Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad  šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

 

Avots: Kas jauns

Advertisements

Saruna ar Lindu Rozenbahu – dūlu un mājdzemdību mammu

Ikviena sieviete, izņemot retus gadījumus, sapņo kļūt par māti. Ieraugot divas laimīgās strīpiņas, dažas izjūt eiforiju no ilgi gaidītā brīža, iespējams, kādai tas ir liels pārsteigums. Neatkarīgi no situācijas, sākas izmisīga informācijas pētīšana internetā par to, kas ir labi vai slikti –  šeit reizēm nav viegli atrast kopīgu saucēju. Un līdz ar termiņu pieaug arī uztraukums par pašu atbildīgāko – dzemdībam. Šeit draudzeņu, mammu un televizora iespaidā mums jau ir izveidojusies biedējošā aina. Vēl jo vairāk, ja grūtniecības un dzemdību pieredze jau ir piedzīvota, un ja tā ir bijusi rūgta. Tad kā lai rīkojas, kad no informācijas pārpilnības esam galīgi apjukuši vai baidāmies vēl reiz ciest neveiksmi, pat pie labiem medicīnieskiem rādītājiem? Kur lai meklē sirdsmieru, lai mazā brīnuma ienākšana lielajā pasaulē būtu kvalitatīva un patīkama?

 baby-hand-847819_1920

Pēdējā laikā azivien lielāku popularitāti gūst dūlas  – pie kurām grūtnieces vēršas ar šāda rakstura jautājumiem. Acīmredzot, ne velti. Taču sīkāk mums par to pastāstīs viena no pirmajām dūlām Latvijā, grāmatas  “Gaidības un radības ar prieku” autore, 3 bērnu māmiņa, šarmantā Linda Rozenbaha.

Vairāk lasi šeit.

Par gaidīšanas laika un dzemdību neizdzēšamo pieredzi

Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.
Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka lielpregnant-775036_1920 (1)āka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

 

Vaiāk lasi šeit, ko par to visu saka Anna Krumpāne

Pēc dzemdībām

Pēc dzemdībām jaunajai māmiņai atbalsts ir vajadzīgs tikpat ļoti kā dzemdībās un pirms dzemdībām, jo papildus jāuzņemās rūpes ne tikai par sevi, bet arī par bērniņu. Mainās māmiņas hormonu līmenis, mainās ikdiena, kas arī dod papildus emocionālo un fizisko stresu ķermenim un prātam. Īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, māmiņa var justies apjukusi, sagurusi un nedroša par to, kā tikt galā ar visu jauno dzīvi kā mammai. Iesakam jau pirms dzemdībām domāt par to kāda būs dzīve ar bērniņu, kurš un kā varēs palīdzēt.

Mājdzemdību mammas iesaka šādus atbalsta pasākumus

baby

Stefa piedzimšana

Stefa piedzimšana

Stefs ir mūsu otrais bērniņš. Kad māsai bija 9 mēneši, uzzinājām, ka gaidām otru mazuli. Tad nu sanāca tā, ka abiem ir tikai pusotra gada vecuma starpība.

Grūtniecība noritēja labi, tikai vēders izauga daudz ātrāk. Jau 6. mēnesī likās, ka nu gan būs gana, pietiek augt! Dzemdībām nekā īpaši negatavojāmies, jo viss jau daudz maz bija zināms. Skaidrs bija viens – gribējām to pašu vecmāti Aiju Mikovu, kura bija pirmajās dzemdībās klāt un vēlējāmies izmantot to pašu iespēju kā pirmajās dzemdībās – dzemdēt ūdenī (baseinā) un mājās.

Viena rūpe mums tomēr bija – vajadzēja pašiem sagādāt savu baseinu, jo atcerējāmies, cik ilgi iet vecmātes lielā baseina uzstādīšana un piepildīšana ar ūdeni. Tā kā cerējām, ka otrās dzemdības varētu būt ātras, domājām, ka šādam procesam noteikti nebūs laika. Mani pūliņi oktobra vidū iegādāties parastu bērnu baseinu vismaz 60cm augstumā un ne vairāk kā 120cm diametrā, cieta neveiksmi, jo, kā man visi pārdevēji atbildēja, neesot sezona un noliktavas ir tukšas. Paldies vienai no mammām, kura aizdeva mums savu baseiniņu! Bez tā droši vien nebūtu izdevies realizēt sapni par atkārtotām dzemdībām ūdenī.

Bija oktobra vidus, noliktais dzemdību datums vēl bija tālu – 9. novembris (būtu jau jauki, jo māsai dzimšanas diena arī ir 9. datumā). Pirmās dzemdības gan bija 2 nedēļas pirms noliktā termiņa, taču vecmāte teica, ka šīs var būt arī 2 nedēļas vēlāk, lai lieki nesaceros. Klusībā gan cerēju, ka varētu būt ātrāk par nolikto laiku 9.novembri, jo pēdējais mēnesis lielā vēdera dēļ likās tik ļoti „smags”.

Bija 30. oktobris, gājām ar draudzeni pasēdēt mazā restorāniņā netālu no savām mājām. Viņai bija dzimšanas diena un mums to vajadzēja nosvinēt. Pasūtījām gana daudz ēdienu un lielisku saldo (kārtīgu porciju). Turpceļā jutu, ka nedaudz velk vēderu, bet tam īpaši nepievērsu vērību, jo pēdējā mēnesī šādas sajūtas mani piemeklēja diezgan bieži un tieši pastaigu laikā. Mājās atnākot, gatavojos uz gulēšanu. Bija jau gandrīz 22:00 un tas bija tipiski, ka nogurums pēdējos mēnešus gulētiešanas laiku bija pabīdījis uz 21:00 – 22:00. Vīrs jau gulēja kopš 19:00, kad bija ielicis gulēt meitu. Tanī vakarā nevarēju iemigt, mani mocīja nedaudz slikta dūša. Likās, ka restorānā būs par daudz visādu labumu apēsts. Gāju uz wc un secināju, ka caureja… Nodomāju, ka tas droši vien dēļ tās lielās saldā porcijas. Gāju gulēt, bet ar nelielu satraukumu, jo caureja pirmajā grūtniecībā bija priekšvēstnesis dzemdībām, jo pēc tam sākās regulāras kontrakcijas jau ar 15min intervālu. Centos nomierināties un iemigt…bet atkal jāskrien. Tā dīvaini savilka vēderu un piefiksēju, ka pagājušas kādas 10-15min no iepriekšējā wc apmeklējuma. Tā kādas 4x cēlos un gāju, līdz beidzot sapratu, ka iespējams jau tagad sākas dzemdības! Līdz noliktajam datumam vēl bija gandrīz 2 nedēļas (11 dienas). Pie sevis tik nodomāju, ka varbūt mazais gluži tāpat kā māsa izdomājis, ka nedaudz jāpasteidzas ar pasaules ieraudzīšanu savām acīm (māsa piedzima 14 dienas pirms noliktā datuma).

Pulkstens rādīja 23:00. Pamodināju vīru un teicu, ka laikam sākušās dzemdības, bet ka īsti droša neesmu, jo tomēr tā savilkšanas sajūta uznāca neregulāri, ar 10-15-20min intervāliem. Viņš uzreiz teica – zvanām vecmātei. Es par to nebiju tik pārliecināta, jo varbūt tas būs veltīgi, varbūt tomēr tā ir tikai viltus trauksme. Negribējās tik vēlu vakarā vecmāti lieki ramdīt. Pagaidījām vēl 3 tādas dīvainās vēdera savilkšanās, iegāju arī dušā un pēc tam biju pārliecināta – jāzvana. 23:30 sazvanījām vecmāti. Izstāstīju viņai par caureju, dušā būšanu un kontrakciju intervāliem, uz ko viņa atbildēja, ka ieteicams būtu pagulēt un atpūsties, cik vien iespējams, jo viss vēl tikai sākas un tad lai zvanu brīdī, kad liekas, ka kontrakcijas uznāk biežāk, ik pa 5min.baby-408257_1920

Centos iemigt, atpūsties, bet guļus nekādi nevarēju, uznāca sāpes arvien biežāk un jau pēc neilga brīža ar vecmāti likās, ka tiešām ir tās 5 min, kaut arī tik tikko vēl kontrakcijas bija neregulāri. Vīrs paņēma pulksteni, lai uzņemtu laiku un secināja – jā, kontrakciju starplaiki ir precīzi 5min. 24:00 zvanījām atkal vecmātei. Viņa pārjautāja, kā man šķiet pēc sajūtām, vai braukt uzreiz vai vēl nē, uz ko atteicu – jā, tā būs drošāk. Tanī naktī bija liela migla, taču vecmāte atbrauca ātri (no Siguldas uz Rīgu 30min). Vecmāte īsi pirms 1:00 bija klāt. Man tanī brīdī kontrakcijas jau bija kļuvušas spēcīgākas un ar daudz īsākiem intervāliem – ik pa 3min. Vīrs jau bija paspējis meitu pārnest tālākā istabā ceļojumu gultiņā, lai viņai klusāka gulēšana un lai nav tik labi dzirdams viss, kas notiek viesistabā. Baseins jau bija uzstādīts un gaidīja piepildīšanu. Tieši kādu laiku pirms dzemdībām abi ar vīru pārrunājot dzemdību lietas bijām nosprieduši, ka vislabāk būtu, ja puika dzimtu naktī, jo tad nevajadzētu uztraukties par to, kur sūtīt meitu. To es biju sapratusi, ka man meitas klātbūtne dzemību procesā tikai traucēs. Protams, bijām jau sarunājuši vismaz divus variantus, bet labi, ka notika šādi.

Vecmāte visu sagatavoja, iekārtoja, izjautāja man visu kas un kā un tad es lūdzu, lai apskata, cik tālu esam. 1:30 vecmāte pārbaudīja atvērumu un konstatēja, ka jau 9cm! Es nespēju noticēt, ka jau tik drīz viss būs galā un ka šis lielais gaidīšanas laiks beigsies tik ātri! Vīrs jau bija sapildījis baseinu, vecmāte novērtēja siltumu un deva zaļo gaismu, lai kāptu iekšā, ja vēlos. Es vēl īsu brīdi paliku sauszemē. Gribējās vēl nedaudz pabūt šajā dzemdību fāzē, jo sapratu, ka baseinā sāksies lielais darbs. Pārelpoju kontrakcijas stāvus, balstoties uz pārtinamās virsmas, kas uzmontēta virs veļas mašīnas. Tas bija labs augstums, to jau pirms dzemdībām izpētīju, kura būs īstā vieta, lai ērti stāvēt un atbalstīties. Praktiski visas kontrakcijas tur arī pārlaidu, šūpojoties no viena sāna uz otru, stāvot kājās un ar saliektām rokām balstoties uz šīs virsmas. Rokās virpināju adataino bumbiņu, tas bija ideāli! Tāpat arī darīju pirmajās dzemdībās un man tas ļoti palīdzēja.

Pēc vecmātes uzaicinājuma īsi pirms 2:00 kāpu ūdenī. Pirms tam jau jutu tādu kā spiešanas sajūtu, gribējās kontrakcijas laikā spiest pretī sāpei. Ūdeņi vēl nebija plīsuši. Baseina ūdens ļoti labi relaksēja, bija viegli mainīt pozu un iekārtoties ērtāk. Baseinā bija daudz vietas, kaut arī tas nebija speciālais dzemdību baseins.

Ūdenī viss tālāk notika ļoti strauji, spiediena sajūta palika arvien lielāka, nespēju nespiest, tas notika dabīgi pats no sevis, ka kontrakcijas laikā spiedu. Vecmāte pārbaudīja atvērumu – viss labi, tikai maliņa vēl esot priekšā, tā bija arī pirmajās dzemdībās. Vecmāte ierosināja palīdzēt tai maliņai panākt nost (pirms tam man visu paskaidroja, kas un kā tur tiks darīts un kāpēc). Neko nejutu, bet nu jau viņa teica, ka viss ok, tagad ceļš brīvs! Vecmāte ik pa brīdim atgādināja, kā spiest. Viņa bija blakus, atspiedusies uz baseina malas un vēroja, kā viss rit savu gaitu. Iedrošināja nebaidīties un ļauties, smaidīja un gaidīja bērniņa piedzimšanu. Atceros, ka īstā spiešana nebija ilgi, kādas 3 kontrakcijas un galviņa jau bija tuvu. Vecmāte mani uzslavēja. Vīrs no mugurpuses turēja mani aiz padusēm, tas bija labs balsts, jo baseinam rokturu nebija. Vecmāte teica, ka vēl ūdens pūslītis priekšā, tāpēc galviņa neslīd tik raiti uz priekšu. Gaidījām ūdens noiešanu… un vienā mirklī kontrakcijas laikā ar lielu blīkšķi „puk” pārplīsa ūdens pūslītis! Vecmāte pilnīgi palēcās no skaļā blīkšķa! „Oho, nu gan šāviens!”, iesaucās vecmāte un prognozēja, ka nu gan būs ātri. Vēl bija kādas 2 kontrakcijas un piedzima galviņa. Bija arī tā fāze, kad vecmāte teica nespiest, bet es nespēju neko tur saturēt, galviņa pati iznāca laukā. Un ar nākamo kontrakciju, kas sekoja uzreiz, piedzima viss bērniņš. Pulkstens bija 2:36, 31. oktobris. Vecmāte uzlika dēliņu man uz krūtīm. Nedaudz iepazināmies ar mazuli un tad jau arī kāpu ārā no baseina un iekārtojos blakus gultā. Kontrakcijas placentas piedzimšanai nebija, vecmāte lika paspiest. Sajutu nelielu savilkšanos un uzspiedu – piedzima placenta. Vecmāte novērtēja – visa vesela. Mazulis jau bija sācis savu „dziesmu” un pamodināja tālākajā istabā gulošo māsu, kuru vīrs gāja mierināt, jo viņa raudāja un nevarēja nomierināties. Vecmāte sauca vīru pārgriezt nabas saiti, bet nebija variantu, meita raudāja, vīrs palika pie viņas. Teicu, lai vecmāte droši griež pati, vīrs nepārdzīvos, es arī nē. Uzlika man nelielu šuvi, kas bija ieplīsusi pa veco rētas vietu (līdz pusei). Šūšanas process, protams, nepatīkams bija. Dēliņš bija paliels – 4.1kg un 56cm. Mūs ar vīru pārsteidza dēliņa skaļā balss, kas mūs joprojām tur uz zināmiem decibeliem 🙂 Mazais aizmiga tikai ap 6:00 rītā, līdz tam dikti brēca, ja nebija pie krūts. Liekas, ka straujās dzemdības ietekmēja viņa pašsajūtu, jo viss notika tik ātri un viņam nebija laika adaptēties procesam. Dzemdību vēsturē ierakstītais dzemdību ilgums – 4h46min.

Kalles dzimšanas diena

Kalles dzimšanas diena

Kalle piedzima 16.04.2013 01:38,     4100g 53cm

Viss sākās ar daudz maz regulārām sāpītēm neilgi pēc pusnakts 15tajā aprīlī. Gulēju cik varēju, tad kad vairs nevarēju, cēlos augšā un sāku dzīvot līdzi savām kontrakcijām. Intervālus vairs neatceros, bet nav arī būtiski, jo mazliet parūcu mazliet pašūpojos uz bumbas, iegāju dušā un tad uz rīta pusi atlaida un bija sajūta, ka varam vēl pagulēt. Vienu gan atceros – dzīvojot šīs sāpītes sabijos, jo ja tie būtu tikai priekšvēstneši, tad kādām jābūt tām īstajā sāpēm?! To arī uzrakstīju vecmātei, bet šķiet nesapratāmies, jo viņa saprata, ka šaubos par mājdzemdībām. Nākamajā dienā sazinājāmies un braucām uz Rīgu toņus klausīties. Pēc miedziņa tās sāpītes atjaunojās, bet ne vairs tik stipras. Stārķa Ligzdā ieradāmies 11tos, sagaidījām Astrīdu, paklausījām tonīšus, tajos atkal parādījās priecīgs bērniņš, dzemdes aktivitāte ir, be ne vairāk kā trenniņu līmenī un manas sāpes pat neparādās tajā nodevīgajā līknē. Skatam atvērumu un opsā! ~4.5cm un Astrīda saka, ka uz pusnakti puiks būs klāt. TIEŠĀM???? Viss ir pa īstam, tās nebija manas iedomu sāpes un tikai trenniņi?! Pēc apskates stīvēju kājās zeķes un jūtu, kā atlaiž nervu, kā pāriet saspringums un beidzot ir kaut kāda skaidrība. Beidzot lietas notiek pa īstam. Pēc apskates sēdēt vairs īsti nepatīk, tad nu stāvu atbalstījusies pie galda, kamēr izrunājam visas lietas. Tad nu miera vējos atvadamies un braucam pēc kanēļmaizītēm ar domu, ka vēl varētu peciemoties Iecavā pie Beātas. Doma par ciemošanos gan ātri vien tiek atlikta malā, jo pēc atvērnuma apskates kontrakcijas kļūst spēcīgākas un gribās mājās, gribās mieru, gribās klusumu. Vai jau pieminēju, ka ārā ir brīnišķīgs, saulains laiks? Viena no pirmajām siltajām pavasara dienām un sniega sega arī mūsu pagalmā jau krietni padilusi.

Nu jau mūsu puisēnam ir 3.5 mēneši. Ilgi nevarēju saņemties šo rakstu turpināt un tagad jau daudzi sīkumi piemirsušies. Un tomēr…holding_a_newborn_201849

Braucot mājās skaitījām kontrakcijas un starplaikus, ja pareizi atceros bija stabils 3 minūšu intervāls starpā. Pa ceļam Ķekavā iebraucām pēc Kalliņa dzimšanas dienas kūkas, kanēļmaizītēm un svaigām gotiņkončām. Veikalu staigājot sāpes mānīju spiežot sev krustos. Atceros, ka kūkas pērkot nācās gaidīt un tās minūtiņas ļoti vilkās, un pirksti gura no spiešanas 😀 Tālāk jau nepilnu stundu ilgs brauciens mājup. Kontrakcijas ir, regulāras gana ņipras un jūtamas. Mājās Kalvim nezkāpēc jākāpj uz jumt regulēt interneta antena, es tikmēr baudu pirmo silto un saulaino dienu, priecājos par to, cik tālu atkāpies sniegs un pāršūpoju savas kontrakcijas. Paguvu gan uz mašīnas kapota pastutēties, gan pie buldoga kakla siksnas pieturēties. Suns gan bija samulsis, jo kustības tapa ļoti ierobežotas.

(turpinu 5.oktobrī) Sis tas jau aizmirsies, bet nu tomēr..

Pienāca brīdis, kad izdomāju ieiet vannā. Kontrakcijas jau bija diezgan mazu intervālu un likās jau diezgan spēcīgas, bet ūdenī tās palika retākas un sāpigā daļa kļuva tāda kā izstieptāka, tāda, kā trulāka. Laikam jau dzemdības ūdenī nebija paredzētas man, jo nejutos īsti lāgā. Ja sāp, lai sāp tā kā pirms tam – mazākas pauzes un koncentrētāka tā sāpe, nevis viss tāds izstiepts. Pēc vannas kontrakciju intervāli kādu laiku turējās lielāki, bet Astrīdu sazvanījām un vienojāmies, ka viņa brauc pie mums. Tagad jau atceros, galvenokārt to emoconālo pusi un tehniskās lietas palikušas kaut kur aizmirstībā. Par laikiem grūti spriest, bet skaidrs viens, sāpes kļūst ņiprākas un darba arvien vairāk.Kad atbrauca Astrīda, istabā parādījās dzemdību soliņš un kādu brīdi tas kļuva par manu mīļāko vietu, vēlāk, gan Astrīda minēja, ka tas soliņš parasti paliek mašīnā un izmantots tiek ļoti reti, bet šoreiz kaut kā paņēmies līdzi un noderēja ar. Vienu mazu mirkli mājās parādījās mana mincīte, ienāca pa logu un gribēja draudzēties, bet kārtējā sāpe un tās skaļā atstrādāšana Emmai nebija pa prātam un viņa ausis purinādama aizgāja prom. Ērtas likās pozas ar saliekšanos uz priekšu, gan ar elkoņiem uz bumbas, gan uz galda, gan pie krēsla utt. Kādā mirklī Astrīda pierunāja mani atgulties gultā un atpūsties tad piefiksēju, ka kkas mazliet iztek no maksts un izrādījās, ka nedaudz asinis, ja pareizi sapratu viena dzemdes kakla maliņa bijusi nospiesta pret kaulu, un tā arī pie vainas, līdz ar to norādes uz priekšu neliekties, lai netraumētu tālāk. Manas ērtās pozas visas kā viena tika atceltas un tad nu nācās strādāt pamatīgi. Pauzēs šūpojos gurnos, staigāju dzīvojos un pie sāpes karājos Kalvim rokās, pati esot tupus. Ik pa brīdim satraucos, vai viņam nav pa grūtu, vai viss labi, bet viņš turējās kā vīrs un ja arī bija grūti, neko neteica. Aizmirsu piebilst, ka katra sāpe tika pamatīgi izkliegta, tik vien centos ievērot, ka jākliedz verot vaļā kaklu, tad nu uz to arī koncentrējos, bet klusāk nekādi nesanāca. Kad sāpes jau bija ļoti, ļoti, pēdējais ko tā spilgti atceros ir, mans izmisīgais sauciens pēc Astrīdas, jo sāpēja nu tā ka SĀP!!!!! Tad kaut kādā veidā nokļuvu līdz gultai, un atceros to, ka tā īsti vairs nesāp, ir tikai tāda, kā nemaņa, tāds kā miedziņš un tad nāk sajūtu vilnis, kas izrauj no miega un liek strādāt. Kad kontrakcija pāri Astrīda ik pa brīdim piedāvā pamainīt pozu, bet man tik ļoti neko negribējās mainīt, jo pēc kontrakcijas tā nepatīkamā sajūta vēl turpināja vilkties. Ik pa brīdim piefiksēju, ka esmu uz viena vai otra sāna, ka viena vai otra kāja ir uz Astrīdas pleca un otru tur Kalvis. Šķiet, ka bija arī mitrs dvielītis man uz galvas vai krūtīm. Pēc kāda laika attapu, ka esmu tupus pie gultas un Kalvis mani tur aiz padusēm, fonā Astrīdas norādes, kā pareizi noturēt pozu, lai atslābinātos, vienu sāpi pārlaižu, jūtu, kā mazulis nobīdās zemāk, bet pēc kontrakcijas sajūta, kā ieslīd atpakaļ. Tad atkal attopos gultā un cenšos saņemties, un nākot tai nejaukajai sajūtai spiežu, tad atakl iemiegu un atkal spiežu. Tad pēkšņi Kalvis ir man aiz muguras un Astrīda komandē parādi. Zinu, ka kaut ko man jautāja, es kaut ko atbildēju, visbiežāk ar „nē” vai „negribu”. Arī tad, kad Astrīda jautāja, vai vēlos pataustīt gaviņu tecu „nē”, jo gribēju tik vien, lai tas viss ātrāk beidzas, lai liek man mieru, lai varu atpūsties. Uz to, gan saņēmu norādi, ka bērniņam taču jāzina, ka viņu te gaida, uz to, gan man nebija ko pateikt un aptaustot biju pārsteigta, ka „turr taču viss tāds mīksts”  tā redz esot, jo āda sastumta. Vēl pāris atpūtas un pāris darba reizes un jūtu, ka no manis izveļas tāds silts kunkulis un viss, ir miers un vairs nevelk un nespiež, var atsābt.

Tad to mazo kunkuli tādu siltu ar pirmo cepuri galvā uzliek man uz krūtīm un viņš stāsta visu, kas sakrājies uz mazās sirsniņas. Piedzima mūsu pisēns kā īsts švītiņš ar slipsi ap kaklu (nabassaiti aptinis). Kad fiksējām laiku pulkstens bija 01:39, bet vēlāk papīros parādījās 01:38 uz ko gan Astīda teica, ka tas tāpat nekur nefigurēs, un īsto laiku jau mēs atcerēsimies, tikai vēlāk tas skaitlis parādījās arī dzimšanas apliecībā. Un ja jau tā, tad tā tas noteikti arī bija, jo kamēr līdz tam pulkstenim pagriezās, gan jau tā minūte pārleca. Puisītis piedzima 4100g un 53cm liels. Pēc oficiālajiem dokumentiem dzemdības ilga 15 stundas, tas no brīža, kad stārķa ligzdā tika konstatēts piecu cm atvērums. Tad sekoja nabas saites pārgriešana un vēlāk Kalvis stāstīja, ka viņš kkur esot dzirdējis, ka tā nabas saite tik viegli nemaz negriežās, tad nu ņēmis ar tādu švunku griezt un bijis ļoti pārsteigts, ka viss tā viegli noticis 😀 Tad vēl sekoja visādas tehniskas lietas, apkopes, apskates, atskaites, pa vidam mazulis tika pielikts pie krūts, arī saģērbts un sākās mūsu dzīve jaunā līmenī.

Vārds, gan kādu laiku rokās nedevās, un ja nebūtu vajadzība steidzami kārtot dokumentus, gan jau vēl kādu brīdi mūsu mazais puisēns dzīvotu bez vārda. Daudz bijām domājuši, apsptieduši un vairāki varianti bija astsāti,  no kā izvēlēties, bet neviens no tiem īsti nederēja un tas īstais izrādījās viens no tiem vārdiem, kas tā nejauši bija aizķēries, bet atstāts maliņā.

Tagad mūsu mazais Kalle ir teju pusgadu vecs, smaida žilbinošus bezzobu smaidus un viņam pilnīgi noteikti ir savs viedoklis, kuru viņš nebaidās paust skaļi un pārliecinoši.

Un savas dzemdības es atceros ar gaišu domu un dziļu  mieru, jo šķiet, ka tā nu reiz bija reize, kad atļāvos palaist vaļā visu un izkliedzu to, kas bija sakrājies dzīves laikā. Pēc tam iekšā bija tik dziļš un nesatricināms miers. Bija grūti, bija ilgi, bija sāpīgi, bet savādāk īsti nespēju iedomāties. Nez vai es kur citur spētu tā atraisīties un ļaut vaļu savai sāpei to no sirds izkliedzot. Un tā sajūta, ka pēc tam nekur nav jābrauc, ka tur pat ir mana gulta, mans spilvens bija patiesi spēcinoša. Dzemdību laikā un pēc tam es tik ļoti novērtēju savu vīru. Vēlreiz, tikai mazliet citā gaismā ieraudzīju to, cik ļoti viņš ir mana stiprā klints un tik ļoti novērtēju to, ka varu uz viņu paļauties.

 

Mājdzemdību video stāsts

Mājdzemdību mammas Anetes un viņas meitiņas Amēlijas mājdzedmību pieredze.amelija

Video variet redzēt Māmiņu kluba mājas lapā

5.maijs – starptautiskā vecmāšu diena

idm5. maiju visā pasaulē atzīmē kā starptautisko vecmāšu dienu. Šodien ir svarīgi ieraudzīt un atpazīt vecmāšu nozīmīgo darbu visā pasaulē un mums visiem to atbalstīt. Starptautisko vecmāšu dienu visā pasaulē atzīmē kopš 1991.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vecmāšu svarīgajam darbam, satiekot pasaulē jaunos sabiedrības locekļus ar nosaukumu “Ceļā uz drošām dzemdībām līdz 2000.gadam”. Starptautisko vecmāšu dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptatusikā vecmāšu konfederācija (International Confederation of Midwives (ICM)). Sīkāk par vecmāšu dienas vēsturi variet lasīt šeit.

Dažādās pasaules valstīs vecmāšu dienu atzīmē citādi. Vairākās no tām tiek organizētas konferences un semināri. Austrālijā šodien notiek gājiens “Iesim kopā ar savu vecmāti”. Katru gadu vecmāšu dienas atzīmēšanai ir savas prioritātes un 2015.gada vecmāšu dienas tēma ir “Vecmātes labākai rītdienai”.

Aicinam visus sūtīt un rakstīt atsauksmes par savu vecmāti uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com, lai atbalstītu, iedvesmotu un varbūt uzlabotu Latvijas mājdzemdību vecmāšu darbu.

Latvijas vecmātēm esam sagatavojuši video prezentāciju kā sveicienu un iedvesmas avotu ikdienas darbā no mūsu mammām un bērniņiem.

Izmaiņas medicīniskajā dokumentācijā

Ministru kabineta noteikumiem Nr.265  (Rīgā 2006.gada 4.aprīlī (prot. Nr.19 37.§)) “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība” notikušas izmaiņas medicīniskajā dokumentācijā par ko Latvijas Mājdzemdību Ģimeņu apvienība ir ārkārtīgi priecīga.

Veidlapa Nr.098/u ar nosaukumu “JAUNDZIMUŠĀ KARTE” ir tagad atsevišķa sadaļa ar iespēju atzīmēt “plānotas ārpusstacionāra dzemdības”.

Tagad visas plānotās mājdzemdības beidzot varēs pienācīgi dokumentēt un iekļaut kopējā dzemdību statistikā.

veidlapas

 

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!
Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!
Kopā mēs varam paveikt daudz laba!
03_27_Dopleranodosana