Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Advertisements

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

“Ievas Mājā” par vecmāti Aivu Zeidmani

Žurnāla “Ievas Māja” (Nr. 07, 2014.04.04) rakstā “Laime klētiņā” vecmāte Aiva Zeidmane ar vīru Armandu stāsta par savu dzīvi lauku mierā un klusumā. Aiva stāsta arī par to, kā izlēma kļūt par mājdzemdību vecmāti un kā mājās dzima viņas divi jaunākie bērni.

“Gaidot Austri jau zināju, ka man būs mājdzemdības, un satikos ar Stārķa ligzdas vecmāti Dinu. Austris dzima te – tepat Gārzdes klētī, vannā un šīs dzemdības man bija daudz garākas nekā pirmās. Caur tām sajutos saņēmusi miesas un gara dziedināšanu. Jau tad sapratu, ka pati gribu būt mājdzemdību vecmāte. Austra piedzimšana mājās pārstrukturizēja manu būtību – es kļuvu cita Aiva. Esmu ievērojusi, ka sievietēm, kas piedzīvo mājdzemdības , dzīve pēc tam mainās. Viņām klājas labāk – laikam pats Dieviņš kaut ko saliek pa plauktiņiem.”

Ievas Māja

Ievas Māja

 

 

 

Mana pirtīžu pieredze

Vēl pirms vecākā bērniņa gaidīšanas, manās rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”. Grāmatā bija arī gana izsmeļošs pirtīžu apraksts. Lai gan manās asinīs rit dažādu tautu asinis, kaut kas manā dvēselē saslēdzās un es jutu – tas ir man.

Kad mājās piedzima Raitis, pirmajā nedēļā mēs instinktīvi turējāmies savrup. Paziņām un svešiniekiem tobrīd nebija vietas mūsu dzīvē, arī draugi nesteidzās raudzībās. Šīs dienas nebija vieglas – tas bija tuvības, iepazīšanās un pierašanas laiks. Nebija pat izteiktas sajūtas par dienas ritmu – diena un nakts bija saplūdušas. Astotajā dienā atcerējos par pirtīžām. Bija jau pievakare, kad devos pastaigā pa sētu un saplūcu tās zālītes, kas mani tobrīd uzrunāja: pīlādža un ozola zariņus, kliņģerīti, sarkano un balto āboliņu u.c. Pirtīžas trijatā (abi vecāki un bērniņš) rīkojām vannas istabā. Ielikām zāļu novārījuma vanniņā naudiņu, oglīti un dzijas dzīpariņus. Ieguldījām Raiti vanniņā. Lējām viņam pa saujai virsū ūdenīti, teicām vēlējumus turpmākajai dzīvei. Pēc vanniņas mazais tika pie mammas piena. Gan vanniņa, gan piens mazo ieaijāja, un viņš gulošs tika nodots tēta rokās. Tad sekoja laiks man – apmazgājos ar vanniņas ūdeni, sakot paldies ķermenim, kas tik labi iznēsāja bērniņu. Tam sekoja nesteidzīga duša. Droši vien patīkamākā duša manā mūžā, jo tas bija pirmais pilnībā sev veltītais laiks kopš mazā dzimšanas. Bija sajūta, ka nomazgājas viss nogurums, nespēks, nedrošība un smagums. Paveroties spogulī, sapratu, ka neesmu nemaz tik ļoti mainījusies, esmu ne tikai mamma un “piena kombināts”, bet arī sieviete. Lai gan pirtīžas bija pilnībā improvizētas, tomēr sajūta bija ļoti laba. Bija sajūta, ka esmu atguvusies, mazais godam ievadīts dzīvē, un varam viņu vest ļaudīs.

Pēc otra dēla piedzimšanas man bija iespēja pirtīžas izdzīvot pilnīgāk. Mareks nāca pasaulē slimnīcā, un pirmajās dienās satika daudz svešus cilvēkus. Visi bijām diezgan uzvilkušies, gribējās mieru. Atgriezušies mājās, mēs turpinājām pēcdzemdību aprūpi pie vecmātes Aivas Zeidmanes un izvēlējāmies to pabeigt ar pirtīžām. Vecmāte Aiva šo dienu padarīja ļoti īpašu. Arī šoreiz salasīju zālīšu pušķīti. Vannas istabā sagatavojām īpašo vanniņu, kurā mazais saņēma daudzus laba vēlējumus no vecākiem un vecmātes. Divgadīgais vecākais brālis nepacietīgi gaidīja, kad varēs piedalīties, un tāda iespēja viņam tika dota. Pēc atsevišķās vanniņas, visi trīs (es ar abiem puikām) kāpām lielajā vannā, kur mazais ķērās pie pusdienām. Vecākais brālis ik pa laikam pievērsa mums uzmanību un pavēroja, kas notiek, bet pārējā laikā spēlējās vannā. Kamēr mazais zīda, Aiva maigi masēja viņa ādiņu ar manu pienu. Nebūtu tam ticējusi, bet pēc neilga laika uz Mareka ādas tiešām parādījās sari. Gan ne melni, kādus biju redzējusi bildēs, bet balti. Pēc kāda laika nomainījām puses. Mazajam zīžot no vienas puses, no otras tecēja piens, kas arī tika izmantots masāžai. Pienam nejaucām klāt ne miltus, ne maizi (ko biju dzirdējusi darām citas mammas). Mareks bija pilnībā mierīgs, atslābinājies.

Tādu pašu mierīgu un miegainu nodevām viņu tētim. Es kopā ar vecmāti devos uz pēcdzemdību masāžu. Sākumā bija grūti pārstāt domāt dažādas domas – par dzemdībām, par bērniem. Bet tad ļāvos laika ritumam. Aiva glāstošām kustībām masēja manu ķermeni, pastāstīja kā grūtniecības laikā pārvietojušies mani iekšējie orgāni, cik vēl laika vajadzēs, lai viss „atietu” atpakaļ ierastajās vietās. Izrunājām arī, ko man pašai darīt, lai palīdzētu ķermenim atgūt formu. Masāžas beigās prāta lietas noliku malā un vienkārši izbaudīju man veltīto laiku un uzmanību. Pēc masāžas kādu laiciņu pagulēju viena, un tad jau atgriezās tētis ar mazajiem. Pirtīžu noslēgumā visi kopā padzērām tēju. Tā bija ļoti patīkama un izdevusies diena. Paldies Aivai par šo neaizmirstamo pieredzi.

Abas reizes vanniņas ūdeni ar zālītēm pēc tam izlējām zem ozola sētā. Pēc manas pieredzes – pirtīžas gana labi izdodas arī parastā vannas istabā. Zinošas vecmātes vai dūlas klātbūtne, protams, dod papildus iespējas, jo mamma pati nespēs sevi izmasēt. Tomēr arī tad, ja nav iespējas pirtīžas veikt ar speciālista klātbūtni, es noteikti ieteiktu izpildīt vismaz dažus no tajās paredzētajām lietām: sarīkot vanniņu bērnam, izsakot laba vēlējumus, un pēc tam dot laiku mammai nesteidzīgi nomazgāties, varbūt veikt kādas skaistumkopšanas procedūras. Pirmā pēcdzemdību nedēļa parasti paiet nepārtrauktās rūpēs par bērnu. Tāpēc ir ļoti nepieciešams šāds apzināti atvēlēts laiks mammai, kas palīdz atkal sajusties kā sievietei. Man patiesībā nav svarīgi vai šī pasākuma ieguvumi ir zinātniski pierādāmi vai iedomāti – es jutu, ka šī diena man, maniem bērniem un ģimenei deva daudz patīkamu emociju.

Vairāk informācijas par pirtīžām internetā – apraksts „Stārķa ligzdas” mājas lapā un Latvijas Radio 1 raidījums „Ģimenes studija” (ieraksts no saru dzīšanas „Harmonijā” un intervija ar Dinu Cepli un Aivu Zeidmani).

Interesantais internetā

Vēlējāmies padalīties ar šādu pagājušās nedēļas laikā interneta plašumos atrasto informāciju:

Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā. Dinas Ceples raksts par to kāpēc reizēm dzemdībās viss notiek ne tā kā plānots. Par to, ka neizbēgami gribas kādu vainot un jābūt lielai drosmei, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.  Par to, ka pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, veiksmīgu dzemdību atslēga ir tieši sievietes rokās. Raksts, kurš var likties skarbs, bet kuru ir ļoti vēlams izlasīt. Īpaši tiem, kuriem dzemdību pieredze vēl tikai priekšā.

Pirtīžas. “Stārķa ligzdas” mājas lapā parādījies brīnišķīgs Dinas Ceples un Aivas Zeidmanes pirtīžu apraksts. Liek sailgoties pēc siltuma – gan pirts siltuma, gan vecmātes roku un sirds siltuma. Apraksts par pirtīžām parastā vannas istabā arī top un drīzumā būs mūsu mājas lapā.

Blood simple. Kā nelielas izmaiņas bērnu ķeršanas praksē varētu izskaust zīdaiņu anēmiju. Raksts (angļu valodā) žurnālā “The Economist” par Zviedijā veiktu pētījumu, kurā pierādīts, ka ļaujot nabas saitei pulsēt vismaz 3 minūtes, ir iespējams ievērojami samazināt zīdaiņu anēmijas gadījumu skaitu. Ne par velti mājdzemdību vecmātes bez vajadzības nabas saiti neaiztiek. Viņas zina, ka ne jau aiz gara laika daba paredzējusi tai nodot bērnam asinis vēl pēc piedzimšanas. Prieks, ka zviedru ginekologs to ir pierādījis zinātniski.

Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study.

Apvienotajā Karalistē veikts apjomīgs pētījums par dzemdību perinatālajiem (bērna) un mātes iznākumiem, vērtējot veselas sievietes ar zema riska grūtniecību pēc plānotās dzemdību vietas. Mediji, izlasot vienu un to pašu pētījumu, nonākuši pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, atkarībā no savas iekšējās pārliecības. Labākie piemēri šādi Pētījums Anglijā: Zema riska dzemdībām nav nepieciešama slimnīca un Pētījumā atklāts, ka mājdzemdības nav drošas. Atkārtošu vēlreiz – pētījums un atskaite par to ir viena un tā pati, tikai žurnālisti dažādi. Objektīvākais raksts, ko redzēju ir šāds Study finds home birth is safe.

Īsumā – skatoties visas mammas un visas dzemdību vietas, bērnus ir vienlīdz droši dzemdēt gan mājās, gan slimnīcā, gan vecmāšu valdītos dzemdību centros (gan tādos, kas vienā ēku kompleksā ar slimnīcu, gan tādos, kas atsevišķi). Mammām, kas ir jau iepriekš dzemdējušas, rezultāti bērniem ir nedaudz labāki mājās un dzemdību centros nekā slimnīcā (tas netiek uzsvērts, jo statistiski atšķirība nav tik liela). Mammām, kas dzemdē pirmo reizi, mājās ir sliktāki rezultāti, nekā slimnīcās un dzemdību centros. Tāpēc daļa virsrakstu min trīskāršo riska palielināšanos. Vēl jāatzīmē, ka tika mērīta ne tikai mirstība bērnam, bet plaša spektra traumatisms, t.sk. krampji, encefalopātija, kaulu lūzumi, sepse utt. Mājdzemdībās pirmdzemdētājām šo gadījumu skaits bija 9,3 no 1000. Slimnīcās 5.3. Ja skatās tikai bērnu mirstību (no dzemdību sākšanās brīža pēc 37 grūtn. ned. līdz 1 nedēļai), tad mājās 1,3 no 1000 (jeb 6 bērniņi no 4568 dzemdībām), slimnīcā 0,5 no 1000 (jeb 5 no 10626).

Interesanti likās tas, ka vislabākie rezultāti gan pirmdzemdētājām, gan vairāku bērnu mammām bija nevis slimnīcās, bet vecmāšu vadītos dzemdību centros, kas atrodas pie slimnīcas – t.i. vai nu tajā pašā ēkā vai ēku kompleksā. Tur pirmdzemdētājām bērnu mirstība bija 0,3 no 1000 (3 gadījumi no 8349), bet jau dzemdējušām sievietēm – 0,1 no 1000 (1 gadījums no 8322).

Tāpat kā citur veiktajos salīdzinošajos mājdzemdību pētījumos, mājās un vecmāšu vadītos centros “normālas” dzemdības piedzīvoja vairāk sieviešu (mājās 88%, slimnīcā – 58%). Slimnīcās bija ievērojami vairāk ķeizari (11,1% pret 2,8% mājās), epidurālās anestēzijas, stimulēšanas, epiziotomijas, 3 un4 pakāpes plīsumi.

Pētījumā tika minēts arī tas, cik  % sieviešu no mājdzemdībām tiek pārvestas uz slimnīcu – pirmdzemdētājas 45% gadījumu, atkārtoti dzemdējošās ~ 11%.

Dangers of “Crying It Out”. Damaging children and their relationships for the longterm. Psiholoģijas profesores raksts angļu valodā par to, kāpēc bērnus jāmierina, kad tie raud un kāds kaitējums tiek nodarīts viņu fiziskajai, psiholoģiskajai un emocionālajai attīstībai, ja pieturamies iepriekšējās paaudzes bērnu audzināšanas metodei – “lai paraud, ar laiku pārstās raudāt”. Tēma par drošo piesaisti, ko latviski nodarbībā par bērnu emocionālo audzināšanu brīnišķīgi izstāsta Diāna Zande.

Zīdīšana Mongolijā. (angļu val.) Kanādiešu mammas pieredze kādu laiku dzīvojot Mongolijā, kur valda uzskats, ka vislabākie cīkstoņi tiek zīdīti vismaz 6 gadus. Kur mammas piens tiek uzskatīts par labāko ēdienu, ko mamma var dot bērnam, un netiek uzstādīti konkrēti termiņi, kad bērnam jāsāk “atmest”  mammas piens. Vislabākais teikums no raksta: “Es sapratu, ka ir miljoniem veidu kā rīkoties [audzinot bērnu] un es varu izvēlēties jebkuru no tiem”.

P.S. Ja atrodat kādu rakstu, kuru izlasot liekas – to vajadzētu izlasīt arī citiem – pielieciet komentāros, vai atsūtiet mums saiti e-pastā: majdzemdibas@gmail.com