All posts in category Mājdzemdības

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

Mammas komentārs: “Dalos arī ar savu mājdzemdību pieredzi. Mans stāsts būs apliecinājums tam, ka mājdzemdību vecmātes ir ļoti profesionālas, zinošas un lieliski spēj novadīt arī dzemdības, kurās ne viss norit tik gludi kā iecerēts.”

Ādama Zenona piedzimšanas stāsts

05.12.2015., plkst. 9:50, 3385g, 53cm

Šodien Ādams Zenons ar mums kopā ir jau 7. dienu, tāpēc, kamēr dzemdību atmiņas nav pabalējušas, nolemju tās pierakstīt.

Pirms 15 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita, mājdzemdības Latvijā vēl nebija iespējamas. Tomēr, ja tas būtu bijis man ļauts, noteikti arī meitu dzemdētu mājās. Tieši vecmāte Astrīda, kas tagad ir arī viena no mājdzemdību vecmātēm LV, palīdzēja manās pirmajās dzemdībās, tieši viņa bija arī tā, kas manī sēja un nostiprināja pārliecību, ka dzemdības ir skaistas un dzemdību sāpes ir skaistas. Tieši tik skaisti, mierīgi un harmoniski, siltā vasaras naktī toreiz LĢC dzima mana meita Ģertrūde Rūta.

Ādams Zenons ir ļoti gaidīts mazulis, un kad mazais pieteicās, skaidri zināju – viņš dzims mājās. Tā kā meita dzima gandrīz precīzi kā prognozēts – ap 40. nedēļu, tad arī šoreiz bija cerība, ka būs līdzīgi. 1.12. apritēja pilnas 40 nedēļas. Nodomāju, ka šis būtu skaists datums piedzimšanai un pēdējās dienās man ir velkošas sāpes mugurā un citi dzemdību priekšvēstneši. Nosūtu vecmātei Mārai ziņu par savām sajūtām un pēc mirkļa saņemu atbildi, lai informēju, ja kas mainās, kā arī piebildi, ka citai mammai tek ūdeņi. Pēdējā piebilde mani uzreiz atslābina, mēs varam pagaidīt arī citu labu datumu, piemēram, 5to, kas ir arī manas meitas dzimšanas dienas datumsJ

4.12. pēcpusdienā sajūtos diezgan sagurusi, ielienu gultā un lasu grāmatu. Ap 18-19iem piefiksēju, ka jau ierastās dzemdes treniņkontrakcijas kļuvušas ritmiskākas. Nesāpīgas, bet ar starplaikiem 10 – 12 – 15 min un pamanu arī, ka ir minimāli rozīgi punktiņi uz apakšveļas.

Ap 20:00 priecīga ziņoju vecmātei par jaunumiem. Nolemjam, ka kontrakcijas ir retas un pagaidām gaidīsim, vērosim un sazināsimies vēlāk vakarā. Aiz pacilājuma nezinu, kur dēties. Saku vīram ar meitu, ka mums jāaizbrauc uz veikalu, jānopērk kas ēdams un man jāizcep dzimšanas dienas kūka. Nu jau ir droši ticams – mazais dzims 5.12.! Meita ātri izdomā, ka nākamās pusdienas gatavos viņa, tāpēc jānopērk viss nepieciešamais. Kad braucam mājās no veikala, piefiksēju, ka kontrakcijas ir mazliet stiprākas, bet aizvien nesāp. Mājās par to vairs īpaši nedomāju, aizrautīgi cepu brauniju. Sanāca dikti smuks un smaržīgs, pa virsu uzberu saldētas jāņogas no mūsu dārza – skaista kūka.

Ap 23:00 sazinos atkal ar vecmāti. Saku, ka varēšu pagulēt un tad jau rīt no paša rīta ar jauniem spēkiem varēsim sākt darīt lielo darbu. Saņemu no vecmātes ziņu: „Lai notiek!”J Pēc dušas mierīga un atslābināta ieraušos gultā – tik labi. Laikam tas atslābums ļauj arī visam sākt ritēt raitāk. Kontrakcijas jūtamākas, mēģinu piefiksēt laikus. Miegs tomēr nenāk un arī iemigt īsti neizdodas, ap 2:00 aizvien vārtos pa gultu, kaut ko lasu un čubinos, jo miegs nenāk. Pēc 3:30 saprotu, ka nu jau gulēšanas vairs nebūs – kontrakcijas ir tādas, kas jāpārelpo un guļus poza vairs nešķiet ērta. Izlemju celties augšā. Visi mājinieki, kaķi ieskaitot, vēl ir savās gultās. Man patīk tas miers visapkārt.

Ieeju dušā, izmazgāju arī matus, sadedzu sveces, uzlieku mūziku. Ārā vēl tumsiņa, aust parasts decembra sestdienas rīts, bet mūsu mājās šodien būs dzimšanas diena, esmu bezgala priecīga! Laiks rit ātri, pulkstens jau tuvojas 6:00, paliek garlaicīgi, dodos pie vīra, varbūt pievienosies. Ieraušos blakus, bet tad mani pārņem spēja kontrakciju sāpe un es kā bulta izlecu no gultas un sajūtu kā silti augļūdeņi izplūst turpat pa grīdu mūsu guļamistabā. Tie ir pavisam dzidri J Tagad gan zvanu vecmātei un saku, ka viņai jādodas pie mums. Vīrs pamodina arī meitu un mēs visi lēnām rosamies.

7:00 vecmāte ir klāt. Mazliet vilšanās – atvērums tikai 4/5 cm. Man likās, ka būs vairāk… Vecmāte lēnām saliek savu aprīkojumu, raksta papīrus un pa laikam man iesaka kā labāk. Izrādās, vajag darīt tieši tā, lai sāpe nāk un kad tā ir klāt – nekustēties, bet ar izelpu stāvēt mierīgi un ļauties tai. Hm..tas man ir kas jauns, bet es to spēju. Jā, sāpes šādi ir krietni biežākas un intensīvākas, bet es neteiktu, ka man būtu par grūtu, nemaz ar’ne.

Vīram ātri jāaizskrien līdz darbam un vecmāte apliecina, ka vēl laiciņš ir, tāpēc viņš var droši doties. Centīgi strādājot, ap 8:00 atvērums jau ir 7/8 cm! Brīnišķīgi! Es vēl priecīga nosaku – ak, cik labi, sāpes jau tūliņ būs galā un izstumšana jau tīrais nieks. Vecmāte uz to: „Nu kā kurai, kā kurai”. Meita sūta ziņu vīram, lai nekavējas, jo lielais mirklis ir tuvu! Vēl kādu laiciņu cītīgi elpoju un ļauju sev atvērties. Un pēc brīža vecmāte pārbauda toņus, viņa saka: „Zini, toņi nav īsti labi, mazajam paliek grūti, mums viņš jādabū ārā un ātri!”. Šie vārdi mani mazliet izbiedē, bet es pilnībā uzticos. Stāvu kājās un uz katru kontrakciju cītīgi elpoju un mēģinu paspiest, lai mazais tiek zemāk. Pa vidam dzirdu, ka arī vīrs ir klāt. Vecmāte paskatās atvērumu – 9,5 cm un cītīgi pārbauda arī toņus, nepavisam nav labi. Nezinu, ko ar mani īsti dara, bet es ļaujos visam, kas notiek, elpoju, reizēm sanāk ļoti skaļas izelpas, kas nobiedē mani pašu, jo nekad nespēju iedomāties, ka tā varu, bet tajā brīdī tas nav svarīgi. Mēģinām tupus pozā, vīrs mani tur – mazais netiek zemāk. Kādā brīdī vecmāte mani informē, ka viņa mazo pastums atpakaļ dziļāk, jo viņš nav ieņēmis īsti labu pozīciju dzimšanai, tāpēc netiek zemāk. Kad tas izdarīts, man uzliek sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu – tagad mazajam uzreiz kļūst vieglāk un toņi uzlabojas. Esmu piekususi, šajā brīdī nereti organismam ir dabiska pauze pirms notiek bērniņa izstumšana un citkārt vecmāte teiktu: „Mums pieder viss pasaules laiks, mums nekur nav jāsteidzas”. Tikai šis diemžēl nav tas gadījums. Tad vecmāte palīdz man iekārtoties pozā, kas ļaus mazajam vieglāk izkļūt un apgalvo, ka tagad viss ir ļoti labi, tikai jāspiež mazais laukā un es cenšos no visa spēka. Vienreiz, otrreiz, daudzreiz… Un tad jau jūtu – viņš nāk, lēni un pārliecinoši. Vecmāte jau sauc vīru un meitu, kas turpat blakus vien ir, ka mazais tūliņ būs ar mums. Un tur jau viņš ir – mazs kunkulis man uz punča un sirsnīgi stāsta, ko viņš par šo visu domā. Piekrītu, mums bija mazliet grūti un abiem vienlaikus gribas par to pasūdzēties un reizē arī priecīgi sveikt vienam otru ar laimīgo satikšanos. Un tad arī redzams, kas bija par lietu (vecmāte noteikti par to nojauta jau ātrāk) – mazajam ap kaklu bija vienreiz cieši cieši aptinusies nabassaite, kas bija arī ļoti īsa, tāpēc mazo burtiski turēja un neļāva nākt zemāk.

Kad nabassaite izpulsējusi, meita to pārgriež. Mums ir brālītis! Mēs to uzzinām tikai tad, kad mazais ir jau piedzimis J Pēc laiciņa atbrauc brāļa sieva ar ģimeni, viņa ir pediatrs un izlēmām, ka tieši viņa skatīs mazo radinieku. Vēl pēc laika jau sēžam pie galda un svētlaimīgi tiesājam dzimšanas dienas kūku.

Mans mājdzemdību stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka arī mājdzemdībās var būt sarežģījumi, bet vecmātes profesionalitāte un spēja reaģēt ir apbrīnojama. Es ne reizes viņas sejā nesaskatīju paniku vai izbailes, tur varēja nolasīt tikai koncentrēšanos un pārliecību. Lieki piebilst, ka man pašai nebija ne plīsumu, ne kādas citas fiziski sliktas izjūtas, pēc pāris stundām jau cēlos un pārvietojos pa māju.

Biju nolēmusi savai 15 gadus vecajai meitai nodot vēstījumu, ka radības ir skaistākais mirklis sievietes mūžā, bet šoreiz uzskatāmi sanāca nodot arī vēsti par sievietes īpašo spēku un izturību. Viņa turpina apgalvot, ka viņai būs 5 bērni, tas liek domāt, ka no malas tomēr nemaz nebija tik traki laikam.

Lai šis ir iedrošinājums, ka mājdzemdības ir drošas un mēs esam drošās rokās, galvenais ir spēja uzticēties, sadarboties un ļauties šim patiešām ļoti īpašajam brīdim, kuru mums lemts piedzīvot vien nedaudzas reizes mūžā

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 12/02/2016 • Paliekošā saite

Publicēts Dabiskas dzemdības, drošība, Dzemdības, Mājdzemdības, Māra Grieze, Vecmāte, vecmātība

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 12/02/2016

https://majdzemdibas.lv/2016/02/12/adama-zenona-piedzimsanas-stasts/

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tas ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav pret stacionāriem, tās ir cieņas un atbildības jautājums.

Mājdzemdības nav par to, ka mājās ir labāk vai sliktāk kā slimnīcā. Mājdzemdības nav par vietu, veidu vai pozu, bet tās ir par cieņu pret dzemdējošo mammu un bērniņu, dodot viņiem laiku, iedrošinājumu un atbalstu.

Mājdzemdības ir par atbildību, ko sieviete uzņemas pati par savām radībām – viņa pati tām gatavojas, viņa tās izsapņo, pieraksta, plāno un gaida. Sieviete pati dzemdības izdzīvo, piedzīvo, pārelpo sāpes, viņa ir iekšā savās dzemdībās, uzņemoties pilnu atbildību par bērniņa piedzemdēšanu un savā sievišķībā dod dzīvību mazam cilvēkam, kurš tikko ienāk pasaulē. Mājdzemdības ir par cieņu, ko sieviete sniedz sev un savam jaundzimušajam bērnam.

Psihologi jau sen ir pierādījuši, ja vadītājs gaida no padotā vairāk un vairāk prasa, tad padotais ātrāk sasniedz izaugsmi un vairāk izdara. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, ja vecmāte tic un uzticās, ka sieviete varēs un piedzemdēs, tad lielākoties viņa to arī var. Pozitīva dzemdību pieredze, kad sieviete ir izdarījusi gandrīz neiespējamo pārvarot sevi, sniedz ārkārtīgi lielu pārliecību par sevi, ka ir pārdzīvots vai izdarīts kaut kas citreiz prātam neaptverami grūts.

Tas sievietei dod dziļāku jeb jaunu pašapziņas līmeni, ka to varēju izdarīt “Es pati” un tieši “Es pati” ar saudzīgu atbalstu nevis kāds mani stumdīja, komandēja, regulēja, deva tabletītes, turēja, baroja, vilka, grūda utt. Stacionārā bieži atbildība par dzemdēšanu tiek no sievietes novelta (jeb viņa pati to automātiski atdod autoritatīvajiem mediķiem, jo “tāda ir sistēma”), kas patiesībā nav pareizi, jo dzemdē sieviete, dzemdē dzemde un hormoni – pati sieviete dzemdē, viņa ir savu “dzemdību ķeizariene”. Mājdzemdībās visi apkārtējie ir klāt, lai atbalstītu sievieti, kas laiž pasaulē bērniņu. Stacionārā ir svarīgs galvenokārt galarezultāts – vesels bērns un vesela sieviete, attiecīgi mērķis attaisno līdzekļus. Slimnīcā procesam ir pakārtota loma, bet mājdzemdībās tieši process ir svarīgs, to piedzīvo visi soli pa solim esot “šeit un tagad”.

Mājdzemdībās, protams, vesels bērniņš un vesela mamma arī ir vissvarīgākie, bet tāpēc dažreiz mājdzemdībās piedalās vairākas vecmātes, ja ir paredzamas kādas komplikācijas. Centrālā un galvenā persona jebkurā gadījumā ir sieviete, viņa jūtās aprūpēta, viņa zin, ka kāds ir tepat un visu uzrauga, kontrolē, bet viņa var nodoties savām dzemdībām.

Slimnīcās nereti sievietes ir pamestas uz vairākām stundām vienas bez jebkāda atbalsta un var justies ļoti vientuļi, izmisušas un satrauktas, jo nezina, kas notiek vai cikos kāds atnāks, vai kā viņu pasaukt. Sevišķi, ja tās ir pirmās dzemdības. Mājās tādas sajūtas nekad nav, jo kāds ir klāt un iedrošina, ka viss iet uz priekšu, viss virzās pareizi. Iedrošinājums no ārpuses ir arī būtisks.

Katrs cilvēks var izvēlēties kā viņš iet dušā, cik ilgi, cik ilgi ēd un tamlīdzīgi. Mēs katrs esam dažādi, katrs savas ikdienas darbības daram savā laikā, savā ritmā. Tieši tāpat ir ar dzemdībām, kuru ritms nav ieliekams kaut kādā laika, pozas vai vietas rāmī. Bērniņa ieņemšana ir dabīgs process, bērniņa iznēsāšana tāpat, arī dzimšana ir fizioloģisks, dabīgs process, kam parasti nav vajadzīga medicīniska iejaukšanas, ja ir vieds vecmātes atbalsts un maiga palīdzība.

Mājdzemdībās arī sieviete un jaundzimušais bērniņš piedzīvo to, ka viņiem tiek dots “viss pasaules laiks” (iespēju robežās), lai dzimtu, lai būtu. Pēc dzimšanas mazais tiek uzrunāts, pirms viņu vecmāte paņem. Ja ir iespējams, ir aptumšots apgaismojums, bērniņu ņem un aprūpē lēnām, cieņpilni. Tas ir pilnīgs pretstats slimnīcas straujajam ritmam. Protams, viss notiek šādi, ja nav nekādu komplikāciju.

Tāpēc mājdzemdības nav par to, ka slimnīcā ir labāk vai sliktāk, bet par to, ka slimnīcā sievietei nav vairs kontroles, nav vairs atbildības par savām dzemdībām. Bet kurš gan cits dzemdē, ja ne sieviete? Kurš gan cits ir atbildīgs par sevi un savu dzimstošo mazuli, ja ne māmiņa? Nevienam nav burvju stabulītes ar ko izvilināt bērniņu no dzemdes, šis darbs ir tikai dzemdējošās māmiņas ziņā!

Autors: Māra Veselova

Komentēt

by brinumi on 23/01/2016 • Paliekošā saite

Publicēts Dabiskas dzemdības, Dzemdības, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Mājdzemdības

Posted by brinumi on 23/01/2016

https://majdzemdibas.lv/2016/01/23/majdzemdibas-nav-pret-stacionariem-tas-ir-cienas-un-atbildibas-jautajums/

Kā izskatās mājdzemdības?

Tas ir mīts, ka mājdzemdības notiek tik vienkārši un parasti vai bezatbildīgi. Patiesībā mājdzemdībās vecmātei ir līdzi pilns medicīnisks arsenāls, ko pielietot vajadzības gadījumā kā to reglamentē Ministru kabineta 2006.gada 25.jūlija noteikumi Nr.611

Jaunā māmiņa Māra dalās ar savu dzmedību fotogrāfijām 2015.gada rudenī.

“Mans vīrs dzemdībās ir iemūžinājis patīkamākos skatus – klusu istabas ainavu un mūsu dēla pirmās bildes.”

Apskatoties tagad bildes no malas, secināju, ka gana sagatavota un medicīniska tā vide izskatās mājdzemdībās – viss salikts, lai vajadzības gadījumā būtu pa tvērienam.

Par laimi, neko no šī nevajadzēja pielietot.

Komentēt

by brinumi on 01/12/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Dabiskas dzemdības, Dzemdības, dzemdību stāsts, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Mājdzemdības, Vecmāte, ūdensdzemdības

Posted by brinumi on 01/12/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/12/01/ka-izskatas-majdzemdibas/

Arvien vairāk sieviešu dzemdē pēc 40 gadu vecuma. Kas jāņem vērā?

Grūtniecība pēc 40 gadu vecuma ir vispārēja šī brīža tendence – gan pasaulē, gan Latvijā. Taču jāatzīst, ka Latvijā uz grūtniecēm pēc 40 ne viens vien raugās nosodoši. Kāds tam ir pamatojums? Kādi riski pastāv bērniņa gaidīšanai šajā vecumā un kādas ir māmiņas iespējas? Par to portālam mammamuntetiem.lv stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

“Domājot par grūtiecību pēc 40, arvien atgriežos pie tā, ka dabā viss ir līdzsvarā – briedumā mēs spējam kompensēt to, kas bija agrā jaunībā un vairs nav, un iegūstam ļoti līdzvērtīgu kvalitāti,” stāstot par riskiem un iespējām, ar ko var saskarties topošās māmiņas vecumā pēc 40 gadiem, saka dr. Dina Ceple.

Grūtnieces vidējais vecums pieaug; ja pirms gadiem reproduktīvais vecums, kurā visbiežāk sievietēm dzimst pirmais mazulis, bija 24-25 gadi, tad šobrīd tie ir 27-28 gadi. Arvien vairāk reproduktīvais vecums pārvirzās pēc 30 gadiem, un tas ilgst līdz pat 45-46 gadu vecumam. Tāpēc mūsu laikos par normālo auglīgo periodu, līdz kuram sieviete laiž pasaulē pēcnācējus, uzskata vecumu no 18-46 gadiem.

Māmiņas pēc 40 baidās no apkārtējo nosodījuma
Latvijā māmiņas pēc 40 ir salīdzinoši jaunums, tāpēc sievietēs mīt bailes no apkārtējo noraidošās attieksmes, sak, laikam traka palikusi. “Tās ir paaudžu domformu maiņas. Arvien mēs mainām savas domas par to, kas ir normāli, izejot no lietām, kas mainās mums apkārt,” skaidro Ceple. “Jo vairāk ir māmiņu vecumā pēc 35 vai 40, jo vairāk šis fakts maina apkārtējo domas. Piemēram, ārpusķermeņa apaugļošanās vēl pirms gadiem 20 tika uztverts kā vājprāts, taču tagad tā ir valsts atbalstīta programma, kas sniedz iespēju pāriem, kuri citādāk nespēj tikt pie bērniņa. 20 gadi ir periods, kurā mainās sabiedrības nostājas, un diemžēl katrā periodā ir noteikta grupa cilvēku, kas saņem šo sabiedrības nosodījumu. Toreiz tie, kuri plānoja ārpusdzemdes apaugļošanu, tagad tie, kuri plāno savu bērniņu vecumā pēc 35. Jo viņi ir neērti. Ārstiem, jo prasa daudz vairāk aprūpes. Sabiedrībai, jo tas liek pārskatīt sava paša dzīvi – savā praksē esmu piedzīvojusi māmiņas, kuras sabiedrības spiediena dēļ veica abortus, ja grūtniecība iestājusies pēc 40 gadu vecuma.”

“Mani mamma nosoda – cerams, ka šīs būs pēdējais bērns,” šādi un līdzīgi citāti laiku pa laikam ir lasāmi portāla mammamuntetiem.lv forumā vai rakstu komentāros. Nosodījums no tik tuva cilvēka? “Mamma ir mamma un viņai vienmēr būs ietekme. Šādas replikas no mammu puses attiecas ne tikai uz meitām, kuras saņēmušās laist pasaulē bērniņu pēc 40 gadu vecuma, bet arī uz meitām un sievietēm, kurām jau ir trīs bērni un grib vēl kādu. Kā jūs drīkstat atļauties dzemdēt tik bērnu, cik gribat?! Tur izpaužas katras sievietes vēlmes pēc noteikta bērnu skaita, un ja kādā sievietē gruzd nepiepildītais, bet izsapņotais bērnu skaits, tad ir dusmas uz tām, kuras atļaujas arī ceturto, piekto. Tad tiek piemeklēti dažādi argumenti, kāpēc viņai nevajadzētu dzemdēt vairāk par trim.”

“Es gribētu iedrošināt par šo notikumu domāt un skatīties caur savu pirzmu. Jo Dievam nav laba vai nelaba laika, kad dzemdēt bērnus. Citreiz šķiet – nu kāpēc tagad? Vai tiešām Dievs nevarēja izvēlēties labāku laiku? Esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros kļūst skaidrs, kāpēc tieši tajā laikā ir nācis bērniņš. Viņš bērnu dod, kad dod – dažreiz 15 vai 18 gados, dažreiz 46. Ja reiz Dievs ir iedevis bērniņu, viņš tam ir paredzējis savu likteni, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība.”

Ir arī tāda korelācija, ka nobriedušāku vecāku bērni ir apdāvinātāki – vai nu tādēļ, ka vecāki ir jau ar savu dzīves pieredzi, jo tagad daudz runā, ka katra dzīves laikā uzkrātā pieredze ietekmē arī DNS materiālu, kas tālāk tiek nodots bērniem. Varbūt arī tāpēc, ka nobriedušākiem vecākiem ir lielāka apziņa, ka bērns ir vērtība un viņi tiešām savos bērnos iegulda vairāk – izglītībā un attīstībā jau no ieņemānas brīža. Grūti teikt. Un varbūt liekas, kāpēc es piesaucu Dievu. Taču – pat tad, kad mēs paņemam olšūnu un spermatozoīdu, saliekam tos ārpus dzemdes kopā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, ne vienmēr sanāk bērns. Tāpat ir jāgaida šo dievišķo dzirksti, lai no šo šūnu vienības rastos cilvēks. Es joprojām uzskatu, ka katrs, kam ir pieteicies mazulis, ir piedzīvojis dievišķo pieskaršanos.”

Iespējamie riski
Grūtniecībā pastāv tā sauktais iznākumiem vislabvēlīgākais vecuma periods, kas ir šie 20-35 gadi. Ar augstākiem riskiem ir vecuma grupas pirms un pēc norādītā vecuma. Tātad līdz 20 un pēc 35.

1. Ģenētiskais risks. Tas ir pirmais, ko piemin, saistībā ar grūtniecību pēc 35. Dzīves laikā uz sievieti iedarbojas neskaitāmi iekšējās un ārējās vides faktori – gan tas, ko mēs ēdam, gan saslimšanas un medikamenti, ko esam lietojušas, dažādas traumas, kas ārstētas ar hormoniem vai citiem medicīniskiem līdzekļiem; uzkrājas arī no pārtikas un ūdens saņemtais piesārņojums. Līdz ar to olšūnas, ar ko sieviete piedzimst, dzīves laikā saņem papildus piesārņojumu, un risks olšūnai sadalīties ģenētiski nepareizi, ir augstāks. Līdzīgi arī vīrietim – oliņas, kurās ražojas spermatozoīdi, dzīves laikā uzkrāj piesārņojumu. Tiek uzskatīts, ka spermatozoīdi ne tik tieši ietekmējas no piesārņojuma, jo 72 dienu laikā tie ražojas no jauna. Savukārt olšūna katru ķīmisko dzērienu saņem kā savu pārtikas vielu un uzglabā.

2. Vispārējo saslimšanu skaits. Pēc 35 gadu vecuma pieaug vispārējo saslimšanu skaits. Mums uz vecumu sāk mesties visādas kaites. Sastrutojuši zobi, hroniskas kaites, kas ir aktivējušās; slimību daudzums palielinās līdz ar vecumu un to ārstēšana nereti ir nepieciešama arī grūtniecības laikā, un medikamenti, kas tiek lietoti, var ietekmēt mazuli.

3. Mazinās iegurņa locītavu kustīgums. Taču tieši tas nosaka mazuļa veiksmīgu izrotēšanu cauri mammas “kaulainajiem vārtiņiem”. Iegurņa locītavas pilnībā kalcinējas 45 līdz 50 gadu vecumam. Tās pamazām kļūst arvien mazkustīgākas un attiecīgi apgrūtina mazuļa izrotēšanu.

4. Aptaukošanās. Viens no riska faktoriem, palielinoties vecumam, ir aptaukošanās. Tāpat kā dzīvnieki, arī cilvēki, kļūstot vecākiem, iegūst citas miesas aprises un tauku slāni. Mums garšo labi paēst, vairumam pēc 35 gadu vecuma sociālie apstākļi jau ir tādi, ka var atļauties apēst tik, cik gribas un to, ko gribas, attiecīgi aptaukošanās pēc 40 ir izteiktāka, nekā līdz tam. Tāpēc paaugstinās risks visām kaitēm, kas saistītas ar aptaukošanos – cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, metabolais sindroms, grūtniecības diabēts jeb gestācijas diabēts, kas ir viens no riska faktoriem grūtniecībā pēc 40.

5. Pazemināta auglība – jo vecākas mēs kļūstam, jo grūtāk ieņemt mazuli. Biežāk ir arī tā dēvētie “missed abortation” – grūtniecība iestājas, bet neturpinās. Pazemināts progestorona daudzums – olnīcas ir novecojušas un necenšas progestoronu ražot pietiekamā daudzumā, līdz ar to, iespējams, ir nepieciešams šo grūtniecību atbalstīt ar mākslīgiem progestorona preparātiem.

6. Prāta piesārņojums. Mēs esam saklausījušies, salasījušies, piedzīvojuši, pārdzīvojuši, traumējušies, tāpēc dzemdības pēc 40 mēdz būt lēnīgākas. Cerību dēļ. Kā es gribētu, kā man noteikti vajadzētu, un šīs cerības mēdz nepiepildīties. Spriedze un ambīcijas ir par lielu. Dažkārt bērns pēc 40 ir mērķis – sasniedzamais, vēlamais, ļoti, ļoti ilgi cerētais, un uz viņu ir jārealizē viss tas, kas iepriekš gribēts. Pareiza grūtniecība, pareizas dzemdības, ģeniāls bērns utt., un šīs ambīcijas traucē atbrīvoties un sekmīgi nodoties dzemdībām. Bailes. Zinot to, kā ir gājis visiem citiem, sievietes prātā ir jau nogulsnējušās dažādas hipotēzes un teorijas – es tās dēvēju par klemmēm, kas neļauju mierpilni ļauties dzemdību procesam. Tas gan vairāk attiecas uz māmiņām, kas vecumā pēc 40 dzemdē savu pirmo bērniņu, tomēr tas var attiekties arī uz mammām, kurām ir bijušas iepriekšējas veiksmīgas dzemdības. Prāta piesārņojums, gadiem ejot, aug, un tas tiešām ir viens būtisks riska faktors sekmīgai grūtniecībai un dzemdībām.

7. Jo vecāki paliekam, jo grūtāk negulēt naktīs. Jaunībā gājām uz “disenēm”, mācījāmies pa naktīm, un nekādas vainas. Pēc 40 gadiem ļoti nāk miedziņš, ir grūti naktī grūtniecības laikā celties čurāt, grūti pēc dzemdībām naktīs celties pie sava bērniņa, jo ļoti nāk miegs – tā ir fizioloģija.

Lielas nozīmes tam, vai sievietei jau ir bērni, nav – jebkurā gadījumā olnīcas noveco, iegurnis kļūst mazkustīgāks, pastāv aptaukošanās iespēja un auglība var būt atšķirīga katrā dzīves periodā – vairākas sekmīgas grūtniecības nav garantija tam, ka arī nākamā būs sekmīga.

Šo visu izlasot, varbūt šķiet – kā tagad lai gaida, kā tagad pēc 40 gadu vecuma lai dzemdē? Taču seko otra puse – ar katru gadu pieaug nobriedušo grūtnieču skaits, kā es viņas dēvēju. Līdz ar visiem riskiem, briedumam līdzi nāk skaidras apjausmas un vēlmes, personības apziņa, pārliecība par saviem resursiem un spējām, kas faktiski kompensē to jaunavīgo – ai, kā būs, tā būs!

Iespējas
1. Mūsdienu izmeklējumi samazina ģenētisko risku. Tas nenozīmē, ka var noteikt visas ģenētiskās saslimšanas, tomēr grūtniecēm pēc 35 gadu vecuma tiek noteikti papildus ģenētiskie izmeklējumi ar mērķi agrīni diagnosticēt iedzimtas augļa patoloģijas un tās var atklāt ļoti detalizēti.

2. Locītavu kustīgums tiešā veidā ir saistīts ar cilvēka kā personas kustīgumu. Var būt 25 gadus vecs cilvēks, kurš visu savu mūžu ir nosēdējis birojā un viņa locītavas noteikti būs sliktākā stāvoklī, nekā vienai aktīvai, kustīgai četrdesmitgadniecei, kas varbūt, skrienot pakaļ saviem iepriekšējiem bērniem vai dzīves sasniegumiem un fitnesam, ir regulāri vingrojusi, nodarbojusies ar jogu, peldēšanu, šādā veidā locītavu kustīgumu veicinājusi. Tāpēc grūtniece pēc 40, regulāri vingrojot, var ievērojami uzlabot sava iegurņa kustīgumu.

3. Aptaukošanās pēc 40 ir ietekmējama lieta, un parasti sievietei pēc 40 ir finansiālas iespējas apmeklēt diētas ārstu un veltīt uzmanību sev. Ar aptaukošanos ir saistītas daudzas saslimšanas, taču, ja grūtniecību plāno, mēs mērķtiecīgi varam sakārtot savu veselību jau līdz grūtniecībai.

4. Vispārējais saslimšanu skaits, protams, ietekmē grūtniecības norisi, taču, jo esam vecāki, jo vairāk esam iemācījušies sadzīvot ar savām kaitēm, un jau esam atraduši atbalsta personas, ārstus, kam uzticamies, veidus, kas mums palīdz, mēs protam sadzīvot ar sevi savā ķermenī, kāds mums tas šobrīd ir iedots. Jaunībā mums nav saslimšanu, bet mēs arī neprotam ar tām tikt galā, vecumā ir saslimšanas, bet ar visādiem palīgrīkiem protam uzlabot savu dzīves kvalitāti.

5. Auglība. Es vienmēr saku – ja jau bērniņu var ieņemt, tad daba atzīst, ka sievietes fiziskā veselība ir gana laba, lai sieviete spētu radīt pēcnācēju!

6. Prāta piesārņojums. Šeit ir daudzi iespējamie risinājumi – psihoterapija, joga, cigun, dejas, mākslas terapija, sarunas ar vecmāti, dūlu, ar tuvām atbalsta personām. Kas ir raksturīgs nobriedušām grūtniecēm – ja viņas spēj labāk aktivēt ārējos resursus savam atbalstam, tad jaunībā vairāk raksturīgs, ka “es visu varu pati!”. Briedumā mēs zinām, cik spējam paši, protam lūgt atbalstu un spējam to arī pieņemt. Un tas ir svarīgi.

7. Grūtāk negulēt. Sievietēm pēc 40 mēdz būt stabilākas partnera attiecības, ar labi apdomātiem lēmumiem par bērnu vai vienkārši laba ģimene, kurai jau iestrādājusies sistēma, kā dzīvot, funkcionēt. Un tas palīdz tikt pāri negulēšanām, jo, piemēram, naktī ceļas arī tētis vai arī pāris dala šīs naktis, jo bērns abiem ir kā vērtība.

8. Spēja ziedoties. Man pašai kā neatrisināms palicis jautājums par spēju ziedoties. Kur izpaužas šī ziedošanās? Lai iznēsātu mazuli, viņam ir jāuzdāvina savs ķermenis. Mamma pieņemas svarā, mammai izaug liels vēders, dupsis, krūtis. Viņai nākas dalīties ar savu ķermeni ļoti tiešā veidā – ar dzemdi, iekšējo orgānu strukūru, ar papildus slodzi uz iekšējiem orgāniem, ar maksti, krūtīm un vēl pēc tam pāris gadus dot pienu, būt par maizi kādam cilvēkam. Tas ir par spēju ziedoties. Cik lielu daļu esmu spējīgs kādam iedot no sevis? Zinot, ka viņš paņems un aiznesīs tālāk uz priekšu un nenesīs vairs atpakaļ.

Spējai ziedoties ir zināms sensitīvais periods jeb ciklisks vilnis – apzināti rodas no 17-18 gadiem, līdz tam ir raksturīgs pusaudža periods, kad liekas, ka esam vislabākie un visu vajag tikai man. Spējai ziedoties “pīķis” ir sasniegts ap 23 gadu vecumu, kas ir saistīts ar spēju veidot ģimeni, savu ģimenes ligzdu, spēju dzemdēt, atraisīt savu seksualitāti, un apmēram pēc 40 gadu vecuma šī spēja ziedoties sarūk. Ir pavisam nedaudz vecmāmiņu, kuras spētu tā ziedoties saviem mazbērniem, kā ir spējušas ziedoties saviem bērniem. Un tam man īsti nav atbildes, ko ar to darīt. Vienīgais, ko esmu ievērojusi – dažkārt šī spēja ziedoties ir “aizcietusies”, vēlāks ir arī šis periods. Proti, māmiņas, kuras savu pirmo mazuli dzemdē pēc 35, spēju ziedoties ir pataupījušas. Diemžēl pieredze ar nobriedušām dzemdētājām arī man vēl nav tik liela, lai apkopotu, ka visām tā noteikti ir. Jāsaka, ka spēja ziedoties ir atkarīga no personības.

Avots: Kas jauns

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 04/11/2015 • Paliekošā saite

Publicēts citu blogu jaunumi, Dina Ceple, drošība, dzemdniecība, Dzemdības, Mājdzemdības

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 04/11/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/11/04/arvien-vairak-sieviesu-dzemde-pec-40-gadu-vecuma-kas-janem-vera/

Kalles dzimšanas diena

Kalle piedzima 16.04.2013 01:38, 4100g 53cm

Viss sākās ar daudz maz regulārām sāpītēm neilgi pēc pusnakts 15tajā aprīlī. Gulēju cik varēju, tad kad vairs nevarēju, cēlos augšā un sāku dzīvot līdzi savām kontrakcijām. Intervālus vairs neatceros, bet nav arī būtiski, jo mazliet parūcu mazliet pašūpojos uz bumbas, iegāju dušā un tad uz rīta pusi atlaida un bija sajūta, ka varam vēl pagulēt. Vienu gan atceros – dzīvojot šīs sāpītes sabijos, jo ja tie būtu tikai priekšvēstneši, tad kādām jābūt tām īstajā sāpēm?! To arī uzrakstīju vecmātei, bet šķiet nesapratāmies, jo viņa saprata, ka šaubos par mājdzemdībām. Nākamajā dienā sazinājāmies un braucām uz Rīgu toņus klausīties. Pēc miedziņa tās sāpītes atjaunojās, bet ne vairs tik stipras. Stārķa Ligzdā ieradāmies 11tos, sagaidījām Astrīdu, paklausījām tonīšus, tajos atkal parādījās priecīgs bērniņš, dzemdes aktivitāte ir, be ne vairāk kā trenniņu līmenī un manas sāpes pat neparādās tajā nodevīgajā līknē. Skatam atvērumu un opsā! ~4.5cm un Astrīda saka, ka uz pusnakti puiks būs klāt. TIEŠĀM???? Viss ir pa īstam, tās nebija manas iedomu sāpes un tikai trenniņi?! Pēc apskates stīvēju kājās zeķes un jūtu, kā atlaiž nervu, kā pāriet saspringums un beidzot ir kaut kāda skaidrība. Beidzot lietas notiek pa īstam. Pēc apskates sēdēt vairs īsti nepatīk, tad nu stāvu atbalstījusies pie galda, kamēr izrunājam visas lietas. Tad nu miera vējos atvadamies un braucam pēc kanēļmaizītēm ar domu, ka vēl varētu peciemoties Iecavā pie Beātas. Doma par ciemošanos gan ātri vien tiek atlikta malā, jo pēc atvērnuma apskates kontrakcijas kļūst spēcīgākas un gribās mājās, gribās mieru, gribās klusumu. Vai jau pieminēju, ka ārā ir brīnišķīgs, saulains laiks? Viena no pirmajām siltajām pavasara dienām un sniega sega arī mūsu pagalmā jau krietni padilusi.

Nu jau mūsu puisēnam ir 3.5 mēneši. Ilgi nevarēju saņemties šo rakstu turpināt un tagad jau daudzi sīkumi piemirsušies. Un tomēr…

Braucot mājās skaitījām kontrakcijas un starplaikus, ja pareizi atceros bija stabils 3 minūšu intervāls starpā. Pa ceļam Ķekavā iebraucām pēc Kalliņa dzimšanas dienas kūkas, kanēļmaizītēm un svaigām gotiņkončām. Veikalu staigājot sāpes mānīju spiežot sev krustos. Atceros, ka kūkas pērkot nācās gaidīt un tās minūtiņas ļoti vilkās, un pirksti gura no spiešanas 😀 Tālāk jau nepilnu stundu ilgs brauciens mājup. Kontrakcijas ir, regulāras gana ņipras un jūtamas. Mājās Kalvim nezkāpēc jākāpj uz jumt regulēt interneta antena, es tikmēr baudu pirmo silto un saulaino dienu, priecājos par to, cik tālu atkāpies sniegs un pāršūpoju savas kontrakcijas. Paguvu gan uz mašīnas kapota pastutēties, gan pie buldoga kakla siksnas pieturēties. Suns gan bija samulsis, jo kustības tapa ļoti ierobežotas.

(turpinu 5.oktobrī) Sis tas jau aizmirsies, bet nu tomēr..

Pienāca brīdis, kad izdomāju ieiet vannā. Kontrakcijas jau bija diezgan mazu intervālu un likās jau diezgan spēcīgas, bet ūdenī tās palika retākas un sāpigā daļa kļuva tāda kā izstieptāka, tāda, kā trulāka. Laikam jau dzemdības ūdenī nebija paredzētas man, jo nejutos īsti lāgā. Ja sāp, lai sāp tā kā pirms tam – mazākas pauzes un koncentrētāka tā sāpe, nevis viss tāds izstiepts. Pēc vannas kontrakciju intervāli kādu laiku turējās lielāki, bet Astrīdu sazvanījām un vienojāmies, ka viņa brauc pie mums. Tagad jau atceros, galvenokārt to emoconālo pusi un tehniskās lietas palikušas kaut kur aizmirstībā. Par laikiem grūti spriest, bet skaidrs viens, sāpes kļūst ņiprākas un darba arvien vairāk.Kad atbrauca Astrīda, istabā parādījās dzemdību soliņš un kādu brīdi tas kļuva par manu mīļāko vietu, vēlāk, gan Astrīda minēja, ka tas soliņš parasti paliek mašīnā un izmantots tiek ļoti reti, bet šoreiz kaut kā paņēmies līdzi un noderēja ar. Vienu mazu mirkli mājās parādījās mana mincīte, ienāca pa logu un gribēja draudzēties, bet kārtējā sāpe un tās skaļā atstrādāšana Emmai nebija pa prātam un viņa ausis purinādama aizgāja prom. Ērtas likās pozas ar saliekšanos uz priekšu, gan ar elkoņiem uz bumbas, gan uz galda, gan pie krēsla utt. Kādā mirklī Astrīda pierunāja mani atgulties gultā un atpūsties tad piefiksēju, ka kkas mazliet iztek no maksts un izrādījās, ka nedaudz asinis, ja pareizi sapratu viena dzemdes kakla maliņa bijusi nospiesta pret kaulu, un tā arī pie vainas, līdz ar to norādes uz priekšu neliekties, lai netraumētu tālāk. Manas ērtās pozas visas kā viena tika atceltas un tad nu nācās strādāt pamatīgi. Pauzēs šūpojos gurnos, staigāju dzīvojos un pie sāpes karājos Kalvim rokās, pati esot tupus. Ik pa brīdim satraucos, vai viņam nav pa grūtu, vai viss labi, bet viņš turējās kā vīrs un ja arī bija grūti, neko neteica. Aizmirsu piebilst, ka katra sāpe tika pamatīgi izkliegta, tik vien centos ievērot, ka jākliedz verot vaļā kaklu, tad nu uz to arī koncentrējos, bet klusāk nekādi nesanāca. Kad sāpes jau bija ļoti, ļoti, pēdējais ko tā spilgti atceros ir, mans izmisīgais sauciens pēc Astrīdas, jo sāpēja nu tā ka SĀP!!!!! Tad kaut kādā veidā nokļuvu līdz gultai, un atceros to, ka tā īsti vairs nesāp, ir tikai tāda, kā nemaņa, tāds kā miedziņš un tad nāk sajūtu vilnis, kas izrauj no miega un liek strādāt. Kad kontrakcija pāri Astrīda ik pa brīdim piedāvā pamainīt pozu, bet man tik ļoti neko negribējās mainīt, jo pēc kontrakcijas tā nepatīkamā sajūta vēl turpināja vilkties. Ik pa brīdim piefiksēju, ka esmu uz viena vai otra sāna, ka viena vai otra kāja ir uz Astrīdas pleca un otru tur Kalvis. Šķiet, ka bija arī mitrs dvielītis man uz galvas vai krūtīm. Pēc kāda laika attapu, ka esmu tupus pie gultas un Kalvis mani tur aiz padusēm, fonā Astrīdas norādes, kā pareizi noturēt pozu, lai atslābinātos, vienu sāpi pārlaižu, jūtu, kā mazulis nobīdās zemāk, bet pēc kontrakcijas sajūta, kā ieslīd atpakaļ. Tad atkal attopos gultā un cenšos saņemties, un nākot tai nejaukajai sajūtai spiežu, tad atakl iemiegu un atkal spiežu. Tad pēkšņi Kalvis ir man aiz muguras un Astrīda komandē parādi. Zinu, ka kaut ko man jautāja, es kaut ko atbildēju, visbiežāk ar „nē” vai „negribu”. Arī tad, kad Astrīda jautāja, vai vēlos pataustīt gaviņu tecu „nē”, jo gribēju tik vien, lai tas viss ātrāk beidzas, lai liek man mieru, lai varu atpūsties. Uz to, gan saņēmu norādi, ka bērniņam taču jāzina, ka viņu te gaida, uz to, gan man nebija ko pateikt un aptaustot biju pārsteigta, ka „turr taču viss tāds mīksts” tā redz esot, jo āda sastumta. Vēl pāris atpūtas un pāris darba reizes un jūtu, ka no manis izveļas tāds silts kunkulis un viss, ir miers un vairs nevelk un nespiež, var atsābt.

Tad to mazo kunkuli tādu siltu ar pirmo cepuri galvā uzliek man uz krūtīm un viņš stāsta visu, kas sakrājies uz mazās sirsniņas. Piedzima mūsu pisēns kā īsts švītiņš ar slipsi ap kaklu (nabassaiti aptinis). Kad fiksējām laiku pulkstens bija 01:39, bet vēlāk papīros parādījās 01:38 uz ko gan Astīda teica, ka tas tāpat nekur nefigurēs, un īsto laiku jau mēs atcerēsimies, tikai vēlāk tas skaitlis parādījās arī dzimšanas apliecībā. Un ja jau tā, tad tā tas noteikti arī bija, jo kamēr līdz tam pulkstenim pagriezās, gan jau tā minūte pārleca. Puisītis piedzima 4100g un 53cm liels. Pēc oficiālajiem dokumentiem dzemdības ilga 15 stundas, tas no brīža, kad stārķa ligzdā tika konstatēts piecu cm atvērums. Tad sekoja nabas saites pārgriešana un vēlāk Kalvis stāstīja, ka viņš kkur esot dzirdējis, ka tā nabas saite tik viegli nemaz negriežās, tad nu ņēmis ar tādu švunku griezt un bijis ļoti pārsteigts, ka viss tā viegli noticis 😀 Tad vēl sekoja visādas tehniskas lietas, apkopes, apskates, atskaites, pa vidam mazulis tika pielikts pie krūts, arī saģērbts un sākās mūsu dzīve jaunā līmenī.

Vārds, gan kādu laiku rokās nedevās, un ja nebūtu vajadzība steidzami kārtot dokumentus, gan jau vēl kādu brīdi mūsu mazais puisēns dzīvotu bez vārda. Daudz bijām domājuši, apsptieduši un vairāki varianti bija astsāti, no kā izvēlēties, bet neviens no tiem īsti nederēja un tas īstais izrādījās viens no tiem vārdiem, kas tā nejauši bija aizķēries, bet atstāts maliņā.

Tagad mūsu mazais Kalle ir teju pusgadu vecs, smaida žilbinošus bezzobu smaidus un viņam pilnīgi noteikti ir savs viedoklis, kuru viņš nebaidās paust skaļi un pārliecinoši.

Un savas dzemdības es atceros ar gaišu domu un dziļu mieru, jo šķiet, ka tā nu reiz bija reize, kad atļāvos palaist vaļā visu un izkliedzu to, kas bija sakrājies dzīves laikā. Pēc tam iekšā bija tik dziļš un nesatricināms miers. Bija grūti, bija ilgi, bija sāpīgi, bet savādāk īsti nespēju iedomāties. Nez vai es kur citur spētu tā atraisīties un ļaut vaļu savai sāpei to no sirds izkliedzot. Un tā sajūta, ka pēc tam nekur nav jābrauc, ka tur pat ir mana gulta, mans spilvens bija patiesi spēcinoša. Dzemdību laikā un pēc tam es tik ļoti novērtēju savu vīru. Vēlreiz, tikai mazliet citā gaismā ieraudzīju to, cik ļoti viņš ir mana stiprā klints un tik ļoti novērtēju to, ka varu uz viņu paļauties.

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 08/06/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Astrīda Millere, Dzemdības, dzemdību stāsts, Mājdzemdības

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 08/06/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/06/08/kalles-dzimsanas-diena/

Pateicībā par siltām rokām, sagaidot pasaulē mūsu bērnus, vakar mājdzemdības praktizējošām vecmātēm pasniedzām dāvinājumu – dopleri, kas noderēs, lai saklausītu mazuļu sirdstoņus ļoti agrā grūtniecības laikā! Paldies Mājdzemdību apvienības biedriem, Ozoliņu ģimenei, “Stārķa Ligzdai” un AB Medical Group!

Lai arī turpmāk atbalstītu mājdzemdību ģimenes un vecmātes Latvijā un veicinātu to atbalstošu vidi Latvijā, aicinām veikt biedru naudas maksājumus, kā arī nākt klajā ar iniciatīvām – kā vēl varam būt noderīgi mājdzemdības praktizējošām vecmātēm!

Kopā mēs varam paveikt daudz laba!

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 28/03/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Aiva Zeidmane, Dina Ceple, dzemdniecība, Iveta Bērziņa, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība, Mājdzemdības, mājdzemdību ģimenes, Māra Grieze, Rudīte Brūvere, Stārķa ligzda, Vecmāte, ārstniecība

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 28/03/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/03/28/701/

Amēlijas dzemdību stāsts

Šajās dzemdībās 5. martā plkst 22.52 pasaulē nāca mazā Amēlija, 3650g svarīga un 56cm gara. Dzemdības ilga nepilnas 6 stundas, izstumšanas periods vien 12 minūtes. Manas pirmās dzemdības – mana labākā pieredze, piedaloties Mārai Griezei un Dinai Ceplei.

Trešdienas vakars. Sūtot ik vakara īsziņu Mārai, vairāk piedomāju pie tā, ka pa dienu neesmu jutusi mazo kustamies – vismaz ne tik aktīvi, ka visus iepriekšējos vakarus. Godīgi sev pavaicājot, vai jutu vispār kādas kustības, atbilde bija „nē”. Rakstot, sapratu, ka nākamajā rītā noteikti jāiet pārbaudīties – jāaizbrauc uz DZN paklausīties tonīšus, lai saprastu, kā mazā jūtas. Atbildes īsziņā Māra rakstīja, lai aizbraucu jau šovakar. Parādījās milzīgs uztraukums, taču nevarēju tam ļaut vaļu – aizgāju uz gultu un mazliet parunājos ar mazo. Bet nekādas reakcijas no viņas puses. Saņēmos un pateicu tētim, ka vajadzētu mani aizvest uz DZN – drošības pēc – pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ar tādu domu arī braucu – dzirdēt, ka viss ir kārtībā, nevis pārbaudīt, ka kaut kas ir slikti. Manāms stresiņš abos manos vecākos, bet es turos, lai pati nepadotos tam. DZN uzņemšanā pastāstu par situāciju un to, ka esmu šeit, lai mazinātu uztraukumu – „nē, sāpju vēl nav”. Uzņemšanā iezvanās telefons, uz kuru vecmāte atbild un sāk atbildēt uz zvanītāja jautājumiem. Dzirdu, ka klausulē arī skan satraukta balss – es stāvu un gaidu. Bet blakus sēž otra vecmāte un skatās televizoru. Un tajā brīdī es sapratu – es te ļoti negribu būt. Pēc kāda brītiņa pa telefonu runājošā vecmāte palūdz savai kolēģei mani aizvest un uzlikt klausīties tonīšus – tāda kā reklāmas pauze. Tas ir izdarīts un palieku viena. Redzu, ka toņi ļoti monotoni – bez kāpumiem un kritumiem… Sēžu tur 20 minūtes, signāls brīžiem pārtrūkst, bet beidzot ienāk pie manis un arī mazliet pakomentē, ka neesot pārāk labi. Palūdzu, vai varu pamainīt pozu, apgulties uz sānu – to arī izdaru, nemaz negaidot atbildi. Vecmāte iet pasaukt dakteri, es vēl 15 minūtēs palieku viena. Bez izmaiņām. No dakteres atskan jautājums, kādi man esot plāni. Šajā situācijā gan vairāk gribējās uzklausīt viņu viedokli par to, ko vajadzētu darīt, kāda ir situācija un kas notiek. Saku, ka plānoju dzemdēt mājās un nezinu, ko tagad darīt. „Zvaniet vecmātei un prasiet, ko darīsiet, lai mēs zinām, ko tālāk”. Umm… Piezvanu Mārai un iedodu telefonu dakterei, lai viņa nokomentē situāciju, jo es pati biju diezgan apjukusi un, kaut gan man ir vecmātes izglītība, tajā brīdī analizēt savu situāciju no medicīniskās puses galīgi nesanāca. Daktere saka, ka vajadzētu stāties grūtnieču nodaļā, pārrakstīt toņus – „un jums ir sāpes ik pēc 4 minūtēm”, bet tā kā nesaņēmu nekādus paskaidrojumus par to, ko tas dod, kāda šobrīd ir situācija, riski braucot mājās, ieguvumi paliekot.. nekā! Es nepalikšu te. Parakstījos par to, ka atsakos stāties stacionārā, dodos prom. Sazvanu Māru un iestājas pilnīgs miers. Iekšēji jūtu, ka viss būs labi, arī Māras uzticība man un mana uzticība viņai ļauj mierīgi iemigt un sagaidīt rītu. No rīta dodos uz Stārķa Ligzdu pierakstīt toņus vēlreiz. Nav nekādu lielo uzlabojumu, sarunājam, ka šodien svinēsim dzimšanas dienu – kaut gan vēl pati neko nejutu. Jā, vēders regulāri savelkas, bet bez sāpēm. Sarunāju pēcpusdienā aizbraukt vēlreiz paklausīties un paskatīties kā mums iet. Pa dienu sāk dalīties gļotu korķis, mazliet smagāka sajūta vēderā, apskatīties, kā mums iet, ierodas arī Dina Ceple : „nu šodien tad dzemdēsim… mājās”. Tāds prieks! Un miers. Un pārliecība par sevi un to, ka būšu pašu foršāko un jaukāko cilvēku aprūpē. Dodos mājās pagulēt, bet gulēšana nesanāk, jau pēc brīža sakas sāpes. Esmu viena un kaut gan dzemdību plānā bija zvanīt draudzenei-jaunajai vecmātei, lai pievienojas… tajā brīdī negribējās nevienu, bet ļauties procesam. Izmantoju telefona aplikāciju kontrakciju skaitīšanai… Pēkšņi manu, ka pagājusi jau vairāk kā stunda un sāpes ir regulāras (ik pa 3minūtēm, 1 minūti garas) – zvanu Mārai un viņa jau pēc neilga brīža ir klāt. Pārlaižu sāpes četrrāpus dzīvojamās istabas dīvānā, bet Māra sakārto guļamistabu dzemdībām. Atskan uzmundrinoši vārdi, ka viss iet uz priekšu, ka man labi izdodas… Atslēdzos no šīs pasaules un koncentrējos tikai uz sevi. Pēc brīža noiet ūdeņi, esot zaļgani, bet es jutos drošāka un pārliecinātāka kā jebkad, ka viss notiek tā, kā tam jābūt un nekur citur ar nevienu citu man nevajadzētu būt – bet šeit ar savu vecmāti. Kādā brīdī ierodas Dina, es pēc brīža esmu jau uz grīdas tupus… Uznāk milzīgi drebuļi – tie gan pamatīgi traucē, pašai karsti, bet viss trīc. Dzemdības jau diezgan aktīvas un saprotu, ka līdz guļamistabai nemaz netiksim. Viens no tādiem spilgtiem momentiem dzemdību laikā: esmu pusguļus uz grīdas, kontrakcijas uz brīdi šķiet pārgājušas, ķermeni pārņēmuši drebuļi un manas vecmātes aiziet vārīt kafiju, sakot, lai tagad es pati padzīvojos ar sevi. Mēģinu atslābināties un atpūsties, koncentrēties uz elpošanu, bet pēc brīža uznāk tāds mežonīgs iekšējs spēks (ne īsti fizisks, bet tāda kā iekšēja cīņa, agresija, kad ķermenis ar prātu cīnās – „saņemies, izdari to līdz galam, beidz vaidēt un sāc strādāt!”). Blakus jau atkal ir abas vecmātes, viena no mugurpuses balsta, otra no priekšas – „mēs esam jau tuvu, vel tikai drusciņ”. Atskan vārdi, ka vēl maksimums pus stunda… Bet pagāja pāris minūtes un mans mazais zaķīts jau bija man rokās. Tik ļoti mīļi. Un viss ir kārtībā – gan viņa, gan es jūtamies labi. Pati pārgriežu nabassaiti – tas ir spēcīgi. Grīda pludo daudzajos ūdeņos, pieķeru sevi pie domas „ups, nu gan bardaciņš”, bet tad es esmu jau iekārtojusies gultā, kamēr mīļoju savu mazo, istaba jau sakārtota, viss tīrs, mana mazā dūdiņa jau pie krūts.. Es esmu tik laimīga! Un neizmērojama mīlestība un pateicība arī vecmātēm – Mārai un Dinai. Fantastiska komanda. Sazvanu savu ģimeni, kas ierodoties, arī pārsteigti, kāds miers mājās un „nemaz neizskatās, ka bijušas dzemdības, bet gan meiteņu pasēdēšana”. Un tā arī jābūt. Manā gadījumā pats svarīgākais, kas lika izvēlēties dzemdības mājās, bija, nevis iespēja izmantot visu telpu, iet vannā, sadegt sveces, uzlikt mūziku, bet gan iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas savā starpā viens otram uzticas – no sākuma līdz galam, kas strādā kā vienota komanda, saprotas savā starpā – tas rada tādu milzīgu drošības sajūtu, ko nevar noķert tad, ja kāds par kāda rīcības pareizību šaubās.

Obligāti jāpiemin arī pēcdzemdību vizītes, kuru laikā sajūti, ka visu dari labi, ka viss izdodas un viss izdosies. Iedvesmojoši vārdi, mīļums un rūpes – gan par mazo, gan mani – un tas ir nenovērtējami. Milzīgs paldies! Vēlreiz un vēlreiz.

Anete Baškevica

9menesi.wordpress.lv

1 komentārs

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 26/03/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Dina Ceple, Mājdzemdības, Māra Grieze

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 26/03/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/03/26/amelijas-dzemdibu-stasts/

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Ko sevī ietver – kvalitatīvs ārpusstacionāra jeb mājdzemdību pakalpojums?

Lēmumu par paredzēto dzemdību vietu būtu vēlams pieņemt pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 36.grūtniecības nedēļā. Tas saistīts ar to, ka sagatavošanās mājdzemdībām parasti aizņem vairāk laika nekā vienkārši ierašanās stacionārā, lai tur dzemdētu dzemdību brīdī.

Lai gan dažkārt lēmums par mājdzemdībām tiek pieņemts samērā vēlu un sadarbība ar vecmāti dzemdībās izveidojas visnotaļ veiksmīga, ieteicams savu mājdzemdību vecmāti izvēlēties savlaicīgi. Viens no iemesliem – tā kā mājdzemdību vecmātes pieņem ierobežotu dzemdību skaitu mēnesī, novilcinot izvēli, pastāv iespēja, ka izvēlētā vecmāte konkrētajā mēnesī būs aizņemta. Turklāt tieši ikmēneša tikšanās dod iespēju iepazīties, izrunāt gan ar veselību, gan dzemdību emocionālo pusi saistītos jautājumus, lai dzemdībās vecmāte varētu sniegt tieši konkrētajai sievietei nepieciešamo atbalstu, un sieviete un viņas atbalsta personas būtu dzemdībām pilnvērtīgi sagatavojušies. Šīs vizītes var būt gan kā maksas grūtniecības uzskaite, gan kā papildus aprūpe, gatavojoties mājdzemdībām. Ikmēneša tikšanās ir jauno vecāku ieguldījums, izveidojot cilvēcisku, ciešu kontaktu ar savu vecmāti, kurai uzticēt mazuļa sagaidīšanu.

Vecmātes mājvizīte pirms dzemdībām. Šim ieteikumam ir vairāki iemesli. Plānotās dzemdību vides iepazīšana ļauj vecmātei pārliecināties, ka sagatavots viss dzemdībām nepieciešamais, un pārrunāt, kā sieviete redz sevi dzemdējam konkrētajā vietā. Turklāt, ja vecmāte jau reizi bijusi pie klientes mājās, dzemdību laikā (kas visbiežāk notiek naktī) vecmāte lieki netērēs laiku, meklējot vajadzīgo dzīvokli/māju. Daudzas sievietes atzinušas, ka vecmātes pirmsdzemdību apmeklējums mājās devis skaidrāku priekšstatu par to, kā tieši šajā mājā varētu iekārtoties dzemdībām un palīdzējis gara acīm reālāk saskatīt priekšā stāvošos dzemdību notikumus.
Aizstājējvecmāte. Lai gan sievietes vislabprātāk dzemdētu ar savu izvēlēto vecmāti, jāņem vērā, ka vecmāte var būt aizņemta citās dzemdībās (tā kā katru dzemdību termiņš ir 5 nedēļas, šādu iespēju nav iespējams izslēgt), vecmāte var saslimt, vai nebūt pieejama kāda cita iemesla dēļ. Tādēļ dzemdētājai būtu jāzina, kas būtu aizvietotājvecmāte viņas dzemdībās.Dažkārt vecmātes jau strādā pa pāriem, viena otru šādās situācijās aizvietojot. Tāpēc droši var jautāt savai izvēlētajai vecmātei, ar kuru aizvietotājvecmāti viņa sadarbojas. Arī ar aizvietotājvecmāti vēlams iepazīties jau grūtniecības laikā, lai dzemdībās šādā situācijā nepārņem nevajadzīgs stress par sveša cilvēka klātbūtni. Parakstot dzemdību līgumu, sieviete apliecina, ka pati ir izvēlējusies gan savu vecmāti, gan aizvietotājvecmāti.Tādēļ, neskatoties uz to, kura ir vecmātes pāriniece, dzemdētāja drīkst izvēlēties jebkuru vecmāti kā savu aizvietotājvecmāti.
Dzemdību plāns. Iztēles dzemdību plāna rakstīšana palīdz sagatavoties emocionāli un garīgi dzemdību procesam, sajūtot sevi un bērniņu. Šis nav plāns, kuram 100% jāīstenojas- tas ir sarunas uzmetums pārrunām ar vecmāti, kas palīdz jums abām labāk saprast, kā jūs iztēlojaties savu dzemdību norisi, uz ko paļaujaties, ko vēlaties piedzīvot. Plānā vecmāte var saskatīt, kas tieši jums ir svarīgs un to pārrunāt. Gadījumā, ja atbrauc aizvietotājvecmāte vai dzemdībās jāpārvietojas uz stacionāru, jūs varat parādīt savu dzemdību plānu, kas palīdz jauniesaistītajiem cilvēkiem saprast jūsu vērtības un lietas, uz ko paļaujaties.. Sīkāk par dzemdību plāna nepieciešamību variet izlasīt šeit, šeit un šeit.
Savlaicīga vecmātes brīdināšana. Sievietes ir dažādas – viena zvanīs vecmātei pie pirmās aizdomīgās kontrakcijas, cita novilcinās zvanīšanu līdz pēdējam. Ir vēlams vecmāti informēt savlaicīgi, jo nav zināms, cik tālu no dzemdību vietas viņa atrodas un ko dara. Pat, ja tobrīd jums vecmātes klātbūtne nav nepieciešama, viņa varēs izmantot doto laiku lai pagulētu, pārbaudītu somu saturu, vai sagatavotu saviem bērniem brokastis nākošajam rītam. Ja uztraucaties, ka vecmāte ieradīsies pārāk ātri un vēl nevēlaties viņas klātbūtni – prātīgāk ir to izrunāt ar vecmāti jau pārrunājot iztēles dzemdību plānu un, ja viņai liekas, ka tomēr jābūt jau tuvumā, var sarunāt, ka vecmāte ieradīsies un uzturēsies kaut kur netālu (tuvākajā lielveikalā, pastaigā, ja laukā jauks laiks vai vienkārši citā istabā jūsu mājās), lai nebūtu steiga ierodoties pie jums pēdējā brīdī.
Pēcdzemdību aprūpe. Citu valstu pieredze rāda, ka pēc dzemdībām vēlamas vismaz 2-3 vecmātes mājvizītes. Mēdz atšķirties precīzas šo vizīšu norises dienas, bet mēs tās iesakām aptuveni nedēļas laikā pēc dzemdībām. Vizīte pirmajā dienā pēc dzemdībām palīdz izvērtēt mammas un bērna veselības stāvokli, palīdzēt ar zīdīšanu, ierādīt bērna kopšanu. Trešajā dienā vecmāte var paņemt valsts noteiktās FKU/TSH skrīninga analīzes mazulim un palīdzēt mammai ar piena sastrēgumu profilaksi, atkārtoti izvērtēt abu veselības stāvokli, dzemdes savilkšanos un iespējamo starpenes šuvju dzīšanu. Vizīte bērna 5-10 dzīves dienā ļauj pamanīt, ja ir kādas problēmas ar pieņemšanos svarā un laicīgi risināt zīdīšanas problēmas vai ieteikt mammai zīdīšanas konsultanta palīdzību, kā arī izvērtēt mammas atkopšanos pēc dzemdībām. Šajā laikā izpaužas arī ar dzemdes nesavilkšanos vai placentāro audu paliekām saistītās problēmas. Vizīšu laikā vecāki ar vecmāti izrunā dažādus sevi interesējošus jautājumus gan par dzemdībās notikušo, gan atkopšanos pēc dzemdībām un bērna aprūpi.

!!!!! Ņemiet vērā, ka katra mājdzemdību vecmāte savu darbu organizē patstāvīgi un strādā atšķirīgi, tāpēc savlaicīgi izrunājiet aprūpē svarīgos jautājumus, lai noskaidrotu, kāda tieši pēcdzemdību aprūpe tiks piedāvāta. Arī pēcdzemdību aprūpes apjomam būtu jābūt ietvertam dzemdību līgumā.

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 17/03/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Dzemdības, ieteikumi, Mājdzemdības, Vecmāte, vecmātība

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 17/03/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/03/17/ko-sevi-ietver-kvalitativs-arpusstacionara-jeb-majdzemdibu-pakalpojums/

Intervija ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri

Saruna ar mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri par izglītību, ģimenēm, tēviem, savu dzīvi un daudz ko citu. Rakstu variet izlasīt šeit.

Komentēt

by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 26/02/2015 • Paliekošā saite

Publicēts Mājdzemdības, Rudīte Brūvere

Posted by Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība on 26/02/2015

https://majdzemdibas.lv/2015/02/26/intervija-ar-majdzemdibu-vecmati-ruditi-bruveri/

Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.