Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tās ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav par to, ka mājās ir labāk vai sliktāk kā slimnīcā. Mājdzemdības nav par vietu, veidu vai pozu, bet tās ir par cieņu pret dzemdējošo mammu un bērniņu, dodot viņiem laiku, iedrošinājumu un atbalstu.

Mājdzemdības ir par atbildību, ko sieviete uzņemas pati par savām radībām – viņa pati tām gatavojas, viņa tās izsapņo, pieraksta, plāno un gaida. Sieviete  pati dzemdības izdzīvo, piedzīvo, pārelpo sāpes, viņa ir iekšā savās dzemdībās, uzņemoties pilnu atbildību par bērniņa piedzemdēšanu un savā sievišķībā dod dzīvību mazam cilvēkam, kurš tikko ienāk pasaulē. Mājdzemdības ir par cieņu, ko sieviete sniedz sev un savam jaundzimušajam bērnam.

Psihologi jau sen ir pierādījuši, ja vadītājs gaida no padotā vairāk un vairāk prasa, tad padotais ātrāk sasniedz izaugsmi un vairāk izdara. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, ja vecmāte tic un uzticās, ka sieviete varēs un piedzemdēs, tad lielākoties viņa to arī var. Pozitīva dzemdību pieredze, kad sieviete ir izdarījusi gandrīz neiespējamo pārvarot sevi, sniedz ārkārtīgi lielu pārliecību par sevi, ka ir pārdzīvots vai izdarīts kaut kas citreiz prātam neaptverami grūts.

Tas sievietei dod dziļāku jeb jaunu pašapziņas līmeni, ka to varēju izdarīt “Es pati” un tieši “Es pati” ar saudzīgu atbalstu nevis kāds mani stumdīja, komandēja, regulēja, deva tabletītes, turēja, baroja, vilka, grūda utt. Stacionārā bieži atbildība par dzemdēšanu tiek no sievietes novelta (jeb viņa pati to automātiski atdod autoritatīvajiem mediķiem, jo “tāda ir sistēma”), kas patiesībā nav pareizi, jo dzemdē sieviete, dzemdē dzemde un hormoni – pati sieviete dzemdē, viņa ir savu “dzemdību ķeizariene”. Mājdzemdībās visi apkārtējie ir klāt, lai atbalstītu sievieti, kas laiž pasaulē bērniņu. Stacionārā ir svarīgs galvenokārt galarezultāts – vesels bērns un vesela sieviete, attiecīgi mērķis attaisno līdzekļus. Slimnīcā procesam ir pakārtota loma, bet mājdzemdībās tieši process ir svarīgs, to piedzīvo visi soli pa solim esot “šeit un tagad”.

Mājdzemdībās, protams, vesels bērniņš un vesela mamma  arī ir vissvarīgākie, bet tāpēc dažreiz mājdzemdībās piedalās vairākas vecmātes, ja ir paredzamas kādas komplikācijas. Centrālā un galvenā persona jebkurā gadījumā ir sieviete, viņa jūtās aprūpēta, viņa zin, ka kāds ir tepat un visu uzrauga, kontrolē, bet viņa var nodoties savām dzemdībām.

Slimnīcās nereti sievietes ir pamestas uz vairākām stundām vienas bez jebkāda atbalsta un var justies ļoti vientuļi, izmisušas un satrauktas, jo nezina, kas notiek vai cikos kāds atnāks, vai kā viņu pasaukt. Sevišķi, ja tās ir pirmās dzemdības. Mājās tādas sajūtas nekad nav, jo kāds ir klāt un iedrošina, ka viss iet uz priekšu, viss virzās pareizi. Iedrošinājums no ārpuses ir arī būtisks.

Katrs cilvēks var izvēlēties kā viņš iet dušā, cik ilgi, cik ilgi ēd un tamlīdzīgi. Mēs katrs esam dažādi, katrs savas ikdienas darbības daram savā laikā, savā ritmā. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, kuru ritms nav ieliekams kaut kādā laika, pozas vai vietas rāmī. Bērniņa ieņemšana ir dabīgs process, bērniņa iznēsāšana tāpat, arī dzimšana ir fizioloģisks, dabīgs process, kam parasti nav vajadzīga medicīniska iejaukšanas, ja ir vieds vecmātes atbalsts un maiga palīdzība.

Mājdzemdībās arī sieviete un jaundzimušais bērniņš piedzīvo to, ka viņiem tiek dots “viss pasaules laiks” (iespēju robežās), lai dzimtu, lai būtu. Pēc dzimšanas mazais tiek uzrunāts, pirms viņu vecmāte paņem. Ja ir iespējams, ir aptumšots apgaismojums, bērniņu ņem un aprūpē lēnām, cieņpilni. Tas ir pilnīgs pretstats slimnīcas straujajam ritmam. Protams, viss notiek šādi, ja nav nekādu komplikāciju.

Tāpēc mājdzemdības nav par to, ka slimnīcā ir labāk vai sliktāk, bet par to, ka slimnīcā sievietei nav vairs kontroles, nav vairs atbildības par savām dzemdībām. Bet kurš gan cits dzemdē, ja ne sieviete? Kurš gan cits ir atbildīgs par sevi un savu dzimstošo mazuli, ja ne māmiņa? Nevienam nav burvju stabulītes ar ko izvilināt bērniņu no dzemdes, šis darbs ir tikai dzemdējošās māmiņas ziņā!

Autors: Māra Veselova