Ulla piedzima 2014.gada gaišākajā naktī, īsi pēc pusnakts 22.jūnijā, Rīgā mūsu mājās, vannā, visai ātri un ar nelielu čē-pē, par ko es uzzināju tikai pēc tam, kad viņa jau bija man rokās. Bet nu par visu pēc kārtas…

Ir 19. jūnija nakts un mans vīrs man ir pieteicis, ka “šonakt dzemdēt nevajadzētu”, jo viņam ir darbā Līgo svētku tusiņš. Kate pamostas ap 02:30 un nāk pie manis. Es viņu aizvedu atpakaļ, nolieku slīpi un viņa jau guļ. Viņa patiesībā nemaz nav pamodusies, bet staigā miegā un es nopukstu: “Vai tas kaut kad beigsies vispār?” Protams, man jāiet uz tualeti, jo refleks “tiklīdz acis vaļā, tā pačurāt” strādā nevainojami (cita starpā, ne tikai grūtniecības laikā). Abi kaķi izdomā, ka nu tik būs ēšana un sāk drūzmēties virtuvē pie bļodām un ņaudēt. “Jums arī vajadzētu gulēt vispār! Ēst būs tikai no rīta ap astoņiem”, es norūcu un ielienu atpakaļ gultā. Miegs prom – forši! Un es sajūtu tādas kā velkošas sāpes… bet vīrs vēl nav mājās. Tātad dzemdēt nedrīkst 😀 Es paklausīgi arī mēģinu nedzemdēt un iemigt. Laikam bija kādas 4 nelielas kontrakcijas un es dzirdu kā vīrs pārrodas mājās – urā! Tātad drīkst dzemdēt. BET, kad viņš ielien gultā, saprotu tomēr, ka labāk nedzemdēt arī vēl rīt, jo ir pienācīgi ielīgoti gaidāmie svētki… Un vispār,…. Katei nākamajā dienā ir bērnudārzā noslēguma diena un līgo koncerts, un mēs esam viena otrai apsolījušas visu dienu kopā, un es no rīta esmu ieplānojusi cept šokolādes-melleņu mafinus, ko aiznest uz dārziņu….DZEMDĒT NEDRĪKST…. uuuun, es aizmiegu….

20 jūnijs. Pēc visiem bērnudārza pasākumiem, mēs ar Kati dodamies pie Dinas uz “sirdstoņu” vizīti Stārķa ligzdā. Satieku Dinu un izstāstu par nakts sajūtām. Dina arī apliecina, ka viņai esot tāda kā mandrāža par to, kur esot mans sms. Izrādās man jāsūta ziņa katru vakaru par to kā jūtos – nu ok, tad ar šovakaru sākšu es nodomāju. Dina mani apskata – viss esot ciet un abas ar Māru nopriecājas, ka Līgo svētki būšot! Sirdstoņi mierīgi un rāmi – Ulla guļ. Ejot prom, vēlreiz satiekamies ar Dinu gaitenī un viņa nosaka: “Raksti man…un uz nākamo ceturtdienu šķiet ka būs”. Nu labi, ja ceturdien, tad ceturtdien. Dina vēl piekodina, ka man ir jādzer rasaskrēsliņu tēja.

Braucot mājās no Dinas, es kaut ko aizdomājos un attopos pusceļā kādā nestandarta maršrutā uz mājām. Saprotu, ka tūlīt iestrēgšu uz Bauskas ielas milzu garā rindā un instinktīvi iegriežu kaut kādā teritorijā, lai apgrieztos apkārt un brauktu šoreiz pieslēgusi savu galvu arī. Bet…. es ieraugu milzum daudz jasmīnkrūmus un piestāju, lai saplūktu kaudzi ar jasmīniem. Protams, gāž lietus, bet man tos jasmīnus VAJAG! Sanāca teju pilns mašīnas bagāžnieks (un mums ir paliela džipmašīna). Vakarā pavadīju gandrīz stundu tos kārtojot pa vāzēm. Uz sekundes simtdaļu kaut kur fonā ieskanējās doma – “būs smaržīgas dzemdības Ullai” – un man arī pēdējā nedēļā tā vien vilka uz baltiem ziediem, kurus arī tuvējā Āgenskalna tirgū pirku klēpjiem (peonijas, puķuzirņi, baltie īrisi, margrietiņas (starp citu, margrietiņas nedrīkst turēt iekštelpās, jo tās SMIRD (!) un es to biju aizmirsusi, jo vienmēr ar tām tiku rotājusi pagalmu un visus pakšus ārpus mājas, vai nost no deguniem kaut kur grīdas vāzēs utml. Labi, ka ar margrietiņām man nebija jādzemdē :D). Uzrakstu Dinai, ka man tagad ir jasmīniem rotāta māja un būtu smaržīgas dzemdības 🙂

Pienāk 21.jūnijs un ir ierasts sestdienas lēnīgais rīts. Kate pamostas un ielien pie mums gultā burzīties. Tētis vēl guļ, mēs abas pārrunājam dienas plānus un es jūtu, kā kaut ko slapju un prātoju fonā kas tas varētu būt – augļūdeņi, gļotu korķis (bet ne jau tik šķidrs?!). Ejot uz dušu, notecinu kaut ko pa kāju… Nē, nē, augļūdeņi tie nav, kaut arī man pirmajās dzemdībās augļūdeņi nenogāja un man nav ar ko salīdzināt, es vienkārši zinu kas tas nav, bet nezinu kas tas ir.

Stāvot dušā atceros, ka savā dzemdību plānā esmu ierakstījusi, ka būtu labi dzemdēt brīvdienās, lai nevienam nekur nav jābūt un visi ir mājās. Saku Ullai, ka viss ir padarīts, viss ir paspēts un šodien var dzimt, ja viņai tā labpatīk. Ilgi mazgājos. Izdomāju ka pusdienās taisīšu kartpueļu sacepumu un nolemju, ka uz dzemdību dienu arī kas tās jāuztaisa, jo ir fiksi un paliek vēl uz nākamo dienu, kad nu nevienam negribēsies pie plīts stāvēt.

Pienāk vakars un mēs ar Kati ejam laukā staigāties. Kate izvēlas doties uz citu spēļu laukumu un es viņai sekoju. Tas ir netālu no vīra māsas un es viņai pa ceļam saku, ka pie Ievas mēs visdrīzāk neiesim, jo viņa nav mājās. Ir daudz lijis tai dienā un ir lielas peļķes, bet mēs esam sagatavojušās (gumijnieki, gumijas bikses un jaka), tāpēc Kate drīkst un var bliezt pa peļķēm cik tik uziet. Finālā viņa ir norāvusi garšļaukus pilnā augumā kādās vismaz četrās dziļās peļķēs, bet ir jautri un es tik noslauku dubļus no sejas un mēs dodamies tālāk. Netikušas vēl līdz spēļu laukumam, Kate pamana kārtējo peļķi, bet šoreiz kaut kādu nelielu māju pagalmā (tādu dubļainu ieplaku, kas laika gaitā izveidojusies daudz mašīnām cauri braukājot). Tika atrasta arī slapja bumba un divi sapji gliemeži (dzīvi). Bet tad pie apvāršņa parādījās puikas – un ko tad manai meitai vairāk vajag… viņa ar bumbu un gliemežiem kabatās devās draudzēties un es viņai atļāvu, domājot, ka varbūt pēdējo reizi pirms māsas piedzimšanas tā relaksēti divatā šitā staigājamies. Paiet stunda. Paiet otrā…. Man vajag čurāt!!!! Un sēdēt man nav īsti kur, un es tur vazājos pa to dārzu, kamēr mana meita ar čaļiem spēlē pirātus, haizivis, brauc un gāžās ar vismaz trim dažādām bērnu plastmasas mašīnītēm, lasa un taisa iedomātās vakariņas no zaļām ērkšķogām un izbaro to mērkaķim, kura lomā ir iejuties viens no puišiem. Pa skaisto. BET, man vajag čurāt!!!! Un ne jau nu te aiz ērkšķogkrūma es to darīšu. Nosūtu vīram gps koordinātas, kur mēs esam un saku, ka viņam jābrauc mums pakaļ, jo es īsti paiet vairs nevaru, kā man vajag! Tai brīdī es tiešām domāju, ka man vajag tikai čurāt. Naivā! 😀 Baigā otrās reizes dzemdētāja :D:D:D

Tā nu sanāk, ka mēs sarunājam ar Kati, ka tomēr jāiet uz to spēļu laukumu, lai tētis mūs var labāk atrast. Puikas beigās nāks līdzi arī… Sēžu uz soliņa un knosos. Zvana telefons. Paskatos – vīra māsa. Izrādās viņa nāk tieši garām. Tā nu mēs divatā sēžam uz soliņa un skatāmies, kā Kate ar citiem bērniem taisa smilšu pikas. Atbrauc Ansis – prasa, vai mēs esam gatvas braukt mājās? Es saku, ka tomēr nē, jo Ieva ir parādījusies, un es iešu pie viņas uz tualeti. Un vispār, man gribās ēst un kafiju un lai viņš man atstāj atslēgu, jo Ansis ir izdomājis braukt zvejot uz Lielo Juglu kaut kur pie Ropažiem.

Tieku pie vīramāsas tualetē – Alleluja!!!! Bet… vilkšanas sajūta nepāriet. Nekas…. nodomāju, ka tas no ilgas ciešanās. Ieva taisa ēst, vāra kafiju un Kate jau atradusi spēles un kaut ko šurī pa istabu. Ir kaut kādi 20:00 un es saprotu, ka man ir kontrakcijas. Nu tādas vieglas un panesamas. Uzrakstu Dinai sms, ka rasaskrēsliņu tēja garšo pēc vecu avīžu uzlējuma, bet laikam strādā 😀 Dina atraksta atpakaļ, ka šonakt dzemdēt nedrīkst, jo “Jūlijs jau dzemdē”. Atceros Emīla nedarbu slaveno citātu: “Kad man nav naudas, es nevaru, kad man ir naudas, es nedrīkstu! Kad tad lai es dzeru?!” – un domāju, ka man viss ir gatavs un es atkal nedrīkstot dzemdēt – nu kad tad lai es dzemdēju?!! 😀 Es aizrakstu pretī, ka saulgriežu nakts var gadīties pieprasīta un vai tad Jūlijs vai tomēr Jūlija dzemdē? Beigās izrādās, ka Jūlija datuma bērniņš un dzemdētāja tomēr ir sieviete J  Hmmm… A ko man darīt? – Ulla arī kā izskatās ir gatava… Nu labi…Atrodu telefonā aplikāciju kontrakciju mērīšanai, pasaku Ievai, ka man vajag šito notestēt, lai es zinu kā tā strādā, kad pienāks īstais actions. Negribu viņai teikt, ka viss ir pa īstam, jo tad visa saime tūlīt zinās un sāks zvanīties vai satraukties un vispār…. es tak taisos dzemdēt mājās un tas esot “ārprāts!” (nevienam to īsti neteicu tā skaidri, jo visa tuvākā saime bija/ir skeptiska uz šito pasākumu, tāpēc nolēmu labāk izvairīties no atbildes, ja vien iespējams – vēlāk gan izrādījās, ka visi jau tāpat bija nojautuši, bet, paldies viņiem – likuši mani mierā).

Paēdu. Padzeru kafiju. Ieva vēl grib lai es testēju saldējumu ar zemeņu mērci – ok, lai iet! Pēc vēl diviem tualetes apmeklējumiem es aizsūtu vīram tādu “it kā starp citu sms”, ka ja viņam īsti neķeras, lai brauc mums pakaļ, jo iespējams, ka viltus trauksme, bet pie Ievas dzemdēt es tomēr negribētu, ja nu ir pa īstam. Aizsūtu Dinai sms ar kontrakciju ilgumim un starplaikiem – ilgums 1-3min ar starplaiku 3-5min. Sarunājam ar Dinu, ka viņa brauks pie manis, bet ka es mājās būšu tikai pēc kādām 40 min.

Pasēdēt vairs nevaru. Varu pagulšņāt uz dīvāna, bet Katei tur ir jāizliek kaut kāda kauliņu-spēle un mammai ir obligāti jāspēlē arī. Tā nu es pus tupus, pus guļus arī spēlēju J Ienāk tas sasodītais saldējums ar zemenēm – man to vairs negribas, bet es pagaršoju enīvei. Ir garšīgi, bet manī vairs nav vietas ēdienam. Tieši tad saprotu, ka piestūķēties ar makaroniem iespējams nebija laba doma. Atbrauc vīrs, mēs sataisāmies un dodamies uz māju.

Plkst ir apmēram 22:00 un mēs esam mājās. Es ātri pārģērbjos ērtākās drēbēs, pa abiem ar vīru sataisām Kati uz gulēšanu un es vēl ātri visu dzemdībām vajadzīgo salieku ratos un iztumju otrā istabā, lai nav Kate jātraucē, kamēr vēl nav iemigusi.

22:30 ierodas Dina. Man jau ir riktīgi karsti un es tupus pūšu pie dīvāna. Ir drebuļi. Dina pārbauda 4-5cm esot. Pēc kādas pus stundas laikam Dina ir sataisījusi vannu un es tieku vannā – ai, cik labi! cik tā siltā vanna bija laba! Dina atgādina kā jāelpo un, ka vajag ļauties nevis bēgt no sāpēm. Es izmēģinu visu ko no dzirdētā, lasītā – vizualizācijas par rozes zieda atvēršanos un sazin ko vēl, bet nekas īsti nestrādā. Beigās man vislabāk noderēja koncentrēšanās uz vienu notektu skaņu, kuru pati radīju (tāds garš, dobjš un zems ūūū…). Tā nu es tur ūjinu un Dina raksta papīrus. Drebuļi atkal uznāk, bet izdomāju, ka Baha ziedu graudiņus neņemšu, jo ja es varu nomenedžēt to drebuli pati, tad zinu, ka biju atslābinājusies pietiekami. Ja atkal uznāk triceklis, tad vajag pacensties labāk uz nākamo kontrakciju. Galvu pa durvīm pabāž vīrs un prasa kaut ko līdzīgu “Tu dzīva?!” 😀 Man tieši ir “ūūū” un es tik paceļu vienu pirkstu ar domu, lai pagaida, ka tūlīt varēšu viņam atbildēt, bet viņš laikam nesaprata un aizgāja. Varbūt domāja, ka es viņu dzenu prom vai arī, ka mana pirksta kustība bija pietiekams apliecinājums manai dzīvībai 😀

Dina aiziet, jo atbrauc Aiva (Mārai izrādās nakts dežūra Dzemdību namā). Pēc brīža pa durvīm klusītēm ienāk vīrs un prasa vai es piecās minūtēs paspēšu? Es īsti nesaprotu kāpēc un tāpēc saku, ka man nav pulkstens un es īsti nezinu – vīrs iespīdina man sejā mobilo ar 23:55. Un es tik paspēju pateikt, ka diezi vai uz pusnakti paspēsim gan.

Pēc kāda laba laiciņa divvientulībā ar savu dzimstošo Ullu, es pasaucu Dinu, jo man sāk vannā salt un es gribu siltāku ūdeni. Dina pielaiž ūdeni un paskatās cik tālu esmu tikusi – neko daudz pateisībā (6-7cm), bet kā Dina teica, dzemdes kakla atvērums esot “Cik gribi”, kas nozīmējot, ka, ja pamainīšu pozu no guļus uz kaut ko vertikālāku, tad atvērums būs pilns vienā rāvienā. Dina man pastāsta ka šitā lēnā garā vannā guļot es varu droši turpināt, tikai tas būs ilgāk (kādas 6h), vai arī varu turpināt ar kādu no vertikālajām pozām un bučot bēbi pēc kādām 2h. Jāpiebilst, ka augļūdeņi vēl aizvien nav nogājuši un Ulla vēl ir gana augstu vēderā. Pārlaižu divas kontrakcijas krietni siltākā ūdenī un izdomāju, ka šitā 6h man galīgi nav iedvesma turpināt un es raušos augšā. Īsti nesaprotu kā to visu tagad darīt, jo, pirmkārt, man sāp pirms pāris nedēļām salauztais kājas pirksts, un, otrkārt, man tupēt nekad nav paticis, jo man ātri vien sāk reibt galva no tā ka ceļgalos nospiežas asinsvadi (tā ir manis pašas izvirzītā diagnoze – ārsti var un drīkst oponēt un iemācīt man, kas tur patiesībā notiek, ja mana teroijas nav pareiza).

Dina man ir atļāvusi spiest arī, ja gribās. Es saku Dinai, ka viņai tagad būs ar mani kopā jāelpo, lai es visu daru pareizi un lai iet tā lieta raiti J Divas kontrakcijas šitā tupus vannā un man sāk tirpt kājas. Izkāpju laukā, un nobāzējos uz poda – kājām vieglāk, bet man ne visai patīk. Divas vai trīs kontrakcijas uz poda un es tomēr prasos atpakaļ vannā. Tad es atklāju sev ērtu veidu kā notupties (lauztā pirksta kāja uz ceļa, bet otra uz puspēdas – tāds vidusvariants, bet man nekur vairs netirpst).

Divas kontrakcijas un pārsprāst augļūdeņu pūslis – tāda sajūta, ka spainis ūdens būtu tā ar švunku izlijis no manis. Tā kā ir pustumšs, jo vannasistabā es negribēju gaismu un gaisma ienāk pa nelielu spraudziņu no durvīm, es īsti lāgā neredzu, bet izskatās, ka vannas ūdens iekrāsojas. Prasu Dinai, vai augļūdeņi ir zaļi? Dina uz sekundi iepauzē un saka, ka nē, zaļi nav (un paldies viņai, ka neteica neko vairāk). Viena kontrakcija….sajūtas paliek citādas un saprotu, ka būs tas bērns vien jādabū laukā tagad 😀 Pasaku Dinai, ka šitā ir Ulla, kas dzimst (iepriekš nebijām runājušas par bērna vārdu); Dina tik nosaka, ka Ullām šādi tupus patīkot dizmt. Otra kontrakcija… un Dina saka, ka varot redzēt jau matiņus. Es kaut ko nomurkšķu “Super!” vai “Ideāli!”, īsti vairs neatceros. Jūtu kā vēdera forma ir mainījusies un Ulla jau ir tikpat kā man rokās. Atceros sevi sakām: “Ulla, saņemies! Līga saņemies!” un šancēju uz trešo kontrakciju, bet, ehhh…nesanāk, jo kontrakcija beidzās. Dina man rāda ka tā viegli jāelpo “uf-uf-uf” J un saka, ka nekas, gaidīsim nākamo kontrakciju. Uuuun, uz nākamo arī mazais slidīgais kunkulītis ir laukā un man opā!

Dina pasauca Ansi. Viņš atnāk un mēs visi sabučojāmies – tas bija tik laimīgs mirklis! Dina ienāca atpakaļ un Ansis aizgāja. Dina saka, ka viņa ieslēgšos gaismu – es dzirdu, ka viņa gribot ielaist gaisu. Es saku, ka man tas nav vajadzīgs un man viss ir labi. Dina jau diezgan noteiktā tonī saka, ka viņai vajagot gaismu tagad. Sapratu. Piekrītu. Un tad sākās kaut kas, par ko līdz šim brīdim nebiju nojautusi un, par ko man Dina ļoti gudri arī nebija teikusi, bet kas izskaidroja viņas nelielo pauzi pēc mana jautājuma par augļūdeņu krāsu. Iebrāžas Aiva ar šprici rokās un saka, ka man tagad kājā ielaidīs oksitocīnu. Dina paralēli izstāsta, ka man jau sākusi priekšlaicīgi atslāņoties placenta, un augļūdeņi bijuši tāpēc rozā (ar asins piejaukumu). Visticamāk, kā vēlāk runājām, tā sākusi atslāņoties jau tajā ceturtdienas naktī, kad man likās “Nu, šonakt!”, bet tā kā man augļūdeņi nenogāja līdz pašām, pašām beigām, ūdens pūslis to ir vēl piespiestu turējis. Nabas saite Ullai jau vairs nepulsēja piedzimstot. Es tik vēl tādā eiforijā kaut ko murmināju par cilmes šūnām, bet Dina pateica, ka te vairs nav ko ņemt, tur viss sen esot beidzies. Es sabijos tajā mirklī, jo kā tad Ulla visu to laiku izturējusi bez skābeļa?! To tik Dievs vien zin, kad tā nabassaite pārstāja pulsēt un kad Ullai beidza piegādāt skābekli, bet fakts paliek fakts – ja es nebūsu paklausījusi Dinu un pieslējusies vertikāli, bet lēnām-pamazām ūjinādama gulšņājusi vannā vēl kādas n-tās stundas, viss būtu varējis beigties citādāk.

Tātad, ielaiž man kājā oksitocīnu un Dina man ar roku izņema placentu – moins, kas tas bija par veiklu manevru 😀 Es tik paspēju acis ieplest, paskatīties uz Dinu un izdvest uhh-ahh, kā viss jau bija galā, un Dina to visu jau bija dabūjusi laukā. Placenta bija vesela – urā. Ulla bija dzīva… Es pārgriezu nabas saiti ar diviem piegājieniem, jo man trīcēja rokas. Man atkal sala. Tad visai ātri es slējos augšā, un abas ar Ullu devāmies uz lielo istabu, kur man bija sataisīta guļvieta, lai nebūtu jātraucē Kate. Aiva man iedeva Baha ziedu graudiņus, lai man pārietu trīce un es iekūņojos segās kopā ar Ullu. Dina ik pa laikam ienāca paskatīties, vai dzemdes saraušanās notiek normāli un vai asinis nāk laukā nevis krājas iekšā. Viss bija kārtībā un bija redzams atvieglojums arī Dinas sejā. Vēlāk Dina mani apskatīja un ar prieka gavilēm paziņoja, ka nav neviena plīsuma – super! Ulla sāka ēst apmēram pēc kādām 40min. Paēda. Aizmiga. Nepamodās pat tad, kad Dina viņu mērīja un svēra.

Ulla piedzima 3520g smaga, 53cm gara un ar ļoti gaišiem matiem.  Es visu nakti nespēju aizmigt un domāju visādas domas. Ulla nogulēja visu nakti un tik pret rītu, kad Kate nāca māsu lūkoties, pamodās. Tad pārvācāmies uz lielo gultu, kur pavadījām nākamo dienu tikpat netraucēti gulšņājot. Un tad nākmo un vēl nākamo un tā darām vēl šodien 🙂

Ullai šobrīd jau ir divi mēneši un viņa ir tik ļoti izaugusi – pieņēmusies svarā par 2kg, paaugusies par 4,5cm un sākusi gulēt naktīs pa 5-6h. Ulla ir mierīgs bērns un diezgan liels pretstats savai māsai….izņemot to, ka viņa, tāpat kā Kate šajā vecumā, pa dienu tagad sākusi gulēt tik 30min un vispār labrāt ar mammas pupu mutē pavadītu visu miega un nomoda laiku 😀 Tāpēc, pa dienu es viņu nēsāju lakatā, jo tā vismaz viņa guļ ilgāk (līdz pat 4h!) un es varu visu ko padarīt, jo pretējā gadījumā ik 30 min man ir jāapkalpo viens prasīgs jaundzimušais.

Šobrīd vislabāk atmiņā palikuši Dinas vārdi izstumšanas fāzē: “tev vēl ir tik daudz vietas, tev vēl ir tik daudz vietas!” – tas man laikam palīdzēja to visu paveikt tieši 3min bez plīsumiem.