Amēlijas dzemdību stāsts

Šajās dzemdībās 5. martā plkst 22.52 pasaulē nāca mazā Amēlija, 3650g svarīga un 56cm gara. Dzemdības ilga nepilnas 6 stundas, izstumšanas periods vien 12 minūtes. Manas pirmās dzemdības – mana labākā pieredze, piedaloties Mārai Griezei un Dinai Ceplei.

Trešdienas vakars. Sūtot ik vakara īsziņu Mārai, vairāk piedomāju pie tā, ka pa dienu neesmu jutusi mazo kustamies – vismaz ne tik aktīvi, ka visus iepriekšējos vakarus.  Godīgi sev pavaicājot, vai jutu vispār kādas kustības, atbilde bija „nē”. Rakstot, sapratu, ka nākamajā rītā noteikti jāiet pārbaudīties – jāaizbrauc uz DZN paklausīties tonīšus, lai saprastu, kā mazā jūtas. Atbildes īsziņā Māra rakstīja, lai aizbraucu jau šovakar. Parādījās milzīgs uztraukums, taču nevarēju tam ļaut vaļu – aizgāju uz gultu un mazliet parunājos ar mazo. Bet nekādas reakcijas no viņas puses. Saņēmos un pateicu tētim, ka vajadzētu mani aizvest uz DZN – drošības pēc – pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ar tādu domu arī braucu – dzirdēt, ka viss ir kārtībā, nevis pārbaudīt, ka kaut kas ir slikti. Manāms stresiņš abos manos vecākos, bet es turos, lai pati nepadotos tam. DZN uzņemšanā pastāstu par situāciju un to, ka esmu šeit, lai mazinātu uztraukumu – „nē, sāpju vēl nav”. Uzņemšanā iezvanās telefons, uz kuru vecmāte atbild un sāk atbildēt uz zvanītāja jautājumiem.  Dzirdu, ka klausulē arī skan satraukta balss –  es stāvu un gaidu. Bet blakus sēž otra vecmāte un skatās televizoru. Un tajā brīdī es sapratu – es te ļoti negribu būt. Pēc kāda brītiņa pa telefonu runājošā vecmāte palūdz savai kolēģei mani aizvest un uzlikt klausīties tonīšus – tāda kā reklāmas pauze. Tas ir izdarīts un palieku viena. Redzu, ka toņi ļoti monotoni – bez kāpumiem un kritumiem… Sēžu tur 20 minūtes, signāls brīžiem pārtrūkst, bet beidzot ienāk pie manis un arī mazliet pakomentē, ka neesot pārāk labi. Palūdzu, vai varu pamainīt pozu, apgulties uz sānu – to arī izdaru, nemaz negaidot atbildi. Vecmāte iet pasaukt dakteri, es vēl 15 minūtēs palieku viena. Bez izmaiņām.  No dakteres atskan jautājums, kādi man esot plāni. Šajā situācijā gan vairāk gribējās uzklausīt viņu viedokli par to, ko vajadzētu darīt, kāda ir situācija un kas notiek. Saku, ka plānoju dzemdēt mājās un nezinu, ko tagad darīt.  „Zvaniet vecmātei un prasiet, ko darīsiet, lai mēs zinām, ko tālāk”. Umm… Piezvanu Mārai un iedodu telefonu dakterei, lai viņa nokomentē situāciju, jo es pati biju diezgan apjukusi un, kaut gan man ir vecmātes izglītība, tajā brīdī analizēt savu situāciju no medicīniskās puses galīgi nesanāca. Daktere saka, ka vajadzētu stāties grūtnieču nodaļā, pārrakstīt toņus – „un jums ir sāpes ik pēc 4 minūtēm”, bet tā kā nesaņēmu nekādus paskaidrojumus par to, ko tas dod, kāda šobrīd ir situācija, riski braucot mājās, ieguvumi paliekot.. nekā! Es nepalikšu te. Parakstījos par to, ka atsakos stāties stacionārā, dodos prom. Sazvanu Māru un iestājas pilnīgs miers. Iekšēji jūtu, ka viss būs labi, arī Māras uzticība man un mana uzticība viņai ļauj mierīgi iemigt un sagaidīt rītu.  No rīta dodos uz Stārķa Ligzdu pierakstīt toņus vēlreiz. Nav nekādu lielo uzlabojumu, sarunājam, ka šodien svinēsim dzimšanas dienu  – kaut gan vēl pati neko nejutu. Jā, vēders regulāri savelkas, bet bez sāpēm.  Sarunāju pēcpusdienā aizbraukt vēlreiz paklausīties un paskatīties kā mums iet. Pa dienu sāk dalīties gļotu korķis, mazliet smagāka sajūta vēderā, apskatīties, kā mums iet, ierodas arī Dina Ceple : „nu šodien tad dzemdēsim…  mājās”. Tāds prieks! Un miers. Un pārliecība par sevi un to, ka būšu pašu foršāko un jaukāko cilvēku aprūpē. Dodos mājās pagulēt, bet gulēšana nesanāk, jau pēc brīža sakas sāpes. Esmu viena un kaut gan dzemdību plānā bija zvanīt draudzenei-jaunajai vecmātei, lai pievienojas… tajā brīdī negribējās nevienu, bet ļauties procesam. Izmantoju telefona aplikāciju kontrakciju skaitīšanai… Pēkšņi manu, ka pagājusi jau vairāk kā stunda un sāpes ir regulāras (ik pa 3minūtēm, 1 minūti garas) – zvanu Mārai un viņa jau pēc neilga brīža ir klāt. Pārlaižu sāpes četrrāpus dzīvojamās istabas dīvānā, bet Māra sakārto guļamistabu dzemdībām.  Atskan uzmundrinoši vārdi, ka viss iet uz priekšu, ka man labi izdodas… Atslēdzos no šīs pasaules un koncentrējos tikai uz sevi. Pēc brīža noiet ūdeņi, esot zaļgani, bet es jutos drošāka un pārliecinātāka kā jebkad, ka viss notiek tā, kā tam jābūt un nekur citur ar nevienu citu man nevajadzētu būt – bet šeit ar savu vecmāti. Kādā brīdī ierodas Dina, es pēc brīža esmu jau uz grīdas tupus… Uznāk milzīgi drebuļi – tie gan pamatīgi traucē, pašai karsti, bet viss trīc. Dzemdības jau diezgan aktīvas un saprotu, ka līdz guļamistabai nemaz netiksim.  Viens no tādiem spilgtiem momentiem dzemdību laikā: esmu pusguļus uz grīdas, kontrakcijas uz brīdi šķiet pārgājušas, ķermeni pārņēmuši drebuļi un manas vecmātes aiziet vārīt kafiju, sakot, lai tagad es pati padzīvojos ar sevi. Mēģinu atslābināties un atpūsties, koncentrēties uz elpošanu, bet pēc brīža uznāk tāds mežonīgs iekšējs spēks (ne īsti fizisks, bet tāda kā iekšēja cīņa, agresija, kad ķermenis ar prātu cīnās – „saņemies, izdari to līdz galam, beidz vaidēt un sāc strādāt!”). Blakus jau atkal ir abas vecmātes, viena no mugurpuses balsta, otra no priekšas – „mēs esam jau tuvu, vel tikai drusciņ”. Atskan vārdi, ka vēl maksimums pus stunda… Bet pagāja pāris minūtes un mans mazais zaķīts jau bija man rokās. Tik ļoti mīļi.  Un viss ir kārtībā – gan viņa, gan es jūtamies labi. Pati pārgriežu nabassaiti  – tas ir spēcīgi. Grīda pludo daudzajos ūdeņos, pieķeru sevi pie domas „ups, nu gan bardaciņš”, bet tad es esmu jau iekārtojusies gultā, kamēr mīļoju savu mazo, istaba jau sakārtota, viss tīrs, mana mazā dūdiņa jau pie krūts.. Es esmu tik laimīga! Un neizmērojama mīlestība un pateicība arī vecmātēm – Mārai un Dinai.  Fantastiska komanda. Sazvanu savu ģimeni, kas ierodoties, arī pārsteigti, kāds miers mājās un „nemaz neizskatās, ka bijušas dzemdības, bet gan meiteņu pasēdēšana”. Un tā arī jābūt. Manā gadījumā pats svarīgākais, kas lika izvēlēties dzemdības mājās, bija, nevis iespēja izmantot visu telpu, iet vannā, sadegt sveces, uzlikt mūziku, bet gan iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas savā starpā viens otram uzticas – no sākuma līdz galam, kas strādā kā vienota komanda, saprotas savā starpā  – tas rada tādu milzīgu drošības sajūtu, ko nevar noķert tad, ja kāds par kāda rīcības pareizību šaubās.

Obligāti jāpiemin arī pēcdzemdību vizītes, kuru laikā sajūti, ka visu dari labi, ka viss izdodas un viss izdosies. Iedvesmojoši vārdi, mīļums un rūpes – gan par mazo, gan mani – un tas ir nenovērtējami. Milzīgs paldies! Vēlreiz un vēlreiz.

Anete Baškevica

9menesi.wordpress.lv

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Lēmumu par paredzēto dzemdību vietu būtu vēlams pieņemt pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 36.grūtniecības nedēļā. Tas saistīts ar to, ka sagatavošanās mājdzemdībām parasti aizņem vairāk laika nekā vienkārši ierašanās stacionārā, lai tur dzemdētu dzemdību brīdī.

Lai gan dažkārt lēmums par mājdzemdībām tiek pieņemts samērā vēlu un sadarbība ar vecmāti dzemdībās izveidojas visnotaļ veiksmīga, ieteicams savu mājdzemdību vecmāti izvēlēties savlaicīgi. Viens no iemesliem – tā kā mājdzemdību vecmātes pieņem ierobežotu dzemdību skaitu mēnesī, novilcinot izvēli, pastāv iespēja, ka izvēlētā vecmāte konkrētajā mēnesī būs aizņemta. Turklāt tieši ikmēneša tikšanās dod iespēju iepazīties, izrunāt gan ar veselību, gan dzemdību emocionālo pusi saistītos jautājumus, lai dzemdībās vecmāte varētu sniegt tieši konkrētajai sievietei nepieciešamo atbalstu, un sieviete un viņas atbalsta personas būtu dzemdībām pilnvērtīgi sagatavojušies. Šīs vizītes var būt gan kā maksas grūtniecības uzskaite, gan kā papildus aprūpe, gatavojoties mājdzemdībām. Ikmēneša tikšanās ir jauno vecāku ieguldījums, izveidojot cilvēcisku, ciešu kontaktu ar savu vecmāti, kurai uzticēt mazuļa sagaidīšanu.

  • Vecmātes mājvizīte pirms dzemdībām. Šim ieteikumam ir vairāki iemesli. Plānotās dzemdību vides iepazīšana ļauj vecmātei pārliecināties, ka sagatavots viss dzemdībām nepieciešamais, un pārrunāt, kā sieviete redz sevi dzemdējam konkrētajā vietā. Turklāt, ja vecmāte jau reizi bijusi pie klientes mājās, dzemdību laikā (kas visbiežāk notiek naktī) vecmāte lieki netērēs laiku, meklējot vajadzīgo dzīvokli/māju. Daudzas sievietes atzinušas, ka vecmātes pirmsdzemdību apmeklējums mājās devis skaidrāku priekšstatu par to, kā tieši šajā mājā varētu iekārtoties dzemdībām un palīdzējis gara acīm reālāk saskatīt priekšā stāvošos dzemdību notikumus.
  • Aizstājējvecmāte. Lai gan sievietes vislabprātāk dzemdētu ar savu izvēlēto vecmāti, jāņem vērā, ka vecmāte var būt aizņemta citās dzemdībās (tā kā katru dzemdību termiņš ir 5 nedēļas, šādu iespēju nav iespējams izslēgt), vecmāte var saslimt, vai nebūt pieejama kāda cita iemesla dēļ. Tādēļ dzemdētājai būtu jāzina, kas būtu aizvietotājvecmāte viņas dzemdībās.Dažkārt vecmātes jau strādā pa pāriem, viena otru šādās situācijās aizvietojot. Tāpēc droši var jautāt savai izvēlētajai vecmātei, ar kuru aizvietotājvecmāti viņa sadarbojas. Arī ar aizvietotājvecmāti vēlams iepazīties jau grūtniecības laikā, lai dzemdībās šādā situācijā nepārņem nevajadzīgs stress par sveša cilvēka klātbūtni. Parakstot dzemdību līgumu, sieviete apliecina, ka pati ir izvēlējusies gan savu vecmāti, gan aizvietotājvecmāti.Tādēļ, neskatoties uz to, kura ir vecmātes pāriniece, dzemdētāja drīkst izvēlēties jebkuru vecmāti kā savu aizvietotājvecmāti.
  • Dzemdību plāns. Iztēles dzemdību plāna rakstīšana palīdz sagatavoties emocionāli un garīgi dzemdību procesam, sajūtot sevi un bērniņu. Šis nav plāns, kuram 100% jāīstenojas- tas ir sarunas uzmetums pārrunām ar vecmāti, kas palīdz jums abām labāk saprast, kā jūs iztēlojaties savu dzemdību norisi, uz ko paļaujaties, ko vēlaties piedzīvot. Plānā vecmāte var saskatīt, kas tieši jums ir svarīgs un to pārrunāt. Gadījumā, ja atbrauc aizvietotājvecmāte vai dzemdībās jāpārvietojas uz stacionāru, jūs varat parādīt savu dzemdību plānu, kas palīdz jauniesaistītajiem cilvēkiem saprast jūsu vērtības un lietas, uz ko paļaujaties.. Sīkāk par dzemdību plāna nepieciešamību variet izlasīt šeit, šeit un šeit.
  • Savlaicīga vecmātes brīdināšana. Sievietes ir dažādas – viena zvanīs vecmātei pie pirmās aizdomīgās kontrakcijas, cita novilcinās zvanīšanu līdz pēdējam. Ir vēlams vecmāti informēt savlaicīgi, jo nav zināms, cik tālu no dzemdību vietas viņa atrodas un ko dara. Pat, ja tobrīd jums vecmātes klātbūtne nav nepieciešama, viņa varēs izmantot doto laiku lai pagulētu, pārbaudītu somu saturu, vai sagatavotu saviem bērniem brokastis nākošajam rītam. Ja uztraucaties, ka vecmāte ieradīsies pārāk ātri un vēl nevēlaties viņas klātbūtni – prātīgāk ir to izrunāt ar vecmāti jau pārrunājot iztēles dzemdību plānu un, ja viņai liekas, ka tomēr jābūt jau tuvumā, var sarunāt, ka vecmāte ieradīsies un uzturēsies kaut kur netālu (tuvākajā lielveikalā, pastaigā, ja laukā jauks laiks vai vienkārši citā istabā jūsu mājās), lai nebūtu steiga ierodoties pie jums pēdējā brīdī.
  • Pēcdzemdību aprūpe. Citu valstu pieredze rāda, ka pēc dzemdībām vēlamas vismaz 2-3 vecmātes mājvizītes. Mēdz atšķirties precīzas šo vizīšu norises dienas, bet mēs tās iesakām aptuveni nedēļas laikā pēc dzemdībām. Vizīte pirmajā dienā pēc dzemdībām palīdz izvērtēt mammas un bērna veselības stāvokli, palīdzēt ar zīdīšanu, ierādīt bērna kopšanu. Trešajā dienā vecmāte var paņemt valsts noteiktās FKU/TSH skrīninga analīzes mazulim un palīdzēt mammai ar piena sastrēgumu profilaksi, atkārtoti izvērtēt abu veselības stāvokli, dzemdes savilkšanos un iespējamo starpenes šuvju dzīšanu. Vizīte bērna 5-10 dzīves dienā ļauj pamanīt, ja ir kādas problēmas ar pieņemšanos svarā un laicīgi risināt zīdīšanas problēmas vai ieteikt mammai zīdīšanas konsultanta palīdzību, kā arī izvērtēt mammas atkopšanos pēc dzemdībām. Šajā laikā izpaužas arī ar dzemdes nesavilkšanos vai placentāro audu paliekām saistītās problēmas. Vizīšu laikā vecāki ar vecmāti izrunā dažādus sevi interesējošus jautājumus gan par dzemdībās notikušo, gan atkopšanos pēc dzemdībām un bērna aprūpi.

!!!!! Ņemiet vērā, ka katra mājdzemdību vecmāte savu darbu organizē patstāvīgi un strādā atšķirīgi, tāpēc savlaicīgi izrunājiet aprūpē svarīgos jautājumus, lai noskaidrotu, kāda tieši pēcdzemdību aprūpe tiks piedāvāta. Arī pēcdzemdību aprūpes apjomam būtu jābūt ietvertam dzemdību līgumā.

Labas gribas koncerts DZIESMAS DZĪVĪBAI!

unnamed

Ielūdzam Biedrības Ģimenes Šūpulis vārdā – kurā ir apvienojušies cilvēki, kas iestājas par dzīvību, ielūdzu Jūs, līdzi ņemot draugus un radus, uz labas gribas koncertu DZIESMAS DZĪVĪBAI!
Pasākuma ienākumi kalpos PATVĒRUMA MĀJAS atvēršanai – vietai, kur pamestām, nepilngadīgām grūtniecēm un jaunām māmiņām brīdī, kad nepieciešams ģimenes šūpuļa siltums –  rast emocionālu un praktisku atspērienu visai turpmākajai dzīvei.

Lai tā pastāvīgi darbotos, uzņemot gada periodā 12 grūtnieces, gadā ir nepieciešami 38 000€ – tie ir izdevumi par meiteņu ēdināšanu un pirmās nepieciešamības lietām, Patvēruma mājas vadītājas jeb mājas mātes algu un saimniecības uzturēšanu.

Visam tam un, pirmkārt, mērķim pirmās sešas krīzes situācijā nonākušās grūtnieces uzņemt jau šogad izskanēs katra dziesma koncertā!

Biļešu cena 7€, pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm – 2€. Iepriekšpārdošanā www.ekase.lv un koncerta dienā pie ieejas.

Pēc koncerta baznīcas pagrabstāvā sadraudzība kafejnīcā un tirdziņā (par ziedojumiem), iespēja tuvāk iepazīties ar ilgtermiņa projekta līdzgaitniekiem, iespējams, ieraudzīt savu iespēju, vietu, veidu, kā iesaistīties.

Zagrebā konference par cilvēktiesībām dzemdībās

Horvātijā, Zagrebā 16.-17.04. notiks konference par cilvēktiesībām dzemdībās
To organizē Organizācija par cilvēktiesībām dzemdībās – starptautiska nevalstiskā organizācija un RODA – Horvātijas vecāku tiesību organizācija.
Programma:

Day 1

I. Introductions

II. Keynote Speech – Stefánia Kapronczay, Executive Director, Hungarian Civil Liberties Union

III. Human Rights in Childbirth

IV. Research and Advocacy Efforts to Secure Women’s Rights in Childbirth

V. Challenges

VI. Communication Strategies to Advocate for Women’s Rights in Childbirth

VII. Finding Funding – Sharing Success Stories

Day 2

VIII. Utilizing Local, Regional and International Mechanisms to Advocate for Accountability for Violations of Women’s Rights in Childbirth

1. Local accountability mechanisms

2. Council of Europe – European Court of Human Rights

3. European Union Advocacy

4. UN Convention on Elimination of all forms of Discrimination against Women (CEDAW)

Intervija ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri

Saruna ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri par izglītību, ģimenēm, tēviem, savu dzīvi un daudz ko citu. Rakstu variet izlasīt šeit.

Pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot dabiskas dzemdības

Dzemdību pieredze jeb māmiņas Līgas Zelmenes-Laizānes stāsts – pēc divām ķeizargrieziena operācijām piedzīvot dabiskas dzemdības. Līgai ir 36 gadi un trīs bērni – Līvai ir deviņi gadi, Ralfam tūliņ paliks pieci, bet Tīnai pavisam nedaudz pāri gadam.

Ar vīru kopā ir gandrīz 20 gadu, no kuriem precējušies – divpadsmit. Kā saka Līga, par bērniem abi sākuši domāt diezgan vēlu – kad iegūta izglītība un nostiprināts pamats zem kājām. Līga dalās pieredzē, lai iedrošinātu citas mammas, ka tas ir iespējams – pat pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot visskaistāko un brīnumaināko mirkli dzīvē, laižot pasaulē mazuli dabiski.

Vairāk lasiet šeit.

Brīnišķīgu dzemdību stāsts

Nu tātad mans stāsts! Dzemdības bija brīnišķīgas, tieši tādas, kādu biju iztēlojusies, pat vēl labākas! Paldies Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas! 🙂 Jo Viņa klātbūtne dzemdībās bija neatsverama un tiešām jūtama! 🙂

Tātad. Jau 7. decembrī (pirmdiena) man bija visu laiku tāda spiedoša sajūta uz lejasdaļu, tāda sajūta, ka mazulis ar savu galviņu spiež uz leju! Grūtāk bija tieši staigājot, tajā dienā aizstaigāju līdz veikalam „Mežroze” (Juglā), lai nopirktu vēl vienu gultas paladziņu. Vēl man sāka parādīties tādas baltas gļotas, vecmāte Dina teica, ka tas viss piederas pie lietas.

Es jau no 5. decembra katru vakaru aizsūtīju vecmātei Dinai atskaites SMS par to, kā man tajā dienā gāja, ko darīju un kā jutos. Viņa jau visu laiku man tik teica, ka uz nedēļas beigām, lai tik gaida 🙂 Mēs atkal ar vīru bijām koncentrējušies uz 8-11. decembra datumiem. Teicām, lai meitiņa izvēlas :), bet, protams, tas viss bija Dieva rokās un mēs vnk paļāvāmies.. kad būs tad būs labi!

8.decembrī (mans datums pēc MR) naktī gulēju tiešām labi. Pa dienu tā spiediena sajūta bija mazinājusies, gļotas bija un jocīgi bija tas, ka mazulis visu dienu nemaz nepakustējās, jo katru dienu jutu viņa kustības, bet tieši šodien neko nejutu. Un tā jau saka, ka ja mazais nekustās, tad gatavojas uz izeju (tad varu teikt, ka tiešām manā gadījumā mazulis tajā dienā nemaz nepakustējās!)

Tieši šajā dienā, kā nojauzdama 🙂 iegāju dušā, izmazgāju matus un sakopu sevi. Tad vakarā ap kādiem 18:00 ielīdu gultā uz stundiņu nosnausties (atkal kā nojauzdama). Piecēlos ap kādiem 19:00 un bija parādījusies atkal spiediena sajūta un pat likās, ka sāp, kādas „padsmit” reizes iesāpējās. Sāpju laikā automātiski gribējās aizturēt elpu, bet centos jau tagad iemācīties atslābināties. Gļotas bija palikušas vairāk. Ar vīriņu iegājām vakarā vannā, izdzēru glāzi sarkanvīna, kaut gan sāpes arī bija pa to laiku. Aizsūtīju Dinai SMS, viņa man teica, ka tās esot tikai priekšsāpes. Es nodomāju pie sevis, ja šīs ir priekšsāpes, kādas tad būs ĪSTĀS SĀPES?!?! 🙂 Dina teica, lai ejot fiksi gulēt un atpūšos.

Nu vīriņš vakarā ap kādiem 10-iem aiziet gulēt, es palieku pie neta un atceries.lv lapā. Vēlāk es arī mēģināju iet gulēt kā Dina teica, bet saprotu, ka tiešām sāp. Ceļos augšā un no 23:00 sākās regulāras sāpes ik pa 5min. Pārcietu tās tikai stāvot kājās un elpot, jo sāpes lika automātiski sarauties. Sūtu SMS Dinai un prasu, kad man viņa jāsāk trobelēt, kurā brīdī? Viņa atrakstīja, ka tad, kad sāpes būs 3min intervālu un stundu no vietas un ka nezinām vairāk ko citu darīt, tad, lai dodu ziņu viņai. Un tad viņa teica, ka no tā brīža, kad ieradīsies būs vēl 8 stundu darbs!!!! 🙂 Es nodomāju ārprāts, cik ilgi! Nu neko, vīriņš, protams, ar pieceļas un es priecīgi gultā situ plaukstas un priecājos un saku, laikam viss notiekas! 🙂 Biju tiešām priecīga un gaidīju šo brīdi un tiešām tik precīzi 8. decembra vakarā sākas. Sapratu, ka sanāks pa nakti dzemdēt, bet tā jau gribēju un savā dzemdību ideālajā plānā biju ierakstījusi, ka gribu lai snieg. Tajā rītā sniga viegls slapjš sniedziņš, bet pāri visam bija baigais miers iekšā un saviļņojums, ka viss ir sācies!

Nu tā mēs sākām pārciest sāpītes, vīrs sēdēja pie galda un pierakstīja un es centos tās pārelpot, kā sākās sāpīte tā teicu un māju ar galvu „JĀ”, tā vīriņš pierakstīja. Sākums nebija traks, varēja pārciest. Centos visu laiku vīram rokās ieķerties, kā sāpīte, tā bija vieglāk! Sāpes visu laiku mijās bija tad ar 5, tad ar 6 vai 3 min intervālu, bet sapratām, ka jāgaida tās 3min un stundu no vietas. Tā pagāja viena stunda, divas, ap kādiem pus 3-iem naktī nolēmu ieiet vannā, domāju, ka kaut kas savādāk būs. Bet pāri visam man sākās slikta dūša, tā kā vemt gribējās. Gulēt nevarēju, jo tā nāca virsū nelabums. Iegāju vannā, pagulēju…it kā nekas diži labāk nebija. Ap kādiem 3-iem no manis sāka izdalīties asinis, ik pa laikam tās parādījās. Es tik sēdēju lielajā istabā uz dīvāna, viena kāja zemē un otra uz krēsla, tā es visslābāk pārcietu kontrakcijas. Bija nakts, klusums visapkārt, maza gaismiņa dega un mēs ar vīru divatā dzemdējām 🙂 Superīgi bija. Es visu laiku sevi motivēju, ka šīs nav īstās sāpes, ka būs vēl trakāk! Tas tā lai vieglāk izturēt, un īstenībā neko trakāk arī nesagaidīju, jo tiešām likās, ka būs sāpīgāk! Tad vīrs izsūtīja mūsu tuvākajiem draugiem SMS, kur rakstīja, ka dzemdēju un lai aizlūdz par mums (iepriekš vīriņš jau bija uztaisījis lūgšanu listi :)). Tas deva papildus spēku, ka zinājām, ka mūsu draugi aizlūdz par mums šajā naktī)! 🙂 Tad man ap kādiem pus 4-iem paliek pavisam slikti, un es izvemjos! Tajā brīdī tiešām vieglāk palika. Teicu, lai zvana Dinai, es nebiju spējīga runāt. Pazvanījām Dinai, izstāstījām situāciju. Viņa teica, ka tas labi, ka vemju, tas nozīmē, ka dzemdes kakliņš mīkstinās! Bet mums tās kontrakcijas nebija vēl pa 3 min. Viņa teica, ka lai zvanot tad, kad tiešām mēs vairs nezinām, ko citu darīt, tad viņa 30min būs klāt! Tad ap pus 5-iem es izvēmos vēlreiz. Un tad jau kontrakcijas bija palikušas ik pa 3min un plkst. 5:00 no rīta, teicu, lai zvana Dinai, ka mēs tomēr gribam, lai viņa jau taisās pie mums.

Un ap plkst. 5:30 no rīta viņa bija klāt. Vīriņš nogāja lejā, lai palīdzētu uznest visus koferus, tie bija daudz un smagi, viss nepieciešamais dzemdībām un pirmajai palīdzības sniegšanai. Ienākot istabā es joprojām sēdēju uz dīvāna, biju priecīga, ka Dina ir klāt, nodomāju, ka vismaz savādāk, kaut kas būs. Jutos pavisam mierīga un laiks tiešām gāja ātri uz priekšu, nebija vispār tādas sajūtas, ka velkas, es pat plkst., neprasīju vīriņam. Tad Dina nosēdās pie rakstāmgalda, saka rakstīja lēnām visus dokumentus, ik pa laikam paskatoties uz mani, kā man iet. Jo viņa jau redzēja pēc manas izturēšanās, kā man iet, viņa man tik paprasīja, vai gribu, lai apskatāmies, cik ir atvērums, Es teicu, ka nē, ka nekur jau nav jāsteidzas! 🙂 Es tik prasīju pēc visa spriežot cik varētu būt, viņa teica, ka 6 cm esot! Tas mani baigi iepriecināja! 🙂 Tā nu Dina sēdēja pie galda rakstīja, es ik pa laikam pajautāju kaut ko un mēs ar vīriņu kopā pārlaidām kontrakcijas sāpes. Tad vienā brīdī likās, ka ir par grūtu jau, tāpēc nolēmu ieiet dušā! Dušā biju kādas 30min..bija tiešām labi, laidu karsto ūdeni sev uz lejasdaļu virsū, tas kaut kādā veidā mazināja tās sāpes. Tad nācu atpakaļ un tad Dina ieteica pagulēt uz bumbas, jo atvērums jau varētu būt lielāks (lai gan nepārbaudījām) un lai mazais nāk laukā, jo sēžot tā es neļauju viņam slīdēt uz leju. Tad gulēju, tā tiešām bija vieglāk, bet toties tādā pozā sāku just spiediena sajūtu, ka gribās spiest, tad nolēmu iet uz poda sēdēt. Tad kādu laiku sēdēju uz poda, Dina sēdēja man pretī un mēs vnk runājāmies. Starp kontrakcijām jutos labi un teicu Dinai, ka jūtos baigi labi un mierīgi! Viņa teica, ka super, no manis tāds miers staro! Lika atnest manam vīriņam fotoaparātu, lai nofotografētu mani, teica, ka es ļoti smuki izskatoties 🙂 Kaut gan bildēs tāda saņurcīta un izspūrušiem matiem! 🙂 Tad man atkal likās, ka vajag spiest. Dina teica lai visu darot, jo mans ķermenis priekšā pasaka. Bet spiežot nekas nenotika, un tad Dina tomēr ierosināja, lai pārbaudām tomēr dzemdes atvērumu! Aizgājām uz gultu un Dina pārbaudīja, tie paši 6 cm nekas nepavirzījās uz priekšu, kopš viņa atbrauca, bija pagājušas kādas 2-3 stundas :)! Bet es nemaz nesatraucos, jutos mierīga! Tad viņa ierosināja, ka vajagot mums visiem iet pagulēt man arī, tad viņa kaut ko runāja ar manu vīru, un es ik pa laikam jau iemigu, kad nebija sāpes. Ielīdām gultā, Dina ar paņēma savu segu un gulēja blakusistabā. Bet tā es varēju nogulēt labi ja kādas 30min..kāds tur miegs! Vienā brīdī man likās, ka vienas kontrakcijas ilgums bija, kādas 4 min. Bet reāli elpošana man palīdzēja! Tiešām visas kontrakcijas tomēr pārlaidu normāli, bija grūti un sāpīgi, bet ne tik, cik biju iedomājusies, jo esmu dzirdējusi, ka citas meitenes bļauj un rāpo pa zemi sāpēs :)! Man tā nebija, Dina vienā brīdī teica, ka esmu radīta, lai dzemdētu, ka esmu perfekta dzemdētāja! Bet tas viss, kas notika ar mani, tas viss pateicoties Dievam, jo Viņš tiešām uzklausīja mūsu lūgšanas 9 mēnešu garumā, tieši par šo dienu un Viss bija tik viegli! 🙂 Un tad es sev iestāstīju, ka īstās sāpes vēl būs, ka jāpaciešas!

Tad gāju atkal uz poda sēdēt un tad vienā brīdī sajutu spiešanas sajūtu un spiedu un tad tāds plunkšķ bija, izrādās izspiedu augļūdeņus :), tas bija apmēram pie 8cm atvēruma! Un ūdeņi bija smuki – caurspīdīgi, viegli rozā krāsā. Man bija baigais prieks, ka tas notika tik dabiski! Un tad pēc kāda laika tas bija ap plkst. 8:30 gājām uz gultas pusi, jutu, ka gribās spiest! Tā sākās spiešanas process. Tas notika mūsu guļamistabā un es vnk tupēju un vīriņš aiz muguras sēdēja un aiz padusēm turēja. Un kā man gribējās spiest, tā notupos tupus pozā – spiedu un pārtraukuma laikā cēlos augšā, lai atpūtinātu kājas. Dina teica, ka nu kādas 2 stundas tas viss notikšoties!!! 🙂 🙂 bet man tas prasīja apmēram stundu, tieši pati spiešana. Tas likās tomēr vissmagākais darbs, ne tik daudz sāpēja, kā prasīja daudz spēka! Galviņa nāca pamazām. Dina lika vienā brīdī pataustīt, bet es kaut kā „nevarēju”, tad viņa ņēma fočiku un fočēja 🙂 un tik rādīja man, kā galviņa virzās uz priekšu, tas bija forši, jo pati redzēju, ka viss iet uz priekšu! Vīriņš bija visu laiku blakus (viņam arī bija fiziski smagi, jo turēja reāli manu augumu aiz manām padusēm visu laiku)! Un tad vienā brīdī es spiedu no visa spēka, iznāca galviņa, tad otreiz un BEBENE klāt!

Plkst. 10:24!!! 🙂 Viss tas notika tik ātri, man likās, ka tas būs vēl ilgs process, jo Dina teica, ka vēl laiks esot, bet viss notikās ātrāk! Jutu tikai kā viņa iznāk ārā un visas sāpes pazuda automātiski! Mazā iebļāvās un uzreiz man uzlika uz punča. Pirmais, ko jutu, ka viņa mani apčurāja! 🙂 Viņa bija tik silta un maziņa un mīļa.. raudāju.. jutos tik saviļņota.. skatījos uz vīru un mēs abi bijām tik laimīgi.. beidzot mūsu meitiņa ir pie mums.. skatījos un pētīju.. kāda viņa bija.. tik skaista.. viņa bija smuki rozā! 🙂 tas bija tāds brīdis.. biju piekususi.. bet tajā pašā laikā tik daudz spēka!!! 🙂 turēju to mazo kunkulīti un domāju.. ārprāts cik laimīga esmu.. un biju tik ļoti pateicīga, ka viss noritēja dabiski un nevajadzēja iejaukšanos! 🙂 Tad Dina noklemmēja nabassaiti, tikai tad, kad bija pārtraukusi pulsēt, tad mans vīriņš pārgrieza! Dina arī visus šos mirkļus iemūžināja fotogrāfijās! 🙂 Kad nabassaite bija pārgriezta, tad man atlika vēl placentu piedzemdēt! Bet tas arī bija brīnumātri, man pat nenācās spiest.. Dina tik mazliet, viegli parāva aiz nabassaites un placenta pati izvēlās ārā.. smuka.. vesela un man nekas nesāpēja! Tagad tā stāv mūsu saldētavā! Vīriņš joko, ka sarīvēsim un izcepsim kūkā un iedosim draugiem apēst 🙂

Tad es ierāpos gultā, gulēju un vēroju kā, turpat blakus mazo notīrīja, nomērīja un nosvēra. Tētis saģērba, un mani tikmēr Dina „sakopa”.. sašuva (bija viens, mazs plīsums, bet vispār neko nejutu, nesāpēja) Tik smuki sašuva, ka tagad tur vispār nav ne miņas no plīsuma! Kad es biju sakopta, tad mazā baudīja savu pirmo maltīti 🙂 Abi bijām laimīgi! Dina pie mums uzkavējās līdz kādiem 13:30. Pēc tam visi sēdējām lielajā gultā un pārrunājām dzemdību gaitu! Dzemdības ilga 11 stundas no kontrakciju sākuma plkst. 23:00. Tas esot ātri, jo vidēji pirmās dzemdības ilgst sākot no 16 stundām.

Pēc tam beigās pielūdzām Dievu un pateicāmies, ka Viņš bija mums klāt un viss notika tik labi un ideāli!

Tātad kopumā.. dzemdības bija kolosāls piedzīvojums man kā sievietei, mātei un mums kā ģimenei kopā ar vīriņu! Jutos labi.. nesāpēja tik ļoti kā biju iedomājusies.. visas sāpes pārcietu.. nebija ne reizes doma, ka pietiek.. nevaru izturēt.. ka gribu, lai tas viss beidzās! Ne brīdi nedusmojos vai kā citādi nebiju īgna! Biju mierīga un laimīga! 🙂

Biju priecīga, ka tas izdevās mājās.. ka tajā pašā dienā bijām mājās.. ka vīriņš pēc tam aizgāja taisīt brokastis.. mēs tikmēr ar mazo meitiņu bijām kopā. Ka viss tas notika tur, kur mēs jūtamies labi. Viss bija tik ideāli! Nākošās dzemdības arī.. viennozīmīgi vēlos tikai mājās un kopā ar vīru un Dinu!!! 🙂

Mājdzemdību ģimeņu apvienības mammu otrā tikšanās

Tēma: Auglības atgriešanās pēc dzemdībām
Sīkāks apraksts: Runāsim par krūts zīdīšanas priekšrocībām un iespējamajām grūtībām. Par to kā radīt priekšnosacījumus veiksmīgai zīdīšanas pieredzei. Ar zīdīšanas ieradumiem ir arī cieši saistīta auglības atgriešanās pēc dzemdībām. Iepazīsim to, kā sieviete var atpazīt tuvojošos ovulāciju un apgūsim auglības atpazīšanas metožu pamatus pēcdzemdību perioda laikā.
Pasniedzēja: Baiba Stikute
Datums: 03.12.2014.
Lekcijas sākums: 12.00
Ierašanās no 11.00
Norises vieta: Vaidelotes iela 12, Rīga
Līdzi jāņem groziņš un labs garastāvoklis. Pēc vēlēšanās ziedojums lektorei.
Variet ierasties arī kopā ar saviem mazuļiem.
Pieteikties var pa e-pastu: majdzemdibas@gmail.com
Ja ir kādi jautājumi, t. 26208719
fgjfg

Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1

Sēdvanna pēc dzemdībām

Vecmāte Rudīte Brūvere: “Lai izstaipītie ārejo dzimumorgānu (kaunuma lūpas, maksts, starpene) audi un varbūt plīsumiņi/šuves veiksmīgāk sadzītu, iesaku sēdvannas ar ozola mizām un kliņģerītēm.”

Sastāvdaļas:

  • 2 ēdamkarotes ozola mizas
  • 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju, gatavotu ar 2 ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.)

Pagatavošana: 1 litrā ūdens vāra 2 ēd.kar.ozolu mizas apmēram 30 min. Vannā (vai ļoti lielā bļodā), kurā pietiekami daudz remdena ūdens, lai jūtīgās vietiņas būtu ūdenī, ielej šo novārījumu (biezumus var jau pirms vārīšanas iesiet marles sainītī un pēc tam arī pielikt klāt vannai), vēl pievieno 2 ēdamkarotes kliņģerīšu tinktūras (vai stipru kliņģerīšu tēju,gatavotu ar 2  ēdamkarotes kaltētu ziedu, kurus aplej ar glāzi verdoša ūdens, zem vāciņa patur 10 – 15 min.).

Vannā iešana: Šajā vannā nu sēdi pacietīgi un priecīgi, vismaz 15 –20 minūtes. To dari 2 x dienā, priekšpusdienā un pirms gulētiešanas (vai agrāk). Iekārtojies sēdēšanai cik ērti iespējams – šis ir laiks, ko Tu velti, lai satiktos ar ļoti jauku cilvēku – pati ar sevi. Pameditē – pateicies, paelpo dziļi un atviegloti, palasi kaut ko jauku. Vislabāk būtu, ja fonā skanētu pavisam mierīga klusa noskaņas mūzika. Tu piecelsies no vannas vieglāka un priecīgāka. Tu pati jutīsi, cik ilgi Tev vajag turpināt šīs vannas (es iesaku – divas nedēļas, bet drīkst ilgāk). Ja Tev ir starpenes šuves, tad sāc vannas tikai pēc 4 dienām. Tās ir vajadzīgas, lai šuves nostiprinātos un diegi nesašķīstu pārāk ātri.

 

Brīdinājums!

Gadījumos, kad ir šaubas par pareizu un labu sadzīšanas procesu, nepieciešama vecmātes vizīte mājās (vai konsultācija pie ginekologa – māmiņām, kas nav dzemdējušas mājās). Personīgu un individuālu pēcdzemdību aprūpi nekas nevar aizstāt. Latvijā tā tiek tikai mājdzemdību mammām, kurām ir sava vecmātes aprūpe arī pēc dzemdībām.

Iesaka vecmāte Rudīte Brūvere.