Vēlos pastāstīt par savu pēdējo, vienu no šāgada neaizmirstamākajiem saviļņojošākajiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, kura rezultātā manas sajūtas un prāts atcerējās citu saviļņojošu pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Gan jau sapratīsiet, par ko ir runa, pirms būšu pateikusi priekšā.

Savā 33 gadus garajā dzīvē nebija sanācis īpaši iemīlēt vai aizrauties ar pirtī iešanu, bet dzīve „piespieda” – vīrs uzcēla pašiem savu pirtiņu. Tā nu kopš vasaras beigām gājām pirtī aptuveni reizi nedēļā vai divās, vadoties vienīgi pēc savām izjūtām.

Taču Latvijas svētku brīvdienās pirmo reizi piedzīvoju īstu pirts rituālu ar īstu pirtnieci. Viņa apguvusi savas pirts gudrības vispirms jau pati savā pirtī un pēc tam īstā pirts skolā. Pirts un viss ar to saistītais ir viņas sirdslieta un patiess aicinājums, kurā viņa ieguldījusi daudz laika un darba, turklāt uz to visu viņai ir arī dabas dots talants. Un pat vārds viņai ir tik piemērots, lai būtu par pirtnieci, ka piemērotāku grūti iedomāties, – Anita Laime.

Esmu juriste, tāpēc sāku ar atrunu :). Tā kā pati esmu sieviete un mana pirtniece bija sieviete, tad šeit rakstīšu „sieviešu dzimtē”, proti, par pirtnieci un viņas klienti – sievieti. Taču tas nenozīmē, ka pirts rituālus tikpat veiksmīgi nevarētu sniegt vai izbaudīt arī vīrieši.

Nu tad par manām galvenajām sajūtām un pārdomām par šo notikumu. Pirts rituālā mijiedarbojas divas – sieviete un pirtniece. Protams, svarīga arī pirtiņa, kurā tas notiek, bet šoreiz vairāk par cilvēcisko faktoru.

Tā kā sieviete un viņas sajūtas pirtī ir vissvarīgākās un viņa ir „kundze uz lāvas”, Anitas vārdiem runājot, tad sākšu ar sievieti. Pirtī sieviete var atļauties būt pilnīgi laiska un lutināta, domāt vienīgi par sevi un izbaudīt procesu, kas pats par sevi ir arī rezultāts. Protams, ir ļoti svarīgas un sarežģītas manipulācijas, kas pirts rituāla laikā sievietei jāveic pašai, bet pat tajās pirtniece būs sievietes drošais balsts :). Piemēram, pēc smaržas ir jāizvēlas viens no diviem īpaši sievietei sagatavotajiem skrubjiem, ik pa laikam jāpagriežas no vēdera uz muguras vai otrādi, jādomā labas un spēcīgas domas.

Pirtī svarīga ļaušanās – ļaušanās visam, kas notiek šeit un tagad. Pirtnieces gādībai, mazliet maģiskām kustībām un spēka vārdiem, dažādiem – maigiem un spēcīgiem – pieskārieniem ar rokām, slotiņām vai tikai ar gaisa plūsmu, pirts rāmumam un siltumam, slotiņu švīkstēšanai gaisā.

Pirtniece arī rūpējas, lai tev nebūtu par aukstu vai karstu. Maldīgs ir priekšstats, ka pirtī ir jācieš karstums. Mūsu, latviešu pirtij ir jābūt īsti slapjai un mēreni karstai. Protams, katram ir sava komforta temperatūra, man tie ir 50-60 grādi, tad jūtos ideāli. Pirts arī regulāri tiek vēdināta, tāpēc svaiga gaisa netrūkst.

Nemanot esmu sākusi runāt arī par otru pirts rituālā vienlīdz svarīgo cilvēku – pirtnieci. Pirtniece, dodot daļiņu (pareizāk sakot, daļu) sevis, saņem pretim kaut ko no sievietes un notiekošā, notiek enerģijas apmaiņa. Pirts rituāls ir intīms. Pustumsa, tikai pirtij piederošas skaņas un smaržas, atbilstošas sarunas vai klusums. Sarunas pirtī ir īpašas, par pasaulīgām un pārpasaulīgām lietām. Arī klusums pirtī ir jēgpilns, tad notiek ieklausīšanās sevī. To pirtniece lieliski zina un jūt, kad ir jārunā, kad – jāpaklusē, bet kad jāpasaka kaut kas sievieti uz klusēšanu un sevis dziedināšanu rosinošs.

Attīrīšanās pirtī notiek ne tikai miesas līmenī. Tajā brīdī tik ļoti saslēdzas ķermenis ar prātu un garu, ka tas liek skatīties uz pasauli citām acīm un visu uztvert skaidrāk vēl kādu laiku pēc tam. Pirts rituāls, ja vien atrasta īstā pirtniece, var būt ļoti dziedinošs.

Kad pēc pēršanās apgūlos, pasaule ap mani sagriezās. Tā bija iracionāla laimes un lidojuma sajūta, pilnīga eiforija. Biju lasījusi un dzirdējusi par šādu iespēju, bet, ka tas varētu notikt ar mani, nebiju gaidījusi. Ļoti priecājos, ka to izbaudīju tieši savā pirtiņā.

Laiks pazūd. Pagājušas vairākas stundas, bet liekas, ka tikai nesen uz pirti atnācām. Laika sajūta pirtī ir deformēta – to pierāda neizpratne vīra un bērnu acīs, kad beidzot pārrados mājās. Kad Anitai teicu, ka no pirtī gūtajām sajūtām var kļūt atkarīgs, viņa atbildēja, ka cilvēks ir uz atkarību tendēta būtne, tāpēc labāk iegūt pēc iespējas pozitīvāku atkarību.

Paldies Tev, Anita, par jaunajām sajūtām, un paldies arī manai pirtiņai un vīram, ka mums tāda ir – pašiem sava. Laikam varu teikt, ka esmu savu pirtnieci atradusi un uz adatas uzsēdināta :). Anitas mājaslapas adrese ir http://laimesslotas.blogspot.com, tāpēc arī šim rakstiņam tāds nosaukums.

***

Nu, vai kādam radās nojausma, par kādu līdzīgu saviļņojošu pārdzīvojumu un piedzīvojumu es runāju? Protams, ka par dzemdībām, ja reiz rakstu šeit 🙂 Mana dzemdību pieredze vismaz līdz šim ir lielāka par pirts pieredzi – esmu trīs bērnu mamma, divi jaunākie nākuši pasaulē mājās. Tomēr ceru, ka tuvākajā nākotnē šo pieredžu apmērs izlīdzināsies.

Pirmajā mirklī radības un pirtī iešana liekas pilnīgi atšķirīgas lietas. Atšķirībā no tikko aprakstītā pirts rituāla, dzemdībās sievietei jāveic milzīgs darbs un jāpieņem sāpes un notiekošais, tas ir kaut kas brīnumains, Dieva un dabas diktēts. Ir jāatslābinās, tai pat laikā jākoncentrējas uz to, lai sasniegtu rezultātu – bērniņa piedzimšanu.

Tomēr radību un pirtī iešanas rituāliem esmu atradusi arī pārsteidzoši daudz līdzību. Ļaušanās. Intimitāte. Sievietes un viņas sajūtu noteicošā loma. Gādīgā aprūpe, kas sievietei svarīga un nepieciešama. Attīrīšanās, piedzimšana no jauna. Laika sajūtas deformācijas. Man šķiet, ka arī vecmātes un pirtnieces amatos ir kaut kas vienojošs, tas ir kaut kas par svētumu un viedumu. Varbūt arī likumsakarīgi, ka radības agrāk notika pirtiņā.

Nezinu, vai kāds ir veicis pētījumu, par to, kādi hormoni izdalās pēc iešanās pirtī, ja vispār izdalās, bet, manuprāt, tie varētu būt līdzīgi tiem laimes hormoniem, kas izdalās dzemdību laikā. Es taču neesmu vienīgā, kas to jutusi, vai ne? Bet varbūt vienkārši pirmā reize ir un paliek pirmā? Tāpat kā ar mājdzemdībām?

Novēlot katram atrast savu pirtiņu un pirtnieku, bet sievietēm –  arī vecmāti un dūlu,

Līga Liepa – Kivilande