Sēžu zem ābeles dārzā ar mazo Edvīnu rokās, skatos uz baltajiem āboliņiem pilno pļavu, un mēģinu atsaukt atmiņā, ko mēs darījām pirms nedēļas. Tā kā noliktais dzemdību datums bija jau garām, zinu, biju nedaudz izbesījusies. Toms vēl tikko kā atzinās, ka bija nobažījies par manu slikto omu. Un āboliņi pļavā, škiet, vēl nemaz nebija…

Jāsaka, ka līdz pat noteiktajam dzemdību datumam, es dzīvoju diez gan lielā aizņemtībā, un ne mirkli nebiju sevi pieķērusi mierīgi sēžot un domājot par gaidāmajām dzemdībām. Un tas man pietrūka. Pietrūka tas miers, kuru pēdējos mēnešus baudīju gaidot Evertu. Toreiz gan likās arī garlaicīgi, visu augustu es domāju – varētu taču bērniņš piedzimt nedaudz ātrāk, lai interesantāk (Evertam bija jādzimst augusta pašās beigās). Šoreiz, gaidot mazo Edvīnu, es jutos pat nedaudz vainīga par to, ka attieksme pret viņu jau no sākta gala ir nedaudz citādāka, kā pret pirmdzimto. Grūtniecība paskrēja daudz straujāk, mazāk sagatavojoties, mazāk piedomājot par to. Taču noteikti ne mazāk priecājoties par to. Daudzas lietas šķita mazāk svarīgas kā pirmoreiz. Un dienas paskrēja daudz ātrāk, kā pirmoreiz…

21. jūnijs

It kā aptuveni noteiktais dzemdību datums jeb 40. nedēļas vidus. Radio 101 dzimšanas diena – laiks, kad iepazināmies mēs ar Tomu.  Un tikai šodien, tagad, pieķeru sevi pie domas, ka mierīgi gaidu. Beidzot, noteiktajā dzemdību datumā, ir tā sajūta, ka bērniņš var dzimt! Tā sajūta, kas ar Evertu bija visu pēdējo mēnesi. Pie sevis nopriecājos, jo šķita, ka šī sajūta tā arī nepienāks, un jutīšos vainīga arī par to. Tai pat laikā šī bija diena, kad mani sāka kaitināt apkārtējo gaidas. Tikko esmu sākusi domāt par dzemdību plānu, kad kāds jau iztraucē ar bažām par to, vai bēbis jau neesot “pārnēsāts”. Nemaz nerunājot par ziņkārību saistībā ar mazuļa vārdiņu. Drīz, pavisam drīz, taču to uzzinās! Bēbim šodien saku, ka gaidīsim viņu tad, kad viņš izdomās dzimt – visi datumi būs labi, mēs viņam uzticamies, un ar pārstaigāšanu neviens mani neiebiedēs.

22. jūnijs

Sāku pieņemt domu, ka līgosim mājās, tāpēc nolemju doties uz tirgu pēc svētku labumiem. Toms ar Evertu tikmēr dodas velo izbraucienā pa Mežaparku un, protams, kā tēvam un dēlam pienākas – iestiprinās Mangaļu “Šašlikos”. Man prieks, ka visi šodien esam labā omā. Šķiet, uz ielas gan visi pamatīgi brīnās, ka es – grūtniece ar lielu vēderu, staigāju apkārt pamatīgi apkrāvusies ar tirgus labumiem. Nu lai jau! Izrunājam aptuvenos rītdienas plānus – būsim tepat mājās, un ciemos atbrauks Everta krustmāte.

23. jūnijs

Dienu sākam ar zāles pļaušanu un garu pastaigu pa Mežaparka tālākajiem nostūriem. Ārā ir karsti, un ir forši. Runā, ka karstākie Jāņi kopš Latvijā tiek fiksēta gaisa temperatūra! Tiešām neticami sauss un saulains. Mēs gan īsti nelīgojam, jo līdz pat šodienai nevarējām zināt, vai vispār būsim mājās, bet te nu mēs esam! Manas emocijas gan ir pilnīgi neizprotamas. Te labi, te asaras birst kā pupas bez jebkāda iemesla. Skatos uz sevi spogulī un nepazīstu. Šķiet, pa pēdējām 3 dienām vēders ir palielinājies x 3, un arī seja tāda sveša. Nepatīk uz sevi skatīties, un gribas nolīst kaut kur alā. Līgo, līgo.

24. jūnijs

Šis nu gan nav datums, kurā gribētos dzemdēt. Kurš gan atcerēsies viņa dzimšanas dienu pēc padsmit gadiem Jāņu tusiņos? Mana oma turpina lēkāt augšup – lejup, bet sāku jau ar to samierināties. Šodien vismaz ir kur novirzīt domas – UK izstāšanās no ES. Siltā saule un karstums nevis traucē, bet iepriecina – atkal var pasauļoties!

25. jūnijs

Šī diena pirms nedēļas. Šķiet, ka vēders visu dienu tāds ciets, bet, ja godīgi, nav laika par to domāt. No rīta dodamies uz centru pēc kafijas. Everts tik ļoti vēlas ar tēti doties uz kebabnīcu, ka to arī darām. Sarunājam ar Everta krustmāti, kura visus Jāņus pavadīja pie mums, ka viņa dosies satikt ārzemju draugus, un vakarā atkal atbauks pie mums. Mēs tikmēr mājās paguļam diendusu, pēc kuras seko vakara gājiens uz ezeru. Ap 7 – 8 vakarā, kamēr esam pie ezera, šķiet, ka ik pa laikam ir kāda viltus kontrakcija. Vismaz es domāju, ka viltus, jo īsti nesāp, un nav laika sāpes piefiksēt  – gribas vēl paspēlēties ar Evertu, sakopt māju, un pagatavot vakariņas. Gatavojot vakariņas, šķiet, ka nu jau gan kaut kas tiešām varbūt arī notiek. Bet nekas nepanesams – gatavoju vien tālāk un domāju, ka pēc vakariņām vajadzētu tomēr piefiksēt arī kontrakciju biežumu. Saprotu, ka atkārtojas ik pēc 8 – 10 minūtēm. Nekur gan nesteidzos, un vīram arī nesaku. Jo ja nu pārstāj… jāgaida taču, kad tiešām sāks sāpēt. Drošības labad gan pārskatu dzemdību somu saturu un draudzenēm whatsapp aizrakstu, ka neesmu droša, bet varbūt kaut kas beidzot sācies – lai piedomā par mani.

Ap plkst. 23 lēnām sākam likt Evertu gulēt un piefiksēju, ka sāpes ir intensīvākas, bet joprojām ir tīri ciešami, tāpēc neticās, ka vajadzētu kaut kur steigties. Beidzot pasaku arī Tomam, un sazinos ar draudzeni – potenciālo šoferi. Vēl gan saku, ka uzzvanīšu vecmātei, lai saprastu, vai ir jābrauc.

26. jūnijs

Vēl pusnaktī (vasaras režīms:), cītīgi izelpojot sāpes, izlasu Evertam “mašīnu žurnālu” un pastāstu, ka ar viņu paliks Liene, bet mēs ar tēti brauksim pakaļ brālim. Viņš saprotoši atbild, ka paliks, un neraudāšot. Šis brīdis ir ļoti emocionāls…. Vēl pēdējo vakaru viņš ir mans mazākais dēliņš. Raudiens nāk.

Tikai ap pusvieniem uzzvanu vecmātei un saku, ka laikam aizkavējies Jāņu bērns ir izdomājis dzimt. Sāpes ik pa 5 – 7 minūtēm. Aija (Mikova) saka, lai tik braucam.

Bez piecām vienos esam mašīnā, un jau pusdivos esam klāt “Harmonijā”. Naktī brauciens no Mežaparka ir ātrs. Pa ceļam vien pāris intensīvas sāpes, un esam jau klāt. Esmu gatava, ka man pateiks, ka līdz Edvīna piedzimšanai priekšā vēl ilgs laiks, bet, izrādās, ir jau 6 cm atvērums. Es vēl smaidu! Vēl divas stundas, un atvērums jau pilns! Kontrakcijas pārcietu mierīgi, ļoti palīdzēja grūtnieču vingrošanā apgūtā elpošana. Tas viss likās daudz, daudz reizes ātrak un vieglāk, kā pirmajās dzemdībās. Bet nu jā.. Tās ilga 24 stundas… Biju gatava kam daudz trakākam.

Protams, ar pilnu atvērumu jau dzemdības nebeidzas. Tad, manuprāt, sākas grūtākais. Bet “Harmonijā” viss ir tik mierīgi, ka nešaubos, agrāk vai vēlāk, vieglāk vai grūtāk, bet es tikšu galā. Ar mani ir tikai Toms un vecmāte. Vieni paši visā mājā! Ārā ir ārkārtīgi karsti, bet doma par silto vannu tāpat iepriecina. Vēl pusstundu nogaidām, vai nepārplīsīs augļūdeņi, bet, tāpat kā pirmajās dzemdībās, tas notiek tikai pašās, pašās beigās.

Vannā es iekāpu plkst 4 no rīta. Ārā jau bija gaišs un joprojām ļoti, ļoti karsts. Edvīns piedzima 4:44. Pirmās divdesmit minūtes bija ciešamas, bet pārējās 24… tas bija tas dzemdību posms, kad šķita – nē, viss, es nevaru… tas ir TIK SĀPĪGI! Mēģinu cītīgi klausīt vecmātei, jo zinu, ka tā viss paies labāk, bet tās pēdējās minūtes saņemties ir tik, tik grūti… Bet kad jūti, ka galviņa jau nāk ārā, tad ko nu vairs.. Šīs 44 minūtes fonā skan Toma sagatavota pleiliste, paralēli – teju sadzīviskas sarunas ar vecmāti, un mazais ir klāt. Ar īsu nabassaitīti – kā Evertam. To pārgriež Toms. Pirmajā mirklī Edvīns šķiet piedzimis mazāks par Evertu, bet pirmā svēršanās pierāda pretējo – bez 100 gramiem 4 kg un 55 cm. Bet tāpat – tik maziņš – Edvīns Grēviņš… piedzimis vienā no vasaras karstākajiem rītiem..:)

PĒC

Pirmā diena mums paiet gultā. Vecmāte pienes pašas ceptas pankūkas, un vakarā pacienā ar zupu – tas viss liek justies kā mājās, kā atvaļinājumā. Atsāpes gan ir drausmīgas, bet nu jau aizmirsušās arī tās. Esam tik laimīgi, bet nevaram sagaidīt, kad lielais brālis iepazīsies ar mazo, tāpēc mājās dodamies jau nākamajā dienā. Par mazo brāļu iepazīšanos – tas jau būs cits stāsts…:)

Kopumā man šķiet, ka šajās dzemdībās man izdevās saglabāt veselo saprātu, un es nejutos apdullusi no visa šī maratona.. Droši vien tāpēc, ka šoreiz viss bija īsāk. Biju noskaņojusies uz dzemdībām kā uz darbu, kas ir jāizdara- atkāpšanās nav. Jo mierīgāk uztveršu visu procesu, jo labāk man pašai. Šķiet, ka izdevās…esmu diez gan droša, ka šis mums nebūs pēdējais mazulītis :).

Gribu teikt milzu paldies par atbalstu vecmātei Aijai Mikovai, Eleonorai par šofera lomu, Lienei par auklītes lomu un citiem, kas piedomāja par mums! Tomam un Evertam – pats par sevi :). 

VIENS + VIENS = ČETRI! 

Šis un citi bloga autores Lauras Grēviņas raksti pieejami blogā viensplusviens.lv