Dzemdības Latvijas dabā

Lūdzu iepazīstieties – tā ir mana dzemdību palāta, kur 2016.gada 12.augustā šajā pasāulē ienāca mūsu meita Lelde.

dzemdibas
Daba ir kā mana reliģija. Kad sapratām, ka mūsu mazulis dzims augusta sākuma, laikam viena no pirmajām domām bija, ka tas notiks kaut kur dabas mātes klēpī vai vismaz tuvu tam. Ar dzemdību datuma paredzēšanu man galīgi nevedās, tādēļ gandrīz vai par ātru, vīram paņemot atvaļinājumu, aizbraucām dzīvot uz laukiem. Ar domu, ka viņa atvaļinājuma laikā mazulis noteikti būs klāt un tad vēl varēsim tur kādu laiku padzīvoties. Ha, ha! Paiet 2 nedēļas, bet mazulis nemaz i nedomā rādīties, tā kā tuvojas dzemdību noteiktais laiks un tieši šonakt sola skaistāko zvaigžņu lietu, nolemjam ar Astrīdu viņu paskubināt, iedzerot kokteili, ja nu viņš tur tikai nedaudz aizsnaudies. Pamanīju, ka tajā dienā jau pirms kokteiļa iedzeršanas, mazulis visu dienu mierīgs – varbūt jau nojauta manus plānus, bet varbūt viņam jau savs bija prātā. Divas stundas pēc kokteiļa iedzeršanas noiet ūdeņi, uzreiz arī sākas kontrakcijas ik pa 3-4 minūtēm, kuras sākumā pārlaižu turpat pie mājas šūpuļkrēslā. Pēc kādas stundas kontrakcijas jau ir daudz manāmākas, nolemjam doties pie pirts, kurā arī ir plānots mazuli laist pasaulē. Taisnību sakot, šis gājiens līdz pirtņai man palicis atmiņā un sajūtās kā viens no spilgtākajiem brīžiem – kā mēs visi (vēl) trīs rokās sadevušies basām kājām, ejam pāri pļavai pretī mūsu mazulim (nu kā lai neapraudas atkal un atkal).
Visu vēršanās laiku pavadu gluži kā tajā bildē, ārā pie pirts. Kamēr vīrs kārto pirtiņu un laiž baseinā ūdeni, es balstoties uz krēsla pārlaižu kontrakcijas. Tieši šis vakars pagadījies sauss un saulains lietainas nedēļas vidū – daba mani mīl un spēcina. Sākumā vēl varu pati kontrakcijas pārlaist, spēju iztēloties kā veros, kā mazulis slīd uz leju, ar izelpu palīdzu viņu domās vadīt lejup un liekas tas palīdz ar kontrakciju sāpēm. Bet drīz vien ne iztēle, ne prāts ar mani vairs nesadarbojas, un man pie katras klāt vajag vīru un arī mazā (nu jau lielā) meita Elīza man glāsta muguru – un tas tāāāā palīdz. Tā kā konrakcijas ir jau biežas, vīrs vairāk laika pavada pie manis kā pie baseina, saprotam ka nepaspēsim to pielaist. Lai gan viss notiek kā tam jānotiek – ņemot vērā manu visu dzemdību laiku esošo caureju, nez vai būtu diezko skaista tā ūdens atnākša ..puķītes ūdenī ar nepalīdzētu . Piedodiet par atklātību! Klāt ir arī mūsu mīļā īpašā vecmāte (kā Elīza viņu sauc) Astrīda un līdz mazuļa piedzimšanai atlikusi stunda. Līdz ar Astrīdas atbraukšanu, dodamies iekšā pirtī, Astrīda pārbauda, ka atvērums ir jau 8cm – to gana labi jūtu pēc kontrakciju biežuma un intensitātes. Šajā brīdī vēl paspēju padomāt, ka katrai dzemdējošai sievietei vajadzētu vismaz ordeni piešķirt, ja ne pieminekli uzcelt!
It kā jūtu ka esmu šeit un tagad, labi dzirdu, kas notiek apkārt, ko man saka, bet tajā pat laikā nespēju līdz galam info apstrādāt un kur nu vēl atbildēt. Esmu jau atkal uz ceļiem un vīrs mani priekšā balsta. Atpūsties īsti nesanāk, jūtu, ka jāsāk jau spiest. Joprojām aceros to kā jutu, kā mazulis bīdās starp maniem gurniem lejā, kā plešs tos, ļoti šobrīd jau gribējās, lai ātrāk tas beidzas un ļoti palīdzēja vīra teiktais, ka mazulis drīz jau būs klāt, savādāk liekās pat aizmirst, kādēļ es to visu daru. Elīza turpat sēž un visu vēro, aizspiedusi ausis,jo mamma ir pārāk skaļa. Lai arī cik biju nogurusi, jutu sevī lielas spēka rezerves un kiegšana man palīdzēja tās atraisīt. Šobrīd vairs nav tik sāpīgi, vairāk ir vajadzīgs spēks. Brīžiem likās, ka nespēju pareizi spiest, lai mazulis tiek uz leju, Astrīda man stāsta, bet ir grūti uztvert. Arī piedāvājumam aptaustīt galviņu nespēju atsaukties. Stunda liekas paiet 15 minūtēs, vēl pāris spiedieni un es jūtu to žļurkts sajūtu un mazulis ir ārā – Māsa! Tieši kulminācijas brīdī kā jau tas bērniem gadās, Elīzai tieši savajagas ļoti pačurāt, viņa sāv pie smagajām durvīm raudādama, bet neviens nevar īsti palīdzēt – tētis tur mammu, Astrīda ķer mazuli. Elīza varonīgi iztur līdz Māsa ir klāt. Māsu uzliek man uz punča, tik ļoti gribas redzēt viņas sejiņu! Elīza tik nosaka, ka zin, kādēļ bērni raud pēc piedzimšanas – jo viņi grib atpakaļ puncī.
Un tad mūs visus liekas pārklāja tāda maģiska sajūta tur pustumsā pirtiņā ..sveču gaismā malkojām vīnogu šampi un ēdām vakar cepto ābolmaizi ..es nevaru to aprakstīt vārdos – tāda mierpilna svētlaime, tik vēl daudz foršāk. Ticu, ka katram savs ceļš, bet tā sagribējās, lai katra sieviete apsver iespēju par dzemdībām mājās, jo nekur jau nav tik labi kā mājās!

Joprojām esmu dziļi pateicīga Mātei dabai par spēku un savai komanda tur augšā un te uz zemes!

p.s. Elīza joprojām ir ļoti iemīļojusi dzemdību procesu un ņemot vērā, cik daudz dzemdības dažādos veidos mums ik dienas ar vīru jāpieņem – drīz mēs abi arī būsim sertificētas vecmātes.

Mājdzemdību mammām

Aicinam iedvesmot citas mammas ar savu dabīgo dzemdību pieredzi – dalieties ar savu dzemdību pieredzi.
Stāstu var sūtīt uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com

15350736375_f113e3387f_b

Satikšanās MĀJDZEMDĪBU ģimenēm

29. oktobrī pirmo reizi Latvijā Ozolnieku tautas namā mājdzemdību ģimenes aicinam satikties kopā un satikt savas vecmātes!

Kopā priecāsimies satikt līdzīgi domājošos, svinēt dzīvi un atcerēsimies mūsu bērniņu piedzimšanu kopā ar savām vecmātēm un citām ģimenēm. Varēsim dalīties iespaidos kā tas bija. Dziedāsim šūpuļdziesmas pašiem mazākajiem, leksim rotaļās ar lielākajiem, dziedāsim kopā un sumināsim vecmātes par viņu lielo ieguldījumu mūsu bērnu piedzimšanā.

REĢISTRĀCIJA: ŠEIT  vai http://ej.uz/majsalidojums

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.liedags
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas nams
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā (apmēram):

14:30-15:00 ierašānās un reģistrācija

15:00 – 15:30 oficiālās uzrunas

15:30 – 16:30 īpašais laiks ar savām vecmātēm

16:30 – 18:30 radošās darbnīcas bērniem, dejas, rotaļas, dziesmas

Reģistrācijas maksu variet pārskaitīt uz apvienības kontu.

Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

 

Emīla nākšana pasaulē

Bija silta vasaras diena. Ap pulksten 12 sajutu pirmās kontrakcijas. Ooo, jā, lielā diena klāt.

Grūtniecības laiku biju cītīgi lasījusi vecmātes iedoto grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. Labs “padomdevējs” bija vienmēr pa rokai. Pozitīvi sevi noskaņoju skaistam rezultātam 🙂

Tā lūk, pirmās kontrakcijas, patīkams satraukums..uhh…Pēc, apmēram, 2-3h zvanīju Rudītei, izstāstīju situāciju. Viņa piebilda:”Jā, jauki, lielais notikums tuvojas.” Es biju tik satraukta, ka esmu aizmirsusi mūsu sarunu, bet norunājām vakarpusē ap 18 tikties Jaunpalejās, Patvēruma mājās, jo tur bija organizēta mana bērniņa nākšana pasaulē. Ar katru reizi kontrakcijas kļuva spēcīgākas, un, jo spēcīgākas, jo lielāks uztraukums man bija.

Mājās neviens vairs nesēdēja mierā. Visi ar kaut ko nodarbojās, kaut kur gāja, kaut nevienam nebija nekas svarīgs darāms. Nāca 18. Posāmies ceļā. Māsa bija mans atbalsts un šoferis. 🙂 Ceļā viss bija labi, tikai man bija grūti sēdēt uz vietas, vēlējos ātrāk izkāpt. Nonācām galā, drīz pēc mums atbrauca Rudīte. Sasveicinājāmies, jauki pasmaidījām, jo, te nu, mēs bijām, pilni ar entuziasmu un enerģiju piedzīvot šo skaisto notikumu. Iekārtojāmies, salikām mantas. Māsa ar Rudīti jauki tērzēja, kamēr es staigāju uz riņķi, jo tas man palīdzēja vieglāk pārvarēt kontrakcijas. Bija mierīga un klusa atmosfēra. Saulīte jau lēnām rietēja.

Šādi, laikam ritot, nolēmām, ka dzemdēšu vannā. Rudīte sāka pildīt vannu ar ūdeni. Kad, nu, biju vannā, ieradās bērna tēvs un vēlāk arī Amālija. Mani atbalstīja Rudīte un vēl 3 roku pāri. 🙂 Forši! Tajā dienā mana laika izjūta pazuda, vienkārši pazuda. Vienā mirklī es sapratu, ka ir jau vakars, tuvojas saulriets. Mazais ziķeris nākam, nākdams nāca pie mums..spēcīgas kontrakcijas, grūdieni, elpošana…tas ir palicis atmiņā visspilgtāk. Es nevarēju vairs sagaidīt, kad Emīls būs garo ceļu pieveicis., gribēju viņu redzēt un biju ļoti piekususi. Viss bija raiti, mierīgi, bez stresa. Tad sekoja nākamā kontrakcija un Rudīte pēkšņi piecelās kājās un man saka: “Un, tagad, Lauma, dūšīgi spied!” Un es spiedu. Pulksten 1:32, pasaulē bija ieradies Emīls 🙂 Mēs visi bijām priecīgi!

Ullas piedzimšanas stāsts

Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.

 

 

SVEICAM VECMĀTES STARPTAUTISKAJĀ VECMĀŠU DIENĀ

Latvijas mājdzemdību ģimenes no visas sirds un ar milzu mīlestību sveic visas vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā. Jo īpaši mīļi sveicam mājdzemdību vecmātes – Māra Grieze, Rudite Bruvere, Aija Mikova, Aiva Zeidmane, Dina Ceple, Iveta Bērziņa, Astrīda Millere.
“Paldies, ka esiet bijušas kopā ar mums vienā no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs – mūsu bērnu gaidīšanas, dzimšanas un pēc dzemdību laikā!”

Satikt un klātienē samīļot visas vecmātes varēsiet 29.oktrobrī– mājdzemdību ģimeņu salidojumā
REĢISTRĀCIJA: http://bit.ly/1r1Uizx
Sīkāka informācija: http://wp.me/p1RWk6-er

 

Video – dzemdības dažādās pasaules malās

Dzemdības Āfrikā, Eiropā un Āzijā… Tik dažādi bērniņi var ieraudzīt pasauli. Šis video paplašīnās jūsu skatu uz dzemdību iespējām.

 

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu salidojums 2016

Aicinām uz Latvijas mājdzemdību ģimeņu dārza svētkiem, lai satiktu vecmātes, paziņas un draugus, kā arī pavadītu skaistu pēcpusdienu ģimenes lokā.

Norises datums: sestdiena, 29.oktobris, 2016.
Norises laiks: 14:30 – 19:00
Norises vieta: Ozolnieku Tautas namspukee
Dalības maksa: 20 eur no ģimenes

Programmā:
14:30 – 15.00 ierašanās un reģistrācija
15:00 – 15:30 atklāšanas uzruna, vecmāšu sveicieni
15.30 – 15.45 kopīgs foto
15:45 – 18:30 ģimeņu kopā sadziedāšanās
Paralēli vecmāšu satikšana un parunāšanās.
Radošās darbnīcas bērniem, brīva laika pavadīšana.
Programmas ietvaros plānotas arī aktivitātes bērniem, ko organizē salidojuma dalībnieki.

Tā kā svētkus organizējam paši sev, novērtēsim ikdienu iniciatīvu programmas bagātināšanai, kā arī palīdzīgas rokas tās īstenošanai. Pasākuma norises vietā aicinām ikvienu parūpēties arī par savu groziņu un dzērieniem kopīgam galdam.

Tautas nama ēkā vietu skaits ļoti ierobežots, varēsim uzņemt līdz 80 ģimenēm ar bērniem.

Reģistrācijas kārtība: 10 eur priekšapmaksa, ko jāveic reizē ar pieteikuma anketas aizpildīšanu (šeit).
10 eur var maksāt, ierodoties pasākuma vietā, vai pārskaitot uz Biedrības “Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība” kontu.

Reģistrācija atvērta līdz sasniegts maksimālais dalībnieku skaits vai līdz 21.06.2016.
Rekvizīti: Vienotais reģ.Nr. 40008183529, a/s Privatbank, Konta nr. LV34PRTT0256018135500

Jautājumu gadījumā rakstiet z e-pastu: majdzemdibas@gmail.com vai zvaniet 26163153, Māra

Aptauja – sveiciens savai vecmātei Starptautiskajā vecmāšu dienā

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība vēlās mājdzemdību ģimeņu vārdā apsveikt mājdzemdību vecmātes Starptautiskajā vecmāšu dienā – 5.maijā.

Vēlamies apkopotā (varbūt anomīmā, ja tā vēlaties) veidā kopīgi teikt viņām labus vārdus.
Lūdzam aizpildīt anketu un līdz ar to arī tur ierakstīt savu sveicienu! 🙂

Ja saite zem vārda “anketa” nestrādā – šeit pilna saite https://docs.google.com/forms/d/1ScPi-kCT3K_jIOFQkxTwxiMJw5hDsiN3ogzBuCyt4g8/viewform

Ja vēlaties iekļaut fotogrāfiju, tas ir lieliski, atsūtiet to uz majdzemdibas@gmail.com līdz 15.04.2016.

Ja mājdzemdībās varēja kas būt labāk nekā bija, arī to variet pieminēt. Nodosim anonīmi vecmātei.

Netraucētas dzemdības – kādas tās ir un kādēļ vajadzētu pēc tādām tiekties?

Netraucētas dzemdības

Sievietēm gaidībās bieži tiek stāstīts par konkrētām lietām, ko sagaidīt dzemdībās.

Par to, ka mēs izdosim tādas skaņas, par kuru iespējamību pat nenojautām, ka uzvedīsimies kā apsēstas, ka bērniņa izstumšanas fāzē mums pēkšņi radīsies vēlme pakakāt.bebis

Mums bieži tiek ieteikts atstāt savu pašcieņu un kaunu aiz durvīm, tomēr šādi tiek novērsta uzmanība no apbrīnojamā un bijību iedvesošā procesa, kas norisinās mūsu ķermeņos.

Ja nu dzemdības varētu būt process, ko sieviete izbauda?

Vai spējat iedomāties sevi smaidot un smejoties kontrakciju laikā, sajūtot, kā jūsu ķermenis smagi strādā?

Vai arī jūs domājat, ka dzemdībām jābūt garam, sāpīgam, šausminošam maratonam, kas beidzas ar spēku izsīkumu un gurdenu prieku, turot rokās jaundzimušo mazuli?

Dzemdību process

Dzemdību procesu tehniski iedala trīs posmos: pirmajā, otrajā un trešajā. Pirmajā posmā dzemdes kakls izplešas un atveras. Otrais posms tiek attiecināts un bērniņa izstumšanu. Tad seko trešais posms, kas ir placentas un plēvapvalka izstumšana.

Visi trīs dzemdību posmi ir atkarīgi no hormona oksitocīna izdalīšanās attiecīgi katram posmam nepieciešamajos daudzumos un laikā. Oksitocīna izdalīšanās tiek veicināta vidē, kas rada privātuma, drošības un atbalsta sajūtu. Seksa, orgasma, dzemdību un krūtsbarošanas laikā oksitocīna izdalīšanos var traucēt sajūta, ka tiekam novērotas, vai ja ir pārāk spožas gaismas vai pārāk liels troksnis.

Ja savvaļā dzemdējošam zīdītājam pēkšņi draud briesmas pirmajā dzemdību stadijā, organismā izdalās adrenalīns un dzemdību process apstājas, lai māte varētu nokļūt drošībā.

Cilvēka organismam piemīt tieši tāda pati stresa reakcija, kā citiem zīdītājiem. Lielākā atšķirība ir tāda, ka vairākums no mums dzemdību procesā atrodas spožās gaismās, tiek konstanti novērotas un traucētas. Mūsu smadzenes nespēj atšķirt īstas briesmas (zobenzobu tīģeris) un iedomātas (trokšņains personāls), tādēļ tās sāk imitēt “bēgšanas vai cīņas” procesu. Tiek izdalīti stresa hormoni. Dzemdības palēninās un neprogresē. Kontrakcijas kļūst pārāk stipras un sāpīgas, lai būtu panesamas, vai, visbiežāk, vājas un neefektīvas.

Adrenalīna izdalīšanās un dzmedību procesa apstāšanās ir aizsardzības mehānismi, kas ir bijuši nepieciešami sugas evolūcijai. Tie vairs mūsdienās nav nepieciešami cilvēkiem, lai dzemdētu, tomēr šāda organisma reakcija vēl joprojām pastāv, un attiecīgajos veicinošajos apstākļos apgrūtina dzemdību normālo procesu. Tā vietā, lai dotos uz “drošu” vietu un atjaunotu dzemdību procesu, sievietes tiek pakļautas dažādām manipulācijām, lai veicinātu dzemdību “progresu”, kas bieži noved pie embrionālā stresa (fetal distress) un ķirurģiskas iejaukšanās.

Noskatieties īsu video (angļu valodā), kas gudri paskaidro dzemdību darbības vājuma fenomenu, šeit.

Kas ir netraucētas dzemdības?

Smadzenes izdala oksitocīnu pieaugošos daudzumos, lai stimulētu kontrakcijas dzemdību laikā. Tas palīdz atvērt dzemdes kaklu un radīt spēcīgas un iedarbīgas konktrakcijas, lai piedzemdētu bērniņu.

Kad pieaug oksitocīna līmenis, neokortekss jeb “domājošās smadzenes” atpūšas, un virsvadību ņem parasimpātiskā nervu sistēma. PNS ir atbildīga par tādu ķermeņa procesu kontroli, ko mēs ar prātu nespējam apzināti kontrolēt, piemēram, hormonu izdalīšanās un to regulācija. Dzemdības nav apzināta darbība, kā piemēram mašīnas motora iedarbināšana, pagriežot atslēgu.

Uzziniet, kas izraisa dzemdību sākšanos.

Ja sievieti dzemdību procesā netraucē un neokortekss “klusē”, viņa var pilnībā atslābināties un iegrimt šajā procesā. Oksitocīns tiek izdalīts pieaugošos daudzumos, palielinot kontrakciju biežumu un iedarbīgumu. Kad tuvojas piedzimšana, tiek izdalīts oksitocīna un adrenalīta vilnis, kas izraisa tā saucamo “augļa izgrūšanas rekleksu”. Tā ir ļoti spēcīgu, nekontrolējamu kontrakciju sērija, kas izstumj mazuli cauri atvērtajam dzemdes kaklam, cauri dzimšanas kanālam uz ārpasauli.

Oksitocīns ir ticis aprakstīts kā kautrīgs hormons, kas tiek asociēts ar dzemdībām, seksu un orgasmu, mīlestības un pieķeršanās uzvedību. Tā spējas ķermenī iedarboties tiek samazinātas vidēs, kas ir netrošas, eksponējošas, gaišas un trokšņainas. Tuvības un intimitātes mēģinājumi auditorijas priekšā spožā dienasgaismā varētu būt biedējoši – dzemdēšanai spoži izgaismotā telpā, kas pilna ar svešiniekiem, kas tavā teritorijā pārvietojas un ar tevi sarunājas, ir tāds pats efekts.

Kas ir optimāla vide?

Dzemdību laikā sievietei jābūt pasargātai no jebkādiem faktoriem, kas varētu stimulēt neokorteksu jeb domājošās smadzenes. Šī smadzeņu daļa sūta ziņas simpatētiskajai nervu sistēmai, aktivizējot “bēgšanas vai cīņas” reakciju (īstu vai iedomātu) briesmu klātbūtnē.

Drošības un aizsardzības sajūtu katra sieviete pati sev nodefinē. Tomēr ir daži atslēgas elementi, kas palielina mūsu instinktīvo vajadzību pēc drošības dzemdību laikā, kas attiecīgi iedarbina spontāno dzemdību refleksu:

  • Pilnīgs privātums: sajūta, ka jūs kāds redz vai dzird, var traucēt oksitocīna izdalīšanos. Sievietēm jāspēj brīvi kustēties un izdalīt jebkādas skaņas.
  • Netraucēta telpa: tiem, kas piedalās dzemdībās, ir jāapzinās, kā viņu klātbūtne ietekmē dzemdību procesu. Klusinātas balsis, nesarunāšanās ar dzemdējošo sievieti, nekādu nevajadzīgu pieskārienu vai iejaukšanās.
  • Siltums un tumsa: abi ir vitāli svarīgi faktori, lai netiktu veicināta adrenalīna izdalīšanās. Neokortekss tiek aktivizēts, kad izdalās adrenalīns un dzemdības palēninās vai apstājas.

Sievietēm ir svarīgi saprast šo sakarību: dzemdību videi un atbalstam ir milzīgs iespaids uz viņu dzemdību procesu.

Daudzas sievietes izvēlas dzemdēt slimnīcā domājot, ka tas ir droši, tomēr pati slimnīcas vide maina dzemdību procesa virzienu no normāla uz anormālu. Sievietes, kas izvēlas dzemdēt tam piemērotos dzemdību centros vai mājas apstākļos, pārsvarā pieredz dzemdības kā netraucētu procesu, pateicoties viņu izvēlētajai videi un atbalstošajiem cilvēkiem.

Mūsu modernā tehnokrātiskā dzemdību kultūra ir iedvesusi sievietēm pārliecību, ka dzemdības ir jākontrolē. Gandrīz katra sieviete dzemdē vidē, kas pieprasa kontroli pār dzemdībām, un viņām ir nereālistiskas gaidas par to, kas ir “normāli”. Medicīnas zinātne, pūlēs pasargāt sievietes un mazuļus no kaitējuma, iejaucas dzemdību dabīgajā procesā jau mirklī, kad sieviete ienāk pa slimnīcas durvīm.

Vairumam sieviešu ir sveša doma, ka dzemdības ir instinktīvs process un ka tajā reti nepieciešama jebkāda iejaukšanās. Labākajā gadījumā mēs sagaidām, ka dzemdības būs garas un sāpīgas – sliktākajā gadījumā, bīstamas un biedējošas. Slimnīcas dzemdībām nav jābūt traumējošām, bet noteikumi un procedūras šādā vidē norāda uz dziļu neuzticēšanos dzemdībām kā dabīgam procesam. Tādēļ mūsu modernā sabiedrība redz dzemdības kā neatliekamu medicīnisko gadījumu, nevis kā instinktīvu procesu, kuram sievietes ir tikušas atbilstoši izveidotas.

Kā slavenais franču dzemdību speciālists Mišels Odents mums atgādina savā grāmatā “Dzemdības un krūtsbarošana”:

“Kad jūs uztverat dzemdības kā neapzinātu procesu, kas ietver smadzeņu visvecākās zīdītāja struktūras, jūs noliekat malā pieņēmumu, ka sievietei ir jāiemācās dzemdēt. Zīdītāja interpretācijā ir netieši izteikts tas, ka sievietei dzemdību procesā nevar aktīvi palīdzēt. Mērķis ir izvairīties viņai bez vajadzības traucēt.”

Avots: http://www.bellybelly.com.au/birth/undisturbed-labour/

Autors Sam McCulloch, publciēts Birth. Pēdējās izmaiņas veiktas 17.decembrī, 2015.
Tulkojums: Zane Tamane