Noras piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2006.gada 21.novembris

Plānotais laiks: 2006.gada 29.novembris

Daktere, vecmāte: dr.Kraujiņa (uzskaitē līdz ~20.ned.), vecmātes Rudīte Brūvere (uzskaitē pēc~20.ned.) un Dina Ceple (dzemdībās)

nora

Ievads

Mana otrā meitiņa Nora piedzima 2006.gada 21.novembrī mājās.

Taču patiesībā mūsu stāsts, kas noveda līdz mājdzemdībām, aizsākās ar vecākās meitas Lotes piedzimšanu Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā trīs ar pusi gadus iepriekš. Slimnīcā ierados ar septiņu centimetru atvērumu un šaubām, vai dzemdības vispār sākušās. Taču arī tas nepasargāja mani no mākslīgā oksitocīna, augļūdeņu apvalka pārduršanas un epizotomijas. Izspiešana, saprotams, uz galda. Tas viss bez kādiem paskaidrojumiem vai pamatojuma. Neskatoties uz to visu, šīs dzemdības tobrīd man likās pilnīgi o.k., acīmredzot, pati tolaik biju gatava tieši uz šādām dzemdībām un šādu attieksmi. Arī tagad – kā dzemdības slimnīcā tās noteikti bija salīdzinoši labas. Personāls darbojās tā, kā pieradis darboties gadiem, tāpēc pārmest neko negribas, visi bija laipni un savā ziņā profesionāli, kas toreiz likās vissvarīgākais. Jutos aprūpēta un aptekalēta, kā jau vienīgā grūtniece, kas tobrīd nodaļā dzemdēja. Dzemdībās piedalījās visi, kas vien tobrīd nodaļā iegriezās, kādi pieci cilvēki noteikti. Biju laimīga – bērniņš bija vesels, turklāt 10 stundas pirmajām dzemdībām likās pat ļoti o.k. Prieks par piedzimušo bērniņu spēja kompensēt iepriekš piedzīvoto bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, kad īsti nesapratu, kas un kāpēc notiek. Labais rezultāts deva izskaidrojumu visam, kas ar mani tika darīts, un ļāva pateikties personālam par man sniegto atbalstu. Patiesībā es esmu pateicīga par šīm dzemdībām līdz šim brīdim, jo tās ļāva man nonākt tur, kur es esmu – piedzīvot mājdzemdības, kurās esmu izbaudījusi tikai un vienīgi mīlestību, cieņas pilnu attieksmi un uzticēšanos manām spējām dzemdēt. Un mana slimnīcas pieredze devusi man arī ļoti daudz kā dūlai, taču atzīstu, ka dūlot slimnīcā man ir grūti, tāpēc gaidu, kad piepildīsies mana vēlme piedalīties kā dūlai mājdzemdībās.

Tātad kādu laiku pēc vecākās meitas piedzimšanas sāku vairāk interesēties par dabiskām dzemdībām, līdz sapratu, ka manis piedzīvotās var nosaukt par vaginālām, varbūt „normālām” slimnīcas dzemdībām labākajā gadījumā, bet noteikti ne dabiskām. Gaidot Noru, arvien vairāk par dzemdībām domāju kā par dabisku procesu, kam nav jānotiek slimnīcas apstākļos. Jau jūnijā biju izlēmusi: ja būs iespējams, dzemdēšu mājās.

Aprunājos ar vīru, iedevu arī izlasīt dažus calis.lv atrodamos mājdzemdību stāstus. Sākumā viņš neticēja, ka runāju nopietni, bet tad konstatēja, ka laikam man ir radusies nosliece uz šausmīgu dabiskumu, kas būtībā arī viņam ir pieņemami. Līdz ar to jautājums par vīra piekrišanu bija atrisināts, nolēmām meklēt savu vecmāti. Kopš bērnības biju mazliet pazīstama ar Dinu, taču likās – Dinai pašai mazulis tūlīt gaidāms, kaut kā neērti viņu „nodarbināt”. Tāpēc devāmies uz „Stārķa Ligzdu” pie Rudītes. Tikšanās ar viņu nostiprināja manu / mūsu pārliecību. Grūtniecība norisēja mierīgi, ar Rudīti tikāmies reizi mēnesī, kad tiku nomērīta un paklausījās bērniņa sirsniņu, nebija nekādu daudzo analīžu vai citādu manipulāciju.

Par dzemdību tuvošanos man pašai īpaši nekas neliecināja, izņemot Rudītes mājas vizīti. Vēders man nebija pārmērīgi liels, varēju ātri iet un pat paskriet ar Loti. Vadāju viņu uz dažādiem pulciņiem, jo bērnudārza mums nebija. Mājās turpinājās remonts, un jaunajā vannas istabā vēl nebija pieslēgta santehnika, bet vannas klātbūtne dzemdībās gan likās nepieciešama. Vispār dzemdībām nebiju vēl tā īsti nobriedusi. Bet acīmredzot Nora domāja savādāk, un es tiku „paņemta uz izbrīnu”.

Dzemdību sākums. Vēršanās

Pēdējā laikā apmēram vienreiz nedēļā man gadījās bezmiega naktis – kad nevarēju aizmigt jau vakarā vai pēc atgriešanās no tualetes. Tad lasīju vecos žurnālus „Mans Mazais” vai gulēju un domāju kaut ko. Tāda bija arī šī nakts. Aizmigu ap 12.30. Ap 3.00 aizgāju uz tualeti un atkal nevarēju aizmigt. Pirms 4.00 jūtu – sākas. Šoreiz par notiekošo biju gandrīz 100% pārliecināta, jo izjūtas tādas pašas kā iepriekšējā reizē. Līdz 6.00 kontrakciju starplaiks jau ap 10 minūtēm, modināju vīru. Jutāmies mazliet satraukti – jāizlemj, ko darīt. Arī vīrs saka – mēs taču vēl nevaram dzemdēt, vēl tas un tas jāizdara, vannas nav. Varētu jau braukt uz to pašu Ogres slimnīcu un miers. Bet galvā pārliku, par ko man ar personālu būtu jācīnās, un saprotu, ka galīgi nevēlos tērēt tam savu enerģiju. Tas ir: stimulēšanai, augļūdeņu apvalka pārduršanai, epizotomijai, dzemdību galdam, nabassaites pārgriešanai, pirms tā beigusi pulsēt, K vitamīnam un potēm pēc dzemdībām – nē. Pārāk daudz „nē”, Ogres mediķi tam nebūtu vēl gatavi, un es pati šādai cīņai arī ne. Tātad paliekam mājās. Ja palaimēsies, bija plānots šajā dienā uzstādīt arī vannu. Pirms 7.00 uzrakstīju īsziņu Rudītei, ap 8.00 cēlāmies, iegāju dušā, izmazgāju matus. Vīrs aizbrauca uz Ogri pēc ēdamā un pāris lietām bērnam, ko vēl nebijām sagādājuši. Laikam tomēr viss apstājās, tikai vēderu mazliet vilka. Ap 9.00 piezvanīja Rudīte, izrādījās, ka viņai jau ir citas dzemdības, tā ka mums, visticamāk, būs jādarbojas ar Dinu, bet varbūt tomēr viņa paspēšot, ja mums viss šobrīd norimis un ja viņai viss ātri veiksies. Sarunājām sazvanīties vēlāk. Paēdām, ar Loti gājām uz dejošanu. Vēderu visu laiku vilka, bet nekas nopietns.

Atpakaļceļā, ap 13.00, mūs pārķēra vīrs, viņam jāaizbrauc uz Rīgu nopirkt stiprinājumus izlietnei. Vanna mums būšot, par ko es jau sajutos laimīga. Sazvanījos ar Rudīti, viņa bija „Stārķa Ligzdā”, un mēs aizbraucām paklausīties tonīšus. Viss kārtībā, viņa domāja, ka diennakts laikā man bērniņš būs klēpī. Tomēr skaidrs, ka ar mums būs Dina, jo Rudītei dzemdības noris ļoti lēni.

Pirms 16.00 bijām mājās. Paēdu un gāju pagulēt. Protams, drīz pēc aizmigšanas viss sākas no jauna. Sākumā starplaiks starp kontrakcijām ir 20-30 minūtes, tad 15. Pa logu noskatos, kā Lote ar vecvecākiem aizbrauc uz laukiem, nu varam ķerties pie jaunās vannas istabas labiekārtošanas un mājas sakārtošanas, jo iepriekš nav bijis laika. Pa vidu vēl atbrauc mana brāļa sievas māsas vīrs J un konsultējas ar vīru par zemes pirkuma līguma nosacījumiem, palīdz istabā nomainīt lampai slēdzi. Vārdu sakot, viss notiek, arī dzemdības tam visam pa vidu.

Aptuveni līdz 20.00 esam ar visu daudzmaz tikuši galā un varam sākt dzemdēt „pa īstam”. Līdz šim kontrakcijas mierīgi pārelpoju, tīrot māju. Man izdalās gļotu korķis. Zvanu Dinai. Viņa būšot pēc pāris stundām, jo jāaizbrauc vēl mājas vizītē un pēc somas uz Rīgu. Man kontrakciju starplaiki jau 5-8 minūtes, vannā nekāpju, jo atceros, ka Rudīte teica, ka neļauj otrajās dzemdībās sievietei kāpt vannā, pirms viņa atbraukusi – varot nesagaidīt. Dina vēlāk arī piekrita, ka tā varējis sanākt.

Kontrakciju laikā elpoju ar zemu „a” skaņu, vīrs elpo ar mani, apļoju gurnus uz bumbas (sēdus vai četrrāpus, atbalstoties uz bumbas uz elkoņiem) vai kājās stāvot, kaut kur atbalstījusies, dažreiz apķeros vīram ap kaklu vai iekarājos ar padusēm viņa rokās. Ja izdodas pilnīgi atslābināties, kontrakcijas pārciest ir pavisam viegli. Izmēģinu vizualizāciju par plaukstošu rozes pumpuru, liekas, ka palīdz. Kontrakcijas, atšķirībā no stimulētajām dzemdībām, nav vienādas intensitātes un garuma. Pēc sāpīgākām kontrakcijām nāk pāris vieglākas un īsākas, kuru laikā var atpūsties. Daudz dzeru ūdeni, apēdu pa gabaliņam šokolādes.

Kontrakciju intervāls jau 2-3 minūtes, Dina vēl ceļā. Īsi pirms 22.00 noplūst augļūdeņi, rozā, mazliet sabīstamies par nelielo asiņu piejaukumu, bet Dina pa telefonu mierina, ka tā jābūt. Tātad atvērums ir pilns, nu tik sāksies īstā jautrība.

Izstumšana

Sajūtu riktīgu spiediena sajūtu. Apsēžos uz poda, lai augļūdeņi tek tur, bet liekas, ka mazais tūlīt iekritīs. Tupu pie bumbas četrrāpus. Palīdz vienīgi disciplinēta elpošana. Ap 10.15 ierodas Dina, viņas klātbūtne nomierina. Viņa pārbauda tonīšus, viss kārtībā. Prasu, vai vēl ilgi varētu vilkties. Dina saka, ka tas atkarīgs no manis un pozas, kuru ieņemšu. Es izvēlos kāpt vannā – jāizmēģina taču ir. Vannā tiešām ir labi. Dina mani motivē – ka man ir jāatveras un jābūt ceļam, pa kuru bērniņš var atnākt pie mums. Es uzreiz iedomājos nesen Portugālē redzēto ceļa zīmi – automaģistrāles sākums – ceļš, kas aiziet tālumā, tā arī pašlaik jūtos, cenšos atbrīvoties vēl vairāk un nepretoties sāpēm. Dina slauka ar mitru dvielīti man seju, šad tad kaut ko iesaka vai uzslavē mani, iedod padzerties. Vīrs elpo ar mani. Dina mani neregulē – kad spiest un kad ne. Sākumā no tādas brīvības un atbildības sabīstos, bet tad pieņemu, ka pašai vien būs jātiek galā. Katras kontrakcijas laikā ir daži brīži, kad gribas spiest, tad arī to daru. Esmu kā transā, galvu izslēgusi, darbojas tikai mans ķermenis, kaut gan pie pilnīgas apziņas, lai cik pretrunīgi tas neizklausītos. Dina saka, lai turu savu roku „tur”, lai pati varētu kontrolēt, cik tālu esam un cik tālu gribu bērniņu izlaist. Kādas kontrakcijas laikā galviņa jau gandrīz piedzimst, bet pēc tās beigām iebīdās vēl atpakaļ. Mazliet jau „škrobe” ir. Saprotu, ka gribu tomēr šo lietu ātrāk novest līdz galam. Nākošās vai aiznākošās kontrakcijas laikā paspiežu mazliet stiprāk, brītiņu liekas, ka „tur” viss saplīsīs, un galviņa piedzimst. Mazā grozās, radot man ne īpaši patīkamas izjūtas. Dina saka, ka viņa grib piedzimt, lai es paspiežu. Nākamo kontrakciju pat nesagaidām, es mazliet uzspiežu un meitiņa izpeld no manis vannā 22.52. Tētis viņu noķer, Dina uzliek man uz krūtīm, sasedz ar siltu dvieli. Mēs ar vīru reizē smejamies un raudam, meitiņa aprauti ieraudas. Šādā brīdī sieviete jūtas vismaz dubulti laimīga – par bērniņu uz krūtīm un atvieglojumu „lejasgalā”. No diviem variantiem izvēlamies, ka meitiņu sauks Nora. Dina Norai parāda pupu, bet pagaidām tas tiek tikai apostīts.

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Tālākais jau ir „tehnikas jautājums”. Kad nabassaite beigusi pulsēt, vīrs to pārgriež un dabū dvielī ietīto Noru klēpī. Es izspiežu placentu, tas ir pavisam viegli. Dina man palīdz piecelties, noskaloties un pavada uz istabu, kaut gan pašai pēkšņi liekas, ka varētu vēl kaut pārgājienā doties. Atpūšamies savā lielajā gultā, Noriņa pirmo reizi uzēd, Dina sāk rakstīt dokumentu kaudzes. Tad Nora tiek nosvērta (2990 g) un nomērīta (52 cm), Dina apskata, vai viss kārtībā, izklaušina sirsniņu un plaušas. Tad Noriņu saģērbj. Konstatējam, ka Nora mats matā līdzinās Lotei.

Dina aiziet izpētīt placentu, un vīram tā jānofotografē, jo esot ļoti interesanta – divdaļīga kā sniegavīrs. Dina pēc manas placentas prognozē man vēl divus bērnus. Es tā īsti neticu, nu o.k. – viens vēl varētu būt, bet divi???!!! Nekad mūžā 😉

Man ir pavisam neliels plīsums, Dina izlemj to pat nešūt. Ap 2.00 Dinai apnīk rakstīt, un viņa brauc mājās, par laimi, tas ir ļoti tuvu. Mēs ar vīru vēl parunājamies. Nora, kas visu laiku nomodā skatījusies apkārt, mierīgi aizmieg. Ieliekam viņu pagaidu gultiņā – ratu kulbā. Arī paši momentā aizmiegam, pamostamies tikai pēc 8.00. Sākam apziņot draugus un radus, sūtām īsziņas. Naktī paziņojām tikai vecvecākiem, vīra māsai un brālim un manai draudzenei. Atbildes īsziņās un zvanos galvenais ir nevis apsveikuma, bet pārsteiguma moments – visi brīnās un, varētu teikt, apbrīno, kā mums tā – mājās bērns piedzimis, vai nepaspējām aizbraukt līdz slimnīcai vai kā. Pirmspusdienā mājās atgriežas Lote, kurai, nabadzītei, no pārdzīvojumiem pirmo reizi un pagaidām pēdējo uzmetas 40 grādu temperatūra uz dažām stundām. Tad pati no sevis pāriet, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā pie mums atbrauc arī dr.Grundmane un konstatē, ka viss kārtībā. Noriņa ir mierīgs bērns, vismaz salīdzinot ar Loti. Dina mūs apciemo arī turpmākajās dienās vairākas reizes. Mums ar Noru viss ir kārtībā.

Šīs dzemdības man paliks ļoti gaišā atmiņā, turklāt tās sadziedēja arī pirmo dzemdību laikā piedzīvotās traumas. Tādu emocionālu pacēlumu apzinātu savu sajūtu un ķermeņa kontroli, vienlaikus ļaujoties dabiskajām norisēm, ļauts piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē. Līdz mājdzemdībām katram jānonāk pašam, tāpēc arī esmu izlēmusi nevienu nepierunāt. Taču skatoties uz savu mierīgo, nesamocīto, laimīgo bērnu, zinu, ka man un viņai mājas bija pati labākā dzemdību vieta. Novēlu arī citiem, lai pēc bērniņa piedzimšanas jūs saprastu, ka bijāt izvēlējušies vislabāko dzemdību vietu, lai kur arī tā būtu.

 

nora1

Gustava piedzimšanas stāsts

Vieta: mājas

Laiks: 2009.gada 31.maijs

Plānotais laiks: 2009.gada 7. jūnijs

Vecmātes: Dina Ceple (grūtniecības laikā), Rudīte Brūvere (dzemdībās)

 

Ievads

Sestdien, 30. maijā bērnistabā meistars uzstāda zviedru sienu. Meitenes priecīgas. Es arī pamēģinu pakarāties, atbalstīties kaut kur – varbūt dzemdībās noderēs.

Vakarpusē nolemjam aizbraukt pie maniem vecākiem, aptuveni 50 km no mums. Tur gan notiek remonts vannas istabā, un mamma brīdina, ka nekāda liela mazgāšanās nesanāks. Bet mums jau nākošā dienā pa dienu jābrauc atpakaļ, jo vecākajai meitai estrādē koncerts pēcpusdienā, tāpēc šāds apstāklis īpaši nesatrauc. Es gan nosmejos, ka varbūt tomēr nebrauksim, ja nav vannas istabas, kur tad es dzemdēšu. Bet mamma atsaka, ka dīķī vietas diezgan.

Pēc 19.00 esam pie maniem vecākiem, apstaigājam saimniecību. Opis meitenes pavizina ar pļaujmašīnu – traktoriņu, meitenes izšūpojas. Gatis aiziet pamētāt spiningu pa dīķi, bet pabaro tikai odus.

Rakstu Dinai ikvakara īsziņu – esam laukos, bet viss mierīgi. Dina atbild, ka tas labi, jo viņa dzemdē. Es rakstu – forši, tad mierīgi varēsim manas dzemdības gaidīt.

Meitenes aizmieg vēlu pēc 23.00, Gatis skatās filmu par bokseri, es pēc ilgiem laikiem izlasu stāstu no grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” – par trešā bērna piedzimšanu. Pēc 12.00 beidzot laikam aizmiegu.

2.15 eju uz tualeti, kaut kas bišķi notek gar kāju, bet, noslaukot ar salveti, liekas, ka nekas īpašs. Pēc tualetes apmeklējuma gan jūtu, ka tek jau vairāk, uz nenoflīzētās grīdas parādās maza peļķīte. Man viss skaidrs – pirmo reizi man dzemdības sākušās ar augļūdens apvalka pārplīšanu. Man tas liekas smieklīgi – esmu atkal paņemta uz izbrīnu – nebija nekādas priekšnojautas, līdzi arī nekā nav. Ūdeņi ir pilnīgi dzidri un bez kādas smaržas, tas labi.

Aizeju uz istabu, Gatis pamostas un saprot, ka kaut kas notiek. Jau sāk celties un drudžaini krāmēties. Es viņam lieku gulēt, kamēr saņemsim atbildi no Dinas, ko darīt, jo dažreiz taču pēc ūdeņu noiešanas jāgaida vēl diezgan ilgi. Varbūt Dina teiks, ka varam gaidīt rītu un nesteigties? Dina tomēr atbild nekavējoties – brauciet mājās. Gatis noburkšķ – tas jau katram muļķim bija skaidrs. Man atkal jāsmejas. Fiksi sakrāmējam somu, nekā daudz jau līdzi nav. Meitenes paliek guļot. Šī tad arī ir tā atrisināšanās par vecāko bērnu jautājumu, par ko Dina stāstīja – ka vecākiem bērni dzemdībās netraucē. Mēs nebijām domājuši meitenes speciāli sūtīt uz laukiem, bet acīmredzot viņām tur bija jābūt.

Izejot ārā, pie pašām durvīm pogo lakstīgala, pēdējie ceriņi smaržo, debesīs viena pati, bet liela zvaigzne, jau aust rīts. Superīgi! Izbraucam 2.30. Ceļā gandrīz nobraucam stirnu. Uz debesu fona savās ligzdās redzami stāvošu stārķu silueti, tas viss liekas kaut kā īpaši. Arī katrā dziesmā, kas skan pa radio, ir vārdi, kas kaut kā sasaucas ar šo brīdi. Pat tādās, kas man īpašas emocijas iepriekš nav izraisījušas un normālā dvēseles stāvoklī liekas pat banālas, piemēram, „Tumsas” dziesma „Katram savu Atlantīdu” – vēl kāds ir tevī / vēl kāds ar tevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi / krītot cauri debesjumam / acis vaļā ātrāk lejā / tad mēs tevi sameklēsim / tad mēs tevi iemācīsim / kā būt par sevi / kā būt ar sevi / vēl solis pretī / un miers ar tevi. Tas man gan nemaz neliekas jocīgi, jo man katram bērnam ir sava dzimšanas dziesma, kuras vārdi tobrīd uzrunājuši.

 

Vēršanās

Mašīnā, mazliet pirms 3.00 jūtu, ka sākušās arī regulāras kontrakcijas – pa 12, 10, pat 7 minūtēm. Ogrē iebraucam Nestē, es rakstu Dinai. Viņa atbild, ka vēl dzemdē, vai saucam Rudīti? Iebraucot pagalmā, ap 3.30, rakstu – laikam gan. Saku Gatim, ka man jau grūtniecības vidū pavīdēja kaut kāda nojausma, ka ar Dinu nedzemdēsim. Tolaik gan mēģināju šo domu atvairīt. Varbūt tāpēc arī man bija pretestība rakstīt savu dzemdību plānu, negribējās neko sasapņoties un saplānot.

Mājās šo to piekrāmējam, es lienu gultā, domāju – pagulēšu vēl vai arī pamēģināšu ar meditāciju. Taču nākošā kontrakcija ir tik spēcīga, ka uzreiz pēc tās izlidoju no gultas kā korķis. Nezinu, nebiju paspējusi uz meditāciju noskaņoties vai vienkārši neesmu tam radīta, bet turpinu dzemdības vertikālā stāvoklī, aktīvi rosoties. Meiteņu istabā paapļoju uz bumbas, tiešām mēģinu iekārties jaunajā zviedru sienā. Gatis kaut ko rosās apkārt, tuvumā man viņu nevajag. Pēc laiciņa ielienu gultā, uzlieku U2 koncertu. Slīpi sēdus un ar elpošanu kontrakcijas ir labi paciešamas. 4.30 piezvana Rudīte – ka ir ceļā no savām lauku mājām, bet Rīgā vēl somas jāpaņem. Man kontrakcijas aptuveni pa 7 minūtēm, abas norunājam, ka viņa paspēs atbraukt. Uz koncerta beigām gan sāpes kļūst pārāk stipras, lai gulētu. Kontrakcijas jau pa 5 minūtēm, saku Gatim, lai gatavojas pieņemt dzemdības. Vairākas reizes eju uz tualeti, tad viena pati ieeju bērnistabā, dažas kontrakcijas pārlaižu četrrāpus uz bumbas vai atspiežoties uz zviedru sienu. Ienāk Gatis un redz, ka daudz laika vairs nav. Pēc 6.00 viņš piezvana Rudītei, viņa jau pavisam tuvu.

Tupot četrrāpus pie bumbas meiteņu istabā, jūtu, ka tiešām beigas jau ir tuvu, kontrakcijas ir grūti paciešamas, tādas uz beigām atceros arī no Noras dzemdībām, bet palīdz grūtnieču vingrošanas laikā apgūtajā meditācijā aizķērusies doma – kontrakcija ir salīdzinoši īsa un beidzas tad, kad liekas, ka galīgi jau vairs nevaru. Pāris šādu kontrakciju, un arī Rudīte jau ir klāt – ap 6.30.

Rudīte paklausās tonīšus, tie ir ļoti ņipri un labi, nopriecājamies. Tad viņa prasa, vai gribu, lai paskatās atvērumu. Mani gan tas interesē, bet tā, ka baigi gribētos, lai kāds tur kaut ko skatās, arī nav. Gatis sāk laist vannā ūdeni. Es starp kontrakcijām aizeju līdz gultai, izrādās atvērums jau pilns, manī tas nekādu lielo izbrīnu neizraisa, jau likās, ka tā tas varētu būt. Galviņa jau ir pavisam tuvu pie izejas, bet man spiest vēl negribas. Rudīte saka, ka varbūt vannā nemaz nav jēgas līst un labi, ka neesmu tajā ielīdusi, viņu gaidot. Gatis aizver krānu. Es tāpat četrrāpus pie bumbas tupu gultā, bet iestājies tāds atpūtas brīdis – kontrakcijas ir samērā retas – pa 5 minūtēm – un daudzas ļoti vieglas. Starplaikos runājamies ar vecmāti par visu ko. Aizeju līdz tualetei, tur ieraugu vannu un tomēr liekas, ka gribu vannā. Aizeju līdz istabai, Gatis atkal aiziet laist ūdeni, bet es nākošajā kontrakcijā saprotu, ka nu sāk gribēties spiest un vannā tagad iekāpt un iekārtoties nespēšu, krāns tiek atkal aizgriezts.

 

Izspiešana

Tad nu šī pēdējā pusstunda arī ir tā, kuru var nosaukt par īstām dzemdībām un darbu. Ir patiešām grūti, varbūt vannā būtu vieglāk, nebūtu tāda spiediena un dedzināšanas sajūtas. Bet puika, izrādās, arī vairāk par puskilogramu lielāks par meitiņām. Pluss no sauszemes dzemdībām ir tāds, ka pēc tam nav jākāpj no vannas ārā, turpat gultā varam kūņoties.

Ap 7.00 saku, ka puika varētu piedzimt 7.07, jo man meitas dzimušas septiņas minūtes pēc un septiņas minūtes pirms pilnas stundas. Tikai pirmā pa dienu, otrā vēlu vakarā, šoreiz – no rīta. Rudīte saka, ka uz 7.07 diez vai, bet uz 7.17 gan varētu paspēt. Taču palaižam garām visus termiņus, bērniņš nāk saudzīgi, bet arī to nevarētu nosaukt par ļoti patīkamu procesu. Nu jau kontrakciju laikā spiežu riktīgi, turos pie Gata rokas, bet tas tā – mierinājumam, pašai liekas, ka neturos stipri, jo cenšos visu ķermeni atbrīvot, lai kā gribētos sarauties čokurā. Rudīte iedod glikozes tableti enerģijai, Gatis dod padzerties pēc katras kontrakcijas. Prasu Rudītei, vai viņa kaut ko redz, viņa saka, ka izskatoties blondi matiņi, man kaut kā neticās, bet nu matu krāsa šobrīd nav galvenā, svarīgi, ka kaut kas jau ir redzams. Tad saprotu, ka kājas no tupēšanas jau ir nogurušas, ar vīra un vecmātes palīdzību apguļos uz kreisajiem sāniem, kur atradās bērna muguriņa. Kontrakcijas laikā Gatis manu kāju pietur uz augšu. Šādi laikam man sanāk pavadīt tikai divas kontrakcijas, liekas, ka vienā kontrakcijā bērniņš jau ir gandrīz ārā, bet tomēr ieslīd atpakaļ. No piepūles starpkontrakciju laikā drebu, sajūta ir nepatīkama, galviņa ir tieši Tur. Nākošajā kontrakcijā izspiežu galviņu, tad vecmāte saka – mierīgi, mierīgi, nespied, lai iestiepjas. Tas nav viegli, elpoju ātri un īsi, bet pēc dažām sekundēm, 7.35 bērniņš pagriežas un pats viegli izslīd ārā.

Nespēju noticēt, ka beidzot tas ir noticis, man palīdz pagriezties uz muguras, bērniņu ar dvieli noslauka un noliek man uz krūtīm, sasedz, un tā mēs kādu pusstundu pavadām. Gustavs diezgan skaļi un ilgstoši informē mūs, ko domā par visu šo notikumu, pupu sākumā tikai pasmaržo. Blonds gan Gustavs īsti nav – tāds pats kā pārējie mani bērni, tumši pelēkiem matiņiem (vēlāk gan tie paliek gaišāki nekā māsām, tā kā taisnība vien Rudītei bija). Sejiņa izskatās savādāka nekā māsām pēc dzimšana, tās man abas izlikās pilnīgi vienādas. Dažas dienas pēc dzemdībām gan parādās kaut kāda līdzība ar māsām. Ievēroju, ka Gustavam ir gari nagi. Rudīte saka, ka tas, kā arī baltās ziedītes niecīgais daudzums uz ķermeņa norāda, ka bērniņš ir pilnībā iznēsāts un bijis gatavs nākt pasaulē. Actiņas pirmajā dienā gandrīz vai neiedodas izraudzīt, Gustavs paver tikai niecīgu spraudziņu, pa kuru redzams, ka tās ir tumši pelēkas, kā māsām piedzimstot.

 

Placentas piedzimšana. Nobeigums

Gatis uztaisa kafiju un maizītes, visi paēdam. Tad Rudīte paņem asinis analīzēm no nabassaites, patausta vēderu – placenta ir atdalījusies, uzraušos ar visu bērnu tupus, ātri izspiežu placentu, tas ir nieks, salīdzinot ar bērna izspiešanu. Visi kopā to izpētām, viss ir iznācis. Diemžēl Rudīte pēc placentas nemākot pateikt, cik dzemdību sievietei vēl priekšā, Dina kādreiz stāstīja, ka to varot. Placenta tiek ielikta saldētavā, lai vēlāk to pārstrādātu homeopātijā.

Tad tiek nosieta un noklemmēta nabassaitīte, vīrs nabassaiti pārgriež, nu esam divi cilvēki. Tāpat dzīvojamies, pļāpājam par mājdzemdībām un dzemdībām vispār, Latvijā un pasaulē, Rudītes „Ģimenes Šūpuli”, vēl šo to. Rudīte sāk rakstīt dokumentus, tas aizņem daudz laika. Gustavs tiek novērtēts ar 9/10/10 punktiem pēc Apgares skalas. Jau drīz aizeju uz tualeti, plīsumu nav, asiņošana arī minimāla. Gustavs pirmo reizi nopietni pievēršas ēšanai, liekas, ka arī ar trešo bērnu šajā jautājumā man paveicies un nav jāmāca, kas darāms. Nevienu poti Gustavs vismaz kādu laiku vēl nesaņems.

Tikai pēc pāris stundām Gustavs tiek nosvērts (3.6kg), nomērīts (55cm) un saģērbts. Tad arī var sākties lielie draugu un radu apziņošanas darbi. Vēlāk Gatis aizbrauc uz konditoreju pēc salātiem un maizītēm, virtuvē ēdam otrās brokastis, Gustavs augšā guļ. Vecmāte mūs visus uzslavē, sabučo un 12.30 dodas mājās.

Gustavs kārtīgi iemieg, mēs ar Gati arī. Pēc 15.00 zvana ģimenes draugs, domāju, ka viņš jau zina par mūsu jaunumiem, bet izrādās, ka viņš ar moci garām braucis un nolēmis iebraukt. Nu ja, īsziņu sūtīju viņa sievai, kas gan arī vēl svētdienas rītā nebija apskatījusies telefonu. Ienācis istabā, viņš manāmi samulst, ieraugot, ka guļam gultā trijatā. Tad draugs aiziet pēc puķēm un tortes, dzeram šampanieti, pirmās svinības ir noorganizētas un dēliņam krustvecāki arī atrasti. Klāt arī mani vecāki ar meitenēm. Pirmā brāli satiek Nora, jo Lote pa taisno devusies uz mēģinājumu estrādē. Abas ir priecīgas, Nora dod bučas, Lote ir uzmanīgāka.

Vakarā vēl sazvanos ar Dinu, viņas balsī vilšanās, ka nav tikusi uz mūsu dzemdībām, bet ko darīt – tāda ir mājdzemdību realitāte. Rudīte ir atdevusi Dinai „parādu” par Noras dzemdībām (Noru gaidot, uzskaitē biju pie Rudītes, bet dzemdēju ar Dinu). Vakars paiet mierīgi, vārot vecmātes ieteiktās tējas. Pirmajā vakarā gan puika mazliet liek jau par sevi manīt. Taču Gatim ļoti labi izdodas mazo nomierināt. Mazliet paskandalējis, Gustavs aizmieg un guļ līdz rītam.

Tādi bija mūsu 2009. gada īpašie Vasarsvētki.

gustavs

Mammas Lauras mājdzemdību stāsts

Jāsāk ar to, ka izvēli par labu mājdzemdībām pieņēmu, kad bērniņš puncī bija apmēram 20.nedēļas vecs. Par dzemdībām mājās sāku aizdomāties, dzirdot informāciju pirmsdzemdību nodarbībās, ko apmeklēju Vīlandes baznīcā. Par šīm nodarbībām esmu īpaši pateicīga, jo pirms tām manas zināšanas par dzemdībām bija visai stereotipiskas.
Tātad…

Dzemdības bija plānotas 19.martā, bēbītis piedzima 22.martā nedaudz pēc pusnakts. Dzemdības notika mūsu divistabu dzīvoklī. Dzemdībās bija klāt arī mans vīrs, vecmāte un dūla.
Tās man bija pirmās dzemdības, tāpēc viss šis stāsts varbūt šķitīs pārāk sīki aprakstīts, bet man katra detaļa bija pirmo reizi mūžā 🙂
Mēs ar vīru bijām izvēlējušies nezināt, vai mums būs puisītis vai meitenīte.

Iepriekšējā vakarā izgājām uz kādu pusstundu pastaigāties pirms gulētiešanas, teicu, ka man šķiet, ka pavisam drīz būs dzemdības.
Tā kā nezināju, ko gaidīt, tanī vakarā pirms miega vēl datorā ieguglēju, kādas sajūtas, kad ir kontrakcijas. Esot tā kā mēnešreižu sajūtas.
Tā arī bija – tādas sajūtas kādu laiku nebija bijušas, tāpēc skaidri zināju, ka kaut kas notiek. Man vēl bija tādas īpatnējas sajūtas – šķita, ka šīs kontrakcijas sajūtas ir tādas pirmatnējas, tādas, kas nāk no visdziļākās būtības.
Vēl kādu stundu pagaidīju un tad ap četriem rītā rakstīju īsziņu vecmātei un dūlai par to, kā es jūtos. Rakstīju, ka vēl mēģināšu gulēt un arī vīram ļaušu gulēt. Vīrs parasti ceļas sešos, tāpēc nolēmu, ka divas stundas baudīšu šīs sajūtas.

Plkst. 6:00 vīrs modās. Knapi bija atvēris acis, kad es paziņoju, ka man sākās kontrakcijas. Vīra sejā vienlaikus bija redzams apjukums/šoks/miegs/pārsteigums. 😀 Tas bija piektdienas rīts, un vīrs smejoties noteica, ka bērniņš būs „piektdienis” 🙂
Tā nu mēs abi mazliet cēlāmies, ieēdām brokastis, kam paralēli es pie katras kontrakcijas apļoju gurnus, turoties pie virtuves galda. Tad nolēmām, ka man jāmēģina vēl pagulēt. Gulēju, sēžot jāteniski uz krēsla. To iemācījos no materiāliem, ko deva pirmsdzemdību nodarbībās.
Kamēr gulēju, vīrs sazvanījās ar dūlu, kura atbrauca pie manis ap plkst.9:00. Tikmēr vīrs aizbrauca uz darbu, lai nodeleģētu darāmos darbus kolēģiem.

Mazliet parunājos ar dūlu, kura teica, ka, visdrīzāk, tās nemaz nav dzemdību kontrakcijas. Es sašļuku, jo patiesībā biju ļoti, ļoti priecīga, ka, nu, tik viss sāksies 🙂
Bet, nu, labi. Tā nu man tās kontrakcijas īstās vai neīstās bija apmēram ik pēc 10-15 minūtēm, kuru laikā es pat pamanījos mazliet pagulēt.
Kad atbrauca vīrs, ģērbāmies un gājām pastaigāties ap kvartālu kādu stundiņu. Dūlai teicām, lai brauc mājās. Ka sazvanīsimies, kad būs kādi jaunumi 🙂

To, kas notika pēc tam, man pat mazliet grūti ir atcerēties, jo es kaut kā tik ļoti biju iegājusi sevī, savās sajūtās, ka visa pasaule man neeksistēja. Es tik ļoti izjutu sevi, katru savu ķermeņa šūnu!

Turpmākās stundas es staigāju pa dzīvokli vienā maršrutā no istabas līdz koridoram un atpakaļ. Pagriezienu visu laiku taisīju caur kreiso sānu. Caur labo likās nepareizi 🙂
Visu to laiku elpoju kā biju trenējusies – dziļa ieelpa un gara, gara, gara, gara izelpa. To biju satrenējusies, ejot pastaigās grūtniecības laikā.

Ļoti bieži vajadzēja iet uz tualeti. Atceros, ka mani ļoti kaitināja tas, ka man jāplēš tualetes papīra gabaliņi pēc katras biežās tualetes apmeklēšanas, tāpēc palūdzu, lai vīrs sagatavo jau saplēstus gabaliņus. 🙂

Tad vīrs ierosināja man ieiet vannā, lai būtu vieglāk pārciest kontrakcijas. Tiešām kļuva mazliet vieglāk.

Vannā pabiju kādu pusotru stundu, pēc kā mazliet pagulēju.

Vecmāte rakstīja sms, ka jāmaina pozas – no mierīgākas uz aktīvāku, tāpēc vīrs mani cēla augšā un lika staigāt. Tā, nu, es turpināju savu iestaigāto taciņu pa dzīvokli 🙂
Vīrs turpināja mani atbalstīt, piedāvājot padzerties vai ieēst. Ēst gan man negribējās.

Vienā brīdi, kad ļoti sāpēja, iekodu vīram plecā. Viņš atbalstot teica, ka droši drīkstu viņam vēl kost, ja man tā ir vieglāk, bet tad atcerējos dūlas teikto, ka žoklim jābūt atbrīvotam, lai arī apakšdaļa atbrīvotos.

Vēl atceros, ka ar vīru „dejojām” – es ar abām rokām apķērusies ap viņa pleciem un kaklu šūpojos kontrakcijas laikā.
Tāpat arī kamēr staigāju pa dzīvokli, vīrs kontrakciju laikā spieda man uz krustiem – tad vieglāk bija pārlaist kontrakciju.

Otrreiz vannā iegāju ap 17:00, ceļš līdz vannai bija ļoti ilgs – tos pāris metrus no istabas līdz vannasistabai rāpoju kādu pusstundu, jo kontrakcijas šķita ilgas un ļoti sāpīgas.
Dūla atbrauca otrreiz pirms 20:00, sazvanījās ar vecmāti.

Vannā visu laiku (kādas 3 stundas) gulēju ar ciet acīm, pilnīgi norobežojos no realitātes, gribējās tikai būt pašai ar sevi.
Vannas istabā bija sveces. Mājās bija ciet visi aizkari, jo gribējās tumsu un klusumu.

Dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka gribēšu visādus specifiskus ēdienus, biju uztaisījusi datorā pleilisti, ko klausīties, bet gribējās tikai klusumu, par ēšanu vispār nerunājot.

Guļot vannā uz viena sāna ilgāku laiku, sajutu, ka bēbītis ir nedaudz pagriezies citādākā pozā, nekā bija iepriekš. To arī pateicu dūlai.

Vannā vienā brīdī sūdzējos dūlai, ka tas nekad nebeigsies, jutos mazliet piekususi. Viņa mani iedrošināja, ka kaut kad jau beigsies gan  Pēc kāda brīža kļuva ļoti vēsi, sākās drebuļi, dūla teica, ka parasti tas liecinot, ka process iet uz otro pusi – šī ziņa mani iepriecināja.
Vienā brīdī pēc dūlas un vīra sarunas saprotu, ka plānotā vecmāte nebūs, jo ir sākušās vēl vienas dzemdības, kurās viņa paredzēta kā vecmāte. Citā brīdī droši vien būtu par to vairāk satraukusies, bet tanī brīdī pilnīgi viss šķita mazsvarīgs. Nozīme bija tikai man un manām sajūtām par bērniņu.
Vienīgi es biju priecīga, ka dzemdībās piedalās arī dūla, jo aizvietotāj-vecmāti pirms tam nebiju satikusi, un parasti man ir grūti uzreiz atrast kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dūla sazvanījās ar aizvietotāj-vecmāti, kura teica, ka jākāpj ārā no vannas, ja plānoju dzemdēt ūdenī. Izkāpu un sēdēju uz lielās bumbas, vīrs sēdēja man aizmugurē, turēja, lai nenokrītu un masēja muguru un plecus.

Kad vecmāte atbrauca, vīrs aizgāja palīdzēt uznest somas, tāpēc jutos droši, ka ar mani kopā palika dūla, kura turpināja man masēt plecus.
Tā kā vecmāti nebiju agrāk redzējusi, man nezin kāpēc šķita būtiski zināt, kādā krāsā viņai ir mati, tomēr man nebija spēka to dūlai pajautāt. (Viņa jau pirms tam bija bijusi kopā dzemdībās ar šo vecmāti).
Kad vecmāte atbrauca, ar prieku secināju, ka viņa ir normālas miesasbūves (man būtu bijis nepatīkami, ja viņa būtu maza un smalka, nezinu, kāpēc) un ar gaišiem matiem 🙂

Viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka ir gandrīz pilns, tikai maliņas palikušas. Pēc vecmātes ieteikuma turpmākās kontrakcijas pārcietu, sēžot uz poda.

Kad pēc tam aizgājām uz istabu, es joprojām biju pilnībā iegājusi sevī un īsti nesapratu, ko man kāds teica, tāpēc vecmāte man ļoti stingri paskatījās acīs un teica, ka man ir viņā jāklausās! Un jāatbild, kad man ko jautā! Jo citādāk man būs jābrauc uz slimnīcu! Šis drauds mani tik ļoti saniknoja un sabiedēja, ka es pilnībā biju gatava viņai klausīt uz vārda 🙂 Tas laikam bija vajadzīgā adrenalīna deva, lai būtu veiksmīga izstumšana.

Kamēr gulēju gultā, vecmāte palūdza, lai atnes lielo bumbu. Gulēju uz muguras, un kājas bija jāuzliek uz bumbas. Tad vecmāte paņēma rebozo lakatu, un palika man zem muguras tā, kā parasti mani šūpināja pirmsdzemdību nodarbībās. Liels bija mans pārsteigums, ka tā nebija nekāda mierīgā šūpināšana, bet gan vecmāte ar „švunku” iešūpināja bēbīti pareizā pozā. Izrādās, ka bērniņš bija nepareizi iegūlies. Ja nebūtu rebozo, dūla teica, ka stacionārā man šādā situācijā tiktu ievadīts mākslīgais oksitocīns. Labi, ka ir tik zinošas mājdzemdību vecmātes! 🙂

Tā es turpināju gulēt gultā, kad man uznāca stipri drebuļi, kas mazinājās pēc tam, kad vecmāte man iedeva homeopātiskos graudiņus.

Pēc tam atkal gāju uz tualeti pārlaist turpmākās kontrakcijas, tad man arī nogāja ūdeņi, un uzreiz sākās izstumšanas fāze. Iegāju vannā, kur izdarīju pāris spiedienus. Vienā brīdī vecmāte teica, ka ir jau redzami matiņi, ka es varot pataustīt, bet man negribējās.
Tanī brīdī es paskatījos uz vīru, un tas, ko redzēju, bija vīra smaidīgās un mīlošās acis un seja. Tas bija ļoti iedrošinoši. Es nejutos nepareizi, ka negribu pataustīt galviņu. Man gribējās tikt līdz galam un tad apmīļot savu bērniņu.
Tā kā pie viena no spiedieniem man sākās neliela asiņošana, vecmāte pieņēma lēmumu, ka jāturpina uz „sauszemes”. Tā nu pārcēlāmies uz gultu, kur es vienu kontrakciju gan es nobijos un nespiedu, pat nezinu, no kā es biju nobijusies. Tomēr pēc tam es, karājoties pie vīra kakla, 3 spiedienos piedzemdēju skaistu meitiņu. Annu.
Pēc tam man viņu uzlika uz vēdera, meitiņa mazliet paraudāja un pēc tam ļoti ilgi vēroja apkārtni. Viņa bija tik skaista! 🙂 Maza un mitra, ka slīdēja man nost no punča. Vīrs pārgrieza nabassaiti, kaut gan pirms dzemdībām teica, ka viņam būtu bail to darīt. Es biju priecīga, ka viņš to izdarīja 🙂
Es jutos tik ļoti sievišķīgi un joprojām jūtos ļoti īpaši, ka laidu pasaulē mūsu meitiņu. Tagad, šķiet, nekas vairs nav par grūtu. Tas bija tik skaisti, ka es ļoti gribētu to piedzīvot vēlreiz. Dzemdības ir tik skaistas, ja tās izdodas piedzīvot dabiski ar visu nepieciešamo atbalstu.

Paldies manam mīlošajam vīram. Paldies brīnišķīgajai dūlai Līgai Giniborgai. Paldies tik ļoti sirdsgudrajai un profesionālajai vecmātei Ivetai Bērziņai!
Pāri visam paldies Dievam par Viņa lielo mīlestību!

Intervija ar Rudīti Brūveri

Ar Rudīti Brūveri pirmoreiz satikāmies šī gada marta nogalē Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā labdarības koncertā “Dziesmas dzīvībai”, kuŗā pulcējās cilvēki (lielākoties kopā ar ģimenēm) ar kopīgu aicinājumu –  veicināt “Ģimenes šūpuļa” – sociālā projekta, biedrības “Patvēruma mājas” (pamestām grūtniecēm un jaunām māmiņām) veidošanu, būvdarbu pabeigšanu.

Klātesošie acīmredzot Rudīti pazina vai visi, un norises saviesīgajā daļā gandrīz katrs gribēja ar šo ļoti enerģisko sievieti pārmīt kādu vārdu, tā kā man atlika vienīgi  formāli iepazīties un norunāt tikšanos kādā mierīgakā dienā. Pieņēmu, ka tas notiks, vēlākais, pēc nedēļas… taču atkalredzēšanās notika pēc vairākiem mēnešiem. Iemesls? Vecmāte Rudīte Brūvere savā profesijā ir ļoti pieprasīts cilvēks, un, protams, ka pat zinātkāram žurnālistam jāpiekāpjas laikā, kad notiek lielais brīnums – bērna dzimšana.Rudite

Rudīte Brūvere ar ģimeni uz dzīvi Latvijā  no Vācijas pārcēlās pag. gs. 90. gadu sākumā, ir astoņu nu jau pieaugušu bērnu un viena nepilngadīga audžubērna mamma, sociālā projekta “Ģimenes šūpulis” aizsācēja, profesionāla mājdzemdību vecmāte.

I.R.: Pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā mājdzemdības lielākoties uztveŗ kā ekstravaganci (vai nepārdomātu vai nenopietnu attieksmi pret dzemdībām). Jūsu – profesionāles  skatījumā: kas šobrīd izvēlas mājdzemdības?

R.B.: Tās izvēlas motīvēti cilvēki, kuŗi grib dabiskas, neietekmētas, mierīgas dzemdības, kuŗās gan mātei, gan bērnam tiek dots vajadzīgais laiks, nav iegrožojuma parastajos laika rāmjos, iejaucoties ar medicīniskām metodēm. Šie cilvēki zina, ka dzemdības ir dabisks process un pieder tikai viņiem, tas ir – ģimenes notikums ar profesionālas vecmātes atbalstu.

Ja min vārdu ģimene, tad domājams, ka tēva klātiene nav izņēmuma gadījums?

Nav gan, un pārsvarā tēvi sniedz lielu atbalstu… Vienu gan atceros, kuŗam uznāca vājuma brīdis, jo viņš bija pārguris pēc ļoti ilga brauciena. Tēvi drīkst arī atkāpties, taču pārsvarā ir tik aizņemti ar sievas atbalstīšanu un emocionālo bērniņa gaidīšanu, ka kopumā vērtējami kā ļoti labi jaunie tēvi. Mūsu sabiedrībā ārkārtīgi trūkst tēvu, kuŗi nes šo vārdu godam.

Vai mājdzemdību skaits pieaug? 

Jā, noteikti. Un, ja valdītu ekonomiskais taisnīgums, ja valsts atmaksātu par mājas dzemdībām to, kas tiek maksāts par stacionārajām, tad Latvijā strādājošās mājdzemdību vecmātes ar darba apjomu, iespējams, vairs netiktu galā. Veselības ministrija ar šo jautājumu strādā, taču likuma dzirnas maļ lēni. Gribu piebilst, ka finances nav šķērslis izvēlēties mājdzemdības, ar vecmātēm daudz ko var sarunāt, pamatotos gadījumos dodam atlaides, piedāvājam nomaksu. Galvenais jau ir motīvācija.

Kā šodien pie mums reāli notiek mājdzemdību vecmātes izvēle? 

Tā nav, ka piezvana un izsauc vecmāti uz mājdzemdībām. Šāda prakse ir Anglijā, un tā nav laba. Latvijā topošajām mātēm jāstājas uzskaitē un parallēli viņas to var darīt arī pie mājdzemdību vecmātes. Piemēram, mana brīnisķīgā kollēģe Dina Ceple savulaik nodibināja ģimenes veselības centru “Stārķa ligzda”, kas patiesībā varētu arī būt vecmāšu prakses vieta. Šeit mēs, visas mājdzemdību vecmātes, varam strādāt ar grūtniecēm speciāli atvēlētā kabinetā – pārmaiņus ņemam viņas uzskaitē, veicam viņu aprūpi, tiek slēgti līgumi …

Tātad jūsu maizes darbs ir ciešā sasaitē ar “Stārķa ligzdu”, taču kopš 2003. gada darbojas jūsu un Irēnas Bindemanes dibinātā biedrība “ Ģimenes šūpulis” ar patvēruma māju “Jaunpalejas” Beverīnas novadā. Kādi ir šis biedrības mērķi?

“Ģimenes šūpulis “ ir sabiedriskā labuma biedrība, kas iestājas par dzīvības saglabāšanu. Galvenie darbības mērķi ir patvēruma mājas pamestām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izglītības un atbalsta vieta jauniešiem, topošajiem vecākiem, primārās aprūpes darbiniekiem un vecmātēm, kā arī mājdzemdību prakses vieta, kas tagad jau atvērta visām ģimenēm, kuŗas vēlas bērniņa piedzimšanu piedzīvot klusā lauku vidē “Jaunpalejās”.

Mēs nevienam ar varu neko nevaram iedot, bet tas nenozīmē, ka nedrīkstam neko piedāvāt, ka mums nebūtu pienākums kaut ko piedāvāt. Mana vīzija ir tāda, ka mēs varam radīt laimīgu sabiedrību, kuŗā pamatvērtības ir stabilas attiecības, darbs un radoša domāšana, un tieši tam ir radīts “Ģimenes šūpulis”.

Cik cilvēku strādā “Ģimenes šūpulī”,  un ar kādiem desmit gadu laikā padarītiem darbiem varat šodien lepoties?

Cilvēku skaits ir mainīgs, bet tā saucamā darba grupā ir 10 cilvēki. Mēs neesam  ne perfekti, ne supercilvēki, bet cienām to mazumiņu, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem. Ja daudzi mazliet palīdz, tad kopīgiem spēkiem izdarām vairāk nekā viens atsevišķi. ”Jaunpalejas” pirms vairākiem gadiem “Ģimenes šūpulim” tika uzdāvinātas. Māja bija stipri bēdīgā stāvoklī, bet nu jau ir uzklāts jauns jumts, ielikti jauni logi, izbūvēts pirmais  stāvs, kas šodien tiek izmantots biedrības mērķiem – telpas izglītībai (dažādu semināru rīkošanai) un iekārtota ārpusstacionāra dzemdību vieta – mājdzemdību prakses vieta –  trīs telpas, ko var izvēlēties  jebkuŗa sieviete, kuŗai sava māja vai dzīvoklis neliekas pietiekami labs vai kuŗa  dod priekšroku lauku mieram bērna dzimšanai. “Jaunpalejas” atrodas arī tuvu stacionāram, ja dzemdībās rodas nepieciešamība pēc tā. Otrajā stāvā top sešas istabiņas bez atbalsta palikušām grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Mēs  meklējam līdzekļus, lai būtu budžets viņu uzturēšanai, saimniecības vajadzībām un mājasmātes algai. Mēs augam, attīstāmies, topam, bet ir vajadzīgi sabiedrotie un finances (no svaiga gaisa un mīlestības neviens neizdzīvos).

Cik ilgi sievietes  varēs uzturēties patvēruma mājā? 

Mēs paredzam līdz bērna pusgada vecumam. Ja mātes ir stipri nepilngadīgas, tad laiks varētu būt ilgāks, pēc tam meklēsim nākamo vietu – ģimeni, kas varētu būt  tāda kā audžuģimene… Vislabāk, ja tāda atrodama laukos, jo būtiski ir sievietēm iemācīt darbu un saprašanu, ka  tikai ar darbu var sevi uzturēt. Iespējams, jaunā ģimene palīdzētu arī pabeigt skolu.

Cik ilgi esat gatava uzņemties atbildību, rūpēties un raizēties par faktiski jums svešu cilvēku likteņiem? Jums pašai ir kopjama māja un mātes un sievas uzmanību, gādību un mīlestību gaidoša ģimene.

Cik Dievs dos spēku, tik arī strādāšu. Tas ir tā – kuŗus mēs savā dzīves ceļā sastopam, tie kļūst par mūsu atbildību. Es nevaru palīdzēt, piemēram, Indijā badā mirstošiem, bet varu zināmās robežās un kopā ar citiem ietekmēt likteņus šeit tuvumā. Dievs man ir uzticējies, no Viņa impulsiem, enerģijas un mīlētspējas nāk tā varēšana. Arī man ir noguruma brīži, bet Viņš palīdz no tiem iziet.

Atsauce:  http://www.brivalatvija.lv/

AR RUDĪTI BRŪVERI TIKĀS INESE RAUBIŠĶE

“Ģimenes šūpuļa” māja gatava uzņemt dzemdētājas

Biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājās “Jaunpalejas”, saskaņā ar 10. februāra Veselības inspekcijas atzinumu, var sākt pieņemt sievietes/ģimenes, kas vēlas sagaidīt savu mazulīti lauku mierā.
Vecmāte Rudīte par to raksta: “Es, Rudīte, no sirds pateicos visām kolēģēm, kuras palīdzēja ar apjomīgajiem rakstu darbiem un medicīnas aprīkojuma apzīmēšanu un sakārtošanu, lai šo mērķi – oficiālu atzinumu beidzot sasniegtu. Paldies arī Ģimenes veselības centram „Stārķa Ligzda”, kura līdzstrādniece joprojām esmu un palieku, sevišķi vecmātei un ārstei Dinai Ceplei un administrācijas vadītājai Vijai Saulītei par ievērojamo atbalstu ar šo iekārtošanas un papīru sakārtošanas pasākumu! Nākamais solis – dibināsim SIA „Ģimenes Šūpuļa Mājdzemdību Prakses centrs”. Bet jau tagad šeit var bērniņu sagaidīt visas sievietes/ģimenes, kuras Jaunpalejās sajūt sev piemērotu vietu, lai šeit dziļā lauku mierā un draudzīgas dabas vidū laistu pasaulē savu bērniņu. Ja tomēr rodas nepieciešamība, stacionārs Vidzemes slimnīcā (Valmierā) ar ļoti labi aprīkotu Dzemdību un arī Jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļu ir viegli sasniedzamā attālumā, jebkurā gada laikā. Turpināsim strādāt pie labas komunikācijas un savstarpējas izpratnes ar šī stacionāra darbiniekiem un arī apkārtnes mediķiem – mūsu aprūpes saņēmēju labā.”

Plašāka informācija par “Jaunpalejām” biedrības “Ģimenes Šūpulis” mājas lapā.

radibam_DSC_1237-449x300

Preses apskats

2013. gada augustā žurnālā “Šūpulītis” (Nr. 84) intervija ar ārsti un mājdzemdību vecmāti Dinu Cepli par dabiskām dzemdībām, sievietes gatavību šim notikumam.

Savukārt žurnālā “Privātā Dzīve” (24. septembra numurā) lasāms par Lienes Brikouskas bērniņa dzimšanu vannā radību mājā “Harmonija”, piedaloties dūlai Katrīnai Puriņai.

Veselības mēnesis Liepājā

Liepājas pilsētas Domes Vides un veselības daļa jau vairāk nekā 10 gadus maijā organizē pasākumus ar devīzi „Par veselīgu liepājnieku!”. Šajā laikā notiek arī Latvijas Mājdzemdību vecāku apvienības rīkoti pasākumi topošajiem un jaunajiem vecākiem:

(VISI PASĀKUMI IR BEZ MAKSAS)

5. maijs

10.30–11.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Auduma autiņbiksītes. Veidi, kopšana, trūkumi un priekšrocības”, lektori: mammas, kuras saviem bērniem lieto auduma autiņus A.Pečule, L.Vasara. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Vienreizējo autiņbiksīšu lietošana ir ērta, bet tai ir daudz trūkumu – cena, ietekme uz vidi un bērna veselību. Mūsdienās arvien populārāka kļūst auduma autiņu izmantošana. Runā, ka tas ir sarežģīti un prasa daudz laika. Vai tā ir? Mammas, kuras pašas izmanto auduma autiņus pastāstīs par dažādiem autiņu veidiem, to kopšanu, pozitīvo un negatīvo pieredzi. Vecākiem būs iespēja uz vietas apskatīt dažādus auduma autiņu veidus.

12.00–13.00 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Bērna vadīta ēšana. Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem”, lektore I.Sondore (Muki.lv).Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim.
13.30–14.30 nodarbība topošajiem vecākiem un vecākiem ar bērniem līdz 4 gadu vecumam „Extended Rear Facing jeb droša bērna pārvadāšana automašīnā”, lektore I.Sondore. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Latvijā pieņemts bērnu pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai pirmajā dzīves gadā. Skandināvijas valstīs šis laiks ir ilgāks – 4 gadi. Tas tiek pamatots ar ievērojami uzlabotu bērna drošību. Avārija vai strauja bremzēšana var izraisīt nopietnas bērna sprandas traumas vai pat nāvi, ja viņš ir ievietots sēdeklītī ar skatu braukšanas virzienā, tādēļ ASV jau ir mainījusi un arī Eiropas Savienība tuvākajā laikā mainīs rekomendācijas par to, cik ilgi bērns jāpārvadā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Lektore pastāstīs par pētījumu rezultātiem, ERF sēdeklīšu veidiem, atspēkos biežāk dzirdētos mītus par bērnu pārvadāšanu ar skatu pretēji braukšanas virzienam.

9. maijs

 

10.00-11.30 un 13.00-14.30 „Krīzes grūtniecības centra” jauniešu programmas organizēta nodarbība jauniešiem Liepājas 1. ģimnāzijā un Liepājas Internātskolā, lektors Ulvis Kravalis. Kontaktpersona A.Aizkalne. Tālrunis: 26105258.

11. maijs

18.00–19.30 topošajiem vecākiem un interesentiem tikšanās ar grāmatas „Радость ожидания и чудо рождения” autori, dūlu Lindu Rozenbahu, (pasākums norisināsies krievu valodā). Norises vieta: „Tējas istaba” Fr.Brīvzemnieka iela 28. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai pa e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas visbiežāk lasītāji saka – manas bailes no dzemdībām ir mazinājušās. Arī Lindai, gaidot savu pirmo bērniņu, nebija svešas bailes un bažas. Bet satikšanās ar vecmāti Dinu Cepli un tas, kā viņa par dzemdībām runāja, lika aizdomāties, ka neesam tik nevarīgi savu dzemdību norisē un ir daudz lietas, kas “strādā” mūsu labā. “Es to aizrautīgi tvēru, bet arī ar zināmu skepsi – izklausās labi, bet es pārbaudīšu uz savas ādas! Un – izrādījās, ka tiešām tas viss “strādā”!” saka Linda. Un viņa nevarēja klusēt – tāpēc aizsāka savu sirdsdarbu – grāmatas rakstīšanu.

Tikšanās ar grāmatas autori varēsiet jautāt sev aktuālos jautājumus par grūtniecību un dzemdībām. Uzzināt, vai tas, ko Linda aprakstījusi grāmatā apstiprinās arī dūlas darbā. Diskutēt par to, ko mēs pašas varam darīt savu dzemdību labā.

19.30–21.00 nodarbība „Auglības atpazīšanas metodes”, lektori Baiba Stikute, Kristīne un Gunārs Lociki. Norises vieta: „Tējas istaba”, Fr.Brīvzemnieka ielā 28. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai pa e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Auglība ir vērtīga dāvana, kas ļauj ģimenē ienākt bērniņam. Dabīgā ģimenes plānošana (DĢP) var gan palīdzēt atrast bērniņa ieņemšanai vislabvēlīgāko laiku, gan plānot bērnu skaitu ģimenē un laika intervālus starp katra bērna piedzimšanu saskaņā ar Dievu un savām iespējām, pēc iespējas labāk sagatavojot mīlestības telpu katra bērniņa ienākšanai pasaulē. Šim nolūkam ir Auglības Atpazīšanas Metode (AAM), ar kuras palīdzību var ne tikai noteikt auglīgos un neauglīgos periodus sievietes ciklā, bet arī konstatēt problēmas, ja tādas ir, kas varētu traucēt bērna ieņemšanu un pilnvērtīgu attīstību. Lekcijā tiks stāstīts:

–     Kas ir vīrišķība un sievišķība.

–     Kā dzīvot harmonijā ar savu ciklu.

–     Pamatfakti par auglību un bērna ieņemšanu.

–     AAM vēsture, AAM mūsdienu skolas.

–     AAM efektivitāte.

–     Biežāk uzdotie jautājumi.

–     Ko dzīvošana atbilstoši DĢP dod laulāto attiecībām.

–     Tehniskā palīdzība AAM izmantošanā – tiešsaistes cikla grafiki un cikla datori.

12. maijs

 

11.00–12.15 topošajiem vecākiem un interesentiem tikšanās ar grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” autori dūlu Lindu Rozenbahu. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka iela 28, 2.stāvs.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Tikšanās ar grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” autori, dūlu Lindu Rozenbahu.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas visbiežāk lasītāji saka – manas bailes no dzemdībām ir mazinājušās. Arī Lindai, gaidot savu pirmo bērniņu, nebija svešas bailes un bažas. Bet satikšanās ar vecmāti Dinu Cepli un tas, kā viņa par dzemdībām runāja, lika aizdomāties, ka neesam tik nevarīgi savu dzemdību norisē un ir daudz lietas, kas “strādā” mūsu labā. “Es to aizrautīgi tvēru, bet arī ar zināmu skepsi – izklausās labi, bet es pārbaudīšu uz savas ādas! Un – izrādījās, ka tiešām tas viss “strādā”!” saka Linda. Un viņa nevarēja klusēt – tāpēc aizsāka savu sirdsdarbu – grāmatas rakstīšanu.

Tikšanās ar grāmatas autori varēsiet jautāt sev aktuālos jautājumus par grūtniecību un dzemdībām. Uzzināt, vai tas, ko Linda aprakstījusi grāmatā apstiprinās arī dūlas darbā. Diskutēt par to, ko mēs pašas varam darīt savu dzemdību labā.

 

12.30–13.30 nodarbība „Dzemdības nelielā slimnīcā”, vada O.Niedola, Priekules slimnīcas vecmāte. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Agrāk Liepājas topošās mammas labprāt devās uz Priekules slimnīcu, lai laistu pasaulē savu bērniņu. Šobrīd valsts apmaksātas dzemdības Priekulē vairs nenotiek, tomēr ir pieejama maksas dzemdību palīdzība. Kāda ir maksa un kas tajā ietilpst, pastāstīs Priekules slimnīcas pārstāve.

13.45–15.45 nodarbība topošajiem vecākiem un interesentiem „Dūlas atbalsts grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā”. Lektores – sertificētas dūlas L.Rozenbaha un A.Zeidmane. Norises vieta:Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Jau vairākus gadus Latvijā ir iespējams saņemt dūlas palīdzību grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Ko dara dūla, kā viņas darbs atšķiras no mediķu darba, pastāstīs vairākas Latvijā pazīstamas dūlas.

16.00–17.30 nodarbība topošajiem vecākiem un interesentiem „Plānotas mājdzemdības Latvijā”, lektore – mājdzemdību vecmāte A.Zeidmane. Norises vieta: Fr.Brīvzemnieka ielā 28, 2.stāvs. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

2011. gadā 1% no dzemdībām Latvijā bija plānotas mājdzemdības. Kas ir plānotas mājdzemdības, kādi ir priekšnoteikumi to norisei, kā norisinās grūtnieces aprūpe, dzemdības un pēcdzemdību aprūpe, kādi ir biežākie mīti sabiedrībā, pastāstīs Ģimenes veselības centra „Stārķa ligzda” vecmāte Aiva Zeidmane.

19. maijs

 

10.00–11.15 nodarbība „Veselīgāka dzīve sev un bērniem – uzturs un sadzīve”, lektore A. Piķele. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Veselību var uzlabot dažādos veidos. Viens no tiem – pārskatīt savu pārtiku, ikdienā lietoto sadzīves ķīmiju, ķermeņa kopšanas līdzekļus. Kādi ir pirmie soļi veselīgākam un zaļākam dzīvesveidam, pastāstīs Antra Piķele.

11.30–14.30 nodarbība jaunajiem vecākiem „Bērna nēsāšana slingā”. Lektores – sertificētas bērnu nēsāšanas konsultantes A.Apsīte,  E.Žvagiņa-Jākobsone. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērnu nēsāšanas konsultantes parādīs kā pareizi nēsāt bērnu un pastāstīs par nēsāšanu no anatomiskā, fizioloģiskā un psiholoģiskā viedokļa, ergonomiskajām nēsāšanas palīgierīcēm (garo un īso lakatu, lakatu ar riņķiem, slingu-kabatu, mei-tai, ergonomisko ķengursomu u.c.), bērnu nēsāšanas palīgierīču atšķirībām, izvēli un pareizu lietošanu.

25. maijs

 

14.00–16.00 seminārs „Krīzes grūtniecības centru darbība”. Paredzēts interesentiem un speciālistiem, kuri ikdienā saskaras ar krīzes centra mērķauditoriju – cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība neplānotas grūtniecības, spontānā aborta vai bērna slimības gadījumos. Lektores: Rīgas Krīzes grūtniecības centra vadītāja J. Briede-Jureviča un Liepājas Krīzes grūtniecības centra vadītāja L.Sirmā. Norises vieta: Liepājas Lutera ev.lut. draudzes namā, Jelgavas ielā 58. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

26. maijs

10.00–11.15 nodarbība jaunajiem vecākiem “Bērna attīstība pirmajā gadā”. Lektore – fizioterapeite Līga Sprūde. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Bērna attīstība pirmajā gadā ir straujāka nekā jebkad vēlāk. Tas ir satraucošs laiks vecākiem, jo jāatrod atbildes uz tik daudziem jautājumiem – kas bērnam būtu jādara konkrētā vecumā, kā netraucēt bērna attīstībai. Par visiem šiem jautājumiem pastāstīs fizioterapeite Līga Sprūde.

11.30–14.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Zīdīšana: teorija un prakse”. Lektore – Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas valdes priekšsēdētāja S.Lase. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zālē. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e-pastu: lvasara@inbox.lv.

Lektore pastāstīs par zīdīšanas teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, sniegs klātienes konsultācijas atnākušajām māmiņām, kā arī pastāstīs interesentiem par iespēju Liepājā piedalīties brīvprātīgo zīdīšanas konsultantu mācībās, aprakstot zīdīšanas konsultanta darba ikdienu.

Par citiem  “Veselības mēneša 2012” pasākumiem lasiet programmā

Pasākumus atbalsta:

Liepājas pilsētas domes Vides un veselības daļa

kā arī:

Muki.lv (Iveta Sondore), Augliba.lv (Baiba Stikute), veikals “Alvīne” (Antra Piķele), Ģimenes veselības centrs “Stārķa ligzda” (Aiva Zeidmane), Priekules slimnīca (Olga Niedola), Latvijas Dūlu apvienība (Linda Rozenbaha), Slingu skola (Aija Apsīte un Evita Žvagiņa-Jākobsone), Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācija (Sandra Lase), Krīzes grūtniecības centrs (Laima Sirmā, Judīte Briede-Jureviča, Liene Šile, Aiga Aizkalne), fizioterapeite Līga Sprūde un Anda Pečule.

Informatīvais atbalsts:

Pirmais Latvijas Ģimenes portāls “Cālis.lv”, portāls “Mammām un tētiem”

Laimīgu jauno gadu! un interesantais internetā 2

Novēlam visiem mūsu lasītājiem daudz laimes, veselības un mīlestības jaunajā gadā! Turpināsim jūs priecēt ar rakstiem un informācijas apkopojumiem.

Kā sarunājušas, divas dzīvesgudras sievietes ir gandrīz vienlaicīgi uzrakstījušas par sievietes vajadzībām dzemdību laikā. Linda Vītuma rakstā  “Par koku ar zariem. Par koku ar saknēm” atgādina: “Vīrieti, ja Tu konkrētajā brīdī, telpā, gaisotnē un kompānijā nespētu nodot spermas analīzes vai mīlēties ar savu sievieti, negaidi, ka sieviete te spēs laist pasaulē Tavu bērnu”. Arī Dina Ceple vēršas pie tēviem un citiem dzemdību atbalstītājiem rakstā “Sievietes emocionālās vajadzības dzemdībās”, papildinot Lindas iesākto tēmu: “Drošā vieta dzemdēšanai mums katrai ir sava. Citai drošību dod iepējama sterlitāte un pieejamais aprīkojums. Citai – sava māja – ierasta un pazīstama. Taču tam dzīvniekam, kas mīt mūsos, drošību dod paslēpšanās no svešām acīm intīmos brīžos. Lai kur arī notiktu dzemdības, iespējami netraucēta vide atvēršanās laikā ir galvenais priekšnoteikums, lai sieviete vispār varētu atraisīt sevī dzemdēšanas spēju. Un dzemdību speciālista klātbūtnei jābūt vērīgai, bet netraucējošai.”

Vēl gribējās padalīties ar ierakstu “Muki” blogā “Par to, ko grūti pateikt”. Piedošanu lūgt nudien nav viegli. Vēl grūtāk ir to lūgt no sirds, nevis tad, kad pienākas. Kā mēs to mācām saviem bērniem? Ivetas padoms: “nespiediet bērnu lūgt piedošanu un solīt to, ko viņš nespēj pildīt. Jo viņš būs spiests šo solījumu pārkāpt un jūs viņam tikai iemācīsiet lauzt doto vārdu. ”

Gadījumā, ja arī jūsu mājās daļa labi domāto un nebūt ne lēto dāvanu jau pussalauztas iegūlušas mantu kastes stūrī, iespējams jums patiks šī tēva atziņas (angļu valodā) rakstā “Piecas visu laiku labākās mantas”. Tas gan nepalīdz brīdī, kad pie veikala plaukta izmisis bērns brēc pēc baisi dārga plastmasas gabala).

Vēlreiz laimīgu jauno gadu vēlot,

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība

Interesantais internetā

Vēlējāmies padalīties ar šādu pagājušās nedēļas laikā interneta plašumos atrasto informāciju:

Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā. Dinas Ceples raksts par to kāpēc reizēm dzemdībās viss notiek ne tā kā plānots. Par to, ka neizbēgami gribas kādu vainot un jābūt lielai drosmei, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.  Par to, ka pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, veiksmīgu dzemdību atslēga ir tieši sievietes rokās. Raksts, kurš var likties skarbs, bet kuru ir ļoti vēlams izlasīt. Īpaši tiem, kuriem dzemdību pieredze vēl tikai priekšā.

Pirtīžas. “Stārķa ligzdas” mājas lapā parādījies brīnišķīgs Dinas Ceples un Aivas Zeidmanes pirtīžu apraksts. Liek sailgoties pēc siltuma – gan pirts siltuma, gan vecmātes roku un sirds siltuma. Apraksts par pirtīžām parastā vannas istabā arī top un drīzumā būs mūsu mājas lapā.

Blood simple. Kā nelielas izmaiņas bērnu ķeršanas praksē varētu izskaust zīdaiņu anēmiju. Raksts (angļu valodā) žurnālā “The Economist” par Zviedijā veiktu pētījumu, kurā pierādīts, ka ļaujot nabas saitei pulsēt vismaz 3 minūtes, ir iespējams ievērojami samazināt zīdaiņu anēmijas gadījumu skaitu. Ne par velti mājdzemdību vecmātes bez vajadzības nabas saiti neaiztiek. Viņas zina, ka ne jau aiz gara laika daba paredzējusi tai nodot bērnam asinis vēl pēc piedzimšanas. Prieks, ka zviedru ginekologs to ir pierādījis zinātniski.

Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study.

Apvienotajā Karalistē veikts apjomīgs pētījums par dzemdību perinatālajiem (bērna) un mātes iznākumiem, vērtējot veselas sievietes ar zema riska grūtniecību pēc plānotās dzemdību vietas. Mediji, izlasot vienu un to pašu pētījumu, nonākuši pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, atkarībā no savas iekšējās pārliecības. Labākie piemēri šādi Pētījums Anglijā: Zema riska dzemdībām nav nepieciešama slimnīca un Pētījumā atklāts, ka mājdzemdības nav drošas. Atkārtošu vēlreiz – pētījums un atskaite par to ir viena un tā pati, tikai žurnālisti dažādi. Objektīvākais raksts, ko redzēju ir šāds Study finds home birth is safe.

Īsumā – skatoties visas mammas un visas dzemdību vietas, bērnus ir vienlīdz droši dzemdēt gan mājās, gan slimnīcā, gan vecmāšu valdītos dzemdību centros (gan tādos, kas vienā ēku kompleksā ar slimnīcu, gan tādos, kas atsevišķi). Mammām, kas ir jau iepriekš dzemdējušas, rezultāti bērniem ir nedaudz labāki mājās un dzemdību centros nekā slimnīcā (tas netiek uzsvērts, jo statistiski atšķirība nav tik liela). Mammām, kas dzemdē pirmo reizi, mājās ir sliktāki rezultāti, nekā slimnīcās un dzemdību centros. Tāpēc daļa virsrakstu min trīskāršo riska palielināšanos. Vēl jāatzīmē, ka tika mērīta ne tikai mirstība bērnam, bet plaša spektra traumatisms, t.sk. krampji, encefalopātija, kaulu lūzumi, sepse utt. Mājdzemdībās pirmdzemdētājām šo gadījumu skaits bija 9,3 no 1000. Slimnīcās 5.3. Ja skatās tikai bērnu mirstību (no dzemdību sākšanās brīža pēc 37 grūtn. ned. līdz 1 nedēļai), tad mājās 1,3 no 1000 (jeb 6 bērniņi no 4568 dzemdībām), slimnīcā 0,5 no 1000 (jeb 5 no 10626).

Interesanti likās tas, ka vislabākie rezultāti gan pirmdzemdētājām, gan vairāku bērnu mammām bija nevis slimnīcās, bet vecmāšu vadītos dzemdību centros, kas atrodas pie slimnīcas – t.i. vai nu tajā pašā ēkā vai ēku kompleksā. Tur pirmdzemdētājām bērnu mirstība bija 0,3 no 1000 (3 gadījumi no 8349), bet jau dzemdējušām sievietēm – 0,1 no 1000 (1 gadījums no 8322).

Tāpat kā citur veiktajos salīdzinošajos mājdzemdību pētījumos, mājās un vecmāšu vadītos centros “normālas” dzemdības piedzīvoja vairāk sieviešu (mājās 88%, slimnīcā – 58%). Slimnīcās bija ievērojami vairāk ķeizari (11,1% pret 2,8% mājās), epidurālās anestēzijas, stimulēšanas, epiziotomijas, 3 un4 pakāpes plīsumi.

Pētījumā tika minēts arī tas, cik  % sieviešu no mājdzemdībām tiek pārvestas uz slimnīcu – pirmdzemdētājas 45% gadījumu, atkārtoti dzemdējošās ~ 11%.

Dangers of “Crying It Out”. Damaging children and their relationships for the longterm. Psiholoģijas profesores raksts angļu valodā par to, kāpēc bērnus jāmierina, kad tie raud un kāds kaitējums tiek nodarīts viņu fiziskajai, psiholoģiskajai un emocionālajai attīstībai, ja pieturamies iepriekšējās paaudzes bērnu audzināšanas metodei – “lai paraud, ar laiku pārstās raudāt”. Tēma par drošo piesaisti, ko latviski nodarbībā par bērnu emocionālo audzināšanu brīnišķīgi izstāsta Diāna Zande.

Zīdīšana Mongolijā. (angļu val.) Kanādiešu mammas pieredze kādu laiku dzīvojot Mongolijā, kur valda uzskats, ka vislabākie cīkstoņi tiek zīdīti vismaz 6 gadus. Kur mammas piens tiek uzskatīts par labāko ēdienu, ko mamma var dot bērnam, un netiek uzstādīti konkrēti termiņi, kad bērnam jāsāk “atmest”  mammas piens. Vislabākais teikums no raksta: “Es sapratu, ka ir miljoniem veidu kā rīkoties [audzinot bērnu] un es varu izvēlēties jebkuru no tiem”.

P.S. Ja atrodat kādu rakstu, kuru izlasot liekas – to vajadzētu izlasīt arī citiem – pielieciet komentāros, vai atsūtiet mums saiti e-pastā: majdzemdibas@gmail.com

Vai lielumam ir nozīme?

Pirms mēneša, 27. oktobra „Bez Tabu” sižetā par traģēdiju Madonas slimnīcā (nedzīvi piedzima bērniņš), Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga teica: „Es esmu par to, ka mums ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātiem, mums jābūt profesionāli varošiem, līdz ar to runāt par to, ka mēs varētu kakti…, krūmos jau nē, pirtiņā, vai ļoti mazā dzemdību palīdzības iestādītē dzemdēt, nav īsti atbildīgi Eiropas Savienības, teiksim, robežās.”

Tēma ļoti nopietna – vai dzemdētājas un jaundzimušie Latvijā saņem pietiekami kvalitatīvu aprūpi. Viegli pasmaidījusi par to, kā diez jutās nelielo slimnīcu darbinieki, kuru darba vietas tika salīdzinātas ar krūmiem, izlēmu papētīt, kāda ir situācija citās attīstītās valstīs un Eiropas Savienības robežās – vai kvantitāte ir vienlīdzīga kvalitātei.

Ieskatoties pētījumos, rezultāti ir dažādi. Vācijā[1] un Norvēģijā[2] izsecinājuši, ka mazās slimnīcās (mazāk par 500 dzemdību gadā) mirstība zema riska dzemdībās ir lielāka. Tajā pašā laikā Norvēģijā secināts arī, ka optimālais stacionāra lielums ir 2000-3000 dzemdības gadā, ja vairāk – mirstība atkal paaugstinās. Savukārt, Austrālijā[3] līdzīgā pētījumā rezultāti ir pretēji – neonatālā mirstība zema riska dzemdībās ir zemāka, ja tās notiek iestādēs ar mazāk nekā 2000 dzemdībām gadā (arī tad, ja tur notiek tikai 100 dzemdības gadā). Līdzīgi ir Jaunzēlandē [4].

Labs informācijas avots ir Eiropas Perinatālās veselības pārskats[5] (pārskats ar 2004. gada datiem, jo jaunāks nebija atrodams). Latvijā nelielās nodaļās notika 32,3% dzemdību, kas bija otrs lielākais īpatsvars ES. Salīdzinot augļa mirstību un neonatālo mirstību ar to, kāds procents no dzemdībām notiek mazajās dzemdību nodaļās (ar mazāk nekā 500 dzemdībām gadā) un piemērojot korelācijas aprēķinu ES valstu datiem, Excel deva atbildi, ka saistība starp to, cik % dzemdību notiek nelielos stacionāros un augļa mirstību ir 0,16, bet neonatālo – 0,13 (jo skaitlis tuvāks 1, jo saistība ir ciešāka, ja zem 0,4, saistības praktiski nav). Pat neņemot krasākos piemērus, varam salīdzināt Austriju un Skotiju. Austrijā 14,5% dzemdību notiek mazās nodaļās, mazāk nekā 20% – lielās, bet perinatālā mirstība (no 22 grūtniecības nedēļām līdz mēnesim pēc dzemdībām) ir 8,9 no 1000, savukārt Skotijā mazās nodaļās notiek piecas reizes mazāk dzemdību un vairāk nekā 55% notiek lielās, bet perinatālā mirstība 1,6 reizes lielāka nekā Austrijā. Tātad ES robežās nav tik vienkārši, ka dzemdēšana lielās slimnīcās ir risinājums augstai mirstībai.

Pozitīvi ir tas, ka daudzās valstīs mazo dzemdību nodaļu slēgšana tikusi veikta agrāk, tādēļ ir iespējams redzēt, kādas tai ir sekas. Kanādā sievietes, kuras dzīvo 1-2 stundu braucienā no dzemdību nodaļas, 6 reizes biežāk neplānoti dzemdēja ārpus stacionāra, savukārt tās, kas dzīvo 3-4 stundu attālumā, tika biežāk pakļautas dzemdību ierosināšanai, ja salīdzina ar sievietēm, kas dzīvo tuvu slimnīcām[6]. Eiropā ne visās valstīs izmaiņas ir izteiktas, jo Francijā, pat slēdzot mazās nodaļas, tikai 1,8% sieviešu līdz dzemdību nodaļai veicamais attālums ir lielāks nekā 30 km (iepriekš 1,4%) [7]. Skotijā tika secināts, ka pēc nelielo nodaļu slēgšanas dzemdību palīdzības sniegšana kļuvusi nevienlīdzīga. Ir vietas, kur ir iespēja izvēlēties starp vairākām tuvām nodaļām, un ir teritorijas, kur līdz tuvākajai dzemdību nodaļai jābrauc 160km, kas varētu pasliktināt dzemdību iznākumus [8]. Kanādā un Nīderlandē ticis secināts, ka palielinoties attālumam līdz dzemdību nodaļai, palielinās perinatālā mirstība un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pavadītais laiks [9] [10]. Tātad – dzemdību nodaļu slēgšanas gadījumā jāapsver arī negatīvā ietekme.

Ko par stacionāru optimālo lielumu domā Latvijā? Šobrīd valsts apmaksā dzemdības, kas notiek stacionāros, kuros iepriekšējā gadā notikušas vismaz 200 dzemdības. Dr. Kreicberga intervijā „Latvijas Avīzei” minēja, ka, viņasprāt, minimālajam dzemdību skaitam gadā būtu jābūt 1000 [11]. Lai gan tas ir tikai viena cilvēka viedoklis bez īpaša pamatojuma, varam mēģināt iztēloties šādu scenāriju. Latvijā tad paliktu 13 dzemdību iestādes – divas Rīgā, viena Jūrmalā, un pa divām katrā reģionā. Iedomājieties kāda cīņa izceltos par to, kurās izredzētajās pilsētās tiktu saglabātas dzemdību nodaļas? Krietni lielam skaitam sieviešu nāktos uz tuvāko stacionāru braukt vairāk nekā 100 km. Tas būtu saistīts ar transporta izmaksām valstij, jo, ja uz netālu dzemdību nodaļu sievietes nereti dodas ar taksometru vai savu transportu, tik tālā ceļā viņas visticamāk dotos ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu. Otrs aspekts – ko gan dotu tas, ka atlikušais stacionārs ir izcili aprīkots un tur gadā notiek liels skaits dzemdību, ja sievietei ir liela iespēja līdz šim stacionāram nepaspēt? Jau šobrīd ir izveidojusies situācija, ka sievieti no Talsiem vai Aizputes 40. grūtniecības nedēļā ar viltus trauksmi ierodoties tuvākajā dzemdību nodaļā, var sagaidīt ar vārdiem – „Nu, ko jūs brauksiet atpakaļ? Ir taču laiks, kaut kāda dzemdību darbība ir redzama, varam taču dzemdības ierosināt, citādi varbūt nākošreiz nepaspēsiet atbraukt….”

Sava loma dzemdību iznākumos noteikti ir arī dzemdētāju sociālajam riskam un kopējam veselības stāvoklim, kas mēdz atšķirties pilsētās un laukos. Rīgas Dzemdību nams šobrīd rūpējas par savu labo statistiku, bet būtu jāizsver kāda tā būtu tad, ja uz turieni ar ātro neatliekamo palīdzību vestu sievietes no tālākajiem lauku rajoniem. Citu valstu pieredze rāda, ka tik laba vairs nebūtu. Turklāt jājautā – vai mazajās nodaļās situācija ir tik slikta? Dati par perinatālo mirstību stacionāros tiek apkopoti Valsts Ekonomikas centrā, tomēr to izpaust neļauj likums. Iespējams,  ļoti mazajās nodaļās rezultāti ir bijuši slikti, jo 2009. gadā tika slēgta virkne mazo nodaļu un 2010. gadā perinatālā mirstība ir samazinājusies. Tomēr, lai to varētu apgalvot, nepieciešams padziļināts pētījums, kurā būtu jāsalīdzina laikā dzimušu veselu bērnu (jo smagi slimiem vai priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem pēc Latvijas dzemdību palīdzības struktūras nelielās nodaļās nebūtu jādzimst) dzemdību iznākumi katrā no Latvijas dzemdību nodaļām, turklāt vismaz 2 gadu griezumā, jo neliela dzemdību skaita gadījumā arī viena neveiksme var radīt maldīgi sliktu statistiku. Šogad martā Latvijā tika sākts gadu ilgs projekts “Izglābsim 100 bērnus!”, lai pētītu galvenos zīdaiņu mirstības iemeslus Latvijā. Iespējams pēc tā noslēguma uzzināsim, kāda ir situācija dzemdību palīdzības sniegšanā Latvijā.

Kāds būs risinājums, ja pētījums parādīs, ka situācija vissliktākā ir nodaļās ar dzemdību skaitu zem 500? Pirmā doma, kas iespējams ienāktu prātā daļai nozares vadošo speciālistu, ir šīs nodaļas slēgt. Bet, kā jau iepriekš minēts, tad jāizsver arī daudzas negatīvās puses – transporta izdevumi, paaugstināts neplānoto ārpusstacionāra dzemdību skaits, paaugstināts ierosināto dzemdību skaits, paaugstināts atkārtoto plānveida ķeizargriezienu skaits (kurš piekritīs uz vaginālām dzemdībām pēc ķeizargrieziena, ja stacionārs tālu?), samazināsies iespēja, ka grūtniecībā un dzemdībās būs iespējama nepārtraukta viena un tā paša mediķa aprūpe – jo uzskaitē sieviete, visbiežāk, būs tuvu dzīvesvietai. Turklāt slēgšana nav problēmas risinājums. Kā teicis slavenais stratēģiskās plānošanas speciālists Gerijs Hamels: „Nogriežot resnam cilvēkam vienu kāju, viņš tievāks nekļūs”. Sistēmiskas problēmas nav iespējams risināt, nenoskaidrojot cēloni.

Kāds ir cēlonis mediķu kļūdām? Atgriežoties pie dr. Kreicbergas citāta – tehnoloģiskais nodrošinājums un profesionālā varēšana. Jāpiekrīt, ka jebkurai slimnīcai, kurā tiek pieņemtas dzemdības ir jābūt tehnoloģiski nodrošinātai un tajā ir jāstrādā zinošiem un izglītotiem dzemdību speciālistiem (vecmātēm un ginekologiem), neonatologiem un anesteziologiem. Iespējai veikt neatliekamu ķeizargrieziena operāciju jābūt visu diennakti. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi kādēļ sievietēm vispār doties uz slimnīcu – tad nav būtiskas starpības starp plānotām dzemdībām mājās un slimnīcā.

Otrs aspekts ir mediķu prasmes un zināšanas. Dr. Kreicberga pauda uzskatu, ka neliels dzemdību skaits un izglītoti speciālisti ir nesavienojamas lietas. Daļa patiesības šajā viedoklī varētu būt. Ja mediķis strādā nesen un gada laikā redz 50 dzemdības, ir iespēja, ka, retas komplikācijas gadījumā, viņam nebūs pieredzes, lai veiksmīgi to atrisinātu. Tomēr ar laiku pieredze uzkrājas, turklāt nelielam dzemdību skaitam ir arī savi ieguvumi. Tas dod iespēju katras dzemdības novērot pilnvērtīgāk un ļauj konkrētajai dzemdētājai un bērnam veltīt nedalītu uzmanību, laicīgāk pamanīt pirmos signālus, kas liecinātu par pataloģiju. Jāatzīmē, ka galvenais jautājums ir nevis cik dzemdības dienā pieņem katrs mediķis, bet gan cik zinošs un varošs šis mediķis ir. Un, ja atbilde ir – ne pietiekami, tad nākošais jautājums ir – kā nodrošināt, lai būtu.

Kad es tikko sāku darba gaitas kā ražošanas plānotāja, mans mentors deva uzdevumu panākt, lai nākošajā nedēļā būtu gatavs jauns pasūtījums. Ieskatoties plānā, es atbildēju, ka tas nav iespējams. Viņa atbilde bija – nesaki man, ir vai nav iespējams. Atbildi uz jautājumu – to ir iespējams izdarīt. Jo to, ko nevar izdarīt pašreizējā lietu kārtībā, ir iespējams izdarīt, ja tiek veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Šo pašu jautājumu es vēlos uzdot visiem tiem, kas domā un strādā, lai dzemdību palīdzība Latvijā būtu kvalitatīvāka.

  • Kā panākt, lai dzemdību nodaļas ir tehnoloģiski nodrošinātas? Vai ir nepieciešams papildu finansējums? Vai to var iegūt pārdalot līdzekļus? Vai ir nepieciešams vienreizējs ieguldījums vai ilgtermiņa atbalsts? Varbūt tomēr pietiekami tuvu darbojas divas nodaļas, lai apvienotu spēkus un no divām viduvējām izveidotu vienu labu? Varbūt ir iespējami vēl citi sadarbības veidi?
  • Kā panākt, lai mediķi ir zinoši un varoši? Vai esošā izglītības programma rada pietiekami izglītotus speciālistus? Kādas ir tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas iespējas? Vai ir pieejama jaunākā nozares zinātniskā literatūra un vai mediķi viņu lasa? Kādas mācības ir nepieciešamas? Vai šo iespēju radīšanā vajag aktīvāk darboties asociācijām? Vai nepieciešama aktīva sadarbība starp asociācijām? Vai ir iespējama pieredzes apmaiņa, rotēšana un prakse augstāka līmeņa vai piepildītākā stacionārā? Vai tiek veikta neveiksmīgo iznākumu (un gandrīz neveiksmīgo iznākumu) analīze un vai ar tās rezultātiem tiek iepazīstināti mediķi? (Turklāt ne tikai iesaistītie, bet visi, jo labāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savējām. Laba pieredze ar šo ir Apvienotajā Karalistē) Vai speciālisti, kas iegūst jaunāko informāciju, dalās ar to savā darba vietā, turklāt ar citu profesiju pārstāvjiem (t.i. ne tikai ginekologs ar ginekologu, bet arī ar vecmātēm, pediatriem)?

Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem būtu jāatbild, pirms tiek pieņemti lēmumi par jebkuras iestādes slēgšanu. Iespējams, ka Latvijā pēc iedzīvotāju skaita pietiktu ar vienu slimnīcu, bet pēc teritorijas un ceļu stāvokļa, par objektīvu atlases kritēriju kļūst arī ģeogrāfiskā izkliede – t.i. kāds ir attālums līdz tuvākajai dzemdību iestādei.


[1] Assessing the impact of delivery unit size on neonatal survival: estimation of potentially avoidable deaths in Hessen, Germany, 1990-2000. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12660897

[2] Relation between size of delivery unit and neonatal death in low risk deliveries: population based study. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1720939/pdf/v080p0F221.pdf

[3] Does size matter? A population-based study of birth in lower volume maternity hospitals for low risk women. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/16398776

[4] Is obstetrics safe in small hospitals?: Evidence from New Zealand’s Regionalised Perinatal System. http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0140673685927473

[5] European Perinatal Health Report (data from 2004). http://www.europeristat.com/bm.doc/european-perinatal-health-report.pdf

[6] Distance matters: a population based study examining access to maternity services for rural women. http://www.biomedcentral.com/content/pdf/1472-6963-11-147.pdf

[7] Impact of maternity unit closures on access to obstetrical care: The French experience between 1998 and 2003 http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0277953608003985

[9] Birth Outcomes Among Older Mothers in Rural Versus Urban Areas: A Residence-Based Approach http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B1C310570-7412-4F41-9659-F4F0A151562A%7D/Distancej.1748-0361.2010.00332.x.pdf

[10] Travel time from home to hospital and adverse perinatal outcomes in women at term in the Netherlands http://www2.cfpc.ca/local/user/files/%7B4B87D261-62D8-4E0B-9385-46B5EA3671E3%7D/Ravelli%20BJOGj.1471-0528.2010.02816.x.pdf