Kalles dzimšanas diena

Kalle piedzima 16.04.2013 01:38,     4100g 53cm

Viss sākās ar daudz maz regulārām sāpītēm neilgi pēc pusnakts 15tajā aprīlī. Gulēju cik varēju, tad kad vairs nevarēju, cēlos augšā un sāku dzīvot līdzi savām kontrakcijām. Intervālus vairs neatceros, bet nav arī būtiski, jo mazliet parūcu mazliet pašūpojos uz bumbas, iegāju dušā un tad uz rīta pusi atlaida un bija sajūta, ka varam vēl pagulēt. Vienu gan atceros – dzīvojot šīs sāpītes sabijos, jo ja tie būtu tikai priekšvēstneši, tad kādām jābūt tām īstajā sāpēm?! To arī uzrakstīju vecmātei, bet šķiet nesapratāmies, jo viņa saprata, ka šaubos par mājdzemdībām. Nākamajā dienā sazinājāmies un braucām uz Rīgu toņus klausīties. Pēc miedziņa tās sāpītes atjaunojās, bet ne vairs tik stipras. Stārķa Ligzdā ieradāmies 11tos, sagaidījām Astrīdu, paklausījām tonīšus, tajos atkal parādījās priecīgs bērniņš, dzemdes aktivitāte ir, be ne vairāk kā trenniņu līmenī un manas sāpes pat neparādās tajā nodevīgajā līknē. Skatam atvērumu un opsā! ~4.5cm un Astrīda saka, ka uz pusnakti puiks būs klāt. TIEŠĀM???? Viss ir pa īstam, tās nebija manas iedomu sāpes un tikai trenniņi?! Pēc apskates stīvēju kājās zeķes un jūtu, kā atlaiž nervu, kā pāriet saspringums un beidzot ir kaut kāda skaidrība. Beidzot lietas notiek pa īstam. Pēc apskates sēdēt vairs īsti nepatīk, tad nu stāvu atbalstījusies pie galda, kamēr izrunājam visas lietas. Tad nu miera vējos atvadamies un braucam pēc kanēļmaizītēm ar domu, ka vēl varētu peciemoties Iecavā pie Beātas. Doma par ciemošanos gan ātri vien tiek atlikta malā, jo pēc atvērnuma apskates kontrakcijas kļūst spēcīgākas un gribās mājās, gribās mieru, gribās klusumu. Vai jau pieminēju, ka ārā ir brīnišķīgs, saulains laiks? Viena no pirmajām siltajām pavasara dienām un sniega sega arī mūsu pagalmā jau krietni padilusi.

Nu jau mūsu puisēnam ir 3.5 mēneši. Ilgi nevarēju saņemties šo rakstu turpināt un tagad jau daudzi sīkumi piemirsušies. Un tomēr…

Braucot mājās skaitījām kontrakcijas un starplaikus, ja pareizi atceros bija stabils 3 minūšu intervāls starpā. Pa ceļam Ķekavā iebraucām pēc Kalliņa dzimšanas dienas kūkas, kanēļmaizītēm un svaigām gotiņkončām. Veikalu staigājot sāpes mānīju spiežot sev krustos. Atceros, ka kūkas pērkot nācās gaidīt un tās minūtiņas ļoti vilkās, un pirksti gura no spiešanas 😀 Tālāk jau nepilnu stundu ilgs brauciens mājup. Kontrakcijas ir, regulāras gana ņipras un jūtamas. Mājās Kalvim nezkāpēc jākāpj uz jumt regulēt interneta antena, es tikmēr baudu pirmo silto un saulaino dienu, priecājos par to, cik tālu atkāpies sniegs un pāršūpoju savas kontrakcijas. Paguvu gan uz mašīnas kapota pastutēties, gan pie buldoga kakla siksnas pieturēties. Suns gan bija samulsis, jo kustības tapa ļoti ierobežotas.

(turpinu 5.oktobrī) Sis tas jau aizmirsies, bet nu tomēr..

Pienāca brīdis, kad izdomāju ieiet vannā. Kontrakcijas jau bija diezgan mazu intervālu un likās jau diezgan spēcīgas, bet ūdenī tās palika retākas un sāpigā daļa kļuva tāda kā izstieptāka, tāda, kā trulāka. Laikam jau dzemdības ūdenī nebija paredzētas man, jo nejutos īsti lāgā. Ja sāp, lai sāp tā kā pirms tam – mazākas pauzes un koncentrētāka tā sāpe, nevis viss tāds izstiepts. Pēc vannas kontrakciju intervāli kādu laiku turējās lielāki, bet Astrīdu sazvanījām un vienojāmies, ka viņa brauc pie mums. Tagad jau atceros, galvenokārt to emoconālo pusi un tehniskās lietas palikušas kaut kur aizmirstībā. Par laikiem grūti spriest, bet skaidrs viens, sāpes kļūst ņiprākas un darba arvien vairāk.Kad atbrauca Astrīda, istabā parādījās dzemdību soliņš un kādu brīdi tas kļuva par manu mīļāko vietu, vēlāk, gan Astrīda minēja, ka tas soliņš parasti paliek mašīnā un izmantots tiek ļoti reti, bet šoreiz kaut kā paņēmies līdzi un noderēja ar. Vienu mazu mirkli mājās parādījās mana mincīte, ienāca pa logu un gribēja draudzēties, bet kārtējā sāpe un tās skaļā atstrādāšana Emmai nebija pa prātam un viņa ausis purinādama aizgāja prom. Ērtas likās pozas ar saliekšanos uz priekšu, gan ar elkoņiem uz bumbas, gan uz galda, gan pie krēsla utt. Kādā mirklī Astrīda pierunāja mani atgulties gultā un atpūsties tad piefiksēju, ka kkas mazliet iztek no maksts un izrādījās, ka nedaudz asinis, ja pareizi sapratu viena dzemdes kakla maliņa bijusi nospiesta pret kaulu, un tā arī pie vainas, līdz ar to norādes uz priekšu neliekties, lai netraumētu tālāk. Manas ērtās pozas visas kā viena tika atceltas un tad nu nācās strādāt pamatīgi. Pauzēs šūpojos gurnos, staigāju dzīvojos un pie sāpes karājos Kalvim rokās, pati esot tupus. Ik pa brīdim satraucos, vai viņam nav pa grūtu, vai viss labi, bet viņš turējās kā vīrs un ja arī bija grūti, neko neteica. Aizmirsu piebilst, ka katra sāpe tika pamatīgi izkliegta, tik vien centos ievērot, ka jākliedz verot vaļā kaklu, tad nu uz to arī koncentrējos, bet klusāk nekādi nesanāca. Kad sāpes jau bija ļoti, ļoti, pēdējais ko tā spilgti atceros ir, mans izmisīgais sauciens pēc Astrīdas, jo sāpēja nu tā ka SĀP!!!!! Tad kaut kādā veidā nokļuvu līdz gultai, un atceros to, ka tā īsti vairs nesāp, ir tikai tāda, kā nemaņa, tāds kā miedziņš un tad nāk sajūtu vilnis, kas izrauj no miega un liek strādāt. Kad kontrakcija pāri Astrīda ik pa brīdim piedāvā pamainīt pozu, bet man tik ļoti neko negribējās mainīt, jo pēc kontrakcijas tā nepatīkamā sajūta vēl turpināja vilkties. Ik pa brīdim piefiksēju, ka esmu uz viena vai otra sāna, ka viena vai otra kāja ir uz Astrīdas pleca un otru tur Kalvis. Šķiet, ka bija arī mitrs dvielītis man uz galvas vai krūtīm. Pēc kāda laika attapu, ka esmu tupus pie gultas un Kalvis mani tur aiz padusēm, fonā Astrīdas norādes, kā pareizi noturēt pozu, lai atslābinātos, vienu sāpi pārlaižu, jūtu, kā mazulis nobīdās zemāk, bet pēc kontrakcijas sajūta, kā ieslīd atpakaļ. Tad atkal attopos gultā un cenšos saņemties, un nākot tai nejaukajai sajūtai spiežu, tad atakl iemiegu un atkal spiežu. Tad pēkšņi Kalvis ir man aiz muguras un Astrīda komandē parādi. Zinu, ka kaut ko man jautāja, es kaut ko atbildēju, visbiežāk ar „nē” vai „negribu”. Arī tad, kad Astrīda jautāja, vai vēlos pataustīt gaviņu tecu „nē”, jo gribēju tik vien, lai tas viss ātrāk beidzas, lai liek man mieru, lai varu atpūsties. Uz to, gan saņēmu norādi, ka bērniņam taču jāzina, ka viņu te gaida, uz to, gan man nebija ko pateikt un aptaustot biju pārsteigta, ka „turr taču viss tāds mīksts”  tā redz esot, jo āda sastumta. Vēl pāris atpūtas un pāris darba reizes un jūtu, ka no manis izveļas tāds silts kunkulis un viss, ir miers un vairs nevelk un nespiež, var atsābt.

Tad to mazo kunkuli tādu siltu ar pirmo cepuri galvā uzliek man uz krūtīm un viņš stāsta visu, kas sakrājies uz mazās sirsniņas. Piedzima mūsu pisēns kā īsts švītiņš ar slipsi ap kaklu (nabassaiti aptinis). Kad fiksējām laiku pulkstens bija 01:39, bet vēlāk papīros parādījās 01:38 uz ko gan Astīda teica, ka tas tāpat nekur nefigurēs, un īsto laiku jau mēs atcerēsimies, tikai vēlāk tas skaitlis parādījās arī dzimšanas apliecībā. Un ja jau tā, tad tā tas noteikti arī bija, jo kamēr līdz tam pulkstenim pagriezās, gan jau tā minūte pārleca. Puisītis piedzima 4100g un 53cm liels. Pēc oficiālajiem dokumentiem dzemdības ilga 15 stundas, tas no brīža, kad stārķa ligzdā tika konstatēts piecu cm atvērums. Tad sekoja nabas saites pārgriešana un vēlāk Kalvis stāstīja, ka viņš kkur esot dzirdējis, ka tā nabas saite tik viegli nemaz negriežās, tad nu ņēmis ar tādu švunku griezt un bijis ļoti pārsteigts, ka viss tā viegli noticis 😀 Tad vēl sekoja visādas tehniskas lietas, apkopes, apskates, atskaites, pa vidam mazulis tika pielikts pie krūts, arī saģērbts un sākās mūsu dzīve jaunā līmenī.

Vārds, gan kādu laiku rokās nedevās, un ja nebūtu vajadzība steidzami kārtot dokumentus, gan jau vēl kādu brīdi mūsu mazais puisēns dzīvotu bez vārda. Daudz bijām domājuši, apsptieduši un vairāki varianti bija astsāti,  no kā izvēlēties, bet neviens no tiem īsti nederēja un tas īstais izrādījās viens no tiem vārdiem, kas tā nejauši bija aizķēries, bet atstāts maliņā.

Tagad mūsu mazais Kalle ir teju pusgadu vecs, smaida žilbinošus bezzobu smaidus un viņam pilnīgi noteikti ir savs viedoklis, kuru viņš nebaidās paust skaļi un pārliecinoši.

Un savas dzemdības es atceros ar gaišu domu un dziļu  mieru, jo šķiet, ka tā nu reiz bija reize, kad atļāvos palaist vaļā visu un izkliedzu to, kas bija sakrājies dzīves laikā. Pēc tam iekšā bija tik dziļš un nesatricināms miers. Bija grūti, bija ilgi, bija sāpīgi, bet savādāk īsti nespēju iedomāties. Nez vai es kur citur spētu tā atraisīties un ļaut vaļu savai sāpei to no sirds izkliedzot. Un tā sajūta, ka pēc tam nekur nav jābrauc, ka tur pat ir mana gulta, mans spilvens bija patiesi spēcinoša. Dzemdību laikā un pēc tam es tik ļoti novērtēju savu vīru. Vēlreiz, tikai mazliet citā gaismā ieraudzīju to, cik ļoti viņš ir mana stiprā klints un tik ļoti novērtēju to, ka varu uz viņu paļauties.