Kā mums gāja mājdzemdību ģimeņu salidojumā

Tie, kas netika mums 29.oktobrī Ozolniekos pievienoties, iespējams vēlās zināt kā mums tur gāja, tāpēc izlēmām padalīties iespaidos par notikušo. Uz salidojumu spēja ierasties četras vecmātes un mēs mīļi jo mīļi par to priecājāmies un laipni sagaidījām. Ģimenes sveicienus bija sagādājdina cepleušas arī citām savām vecmātēm un tos mēģināsim viņām nogādāt.

Pirms un pēc oficiālajām uzrunām katrs varējām satikt un aprunāties savā starpā. Mazajiem bija tik daudz kopīga, jo viņi vienmēr tik veikli atrod savstarpēju saikni. Bija dziesmas, dejas un rotaļas, daudz dažādu gardumu un ļoti daudz sveicienu vecmātēm.

Šis pasākums atzīmēja 10 gadus legālām (ar MK noteikumiem regulētām) plānotām ārpusstacionāra dzemdībām – tie ir īsti svētki un svētība, ka Latvijā ģimenes to var piedzīvot, jo ne visur Eiropā to var. Nav iespējams Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā (ļoti reti), Somijā.

Bet plašāk, lai runā dažas bildes, jo šajā pasākumā tāpat kā dzemdībās bija vairāk jušanas nekā faktu, vairāk sajūtu un emociju nekā vārdu, ko izteikt.

Aicinam pievienoties jaunus biedrus Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienībā. Sīkāk šeit

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-003 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-029

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-041

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-065 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-070 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-090 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-101 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-103 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-118 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-133 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-280 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-302

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-314

majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-332 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-336 majdzemdibu-gimenu-salidojums-2016-380

Liels paldies visiem, kas ieradās! Bija prieks satikties!

Advertisements

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju –  viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi.  1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām  un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu,  jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki,  kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies.  Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi  izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt.  Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu,  raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai,  tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu –  tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk  un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk)  – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai  15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Mājdzemdību video stāsts

Mājdzemdību mammas Anetes un viņas meitiņas Amēlijas mājdzedmību pieredze.amelija

Video variet redzēt Māmiņu kluba mājas lapā

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana

 

Amēlijas dzemdību stāsts

Šajās dzemdībās 5. martā plkst 22.52 pasaulē nāca mazā Amēlija, 3650g svarīga un 56cm gara. Dzemdības ilga nepilnas 6 stundas, izstumšanas periods vien 12 minūtes. Manas pirmās dzemdības – mana labākā pieredze, piedaloties Mārai Griezei un Dinai Ceplei.

Trešdienas vakars. Sūtot ik vakara īsziņu Mārai, vairāk piedomāju pie tā, ka pa dienu neesmu jutusi mazo kustamies – vismaz ne tik aktīvi, ka visus iepriekšējos vakarus.  Godīgi sev pavaicājot, vai jutu vispār kādas kustības, atbilde bija „nē”. Rakstot, sapratu, ka nākamajā rītā noteikti jāiet pārbaudīties – jāaizbrauc uz DZN paklausīties tonīšus, lai saprastu, kā mazā jūtas. Atbildes īsziņā Māra rakstīja, lai aizbraucu jau šovakar. Parādījās milzīgs uztraukums, taču nevarēju tam ļaut vaļu – aizgāju uz gultu un mazliet parunājos ar mazo. Bet nekādas reakcijas no viņas puses. Saņēmos un pateicu tētim, ka vajadzētu mani aizvest uz DZN – drošības pēc – pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ar tādu domu arī braucu – dzirdēt, ka viss ir kārtībā, nevis pārbaudīt, ka kaut kas ir slikti. Manāms stresiņš abos manos vecākos, bet es turos, lai pati nepadotos tam. DZN uzņemšanā pastāstu par situāciju un to, ka esmu šeit, lai mazinātu uztraukumu – „nē, sāpju vēl nav”. Uzņemšanā iezvanās telefons, uz kuru vecmāte atbild un sāk atbildēt uz zvanītāja jautājumiem.  Dzirdu, ka klausulē arī skan satraukta balss –  es stāvu un gaidu. Bet blakus sēž otra vecmāte un skatās televizoru. Un tajā brīdī es sapratu – es te ļoti negribu būt. Pēc kāda brītiņa pa telefonu runājošā vecmāte palūdz savai kolēģei mani aizvest un uzlikt klausīties tonīšus – tāda kā reklāmas pauze. Tas ir izdarīts un palieku viena. Redzu, ka toņi ļoti monotoni – bez kāpumiem un kritumiem… Sēžu tur 20 minūtes, signāls brīžiem pārtrūkst, bet beidzot ienāk pie manis un arī mazliet pakomentē, ka neesot pārāk labi. Palūdzu, vai varu pamainīt pozu, apgulties uz sānu – to arī izdaru, nemaz negaidot atbildi. Vecmāte iet pasaukt dakteri, es vēl 15 minūtēs palieku viena. Bez izmaiņām.  No dakteres atskan jautājums, kādi man esot plāni. Šajā situācijā gan vairāk gribējās uzklausīt viņu viedokli par to, ko vajadzētu darīt, kāda ir situācija un kas notiek. Saku, ka plānoju dzemdēt mājās un nezinu, ko tagad darīt.  „Zvaniet vecmātei un prasiet, ko darīsiet, lai mēs zinām, ko tālāk”. Umm… Piezvanu Mārai un iedodu telefonu dakterei, lai viņa nokomentē situāciju, jo es pati biju diezgan apjukusi un, kaut gan man ir vecmātes izglītība, tajā brīdī analizēt savu situāciju no medicīniskās puses galīgi nesanāca. Daktere saka, ka vajadzētu stāties grūtnieču nodaļā, pārrakstīt toņus – „un jums ir sāpes ik pēc 4 minūtēm”, bet tā kā nesaņēmu nekādus paskaidrojumus par to, ko tas dod, kāda šobrīd ir situācija, riski braucot mājās, ieguvumi paliekot.. nekā! Es nepalikšu te. Parakstījos par to, ka atsakos stāties stacionārā, dodos prom. Sazvanu Māru un iestājas pilnīgs miers. Iekšēji jūtu, ka viss būs labi, arī Māras uzticība man un mana uzticība viņai ļauj mierīgi iemigt un sagaidīt rītu.  No rīta dodos uz Stārķa Ligzdu pierakstīt toņus vēlreiz. Nav nekādu lielo uzlabojumu, sarunājam, ka šodien svinēsim dzimšanas dienu  – kaut gan vēl pati neko nejutu. Jā, vēders regulāri savelkas, bet bez sāpēm.  Sarunāju pēcpusdienā aizbraukt vēlreiz paklausīties un paskatīties kā mums iet. Pa dienu sāk dalīties gļotu korķis, mazliet smagāka sajūta vēderā, apskatīties, kā mums iet, ierodas arī Dina Ceple : „nu šodien tad dzemdēsim…  mājās”. Tāds prieks! Un miers. Un pārliecība par sevi un to, ka būšu pašu foršāko un jaukāko cilvēku aprūpē. Dodos mājās pagulēt, bet gulēšana nesanāk, jau pēc brīža sakas sāpes. Esmu viena un kaut gan dzemdību plānā bija zvanīt draudzenei-jaunajai vecmātei, lai pievienojas… tajā brīdī negribējās nevienu, bet ļauties procesam. Izmantoju telefona aplikāciju kontrakciju skaitīšanai… Pēkšņi manu, ka pagājusi jau vairāk kā stunda un sāpes ir regulāras (ik pa 3minūtēm, 1 minūti garas) – zvanu Mārai un viņa jau pēc neilga brīža ir klāt. Pārlaižu sāpes četrrāpus dzīvojamās istabas dīvānā, bet Māra sakārto guļamistabu dzemdībām.  Atskan uzmundrinoši vārdi, ka viss iet uz priekšu, ka man labi izdodas… Atslēdzos no šīs pasaules un koncentrējos tikai uz sevi. Pēc brīža noiet ūdeņi, esot zaļgani, bet es jutos drošāka un pārliecinātāka kā jebkad, ka viss notiek tā, kā tam jābūt un nekur citur ar nevienu citu man nevajadzētu būt – bet šeit ar savu vecmāti. Kādā brīdī ierodas Dina, es pēc brīža esmu jau uz grīdas tupus… Uznāk milzīgi drebuļi – tie gan pamatīgi traucē, pašai karsti, bet viss trīc. Dzemdības jau diezgan aktīvas un saprotu, ka līdz guļamistabai nemaz netiksim.  Viens no tādiem spilgtiem momentiem dzemdību laikā: esmu pusguļus uz grīdas, kontrakcijas uz brīdi šķiet pārgājušas, ķermeni pārņēmuši drebuļi un manas vecmātes aiziet vārīt kafiju, sakot, lai tagad es pati padzīvojos ar sevi. Mēģinu atslābināties un atpūsties, koncentrēties uz elpošanu, bet pēc brīža uznāk tāds mežonīgs iekšējs spēks (ne īsti fizisks, bet tāda kā iekšēja cīņa, agresija, kad ķermenis ar prātu cīnās – „saņemies, izdari to līdz galam, beidz vaidēt un sāc strādāt!”). Blakus jau atkal ir abas vecmātes, viena no mugurpuses balsta, otra no priekšas – „mēs esam jau tuvu, vel tikai drusciņ”. Atskan vārdi, ka vēl maksimums pus stunda… Bet pagāja pāris minūtes un mans mazais zaķīts jau bija man rokās. Tik ļoti mīļi.  Un viss ir kārtībā – gan viņa, gan es jūtamies labi. Pati pārgriežu nabassaiti  – tas ir spēcīgi. Grīda pludo daudzajos ūdeņos, pieķeru sevi pie domas „ups, nu gan bardaciņš”, bet tad es esmu jau iekārtojusies gultā, kamēr mīļoju savu mazo, istaba jau sakārtota, viss tīrs, mana mazā dūdiņa jau pie krūts.. Es esmu tik laimīga! Un neizmērojama mīlestība un pateicība arī vecmātēm – Mārai un Dinai.  Fantastiska komanda. Sazvanu savu ģimeni, kas ierodoties, arī pārsteigti, kāds miers mājās un „nemaz neizskatās, ka bijušas dzemdības, bet gan meiteņu pasēdēšana”. Un tā arī jābūt. Manā gadījumā pats svarīgākais, kas lika izvēlēties dzemdības mājās, bija, nevis iespēja izmantot visu telpu, iet vannā, sadegt sveces, uzlikt mūziku, bet gan iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas savā starpā viens otram uzticas – no sākuma līdz galam, kas strādā kā vienota komanda, saprotas savā starpā  – tas rada tādu milzīgu drošības sajūtu, ko nevar noķert tad, ja kāds par kāda rīcības pareizību šaubās.

Obligāti jāpiemin arī pēcdzemdību vizītes, kuru laikā sajūti, ka visu dari labi, ka viss izdodas un viss izdosies. Iedvesmojoši vārdi, mīļums un rūpes – gan par mazo, gan mani – un tas ir nenovērtējami. Milzīgs paldies! Vēlreiz un vēlreiz.

Anete Baškevica

9menesi.wordpress.lv