Šajās dzemdībās 5. martā plkst 22.52 pasaulē nāca mazā Amēlija, 3650g svarīga un 56cm gara. Dzemdības ilga nepilnas 6 stundas, izstumšanas periods vien 12 minūtes. Manas pirmās dzemdības – mana labākā pieredze, piedaloties Mārai Griezei un Dinai Ceplei.

Trešdienas vakars. Sūtot ik vakara īsziņu Mārai, vairāk piedomāju pie tā, ka pa dienu neesmu jutusi mazo kustamies – vismaz ne tik aktīvi, ka visus iepriekšējos vakarus.  Godīgi sev pavaicājot, vai jutu vispār kādas kustības, atbilde bija „nē”. Rakstot, sapratu, ka nākamajā rītā noteikti jāiet pārbaudīties – jāaizbrauc uz DZN paklausīties tonīšus, lai saprastu, kā mazā jūtas. Atbildes īsziņā Māra rakstīja, lai aizbraucu jau šovakar. Parādījās milzīgs uztraukums, taču nevarēju tam ļaut vaļu – aizgāju uz gultu un mazliet parunājos ar mazo. Bet nekādas reakcijas no viņas puses. Saņēmos un pateicu tētim, ka vajadzētu mani aizvest uz DZN – drošības pēc – pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ar tādu domu arī braucu – dzirdēt, ka viss ir kārtībā, nevis pārbaudīt, ka kaut kas ir slikti. Manāms stresiņš abos manos vecākos, bet es turos, lai pati nepadotos tam. DZN uzņemšanā pastāstu par situāciju un to, ka esmu šeit, lai mazinātu uztraukumu – „nē, sāpju vēl nav”. Uzņemšanā iezvanās telefons, uz kuru vecmāte atbild un sāk atbildēt uz zvanītāja jautājumiem.  Dzirdu, ka klausulē arī skan satraukta balss –  es stāvu un gaidu. Bet blakus sēž otra vecmāte un skatās televizoru. Un tajā brīdī es sapratu – es te ļoti negribu būt. Pēc kāda brītiņa pa telefonu runājošā vecmāte palūdz savai kolēģei mani aizvest un uzlikt klausīties tonīšus – tāda kā reklāmas pauze. Tas ir izdarīts un palieku viena. Redzu, ka toņi ļoti monotoni – bez kāpumiem un kritumiem… Sēžu tur 20 minūtes, signāls brīžiem pārtrūkst, bet beidzot ienāk pie manis un arī mazliet pakomentē, ka neesot pārāk labi. Palūdzu, vai varu pamainīt pozu, apgulties uz sānu – to arī izdaru, nemaz negaidot atbildi. Vecmāte iet pasaukt dakteri, es vēl 15 minūtēs palieku viena. Bez izmaiņām.  No dakteres atskan jautājums, kādi man esot plāni. Šajā situācijā gan vairāk gribējās uzklausīt viņu viedokli par to, ko vajadzētu darīt, kāda ir situācija un kas notiek. Saku, ka plānoju dzemdēt mājās un nezinu, ko tagad darīt.  „Zvaniet vecmātei un prasiet, ko darīsiet, lai mēs zinām, ko tālāk”. Umm… Piezvanu Mārai un iedodu telefonu dakterei, lai viņa nokomentē situāciju, jo es pati biju diezgan apjukusi un, kaut gan man ir vecmātes izglītība, tajā brīdī analizēt savu situāciju no medicīniskās puses galīgi nesanāca. Daktere saka, ka vajadzētu stāties grūtnieču nodaļā, pārrakstīt toņus – „un jums ir sāpes ik pēc 4 minūtēm”, bet tā kā nesaņēmu nekādus paskaidrojumus par to, ko tas dod, kāda šobrīd ir situācija, riski braucot mājās, ieguvumi paliekot.. nekā! Es nepalikšu te. Parakstījos par to, ka atsakos stāties stacionārā, dodos prom. Sazvanu Māru un iestājas pilnīgs miers. Iekšēji jūtu, ka viss būs labi, arī Māras uzticība man un mana uzticība viņai ļauj mierīgi iemigt un sagaidīt rītu.  No rīta dodos uz Stārķa Ligzdu pierakstīt toņus vēlreiz. Nav nekādu lielo uzlabojumu, sarunājam, ka šodien svinēsim dzimšanas dienu  – kaut gan vēl pati neko nejutu. Jā, vēders regulāri savelkas, bet bez sāpēm.  Sarunāju pēcpusdienā aizbraukt vēlreiz paklausīties un paskatīties kā mums iet. Pa dienu sāk dalīties gļotu korķis, mazliet smagāka sajūta vēderā, apskatīties, kā mums iet, ierodas arī Dina Ceple : „nu šodien tad dzemdēsim…  mājās”. Tāds prieks! Un miers. Un pārliecība par sevi un to, ka būšu pašu foršāko un jaukāko cilvēku aprūpē. Dodos mājās pagulēt, bet gulēšana nesanāk, jau pēc brīža sakas sāpes. Esmu viena un kaut gan dzemdību plānā bija zvanīt draudzenei-jaunajai vecmātei, lai pievienojas… tajā brīdī negribējās nevienu, bet ļauties procesam. Izmantoju telefona aplikāciju kontrakciju skaitīšanai… Pēkšņi manu, ka pagājusi jau vairāk kā stunda un sāpes ir regulāras (ik pa 3minūtēm, 1 minūti garas) – zvanu Mārai un viņa jau pēc neilga brīža ir klāt. Pārlaižu sāpes četrrāpus dzīvojamās istabas dīvānā, bet Māra sakārto guļamistabu dzemdībām.  Atskan uzmundrinoši vārdi, ka viss iet uz priekšu, ka man labi izdodas… Atslēdzos no šīs pasaules un koncentrējos tikai uz sevi. Pēc brīža noiet ūdeņi, esot zaļgani, bet es jutos drošāka un pārliecinātāka kā jebkad, ka viss notiek tā, kā tam jābūt un nekur citur ar nevienu citu man nevajadzētu būt – bet šeit ar savu vecmāti. Kādā brīdī ierodas Dina, es pēc brīža esmu jau uz grīdas tupus… Uznāk milzīgi drebuļi – tie gan pamatīgi traucē, pašai karsti, bet viss trīc. Dzemdības jau diezgan aktīvas un saprotu, ka līdz guļamistabai nemaz netiksim.  Viens no tādiem spilgtiem momentiem dzemdību laikā: esmu pusguļus uz grīdas, kontrakcijas uz brīdi šķiet pārgājušas, ķermeni pārņēmuši drebuļi un manas vecmātes aiziet vārīt kafiju, sakot, lai tagad es pati padzīvojos ar sevi. Mēģinu atslābināties un atpūsties, koncentrēties uz elpošanu, bet pēc brīža uznāk tāds mežonīgs iekšējs spēks (ne īsti fizisks, bet tāda kā iekšēja cīņa, agresija, kad ķermenis ar prātu cīnās – „saņemies, izdari to līdz galam, beidz vaidēt un sāc strādāt!”). Blakus jau atkal ir abas vecmātes, viena no mugurpuses balsta, otra no priekšas – „mēs esam jau tuvu, vel tikai drusciņ”. Atskan vārdi, ka vēl maksimums pus stunda… Bet pagāja pāris minūtes un mans mazais zaķīts jau bija man rokās. Tik ļoti mīļi.  Un viss ir kārtībā – gan viņa, gan es jūtamies labi. Pati pārgriežu nabassaiti  – tas ir spēcīgi. Grīda pludo daudzajos ūdeņos, pieķeru sevi pie domas „ups, nu gan bardaciņš”, bet tad es esmu jau iekārtojusies gultā, kamēr mīļoju savu mazo, istaba jau sakārtota, viss tīrs, mana mazā dūdiņa jau pie krūts.. Es esmu tik laimīga! Un neizmērojama mīlestība un pateicība arī vecmātēm – Mārai un Dinai.  Fantastiska komanda. Sazvanu savu ģimeni, kas ierodoties, arī pārsteigti, kāds miers mājās un „nemaz neizskatās, ka bijušas dzemdības, bet gan meiteņu pasēdēšana”. Un tā arī jābūt. Manā gadījumā pats svarīgākais, kas lika izvēlēties dzemdības mājās, bija, nevis iespēja izmantot visu telpu, iet vannā, sadegt sveces, uzlikt mūziku, bet gan iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas savā starpā viens otram uzticas – no sākuma līdz galam, kas strādā kā vienota komanda, saprotas savā starpā  – tas rada tādu milzīgu drošības sajūtu, ko nevar noķert tad, ja kāds par kāda rīcības pareizību šaubās.

Obligāti jāpiemin arī pēcdzemdību vizītes, kuru laikā sajūti, ka visu dari labi, ka viss izdodas un viss izdosies. Iedvesmojoši vārdi, mīļums un rūpes – gan par mazo, gan mani – un tas ir nenovērtējami. Milzīgs paldies! Vēlreiz un vēlreiz.

Anete Baškevica

9menesi.wordpress.lv