Nīderlande. Mājdzemdības.

HomebirthnetherlndsNīderlandē ir izveidota oficiāla un veiksmīga mājdzemdību sistēma. Mājdzemdību īpatsvars ievērojami atšķiras dažādos reģionos un pilsētās, taču pētījumi rāda, ka šajā valstī pirmreizējās dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā. Turklāt atkārtotu dzemdību pieredze mājās uzrāda vēl labākus rādītājus kā slimnīcā. Pasaules veselības organizācijas pētījuma rezultātā nebija pierādījumu, ka šī aprūpes sistēma varētu tikt uzlabota palielinot dzemdību skaitu slimnīcās. Tātad, kāds ir šīs gandrīz ideālās sistēmas noslēpums? Kā apvienot labāko no abām pasaulēm – mājdzemdību un slimnīcu – nodrošinot maksimāli komfortablas, drošas un veiksmīgas dzemdības?

Vēsture

homebirthnetherlands2

70. gadu sākumā Nīderlandē mājdzemdību rādītājs bija ap 70%. Šajā desmitgadē tas strauji kritās un 70. gadu beigās jau sasniedza tikai 35% no visām dzemdībām. Tas notika divu iemeslu dēļ:

  1. Vecmāšu profesionālā statusa pasliktināšanās sabiedrības acīs. Tajos laikos vecmātes samaksa bija ļoti zema, kas piespieda jau tā smago darbu darošās vecmātes uzņemties papildus slodzi, lai varētu izdzīvot. Likumsakarīgi, vecmātes sāka uzlūkot kā pārstādājušās, slikti atalgotas un izdegušas darbinieces.
  2. Prakses vajadzības medicīnas un aprūpes studentiem. Tika izdots likums, kas noteica topošajiem ārstiem, medmāsām un citām aprūpes personām apmācību ietvaros praktizēties vismaz 15 dzemdībās. Tas radīja problēmu, jo ātri vien slimnīcās sāka pietrūkt dzemdētāju, ar kurām praktizēties.

Lai situāciju atrisinātu, vecmātēm tika nodrošināta pieeja slimnīcām, kur tās veda dzemdētājas. Tādējādi vecmāšu statuss uzlabojās, tās varēja pieņemt vairāk klientu un līdz ar to arī labāk nopelnīt. Šī tendence turpinājās līdz pat 70. gadu beigām, kad likumsakarīgi mājdzemdību skaits jau bija samazinājies uz pusi. Tas satrauca jaunās vecmātes un bija atlikuši tikai divi rīcības varianti – turpināt starptautisku praksi, padarot dzemdības par medicīnisku procesu, vai arī paturēt veco holandiešu dzemdniecības sistēmu. Vecmātes saprata, ka ir būtiski apstādināt mājdzemdību skaita kritumu. Lai to izdarītu, jo īpaši svarīgs ir grūtniecības skrīnigs, kura laikā atlasa potenciālās mājdzemdētājas un vecmātes var turpināt strādāt ar šīm sievietēm, pasargājot tās no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās. Tas nozīmē, ka dzemdību statistika Holandē vienmēr būs pozitīva, ne tikai pašu mājdzemdību dēļ, bet arī pateicoties skrīningam, kas jau laikus identificē riska grūtnieces. Pārējās dzemdē mājās ar vecmātēm, nodrošinot zemus rādītājus tādām manipulācijām kā ķeizargrieziens, dzemdību ierosināšana, epidurālā anestēzija, u.c. Šī ir tā saucamās ‘holandiešu sistēmas’ priekšrocība.

80. gadu dekāde bija strīdu, cīņas un diskusiju pilns laiks. Vecmātes bija kareivīgi noskaņotas; tām vajadzēja aizstāvēt mājdzemdības, izdodot grāmatas, video un meklējot citas publicitātes iespējas. Nebija viegli lauzt slikto priekštatu par vecmāti, tam nepieciešams valdības atbalsts un izmaiņas politiskā līmenī, paaugstinot samaksu, lai vecmātēm nebūtu tik liela pārslodze un līdz ar to uzlabotos darba kvalitāte (vecmātes pakalpojumus Nīderlandē apmaksā valsts vai veselības apdrošināšanas kompānijas).

Bija nepieciešami arī pētījumi, kas atbalstītu mājdzemdīb praksi, taču vecmātēm tam trūka laika un prasmju. Dzemdību speciālisti atbalstīja dzemdības slimnīcā un veica pētījumus, lai pierādītu, ka mājdzemdības ir bīstamas. Daudzi no šiem pētījumiem izrādījās zemas kvalitātes, taču viens bija skaidrs – esošā skrīninga sistēma Holandē bija izcila un darbojās nevainojami. Turklāt dzemdības slimnīcā uzrādīja stipri augstāku augļa mirstību kā būtu sagaidāms.

Tika izveidota valsts datu bāze, kur datus par grūtniecēm varēja aplūkot gan vecmātes, gan arī dzemdību speciālisti un citi ārsti. Holandiešu valdiba vienmēr ir atbalstījusi vecmātes. Likumā noteikts, ja pilsētā ir pieejama vecmāte, bet dzemdību atbalstu piedāva arī ģimenes ārsts, vecmātei tiks dota priekšroka un tās pakalpojumi klientam nodrošināti bezmaksas, turpretī par ģimenes ārsta asistēšanu dzemdībās klientam jāmaksā pašam. Tādējādi arī cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir nodrošināta laba dzemdību aprūpe. Turklāt Holandē vecmātes ir ieguvušas augstas kvalitātes izglītību un ir līdzvērtīgi medicīnas darbinieki kā ģimenes ārsti, zobārsti vai dzemdību speciālisti.

Dzemdību sistēma

Fakti  
Iedzīvotāju skaits 16,8 milj.
Strādājošas vecmātes 2612
Dzemdību skaits gadā 180 000
Mājdzemdību īpatsvars 29,4%
Dzemdību ierosināšana 15,5%
Ķeizargrieziena operāciju skaits 15,4%
Epidurālā anestēzija 11,3%
Dekrēta atvaļinājums 16 nedēļas
Vecmātes atalgojums/1 grūtnieces aprūpe un dzemdības 1189,09 EUR

Runājot ar sievietēm, vecmātes nemēģina pārliecināt, ka mājdzemdības ir drošas, bet drīzāk norāda, ka visdrošākā vieta dzemdībām ir tā, kur vismazāk iejauksies dzemdību procesā, jo katra iejaukšanās līdzi nes risku mazulim un mātei. Tādēļ, ņemot vērā drošību un apstākļus kā arī sievietes vēlmes un sajūtas, par dzemdību vietu tiek izlemts pašu dzemdību laikā.

Parasti vecmātes dzemdībās ierodas nekavējoties pēc sievietes zvana, novērtē situāciju, pārbauda mazuli, sniedz padomus par komfortu u.c. un dodas prom, atgriežoties tikai tad, kad atvērums ir ap 8 cm. Tā kā vecmāte strādā ar labi zināmu grūtnieci, kuras veselības stāvoklis ir labs un kuru tā iepazinusi grūtniecības aprūpes laikā, nav nepieciešamības konstanti pārbaudīt sievieti un klausīties mazuļa sirds toņus. Galvenais vecmātes uzdevums ir nodrošināt, lai sieviete netiktu nevajadzīgi traucēta un dzemdības varētu norisināties pēc iespējas mierīgi. Protams, tiek ņemtas vērā individuālās vajadzības un dažām sievietēm ir nepieciešama vecmātes klātbūtne visu dzemdību laiku. Pēc dzemdībām vecmāte apmeklē ģimeni vēl 5 vai 6 reizes katru otro dienu, konsultē par krūts barošanu un citiem svarīgiem jautājumiem. Viņai palīdz asistants, māsiņa, kas asistē dzemdībās, kā arī apmeklē ģimeni pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, apskatot mazuli, palīdzot ar mājas darbiem. Šādām māsiņām jāiziet 18 mēnešu apmācība un valsts nodrošina tām atalgojumu.

Vēl viens svarīgs aspekts ir dzemdību sāpes. Vecmātes zin, ka sievietes var paciest šīs sāpes un viņām tās ir vajadzīgas. Ja sāpes ir stiprākas kā parasti, ir iespējams saņemt atsāpināšanas injekciju (Pethidine), taču tad jādodas uz slimnīcu, jo vecmātes pašas nedrīkst to ievadīt. Šis aspekts bieži vien attur sievietes no atsāpināšanas. Turklāt sievietei tiek izskaidrots, ka pretsāpju medikaments kaitēs mazulim. Vecmāšu un dzemdību speciālistu attieksme pret sāpēm un atsāpināšanu ir būtiska iezīme Nīderlandē. To apliecina arī kāds pieredzes stāsts par Amerikāņu māti, kas vēlējusies dzemdēt ‘holandiešu stilā’.

Sieviete no ASV bija precējusies ar holandieti un izlēma dzemdēt viesnīcā Amsterdamā ar vecmāti Astrīdu Limburgu (Astrid Limburg). Kad dzemdības sākās, sieviete piezvanīja vecmātei. Sievietes kliedzieni dzemdībās iesaistīja teju visu viesnīcu, taču, kad atbrauca vecmāte, viņai bija tikai 1 cm atvērums. Viņa teica: “Piedod, esmu kļūdījusies par šo holandiešu lietu – es gribu epidurālo.” Astrīda aicināja sievieti ieiet dušā un piedāvāja vēl vairākas iespējas kā iekārtoties ērtāk, pamainīt pozas u.c. Pēc laika, Astrīda teica: “Tagad es došos prom.” Sieviete bija pārbijusies un iebilda, ka vecmāte nevar viņu tagad pamest, tas esot krimināli. Astrīda norādīja: “Tagad tu dzemdē holandiešu stilā un es vienmēr dodos prom ap šo laiku. Ar tevi viss ir kārtībā, tev labi sanāk. Šādi miljoniem holandiešu sieviešu dzemdē un arī tu to vari.” Vecmāte ieteica arī tēvam iziet pastaigāties parkā. Četras stundas vēlāk dzemdētājas partneris zvanīja un, kad Astrīda atbrauca, sievietei jau bija pilns atvērums. Pēc pus stundas piedzima skaists puisītis. Nākamajā rītā pēcdzemdību aprūpes laikā sieviete aprakstīja savas dzemdības kā ļoti īpašu pieredzi. Kad Astrīda un partneris aizgājuši, viņa stāvēja dušā un nodomājusi – ja jau vecmāte ir aizgājusi, viņai droši vien viss ir kārtībā. Tas deva viņai milzīgu pārliecību un viņa aizmirsa vecmāti, koncentrējoties uz pašām dzemdībām un bija pavisam pārsteigta, kad parādījās vēlme spiest.

Šis stāsts pilnībā parāda holandiešu pamata filosofiju attiecībā uz sāpēm un vecmātes lomu dzemdībās. Ir svarīgi nodot šo spēcīgo ziņu sievietēm un protams valsts sistēma atbalsta šādu vecmātes pieeju.

 

Avoti:

  1. World Health Organisation, 1996, Care in normal birth: a practical guide, Maternal and Newborn Health/Safe Motherhood Unit, http://www.who.int/maternal_child_adolescent/documents/who_frh_msm_9624/en/
  2. Sutcliffe A., The Place of Birth: The Dutch Midwifery System, 2016, Birth International, Midwifery, https://birthinternational.com/article/midwifery/the-place-of-birth-the-dutch-midwifery-system/
  3. Midwifery in the Netherlands, 2012, KNOV, http://www.knov.nl/fms/file/knov.nl/knov_downloads/527/file/Midwifery%20in%20the%20Netherlands%20%28for%20countries%20with%20limited%20internet%20access%29.pdf?download_category=overig

Kādēļ ārstes, medmāsas un citas medicīnas nozares speciālistes izvēlas dzemdēt mājās?

Viens no medicīnas nozares vislabāk glabātajiem noslēpumiem – aizvien lielāks skaits ārstu, medmāsu, ārstu palīgu un citu medicīnas nozares speciālistu izvēlas dzemdēt mājās.

Visbiežāk šīs medicīnas nozares pārstāves par to izvēlas noklusēt.

Viņas nevēlas aizskart savus kolēģus.

Viņas nevēlas zaudēt savas slimnīcas priekšrocības.

Viņas nevēlas zaudēt savas darbavietas.

Savienotajās Valstīs katru gadu piedzimst vairāk nekā četri miljoni bērnu, un dažas no simtiem, ja ne tūkstošiem Amerikas ārstu un medmāsu, kas dzemdē mājās, sāk publiski runāt par šo savu izvēli.

Kādēļ gan vecmāte izvēlētos mājdzemdības?

Tāpēc, ka mājdzemdības ir vismaz tikpat drošas vai visdrīzāk drošākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei no Jēlas universitātes, kas visus savus četrus bērnus ir dzemdējusi mājās.

Tāpēc, ka mājdzemdības ir saudzīgākas nekā dzemdības slimnīcā. Pajautājiet šai medicīnas doktorei, kas cīnījās ar saviem kolēģiem par to, lai atļautu sievietēm slimnīcā izvēlēties dabīgas dzemdības pēc ķeizargrieziena, kā arī dzemdēt bērnus nepareizā guļā / ar kājām pa priekšu. Tagad viņa pieņem mājdzemdības Dienvidkalifornijā, tai skaitā dzemdības ar dvīņiem un nepareizi gulošiem bērniem.

Tāpēc, ka viņas negrib starpenes iegriezumus. Šai medicīnas doktorei  bija pieci.

Tāpēc, ka viņas negrib iejaukšanos, epiziotomiju, vai citas bīstamas, dārgas un bieži nevajadzīgas iejaukšanās.

Tāpēc, ka viņas grib, lai viņu bērni ierodas pasaulē, kas ir mīlestības un laipnības, nevis spožu gaismu un satraukuma pilna.

Viena no medicīnas speciālistēm, kas izvēlējās abus savus mazuļus dzemdēt mājās, ir Džesika Mora, 34gadīga praktizējoša medmāsa un divu bērnu mamma no Petalumas, Kalifornijas.

Džesika veido filmu par medicīnas sabiedrībā notiekošo jauno tendenci par labu mājdzemdībām.

Šo dokumentālo filmu sauc Kādēļ ne mājās?”

Es vakar runāju ar Džesiku pa telefonu. Viņa labprāt piekrita dalīties ar savu (lielisko, iedvesmojošo, skaudību radošo) dzemdību stāstu šajā blogā.

Lai cik brīnišķīgas būtu viņas pieredzes, ja tu esi kā es, Džesikas mājdzemdību stāstu tev varētu būt grūti klausīties.

Es savu pirmo bērnu dzemdēju slimnīcā. Tās nebija labas dzemdības.

Es joprojām esmu pilna nožēlas un skumju par šo izvēli. Varbūt arī tu jūties līdzīgi.

Es vēlos, kaut būtu bijusi tik gudra un atjautīga, kā Džesika.

Taisnība, tas notika pirms interneta ēras. Taisnība, es zināju tikai dažus cilvēkus, kas bija stāvoklī vai ar maziem bērniem. Taisnība, mans vīrs un es abi bijām augstskolā bez ģimenes atbalsta un bez jebkādas iespējas apmaksāt mājdzemdības. Taisnība, man nebija ne jausmas, cik slikti pret mums izturēsies slimnīcā.

Bet man tomēr īsti nav attaisnojuma. Man vajadzēja būt pietiekoši gudrai, lai izdarītu pareizo izvēli. Es biju jauna, vesela un labā fiziskā formā. Grūtniecības laikā pieņēmos svarā tikai par deviņiem kilogramiem. Es plānoju palikt mājās, cik vien ilgi tas bija iespējams. Kas gan būtu varējis noiet greizi?

Man ļoti patika mana vecmāte. Viņa bija gudra un uzjautrinoša un tikai dažus gadus vecāka par mani. Viņai pašai bija 2 bērni, laba humora izjūta, un velnišķīgs smaidiņš. Viņa visu laiku izskatījās nogurusi, bet viemēr bija draudzīga un laipna manu (ļoti īso) vizīšu laikā. Es nezināju, ka neredzēšu viņu ne reizi savu dzemdību laikā. Neviens man nepateica, ka viņa pēctam pie manis nevienu reizi nepienāks, lai pajautātu, kā man gāja dzemdībās vai apjautātos par mana jaundzimušā veselību. Kāpēc gan lai viņa to darītu? Es biju tikai viena no simtiem viņas pacientu, “rūpes” par manu grūtniecību bija viņas darbs. Nekas vairāk.

Vienalga, cik labas attiecības jums ir ar savu ārsti, viņa visdrīzāk NEBŪS pieejama dzemdību laikā, ja vien kaut kas nenoies greizi. Lielākā daļa vecmāšu uzskata vai arī viņām uz to norāda slimnīcu vadība, ka viņu laiks ir pārāk vērtīgs, lai ienāktu un pateiktu jums laipnus vārdus, pamasētu jūsu muguru vai piedāvātu padzerties ūdeni. Tas galu galā nav viņu darbs.

Tāpēc vecmāte atnāk tikai tad, ja dzemdību process ir “apstājies”, lai veiktu kādas manipulācijas. Vai arī, ja viss notiek gludi, viņa parādās izstumšanas brīdī. Tikai tad, ja jūs esat lielāka skaita ārstu prakses aprūpē, jums var palaimēties, ka kāds no jūsu ārstes kolēģiem piedalās jūsu dzemdībās, vienīgais vīriešu dzimtes pārstāvis, tieši tas, kuram nav vairs matu un kurš jūs sabar par “savtīgumu”, vienīgais, kuru jūs nekad iepriekš neesat satikusi.

Ja jums paveicas un māsiņas ir laipnas, jūsu dzemdību pieredze slimnīcā var būt pozitīva. Bet ja jums tiek tādas māsiņas, kā man, tādas, kas rupji iebāž savus pirkstus jūsu makstī pēc 15 stundu dzemdībām un asi noskalda: “Nekā. Pat ne milimetrs”, (par jūsu dzemdes atvērumu), pēc tam ar riebumu novelkot cimdus, aizmetot tos prom un izsteidzoties no telpas, jūs piepilda nožēla, ka izvēlējāties dzemdības slimnīcā.

Es tiku verbāli un fiziski apvainota manu dzemdību laikā slimnīcā Atlantā, Džordžijā. Divas vecmātes un dzemdību pieņemšanas medmāsas, kas pret mani izturējās ar tādu nicinājumu, mani neatceras. Viņiem mana pieredze bija standarta procedūra. Viņiem neko nenozīmēja tas, ka medmāsas atteicās nepielietot epiduriālo anestēziju (to pašu anestēziju, kuru mani iebiedēja pieņemt, kuru es negribēju, un par kuru man pēctam bija jāmaksā milzīga naudas summa). Tas, ka rezultātā man sešas nedēļas bija asiņošana, hemoroīdi, nejūtīga kāja un salauzta sirds pēc mana bērniņa piedzimšanas, ir nebūtiski. Galugalā, viņi vienkārši darīja savu darbu.

Džesikas stāsts ir pavisam citāds. Viņa neizvēlējās mājdzemdības pēc negatīvas slimnīcas pieredzes, kā es to darīju. Viņai jau pirmās dzemdības bija tādas, kā viņa to bija vēlējusies. Maigas, drošas dzemdības pazīstamā vidē.

Protams, aizvien vairāk ārsti un medmāsas izvēlas mājdzemdības.

Viņiem ir tas, kā man nebija. Viņi grib to, ko Džesika izdarīja.

Šeit ir neliels ieskats viņas stāstā un nedaudz vairāk par viņas topošo filmu. Es ziedoju $100 viņas filmas uzsākšanas kampaņai. Ceru, ka jūs arī tā darīsiet:

 

“Ārpus scenārija”, Džesika Mora

 

Es vienmēr biju “labā meitene”. Vecākā meita ģimenē, es vienmēr visiem izdabāju. Ievēroju noteikumus un nekad neiekļuvu nepatikšanās. Darīju lepnus savus vecākus un skolotājus. Pilnīgs pretstats savam jaunākajam brālim.

 

Pirmo reizi izgāju ārpus šī scenārija, kad pēdējā brīdī atteicos no stipendijas studijām Vašingtonas universitātē Seintluisā – pirmkursnieku orientēšanās nedēļas nogales laikā. Es izvēlējos doties uz mazāku, privātu Kristiešu universitāti Arkanzasā.

 

Atkal izgāju no scenārija, apprecoties koledžas laikā. Mani vecāki atguvās, bet sākotnēji bija vairāk kā neapmierināti par nepareizā laika izvēli šim notikumam. Mans tēvs vairāk par visu baidījās, ka es palikšu stāvoklī un nepabeigšu augstskolu. Es daļēji izpirku savu vainu, pabeidzot augstskolu. Izrādījās, mans tēvs veltīgi uztraucās par manu palikšanu stāvoklī. Es pavadīju četrus gadus, mēģinot ieņemt bērniņu un pārcietu divas zaudētas grūtniecības. Visbeidzot mani divi bērni tika ieņemti pateicoties mākslīgajai apaugļošanai.

Es biju medmāsa, kas strādāja jaundzimušo un pediatriskajās intensīvās aprūpes nodaļās. Mana ģimene un draugi uztvēra par pašsaprotamu, ka es savus bērnus dzemdēšu slimnīcā, ka to dara gandrīz 99% sieviešu Amerikā.

Ar tik ļoti “gaidītu” un tehnoloģiski sarežģītu grūtniecību, kādēļ gan lai es riskētu?

Mana izvēle nebija viegla. Es kritiski izvērtēju datus un izsvēru riskus. Rūpīgi izpētīju opcijas. Un nolēmu, ka vislielākā iespēja drošām un nesarežģītām dabīgām dzemdībām būs manās mājās kopā ar cilvēkiem, ko pazinu  un kam uzticējos.

Mana ģimene un daži no maniem kolēģiem tam nevēlējās piekrist.

Bet tad, kad tas beidzot notika, mana dzemdību pieredze bija kaut kas vairāk nekā es pat tiku iedomājusies.

Tā bija manas dzīves visskaistākā un spēcīgākā pieredze.

Kopš tā laika esmu noskaitījusies kā mani draugi un ģimenes locekļi pieredzējuši pilnīgi pretējas dzemdības. Tādas, pēc kurām viņi jutušies bezspēcīgi, nobijušies, satraukti un sakauti.

Esmu arī satikusi vairākus kolēģus un slimnīcu dzemdību speciālistus, kas izvēlējās dzemdēt mājās.

Bieži vien viņi par savu izvēli noklusēja, slēpa no draugiem, ģimenes un kolēģiem. Bet es gribu izstāstīt viņu stāstu. Stāstu, kas potenciāli var paplašināt mājdzemdību izpratni vairāk nekā tas, kā to mēdz attēlot medijos.

Te nu es esmu, atkal izgājusi ārpus scenārija. Veidoju dokumentālu filmu. Esmu praktizējoša ārste un divu bērnu māte. Nekad neesmu apmeklējusi filmu veidošanas skolu. Tas var izklausīties nedaudz traki, bet tieši tas notiek.

Es uzsāku šo projektu, kad manai meitai bija trīs mēneši. Ņēmu līdzi savu piena pumpi uz intervijām un pārskatīju scenārija kopijas, barojot viņu ar krūti. Tas nebija viegli un vēl nav beidzies. Bet, kad vien kļūst grūti, es pārskatu kādas no intervijām vai dzemdībām, ko esam uzfilmējuši.

Šajos dzemdību stāstos ir tik daudz skaistuma un gudrībās, zināšanu un spēka.

Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ar tiem dalīties ar visu pasauli.

Atrašanās ārpus scenārija, kā izrādās, ir vislabākā vieta, kur būt.

Džesika Mora ir praktizējoša ģimenes medmāsa un filmas veidotāja Petalumā, Kalifornijā, kur viņa dzīvo ar savu vīru, diviem bērniem un divām aitām. Viņa šobrīd veido savu pirmo dokumentālo filmu “Kādēļ gan ne mājās?”. Filma ir par slimnīcās strādājošiem dzemdību speciālistiem, kas izvēlas dzemdēt mājās. Jūs variet noskatīties treileri un iegūt vairāk informācijas šeit: www.whynothome.com un atbalstīt šo projektu šeit bit.ly/whynothome.

Dženifera Margulis (http://www.jennifermargulis.net/about/), doktora grāda ieguvēja, atzinības guvusi žurnāliste, bijusī Fulbraita stipendijas saņēmēja un autore grāmatai Tavs mazulis, Tava Izvēle: uzņemties vadību par savu grūtniecību, dzemdību un audzināšanas lēmumiem laimīgākai, veselīgākai ģimenei (izdevniecība Scribner).

Par autori: Dženifera Margulis, doktora grāda ieguvēja, bijusī vecākā biedre Šustera Izmeklēšanas Žurnālistikas Institūtā Brandeis Universitātē, ir atzinības guvusi ceļojumu, kultūras un ģimenes tēmu rakstiece.

Viņa ir autore grāmatai: “Mazuļu bizness: Ko ārsti tev nestāsta, ko korporācijas mēģina tev iepārdot un kā tu vari savu grūtniecību, dzemdības un mazuli “paturēt” pirms viņu peļņas.”

Autore: Dženifera Margulisgalva

Atsauce 

Starptautiskā Mājdzemdību konference Prāgā

Šī gada 7. un 8. novembrī Prāgā tiek rīkota starptautiskā Mājdzemdību konference.

Mērķauditorija ir:

  • vecmātes
  • ārsti
  • studenti, kas studē vecmātību vai medicīnu
  • vecāki un vecvecāki (arī gaidot bērniņu)
  • visi interesenti

Reģistrējoties līdz 15.10.2014., dalības maksa lētāka.

Programma ir interesanta un daudzveidīga. Šāda konference ir pirmais tāda veida notikums Austrumeiropā,

tā sākas jau pēc mēneša, bet vēl iespējams pieteikties. Izmaksas nav ļoti lielas.

Sīkāka informācija šeit.

konference

Interesantais internetā

Sveiki, sveiki!

Vasarā bijām visi nedaudz pazuduši no interneta un mājas lapas. Atgriežamies ar nedaudz neparastu materiālu:

Bārbijas mājdzemdības.

Lai jums jauka skatīšanās 🙂

“Es gribēju dzīvot” – konference par abortu problēmu Latvijā

12. aprīlī Rīgā Latviešu Biedrības namā notika konference “Es gribēju dzīvot: aborts – medicīniska manipulācija vai bērna nogalināšana?”. To rīkoja J. Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība, biedrības “Latvijas Ordeņu brālība” un “Asociācija Ģimene” un fonds “Moral Revolution”.

Par aborta medicīniskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem, populāriem priekšstatiem un to pamatotību runāja psiholoģe Diāna Staņko.

Savu publikāciju  “Katram sava demagoģija” papildināja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, daloties arī personīgā pieredzē par nepieciešamību izšķirties vai dot dzīvību slimam bērniņam.

Misijas “Pakāpieni” vadītājs Viljams Šulcs stāstīja par sieviešu likteņiem un to, kā viņas dažādās dzīves situācijās, sākot gaidīt bērniņu, nonākušas izmisumā, gatavojušās taisīt abortu, bet tad nokļuvušas līdz misijai, kur viņām sniegtā palīdzība devusi jaunu cerību vienlaikus ar izšķiršanos neiznīcināt jauno dzīvību.

Jautājumu, vai nedzimis bērns ir tiesību subjekts, analizēja juriste Natālija Lazukina, salīdzinot dažādu valstu likumdošanu abortu jomā.

Aktrise Olga Dreģe, sestais bērns astoņu bērnu ģimenē, nolasījusi abortā bojāgājušā bērna “Vēstuli no debesīm”, novēlēja mātēm vairāk runāt ar meitām par sarīkojumā apspriesto abortu jautājumu un “katram pašam atbildēt par savu rīcību”.

Noslēgumā, aicinātie  Saeimas frakciju pārstāvji dalījās iespaidos par dzirdēto.

Konferencē arī tika pieņemta rezolūcija par to, ka Latvijā jāveic likumu grozījumi, lai nepieļautu tālāku tautas iznīcināšanu un morālo normu degradāciju. Tā nosūtīta valsts augstākajām amatpersonām un Eiropas Parlamenta deputātiem.

Konferences ierakstu pa daļām vai pilnā versijā iespējams noskatīties internetā Rīgas apriņķa avīzes mājas lapā.

“Īpaši spilgti atmiņā palika beigās rādītais mūsu dižgaru saraksts: Anna Brigadere, Krišjānis Valdemārs, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Krišjānis Barons – viņi bijuši trešais, ceturtais, piektais, vai pat astotais bērns ģimenē. Ja viņu vecāki būtu plānojuši ģimenes ar vienu diviem bērniem, šo kultūras darbinieku mums nebūtu. Un tagad, plānojot miniģimenes, mūsu tauta zaudē nozīmīgu genofonda daļu. (J. Rožkalns)”

Laimīgu jauno gadu! un interesantais internetā 2

Novēlam visiem mūsu lasītājiem daudz laimes, veselības un mīlestības jaunajā gadā! Turpināsim jūs priecēt ar rakstiem un informācijas apkopojumiem.

Kā sarunājušas, divas dzīvesgudras sievietes ir gandrīz vienlaicīgi uzrakstījušas par sievietes vajadzībām dzemdību laikā. Linda Vītuma rakstā  “Par koku ar zariem. Par koku ar saknēm” atgādina: “Vīrieti, ja Tu konkrētajā brīdī, telpā, gaisotnē un kompānijā nespētu nodot spermas analīzes vai mīlēties ar savu sievieti, negaidi, ka sieviete te spēs laist pasaulē Tavu bērnu”. Arī Dina Ceple vēršas pie tēviem un citiem dzemdību atbalstītājiem rakstā “Sievietes emocionālās vajadzības dzemdībās”, papildinot Lindas iesākto tēmu: “Drošā vieta dzemdēšanai mums katrai ir sava. Citai drošību dod iepējama sterlitāte un pieejamais aprīkojums. Citai – sava māja – ierasta un pazīstama. Taču tam dzīvniekam, kas mīt mūsos, drošību dod paslēpšanās no svešām acīm intīmos brīžos. Lai kur arī notiktu dzemdības, iespējami netraucēta vide atvēršanās laikā ir galvenais priekšnoteikums, lai sieviete vispār varētu atraisīt sevī dzemdēšanas spēju. Un dzemdību speciālista klātbūtnei jābūt vērīgai, bet netraucējošai.”

Vēl gribējās padalīties ar ierakstu “Muki” blogā “Par to, ko grūti pateikt”. Piedošanu lūgt nudien nav viegli. Vēl grūtāk ir to lūgt no sirds, nevis tad, kad pienākas. Kā mēs to mācām saviem bērniem? Ivetas padoms: “nespiediet bērnu lūgt piedošanu un solīt to, ko viņš nespēj pildīt. Jo viņš būs spiests šo solījumu pārkāpt un jūs viņam tikai iemācīsiet lauzt doto vārdu. ”

Gadījumā, ja arī jūsu mājās daļa labi domāto un nebūt ne lēto dāvanu jau pussalauztas iegūlušas mantu kastes stūrī, iespējams jums patiks šī tēva atziņas (angļu valodā) rakstā “Piecas visu laiku labākās mantas”. Tas gan nepalīdz brīdī, kad pie veikala plaukta izmisis bērns brēc pēc baisi dārga plastmasas gabala).

Vēlreiz laimīgu jauno gadu vēlot,

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība

Interesantais internetā

Vēlējāmies padalīties ar šādu pagājušās nedēļas laikā interneta plašumos atrasto informāciju:

Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā. Dinas Ceples raksts par to kāpēc reizēm dzemdībās viss notiek ne tā kā plānots. Par to, ka neizbēgami gribas kādu vainot un jābūt lielai drosmei, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.  Par to, ka pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, veiksmīgu dzemdību atslēga ir tieši sievietes rokās. Raksts, kurš var likties skarbs, bet kuru ir ļoti vēlams izlasīt. Īpaši tiem, kuriem dzemdību pieredze vēl tikai priekšā.

Pirtīžas. “Stārķa ligzdas” mājas lapā parādījies brīnišķīgs Dinas Ceples un Aivas Zeidmanes pirtīžu apraksts. Liek sailgoties pēc siltuma – gan pirts siltuma, gan vecmātes roku un sirds siltuma. Apraksts par pirtīžām parastā vannas istabā arī top un drīzumā būs mūsu mājas lapā.

Blood simple. Kā nelielas izmaiņas bērnu ķeršanas praksē varētu izskaust zīdaiņu anēmiju. Raksts (angļu valodā) žurnālā “The Economist” par Zviedijā veiktu pētījumu, kurā pierādīts, ka ļaujot nabas saitei pulsēt vismaz 3 minūtes, ir iespējams ievērojami samazināt zīdaiņu anēmijas gadījumu skaitu. Ne par velti mājdzemdību vecmātes bez vajadzības nabas saiti neaiztiek. Viņas zina, ka ne jau aiz gara laika daba paredzējusi tai nodot bērnam asinis vēl pēc piedzimšanas. Prieks, ka zviedru ginekologs to ir pierādījis zinātniski.

Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study.

Apvienotajā Karalistē veikts apjomīgs pētījums par dzemdību perinatālajiem (bērna) un mātes iznākumiem, vērtējot veselas sievietes ar zema riska grūtniecību pēc plānotās dzemdību vietas. Mediji, izlasot vienu un to pašu pētījumu, nonākuši pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, atkarībā no savas iekšējās pārliecības. Labākie piemēri šādi Pētījums Anglijā: Zema riska dzemdībām nav nepieciešama slimnīca un Pētījumā atklāts, ka mājdzemdības nav drošas. Atkārtošu vēlreiz – pētījums un atskaite par to ir viena un tā pati, tikai žurnālisti dažādi. Objektīvākais raksts, ko redzēju ir šāds Study finds home birth is safe.

Īsumā – skatoties visas mammas un visas dzemdību vietas, bērnus ir vienlīdz droši dzemdēt gan mājās, gan slimnīcā, gan vecmāšu valdītos dzemdību centros (gan tādos, kas vienā ēku kompleksā ar slimnīcu, gan tādos, kas atsevišķi). Mammām, kas ir jau iepriekš dzemdējušas, rezultāti bērniem ir nedaudz labāki mājās un dzemdību centros nekā slimnīcā (tas netiek uzsvērts, jo statistiski atšķirība nav tik liela). Mammām, kas dzemdē pirmo reizi, mājās ir sliktāki rezultāti, nekā slimnīcās un dzemdību centros. Tāpēc daļa virsrakstu min trīskāršo riska palielināšanos. Vēl jāatzīmē, ka tika mērīta ne tikai mirstība bērnam, bet plaša spektra traumatisms, t.sk. krampji, encefalopātija, kaulu lūzumi, sepse utt. Mājdzemdībās pirmdzemdētājām šo gadījumu skaits bija 9,3 no 1000. Slimnīcās 5.3. Ja skatās tikai bērnu mirstību (no dzemdību sākšanās brīža pēc 37 grūtn. ned. līdz 1 nedēļai), tad mājās 1,3 no 1000 (jeb 6 bērniņi no 4568 dzemdībām), slimnīcā 0,5 no 1000 (jeb 5 no 10626).

Interesanti likās tas, ka vislabākie rezultāti gan pirmdzemdētājām, gan vairāku bērnu mammām bija nevis slimnīcās, bet vecmāšu vadītos dzemdību centros, kas atrodas pie slimnīcas – t.i. vai nu tajā pašā ēkā vai ēku kompleksā. Tur pirmdzemdētājām bērnu mirstība bija 0,3 no 1000 (3 gadījumi no 8349), bet jau dzemdējušām sievietēm – 0,1 no 1000 (1 gadījums no 8322).

Tāpat kā citur veiktajos salīdzinošajos mājdzemdību pētījumos, mājās un vecmāšu vadītos centros “normālas” dzemdības piedzīvoja vairāk sieviešu (mājās 88%, slimnīcā – 58%). Slimnīcās bija ievērojami vairāk ķeizari (11,1% pret 2,8% mājās), epidurālās anestēzijas, stimulēšanas, epiziotomijas, 3 un4 pakāpes plīsumi.

Pētījumā tika minēts arī tas, cik  % sieviešu no mājdzemdībām tiek pārvestas uz slimnīcu – pirmdzemdētājas 45% gadījumu, atkārtoti dzemdējošās ~ 11%.

Dangers of “Crying It Out”. Damaging children and their relationships for the longterm. Psiholoģijas profesores raksts angļu valodā par to, kāpēc bērnus jāmierina, kad tie raud un kāds kaitējums tiek nodarīts viņu fiziskajai, psiholoģiskajai un emocionālajai attīstībai, ja pieturamies iepriekšējās paaudzes bērnu audzināšanas metodei – “lai paraud, ar laiku pārstās raudāt”. Tēma par drošo piesaisti, ko latviski nodarbībā par bērnu emocionālo audzināšanu brīnišķīgi izstāsta Diāna Zande.

Zīdīšana Mongolijā. (angļu val.) Kanādiešu mammas pieredze kādu laiku dzīvojot Mongolijā, kur valda uzskats, ka vislabākie cīkstoņi tiek zīdīti vismaz 6 gadus. Kur mammas piens tiek uzskatīts par labāko ēdienu, ko mamma var dot bērnam, un netiek uzstādīti konkrēti termiņi, kad bērnam jāsāk “atmest”  mammas piens. Vislabākais teikums no raksta: “Es sapratu, ka ir miljoniem veidu kā rīkoties [audzinot bērnu] un es varu izvēlēties jebkuru no tiem”.

P.S. Ja atrodat kādu rakstu, kuru izlasot liekas – to vajadzētu izlasīt arī citiem – pielieciet komentāros, vai atsūtiet mums saiti e-pastā: majdzemdibas@gmail.com