Starptautiskā Mājdzemdību konference Prāgā

Šī gada 7. un 8. novembrī Prāgā tiek rīkota starptautiskā Mājdzemdību konference.

Mērķauditorija ir:

  • vecmātes
  • ārsti
  • studenti, kas studē vecmātību vai medicīnu
  • vecāki un vecvecāki (arī gaidot bērniņu)
  • visi interesenti

Reģistrējoties līdz 15.10.2014., dalības maksa lētāka.

Programma ir interesanta un daudzveidīga. Šāda konference ir pirmais tāda veida notikums Austrumeiropā,

tā sākas jau pēc mēneša, bet vēl iespējams pieteikties. Izmaksas nav ļoti lielas.

Sīkāka informācija šeit.

konference

Mammu tikšanās grupa

16. oktobrī tiek rīkota tikšanās mammām, kas atbalsta mājdzemdības.
Mammas tiek aicinātas dalīties ar savu dzemdību pieredzi un pavadīt laiku kopā.
Dalīsimies pieredzē arī par to kā majdzemdības ietekmēja jūsu attiecības.
 foto
Norises vieta: Vaidelotes ielā 12, Iļģuciemā
Norises laiks: 10.00 – 13.00
11.00 Cindy Heaster vada nodarbību par tēmu “Mammas un tēta attiecības” pamatojoties uz grāmatu “Paliksim kopā” (Let’s stick together’ Harry Benson)
Ierašanās režīms ir brīvs, esiet gaidīti jebkurā laikā, kad variet atnākt.
Līdzi ņemt groziņu un labu garastāvokli.
Pieteikšanās pa e-pastu: majdzemdibas@gmail.com

Gustava piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2009.gada 31.maijs

Plānotais laiks: 2009.gada 7. jūnijs

Vecmātes: Dina Ceple (grūtniecības laikā), Rudīte Brūvere (dzemdībās)

 

Ievads

Sestdien, 30. maijā bērnistabā meistars uzstāda zviedru sienu. Meitenes priecīgas. Es arī pamēģinu pakarāties, atbalstīties kaut kur – varbūt dzemdībās noderēs.

Vakarpusē nolemjam aizbraukt pie maniem vecākiem, aptuveni 50 km no mums. Tur gan notiek remonts vannas istabā, un mamma brīdina, ka nekāda liela mazgāšanās nesanāks. Bet mums jau nākošā dienā pa dienu jābrauc atpakaļ, jo vecākajai meitai estrādē koncerts pēcpusdienā, tāpēc šāds apstāklis īpaši nesatrauc. Es gan nosmejos, ka varbūt tomēr nebrauksim, ja nav vannas istabas, kur tad es dzemdēšu. Bet mamma atsaka, ka dīķī vietas diezgan.

Pēc 19.00 esam pie maniem vecākiem, apstaigājam saimniecību. Opis meitenes pavizina ar pļaujmašīnu – traktoriņu, meitenes izšūpojas. Gatis aiziet pamētāt spiningu pa dīķi, bet pabaro tikai odus.

Rakstu Dinai ikvakara īsziņu – esam laukos, bet viss mierīgi. Dina atbild, ka tas labi, jo viņa dzemdē. Es rakstu – forši, tad mierīgi varēsim manas dzemdības gaidīt.

Meitenes aizmieg vēlu pēc 23.00, Gatis skatās filmu par bokseri, es pēc ilgiem laikiem izlasu stāstu no grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” – par trešā bērna piedzimšanu. Pēc 12.00 beidzot laikam aizmiegu.

2.15 eju uz tualeti, kaut kas bišķi notek gar kāju, bet, noslaukot ar salveti, liekas, ka nekas īpašs. Pēc tualetes apmeklējuma gan jūtu, ka tek jau vairāk, uz nenoflīzētās grīdas parādās maza peļķīte. Man viss skaidrs – pirmo reizi man dzemdības sākušās ar augļūdens apvalka pārplīšanu. Man tas liekas smieklīgi – esmu atkal paņemta uz izbrīnu – nebija nekādas priekšnojautas, līdzi arī nekā nav. Ūdeņi ir pilnīgi dzidri un bez kādas smaržas, tas labi.

Aizeju uz istabu, Gatis pamostas un saprot, ka kaut kas notiek. Jau sāk celties un drudžaini krāmēties. Es viņam lieku gulēt, kamēr saņemsim atbildi no Dinas, ko darīt, jo dažreiz taču pēc ūdeņu noiešanas jāgaida vēl diezgan ilgi. Varbūt Dina teiks, ka varam gaidīt rītu un nesteigties? Dina tomēr atbild nekavējoties – brauciet mājās. Gatis noburkšķ – tas jau katram muļķim bija skaidrs. Man atkal jāsmejas. Fiksi sakrāmējam somu, nekā daudz jau līdzi nav. Meitenes paliek guļot. Šī tad arī ir tā atrisināšanās par vecāko bērnu jautājumu, par ko Dina stāstīja – ka vecākiem bērni dzemdībās netraucē. Mēs nebijām domājuši meitenes speciāli sūtīt uz laukiem, bet acīmredzot viņām tur bija jābūt.

Izejot ārā, pie pašām durvīm pogo lakstīgala, pēdējie ceriņi smaržo, debesīs viena pati, bet liela zvaigzne, jau aust rīts. Superīgi! Izbraucam 2.30. Ceļā gandrīz nobraucam stirnu. Uz debesu fona savās ligzdās redzami stāvošu stārķu silueti, tas viss liekas kaut kā īpaši. Arī katrā dziesmā, kas skan pa radio, ir vārdi, kas kaut kā sasaucas ar šo brīdi. Pat tādās, kas man īpašas emocijas iepriekš nav izraisījušas un normālā dvēseles stāvoklī liekas pat banālas, piemēram, „Tumsas” dziesma „Katram savu Atlantīdu” – vēl kāds ir tevī / vēl kāds ar tevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi / krītot cauri debesjumam / acis vaļā ātrāk lejā / tad mēs tevi sameklēsim / tad mēs tevi iemācīsim / kā būt par sevi / kā būt ar sevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi. Tas man gan nemaz neliekas jocīgi, jo man katram bērnam ir sava dzimšanas dziesma, kuras vārdi tobrīd uzrunājuši.

 

Vēršanās

Mašīnā, mazliet pirms 3.00 jūtu, ka sākušās arī regulāras kontrakcijas – pa 12, 10, pat 7 minūtēm. Ogrē iebraucam Nestē, es rakstu Dinai. Viņa atbild, ka vēl dzemdē, vai saucam Rudīti? Iebraucot pagalmā, ap 3.30, rakstu – laikam gan. Saku Gatim, ka man jau grūtniecības vidū pavīdēja kaut kāda nojausma, ka ar Dinu nedzemdēsim. Tolaik gan mēģināju šo domu atvairīt. Varbūt tāpēc arī man bija pretestība rakstīt savu dzemdību plānu, negribējās neko sasapņoties un saplānot.

Mājās šo to piekrāmējam, es lienu gultā, domāju – pagulēšu vēl vai arī pamēģināšu ar meditāciju. Taču nākošā kontrakcija ir tik spēcīga, ka uzreiz pēc tās izlidoju no gultas kā korķis. Nezinu, nebiju paspējusi uz meditāciju noskaņoties vai vienkārši neesmu tam radīta, bet turpinu dzemdības vertikālā stāvoklī, aktīvi rosoties. Meiteņu istabā paapļoju uz bumbas, tiešām mēģinu iekārties jaunajā zviedru sienā. Gatis kaut ko rosās apkārt, tuvumā man viņu nevajag. Pēc laiciņa ielienu gultā, uzlieku U2 koncertu. Slīpi sēdus un ar elpošanu kontrakcijas ir labi paciešamas. 4.30 piezvana Rudīte – ka ir ceļā no savām lauku mājām, bet Rīgā vēl somas jāpaņem. Man kontrakcijas aptuveni pa 7 minūtēm, abas norunājam, ka viņa paspēs atbraukt. Uz koncerta beigām gan sāpes kļūst pārāk stipras, lai gulētu. Kontrakcijas jau pa 5 minūtēm, saku Gatim, lai gatavojas pieņemt dzemdības. Vairākas reizes eju uz tualeti, tad viena pati ieeju bērnistabā, dažas kontrakcijas pārlaižu četrrāpus uz bumbas vai atspiežoties uz zviedru sienu. Ienāk Gatis un redz, ka daudz laika vairs nav. Pēc 6.00 viņš piezvana Rudītei, viņa jau pavisam tuvu.

Tupot četrrāpus pie bumbas meiteņu istabā, jūtu, ka tiešām beigas jau ir tuvu, kontrakcijas ir grūti paciešamas, tādas uz beigām atceros arī no Noras dzemdībām, bet palīdz grūtnieču vingrošanas laikā apgūtajā meditācijā aizķērusies doma – kontrakcija ir salīdzinoši īsa un beidzas tad, kad liekas, ka galīgi jau vairs nevaru. Pāris šādu kontrakciju, un arī Rudīte jau ir klāt – ap 6.30.

Rudīte paklausās tonīšus, tie ir ļoti ņipri un labi, nopriecājamies. Tad viņa prasa, vai gribu, lai paskatās atvērumu. Mani gan tas interesē, bet tā, ka baigi gribētos, lai kāds tur kaut ko skatās, arī nav. Gatis sāk laist vannā ūdeni. Es starp kontrakcijām aizeju līdz gultai, izrādās atvērums jau pilns, manī tas nekādu lielo izbrīnu neizraisa, jau likās, ka tā tas varētu būt. Galviņa jau ir pavisam tuvu pie izejas, bet man spiest vēl negribas. Rudīte saka, ka varbūt vannā nemaz nav jēgas līst un labi, ka neesmu tajā ielīdusi, viņu gaidot. Gatis aizver krānu. Es tāpat četrrāpus pie bumbas tupu gultā, bet iestājies tāds atpūtas brīdis – kontrakcijas ir samērā retas – pa 5 minūtēm – un daudzas ļoti vieglas. Starplaikos runājamies ar vecmāti par visu ko. Aizeju līdz tualetei, tur ieraugu vannu un tomēr liekas, ka gribu vannā. Aizeju līdz istabai, Gatis atkal aiziet laist ūdeni, bet es nākošajā kontrakcijā saprotu, ka nu sāk gribēties spiest un vannā tagad iekāpt un iekārtoties nespēšu, krāns tiek atkal aizgriezts.

 

Izspiešana

Tad nu šī pēdējā pusstunda arī ir tā, kuru var nosaukt par īstām dzemdībām un darbu. Ir patiešām grūti, varbūt vannā būtu vieglāk, nebūtu tāda spiediena un dedzināšanas sajūtas. Bet puika, izrādās, arī vairāk par puskilogramu lielāks par meitiņām. Pluss no sauszemes dzemdībām ir tāds, ka pēc tam nav jākāpj no vannas ārā, turpat gultā varam kūņoties.

Ap 7.00 saku, ka puika varētu piedzimt 7.07, jo man meitas dzimušas septiņas minūtes pēc un septiņas minūtes pirms pilnas stundas. Tikai pirmā pa dienu, otrā vēlu vakarā, šoreiz – no rīta. Rudīte saka, ka uz 7.07 diez vai, bet uz 7.17 gan varētu paspēt. Taču palaižam garām visus termiņus, bērniņš nāk saudzīgi, bet arī to nevarētu nosaukt par ļoti patīkamu procesu. Nu jau kontrakciju laikā spiežu riktīgi, turos pie Gata rokas, bet tas tā – mierinājumam, pašai liekas, ka neturos stipri, jo cenšos visu ķermeni atbrīvot, lai kā gribētos sarauties čokurā. Rudīte iedod glikozes tableti enerģijai, Gatis dod padzerties pēc katras kontrakcijas. Prasu Rudītei, vai viņa kaut ko redz, viņa saka, ka izskatoties blondi matiņi, man kaut kā neticās, bet nu matu krāsa šobrīd nav galvenā, svarīgi, ka kaut kas jau ir redzams. Tad saprotu, ka kājas no tupēšanas jau ir nogurušas, ar vīra un vecmātes palīdzību apguļos uz kreisajiem sāniem, kur atradās bērna muguriņa. Kontrakcijas laikā Gatis manu kāju pietur uz augšu. Šādi laikam man sanāk pavadīt tikai divas kontrakcijas, liekas, ka vienā kontrakcijā bērniņš jau ir gandrīz ārā, bet tomēr ieslīd atpakaļ. No piepūles starpkontrakciju laikā drebu, sajūta ir nepatīkama, galviņa ir tieši Tur. Nākošajā kontrakcijā izspiežu galviņu, tad vecmāte saka – mierīgi, mierīgi, nespied, lai iestiepjas. Tas nav viegli, elpoju ātri un īsi, bet pēc dažām sekundēm, 7.35 bērniņš pagriežas un pats viegli izslīd ārā.

Nespēju noticēt, ka beidzot tas ir noticis, man palīdz pagriezties uz muguras, bērniņu ar dvieli noslauka un noliek man uz krūtīm, sasedz, un tā mēs kādu pusstundu pavadām. Gustavs diezgan skaļi un ilgstoši informē mūs, ko domā par visu šo notikumu, pupu sākumā tikai pasmaržo. Blonds gan Gustavs īsti nav – tāds pats kā pārējie mani bērni, tumši pelēkiem matiņiem (vēlāk gan tie paliek gaišāki nekā māsām, tā kā taisnība vien Rudītei bija). Sejiņa izskatās savādāka nekā māsām pēc dzimšana, tās man abas izlikās pilnīgi vienādas. Dažas dienas pēc dzemdībām gan parādās kaut kāda līdzība ar māsām. Ievēroju, ka Gustavam ir gari nagi. Rudīte saka, ka tas, kā arī baltās ziedītes niecīgais daudzums uz ķermeņa norāda, ka bērniņš ir pilnībā iznēsāts un bijis gatavs nākt pasaulē. Actiņas pirmajā dienā gandrīz vai neiedodas izraudzīt, Gustavs paver tikai niecīgu spraudziņu, pa kuru redzams, ka tās ir tumši pelēkas, kā māsām piedzimstot.

 

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Gatis uztaisa kafiju un maizītes, visi paēdam. Tad Rudīte paņem asinis analīzēm no nabassaites, patausta vēderu – placenta ir atdalījusies, uzraušos ar visu bērnu tupus, ātri izspiežu placentu, tas ir nieks, salīdzinot ar bērna izspiešanu. Visi kopā to izpētām, viss ir iznācis. Diemžēl Rudīte pēc placentas nemākot pateikt, cik dzemdību sievietei vēl priekšā, Dina kādreiz stāstīja, ka to varot. Placenta tiek ielikta saldētavā, lai vēlāk to pārstrādātu homeopātijā.

Tad tiek nosieta un noklemmēta nabassaitīte, vīrs nabassaiti pārgriež, nu esam divi cilvēki. Tāpat dzīvojamies, pļāpājam par mājdzemdībām un dzemdībām vispār, Latvijā un pasaulē, Rudītes „Ģimenes Šūpuli”, vēl šo to. Rudīte sāk rakstīt dokumentus, tas aizņem daudz laika. Gustavs tiek novērtēts ar 9/10/10 punktiem pēc Apgares skalas. Jau drīz aizeju uz tualeti, plīsumu nav, asiņošana arī minimāla. Gustavs pirmo reizi nopietni pievēršas ēšanai, liekas, ka arī ar trešo bērnu šajā jautājumā man paveicies un nav jāmāca, kas darāms. Nevienu poti Gustavs vismaz kādu laiku vēl nesaņems.

Tikai pēc pāris stundām Gustavs tiek nosvērts (3.6kg), nomērīts (55cm) un saģērbts. Tad arī var sākties lielie draugu un radu apziņošanas darbi. Vēlāk Gatis aizbrauc uz konditoreju pēc salātiem un maizītēm, virtuvē ēdam otrās brokastis, Gustavs augšā guļ. Vecmāte mūs visus uzslavē, sabučo un 12.30 dodas mājās.

Gustavs kārtīgi iemieg, mēs ar Gati arī. Pēc 15.00 zvana ģimenes draugs, domāju, ka viņš jau zina par mūsu jaunumiem, bet izrādās, ka viņš ar moci garām braucis un nolēmis iebraukt. Nu ja, īsziņu sūtīju viņa sievai, kas gan arī vēl svētdienas rītā nebija apskatījusies telefonu. Ienācis istabā, viņš manāmi samulst, ieraugot, ka guļam gultā trijatā. Tad draugs aiziet pēc puķēm un tortes, dzeram šampanieti, pirmās svinības ir noorganizētas un dēliņam krustvecāki arī atrasti. Klāt arī mani vecāki ar meitenēm. Pirmā brāli satiek Nora, jo Lote pa taisno devusies uz mēģinājumu estrādē. Abas ir priecīgas, Nora dod bučas, Lote ir uzmanīgāka.

Vakarā vēl sazvanos ar Dinu, viņas balsī vilšanās, ka nav tikusi uz mūsu dzemdībām, bet ko darīt – tāda ir mājdzemdību realitāte. Rudīte ir atdevusi Dinai „parādu” par Noras dzemdībām (Noru gaidot, uzskaitē biju pie Rudītes, bet dzemdēju ar Dinu). Vakars paiet mierīgi, vārot vecmātes ieteiktās tējas. Pirmajā vakarā gan puika mazliet liek jau par sevi manīt. Taču Gatim ļoti labi izdodas mazo nomierināt. Mazliet paskandalējis, Gustavs aizmieg un guļ līdz rītam.

Tādi bija mūsu 2009. gada īpašie Vasarsvētki.

gustavs

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

Daudz laimes vecmātei Dinai Ceplei

No sirds sveicam mīļo vecmāti Dinu Cepli dzimšanas dienā! Dina ir kā viņas piedzimšanas laiks – ziedoša un iedvesmojoša! Novēlam turpināt ziedēt, iedvesmot un mīļām rokām sagaidīt pasaulē daudzus bērniņus, sniedzot savu sirdsgudrību jaunajiem vecākiem!

Dina CepleFoto no Dinas Ceples personīgā arhīva, kopēts no Facebook

Par godu Mātes dienai Dinu intervējuši vairāki izdevumi.

30.aprīļa – 13. maija žurnālā “Ieva” intervija  “Dinas ceļš”, kurā daudz tiek runāts par Dinas dzīves ceļu – attiecībām ar mammu, māsu, meitu, kā arī vecmātes profesiju: “Manuprāt, būt vecmātei ir pats svētākais darbs – būt blakus brīdī, kad cilvēks ienāk šai pasaulē. Ar kādām domām tu viņu sagaidi, ar kādām rokām – maigām vai skarbām, ar kādu ticību, šaubām vai neticību. Es jau pusaudzes vecumā piedzīvoju, cik ļoti dvēseliski atvērta ir sieviete radību procesā, cik trausla, cik neaizsargāta, cik viegli ietekmējama, atbalstu alkstoša. Tieši no vecmātes darba ir atkarīgs, vai dzemdībās notiek sievietes traumēšanās vai viņas iekšējā pārradīšanās – piedzimšana par mammu.”

Savukārt, Sievietes Pasaulē saruna “Par māti nepiedzimstam vienā dienā”: “Ja mūsu dzīvē notiek kas būtisks, tas ir jāpiedzīvo. Šeit un tagad. Dzīve ir tas, kas ar mums notiek, kamēr mēs plānojam nākotni vai pārstrādājam pagātni. Tapšana par mammu ir tas brīdis, ko sauc par dzīvi. Brīdis, kad ir laiks nolikt pagātni un neprojektēt nākotni. Tas ir laiks piedzīvot dienu tādu, kāda tā ir. Laiks piedzīvot savu pārtapšanu ar pilnu krūti un līdz galam. Lai atskatoties varētu teikt, es izdarīju pilnīgi visu, kas man šķita svarīgs un darāms konkrētajā brīdī.”

Dina konsultējusi arī rakstu žurnālā “Mans Mazais” “Pirmoreiz mamma” par to, kā ir kļūta par mammu 20, 30 vai 40 gados.

IMG_4587

 

 

 

“Ievas Mājā” par vecmāti Aivu Zeidmani

Žurnāla “Ievas Māja” (Nr. 07, 2014.04.04) rakstā “Laime klētiņā” vecmāte Aiva Zeidmane ar vīru Armandu stāsta par savu dzīvi lauku mierā un klusumā. Aiva stāsta arī par to, kā izlēma kļūt par mājdzemdību vecmāti un kā mājās dzima viņas divi jaunākie bērni.

“Gaidot Austri jau zināju, ka man būs mājdzemdības, un satikos ar Stārķa ligzdas vecmāti Dinu. Austris dzima te – tepat Gārzdes klētī, vannā un šīs dzemdības man bija daudz garākas nekā pirmās. Caur tām sajutos saņēmusi miesas un gara dziedināšanu. Jau tad sapratu, ka pati gribu būt mājdzemdību vecmāte. Austra piedzimšana mājās pārstrukturizēja manu būtību – es kļuvu cita Aiva. Esmu ievērojusi, ka sievietēm, kas piedzīvo mājdzemdības , dzīve pēc tam mainās. Viņām klājas labāk – laikam pats Dieviņš kaut ko saliek pa plauktiņiem.”

Ievas Māja

Ievas Māja

 

 

 

“Ģimenes šūpuļa” māja gatava uzņemt dzemdētājas

Biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājās “Jaunpalejas”, saskaņā ar 10. februāra Veselības inspekcijas atzinumu, var sākt pieņemt sievietes/ģimenes, kas vēlas sagaidīt savu mazulīti lauku mierā.
Vecmāte Rudīte par to raksta: “Es, Rudīte, no sirds pateicos visām kolēģēm, kuras palīdzēja ar apjomīgajiem rakstu darbiem un medicīnas aprīkojuma apzīmēšanu un sakārtošanu, lai šo mērķi – oficiālu atzinumu beidzot sasniegtu. Paldies arī Ģimenes veselības centram „Stārķa Ligzda”, kura līdzstrādniece joprojām esmu un palieku, sevišķi vecmātei un ārstei Dinai Ceplei un administrācijas vadītājai Vijai Saulītei par ievērojamo atbalstu ar šo iekārtošanas un papīru sakārtošanas pasākumu! Nākamais solis – dibināsim SIA „Ģimenes Šūpuļa Mājdzemdību Prakses centrs”. Bet jau tagad šeit var bērniņu sagaidīt visas sievietes/ģimenes, kuras Jaunpalejās sajūt sev piemērotu vietu, lai šeit dziļā lauku mierā un draudzīgas dabas vidū laistu pasaulē savu bērniņu. Ja tomēr rodas nepieciešamība, stacionārs Vidzemes slimnīcā (Valmierā) ar ļoti labi aprīkotu Dzemdību un arī Jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļu ir viegli sasniedzamā attālumā, jebkurā gada laikā. Turpināsim strādāt pie labas komunikācijas un savstarpējas izpratnes ar šī stacionāra darbiniekiem un arī apkārtnes mediķiem – mūsu aprūpes saņēmēju labā.”

Plašāka informācija par “Jaunpalejām” biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājas lapā.

radibam_DSC_1237-449x300

Pavasara koncerts „Dziesmas Dzīvībai”

2014.gada 29.martā plkst.15:00, Rīgas Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcā notiks labdarības koncerts „Dziesmas Dzīvībai” bez atbalsta palikušo grūtnieču un jauno māmiņu Patvēruma mājas „Jaunpalejas” pabeigšanai.

Koncertā piedalīsies:

Evija Zālīte

Ieva Akurātere

Koris Pa Saulei, diriģenti Marta Ozola, Margarita Dudčaka

Ilze Grunte

Haralds Sīmanis

ansamblis Laudetur.

Koncertā skanēs latviešu un ārzemju komponistu dvēseles mūzika.

Biļetes nopērkamas iepriekš pārdošanā eKase.lv un koncerta dienā pie ieejas, sākot no 14:15.

Biļešu cena EUR 7.00 (4.92 LVL).

Koncertu organizē biedrība Ģimenes Šūpulis. Visi ienākumi kalpos patvēruma mājas „Jaunpalejas” pabeigšanai.

Pēc koncerta otrajā daļā no plkst. 16:30 baznīcas kafejnīcā būs iespēja uzzināt vairāk par līdz šim paveikto, iepazīt Ģimenes Šūpuļa brīvprātīgās ģimenes un iegādāties to sarūpētos gardumus, arī tā atbalstot patvēruma mājas izbūvi.

Vairāk informācijas par Ģimenes Šūpulis biedrības darbību: www.gimenes-supulis.lv un LTV raidījuma arhīvā http://www.ltv.lv/lv/raksts/22.12.2013-province.id22151/.

pavasara koncerts

Preses un TV apskats

Oktobra žurnālā “Mans Mazais” Linda Olte stāsta par savu mājdzemdību pieredzi: “.. ticu arī tam, ka mēs, sievietes, grūtniecības laikā pašas esam atvērtas garīgumam un Dievam un pašas varam sajust, kāds ir labākais veids, kā laist bērniņu pasaulē.” Pieminēta arī brīnišķīgās filmas “Ieelpot” tapšana: “..procesa laikā viņa tikai vienā brīdī teica, ka viņai vajagot vairāk gaisa, lai mēs vairs neelpojot. (Smejas.) Interesantākais bija tas, ka pašu dzemdību mirkli mēs tā arī nenofilmējām, pat ar divām kamerām filmējot. Tas brīdis bija tik enerģiski spēcīgs, ka visi vienkārši apraudājāmies un par visu pārējo aizmirsām.”

Decembra žurnālā “Mans Mazais” intervija ar mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli “Dzemdībām jāgatavojas kā kāzām”: “Bērna piedzimšana ir vienīgā īstā mazuļa dzimšanas diena. Tas ir tikpat liels notikums kā kāzas, kad mēs ejam satikt savu mīļoto cilvēku uz mūžu. Ja mēs ar tādu bezatbildību domāsim par kāzām – nu, aiziesim uz zaksu un kaut kā jau būs -, tad tā arī būs – kaut kā. Bet, ja mēs gribam to izjust ar baudu, tad jau savlaicīgi plānojam, gan kas tur notiks, gan ar kādiem cilvēkiem. (..) Dzemdību plāna galvenais mērķis nav radīt ideālismu, bet dod materiālu sarunai ar savu aprūpes sniedzēju – kā es to iedomājos, vai tas tā var būt, vai tas ir iespējams, kā es to varu sasniegt ar saviem iekšējiem resursiem un kāda palīdzība man būtu vajadzīga.” Pieminētas arī mājdzemdības: “Atskatoties redzu, ka mājdzemdību rašanās Latvijā bijis liels stimuls mainīties arī stacionāru dzemdību praksei – vienmēr ir labi, kad ir izvēle.”

Vecmāte Dina pieminēta arī rakstā “Baroju līdz 3 gadiem!”.

Grūtnieces dienasgrāmatā topošā māmiņa Elīna turpina sapņot par mājdzemdībām.

Rakstā “Liekam jaunu bildi iekšā!” Kauperu pāris apraksta dzemdības Valmieras slimnīcā pie vecmātes Aijas Mikovas.

4. decembra žurnālā “Ieva” izjusta intervija ar Martu Sproģi “Pat nāve nespēj šķirt mani un Belliņu”. Marta stāsta gan par bērnu dzimšanu mājdzemdībās, gan to, kā šīs sajūtas sasaucas ar tām, kas bija jāpiedzīvo, zaudējot meitiņu Bellu: “Dabas likumus uztveru kā kaut ko svētu un vienotu. Tāpēc arī Bellas aiziešana man ļoti asociējas ar dzemdību tēmu. Tāpat kā dzemdībās, sapratu – nevaru stāties pretī jeb cīnīties ar to, kas man dzīvē tagad notiek. Zaudējums, sāpes… Sapratu – man tās jāpielaiž ļoti cieši sev klāt un vienkārši jādzīvo uz priekšu, tāpat kā dzemdībās, kad sākas kontrakcijas un ļoti, ļoti sāp. Bet, jo vairāk šajās sāpēs es laižos, jo vairāk es it kā nomirstu sev, un viss process notiek ātrāk un raitāk.” Pilnu intervijas tekstu ar Martu Sproģi iespējams izlasīt “Ievas” mājas lapā.

22. decembra LTV1 raidījumā “Province” vecmāte Rudīte Brūvere stāsta par “Ģimenes šūpuļa” topošo grūtnieču patvēruma māju “Jaunpalejās”.

Province