Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Mazā Edvīna piedzimšanas stāsts…

Sēžu zem ābeles dārzā ar mazo Edvīnu rokās, skatos uz baltajiem āboliņiem pilno pļavu, un mēģinu atsaukt atmiņā, ko mēs darījām pirms nedēļas. Tā kā noliktais dzemdību datums bija jau garām, zinu, biju nedaudz izbesījusies. Toms vēl tikko kā atzinās, ka bija nobažījies par manu slikto omu. Un āboliņi pļavā, škiet, vēl nemaz nebija…

Jāsaka, ka līdz pat noteiktajam dzemdību datumam, es dzīvoju diez gan lielā aizņemtībā, un ne mirkli nebiju sevi pieķērusi mierīgi sēžot un domājot par gaidāmajām dzemdībām. Un tas man pietrūka. Pietrūka tas miers, kuru pēdējos mēnešus baudīju gaidot Evertu. Toreiz gan likās arī garlaicīgi, visu augustu es domāju – varētu taču bērniņš piedzimt nedaudz ātrāk, lai interesantāk (Evertam bija jādzimst augusta pašās beigās). Šoreiz, gaidot mazo Edvīnu, es jutos pat nedaudz vainīga par to, ka attieksme pret viņu jau no sākta gala ir nedaudz citādāka, kā pret pirmdzimto. Grūtniecība paskrēja daudz straujāk, mazāk sagatavojoties, mazāk piedomājot par to. Taču noteikti ne mazāk priecājoties par to. Daudzas lietas šķita mazāk svarīgas kā pirmoreiz. Un dienas paskrēja daudz ātrāk, kā pirmoreiz…

21. jūnijs

It kā aptuveni noteiktais dzemdību datums jeb 40. nedēļas vidus. Radio 101 dzimšanas diena – laiks, kad iepazināmies mēs ar Tomu.  Un tikai šodien, tagad, pieķeru sevi pie domas, ka mierīgi gaidu. Beidzot, noteiktajā dzemdību datumā, ir tā sajūta, ka bērniņš var dzimt! Tā sajūta, kas ar Evertu bija visu pēdējo mēnesi. Pie sevis nopriecājos, jo šķita, ka šī sajūta tā arī nepienāks, un jutīšos vainīga arī par to. Tai pat laikā šī bija diena, kad mani sāka kaitināt apkārtējo gaidas. Tikko esmu sākusi domāt par dzemdību plānu, kad kāds jau iztraucē ar bažām par to, vai bēbis jau neesot “pārnēsāts”. Nemaz nerunājot par ziņkārību saistībā ar mazuļa vārdiņu. Drīz, pavisam drīz, taču to uzzinās! Bēbim šodien saku, ka gaidīsim viņu tad, kad viņš izdomās dzimt – visi datumi būs labi, mēs viņam uzticamies, un ar pārstaigāšanu neviens mani neiebiedēs.

22. jūnijs

Sāku pieņemt domu, ka līgosim mājās, tāpēc nolemju doties uz tirgu pēc svētku labumiem. Toms ar Evertu tikmēr dodas velo izbraucienā pa Mežaparku un, protams, kā tēvam un dēlam pienākas – iestiprinās Mangaļu “Šašlikos”. Man prieks, ka visi šodien esam labā omā. Šķiet, uz ielas gan visi pamatīgi brīnās, ka es – grūtniece ar lielu vēderu, staigāju apkārt pamatīgi apkrāvusies ar tirgus labumiem. Nu lai jau! Izrunājam aptuvenos rītdienas plānus – būsim tepat mājās, un ciemos atbrauks Everta krustmāte.

23. jūnijs

Dienu sākam ar zāles pļaušanu un garu pastaigu pa Mežaparka tālākajiem nostūriem. Ārā ir karsti, un ir forši. Runā, ka karstākie Jāņi kopš Latvijā tiek fiksēta gaisa temperatūra! Tiešām neticami sauss un saulains. Mēs gan īsti nelīgojam, jo līdz pat šodienai nevarējām zināt, vai vispār būsim mājās, bet te nu mēs esam! Manas emocijas gan ir pilnīgi neizprotamas. Te labi, te asaras birst kā pupas bez jebkāda iemesla. Skatos uz sevi spogulī un nepazīstu. Šķiet, pa pēdējām 3 dienām vēders ir palielinājies x 3, un arī seja tāda sveša. Nepatīk uz sevi skatīties, un gribas nolīst kaut kur alā. Līgo, līgo.

24. jūnijs

Šis nu gan nav datums, kurā gribētos dzemdēt. Kurš gan atcerēsies viņa dzimšanas dienu pēc padsmit gadiem Jāņu tusiņos? Mana oma turpina lēkāt augšup – lejup, bet sāku jau ar to samierināties. Šodien vismaz ir kur novirzīt domas – UK izstāšanās no ES. Siltā saule un karstums nevis traucē, bet iepriecina – atkal var pasauļoties!

25. jūnijs

Šī diena pirms nedēļas. Šķiet, ka vēders visu dienu tāds ciets, bet, ja godīgi, nav laika par to domāt. No rīta dodamies uz centru pēc kafijas. Everts tik ļoti vēlas ar tēti doties uz kebabnīcu, ka to arī darām. Sarunājam ar Everta krustmāti, kura visus Jāņus pavadīja pie mums, ka viņa dosies satikt ārzemju draugus, un vakarā atkal atbauks pie mums. Mēs tikmēr mājās paguļam diendusu, pēc kuras seko vakara gājiens uz ezeru. Ap 7 – 8 vakarā, kamēr esam pie ezera, šķiet, ka ik pa laikam ir kāda viltus kontrakcija. Vismaz es domāju, ka viltus, jo īsti nesāp, un nav laika sāpes piefiksēt  – gribas vēl paspēlēties ar Evertu, sakopt māju, un pagatavot vakariņas. Gatavojot vakariņas, šķiet, ka nu jau gan kaut kas tiešām varbūt arī notiek. Bet nekas nepanesams – gatavoju vien tālāk un domāju, ka pēc vakariņām vajadzētu tomēr piefiksēt arī kontrakciju biežumu. Saprotu, ka atkārtojas ik pēc 8 – 10 minūtēm. Nekur gan nesteidzos, un vīram arī nesaku. Jo ja nu pārstāj… jāgaida taču, kad tiešām sāks sāpēt. Drošības labad gan pārskatu dzemdību somu saturu un draudzenēm whatsapp aizrakstu, ka neesmu droša, bet varbūt kaut kas beidzot sācies – lai piedomā par mani.

Ap plkst. 23 lēnām sākam likt Evertu gulēt un piefiksēju, ka sāpes ir intensīvākas, bet joprojām ir tīri ciešami, tāpēc neticās, ka vajadzētu kaut kur steigties. Beidzot pasaku arī Tomam, un sazinos ar draudzeni – potenciālo šoferi. Vēl gan saku, ka uzzvanīšu vecmātei, lai saprastu, vai ir jābrauc.

26. jūnijs

Vēl pusnaktī (vasaras režīms:), cītīgi izelpojot sāpes, izlasu Evertam “mašīnu žurnālu” un pastāstu, ka ar viņu paliks Liene, bet mēs ar tēti brauksim pakaļ brālim. Viņš saprotoši atbild, ka paliks, un neraudāšot. Šis brīdis ir ļoti emocionāls…. Vēl pēdējo vakaru viņš ir mans mazākais dēliņš. Raudiens nāk.

Tikai ap pusvieniem uzzvanu vecmātei un saku, ka laikam aizkavējies Jāņu bērns ir izdomājis dzimt. Sāpes ik pa 5 – 7 minūtēm. Aija (Mikova) saka, lai tik braucam.

Bez piecām vienos esam mašīnā, un jau pusdivos esam klāt “Harmonijā”. Naktī brauciens no Mežaparka ir ātrs. Pa ceļam vien pāris intensīvas sāpes, un esam jau klāt. Esmu gatava, ka man pateiks, ka līdz Edvīna piedzimšanai priekšā vēl ilgs laiks, bet, izrādās, ir jau 6 cm atvērums. Es vēl smaidu! Vēl divas stundas, un atvērums jau pilns! Kontrakcijas pārcietu mierīgi, ļoti palīdzēja grūtnieču vingrošanā apgūtā elpošana. Tas viss likās daudz, daudz reizes ātrak un vieglāk, kā pirmajās dzemdībās. Bet nu jā.. Tās ilga 24 stundas… Biju gatava kam daudz trakākam.

Protams, ar pilnu atvērumu jau dzemdības nebeidzas. Tad, manuprāt, sākas grūtākais. Bet “Harmonijā” viss ir tik mierīgi, ka nešaubos, agrāk vai vēlāk, vieglāk vai grūtāk, bet es tikšu galā. Ar mani ir tikai Toms un vecmāte. Vieni paši visā mājā! Ārā ir ārkārtīgi karsti, bet doma par silto vannu tāpat iepriecina. Vēl pusstundu nogaidām, vai nepārplīsīs augļūdeņi, bet, tāpat kā pirmajās dzemdībās, tas notiek tikai pašās, pašās beigās.

Vannā es iekāpu plkst 4 no rīta. Ārā jau bija gaišs un joprojām ļoti, ļoti karsts. Edvīns piedzima 4:44. Pirmās divdesmit minūtes bija ciešamas, bet pārējās 24… tas bija tas dzemdību posms, kad šķita – nē, viss, es nevaru… tas ir TIK SĀPĪGI! Mēģinu cītīgi klausīt vecmātei, jo zinu, ka tā viss paies labāk, bet tās pēdējās minūtes saņemties ir tik, tik grūti… Bet kad jūti, ka galviņa jau nāk ārā, tad ko nu vairs.. Šīs 44 minūtes fonā skan Toma sagatavota pleiliste, paralēli – teju sadzīviskas sarunas ar vecmāti, un mazais ir klāt. Ar īsu nabassaitīti – kā Evertam. To pārgriež Toms. Pirmajā mirklī Edvīns šķiet piedzimis mazāks par Evertu, bet pirmā svēršanās pierāda pretējo – bez 100 gramiem 4 kg un 55 cm. Bet tāpat – tik maziņš – Edvīns Grēviņš… piedzimis vienā no vasaras karstākajiem rītiem..:)

PĒC

Pirmā diena mums paiet gultā. Vecmāte pienes pašas ceptas pankūkas, un vakarā pacienā ar zupu – tas viss liek justies kā mājās, kā atvaļinājumā. Atsāpes gan ir drausmīgas, bet nu jau aizmirsušās arī tās. Esam tik laimīgi, bet nevaram sagaidīt, kad lielais brālis iepazīsies ar mazo, tāpēc mājās dodamies jau nākamajā dienā. Par mazo brāļu iepazīšanos – tas jau būs cits stāsts…:)

Kopumā man šķiet, ka šajās dzemdībās man izdevās saglabāt veselo saprātu, un es nejutos apdullusi no visa šī maratona.. Droši vien tāpēc, ka šoreiz viss bija īsāk. Biju noskaņojusies uz dzemdībām kā uz darbu, kas ir jāizdara- atkāpšanās nav. Jo mierīgāk uztveršu visu procesu, jo labāk man pašai. Šķiet, ka izdevās…esmu diez gan droša, ka šis mums nebūs pēdējais mazulītis :).

Gribu teikt milzu paldies par atbalstu vecmātei Aijai Mikovai, Eleonorai par šofera lomu, Lienei par auklītes lomu un citiem, kas piedomāja par mums! Tomam un Evertam – pats par sevi :). 

VIENS + VIENS = ČETRI! 

Šis un citi bloga autores Lauras Grēviņas raksti pieejami blogā viensplusviens.lv

Advertisements

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Preses un TV apskats

Oktobra žurnālā “Mans Mazais” Linda Olte stāsta par savu mājdzemdību pieredzi: “.. ticu arī tam, ka mēs, sievietes, grūtniecības laikā pašas esam atvērtas garīgumam un Dievam un pašas varam sajust, kāds ir labākais veids, kā laist bērniņu pasaulē.” Pieminēta arī brīnišķīgās filmas “Ieelpot” tapšana: “..procesa laikā viņa tikai vienā brīdī teica, ka viņai vajagot vairāk gaisa, lai mēs vairs neelpojot. (Smejas.) Interesantākais bija tas, ka pašu dzemdību mirkli mēs tā arī nenofilmējām, pat ar divām kamerām filmējot. Tas brīdis bija tik enerģiski spēcīgs, ka visi vienkārši apraudājāmies un par visu pārējo aizmirsām.”

Decembra žurnālā “Mans Mazais” intervija ar mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli “Dzemdībām jāgatavojas kā kāzām”: “Bērna piedzimšana ir vienīgā īstā mazuļa dzimšanas diena. Tas ir tikpat liels notikums kā kāzas, kad mēs ejam satikt savu mīļoto cilvēku uz mūžu. Ja mēs ar tādu bezatbildību domāsim par kāzām – nu, aiziesim uz zaksu un kaut kā jau būs -, tad tā arī būs – kaut kā. Bet, ja mēs gribam to izjust ar baudu, tad jau savlaicīgi plānojam, gan kas tur notiks, gan ar kādiem cilvēkiem. (..) Dzemdību plāna galvenais mērķis nav radīt ideālismu, bet dod materiālu sarunai ar savu aprūpes sniedzēju – kā es to iedomājos, vai tas tā var būt, vai tas ir iespējams, kā es to varu sasniegt ar saviem iekšējiem resursiem un kāda palīdzība man būtu vajadzīga.” Pieminētas arī mājdzemdības: “Atskatoties redzu, ka mājdzemdību rašanās Latvijā bijis liels stimuls mainīties arī stacionāru dzemdību praksei – vienmēr ir labi, kad ir izvēle.”

Vecmāte Dina pieminēta arī rakstā “Baroju līdz 3 gadiem!”.

Grūtnieces dienasgrāmatā topošā māmiņa Elīna turpina sapņot par mājdzemdībām.

Rakstā “Liekam jaunu bildi iekšā!” Kauperu pāris apraksta dzemdības Valmieras slimnīcā pie vecmātes Aijas Mikovas.

4. decembra žurnālā “Ieva” izjusta intervija ar Martu Sproģi “Pat nāve nespēj šķirt mani un Belliņu”. Marta stāsta gan par bērnu dzimšanu mājdzemdībās, gan to, kā šīs sajūtas sasaucas ar tām, kas bija jāpiedzīvo, zaudējot meitiņu Bellu: “Dabas likumus uztveru kā kaut ko svētu un vienotu. Tāpēc arī Bellas aiziešana man ļoti asociējas ar dzemdību tēmu. Tāpat kā dzemdībās, sapratu – nevaru stāties pretī jeb cīnīties ar to, kas man dzīvē tagad notiek. Zaudējums, sāpes… Sapratu – man tās jāpielaiž ļoti cieši sev klāt un vienkārši jādzīvo uz priekšu, tāpat kā dzemdībās, kad sākas kontrakcijas un ļoti, ļoti sāp. Bet, jo vairāk šajās sāpēs es laižos, jo vairāk es it kā nomirstu sev, un viss process notiek ātrāk un raitāk.” Pilnu intervijas tekstu ar Martu Sproģi iespējams izlasīt “Ievas” mājas lapā.

22. decembra LTV1 raidījumā “Province” vecmāte Rudīte Brūvere stāsta par “Ģimenes šūpuļa” topošo grūtnieču patvēruma māju “Jaunpalejās”.

Province

Preses apskats martā un aprīlī

Apzinoties, ka jau pienācis maijs, tomēr sniegsim ieskatu tajā, kas mums šķitis interesants presē.

Marta beigās iznāca žurnāla “Māja” specializdevums “Māja. Veselīgi”. Tajā divi raksti atvēlēti dzemdību tematikai un konkrēti – mājdzemdībām. Rakstu autore ir Ginta Auzniece. Definējot, kas ir mājdzemdības, izmantots teksts no Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības mājas lapas.

“Radības harmoniskā vidē”. Intervija ar Aiju Mikovu un stāsts par ģimenes radību māju “Harmonija”.

“Mājdzemdības. Nesteidzīgi un dabiski”. Intervija ar “Stārķa ligzdas” vecmāti Ivetu Bērziņu par gatavošanos mājdzemdībām, to norisi, priekšrocībām un iespējamajiem riskiem. Tēmas noslēgumā savā pieredzē dalās Līga Vasara.

 

Mājdzemdību noskaņās ieturēts arī aprīļa “Mans Mazais”.

“Ozolu trio”. Intervija ar kordiriģentiem Jāni un Martu Ozoliem, kuru meitiņa Lilija dzima mājās.

“Dzemdību līgums”. Par mājdzemdību līgumu noteikumiem īsi stāsta Dina Ceple.

“Dvīņu mājdzemdības”. Egita un Sandijs Volinski stāsta par izvēli dvīņus laist pasaulē mājās.

Kā ekspertes žurnālā arī Linda Rozenbaha (Superdūlas sleja) un Līga Giniborga (Zīdīšana no A līdz Z).

Žurnālā vēl daudz interesantu rakstu – “Baha ziedi palīdz saprast savu bērnu”, Aijas Kincas “Izbeidz salīdzināt – Tev ir normāls bērns!” un citi.

 

Bet žurnālā “Māja” raksts “3 x3 – Latvija miniatūrā”. Raksts par 3 x 3 saietu vēsturi, mērķiem un šogad plānotajiem pasākumiem. Kāpēc to pieminam? Tāpēc, ka šogad Kocēnu saietu organizē Cepļu ģimene.

Preses apskats

Pēdējā mēneša laikā ne vienā vien žurnālā esam ieraudzījuši mājdzemdību mammas un dūlas. Par šiem rakstiem un arī citām interesantām tēmām – mūsu preses pārskatā:

“Labdien, maziņais!” 14. decembra žurnālā “Ir” intervija ar antropoloģi, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekli Karīnu Vasiļevsku – Dāsu. Karīna salīdzina bērnu audzināšanas tradīcijas Latvijā un ASV,  nedaudz provocē mūs savādāk paskatīties uz dzimumu atšķirībām. Daļa no sarunas veltīta mājdzemdībām un dzemdībām kopumā:

“Sievietei pēc dzemdībām vajadzētu justies piepildītai, veselai plašākajā nozīmē.

Mātei dzemdībās ir jākoncentrējas tikai uz dzemdēšanu, viņai nav jācīnās ne ar vienu. Neviens nevar piedzemdēt  bērnu cita vietā.
Kas mani pārsteidz visvairāk – vēl nedzemdējušu sieviešu bailes, cik tas būs šausmīgi. Tā tam nav jābūt. “

“Jo vairāk bērnu, jo vairāk svētības un laimes” Janvāra “Mans Mazais” numurā intervija ar sešu bērnu mammu un LMĢA dibinātāju Unu Gavari. Šoreiz saruna nav par dzemdībām, tā ir par ģimenes ikdienu audzinot sešas atvases, par mājskološanu, vienkārši par sievietes izvēli paļauties uz Dievu, mīlēt un būt mammai:

“Protams, arī man reizēm ir grūti un pat nācies no tuviem cilvēkiem dažu labu pārmetumu saņemt. Bet tā taču ir mana izvēle, mana atbildība. Tas ir mans bērns. Dievs mums to ir devis, un mēs viņu mīlēsim. Un punkts.

Suņi rej, bet karavāna iet tālāk… Dari ko darīdams, vienmēr atradīsies kāds, kam būs, ko par tavu citādo izvēli pateikt.”

“Superdūla” No janvāra numura žurnālā “Mans Mazais” ir dūlas rubrika, kurā dūla un LMĢA biedre Katrīna Puriņa atbild uz lasītāju jautājumiem. Janvāra numurā atbilde uz jautājumiem – kā dūla var palīdzēt un kā izvēlēties savu dūlu.

“Dzemdības ūdenī” Janvāra žurnālā “Mans Mazais”. Raksts tapis sadarbībā ar vecmāti Aiju Mikovu. Pieredzē dalās mājdzemdību mamma Valda. Bildē iespējams aplūkot piepūšamo dzemdību baseiniņu, kurš pieejams radību mājā “Harmonija”. Ir informācija, ka šādus baseiniņus var iznomāt gan “Stārķa ligzdā”, gan “Harmonijā”.

“Piedzimšanas eņģelis” 4. janvāra žurnālā “Stella” raksts par dūlām. Pieredzē dalās dūla un LMĢA dibinātāja Linda Rozenbaha:

“Pienāca lūzuma punkts, kas ir praktiski katrās dzemdībās, kad uz brīdi zūd drosme vai vēlēšanās dzemdēt. Ir svarīgi šajā brīdī sievieti stiprināt, neievainot, lai viņa atkal noticētu, ka var piedzemdēt savu bērnu.  Mana dzemdētāja iedomājās par epidurālo anestēziju. Vecmāte un ārste mēģināja atrunāt. Jautāja arī man, un es vēlreiz uzteicu to, kas sievietei jau izdodas. Rāmi jautāju: “Kas tev tagad varētu palīdzēt?” Un viņa mainījās, atmeta domu par glābējierīci – epidurālo anestēziju, pārslēdzot savu domāšanu citā režīmā – ko es vēlos? Kā es pati varu sev palīdzēt? “Es gribu aiziet pie loga” viņa intuitīvi sajuta, kas nepieciešams un sāka šūpot gurnus. (..) Viņa arvien vairāk iegāja sevī, aizvēra acis. Sapratu, ka nedrīkstu traucēt, lai neizsistu no dzemdību ritma.  Neizdevu ne skaņas, tikai apbrīnoju, cik viņa skaisti ļāvās dzemdībām.”

“Kāpēc ir vērts darīt vairāk” Janvāra “Cosmopolitan” numurā intervijas ar trīs daudzpusīgām sievetēm. Viena no viņām – Katrīna Puriņa, kura stāsta par savu dzīvi, kurā viņa ir gan mamma, gan medicīnas studente, dūla, blogere un lektore:

“Dzīve ir aizraujoša, un ap mums ir tik daudz saistošu lietu un interesantu cilvēku, no kuriem iedvesmoties.”

“Vēl 9 dūlas un 1 grāmata” Žurnāla “Ievas Veselība” 6. janvāra numurā ziņa par pirmo dūlu izlaidumu un Lindas Rozenbahas grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” iznākšanu krievu valodā.

Vēl interesanti:

“Mamma palīdz mammai” Janvāra žurnālā “Veselība” raksts par jaunu kustību Latvijā – PEP mammām jeb mammām, kas sniedz pirmo emocionālo palīdzību. Bērna dzīves pirmie gadi ir laiks, kad vecākiem mēdz rasties daudzi praktiski jautājumi, ir nepieciešams atbalsts un iedrošinājums.  Kā stāsta PEP mammu idejas autore psiholoģe Vita Kalniņa:

“Manuprāt, pēcdzemdību aprūpe Latvijā ir ļoti vāja, un tas reizēm rada jaunajām māmiņām ne tikai praktiskas, bet arī psiholoģiskas problēmas. Ja mamma un mazulis ir veseli, tai nav jābūt medicīniskajai aprūpei, bet gan citas pieredzējušas mammas iedrošinājumam paļauties uz sevi.”

Ja arī Tu vēlies kļūt par PEP mammu, šobrīd ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā “Līna” tiek komplektētas jaunas mācību grupas. Papildus info šeit.