5.maijs – Starptautiskā Vecmāšu Diena

Nav nozīmes vārdiem,
Kuri ir tikai vārdi.
Nozīme ir sirds vārdiem,
Tiem spēj ticēt,
Tie spēj palīdzēt,
Tajos var klausīties,
Un tie ir no sirds.
Tā ir sajūta, kad saproti, ka neesi viens.
Sajūta, kuru ir jāsajūt.

Pietiek tikai ar pāris zilbēm un Tu pacelies spārnos.
Tu ieej citā dimensijā
Un dzīve it kā sākas no jauna!
Liela nozīme ir vārdiem,
Vārdiem, kuri nāk no sirds
Un aizķeras citā sirdī.
Vajag runāt un īstajā brīdī
Kāda sirds, kurai būsi vajadzīgs,
Kāda sirds tevi sadzirdēs
Un spēs pacelties spārnos,
Un sagaidīt dzīvē!

 

Pateicamies par tik nozīmīgo un LIELO atbalstu skaistajā gaidību laikā un vissvarīgākajā dzīves notikumā! Paldies par Jūsu lielo sirdi!

IDM18 Full Logo - ENG

Visā pasaulē, jau kopš 1991.gada, 5.maiju atzīmē kā Starptautisko Vecmāšu Dienu (IDM – International Day of the Midwife). Starptautisko Vecmāšu Dienu 1987.gadā ierosināja atzīmēt Starptautiskā vecmāšu konfederācija (ICM – International Confederation of Midwives). Vairāk par Starptautisko Vecmāšu Dienu šeit.

Visā pasaulē, visas nedēļas garumā, tiek rīkoti dažādi pasākumi. Pagājušajā gadā, Apvienotajā Karalistē RCM (The Royal College of Midwives) reģistrēja 110 pasākumus un šogad mērķis ir palielināt to skaitu.

 

Aicinām rakstīt atsauksmes par savu vecmāti un dzemdību stāstus uz e-pastu majdzemdibas@gmail.com
Advertisements

Dabisku dzemdību vizuāls plāns

05.03.2018.

Māmiņām, kam vieglāk uztvert, plānot un iztēloties savas dzemdības vizuāli, lūk daži piemēri dabisku dzemdību kritērijiem. Tie noderēs dzemdētājai neatkarīgi no dzemdību vietas.

dzemdības_viz_1

dzemdības_viz_2

dzemdības_viz_3

dzemdības_viz_4

 

Avots:

  1. https://www.mamanatural.com/getting-started/

Kādas ir dabiskas dzemdības?

dabiskas_dzemdibas

19.12.2017.

Dabisks ir jebkas, kas radies dabā un ir atbilstošs dabas likumiem. Taču cik grūti dažreiz saprast un ieklausīties savā iekšējā dabā un tās likumos, un cik viegli apjukt un maldīties informācijas gūzmā, kas aptver dzemdību veidus, vietas un citas nianses.

Dabiskas dzemdības ietver visu dzemdību posmu izdzīvošanu dabiskajā tempā, ritmā un intensitātē. Medicīnas skaidrojošā vārdnīca dabiskas dzemdības raksturo kā dzemdību metodi, kurā medicīniska iejaukšanās ir samazināta līdz minimumam un dzemdētāja pielieto dažādas relaksācijas un elpošanas metodes sāpju atvieglošanai. Minēts arī, ka dabiskas dzemdības palielina veselīgāka pēcdzemdību perioda iespēju un vieglāku atlabšanu pēc dzemdībām.

Katram ārstam, vecmātei, dūlai un galu galā dzemdētājai ir cita izpratne par dabīgām dzemdībām. Citam tās ir vienkārši vaginālas dzemdības. Taču nu jau pasaulē kādu laiku ir pazīstams arī dabisks ķeizargrieziens (natural cesarean birth, gentle c-section), kurā tiek atbalstīts tūlītējs ādas kontakts ar mazuli, zīdīšana un ģimenes piedalīšanās. Tātad, arī citas dzemdību pieredzes var tikt uzskatītas vai padarītas par pietiekami dabiskām, ja slimnīcas personāls ir gatavs to nodrošināt.

Kādam var likties, ka mājdzemdības uzreiz garantē dabiskas dzemdības bez iejaukšanās un sarežģījumiem. Taču realitātē plānotas ārpusstacionāra dzemdības bieži vien prasa ļoti pamatīgu sagatavošanos, risku paredzēšanu un fizisku un emocionālu spēku gan no dzemdētājas, gan vecmātes puses. Tādēļ nevarētu teikt, ka viss notiek dabiski un pats no sevis. Taču par vienu gan sieviete var but droša – ikviena mājdzemdību vecmāte, atbalsta pēc iespējas dabiskas dzemdības un darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai bērniņš piedzimtu ne tikai sveiks un vesels, bet ari pēc iespējas ar mazāku medicīnisku un cita veida iejaukšanos no malas.

Tātad, šie ir faktori, kas parasti ir raksturīgi dabīgām dzemdībām:

  1. Pozu maiņa, ērtākās pozas piemeklēšana, pretstatā pozai guļus uz muguras;
  2. Nenotiek medicīniska iejaukšanās;
  3. Sāpju mazināšanai bieži tiek izmantota vanna, duša;
  4. Partnera piedalīšanās;
  5. Dūlas vai citas atbalsta personas piedalīšanās;
  6. Tūlītējs ādas kontakts ar mazuli, tūlītēja zīdīšana;
  7. Intīma gaisotne un sievietes privātuma ievērošana dzemdību laikā;
  8. Netiek veikts starpenes iegriezums, augļūdeņu pārduršana, vakuuma ekstrakcija, ja vien tas nav kritiski nepieciešams;
  9. Masēšana, meditācija, brīvas kustības un elpošana tiek izmantota kā sāpju mazinoši līdzekļi;
  10. Nabassaites pārgriešana, ļaujot tai ‘izpulsēt’;

Galvenais sievietei, domājot un plānojot savas dzemdības, pirmkārt, ir izteikt savas vēlmes atblasta personām un pastāvēt par tām (protams, ja tas nenotiek uz veselības/dzīvības rēķina). Ja viņa vēlas dabiskas dzemdības, ko tieši tas ietver? Turklāt ne mazāk svarīgi ir uzticēties savai atbalsta personai, vecmātei un galu galā savam ķermenim.

Avoti:

  1. http://www.who.int/patientsafety/implementation/checklists/childbirth/en/
  2. https://www.whattoexpect.com/pregnancy/natural-birth/
  3. https://www.thefreedictionary.com/natural+childbirth
  4. http://kidshealth.org/en/parents/natural-childbirth.html
  5. https://www.babycenter.com/natural-childbirth

Manu pirmo dzemdību stāsts – mammas un tēta stāsts

Māra piedzima savās mājās, plānotās mājdzemdībās, ceturtdienā, 10.08.2017., plkst. 15.26 ārstes, vecmātes Dinas Ceples uzraudzībā.

Tā diena tuvojās. Lai gan grūtniecības laiks mani pārlieku nenogurdināja, gulēju labi, mugura nesāpēja, kājas nepampa utt., tuvojoties noliktajam datumam, kas bija 10. augusts, mani arvien vairāk pārņēma nepacietība, kā gaidot kādu aizraujošu notikumu, piemēram, klases ekskursiju. Ar vīru, runājām ar punčbēbi un mēģinājām vienoties, ka pārlieku kavēties ar dzimšanu nevajadzētu, jo mēs viņu ļoti gaidām.

Jau jūnijā, pētot mēness kalendāru, biju iztēlojusies, ka mazā varētu dzimt pilnmēnesī (jo statistika liecina, ka tad dzimstība mēdz pat dubultoties). Pilnmēnesi solīja 07.08., kad arī tika novērots daļējs mēness aptumsums. Tā man šķita kā zīme, būs jādzemdē pirmdienā, dažas dienas pirms noliktā datuma. Papildus tam, tas šķita labs datums, jo mūsu vecmāte bija teikusi, ka 10.augustā dzemdēt nedrīkstot, jo viņas bērnam tad ir jubileja.

Pirmdiena.

Tiek nolemts draugu kompānijā iet uz kino. Pēc filmas, braucot mājās, jutu nesāpīgu sistēmātisku sasprindzināšanos puncī, ko norakstīju uz treniņkontrakcijām, ar kurām biju jau pazīstama vairāk kā mēnesi, bet protams, galvā maza balstiņa atgādināja, ka šodien ir tas ilgi gaidītais pilnmēness..

Naktī sasprindzināšanās turpinājās un nu jau to pavadīja nenormālas galvassāpes un mazas, velkošas sāpītes vēderā, uz mata tādas kā pirms mēnešreizēm. Ejot uz tualeti, konstatēju, ka sākusies asiņaini gļotaina smērēšanās, arī kā pirms mēnešreizēm. Nospriedu, ka tas būs tas gļotu korķis, kas sācis izdalīties. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, man nebija ne jausmas, cik stipri būtu jāsāp un ko vispār gaidīt. Lai gan biju ļoti labi gatavojusies, visa man pieejamā informācija bija teorētiska un grāmatās, un nodarbībās dzirdētais apstiprināja, ka tieši šādā veidā var sākties dzemdības. Tad nu gulēju tālāk un nospriedu, ka no rīta jāskatās, kādi intervāli ir kontrakcijām un tad jau jādod ziņa Dinai.

Otrdiena.

No rīta pastāsīju vīram, ka sajūtas pa nakti bijušas dīvainas. Nospriedām, ka jāpavēro kas būs pa dienu, jo varbūt mūsu mazā meitiņa ir gatava nākt. Vīrs aizbrauca uz darbu un es paliku mājās gulēt. Kad pamodos, nepacietīgi gaidīju vēdera vilkšnos un sasprindzināšanos, bet tā bija kļuvusi krietni retāka un nesāpīgāka, un dienas gaitā pazuda gandrīz pavisam. Rakstīju Dinai īsziņu ar iepriekšējās nakts izklāstu un saņēmu atbildi, ka tad jau mazā 3 dienu laikā varētu dzimt. Atbilde mani nomierināja, bet neapmierināja –  likās, ka tad, ja jau sākas, tad sākas, nav ko vilkt te garumā veselas 3 dienas. Pietam, pēc 3 dienām pastāvēja iespēja, ka jādzemdē būs aizvietotājvecmātes pavadībā, ko lai gan pieļāvu kā rezerves variantu, bet tomēr labāk gribējās savu Dinu.

Vēlāk gāju uz veikalu pēc produktiem vakariņām un gaidīju, kad kaut kas notiks, bet nekā.

 

Trešdiena.

Naktī atkal vilkšana atsākās un turpinājās gļotu korķa izdalīšanās. Sāpes bija ilgākas un konkrētākas, tāpēc no rīta nolēmām, ka vīrs paliks mājās, bet ap 10.30 viņš tomēr aizbrauca uz darbu.

Visu laiku paturēju prātā to kā kontrakciju laikā jāatslābinās un jāelpo –  ja tad būtu zinājusi, kas sekos pēc tam, pat prātā neienāktu tik daudz “iespringt” uz atslābināšanos un tērēt tam savu enerģiju, kad šajā brīdī prātīgākā rīcība būtu maksimāli nepievērst uzmanību tam, kas notiek un iet krākt gultā, kamēr vien bēbītis jau pats “nekāpj” laukā. Taisnība jau ir un ticiet, ja jums tā saka – īstās dzemdību kontrakcijas nevar tā vienkārši nokavēt un palaist garām!

Tā nu pienāca vakars – ik pa laikam tika pamērītas kontrakcijas, lai zinātu, kad saukt Dinu. Viņa bija teikusi, ka jāzvana tad, kad intervāli ir 3 –  5 min. Pa dienu konstatējām, ka starplaiki ir vidēji 7 min, bet svārstīgi un tik pat svārstīgi tie bija arī vakarā, tikai nu jau sāpēja nedaudz vairāk.

Pārsvarā centos ievērot norādījumus un gulēt, bet bija jau pienākusi nakts un likās iederīgi aizdegt sveces un tādā “romantiskā” gaisotnē apļot gurnus un vazāties pa istabu. Ik pa laikam pāršķirstīju savu dzemdību materiālu mapi un pati sev diagnosticēju, ka nu jau noteikti būs iesākusies dzemdību aktīvā fāze, kurā viss process ātrāk iet uz priekšu vertikālās pozīcijās.

Stundas skrēja nemanot, kontrakcijas brīžiem atkārtojās ik pa 5 – 4 minūtēm, bet tad atkal norima uz intervālu pat līdz 7 – 8. Apļoju gurnus pie gludināmā dēļa –  likās, ka ar šīm kustībām sanāk ātrāk izprovocēt nākamo kontrakciju, bet nekā – tās nāca un gāja savā ritmā un nelikās ne zinis par maniem pūliņiem pāatrināt procesu.

Negribējās pasaukt Dinu par ātru, jo galu galā bija nakts vidus un arī vecmātei vajag izgulēties, taču, kad jau bija pāri trijiem naktī, nepacietība un neziņa par to, cik tālu esam tikuši, ņēma virsroku. Teicu vīram, lai zvana Dinai. (Tagad, atskatoties uz tās nakts sajūtām, mierīgi varēju zvanīt pati, jo tad vēl necik nesāpēja un visā visumā biju funkcionējošs cilvēks.)

Ap četriem atnāca vecmāte un “nolika mūs sēdus” –  dzemdes kakla atvērums 2, varbūt knapi 3 cm. Teica, ka pārāk te esmu sākusi visu procesu kontrolēt – jāizslēdz smadzenes un jāiet gulēt. Tā bija diez gan liela vilšanās, jo līdz tam, šķita, ka būšu jau “aizdzemdējusies” vismaz līdz 6cm. Izrādījās mana pašdiagnoze bija nepareiza – joprojām biju dzemdību latentajā fāzē… Jāsaka, ka ja vien būtu kāda mēraukla, pēc kuras varētu raksturot sāpes, veroties vaļā  pēdējiem centimetriem, es tajā brīdī būtu zinājusi, ko gaidīt, bet tā kā pirmajās dzmedībās nav ne mazākās jausmas par to kā būs pašā sāpju kulminācijas brīdī, tad atlika vienkārši gaidīt.

Dina aizgāja, sakot, lai informējam, kad kontrakcijas būs 1 min ilgas un 1 min pauze.

Ar vīru iedzērām pa glāzei un devāmies pie miera.
(Jāpiemin, ka es nejutu tik bieži minētās sāpes krustos – manējās bija konkrēti vēdera lejas daļā, velkošas, pielīdzināmas tām, kas mēdz būt mēnešreizēs, bet nesalīdzināmi stiprākas.)

Ceturtdiena.

Šīs dienas hronoloģiju sakārtja vīrs, jo man lietu kārtība, līdz pat mazās Māras dzimšanai, ir sajukusi.

Pamodos 08.00 ar lielu izbrīnu, ka tik ilgi sanāca nogulēt. Miegs, protams, bija caurs – modos un iemigu atbilstoši kontrakciju ritmam, bet tomēr nedaudz pagulēts bija.

Sāku rītu ar vannu, tikmēr vīrs vēl nedaudz varēja pasnaust. Pēc tam pārvietojos uz dīvānu otrā istabā, kur gulēju un vienkārši eksistēju starp sāpēm. Ar vienkāršu elpošanu vairs nebija līdzēts, nākot spēcīgākai kontrakcijai nācās izdvest skaņas. Atcerējos vecmātes teikto par zemiem toņiem un rūkšanu – palīdzot labāk atslābināties nekā augstu, spalgu toņu vaidi. Tad nu sāku dūkt un rūkt.

Pēc kāda laika vīrs piedāvāja man kaut ko uzēst, atnesa saujiņu ar rīsiem, kurus mēģinot ieēst, sāku rīstīties. Tā arī neko nepaēdu. Prasīju medu, bet tas man likās ellīgi salds, nedaudz palaizīju karoti un devu to atpakaļ.

Organisms jau ieprieksējā dienā bija sācis attbrīvoties no visa liekā un izbrīvēt vietu bēbīša nākšanai pasaulē, tāpēc tualetes apmeklējumi bija diez gan bieži. Uz poda nācās aizkavēties ilgāk nekā gribētos, jo, uznākot kontrakcijai, piecelties nevarēju. Kādu brīdi biju vannas istabā ar vīru. Stāvēju pie veļas mašīnas un vēlāk nometos četrāpus. Vīrs bija blakus, sēdēja uz bumbas un ļāva pie sevis pieturēties, kad nāca sāpes. Teicu, ka gribu mēģināt vēl pagulēt gultā uz sāniem ar spilvenu starp kājām, kas bija viena no rekomendētajām “atvēršanās” pozīcijām, bet kā noprotu, gultā diez cik ilgi gulēt neizdevās. Vīrs: Šis notika ap 12.00-12.30, palīdzēju aiziet līdz gultai un pats apgūlos blakus. Nepilnas pusstundas laikā jau bija pieprasījums pēc vannas. Palīdzēju iekāpt jau pilnā vannā, to gan biju salējis pārāk karstu un nācās viņai kādu brīdi stāvēt karstā ūdenī kamēr salēju auksto.

Mana rūkšana pieņēmās spēkā un teicu, ka vairs nevaru izturēt, jāiet atkal vannā. Vīrs vannnu pielēja nedaudz par karstu, kad tajā iemērcu vienu kāju un sapratu, ka tādā iegulties nevaru, likās, ka pasaule sabrūk, jo kārotais glābiņš ūdenī būs jāpagaida, bet situācija ļoti ātri un veiksmīgi tika atrisināta un es iekāpu vannā. Šķita, ka ūdens nedaudz novērš uzmanību no sāpēm, kuras pieņēmās spēkā.

Rūkšana pārgāja dusmīgos kliedzienos un rēcienos. Gulēju un gaidīju, kad būs pienācis brīdis saukt Dinu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstens un kādi ir kontrakciju intervāli, bet zināju, ka pastāv iespēja, ka Dina šodien netiek, tāpēc iekšēji visu laiku cerēju, ka tomēr paspēsim visu izdarīt ar viņu, pirms mēs tiekam nodoti aizvietotājvecmātes rokās.

Manīju, ka vīrs, sēžot pie vannas, ir atsācis uzņemt kontrakciju ilgumu un tas man deva nelielu cerības stariņu, ka būsim tikuši līdz zvanīšanai Dinai – tas mani nedaudz uzmundrināja un deva spēku izturēt atlikušo laiku.

Prasīju vīram, lai atnes ledu, jo ūdens malciņi, ko viņš deva man padzerties, nespēja mani atspirdzināt. Atceros kā turēju ledus gabaliņu rokās un braukāju ar to pa seju un lūpām, ik pa laikam nokožot kādu drumstalu. Tobrīd šķita, ka tajā ledū ir mīt kaut kāds dzīvības eliksīrs, kas mani atmodina un ļauj pārdzīvot katru jauno kontrakciju.

Kad likās, ka vairāk jau sāpēt nevar, tā tomēr notika un sāku no sāpēm rīstīties. Likās, ka pavemšu tur pat vannā, bet tomēr līdz tam nenonāca. Jutu kā kontrakcijas beigās vēders saraujas čokurā un sākas neaprakstāmi spēcīga spiešanas sajūta. Tā kā tajā brīdī atrados vannā guļus, locījos tur kā tāds tārpiņš un bļāvu.
Vīrs: Kontrakcijas sāku mērīt 13.00, ar katru reizi izskatījās un izklausījās ar vien sāpīgāk, bet vienīgis ko varēju darīt, bija saglabāt mieru un teikt, ka viņai viss ļoti labi sanāk. Lai arī pašam nebija ne jausmas, kas notiek, atcerējos galveno lietu no kursiem – saglabāt un izstarot mieru – pie tā arī pieturējos. Kontrakciju taimera aplikācijā ir redzams, ka kontrakcijas jau 13.00 bija diezgan biežas, bet man kā precīzam cilvēkam, šķita, ka zvanīt Dinai var tikai tad, kad ir minūti gara kontrakcija, kam seko minūti gara pauze.Tagad, skatoties grafikā, redzams, ka tas bija jau 13.00-13.30, bet tā kā bijām Dinu pasaukuši jau naktī un viņa teica, ka nevarēs tajā dienā nemaz atnākt, tad negribēju viņu lieki traucēt. Piezvanīju Dinai ap 14.30, varbūt nedaudz agrāk, kad pēc kārtējās kontrakcijas mana roka bija ļoti saspiesta un ausis piebļautas tik stipri kā pirms tam vēl nebija bijis, kā arī sieva nobažījusies jautāja: “Kur ir Dina?”. Teicu viņai, ka viņa jau lēnām taisās, lai arī vēl nebiju pat piezvanījis. Pēc zvana sākās lielais trakums, kad es vairs nezināju ko darīt. Biju ļoti uztraucies, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts vai neesmu pārāk ilgi gaidījis ar zvanīšanu, ko tikai pastiprināja fakts, ka vienas traki stipras kontrakcijas beigās nogāja ūdeņi. Pēc tam palika pavisam nedaudz vieglāk (tā likās), un es viņu mierināju, ka viss ir kārtībā, ka laikam nogāja ūdeņi. Uz jautājumu, kādā krāsā, atbildēju, ka viss kārtībā – caurspīdīgi. Šajā brīdī bija ļoti minimāla pauze kontrakcijās, tā vismaz man likās. Steidzu zvanīt vecmātei, lai saprastu cik tālu viņa ir un informētu par to, ka, pēc manas saprašanas, bija nogājuši ūdeņi. Apmēram 5 minūtes pēc otrā zvana viņa bija klāt un es atviegloti uzelpoju, taču zināju, ka nekas vēl nav beidzies.

Tajā brīdī vēl nesapratu, ka ir sācies izstumšanas periods, bet to, ka kaut kas ir krasi pamainījies, pamanīju gan. Par laimi tajā brīdī vannas istabā ienāca Dina un teica, lai ceļos augšā – tupus. Es biju neaprakstāmi priecīga viņu ieraugot, bet likās, ka lai nu ko, bet piecelties es nevaru – tā arī teicu, bet Dina man oponēja: “Nē, vari gan!”, viņa man atbildēja. Tad nu es cēlos un izrādījās, ka tiešām – varēju gan.

Notupos vannā ar muguru pret sienu, ceļus izvērsusi plati un iekrampējos vannas malā. Dina pa to laiku bija jau gatava, atradās man pretī uz krēsla un deva norādījumus. Bija jāsāk spiest.Katrā kontrakcijā spiedu 3 reizes, cik vien stipri varēju. Atcerējos, ka dzemdību plānā biju uzstādījusi sev šādu mērķi un tas man daļēji palīdzēja nenolaist rokas un saņemties. Dina teica, lai netērēju spēku skaņām, bet aizturu elpu un spiežu, bet kad beigsies kontrakcija, lai dūšīgi paelpoju.

Kontrakciju starplaikos varēju uzelpot –  atkritu ar muguru pret vannas malu, elpoju un mēģināju saņemties nākamajam raundam. Atceros kā Dina man teica, ka man esot ļoti laimīgas acis – tajā brīdī gan šķita, ka, lai nu ko, bet laimi manās acīs diezin vai var saskatīt, bet laikam tā bija atvieglojuma sajūta – par to, ka esam beidzot tikuši līdz izstumšanai un par to, ka Dina ir te. Pataustīju, kas man tur lejā notiek, jutu kaut ko cietu un pūkainu un neticīgi jautāju vai tā ir galva –  Dina apstiprināja un bija atkal laiks spiest no visa spēka.

Kad galviņa bija jau pavisam tuvu ārpasaulei, tā paslīdēja atpakaļ –  pati īsti to nejutu, bet Dina mani par to informēja, sakot, ka tas nekas traks nav, tā tie bēbīši dara. Galu galā viņiem jau arī nav viegli tikt ārā pa tik mazu un šauru izeju. Pieliku roku vēlreiz, lai pārbaudītu, kas tur notiek, nu jau jutu, ka galviņa ir gandrīz ārā un diez gan pagari matiņi plivinās vannas ūdenī. Tas mani mobilizēja spiest vēl cītīgāk nekā pirms tam – ar nākamo kontrakciju galviņa bija ārā. Kontrakcijas pašas par sevi vairāk nebija sāpīgas, bet tur lejā gan likās, ka viss saplīsīs, bet tās sajūtas bija nieks, salīdzinājumā ar pirms tam piedzīvotajām atvēršanās sāpēm.

Dina teica, ka nabassaite bēbītim esot ap kaklu – tas bija jau redzams iepriekšējās ultrasonogrāfijās, tāpēc nebiju pārsteigta un zināju, ka bērniņi lieliski dzimst arī ar “krellēm ap kaklu”, pie tam, jutos, ka esmu drošākajās rokās pasaulē, jo uzticējos Dinai par visiem 100%.

Spiedu tālāk. Dina veikli atbrīvoja bēbīša kakliņu un nu jau ārā bija arī pleciņi un tad pats bēbītis arī. Tur pat vannā saņēmu savu mazo meitiņu un piespiedu pie krūtīm. Viņa bija nedaudz zilgana, noklāta ar sierveida ziedi un ieraudājās.

Dina man ziņoja, ka izstumšanas periods esot bijis 26 min – rekordcienīgs ātrums, priekš pirmajām dzmedībām – tas glaudīja manu ego un es jutos ļoti lepna par sevi. Neticīgi skatījos uz mazo kunkulīti un tad, pacēlu acis, lai sameklētu vīru – viņš tur pat stāvēja, ar asarām acīs, un es biju neaprakstāmi priecīga ieraugot viņu līdzās.

Vīrs: Šajā brīdī mani pārņēma neaprakstāms prieks un atvieglojums. Pirms tam, kopā ar Dinu, atbilstoši viņas norādēm, biju saklājis gultu un salicis tajā vienreizējos paladziņus. Vienkārši stāvēju smaidīju un nevarēju apvaldīt asaras. Kamēr sieva ar mazo vēl bija vannā nobučoju viņu, apsveicu un pateicu paldies! Pēc tam uz brīdi aizgāju uz koridori, tad uz otru istabu, laikam jau īsti līdz galam nesaprotot, kas tikko ir noticis. Jautāju, ko man vēl palīdzēt, ko vēl izdarīt, bet es tiku nolikts mierā un man teica, ka tagad drīkstu uzelpot.

Tikmēr Dina jau bija izrāvusi no vannas aizbāzni un aicināja mani celties kājās ar visu bēbīti uz rokām un iet uz gultu. Tā nu mēs aizgājām līdz gultai – kājas likās mīkstas kā vate, ķermenis salīcis, nezinu pat kā bija spēka iekāpt gultā, bet atceros, ka tajā brīdī fiziski nejutu vairāk pilnīgi neko – biju priecīga kā pēc labi padarīta darba un atvieglota, ka bļaušana un trakās sāpes ir beigušās. Kādā mistiskā, man nezināmā brīdī uz gultas bija saklāti higiēniskie paladziņi, mani apsedza un bēbītim arī bija uzradies dvielītis, kurā es turēju mazo kunkulīti. Nabassaite bija beigusi pulsēt un es to pārgriezu pati. Tad, ar minimālu paspiešanu, nesāpīgi piedzima placenta. Kopā ar Dinu to aplūkojām. Tā bija vesela un, sauciet mani par dīvainu, likās skaista.

Pētīju savu mazo bēbīti, pārbaudīju vai tiešām tā ir meitiņa – un bija. Mazā Māriņa bija jau nedaudz atguvusies un ieguvusi rozīgāku ādas toni.

Dina aplūkoja mani un konstatēja, ka viss ir lieliski –  ir tikai viens mazs plīsumiņš, ko viņa jau pēc brīža bija sašuvusi. Šūšana nesāpēja, bet kad dūra atsāpinošo šprici, gan jutos nedaudz tramīga, bet tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas bija jau aiz muguras.

Mazā meitiņa tika pielikta pie krūts un diez gan ātri saprata, kas darāms. Tā kā pirmpiens izstrādājas jau grūtniecības laikā, nākamās 2 – 3 dienas, līdz sāk veidoties īstais piens, mums deva vaļu gastronomiskajām izvirtībām un mēs ar vīru jau miedzām viens otram ar aci, ka jāpasūta pica.

Kamēr Dina vēl mani apčubināja, mūsmājās bija ieradusies vēl viena Māra –  mūsu “rezerves” vecmāte Māra Grieze, kas jau bija sākusi rakstīt dzemdību papīrus, lai Dina varētu nekavēties un skriet atpakaļ uz mājām, ielaist viesus. Dina mūs vēlreiz apsveica, sabučoja un devās projām, bet ar mums vēl palika Māra Grieze, kas pastāstīja dažādu noderīgu informāciju, kuru es vairāk neatceros, bet, lieku cerības uz vīra labo atmiņu. Viņas pavadībā vīram tika uzdots apģerbt mazo Māriņu un tad jau arī lielā Māra devās prom un mūs atstāja trijatā.

Vīrs aizbrauca pēc picas un viņam atgriežoties, mēs trijatā baudījām vakaru pēc labi padarīta darba.

***

Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga es esmu Dinai par palīdzību, laižot pasaulē mazo Māriņu. Viss, ko viņa teica un darīja mobilizēja manu ķermeni un prātu, un palīdzēja atrast spēku tikt galā ar šo gan fiziski, gan emocionāli grūto uzdevumu. Ceru, ka Dieviņš būs lēmis arī mūsu nākamos bēbīšus ielaist šajā pasaulē, caur viņas gādīgajām un prasmīgajām rokām.

***

Dzemdības ir ļoti intīms laiks, kad blakus vajag kādu, kam uzticas, kādu ko mīl un kurš mīl, dod roku, lai būtu, kur pieturēties, pacietīgi gaidot, esot līdzās un iedrošinot. Tad blakus vajag kādu, kura klātbūtne nomierina, kurš pazīst līdz kaulam un sargā, kurš saglabā mieru, pat ja pats nejūtas mierīgs. Paldies vīram par ticību man, jo ar pašas ticību sev, tajā brīdī nepietiek! Pateicoties viņam, es biju rāma un mierīga, jutos drošībā un necentos aizbēgt no sāpēm un padoties, kad likās, ka vairāk nav spēka. Viņa klātbūtne man ļāva atdoties visai, līdz pēdējam, lai ielaistu šajā pasaulē mūsu mazo meitiņu.

Vīrs: Milzīgs paldies sievai par meitiņas laišanu pasaulē! Ļoti grūti aprakstāma pieredze, bet esmu tiešām priecīgs, ka to piedzīvoju.

Sievietes pamatvajadzības dzemdībās

fiziolLai saprastu sievietes pamatvajadzības dzemdībās, ir noderīgi vilkt paralēles ar citiem zīdītājiem, jo fizioloģiskās funkcijas un fons ir līdzīgs. Taču šis salīdzinājums sniedz vien daļēju ieskatu sievietes smadzeņu darbībā un dzemdību procesos, jo cilvēks, protams, ir daudz komplicētāka būtne ar kultūru, valodu un citām attīstības iezīmēm, kas nav visiem zīdītājiem.

Zīdītājiem dzemdības sākas pateicoties straujam hormonu pieplūdumam. Viens no šiem hormoniem, proti, oksitocīns, spēlē izšķirošu lomu kopējā procesā. Tas ir nepieciešams dzemdes kontrakcijām, dzimstot mazulim un placentai, turklāt tas ir arī iesaistīts mātes mīlestības veidošanā kā galvenā sastāvdaļa ‘mīlestības hormonu kokteilim’ (kopā ar endorfīniem, prolaktīnu u.c.).

Zīdītājiem var arī izstrādāties hormons adrenalīns, kura iedarbība aptur oksitocīna plūsmu. Adrenalīns parasti izstrādājas ārkārtas situācijās, kad pastāv potenciālas briesmas. Fakts, ka adrenalīns un oksitocīns ir antagonisti jeb pretējas iedarbības hormoni, izskaidro visu zīdītāju pamatvajadzību dzemdībās justies droši. Dabā mātīte nevar dzemdēt, ja pastāv briesmas, piemēram, tuvumā atrodas plēsējs. Šādā gadījumā izstrādājas adrenalīns, kas nodrošina straujāku muskuļu apasiņošanu un sniedz enerģiju, lai cīnītos vai bēgtu, turklāt oksitocīna pieplūdums apstājas un dzemdību process tiek atlikts. Patiesībā pastāv dažādas situācijas, kurās izstrādājas adrenalīns, piemēram, kad zīdītājs jūt, ka tiek novērots. Tātad vientulība un privātums ir vēl viena pamatvajadzība dzemdības. Adrenalīns ir iesaistīts arī termoregulācijā – aukstā vidē viens no adrenalīna uzdevumiem ir sašaurināt asinsvadus. Tas izskaidro faktu, ka zīdītājiem dzemdējot nepieciešama pietiekami silta vide. Tā kā cilvēki ir zīdītāji, šie fizioloģiskie apsvērumi norāda, ka dzemdību laikā arī sievietes pamatvajadzības ir justies droši, būt vientulībā un nejusties novērotām, kā arī būt pietiekami siltā vidē.

Fizioloģisks skatījums var viegli identificēt sievietes pamatvajadzības dzemdībās, turklāt tas var viegli izskaidrot cilvēku atšķirību no citiem zīdītājiem saistībā ar dzemdībām. Šī atšķirība radusies attīstoties smadzeņu daļai, kas saucas ‘neokortekss’ (smadzeņu puslodes un lielais smadzeņu saiklis) jeb jaunā smadzeņu garoza. Pateicoties augsti attīstītam neokorteksam mēs varam runāt, skaitīt, būt loģiski un racionāli. Sākotnēji neokortekss bijis līdzeklis kā agrākām smadzeņu struktūrām atbalstīt un papildināt mūsu izdzīvošanas instinktu. Taču rezultātā šī smadzeņu daļa tiecas kontrolēt primitīvākas smadzeņu struktūras un iejaukties dzemdību procesā (un jebkurā seksuālajā pieredzē).

Daba paredzējusi risinājumu, lai pārvarētu šo cilvēces atšķirību dzemdībās. Neokortekss šajā laikā ir miera stāvoklī, lai ļautu primitīvākām smadzeņu struktūrām izstrādāt nepieciešamos hormonus. Tas ir iemesls kādēļ sievietes dzemdējot mēdz aizplūst un itkā atslēgties no pasaules, aizmirst ko ir lasījušas vai mācījušās. Viņas uzdrīkstas to, ko civilizēta sieviete ikdienas sabiedriskajā dzīvē nekad neuzdrīkstētos – kliegt, lamāties, būt nepieklājīgai. Viņas bieži vien atrodas negaidītajā, bieži vien primitīvajā pozā četrāpus. Sievietes vēlāk skaidro, ka jutušās “kā uz citas planētas”. Ja sieviete dzemdībās šādi jūtas, tas nozīmē, ka neokorteksa aktivitāte ir samazināta un šis process ir svarīgs dzemdību fizioloģijas faktors cilvēkiem.

No tā var secināt nākamo pamatvajadzību dzemdējošām sievietēm – būt pasargātām no jebkādas neokorteksa stimulācijas. No praktiskā skatu punkta ir svarīgi izskaidrot, kādi faktori var veicināt šo stimulāciju. Pirmkārt, tā ir valoda, jo īpaši racionāla valoda. Tas nozīmē, ka dzemdību atbalsta personai ir svarīgi nerunāt daudz un izvairīties no precīzu jautājumu uzdošanas. Iedomājieties dzemdējošu sievieti, kas jūtas “kā uz citas planētas”, kas uzdrošinās iekliegties, darīt lietas, ko citā gadījumā nekad nedarītu, kas ir aizmirsusi visas iemācītās manieres un zināšanas, kas ir zaudējusi laika izjūtu un pēkšņi viņai kādam ir jāizstāsta: “Kad sākušās pirmās kontrakcijas?”

Spilgta gaisma ir vēl viens faktors, kas stimulē neokorteksu. Elektroencefalogrāfija skaidri norāda, ka vizuāla stimulācija ietekmē smadzeņu darbību. Parasti mēs aizveram aizkarus un nodzēšam gaismu, kad vēlmies samazināt prāta aktivitāti un doties gulēt. Tas norāda, ka no fizioloģiskā aspekta, samazināts apgaismojums sekmē dzemdību procesu. Ir novērojams, ka brīdī, kad dzemdējoša sieviete ir “kā uz citas planētas”, viņa spontāni tiecas ieņemt pozas, kas aizsargātu viņu no vizuālas stimulācijas, piemēram, četrrāpus, lūgšanu pozā, u.c.

Neokorteksa stimulāciju veicina arī sajūta, ka sieviete tiek novērota. Fizioloģiskā atbildes reakcija novērotāja klātbūtnē ir zinātniski pētīta un secināts acīmredzamais, ka visi cilvēki jūtas citādāk, kad tiek novēroti. Tādēļ svarīgi ievērot sievietes privātumu un vēlmi pēc vientulības dzemdību laikā. Ironiski, ka visi zīdītāji tiecas dzemdēt vienatnē. Piemēram, savvaļas kazas dzemdē visneaizsniedzamākajas kalnu teritorijās, arī šimpanzes uz dzemdību laiku atdalās no grupas. Privātuma un intimitātes nozīme parāda, ka ir atšķirība starp vecmāti, kas stāv sievietes priekšā un vēro kā viņa dzemdē, un vecmāti, kas sēž stūrī un nemanāmi novēro dzemdības. Nevajadzīgu smadzeņu stimulāciju var radīt arī video kamera vai elektroniskais augļa monitors. Patiesībā, jebkura situācija, kas izraisa adrenalīna izdalīšanos, var tikt uzskatīta par faktoru, kas stimulē neokorteksu. Kad potenciāli draud briesmas, ir svarīgi palikt modram un uzmanīgam.

Fizioloģijas pētnieki pastāvīgi atsaucas uz zīdītāju pētījumiem, taču vajadzētu ņemt vērā atšķirības starp cilvēku un citiem zīdītājiem. Viena no galvenajām atšķirībām norāda, ka citiem zidītājiem iztraucēta dzemdību procesa rezultātā mātes uzvedība ir daudz vairāk ietekmēta nekā cilvēkiem. Piemēram, anestēzijas rezultātā, zīdītājiem mātes uzvedība ir stipri traucēta. Vairāki pētījumu ar aitām norāda, ka pielietojot anestēzijas līdzekļus dzemdībās, tās vēlāk nerūpējas par saviem jēriem. Turklāt pētījumi ar suņiem  un pērtiķiem norāda, ka pēc ķeizargrieziena operācijas, šiem dzīvniekiem nav intereses par saviem mazuļiem. Šajā jautājumā cilvēki ir īpaši. Miljoniem sieviešu visā pasaulē ir rūpējušās par savu mazuli pēc ķeizargrieziena operācijas vai epidurālās anestēzijas dzemdībās. Cilvēkiem izveidojušās sarežģītāki komunikācijas veidi, runa, kultūra utt, tādēļ nevajadzētu vilkt tiešas paralēles starp zīdītāju instinktīvajām darbībām un cilvēku kultūru, taču fizioloģiskā līmenī ir svarīgi saprast, cik svarīgu lomu mūsu pirmatnējā daba un instinkti ieņem dzemdību procesā.

Avoti:

  1. Marais EN. The soul of the white ant. Methuen. London 1937.
  2. Krehbiel D, Poindron P. Peridural anaesthesia disturbs maternal behaviour in primiparous and multiparous parturient ewes. Physiology and behavior 1987; 40: 463–72.
  3. Lundbland E.G., Hodgen G.D. Induction of maternal–infant bonding in rhesus and cynomolgus monkeys after caesarian delivery. Lab. Anim. Sci 1980; 30: 913.
  4. Odent M. The Scientification of Love. Free Association Books 1999 (2nd ed 2001).
  5. Odent M., Odent P., 2017, In-labour intrauterine life, http://www.wombecology.com/?pg=physiological

30.10.2017.

Kādēļ baidām sievietes ar dzemdību sāpēm?

bailesnodzemdibam.JPG

14.10.2017.

Tokofobija – lielas bailes no dzemdībām. Šīs bailes var būt dēļ sievietes traumatiskās dzemdību pieredzes, kā ari iespējams tās sakņojas jau jaunībā un pat bērnībā no dzirdētajiem dzemdību stāstiem. Traumatisku pieredzi diemžēl izmainīt nav iespējams, taču ar nepieciešamo līdzcilveku un, ja nepieciešams, speciālistu un atbalsta personu palīdzību tai iespējams tikt pāri un piedzīvot veiksmīgas un harmoniskas turpmākās dzemdības. Taču kā ir ar šīm iemācītajām bailēm, kas bieži vien jau sakņojas dziļi daudzu sieviešu būtībā un kultūras apziņā? Vai šo pārliecību par briesmīgajām dzemdību sāpēm ir iespējams izmainīt un tikt pāri šim nevajadzīgam un graujošajam spēkam?

Arvien vairāk sievietes pasaulē izvēlas dzemdību sāpes nejust un izmantot epidurālo anestēziju (analgēziju). Lielbritānijā šis pakalpojums sniegts 36,5% sieviešu, Francijā gandrīz 80%, Latvijā 27% sieviešu (Rīgas reģionā – 35%). Pieredzējis britu vecmāte, profesors Deniss Velšs (Dr. Denis Walsh) norāda, ka “rietumu pasaulē dzemdības šobrīd ir drošākas kā jebkad, taču ir sajūta, ka sievietes nekad nav bijušas tik nobijušās no šī procesa kā pašreiz.” Viņš argumentē, ka atsāpināšanas līdzekļi tiek lietot nevajadzīgi bieži, rūpīgi neizvērtējot potenciālos medicīniskos riskus, turpmākās dzemdību stimulācijas riskus un citas sekas. Tā vietā viņš iesaka medicīnas iestādēm piedāvāt sievietēm citus dabīgos atsāpināšanas līdzekļus – pozas maiņu, elpošanas vingrinājumus, dušu, citas relaksācijas metodes – nevis paklausīt pirmajam lūgumam pēc epidurālās anestēzijas. Turklāt profesors piebilst, ka dzemdību sāpes ir vajadzīga un noderīga lieta, kas palīdz sagatavot māti rūpēm par jaundzimušo kā arī nodrošina vajadzīgo hormonu līmeni ciešas mātes un bērna piesaistes izveidei un veiksmīgai zīdīšanas uzsākšanai.

Medicīnas pieejamība ir pavērusi daudz ceļu drošības un veselības jomā dzemdībās māmiņu un jaundzimušo vidū, taču pacientu tiesības var tikt izmantotas vieglprātīgi, ja sieviete nav gatava dzemdībām, vai ir tik nobijusies, ka šķiet, dzemdēt bez medicīniskas atsāpināšanas viņai nav iespējams. Turklāt mediju un interneta vide ir pilna ar biedējošiem dzemdību stāstiem, kas jebkurai grūtniecei ir viegli pieejami. Šādos gadījumos būtu īpaši rūpīgi jāsagatavo sievieti dzemdībām, iepazīstinot viņu ar dabīgiem atsāpināšanas veidiem, skaidrojot dzemdību procesu un citādi palīdzot sievietei darīt visu, lai viņa noticētu savām spējām dzemdēt dabīgi. Tādēļ būsim atbildīgi par to, kādu informācijas un atbalsta vidi radām grūtniecei, un mēģināsim iedrošināt tās rūpīgi sagatavoties un izbaudīt dzemdību reibinošo spēku. Lūk daži vārdi, kā varam iedrošināt topošās māmiņas:

Tu esi tam radīta!

Tev viss izdosies!

Tu esi pietiekami stipra, lai to paveiktu!

Tavs ķermenis zina, ko darīt. Ļaujies tam!

Kontrakciju spēks un intensitāte nevar būt stiprāks par tevi, jo tā esi tu, kas to dara!

Tu nevari apturēt viļņus, bet vari iemācīties peldēt tiem cauri.

Es nesaku, ka tas ir viegli, bet tas ir iespējams.

Atceries – ar katru kontrakciju tu un tavs mazulis būs tuvāk tikšanās brīdim!

Jo vairāk atslābināsies, jo vieglāk tas būs!

Sāpes pāries, tās vienmēr pāriet. Un prieks, ko sajutīsi ieraugot mazuli, būs nesalīdzināmi lielāks par tām!

Mājdzemdības Lielbritānijā

middletonKaraliskā Vecmāšu Koledža un Karaliskā dzemdību speciālistu un ginekologu koledža atbalsta mājdzemdības zema riska grūtniecēm. Turklāt Lielbritānijā veiktajos pētījumos pierādīts, ka šādas dzemdības Apvienotajā Karalistē ir ne tikai drošas, bet arī sievietēm un viņu ģimenēm sniedz ievērojamus ieguvumus.

Lielbritānijā sievietēm juridiski ir tiesības uz mājdzemdībām un gadījumā, ja sieviete šādu opciju izvēlas, valsts nodrošina attiecīgo pakalpojumu (t.i. vecmāti vai ārstu, kas sniedz šo pakalpojumu). Iespējams rodas diskusijas un ir ģimenes ārsti, kas mājdzemdības neatbalsta, taču sievietei pastāvot par savu lēmumu, gadījumā ja grūtniecība norit normāli, atbildīgajai veselības iestādei (Health Authority) ir pienākums atbalstīt sievieti, kas vēlas dzemdēt mājas. Šajā valstī ir daudz pieredzējušas un profesionālas vecmātes, kas atbalsta mājdzemdības un sievietēm iespējams sarunāt šādu pakalpojumu ar vietējās, tuvākās vai citas izvēlētās slimnīcas personālu, pat nekonsultējoties ar savu ģimenes ārstu vai ginekologu. Mājdzemdību atbalsta grupa gan pēc pieredzes raksta, ka vietējā veselības iestāde mēdz dzemdību dienā sievieti informēt, ka personāla trūkuma dēļ nevarēs nosūtīt vecmāti uz mājdzemdībām, taču arī šādos gadījumos pastāvot uz savām tiesībām un norādot, ka uz slimnīcu sieviete nedosies, vecmāte tiek tomēr nosūtīta. Turklāt, pētījumos pierādīts, ka Lielbritānijā vidēji sarežģītas vaginālas dzemdības mājās izmaksā par 68% lētāk kā analogas dzemdības slimnīcā.

  1. gadā Anglijā un Velsā 2,3% no grūtniecēm izvēlējās mājdzemdības. Šis rādītājs palicis nemainīgs kopš 2012. gada. 1960. gadā mājdzemdību īpatsvars bija 33%, taču pēc kara gados veselības aprūpes sistēma Lielbritānijā veica plašas kampaņas, aicinot sievietes dzemdēt slimnīcā. Tajā laikā māju apstākļi un veselība kopumā bija salīdzinoši vāja un daudzām sievietēm slimnīca tiešām bija drošākā vieta dzemdībām. Kopš 90to gadu sākuma valdības politika un nostāja Anglijā norāda, ka sievietei jābūt tiesībām izvēlēties, kur viņa vēlas dzemdēt un attiecīgi jāsaņem visa nepieciešamā informācija, lai šo izvēli varētu veikt.

Daudziem nav noslēpums, ka arī Kembridžas hercogiene Ketrīna Midltone (Catherina Middleton) savu gaidāmo mazuli vēlas dzemdēt mājās. Turklāt karaliene Elizabete pieredzējusi mājdzemdības četras reizes. Šis ir ievērojams piemērs un iedrošinājums britu sievietēm, it īpaši ņemot vērā pētījumus un augsto drošības pakāpi mājdzemdībās. Kā izdevumam ‘The Telegraph’ norāda Belinda Ackerman: “50 gadus atpakaļ 30% no sievietēm dzemdēja mājās. Mēs nemēģinam atgriezties tajos laikos, taču šobrīd veselas, normālas grūtnieces nonāk slimnīcās, sajaucas kopā ar sarežģītajām grūtniecēm un tiek aprūpētās tāpat kā augsta riska dzemdētājas un beigās viņu dzemdībās notiek medicīniska iejaukšanās vai pat ķeizargrieziens. Tas izmaksā naudu veselības nozarei un galu galā arī nenāk par labu ne mātei, ne mazulim.”

Kā sagatavot bērnu mājdzemdībām un ģimenes pieaugumam?

Gaidot otru, trešo vai nākamo bērniņu ģimenē, vecākiem ir pavisam viegli iztēloties un aptuveni paredzēt kāds būs grūtniecības laiks, kā norisinās dzemdības, kāds būs pirmais laiks ar jauno mazuli, jo tas viss ir pieredzēts un izdzīvots jau ar pirmo bērniņu. Taču mazajam lielajam brālim vai māsai tas būs pavisam kas jauns un neredzēts, svešs un neparasts, tādēļ jo īpaši svarīgi ir maigi, ar pacietību, mieru un mīlestību iepazīstināt savu bērnu ar gaidāmo notikumu. Mūsdienās vecāki ir izglītoti un nešaubās, ka vecākais bērns ir jāsagatavo jaundzimušajam, kā arī interesējas par labākajiem, interesantākajiem un bērnam piemērotiem veidiem, kā to darīt. Jo īpaši svarīgi sagatavot bērnu, ja plānots, ka viņš būs mājās dzemdību brīdī. Tādēļ piedāvājam dažus variantus, kā to bērnam saprotami un interesanti izdarīt:

  1. Grāmatas. Gan skolas, pirmsskolas vecuma bērniem, gan arī jaunākiem būs viegli un uzskatāmi lasīt vai vērot attēlus grāmatā par mazuli un viņa lielo māsu vai brāli. Šādi bērns var identificēties ar grāmatas personāžu un iztēloties savu gaidāmo mazo māsu vai brālīti, kā arī iztēloties dzemdību procesu.
    mazulis_nāk
  2. Lelles un rotaļlietas. Mūsdienu pasaulē, kur bērniem informācijas telpā valda supervaroņu tēli ar anatomiski neiespējami tieviem vidukļiem un nesasniedzamiem skaistuma ‘ideāliem’, ir ļoti svarīgi piedāvāt patiesu informāciju bērnam saprotamā veidā. Rādīt, stāstīt par dabīgo procesu, tā skaistumu, grūtumu un visām nepilnībām. Kā piemēru var minēt šādas lelles, kas veidotas ne tikai, lai parādītu mazuļa dzemdību procesu, bet arī tā nēsāšanu slingā, zīdīšanu un autiņu mainīšanu.
    MAMAMOR
  3. Bērniem pielāgoti video – Nenoliedzami, ir svarīgi mazajam cilvēkam stāstīt un skaidrot dzemdību procesu, taču vieglāk bērnam būtu redzēt reālus dzemdību stāstus, attēlus, video, kuros atainotas dzemdības http://codenamemama.com/2011/09/30/natural-birth-videos/ Tos noteikti vajadzētu skatīties kopā ar bērnu, skaidrojot un pārrunājot procesu un iespējamos jautājumus.
    home birth video
  4. Krāsojamās grāmatas – bērna spilgtā iztēle un radošās izpausmes var tikt liktas lietā kopā ar jaunas informācijas apguvi. Krāsojot šādus attēlus, mazais mākslinieks uzzina daudz jauna par māmiņu un gaidāmajiem notikumiem ģimenē. https://twincitiesmidwifery.files.wordpress.com/2013/10/mommy_is_pregnant_coloring_book.pdf
    birth is beautiful
  5. Atbalsta persona – Brīdī, kad māmiņa nebūs pieejama un notiks, iespējams, satraucoši notikumi, ir svarīgi, ka bērnam blakus ir cilvēks, kam viņš uzticas, pie kura jūtas droši un mierīgi. Tas var būt gan tētis, ome, kāds cits radinieks, ko bērns pazīst, gan arī dūla, vecmāte vai cita atbalsta persona. Ja tā būs dūla vai vecmāte, svarīgi jau iepriekš bērnu iepazīstināt ar šo personu un izstāstīt aptuveno notikuma scenāriju;
  6. Runāt, stāstīt, skaidrot– lai cik jauns būtu topošais lielais brālis vai māsa, viņam ir svarīgi dzirdēt un sajust, ka māmiņa stāsta un skaidro visu notiekošo. Galvenais, esiet atklāti, godīgi un saprotoši, lai bērnam pēc tam nebūtu lieku pārsteigumu un satraukumu. Iesaistiet bērnu gatavošanās procesā un stāstiet visu, kas bērnam interesē;

Nenoliedzami, katrai ģimenei būs savs piemērotākais modelis un paņēmiens kā sagatavot  savu bērnu ģimenes pieaugumam, ņemot vērā bērna vecumu, dzimumu, intereses un citus faktorus. Taču visām kopīgais un galvenais vadmotīvs ir sapratne, mīlestība un pieņemšana, ko bērns var mācīties no saviem vecākiem.

Avoti:

  1. Mamamor, https://www.mamamordolls.com/collections/birthing-and-breastfeeding
  2. Codename: Mama http://codenamemama.com/2011/09/30/natural-birth-videos/
  3. Twin Cities Midwifery Blog, https://twincitiesmidwifery.wordpress.com/2013/10/14/resources-for-preparing-siblings-for-birth/
  4. Helping kids adjust to life with the new baby,
    http://www.janetlansbury.com/2013/04/helping-kids-adjust-to-life-with-the-new-baby/
  5. Preparing siblings for homebirth, http://hippiehousewife.blogspot.com/2012/07/preparing-siblings-for-homebirth.html

Dānija. Mājdzemdības.

denmark_homebirthArvien vairāk sievietes Dānijā izvēlas dzemdēt sev ērtajā un patīkamajā vidē – mājās. Pēc statistikas datiem, 2015. gadā jau 1128 sievietes izvēlējās mājdzemdības, kas sastāda ap 2% no kopējā dzemdību skaita. Šis rādītājs ir dubultojies, salīdzinot ar mājdzemdību skaitu pirms 5 gadiem.

Dažas ģimenes norāda, ka nevēlas, lai dzemdības asociētos ar slimību, kā pēc viņu domām var notikt slimnīcā. Dāņi uztver dzemdības kā dabisku procesu, nevis medicīnisku stāvokli, tādēļ parasti tajās ārsti nepiedalās, ja vien nav kāda īpaša vajadzība. Dzemdības notiek vecmātes vadībā, turklāt pieņemts arī, ka vīrs vai dzīvesbiedrs parasti ir klāt šajā brīdī.

Sievietes norāda, ka dabiskas dzemdības viņuprāt vieglāk ir iespējamas mājās. Tādēļ, ja sieviete vēlas un grūtniecibā neuzrāda kādus riskus māmiņai vai mazulim, ģimene var izvēlēties dzemdēt slimnīcā vai mājās.

Pieredze liecina, ka zema riska dzemdības mājās ir tikpat drošas kā slimnīcā, norāda mājdzemdību speciāliste Kārena Ingversena (Karen Ingversen). Turklāt Dānijas medicīnas žurnālā publicētais 2017. gada pētījums apstiprina, ka mājdzemdības Dānijā tiek raksturotas kā drošas, pateicoties zemiem pēcdzemdību mirstības un saslimstības rādītājiem.

Projektā Nordic Home Birth (Mājdzemdības ziemeļvalstīs) sniedz ieskatu Dānijas mājdzemību organizēšanā un citos aspektos:

  • Aptuveni 0,5% no visām dāņu vecmātēm strādā valsts finansētā, neatkarīgā mājdzemdību grupā, kas pieņem ap 30% no visām mājdzemdībām.
  • Šajā valstī nepastāv privāto dzemdību klīniku vai prakšu, jo visa veida dzemdības tiek finansētas no valsts līdzekļiem un ģimenes neizvēlas maksāt.
  • Piektā daļa no mājdzemdībām ir pirmreizējās dzemdības, pārējie 80% māmiņu mājās dzemdē otru, trešo vai nākamo bērnu.
  • 90% no aptaujātajām sievietēm ir ļoti apmieriātas ar savu mājdzemdību pieredzi.
  • Slimnīcu dzemdībās šis apmierinātības rādītājs ir 71%.
  • Arī slimnīcās dāņu ārsti un speciālisti interesējas par dažādiem atbalsta veidiem dzemdētājām. Piemēram, sievietēm piedāvā un iesaka izmantot akupunktūru kā līdzekli sāpju mazināšanai, iesprūdušas placentas gadījumā un citos nepieciešamības gadījumos.

Augstā apmierinātība, drošība, zemāks iejaukšanās risks, māju atmosfēra, un attieksme pret dabisku dzemdību procesu ir iemesls kādēļ arvien vairāk dāņi dod priekšroku mājdzemdībām. Valsts izveidotais veselības aprūpes modelis arī atbalsta un nekavē mājdzemdību attīstību, tādēļ ģimenes var brīvi izvēlēties sev vēlamo un patīkamāko dzimšanas vietu. Šie faktori ir labs pamats turpmākam mājdzemdību popularitātes kāpumam un tādēļ Dānijā gaidāms arvien lielāks skaits ģimeņu, kas izvēlējušās dzemdēt mājās.

Avoti:

  1. Christian W., 2016, Home births sky rocketing in Denmark, http://cphpost.dk/news/home-births-sky-rocketing-in-denmark.html
  2. Birth & Midwifery in Denmark , https://midwiferytoday.com/international/Denmark.asp
  3. Jensen S., Colmorn L. B., Schroll A., Krebs L., 2017, Quality assessment of home births in Denmark, Danish medical journal, http://www.danmedj.dk/portal/pls/portal/!PORTAL.wwpob_page.show?_docname=11667524.PDF
  4. Denmark – Pregnancy and Birth, 2017, http://paguro.net/destinations/moving-to-denmark/all-documents-denmark/denmark-pregnancyandbirth

Baudpilnas dzemdības

baudpilnas_dzemdības

Uz brīdi iedomājieties, kā vīrietis varētu piedzīvot savu seksualitāti. Iztēlojieties, kādas sajūtas varētu būt vīrietim, kad viņš ir ļoti uzbudināts. Viņš ir pavisam iekarsis, viņa dzimumloceklis ir stingrs un visa viņa enerģija ir vērsta uz kulmināciju un orgasmu. Tagad iedomājieties, ka, tā vietā lai piedzīvotu orgasmu un atvieglojumu, viņš netiek līdz tam un arī ejakulācija nenotiek. Kā viņš jūtas? Neapmierināts?

Tagad iedomājieties, ka tas notiek diezgan bieži, patiesībā, lielākā daļa no viņa seksuālās pieredzes beidzas šādi. Vai viņš sāktu justies pavisam neapmierināts un aizkaitināts? Vai viņa sēklinieki sāktu iekaist un kļūtu pietūkuši? Varbūt pat parādītos sāpes un diskomforts vēdera lejasdaļā.

Tagad iedomājieties, ka šādi notiek jau ilgstoši, bet vīrietis neaptver saistību savām sāpēm un neapmierinātībai ar seksuālo atbrīvošanos vai precīzāk – tās trūkumu.

Ja nu kultūras un sociālā izpratne par viņa seksualitāti būtu iemācījusi negaidīt seksuālu atbrīvošanos, negaidīt orgasmu, ejakulāciju katru reizi, kad viņš mīlējas? Varbūt viņš pat nekad to nav piedzīvojis. Iespējams viņš pat neaptver, ka ir spējīgs uz orgasmu.

Ja nu šī kulturas un sociālā uztvere par savu seksualitāti ir tik dziļi iesakņojusies, ka viņš pat nav iedomājies, ka viņa garstāvokļa maiņas, aizkaitināmība vai viņa uroloģiskās veselības problēmas rodas no neizpaustas seksuālās enerģijas, kas iesprostota viņa iegurnī.

Laipni lūgti vidējās sievietes seksuālajā pasaulē.

Kultūrā iesakņojies un vīrieši sagaida seksuālu atbrīvošanos orgasma veidā katru reizi, kad viņi mīlējas. Tomēr lielākā daļa sieviešu to negaida.

Kāda šim visam ir saistība ar baudpilnām dzemdībām?

Iespējams lielākais pieņēmums, ko vairums sieviešu ir apguvušas par dzemdībām ir ticība, ka tās ir sāpīgas.

Kāda teorija, kas skaidro sieviešu dzemdību sāpes, uzskata, ka sāpes ir enerģijas nosprostojuma rezultāts iegurnī dēļ hroniskas seksuālās neapmierinātības un spriedzes. Tradicionālā ķīniešu medicīnā ir teiciens, kas atspoguļo enerģijas kustību ķermenī: “kur ir brīva plūsma, sāpju nav; kur brīvas plūsmas nav, parādās sāpes.” Pamatojoties uz šo teicienu, seksuālā enerģija ir dzīvības plūsma. Sāpes ir dzīvības enerģijas nosprostojuma vai pretestības rezultāts, tātad neizpausta seksuālā enerģija ir nosprostojums un nosprostojums ir sāpes. Iemesls vairumam ginekoloģisko veselības problēmu (pirmsmenstruālā spriedze, sāpīgas un jūtīgas krūtis, menstruālās sāpes un pat galvassāpes) rodas no seksuālās enerģijas nosprostojuma.

Vai tā būtu tava personīgā pieredze vai nē, neviena sieviete nav radīta, lai ciestu sāpes vai diskomfortu kā daļu no menstruālā cikla. Neskatoties uz to, daudz sievietes joprojām katru mēnesi to piedzīvo un samierinās ar to, it kā tas būtu daļa no sievietes būtības. Tāpat, neviena sieviete nav radīta, lai ciestu dzemdību sāpes. Bet vai tu to sagaidi kā daļu no sievietes būtības?

Hroniskā seksuālās enerģijas neapmierināšana, kas krājas sievietes iegurnī, rada dzemdību spriedzi. Kad mazulis noslīd zemāk, šie smalkie enerģijas bloki iegurnī spēj palēnināt dzemdības, radīt pretestību un var tikt sajusti kā sāpes. ‘Sāpes’ ir uztveres jautājums. Kultūras tabū par sieviešu seksualitāti un orgasmu ir tie paši pieņēmumi, kas radījuši viedokli par sieviešu dzemdību sāpēm, nevis atvieglojumu vai baudu dzemdību laikā.

Jebkurā gadījumā, sievietēm nav mācīta patiesība par viņu ķermeni. Vecmātes un dzemdību speciālisti atzīst, ka sievietēm sabiedrībā tiek kultivētas bailes no dzemdībām, tādējādi radot labvēlīgu augsni medicīniskām manipulācijām un slimnīcu dzemdībām. Likumsakarīgi, ka līdz ar manipulāciju pieaugumu, palielinās arī pēcdzemdību depresijas iespēja.

Mūsu kultūrā bieži sastopami pieņēmumi, kas bloķē seksuālo enerģiju un sievietēm jo īpaši vēsturiski ir bijis nepieciešams ilgs laiks, līdz viņu seksualitāte un orgasms ticis atzīts. Lielākai daļai sieviešu visa seksuālā pieredze varbūt tikusi centrēta uz vīrieša apmierināšanu. Varbūt esat iemācījušās bailes, vainas izjūtu vai kaunu. Varbūt neesat iemācījušās, kas jūsu ķermenim nepieciešams, lai pilnībā atvērtos un atbrīvotos.

Ko darīt šādā sitācijā?

Pastāv daudzas tehnikas, ko iespējams izmantot lai atslabinātos, un atbrīvotu nosprostoto seksuālo enerģiju iegurnī: apzināts darbs ar elpošanu, skaņas vibrācijas vingrinājumi, masāža, akupresūra, deja un citas kustību terapijas. Apzināti izpētot savu enerģiju, mācoties atbrīvot seksuālo spriedzi jūs paverat ceļu ne tikai uz vieglām un patīkamām dzemdībām, bet arī uz seksuālo veselību un apmierinātību visas dzīves garumā.

 

Avoti:

  1. Elmer P., Extatic Birth, 2017, http://ecstatic-birth.com/dr-peta-elmer/
  2. Orgasmic birth, 2017, http://www.orgasmicbirth.com/about/what-is-orgasmic-birth/