktivitātes bērniem, ko organizē salidojuma dalībnieki.

Tā kā svētkus organizējam paši sev, novērtēsim ikdienu iniciatīvu programmas bagātināšanai, kā arī palīdzīgas rokas tās īstenošanai. Pasākuma norises vietā aicinām ikvienu parūpēties arī par savu groziņu un dzērieniem kopīgam galdam.

Tautas nama ēkā vietu skaits ļoti ierobežots, varēsim uzņemt līdz 80 ģimenēm ar bērniem.

Reģistrācijas kārtība: 10 eur priekšapmaksa, ko jāveic reizē ar pieteikuma anketas aizpildīšanu (šeit).
10 eur var maksāt, ierodoties pasākuma vietā, vai pārskaitot uz Biedrības “Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība” kontu.

Reģistrācija atvērta līdz sasniegts maksimālais dalībnieku skaits vai līdz 21.06.2016.
Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

Jautājumu gadījumā rakstiet z e-pastu: majdzemdibas@gmail.com vai zvaniet 26163153, Māra

Aptauja – sveiciens savai vecmātei Starptautiskajā vecmāšu dienā

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība vēlās mājdzemdību ģimeņu vārdā apsveikt mājdzemdību vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā.

Vēlamies apkopotā (varbūt anomīmā, ja tā vēlaties) veidā kopīgi teikt viņām labus vārdus.
Lūdzam aizpildīt anketu un līdz ar to arī tur ierakstīt savu sveicienu! 🙂

Ja saite zem vārda “anketa” nestrādā – šeit pilna saite https://docs.google.com/forms/d/1ScPi-kCT3K_jIOFQkxTwxiMJw5hDsiN3ogzBuCyt4g8/viewform

Ja vēlaties iekļaut fotogrāfiju, tas ir lieliski, atsūtiet to uz majdzemdibas@gmail.com līdz 15.04.2016.

Ja mājdzemdībās varēja kas būt labāk nekā bija, arī to variet pieminēt. Nodosim anonīmi vecmātei.

Pēc dzemdībām

Pēc dzemdībām jaunajai māmiņai atbalsts ir vajadzīgs tikpat ļoti kā dzemdībās un pirms dzemdībām, jo papildus jāuzņemās rūpes ne tikai par sevi, bet arī par bērniņu. Mainās māmiņas hormonu līmenis, mainās ikdiena, kas arī dod papildus emocionālo un fizisko stresu ķermenim un prātam. Īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, māmiņa var justies apjukusi, sagurusi un nedroša par to, kā tikt galā ar visu jauno dzīvi kā mammai. Iesakam jau pirms dzemdībām domāt par to kāda būs dzīve ar bērniņu, kurš un kā varēs palīdzēt.

Mājdzemdību mammas iesaka šādus atbalsta pasākumus

baby

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

“Ievas Mājā” par vecmāti Aivu Zeidmani

Žurnāla “Ievas Māja” (Nr. 07, 2014.04.04) rakstā “Laime klētiņā” vecmāte Aiva Zeidmane ar vīru Armandu stāsta par savu dzīvi lauku mierā un klusumā. Aiva stāsta arī par to, kā izlēma kļūt par mājdzemdību vecmāti un kā mājās dzima viņas divi jaunākie bērni.

“Gaidot Austri jau zināju, ka man būs mājdzemdības, un satikos ar Stārķa ligzdas vecmāti Dinu. Austris dzima te – tepat Gārzdes klētī, vannā un šīs dzemdības man bija daudz garākas nekā pirmās. Caur tām sajutos saņēmusi miesas un gara dziedināšanu. Jau tad sapratu, ka pati gribu būt mājdzemdību vecmāte. Austra piedzimšana mājās pārstrukturizēja manu būtību – es kļuvu cita Aiva. Esmu ievērojusi, ka sievietēm, kas piedzīvo mājdzemdības , dzīve pēc tam mainās. Viņām klājas labāk – laikam pats Dieviņš kaut ko saliek pa plauktiņiem.”

Ievas Māja

Ievas Māja

 

 

 

Preses un TV apskats

Oktobra žurnālā “Mans Mazais” Linda Olte stāsta par savu mājdzemdību pieredzi: “.. ticu arī tam, ka mēs, sievietes, grūtniecības laikā pašas esam atvērtas garīgumam un Dievam un pašas varam sajust, kāds ir labākais veids, kā laist bērniņu pasaulē.” Pieminēta arī brīnišķīgās filmas “Ieelpot” tapšana: “..procesa laikā viņa tikai vienā brīdī teica, ka viņai vajagot vairāk gaisa, lai mēs vairs neelpojot. (Smejas.) Interesantākais bija tas, ka pašu dzemdību mirkli mēs tā arī nenofilmējām, pat ar divām kamerām filmējot. Tas brīdis bija tik enerģiski spēcīgs, ka visi vienkārši apraudājāmies un par visu pārējo aizmirsām.”

Decembra žurnālā “Mans Mazais” intervija ar mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli “Dzemdībām jāgatavojas kā kāzām”: “Bērna piedzimšana ir vienīgā īstā mazuļa dzimšanas diena. Tas ir tikpat liels notikums kā kāzas, kad mēs ejam satikt savu mīļoto cilvēku uz mūžu. Ja mēs ar tādu bezatbildību domāsim par kāzām – nu, aiziesim uz zaksu un kaut kā jau būs -, tad tā arī būs – kaut kā. Bet, ja mēs gribam to izjust ar baudu, tad jau savlaicīgi plānojam, gan kas tur notiks, gan ar kādiem cilvēkiem. (..) Dzemdību plāna galvenais mērķis nav radīt ideālismu, bet dod materiālu sarunai ar savu aprūpes sniedzēju – kā es to iedomājos, vai tas tā var būt, vai tas ir iespējams, kā es to varu sasniegt ar saviem iekšējiem resursiem un kāda palīdzība man būtu vajadzīga.” Pieminētas arī mājdzemdības: “Atskatoties redzu, ka mājdzemdību rašanās Latvijā bijis liels stimuls mainīties arī stacionāru dzemdību praksei – vienmēr ir labi, kad ir izvēle.”

Vecmāte Dina pieminēta arī rakstā “Baroju līdz 3 gadiem!”.

Grūtnieces dienasgrāmatā topošā māmiņa Elīna turpina sapņot par mājdzemdībām.

Rakstā “Liekam jaunu bildi iekšā!” Kauperu pāris apraksta dzemdības Valmieras slimnīcā pie vecmātes Aijas Mikovas.

4. decembra žurnālā “Ieva” izjusta intervija ar Martu Sproģi “Pat nāve nespēj šķirt mani un Belliņu”. Marta stāsta gan par bērnu dzimšanu mājdzemdībās, gan to, kā šīs sajūtas sasaucas ar tām, kas bija jāpiedzīvo, zaudējot meitiņu Bellu: “Dabas likumus uztveru kā kaut ko svētu un vienotu. Tāpēc arī Bellas aiziešana man ļoti asociējas ar dzemdību tēmu. Tāpat kā dzemdībās, sapratu – nevaru stāties pretī jeb cīnīties ar to, kas man dzīvē tagad notiek. Zaudējums, sāpes… Sapratu – man tās jāpielaiž ļoti cieši sev klāt un vienkārši jādzīvo uz priekšu, tāpat kā dzemdībās, kad sākas kontrakcijas un ļoti, ļoti sāp. Bet, jo vairāk šajās sāpēs es laižos, jo vairāk es it kā nomirstu sev, un viss process notiek ātrāk un raitāk.” Pilnu intervijas tekstu ar Martu Sproģi iespējams izlasīt “Ievas” mājas lapā.

22. decembra LTV1 raidījumā “Province” vecmāte Rudīte Brūvere stāsta par “Ģimenes šūpuļa” topošo grūtnieču patvēruma māju “Jaunpalejās”.

Province