Emīla nākšana pasaulē

Bija silta vasaras diena. Ap pulksten 12 sajutu pirmās kontrakcijas. Ooo, jā, lielā diena klāt.

Grūtniecības laiku biju cītīgi lasījusi vecmātes iedoto grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. Labs “padomdevējs” bija vienmēr pa rokai. Pozitīvi sevi noskaņoju skaistam rezultātam 🙂

Tā lūk, pirmās kontrakcijas, patīkams satraukums..uhh…Pēc, apmēram, 2-3h zvanīju Rudītei, izstāstīju situāciju. Viņa piebilda:”Jā, jauki, lielais notikums tuvojas.” Es biju tik satraukta, ka esmu aizmirsusi mūsu sarunu, bet norunājām vakarpusē ap 18 tikties Jaunpalejās, Patvēruma mājās, jo tur bija organizēta mana bērniņa nākšana pasaulē. Ar katru reizi kontrakcijas kļuva spēcīgākas, un, jo spēcīgākas, jo lielāks uztraukums man bija.

Mājās neviens vairs nesēdēja mierā. Visi ar kaut ko nodarbojās, kaut kur gāja, kaut nevienam nebija nekas svarīgs darāms. Nāca 18. Posāmies ceļā. Māsa bija mans atbalsts un šoferis. 🙂 Ceļā viss bija labi, tikai man bija grūti sēdēt uz vietas, vēlējos ātrāk izkāpt. Nonācām galā, drīz pēc mums atbrauca Rudīte. Sasveicinājāmies, jauki pasmaidījām, jo, te nu, mēs bijām, pilni ar entuziasmu un enerģiju piedzīvot šo skaisto notikumu. Iekārtojāmies, salikām mantas. Māsa ar Rudīti jauki tērzēja, kamēr es staigāju uz riņķi, jo tas man palīdzēja vieglāk pārvarēt kontrakcijas. Bija mierīga un klusa atmosfēra. Saulīte jau lēnām rietēja.

Šādi, laikam ritot, nolēmām, ka dzemdēšu vannā. Rudīte sāka pildīt vannu ar ūdeni. Kad, nu, biju vannā, ieradās bērna tēvs un vēlāk arī Amālija. Mani atbalstīja Rudīte un vēl 3 roku pāri. 🙂 Forši! Tajā dienā mana laika izjūta pazuda, vienkārši pazuda. Vienā mirklī es sapratu, ka ir jau vakars, tuvojas saulriets. Mazais ziķeris nākam, nākdams nāca pie mums..spēcīgas kontrakcijas, grūdieni, elpošana…tas ir palicis atmiņā visspilgtāk. Es nevarēju vairs sagaidīt, kad Emīls būs garo ceļu pieveicis., gribēju viņu redzēt un biju ļoti piekususi. Viss bija raiti, mierīgi, bez stresa. Tad sekoja nākamā kontrakcija un Rudīte pēkšņi piecelās kājās un man saka: “Un, tagad, Lauma, dūšīgi spied!” Un es spiedu. Pulksten 1:32, pasaulē bija ieradies Emīls 🙂 Mēs visi bijām priecīgi!

Advertisements

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Intervija ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri

Saruna ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri par izglītību, ģimenēm, tēviem, savu dzīvi un daudz ko citu. Rakstu variet izlasīt šeit.

Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1

Sēdvanna pēc dzemdībām

Vecmāte Rudīte Brūvere: “Lai izstaipītie ārejo dzimumorgānu (kaunuma lūpas, maksts, starpene) audi un varbūt plīsumiņi/šuves veiksmīgāk sadzītu, iesaku sēdvannas ar ozola mizām un kliņģerītēm.”

Sastāvdaļas:

  • 2 ēdamkarotes ozola mizas
  • 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju, gatavotu ar 2 ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.)

Pagatavošana: 1 litrā ūdens vāra 2 ēd.kar.ozolu mizas apmēram 30 min. Vannā (vai ļoti lielā bļodā), kurā pietiekami daudz remdena ūdens, lai jūtīgās vietiņas būtu ūdenī, ielej šo novārījumu (biezumus var jau pirms vārīšanas iesiet marles sainītī un pēc tam arī pielikt klāt vannai), vēl pievieno 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju,gatavotu ar 2  ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.).

Vannā iešana: Šajā vannā nu sēdi pacietīgi un priecīgi, vismaz 15 –20 minūtes. To dari 2 x dienā, priekšpusdienā un pirms gulētiešanas (vai agrāk). Iekārtojies sēdēšanai cik ērti iespējams – šis ir laiks, ko Tu velti, lai satiktos ar ļoti jauku cilvēku – pati ar sevi. Pameditē – pateicies, paelpo dziļi un atviegloti, palasi kaut ko jauku. Vislabāk būtu, ja fonā skanētu pavisam mierīga klusa noskaņas mūzika. Tu piecelsies no vannas vieglāka un priecīgāka. Tu pati jutīsi, cik ilgi Tev vajag turpināt šīs vannas (es iesaku – divas nedēļas, bet drīkst ilgāk). Ja Tev ir starpenes šuves, tad sāc vannas tikai pēc 4 dienām. Tās ir vajadzīgas, lai šuves nostiprinātos un diegi nesašķīstu pārāk ātri.

 

Brīdinājums!

Gadījumos, kad ir šaubas par pareizu un labu sadzīšanas procesu, nepieciešama vecmātes vizīte mājās (vai konsultācija pie ginekologa – māmiņām, kas nav dzemdējušas mājās). Personīgu un individuālu pēcdzemdību aprūpi nekas nevar aizstāt. Latvijā tā tiek tikai mājdzemdību mammām, kurām ir sava vecmātes aprūpe arī pēc dzemdībām.

Iesaka vecmāte Rudīte Brūvere.

Gustava piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2009.gada 31.maijs

Plānotais laiks: 2009.gada 7. jūnijs

Vecmātes: Dina Ceple (grūtniecības laikā), Rudīte Brūvere (dzemdībās)

 

Ievads

Sestdien, 30. maijā bērnistabā meistars uzstāda zviedru sienu. Meitenes priecīgas. Es arī pamēģinu pakarāties, atbalstīties kaut kur – varbūt dzemdībās noderēs.

Vakarpusē nolemjam aizbraukt pie maniem vecākiem, aptuveni 50 km no mums. Tur gan notiek remonts vannas istabā, un mamma brīdina, ka nekāda liela mazgāšanās nesanāks. Bet mums jau nākošā dienā pa dienu jābrauc atpakaļ, jo vecākajai meitai estrādē koncerts pēcpusdienā, tāpēc šāds apstāklis īpaši nesatrauc. Es gan nosmejos, ka varbūt tomēr nebrauksim, ja nav vannas istabas, kur tad es dzemdēšu. Bet mamma atsaka, ka dīķī vietas diezgan.

Pēc 19.00 esam pie maniem vecākiem, apstaigājam saimniecību. Opis meitenes pavizina ar pļaujmašīnu – traktoriņu, meitenes izšūpojas. Gatis aiziet pamētāt spiningu pa dīķi, bet pabaro tikai odus.

Rakstu Dinai ikvakara īsziņu – esam laukos, bet viss mierīgi. Dina atbild, ka tas labi, jo viņa dzemdē. Es rakstu – forši, tad mierīgi varēsim manas dzemdības gaidīt.

Meitenes aizmieg vēlu pēc 23.00, Gatis skatās filmu par bokseri, es pēc ilgiem laikiem izlasu stāstu no grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” – par trešā bērna piedzimšanu. Pēc 12.00 beidzot laikam aizmiegu.

2.15 eju uz tualeti, kaut kas bišķi notek gar kāju, bet, noslaukot ar salveti, liekas, ka nekas īpašs. Pēc tualetes apmeklējuma gan jūtu, ka tek jau vairāk, uz nenoflīzētās grīdas parādās maza peļķīte. Man viss skaidrs – pirmo reizi man dzemdības sākušās ar augļūdens apvalka pārplīšanu. Man tas liekas smieklīgi – esmu atkal paņemta uz izbrīnu – nebija nekādas priekšnojautas, līdzi arī nekā nav. Ūdeņi ir pilnīgi dzidri un bez kādas smaržas, tas labi.

Aizeju uz istabu, Gatis pamostas un saprot, ka kaut kas notiek. Jau sāk celties un drudžaini krāmēties. Es viņam lieku gulēt, kamēr saņemsim atbildi no Dinas, ko darīt, jo dažreiz taču pēc ūdeņu noiešanas jāgaida vēl diezgan ilgi. Varbūt Dina teiks, ka varam gaidīt rītu un nesteigties? Dina tomēr atbild nekavējoties – brauciet mājās. Gatis noburkšķ – tas jau katram muļķim bija skaidrs. Man atkal jāsmejas. Fiksi sakrāmējam somu, nekā daudz jau līdzi nav. Meitenes paliek guļot. Šī tad arī ir tā atrisināšanās par vecāko bērnu jautājumu, par ko Dina stāstīja – ka vecākiem bērni dzemdībās netraucē. Mēs nebijām domājuši meitenes speciāli sūtīt uz laukiem, bet acīmredzot viņām tur bija jābūt.

Izejot ārā, pie pašām durvīm pogo lakstīgala, pēdējie ceriņi smaržo, debesīs viena pati, bet liela zvaigzne, jau aust rīts. Superīgi! Izbraucam 2.30. Ceļā gandrīz nobraucam stirnu. Uz debesu fona savās ligzdās redzami stāvošu stārķu silueti, tas viss liekas kaut kā īpaši. Arī katrā dziesmā, kas skan pa radio, ir vārdi, kas kaut kā sasaucas ar šo brīdi. Pat tādās, kas man īpašas emocijas iepriekš nav izraisījušas un normālā dvēseles stāvoklī liekas pat banālas, piemēram, „Tumsas” dziesma „Katram savu Atlantīdu” – vēl kāds ir tevī / vēl kāds ar tevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi / krītot cauri debesjumam / acis vaļā ātrāk lejā / tad mēs tevi sameklēsim / tad mēs tevi iemācīsim / kā būt par sevi / kā būt ar sevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi. Tas man gan nemaz neliekas jocīgi, jo man katram bērnam ir sava dzimšanas dziesma, kuras vārdi tobrīd uzrunājuši.

 

Vēršanās

Mašīnā, mazliet pirms 3.00 jūtu, ka sākušās arī regulāras kontrakcijas – pa 12, 10, pat 7 minūtēm. Ogrē iebraucam Nestē, es rakstu Dinai. Viņa atbild, ka vēl dzemdē, vai saucam Rudīti? Iebraucot pagalmā, ap 3.30, rakstu – laikam gan. Saku Gatim, ka man jau grūtniecības vidū pavīdēja kaut kāda nojausma, ka ar Dinu nedzemdēsim. Tolaik gan mēģināju šo domu atvairīt. Varbūt tāpēc arī man bija pretestība rakstīt savu dzemdību plānu, negribējās neko sasapņoties un saplānot.

Mājās šo to piekrāmējam, es lienu gultā, domāju – pagulēšu vēl vai arī pamēģināšu ar meditāciju. Taču nākošā kontrakcija ir tik spēcīga, ka uzreiz pēc tās izlidoju no gultas kā korķis. Nezinu, nebiju paspējusi uz meditāciju noskaņoties vai vienkārši neesmu tam radīta, bet turpinu dzemdības vertikālā stāvoklī, aktīvi rosoties. Meiteņu istabā paapļoju uz bumbas, tiešām mēģinu iekārties jaunajā zviedru sienā. Gatis kaut ko rosās apkārt, tuvumā man viņu nevajag. Pēc laiciņa ielienu gultā, uzlieku U2 koncertu. Slīpi sēdus un ar elpošanu kontrakcijas ir labi paciešamas. 4.30 piezvana Rudīte – ka ir ceļā no savām lauku mājām, bet Rīgā vēl somas jāpaņem. Man kontrakcijas aptuveni pa 7 minūtēm, abas norunājam, ka viņa paspēs atbraukt. Uz koncerta beigām gan sāpes kļūst pārāk stipras, lai gulētu. Kontrakcijas jau pa 5 minūtēm, saku Gatim, lai gatavojas pieņemt dzemdības. Vairākas reizes eju uz tualeti, tad viena pati ieeju bērnistabā, dažas kontrakcijas pārlaižu četrrāpus uz bumbas vai atspiežoties uz zviedru sienu. Ienāk Gatis un redz, ka daudz laika vairs nav. Pēc 6.00 viņš piezvana Rudītei, viņa jau pavisam tuvu.

Tupot četrrāpus pie bumbas meiteņu istabā, jūtu, ka tiešām beigas jau ir tuvu, kontrakcijas ir grūti paciešamas, tādas uz beigām atceros arī no Noras dzemdībām, bet palīdz grūtnieču vingrošanas laikā apgūtajā meditācijā aizķērusies doma – kontrakcija ir salīdzinoši īsa un beidzas tad, kad liekas, ka galīgi jau vairs nevaru. Pāris šādu kontrakciju, un arī Rudīte jau ir klāt – ap 6.30.

Rudīte paklausās tonīšus, tie ir ļoti ņipri un labi, nopriecājamies. Tad viņa prasa, vai gribu, lai paskatās atvērumu. Mani gan tas interesē, bet tā, ka baigi gribētos, lai kāds tur kaut ko skatās, arī nav. Gatis sāk laist vannā ūdeni. Es starp kontrakcijām aizeju līdz gultai, izrādās atvērums jau pilns, manī tas nekādu lielo izbrīnu neizraisa, jau likās, ka tā tas varētu būt. Galviņa jau ir pavisam tuvu pie izejas, bet man spiest vēl negribas. Rudīte saka, ka varbūt vannā nemaz nav jēgas līst un labi, ka neesmu tajā ielīdusi, viņu gaidot. Gatis aizver krānu. Es tāpat četrrāpus pie bumbas tupu gultā, bet iestājies tāds atpūtas brīdis – kontrakcijas ir samērā retas – pa 5 minūtēm – un daudzas ļoti vieglas. Starplaikos runājamies ar vecmāti par visu ko. Aizeju līdz tualetei, tur ieraugu vannu un tomēr liekas, ka gribu vannā. Aizeju līdz istabai, Gatis atkal aiziet laist ūdeni, bet es nākošajā kontrakcijā saprotu, ka nu sāk gribēties spiest un vannā tagad iekāpt un iekārtoties nespēšu, krāns tiek atkal aizgriezts.

 

Izspiešana

Tad nu šī pēdējā pusstunda arī ir tā, kuru var nosaukt par īstām dzemdībām un darbu. Ir patiešām grūti, varbūt vannā būtu vieglāk, nebūtu tāda spiediena un dedzināšanas sajūtas. Bet puika, izrādās, arī vairāk par puskilogramu lielāks par meitiņām. Pluss no sauszemes dzemdībām ir tāds, ka pēc tam nav jākāpj no vannas ārā, turpat gultā varam kūņoties.

Ap 7.00 saku, ka puika varētu piedzimt 7.07, jo man meitas dzimušas septiņas minūtes pēc un septiņas minūtes pirms pilnas stundas. Tikai pirmā pa dienu, otrā vēlu vakarā, šoreiz – no rīta. Rudīte saka, ka uz 7.07 diez vai, bet uz 7.17 gan varētu paspēt. Taču palaižam garām visus termiņus, bērniņš nāk saudzīgi, bet arī to nevarētu nosaukt par ļoti patīkamu procesu. Nu jau kontrakciju laikā spiežu riktīgi, turos pie Gata rokas, bet tas tā – mierinājumam, pašai liekas, ka neturos stipri, jo cenšos visu ķermeni atbrīvot, lai kā gribētos sarauties čokurā. Rudīte iedod glikozes tableti enerģijai, Gatis dod padzerties pēc katras kontrakcijas. Prasu Rudītei, vai viņa kaut ko redz, viņa saka, ka izskatoties blondi matiņi, man kaut kā neticās, bet nu matu krāsa šobrīd nav galvenā, svarīgi, ka kaut kas jau ir redzams. Tad saprotu, ka kājas no tupēšanas jau ir nogurušas, ar vīra un vecmātes palīdzību apguļos uz kreisajiem sāniem, kur atradās bērna muguriņa. Kontrakcijas laikā Gatis manu kāju pietur uz augšu. Šādi laikam man sanāk pavadīt tikai divas kontrakcijas, liekas, ka vienā kontrakcijā bērniņš jau ir gandrīz ārā, bet tomēr ieslīd atpakaļ. No piepūles starpkontrakciju laikā drebu, sajūta ir nepatīkama, galviņa ir tieši Tur. Nākošajā kontrakcijā izspiežu galviņu, tad vecmāte saka – mierīgi, mierīgi, nespied, lai iestiepjas. Tas nav viegli, elpoju ātri un īsi, bet pēc dažām sekundēm, 7.35 bērniņš pagriežas un pats viegli izslīd ārā.

Nespēju noticēt, ka beidzot tas ir noticis, man palīdz pagriezties uz muguras, bērniņu ar dvieli noslauka un noliek man uz krūtīm, sasedz, un tā mēs kādu pusstundu pavadām. Gustavs diezgan skaļi un ilgstoši informē mūs, ko domā par visu šo notikumu, pupu sākumā tikai pasmaržo. Blonds gan Gustavs īsti nav – tāds pats kā pārējie mani bērni, tumši pelēkiem matiņiem (vēlāk gan tie paliek gaišāki nekā māsām, tā kā taisnība vien Rudītei bija). Sejiņa izskatās savādāka nekā māsām pēc dzimšana, tās man abas izlikās pilnīgi vienādas. Dažas dienas pēc dzemdībām gan parādās kaut kāda līdzība ar māsām. Ievēroju, ka Gustavam ir gari nagi. Rudīte saka, ka tas, kā arī baltās ziedītes niecīgais daudzums uz ķermeņa norāda, ka bērniņš ir pilnībā iznēsāts un bijis gatavs nākt pasaulē. Actiņas pirmajā dienā gandrīz vai neiedodas izraudzīt, Gustavs paver tikai niecīgu spraudziņu, pa kuru redzams, ka tās ir tumši pelēkas, kā māsām piedzimstot.

 

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Gatis uztaisa kafiju un maizītes, visi paēdam. Tad Rudīte paņem asinis analīzēm no nabassaites, patausta vēderu – placenta ir atdalījusies, uzraušos ar visu bērnu tupus, ātri izspiežu placentu, tas ir nieks, salīdzinot ar bērna izspiešanu. Visi kopā to izpētām, viss ir iznācis. Diemžēl Rudīte pēc placentas nemākot pateikt, cik dzemdību sievietei vēl priekšā, Dina kādreiz stāstīja, ka to varot. Placenta tiek ielikta saldētavā, lai vēlāk to pārstrādātu homeopātijā.

Tad tiek nosieta un noklemmēta nabassaitīte, vīrs nabassaiti pārgriež, nu esam divi cilvēki. Tāpat dzīvojamies, pļāpājam par mājdzemdībām un dzemdībām vispār, Latvijā un pasaulē, Rudītes „Ģimenes Šūpuli”, vēl šo to. Rudīte sāk rakstīt dokumentus, tas aizņem daudz laika. Gustavs tiek novērtēts ar 9/10/10 punktiem pēc Apgares skalas. Jau drīz aizeju uz tualeti, plīsumu nav, asiņošana arī minimāla. Gustavs pirmo reizi nopietni pievēršas ēšanai, liekas, ka arī ar trešo bērnu šajā jautājumā man paveicies un nav jāmāca, kas darāms. Nevienu poti Gustavs vismaz kādu laiku vēl nesaņems.

Tikai pēc pāris stundām Gustavs tiek nosvērts (3.6kg), nomērīts (55cm) un saģērbts. Tad arī var sākties lielie draugu un radu apziņošanas darbi. Vēlāk Gatis aizbrauc uz konditoreju pēc salātiem un maizītēm, virtuvē ēdam otrās brokastis, Gustavs augšā guļ. Vecmāte mūs visus uzslavē, sabučo un 12.30 dodas mājās.

Gustavs kārtīgi iemieg, mēs ar Gati arī. Pēc 15.00 zvana ģimenes draugs, domāju, ka viņš jau zina par mūsu jaunumiem, bet izrādās, ka viņš ar moci garām braucis un nolēmis iebraukt. Nu ja, īsziņu sūtīju viņa sievai, kas gan arī vēl svētdienas rītā nebija apskatījusies telefonu. Ienācis istabā, viņš manāmi samulst, ieraugot, ka guļam gultā trijatā. Tad draugs aiziet pēc puķēm un tortes, dzeram šampanieti, pirmās svinības ir noorganizētas un dēliņam krustvecāki arī atrasti. Klāt arī mani vecāki ar meitenēm. Pirmā brāli satiek Nora, jo Lote pa taisno devusies uz mēģinājumu estrādē. Abas ir priecīgas, Nora dod bučas, Lote ir uzmanīgāka.

Vakarā vēl sazvanos ar Dinu, viņas balsī vilšanās, ka nav tikusi uz mūsu dzemdībām, bet ko darīt – tāda ir mājdzemdību realitāte. Rudīte ir atdevusi Dinai „parādu” par Noras dzemdībām (Noru gaidot, uzskaitē biju pie Rudītes, bet dzemdēju ar Dinu). Vakars paiet mierīgi, vārot vecmātes ieteiktās tējas. Pirmajā vakarā gan puika mazliet liek jau par sevi manīt. Taču Gatim ļoti labi izdodas mazo nomierināt. Mazliet paskandalējis, Gustavs aizmieg un guļ līdz rītam.

Tādi bija mūsu 2009. gada īpašie Vasarsvētki.

gustavs

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

“Ģimenes šūpuļa” māja gatava uzņemt dzemdētājas

Biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājās “Jaunpalejas”, saskaņā ar 10. februāra Veselības inspekcijas atzinumu, var sākt pieņemt sievietes/ģimenes, kas vēlas sagaidīt savu mazulīti lauku mierā.
Vecmāte Rudīte par to raksta: “Es, Rudīte, no sirds pateicos visām kolēģēm, kuras palīdzēja ar apjomīgajiem rakstu darbiem un medicīnas aprīkojuma apzīmēšanu un sakārtošanu, lai šo mērķi – oficiālu atzinumu beidzot sasniegtu. Paldies arī Ģimenes veselības centram „Stārķa Ligzda”, kura līdzstrādniece joprojām esmu un palieku, sevišķi vecmātei un ārstei Dinai Ceplei un administrācijas vadītājai Vijai Saulītei par ievērojamo atbalstu ar šo iekārtošanas un papīru sakārtošanas pasākumu! Nākamais solis – dibināsim SIA „Ģimenes Šūpuļa Mājdzemdību Prakses centrs”. Bet jau tagad šeit var bērniņu sagaidīt visas sievietes/ģimenes, kuras Jaunpalejās sajūt sev piemērotu vietu, lai šeit dziļā lauku mierā un draudzīgas dabas vidū laistu pasaulē savu bērniņu. Ja tomēr rodas nepieciešamība, stacionārs Vidzemes slimnīcā (Valmierā) ar ļoti labi aprīkotu Dzemdību un arī Jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļu ir viegli sasniedzamā attālumā, jebkurā gada laikā. Turpināsim strādāt pie labas komunikācijas un savstarpējas izpratnes ar šī stacionāra darbiniekiem un arī apkārtnes mediķiem – mūsu aprūpes saņēmēju labā.”

Plašāka informācija par “Jaunpalejām” biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājas lapā.

radibam_DSC_1237-449x300